TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2017. gada 6. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vienlīdzīga attieksme pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības – Direktīva 2000/43/EK – 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts – Kredītiestāde, kura lūdz papildu identitātes apliecinājumu pases vai uzturēšanās atļaujas kopijas formā no personām, kas lūdz piešķirt aizdevumu mehāniska transportlīdzekļa iegādei un kas savu identitāti ir apliecinājušas ar autovadītāja apliecību, kurā kā dzimšanas valsts ir norādīta valsts, kas nav kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai kāda no Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīm
Lieta C‑668/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Vestre Landsret (Rietumdānijas apgabaltiesa, Dānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 17. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 14. decembrī, tiesvedībā
Jyske Finans A/S
pret
Ligebehandlingsnævnet, kas rīkojas Ismar Huskic vārdā.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši J. Regans [E. Regan], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],
sekretārs I. Illēši [I. Illéssy], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 12. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Jyske Finans A/S vārdā – C. Led‑Jensen, advokat,
– Dānijas valdības vārdā – C. Thorning, pārstāvis, kam palīdz R. Holdgaard, advokat,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un sākotnēji M. Clausen, vēlāk L. Grønfeldt, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 1. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV 2000, L 180, 22. lpp.), 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvas 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV 2005, L 309, 15. lpp.), 13. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Jyske Finans A/S un Ligebehandlingsnævnet (Vienlīdzīgas attieksmes komisija, Dānija), kas rīkojas Ismar Huskic vārdā, par to, vai ir likumīgs šīs sabiedrības iekšējs drošības noteikums, atbilstoši kuram ir jālūdz papildu identitātes apliecinājums pases vai uzturēšanās atļaujas kopijas formā no personām, kas lūdz piešķirt aizdevumu mehāniska transportlīdzekļa iegādei un kas savu identitāti ir apliecinājušas ar autovadītāja apliecību, kurā kā dzimšanas valsts ir norādīta valsts, kas nav kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai kāda no Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstīm.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2000/43 preambulas 8. apsvērumā ir paredzēts, ka “2000. gada Nodarbinātības pamatnostādnes, par kurām Eiropadome vienojās Helsinkos 1999. gada 10. un 11. decembrī, pasvītro vajadzību veicināt apstākļus sociāli ietveroša darba tirgus nodrošināšanai, formulējot saskaņotu stratēģiju kopumu, kas vērsts uz to, lai apkarotu pret grupām, piemēram, etniskajām minoritātēm vērstu diskrimināciju”.
4 Šīs direktīvas preambulas 13. apsvērumā ir noteikts, ka “attiecībā uz [minētās] direktīvas aptvertajām jomām visā [Savienībā] būtu jāaizliedz tieša vai netieša diskriminācija, kas sakņojas rasu vai etniskajā piederībā. Šādu diskriminācijas aizliegšanu būtu jāpiemēro arī trešo valstu pilsoņiem, taču tā neattiecas uz atšķirīgu attieksmi, kas balstās uz tautību, un neskar noteikumus, kas reglamentē trešo valstu pilsoņu iebraukšanu un uzturēšanos, kā arī viņu piekļuvi darba iespējām un profesijai”.
5 Atbilstoši Direktīvas 2000/43 1. pantam tās “mērķis ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju rasu vai etniskas piederības dēļ ar nolūku, lai vienādas [vienlīdzīgas] attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs”.
6 Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā vienādas attieksmes princips nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas rasu vai etniskas piederības dēļ.
2. Šā panta 1. punkta mērķiem:
a) tiek pieņemts, ka tiešā diskriminācija iestājas tad, kad salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret otru personu rasu vai etniskas piederības dēļ;
b) tiek pieņemts, ka netiešā diskriminācija iestājas tad, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādas rasu vai etniskas piederības personas īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citām personām, ja vien šāds noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav proporcionāls un vajadzīgs šāda mērķa sasniegšanas līdzeklis.
[..]”
7 Saskaņā ar Direktīvas 2000/43 3. panta 2. punktu šī direktīva neattiecas uz dažādo attieksmi pilsonības dēļ un neskar noteikumus un nosacījumus attiecībā uz trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā, un jebkuru attieksmi, kas izriet no attiecīgās trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku juridiskā statusa.
