TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2021. gada 9. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – 2. pants – Jēdziens “darba laiks” – Dežūras laikposms izsaukuma gatavības režīmā – Ar tālu no apdzīvotām teritorijām izvietotu televīzijas raidītāju tehnisko apkopi saistīts īpašs darbs – Direktīva 89/391/EEK – 5. un 6. pants – Psihosociālie riski – Novēršanas pienākums
Lietā C‑344/19
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija) iesniedza ar 2019. gada 2. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 2. maijā, tiesvedībā
D. J.
pret
Radiotelevizija Slovenija,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal], M. Vilars [M. Vilaras] un N. Pisarra [N. Piçarra], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], K. Toadere [C. Toader], M. Safjans [M. Safjan], D. Švābi [D. Šváby], S. Rodins [S. Rodin], F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos] (referents) un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretārs: M. Longars [M. Longar], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 22. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– D. J. vārdā – M. Šafar un P. Boršnak, odvetnika,
– Radiotelevizija Slovenija vārdā – E. Planinc Omerzel un G. Dernovšek, odvetnika,
– Slovēnijas valdības vārdā – A. Grum un N. Pintar Gosenca, pārstāves,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – B. Rous Demiri, pārstāve, kā arī B.‑R. Killmann un M. van Beek, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 6. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 2. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp D. J. un Radiotelevizija Slovenija par D. J. pieprasīto algu par viņa nodrošinātajām dežūrām izsaukuma gatavības režīmā. Uzreiz ir jāprecizē, ka šajā spriedumā termins “dežūra” attiecas vispārīgi uz visiem laikposmiem, kuros darba ņēmējs ir pieejams savam darba devējam, lai varētu nodrošināt darba veikšanu pēc pēdējā minētā pieprasījuma, savukārt apzīmējums “dežūra izsaukuma gatavības režīmā” attiecas uz visiem laikposmiem, kuros darba ņēmējs nav spiests uzturēties savā darba vietā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 89/391/EEK
3 Padomes Direktīvas 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (OV 1989, L 183, 1. lpp.), 5. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Darba devējam ir pienākums nodrošināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību visos ar darbu saistītos aspektos.”
4 Šīs direktīvas 6. pantā ir noteikts:
“1. Līdz ar citiem pienākumiem darba devējs veic vajadzīgos darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības pasākumus, tostarp novērš arodrisku, sagādā informāciju un rīko apmācības, kā arī nodrošina vajadzīgo organizāciju un līdzekļus.
Darba devējs ātri reaģē uz vajadzību koriģēt šos pasākumus, rēķinoties ar mainīgiem apstākļiem un mērķi uzlabot situāciju.
2. Darba devējs īsteno pasākumus, kas minēti 1. punkta pirmajā daļā, pamatojoties uz šādiem galvenajiem profilakses principiem:
a) izvairīties no riska;
b) novērtēt nenovēršamu risku;
c) vērsties pret riska cēloni;
[..].
3. Neskarot citus šīs direktīvas noteikumus, darba devējs, ņemot vērā uzņēmuma un/vai iestādes darbības īpatnības:
a) novērtē, kāds risks darba ņēmēju drošībai un veselībai rodas, inter alia, no darba inventāra izvēles, izmantojamām ķīmiskām vielām vai preparātiem un darba vietu aprīkojuma.
Pēc šīs novērtēšanas un vajadzības gadījumā – profilakses pasākumiem darba un ražošanas metodēm, ko izmanto darba devējs:
– jānodrošina darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības uzlabošana;
– jābūt integrētiem visos uzņēmuma un/vai iestādes darbības veidos un visos hierarhijas līmeņos;
[..].”
Direktīva 2003/88
5 Direktīvas 2003/88 1. pantā ir noteikts:
“1. Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.
2. Šī direktīva attiecas uz:
a) obligātiem ikdienas, iknedēļas un ikgadējiem atpūtas laikposmiem, pārtraukumiem un maksimālo nedēļas darba laiku; un
b) dažiem nakts darba, maiņu darba un darba struktūras veidiem.
[..].”
6 Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
1. “darba laiks” ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi;
2. “atpūtas laiks” ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks;
[..].”
7 Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punktu:
“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.”
Slovēnijas tiesības
8 2013. gada 5. marta Zakon o delovnih razmerjih (Likums par darba tiesiskajām attiecībām; Uradni list RS, Nr. 21/13) 142. pantā ir noteikts:
“(1) Darba laiks ir faktiskā darba laiks un atpūtas laiks šī likuma 154. panta izpratnē, kā arī laiks, kas atbilst attaisnotas prombūtnes laikam, pamatojoties uz likumu un darba koplīgumu vai vispārēju normatīvu aktu.
(2) Faktiskā darba laiks ir viss laiks, kurā darba ņēmējs strādā, ar to saprotot laiku, kurā darba ņēmējs darba devējam ir pieejams un pilda savus profesionālos pienākumus saskaņā ar darba līgumu.
(3) Faktiskā darba laiks ir pamats darba produktivitātes aprēķināšanai.”
9 2008. gada 5. jūnija Kolektivna pogodba za javni sektor (Publiskā sektora darba koplīgums) (Uradni list RS, Nr. 57/08 un turpmākie numuri) 46. pantā ir paredzēts:
“Valsts iestāžu darbiniekiem ir tiesības uz piemaksu par dežūras laikposmiem 20 % apmērā no pamatalgas stundas likmes. Dežūras laikposmi valsts iestāžu darbiniekiem netiek uzskatīti par darba laiku.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 No 2008. gada 1. augusta līdz 2015. gada 31. janvārim D. J. veica specializēta tehniķa pienākumus Pohorjes [Pohorje] (Slovēnija), pēc tam – Krvavecas [Krvavec] (Slovēnija), pārraides centros. Darba raksturs, attālums starp šiem pārraides centriem un viņa dzīvesvietu, kā arī periodiskās grūtības tiem piekļūt, viņam radīja nepieciešamību uzturēties attiecīgo vietu tuvumā. Turklāt viena no šīm abām vietām bija tik tālu no D. J. dzīvesvietas, ka viņam būtu bijis neiespējami ik dienas turp doties pat vislabvēlīgākajos meteoroloģiskajos apstākļos. D. J. darba devējs abu pārraides centru ēkās iekārtoja dzīvojamo telpu viņam un vēl vienam tehniķim, kas abi vienlaicīgi atradās katrā no minētajiem pārraides centriem. Tādējādi pēc profesionālo pienākumu izpildes abi tehniķi varēja atpūsties dzīvojamajā telpā vai relaksēties apkaimē.
11 Šie abi tehniķi savu darbu veica atbilstoši laika intervāliem – viens no plkst. 6.00 līdz plkst. 18.00, otrs – no pusdienlaika līdz pusnaktij, bet D. J. strādāja galvenokārt otrajā laika intervālā. Darbs, kas tika veikts šajā laika intervālā, bija “parastais darbs”, kas prasīja atrašanos darba vietā.
12 D. J. darba devējs viņa algu aprēķināja, pamatojoties uz šīm 12 “parastā darba” stundām, neatalgojot par atpūtas laiku, kas parasti ilga no pusnakts līdz plkst. 6.00 no rīta, bet atlikušās sešas stundas tika uzskatītas par dežūras laikposmu izsaukuma gatavības režīmā.
13 Pēdējā minētajā laikposmā darba ņēmējs varēja attiecīgo pārraides centru atstāt. Tomēr viņam bija jābūt sasniedzamam pa telefonu un nepieciešamības gadījumā jāatgriežas savā darba vietā vienas stundas laikā. Nekavējoties bija jāveic tikai steidzamas darbības, bet citas darbības varēja izpildīt nākamajā dienā. Par šo dežūras laikposmu izsaukuma gatavības režīmā D. J. darba devējs prasītājam pamatlietā maksāja kompensāciju, kas atbilda 20 % no viņa parastā atalgojuma. Tomēr, ja minētajā laikposmā D. J. saņēma izsaukumu, laiks, ko prasīja šis izsaukums, tika uzskaitīts un apmaksāts kā parastais darbs.
14 D. J. cēla prasību, lai stundas, kurās viņam bija jāveic šāda dežūra izsaukuma gatavības režīmā, viņam tiktu apmaksātas saskaņā ar tādu pašu tarifu kā darba stundas, kas tiek nostrādātas ārpus regulārā darba laika, neatkarīgi no tā, vai šīs dežūras laikā viņš ir vai nav veicis konkrētu darbu. Viņš savu prasību pamatoja ar to, ka dzīvoja vietā, kur veica savu darbu, un tādējādi faktiski atradās savā darba vietā 24 stundas diennaktī. Ņemot vērā viņa darba raksturu un to, ka viņš uzturējās pārraides centros, D. J. uzskatīja, ka viņš nevar brīvi izmantot savu laiku, it īpaši tāpēc, ka dežūras laikposmā izsaukuma gatavības režīmā viņam vajadzības gadījumā bija jāatbild uz telefona zvaniem un jāspēj atgriezties savā darba vietā vienas stundas laikā. Ņemot vērā, ka pārraides centru atrašanās vietās viņam nebija plašu iespēju brīvā laika nodarbēm, viņš turklāt esot lielāko daļu laika pavadījis šo pārraides centru teritorijā.
15 D. J. pārsūdzības gan pirmajā, gan otrajā instancē tika noraidītas.
16 D. J. iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka viņa darba devējs ir nepareizi interpretējis jēdzienu “faktiskā darba laiks” Likuma par darba tiesiskajām attiecībām 142. panta izpratnē. Proti, šis jēdziens aptverot ne tikai laiku, kurā darba ņēmējs faktiski sniedz savus pakalpojumus, bet arī visu to laiku, kurā viņš atrodas darba vietā, ko viņam nosaka darba devējs. Pēdējais minētais viņam esot noteicis vairākas dienas ilgus darba laikposmus un esot ļaunprātīgi izmantojis dežūras laikposmus izsaukuma gatavības režīmā.