Dānijas tiesības
8 Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Direktīva 2000/43 Dānijas tiesību aktos tika ieviesta ar lov om etnisk ligebehandling (Likums par etniski vienādu attieksmi), kura 3. pantā ir paredzēts:
“Neviens nedrīkst tieši vai netieši izturēties pret citu personu atšķirīgi attiecīgās personas vai trešās personas rasu vai etniskās piederības dēļ.
2. Tiešā diskriminācija iestājas tad, kad salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret otru personu rasu vai etniskās piederības dēļ.
3. Netiešā diskriminācija iestājas tad, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse var radīt pret kādas rasu vai etniskās piederības personu nelabvēlīgāku attieksmi, salīdzinot ar citām personām, ja vien šāds noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav samērīgs un vajadzīgs šāda mērķa sasniegšanas līdzeklis.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
9 I. Huskic, dzimis Bosnijā‑Hercegovinā 1975. gadā, dzīvo Dānijā kopš 1993. gada un ir ieguvis Dānijas pilsonību 2000. gadā. I. Huskic kopā ar savu partneri, kura ir Dānijas pilsone, kas dzimusi Dānijā, nopirka lietotu automašīnu no automašīnu tirgotāja. Šī transportlīdzekļa iegādi daļēji finansējusi Jyske Finans, kredītiestāde, kas specializējas mehānisko transportlīdzekļu finansēšanas jomā.
10 Lai izskatītu aizdevuma pieteikumu, minētais tirgotājs pa pastu nosūtīja Jyske Finans pieteikuma iesniedzēju uzvārdus, adresi un valsts identitātes numurus, kā arī Dānijā izsniegto autovadītāju apliecību kopijas. Šajās autovadītāja apliecībās nebija minēta īpašnieka pilsonība. Konstatējot saistībā ar norādēm, kas sniegtas uz vadītāja apliecības, ka I. Huskic ir dzimis Bosnijā‑Hercegovinā, saskaņā ar saviem iekšējiem drošības noteikumiem Jyske Finans lūdza iesniegt I. Huskic papildu identitātes apliecinājumu – viņa pases vai uzturēšanās atļaujas kopiju. Šāds papildu apliecinājums netika pieprasīts I. Huskic partnerei, kura atbilstoši norādēm uz viņas vadītāja apliecības ir dzimusi Dānijā.
11 I. Huskic uzskatīja, ka Jyske Finans pieprasījums ir diskriminējošs, un vērsās Vienlīdzīgas attieksmes komisijā, kas viņam piešķīra atlīdzību par netiešu diskrimināciju. Retten i Viborg (Viborgas rajona tiesa, Dānija) apstiprināja šo lēmumu, tomēr uzskatot, ka attiecīgā persona ir tikusi tieši diskriminēta.
12 Jyske Finans precizēja, ka attiecīgais lūgums pamatlietā tika izteikts, pildot pienākumus, kas tai ir atbilstoši tiesiskajam regulējumam par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu.
13 Šādos apstākļos Vestre Landsret (Rietumdānijas apgabaltiesa, Dānija), kurā bija vērsusies Jyske Finans, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [tiešas] diskriminācijas aizliegums, pamatojoties uz etnisko piederību, [Direktīvas 2000/43] 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir jāinterpretē tādējādi, ka ir aizliegta tāda prakse kā pamatlietā aplūkotā, saskaņā ar kuru līdzvērtīgā situācijā personas, kas nav dzimušas ziemeļvalstīs, kādā dalībvalstī, Šveicē vai Lihtenšteinā, ir neizdevīgākā situācijā nekā personas, kas ir dzimušas ziemeļvalstīs, kādā dalībvalstī, Šveicē vai Lihtenšteinā?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša – vai šāda prakse tādējādi rada netiešu diskrimināciju etniskās piederības dēļ [Direktīvas 2000/43] 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, ja vien tā nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien šā mērķa sasniegšanas līdzekļi nav atbilstīgi un vajadzīgi?
3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša – vai šādu praksi principā var attaisnot kā atbilstošu un nepieciešamu līdzekli pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumu nodrošināšanai, kas paredzēti [Direktīvas 2005/60] 13. pantā?”
Tiesas vērtējums
Par pirmo un otro jautājumu
14 Ar savu pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā kredītiestādes prakse, atbilstoši kurai klientam, kura vadītāja apliecībā ir minēts, ka viņš ir dzimis valstī, kas nav kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai kāda no EBTA dalībvalstīm, ir jāuzrāda papildu identifikācijas apliecinājums, iesniedzot savas pases vai uzturēšanās atļaujas kopiju.