17 Iesniedzējtiesa uzsver, ka pamatlietas priekšmets ir D. J. atalgojums par veiktajiem dežūras laikposmiem izsaukuma gatavības režīmā. Šī tiesa uzskata, ka, lai gan šāds jautājums neietilpst Direktīvas 2003/88 piemērošanas jomā, tā par D. J. prasības pamatotību spēs lemt tikai pēc tam, kad no Tiesas būs saņemti noteikti precizējumi par šīs direktīvas 2. panta interpretāciju.
18 Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka tajā izskatāmā lieta atšķiras no lietām, kurās Tiesa jau ir pasludinājusi spriedumus šajā jomā.
19 Piemēram, vispirms – pretēji lietai, kurā tika pasludināts 2000. gada 3. oktobra spriedums Simap (C‑303/98, EU:C:2000:528), D. J. fiziska atrašanās darba vietā viņa dežūras laikposmos neesot bijusi nepieciešama un arī neesot tikusi pieprasīta, izņemot izsaukuma gadījumus, jo šādi dežūras laikposmi tiekot nodrošināti izsaukuma gatavības režīmā. Turpinot, atšķirībā no lietas, kurā tika pasludināts 2003. gada 9. septembra spriedums Jaeger (C‑151/02, EU:C:2003:437), D. J. iespējas brīvi rīkoties ar savu laiku un īstenot pašam savas intereses esot bijušas vairāk ierobežotas tieši pašas viņa darba vietas rakstura, nevis nepieciešamības būt sasniedzamam dēļ. Turklāt, ņemot vērā 2015. gada 10. septembra spriedumu Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras (C‑266/14, EU:C:2015:578), iesniedzējtiesa uzskata, ka pārvietošanās, lai dotos pie klientiem, nevar tikt pielīdzināta dežūras laikposmam izsaukuma gatavības režīmā. Visbeidzot, tā konstatē atšķirību no lietas, kurā tika pasludināts 2018. gada 21. februāra spriedums Matzak (C‑518/15, EU:C:2018:82), jo D. J. nebija pienākuma fiziski atrasties sava darba devēja noteiktajā vietā un reaģēšanas laiks, kas viņam tika atvēlēts, lai sasniegtu savu darba vietu, bija ievērojami ilgāks par šajā lietā aplūkoto.
20 Šajos apstākļos Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2003/88 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā šajā tiesvedībā par darba laiku ir uzskatāms [dežūras laikposms izsaukuma gatavības režīmā], kura laikā televīzijas pārraides centrā strādājošam darbiniekam ārpus darba laika (kad viņa fiziska atrašanās darba vietā nav nepieciešama) ir jābūt telefoniski sasniedzamam un vajadzības gadījumā jāierodas darba vietā stundas laikā?
2) Vai tādos apstākļos kā šajā lietā [dežūras laikposma izsaukuma gatavības režīmā] jēdziena definīciju ietekmē apstāklis, ka darbinieks dzīvo dzīvojamās telpās tajā objektā, kur viņš strādā (televīzijas pārraides centrā), jo teritorijas ģeogrāfiskās īpatnības padara ikdienas atgriešanos mājās (“ielejā”) neiespējamu (vai sarežģītāku)?
3) Vai atbilde uz diviem iepriekšējiem jautājumiem ir atšķirīga gadījumā, ja konkrētajā teritorijā brīvā laika pavadīšanas iespējas ir ierobežotas vietas ģeogrāfisko īpatnību dēļ vai tajā darbiniekam ir lielākas grūtības rīkoties ar savu brīvo laiku un pievērsties savām interesēm (nekā tad, ja viņš dzīvotu mājās)?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
21 Ar jautājumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dežūras laikposms, kura laikā darba ņēmējam ir jābūt telefoniski sasniedzamam un vajadzības gadījumā jāvar sasniegt savu darba vietu vienas stundas laikā, ir “darba laiks” šī panta izpratnē, un vai, veicot šādu kvalifikāciju, ir jāņem vērā tas, ka grūtās piekļuves viņa darba vietai dēļ šī darba ņēmēja rīcībā ir nodotas dienesta dzīvojamās telpas, un tas, ka viņa darba vietas tiešā apkārtne nav pārāk labvēlīga brīvā laika nodarbēm.
22 Konkrētāk, no iesniedzējtiesas nolēmuma un Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītājs pamatlietā ir specializēts tehniķis, kuram kopā ar kolēģi bija uzdots vairāku secīgu dienu laikā nodrošināt tāda pārraides centra darbību, kas atrodas kalna virsotnē. D. J. pildīja dežūru sešas stundas dienā. Šī dežūra tika veikta izsaukuma gatavības režīmā, un tas nozīmēja, ka šajā laikposmā un atšķirībā no dežūras laikposma, kas ietver pienākumu fiziski atrasties savā darba vietā, attiecīgajai personai jebkurā brīdī bija tikai jābūt sasniedzamai un vajadzības gadījumā jāspēj ierasties attiecīgajā pārraides centrā vienas stundas laikā.
23 Iesākumā ir jāatgādina, ka prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē nav izvērtēt pamatlietas faktus vai piemērot Savienības tiesību normas, kuras tai ir lūgts interpretēt, valsts pasākumiem vai situācijām, jo šie jautājumi ir valsts tiesu ekskluzīvā kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 8. maijs, Libert u.c., C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 94. punkts). Lai gan tas ir tā, Tiesas ziņā ir sniegt iesniedzējtiesai atbildi, kas tai ļautu atrisināt tajā izskatāmo strīdu, sniedzot tai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kuri var būt noderīgi šajā nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, VIPA, C‑222/18, EU:C:2019:751, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Tādējādi, lai gan, galu galā, iesniedzējtiesas ziņā ir izvērtēt, vai pamatlietā aplūkotie dežūras laikposmi izsaukuma gatavības režīmā ir jākvalificē kā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā, tomēr Tiesai ir jāsniedz norādes par kritērijiem, kas ir jāņem vērā šajā izvērtējumā.
25 Neskarot šo ievada precizējumu, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/88 mērķis ir noteikt minimālās prasības, lai uzlabotu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, saskaņojot valstu tiesisko regulējumu, tostarp attiecībā uz darba laika ilgumu. Šīs saskaņošanas Eiropas Savienības līmenī darba laika organizēšanas jomā mērķis ir garantēt labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, piešķirot viņiem minimālos atpūtas laikposmus, it īpaši ikdienas un iknedēļas atpūtu, kā arī atbilstīgus pārtraukumus, un paredzot maksimālo iknedēļas darba laiku (spriedums, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 36. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
26 Dažādās Direktīvā 2003/88 noteiktās prasības maksimālā darba laika un minimālā atpūtas laika jomā tādējādi ir īpaši svarīgas Savienības sociālo tiesību normas, kuras izmantot ir jābūt iespējai katram darba ņēmējam (spriedums, 2015. gada 10. septembris, Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, C‑266/14, EU:C:2015:578, 24. punkts) un kuru ievērošana nevar tikt padarīta atkarīga no tīri ekonomiska rakstura apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 66. un 67. punkts).
27 Turklāt, nosakot katra darba ņēmēja tiesības uz maksimālā darba laika ierobežojumu un uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem, Direktīvā 2003/88 ir precizētas pamattiesības, kas ir skaidri nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktā, un tās līdz ar to ir jāinterpretē šī 31. panta 2. punkta gaismā. No tā it īpaši izriet, ka Direktīvas 2003/88 normas nevar tikt interpretētas šauri, negatīvi ietekmējot tiesības, kuras no tās izriet darba ņēmējam (spriedums, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 30.–32. punkts un tajos minētā judikatūra).
28 Otrkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktā jēdziens “darba laiks” ir definēts kā jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punktu jēdziens “atpūtas laiks” ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks.
29 No tā izriet, ka šie divi jēdzieni, kas tāpat bija definēti Padomes Direktīvā 93/104/EK (1993. gada 23. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 1993, L 307, 18. lpp.), kuras pēctece ir Direktīva 2003/88, ir savstarpēji izslēdzoši. Darba ņēmēja dežūras laiks Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā tādējādi ir jākvalificē vai nu kā “darba laiks” vai kā “atpūtas laiks”, jo šajā direktīvā nav paredzēta starpkategorija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 10. septembris, Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, C‑266/14, EU:C:2015:578, 25. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 21. februāris, Matzak, C‑518/15, EU:C:2018:82, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Piedevām jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” ir Savienības tiesību jēdzieni, kuri ir jādefinē saskaņā ar objektīviem kritērijiem, atsaucoties uz Direktīvas 2003/88 sistēmu un mērķi. Tikai ar šādu autonomu interpretāciju var tikt nodrošināta šīs direktīvas pilnīga efektivitāte, kā arī šo jēdzienu vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 58. punkts).
31 Tādējādi, lai gan Direktīvas 2003/88 2. pantā ir izdarīta atsauce uz “valsts tiesību aktiem un/vai praksi”, dalībvalstis nevar vienpusēji noteikt jēdzienu “darba laiks” un “atpūtas laiks” tvērumu, paredzot jebkādus nosacījumus vai ierobežojumus ar šo direktīvu darba ņēmējiem tieši piešķirtajām tiesībām uz to, lai darba laikposmi un attiecīgi atpūtas laikposmi tiktu pienācīgi ņemti vērā. Jebkāda cita interpretācija kavētu Direktīvas 2003/88 lietderīgo iedarbību un pārkāptu tās mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 59. punkts; 2005. gada 1. decembris, Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 45. punkts, kā arī rīkojumu, 2007. gada 11. janvāris, Vorel, C‑437/05, EU:C:2007:23, 26. punkts).
32 Treškārt, runājot konkrētāk par dežūras laikposmiem, no Tiesas judikatūras izriet, ka laikposms, kurā darba ņēmējs faktiski neveic nekādu darbību sava darba devēja labā, ne vienmēr ir “atpūtas laiks” Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā.