15 Šajā ziņā, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jānoskaidro, vai tāda prakse kā pamatlietā aplūkotā rada atšķirīgu attieksmi etniskās piederības dēļ Direktīvas 2000/43 2. panta izpratnē. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo pantu vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā būtu kāds no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem. Minētās direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka atbilstoši tās 2. panta 1. punktam tieša diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu rasu vai etniskās piederības dēļ. Turklāt no šīs pašas direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka tās vajadzībām netiešā diskriminācija iestājas tad, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādas rases vai etniskās piederības personas īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citām personām, ja vien šāds noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojami ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav samērīgs un vajadzīgs šāda mērķa sasniegšanas līdzeklis.
16 Pirmkārt, runājot par to, vai attiecīgā prakse pamatlietā ir uzskatāma par atšķirīgu attieksmi rasu vai etniskās piederības dēļ Direktīvas 2000/43 1. panta izpratnē, ir jāizvērtē, vai tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais dzimšanas valsts ir uzskatāma par tieši vai nenodalāmi saistītu ar noteiktu etnisko piederību.
17 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka “etniskās piederības” jēdziena pamatā ir ideja, ka sabiedrības grupas tostarp ir iedalāmas kopienās pēc tautības, reliģiskās ticības, valodas piederības, kultūras un tradicionālās piederības un dzīves vides (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 46. punkts).
18 Lai arī dzimšanas valsts nav šo kritēriju sarakstā, ir jānorāda, ka, tā kā šis saraksts sākas ar vārdiem “tostarp”, tajā uzskaitītajiem elementiem nav izsmeļoša rakstura, un līdz ar to nav izslēgts, ka šis kritērijs tajā var būt iekļauts. Tomēr, pat ja tā tam būtu jābūt, ir jākonstatē, ka tas būtu tikai viens no konkrētajiem faktoriem, kas ļauj secināt, ka cilvēks varētu piederēt pie noteiktas etniskās grupas, bet tas nekādā gadījumā nav noteicošais faktors.
19 Proti, etniskā piederība nav nosakāma, pamatojoties tikai uz vienu kritēriju, bet, tieši otrādi, tās pamatā būtu jābūt elementu kopumam, daži no kuriem ir objektīvi, bet citi – subjektīvi. Turklāt netiek apstrīdēts, ka dzimšanas valsts nav vispārīgi un absolūti aizstājama ar kritēriju kopumu, kas atgādināts šā sprieduma 17. punktā.
20 Līdz ar to dzimšanas valsts vien nevar būt pamats vispārīgai prezumpcijai par piederību konkrētajai etniskajai grupai, lai būtu konstatējama tieša un nenodalāma saikne starp šiem abiem jēdzieniem.
21 Turklāt nevar tikt pieņemts, ka suverēnā valstī pastāv tikai viena vienīgā etniskā piederība.
22 Tomēr pamatlietā I. Huskic dzimšanas valsts ir vienīgais kritērijs, kas lika Vienlīdzīgas attieksmes komisijai un pēc tam Retten i Viborg (Viborgas rajona tiesa) atzīt, ka aplūkojamā prakse ir uzskatāma par diskrimināciju etniskās piederības dēļ.
23 Tādējādi nav uzskatāms, ka pamatlietā aplūkojamā prasība uzrādīt papildu izcelsmes apliecinājumu, pieņemot, ka tā var tikt kvalificēta kā “nelabvēlīga attieksme”, būtu tieši balstīta uz etnisko piederību.
24 Turklāt, kā izriet gan no Direktīvas 2000/43 preambulas 13. apsvēruma, gan no tās 3. panta 2. punkta, šī direktīva neattiecas uz atšķirīgu attieksmi pilsonības dēļ.
25 Līdz ar to tāda prakse kā pamatlietā aplūkotā, atbilstoši kurai klientam, kura vadītāja apliecībā ir minēts, ka viņš ir dzimis valstī, kas nav kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai kāda no EBTA dalībvalstīm, ir jāuzrāda papildu identifikācijas apliecinājums, iesniedzot savas pases vai uzturēšanās atļaujas kopiju, nav saistīta ar tādu atšķirīgu attieksmi pret attiecīgo personu, kas būtu tieši balstīta uz tās etnisko piederību.