33 Piemēram, pirmām kārtām, attiecībā uz dežūras laikposmiem darba vietā, kas nesakrīt ar darba ņēmēja dzīvesvietu, Tiesa ir atzinusi, ka noteicošais faktors, lai uzskatītu, ka pastāv jēdziena “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē raksturīgie elementi, ir tas, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejams darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu nekavējoties sniegt savus pakalpojumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 3. oktobris, Simap, C‑303/98, EU:C:2000:528, 48. punkts: 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 63. punkts, kā arī 2005. gada 1. decembris, Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 48. punkts).
34 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka darba vieta ir jāsaprot kā ikviena vieta, kurā darba ņēmējam ir jāveic darbs pēc sava darba devēja rīkojuma, tostarp tad, ja šī vieta nav vieta, kur viņš pastāvīgi veic savu profesionālo darbību.
35 Tiesa ir uzskatījusi, ka šādā dežūras laikposmā darba ņēmējam, kam ir pienākums palikt savā darba vietā, esot tieši pieejamam savam darba devējam, nākas uzturēties atstatus no savas sociālās un ģimenes vides un viņam nav lielu iespēju rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti. Tādējādi šis laikposms kopumā ir jākvalificē kā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē neatkarīgi no darba ņēmēja reāli veiktā darba minētajā laikposmā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 65. punkts; 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c., no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 93. punkts, kā arī 2005. gada 1. decembris, Dellas u.c., C‑14/04, EU:C:2005:728, 46. un 58. punkts).
36 Otrām kārtām, Tiesa ir atzinusi, ka dežūras laikposms izsaukuma gatavības režīmā, lai gan nav saistīts ar prasību darba ņēmējam palikt savā darba vietā, arī ir kopumā jākvalificē kā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē, ja, ņemot vērā darba ņēmējam noteikto ierobežojumu objektīvo un ļoti būtisko ietekmi uz viņa iespējām nodoties savām personiskajām un sociālajām interesēm, tas atšķiras no laikposma, kurā darba ņēmējam ir jābūt vienīgi pieejamam savam darba devējam, lai pēdējais minētais varētu viņu sasniegt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 21. februāris, Matzak, C‑518/15, EU:C:2018:82, 63.–66. punkts).
37 Gan no šī sprieduma 33.–36. punktā norādītajiem apstākļiem, gan no šī sprieduma 27. punktā atgādinātās nepieciešamības Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktu interpretēt Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta gaismā izriet, ka jēdzienā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē kopumā ietilpst dežūras laikposmi, tostarp izsaukuma gatavības režīmā, kuru laikā darba ņēmējam noteiktie ierobežojumi ir tāda rakstura, ka tie objektīvi un būtiski ietekmē minētā iespēju šajos laikposmos brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti, un veltīt šo laiku pašam savām interesēm.
38 Turpretim, ja darba ņēmējam konkrētā dežūras laikposmā noteiktie ierobežojumi nesasniedz šādu intensitātes pakāpi un ļauj viņam rīkoties ar savu laiku un nodoties pašam savām interesēm bez lieliem ierobežojumiem, “darba laiks” Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā ir tikai laiks, kas ir saistīts ar šādā laikposmā attiecīgā gadījumā faktiski īstenoto darbu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 3. oktobris, Simap, C‑303/98, EU:C:2000:528, 50. punkts, un 2015. gada 10. septembris, Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, C‑266/14, EU:C:2015:578, 37. punkts).
39 Šajā ziņā vēl ir jāprecizē, ka, lai novērtētu, vai dežūras laikposms ir “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē, vērā var tikt ņemti tikai tie ierobežojumi, kuri darba ņēmējam ir noteikti attiecīgās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā vai darba koplīgumā vai kurus ir noteicis viņa darba devējs tostarp ar darba līgumu, darba iekšējās kārtības noteikumiem vai dežūru sadales sistēmu starp darba ņēmējiem.
40 Turpretim organizatoriskās grūtības, ko dežūras laikposms var radīt darba ņēmējam un kas neizriet no šādiem ierobežojumiem, bet kas, piemēram, ir dabisku apstākļu vai viņa brīvas izvēles sekas, nevar tikt ņemtas vērā.
41 Tādējādi, pirmkārt, ievērojamais attālums, kas šķir darba ņēmēja brīvi izvēlēto dzīvesvietu no vietas, kuru viņam ir jāspēj sasniegt noteiktā laikā savas dežūras laikposmā, pats par sevi nav atbilstīgs kritērijs, lai šo laikposmu kopumā kvalificētu kā “darba laiku” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē, vismaz tad, ja šī vieta ir viņa pastāvīgā darba vieta. Šādā gadījumā šis darba ņēmējs varēja brīvi novērtēt attālumu, kas minēto vietu šķir no viņa dzīvesvietas (a contrario skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, C‑266/14, EU:C:2015:578, 44. punkts).
42 Otrkārt, arī tas, ka teritorija, kuru darba ņēmējs dežūras laikposma izsaukuma gatavības režīmā laikā praktiski nevar pamest, nav pārāk labvēlīga brīvā laika nodarbēm, tāpat kā tas, ka viņa darba vietai ir grūti piekļūt, nav nozīmīgi apstākļi, lai šo laikposmu kvalificētu kā “darba laiku” Direktīvas 2003/88 izpratnē.
43 Turklāt, ja darba vieta aptver darba ņēmēja dzīvesvietu vai sakrīt ar to, ar apstākli, ka konkrētas dežūras laikā viņam ir pienākums palikt savā darba vietā, lai viņš vajadzības gadījumā varētu būt pieejams savam darba devējam, vien nepietiek, lai šo laikposmu kvalificētu kā “darba laiku” Direktīvas 2003/88 izpratnē. Šajā gadījumā darba ņēmējam noteiktais aizliegums atstāt savu darba vietu ne vienmēr nozīmē to, ka viņam ir jāuzturas atstatus no savas sociālās un ģimenes vides. Piedevām šāds aizliegums pats par sevi var mazāk traucēt šī darba ņēmēja iespēju šajā laikposmā brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 65. punkts).
44 Vēl ir jāpiebilst, ka tad, ja pašas darba vietas rakstura dēļ darba ņēmējam pēc tam, kad viņš ir nostrādājis savas darba stundas, praktiski nav reālas iespējas atstāt šo vietu, kā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē automātiski ir jākvalificē tikai tie laikposmi, kuros viņam ir noteikti tādi objektīvi un ļoti būtiski ierobežojumi kā pienākums būt nekavējoties pieejamam savam darba devējam, un izņēmums ir tie laikposmi, kuros neiespējamība atstāt savu darba vietu izriet nevis no šāda pienākuma, bet vienīgi no šīs vietas īpatnējā rakstura.
45 Ja pienākuma palikt darba vietā neesamības dēļ dežūras laikposms nevar tikt automātiski kvalificēts kā “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē, valsts tiesu ziņā ir vēl pārbaudīt, vai šāda kvalifikācija tomēr nebūtu obligāti jāpiemēro, ņemot vērā sekas, kādas darba ņēmējam noteiktie ierobežojumi rada attiecībā uz viņa iespēju šajā laikposmā brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti, un nodoties pašam savām interesēm.
46 Šajā aspektā konkrētāk ir jāņem vērā laiks, kas dežūras laikposmā ir darba ņēmēja rīcībā savas profesionālās darbības atsākšanai, sākot no brīža, kad viņa darba devējs to pieprasa, attiecīgā gadījumā apvienojumā ar to, cik vidēji bieži šim darba ņēmējam šajā laikposmā faktiski būs jādodas izsaukumā.
47 Tādējādi, pirmkārt, kā būtībā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 98.–100. punktā, valsts tiesām ir jāņem vērā sekas, ko attiecībā uz darba ņēmēja iespēju brīvi rīkoties ar savu laiku rada īsais laikposms, kurā viņam nepieciešamas došanās izsaukumā gadījumā ir jāatsāk darbs, – parasti laiks, kurā viņam ir jāsasniedz sava darba vieta.
48 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka dežūras laikposms, kurā darba ņēmējs, ņemot vērā saprātīgo laiku, kas viņam tiek atvēlēts savas profesionālās darbības atsākšanai, var plānot savas personiskās un sociālās nodarbes, nav a priori uzskatāms par “darba laiku” Direktīvas 2003/88 izpratnē. Gluži pretēji, dežūras laikposms, kurā darba ņēmējam noteiktais laiks darba atsākšanai ir ierobežots līdz dažām minūtēm, principā kopumā ir jāuzskata par “darba laiku” šīs direktīvas izpratnē, jo pēdējā minētajā gadījumā darba ņēmējs praktiski tiek lielā mērā atturēts no jebkādas, pat īslaicīgas, atpūtas aktivitātes plānošanas.
49 Tomēr šāda reaģēšanas laika ietekme ir jānovērtē pēc tam, kad ir veikts konkrēts novērtējums, kurā attiecīgā gadījumā tiek ņemti vērā citi darba ņēmējam noteiktie ierobežojumi, tāpat kā viņam piešķirtie atvieglojumi dežūras laikposmā.
50 Attiecībā uz faktu, ka darba vietas īpatnējā rakstura dēļ darba devējs nodod darba ņēmēja rīcībā dienesta dzīvojamās telpas, kas atrodas šajā darba vietā vai tās tiešā tuvumā, – tas pats par sevi nav noteicošs faktors, lai dežūras laikposmus izsaukuma gatavības režīmā kvalificētu kā “darba laiku” Direktīvas 2003/88 izpratnē, ja šim darba ņēmējam šajos laikposmos nav noteikti tādi ierobežojumi, ka viņa iespēja nodoties savām privātajām interesēm tiktu objektīvi un ļoti būtiski ietekmēta.
51 Otrkārt, apvienojumā ar laiku, kas ir darba ņēmēja rīcībā, lai atsāktu savu profesionālo darbību, valsts tiesām ir jāņem vērā, cik vidēji bieži katrā no saviem dežūras laikposmiem šis darba ņēmējs parasti īsteno faktisku darbu, ja to var objektīvi novērtēt.