26 Otrkārt, runājot par to, vai šāda prakse ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju etniskās piederības dēļ, ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai arī šī prakse ir formulēta neitrāli, tā rada īpaši nelabvēlīgu situāciju noteiktas rasu vai etniskās piederības personām salīdzinājumā ar citām personām.
27 Vārdu salikums “īpaši nelabvēlīga situācija”, kas izmantots minētajā tiesību normā, ir jāsaprot tādējādi, ka tas nozīmē, ka it īpaši kādas konkrētas etniskās piederības personas ir tās, kas ir tikušas nostādītas nelabvēlīgākā situācijā attiecīgā pasākuma dēļ (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 100. punkts).
28 Šajā ziņā Tiesā ir ticis apgalvots, ka neatkarīgi no tā, kāda ir I. Huskic “nelabvēlīgā situācijā nostādītā” etniskā piederība, “Dānijas etniskās piederības” personas esot tikušas nostādītas labvēlīgākā situācijā pamatlietā aplūkotās prakses dēļ, jo tām neesot uzlikts aplūkotais pienākums.
29 Pietiek konstatēt, ka šis pienākums vienādi attiecas uz visām personām, kas ir dzimušas ārpus Savienības vai EBTA dalībvalsts teritorijas.
30 Turklāt ir jāatgādina, ka netieša diskriminācija var pastāvēt, ja valsts pasākuma, lai gan tas formulēts neitrāli, piemērošana faktiski rada nelabvēlīgu situāciju daudz lielākam skaitam personu, kurām piemīt aizsargātās personiskās iezīmes, nekā personām, kurām šo iezīmju nav (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, CHEZ Razpredelenie Bulgaria, C‑83/14, EU:C:2015:480, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Tomēr, kā atgādināts šā sprieduma 27. punktā, jēdziens “netieša diskriminācija” Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir piemērojams tikai tad, ja iespējami diskriminējošs pasākums rada nelabvēlīgu situāciju kādas konkrētas etniskās piederības personām.
32 Kā secinājumu 64. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, nelabvēlīgas attieksmes konstatēšana ir jāveic nevis vispārēji un abstrakti, bet īpaši un konkrēti, ņemot vērā attiecīgo labvēlīgo attieksmi.
33 Līdz ar to nevar pieņemt argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgā neitrālā kritērija pamatlietā, kas saistīts ar dzimšanas valsti, izmantošana visdrīzāk vispārīgi ietekmēs “konkrētās etniskās piederības” personas salīdzinājumā ar “citām personām”.
34 Tas pats attiecas uz argumentu, ka, izmantojot šo kritēriju, nelabvēlīgā situācijā tiek nostādītas personas, kuru etniskā piederība ir kādā valstī, kas nav Savienības vai EBTA dalībvalsts. Turklāt ir jāatsaucas uz šā sprieduma 18.–21. punktu, no kuriem izriet, ka etniskā piederība nav vispārīgi prezumējama, pamatojoties tikai uz dzimšanas valsts identifikāciju.
35 Līdz ar to tāda prakse kā pamatlietā aplūkotā nav saistīta ar atšķirīgu attieksmi pret attiecīgo personu, kas netieši būtu balstīta uz etnisko piederību.
36 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka šī prakse ir balstīta uz kritēriju, kurš nav ne tieši, ne netieši saistīts ar attiecīgās personas etnisko piederību. Tādējādi nav uzskatāms, ka minētā prakse radītu atšķirīgu attieksmi, kas būtu balstīta uz etnisko piederību Direktīvas 2000/43 1. panta, lasot to kopā ar 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, izpratnē.
37 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/43 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā kredītiestādes prakse, atbilstoši kurai klientam, kura vadītāja apliecībā ir minēts, ka viņš ir dzimis valstī, kas nav kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai kāda no EBTA dalībvalstīm, ir jāuzrāda papildu identifikācijas apliecinājums, iesniedzot savas pases vai uzturēšanās atļaujas kopiju.
Par trešo jautājumu
38 Ņemot vērā atbildi uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
39 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā kredītiestādes prakse, atbilstoši kurai klientam, kura vadītāja apliecībā ir minēts, ka viņš ir dzimis valstī, kas nav kāda no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai kāda no EBTA dalībvalstīm, ir jāuzrāda papildu identifikācijas apliecinājums, iesniedzot savas pases vai uzturēšanās atļaujas kopiju.
[Paraksti]