52 Ja darba ņēmējam vienas dežūras laikā ir vidēji vairākkārt jādodas izsaukumā, viņam ir mazākas iespējas brīvi rīkoties ar savu laiku bezdarbības laikposmos, ņemot vērā to biežos pārtraukumus. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja izsaukumi, kuros darba ņēmējam parasti tiek prasīts doties viņa dežūras laikposmā, nav nenozīmīga ilguma.
53 No tā izriet, ka tad, ja darba ņēmējam savos dežūras laikposmos caurmērā bieži ir jāveic darbs, kas parasti nav maza ilguma, principā šie laikposmi kopumā ir “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē.
54 Lai gan tas ir tā, apstāklis, ka darba ņēmējam savos dežūras laikposmos izsaukumā ir jādodas caurmērā tikai retos gadījumos, nevar izraisīt to, ka minētie laikposmi tiek uzskatīti par “atpūtas laikiem” Direktīvas 2003/88 2. panta 2. punkta izpratnē, ja darba ņēmējam viņa profesionālās darbības atsākšanai noteiktajam laikam ir tāda ietekme, ka ar to pietiek, lai objektīvi un ļoti būtiski ierobežotu viņa iespēju šajos laikposmos brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti.
55 Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm pamatlietā aplūkotajos dežūras laikposmos izsaukuma gatavības režīmā D. J. bija pienākums vienīgi būt nekavējoties sasniedzamam un vajadzības gadījumā varēt sasniegt savu darba vietu vienas stundas laikā. No iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet ne tas, ka šim darba ņēmējam būtu bijuši noteikti vēl citi ierobežojumi, ne arī tas, ka izsaukumi, kuru dēļ viņam būtu bijis jāsasniedz sava darba vieta šajā laikā, caurmērā būtu bijuši ļoti bieži. Turklāt minētajam darba ņēmējam viņa darba vietā – kurā viņam tomēr nebija pienākuma minētajos laikposmos pastāvīgi uzturēties – bija dienesta dzīvojamās telpas.
56 Tomēr iesniedzējtiesas ziņā ir, ņemot vērā visus lietas apstākļus, novērtēt, vai D. J. viņa dežūras laikposmos izsaukuma gatavības režīmā ir bijuši noteikti tik intensīvi ierobežojumi, ka tie būtu objektīvi un ļoti būtiski ietekmējuši viņa iespēju šajos laikposmos brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netika pieprasīti, un veltīt šo laiku pašam savām interesēm.
57 Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka, izņemot Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto īpašo gadījumu saistībā ar apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, šajā direktīvā ir reglamentēti vienīgi atsevišķi darba laika organizēšanas aspekti, lai nodrošinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, un līdz ar to šī direktīva principā nav piemērojama darba ņēmēju atalgojumam (spriedums, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanța u.c., C‑147/17, EU:C:2018:926, 35. punkts).
58 Tādējādi uz darba ņēmēju atalgojuma par dežūras laikposmiem veidu attiecas nevis Direktīva 2003/88, bet gan atbilstīgās valsts tiesību normas. Šai direktīvai līdz ar to nav pretrunā tāda dalībvalsts tiesiskā regulējuma, darba koplīguma vai darba devēja lēmuma piemērošana, ar ko, atalgojot par dežūru, atšķirīgi tiek ņemti vērā laikposmi, kuros reāli ir veikts darbs, un laikposmi, kuros nekāds faktisks darbs nav veikts, pat ja šie laikposmi kopumā ir jāuzskata par “darba laiku” minētās direktīvas piemērošanas nolūkā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2007. gada 11. janvāris, Vorel, C‑437/05, EU:C:2007:23, 35. punkts).
59 Tāpat Direktīvai 2003/88 nav pretrunā tāds tiesiskais regulējums, darba koplīgums vai darba devēja lēmums, ar ko, runājot par dežūras laikposmiem, kuri kopumā būtu jāuzskata par tādiem, uz kuriem neattiecas “darba laika” jēdziens šīs direktīvas piemērošanas nolūkā, tomēr ir paredzēts, ka attiecīgajam darba ņēmējam tiek izmaksāta summa, kuras mērķis ir kompensēt tādas neērtības attiecībā uz rīcību ar savu laiku un privātajām interesēm, ko viņam rada šie dežūras laikposmi.
60 Piektkārt un visbeidzot, no šī sprieduma 29. punkta izriet, ka dežūras laikposmi, kas neatbilst nosacījumiem, lai tos kvalificētu kā “darba laiku” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē, izņemot laiku, kas ir saistīts ar šajos laikposmos faktiski veikto darbu, ir jāuzskata par “atpūtas laiku” tās 2. panta 2. punkta izpratnē un kā tādi ir jāuzskaita šīs direktīvas 3. un 5. pantā noteikto minimālo ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmu aprēķinā.
61 Lai gan tas ir tā, ir jānorāda, ka dežūras laikposma kvalificēšana par “atpūtas laiku” Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā neskar darba devēju pienākumu ievērot īpašos pienākumus, kas tiem ir noteikti Direktīvā 89/391, lai aizsargātu savu darba ņēmēju drošību un veselību. Šī pēdējā minētā direktīva ir pilnībā piemērojama attiecībā uz minimālajiem ikdienas atpūtas un iknedēļas atpūtas laikposmiem un maksimālo iknedēļas darba laiku, neskarot stingrākas un/vai konkrētākas tiesību normas, kas ir ietvertas Direktīvā 2003/88 (spriedums, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 61. punkts).
62 Pirmām kārtām, no Direktīvas 89/391 5. panta 1. punkta un 6. panta izriet, ka darba devējiem ir pienākums novērtēt un novērst riskus darba ņēmēju drošībai un veselībai, kuri ir saistīti ar viņu darba vidi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 15. novembris, Komisija/Itālija, C‑49/00, EU:C:2001:611, 12. un 13. punkts, kā arī 2007. gada 14. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑127/05, EU:C:2007:338, 41. punkts) un pie kuriem pieder noteikti psihosociālie riski, tādi kā stress vai izdegšana.
63 Otrām kārtām, kā ir uzsvērusi Eiropas Komisija, pat tad, ja dežūras nav “darba laiks” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē, par tām noteikti ir jāpieņem, ka darba ņēmējam tiek noteikti profesionālie pienākumi, un uz tām līdz ar to šajā konkrētajā ziņā attiecas viņu darba vide plašā nozīmē.
64 Ja šādas dežūras bez pārtraukuma aptver ilgus laikposmus vai ja tās notiek ļoti bieži, tādējādi, ka tās darba ņēmējam atkārtoti rada psiholoģisku slogu, – pat tad, ja tā intensitāte ir neliela, – viņam praktiski var kļūt ļoti grūti pilnībā atslēgties no savas darba vides uz pietiekamu secīgu stundu skaitu, kas viņam ļautu neitralizēt darba ietekmi uz viņa drošību un veselību. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja šīs dežūras noris naktī.
65 No tā izriet, ka, ņemot vērā darba devēju pienākumu aizsargāt darba ņēmējus no psihosociālajiem riskiem, kas var rasties viņu darba vidē, darba devēji nedrīkst ieviest dežūras laikposmus, kas ir tik ilgi vai bieži, ka rada risku darba ņēmēju drošībai vai veselībai, neatkarīgi no tā, ka šie laikposmi tiek kvalificēti kā “atpūtas laiks” Direktīvas 2003/88 2. panta 2. punkta izpratnē. Dalībvalstīm savās valsts tiesībās ir jānosaka šī pienākuma piemērošanas noteikumi.
66 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild – Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dežūras laikposms izsaukuma gatavības režīmā, kura laikā darba ņēmējam ir vienīgi jābūt telefoniski sasniedzamam un vajadzības gadījumā jāvar sasniegt savu darba vietu vienas stundas laikā, pastāvot iespējai uzturēties dienesta dzīvojamajās telpās šajā darba vietā, kuras viņa rīcībā ir nodevis darba devējs, bet nepastāvot pienākumam uzturēties darba vietā, kopumā ir “darba laiks” šīs tiesību normas izpratnē tikai tad, ja no visu lietas apstākļu – it īpaši šāda reaģēšanas laika un attiecīgā gadījumā izsaukumu vidējā biežuma šajā laikposmā – visaptveroša novērtējuma izriet, ka šim darba ņēmējam noteiktie ierobežojumi minētajā laikposmā ir tādi, kas objektīvi un ļoti būtiski ietekmē viņa iespēju tajā pašā laikposmā brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti, un veltīt šo laiku pašam savām interesēm. Tam, ka attiecīgās vietas tiešā apkārtne nav pārāk labvēlīga brīvā laika pavadīšanai, šādā novērtējumā nav nozīmes.
Par tiesāšanās izdevumiem
67 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dežūras laikposms izsaukuma gatavības režīmā, kura laikā darba ņēmējam ir vienīgi jābūt telefoniski sasniedzamam un vajadzības gadījumā jāvar sasniegt savu darba vietu vienas stundas laikā, pastāvot iespējai uzturēties dienesta dzīvojamajās telpās šajā darba vietā, kuras viņa rīcībā ir nodevis darba devējs, bet nepastāvot pienākumam uzturēties darba vietā, kopumā ir “darba laiks” šīs tiesību normas izpratnē tikai tad, ja no visu lietas apstākļu – it īpaši šāda reaģēšanas laika un attiecīgā gadījumā izsaukumu vidējā biežuma šajā laikposmā – visaptveroša novērtējuma izriet, ka šim darba ņēmējam noteiktie ierobežojumi minētajā laikposmā ir tādi, kas objektīvi un ļoti būtiski ietekmē viņa iespēju tajā pašā laikposmā brīvi rīkoties ar laiku, kurā viņa profesionālie pakalpojumi netiek pieprasīti, un veltīt šo laiku pašam savām interesēm. Tam, ka attiecīgās vietas tiešā apkārtne nav pārāk labvēlīga brīvā laika pavadīšanai, šādā novērtējumā nav nozīmes.
[Paraksti]