Apvienotās lietas T‑394/08, T‑408/08, T‑453/08 un T‑454/08
Regione autonoma della Sardegna (Itālija) u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Valsts atbalsts – Valsts atbalsts viesnīcu nozarei Sardīnijas reģionā – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji saderīgu un daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzdots to atgūt – Jauns atbalsts – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Attīstību veicinoša iedarbība – De minimis noteikums
Sprieduma kopsavilkums
1. Tiesvedība – Iestāšanās lietā – Pamati, kas atšķiras no lietas pamatdalībnieka izvirzītajiem pamatiem – Pieņemamība – Nosacījums – Saikne ar strīda priekšmetu
(Tiesas Statūtu 40. panta ceturtā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 4. punkts)
2. Valsts atbalsts – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Lēmums uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru – Lēmums, kas balstīts uz nepilnīgiem faktiem vai šo faktu juridiski kļūdainu vērtējumu
(EKL 88. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkts un 7. pants)
3. Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami akti – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Komisijas lēmums, ar ko tiek slēgta oficiāla valsts atbalsta izmeklēšanas procedūra, kura paredzēta EKL 88. panta 2. punktā
(EKL 88. panta 2. punkts un 230. punkts)
4. Valsts atbalsts – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Atbalsta shēmas pārbaude kopumā – Pieļaujamība – Sekas
(EKL 87. pants un 88. panta 3. punkts)
5. Valsts atbalsts – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšana – Maksimālais divu mēnešu termiņš – Nepiemērojamība nepaziņota atbalsta gadījumā – Komisijas rīcībā esošas ziņas par varbūtēji nelikumīgu atbalstu – Tūlītēja izskatīšana – Apjoms
(EKL 87. un 88. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 10. panta 1. punkts)
6. Valsts atbalsts – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Pienākums saprātīgā termiņā beigt iepriekšējo izskatīšanu, kas sākta sakarā ar sūdzību
(EKL 87. un 88.pants)
7. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Komisijas lēmums valsts atbalsta jomā
(EKL 87., 88. un 253. pants)
8. Valsts atbalsts – Administratīvais process – Atbalsta saderība ar kopējo tirgu – Piešķīrēja un iespējamā atbalsta saņēmēja pierādīšanas pienākums
(EKL 88. panta 2. punkts)
9. Valsts atbalsts – Atbalsta projekti – Ieviešana, iepriekš nepaziņojot Komisijai – Komisijas lēmums, ar kuru uzdots atgūt valsts atbalstu – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms
(EKL 88. panta 3. punkts un 253. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkts)
10. Valsts atbalsts – Pastāvošs un jauns atbalsts – Pasākums, ar ko tiek grozīts pastāvošs atbalsts – Atzīšana par jaunu atbalstu – Kritēriji – Novērtēšana
(EKL 87. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) un c) punkts)
11. Valsts atbalsts – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Atbalsta saderība ar kopējo tirgu – Rīcības brīvība
(EKL 87. un 88. pants)
12. Iebilde par prettiesiskumu – Apjoms – Tiesību akti, uz kuru prettiesiskumu var atsaukties – Komisijas pamatnostādnes par valsts reģionālo atbalstu – Iekļaušana – Nosacījumi
(EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts un 230. un 241. pants; Komisijas paziņojums 98/C 74/06)
13. Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Valsts reģionālais atbalsts – Kritēriji
(EKL 87. un 88. pants; Komisijas paziņojuma 98/C 74/06 4.2. punkts)
14. Valsts atbalsts – Administratīvais process – Atbalsta saderība ar kopējo tirgu – Piešķīrēja un iespējamā atbalsta saņēmēja pierādīšanas pienākums
(EKL 88. panta 2. punkts)
15. Valsts atbalsts – Atbalsta saderība ar kopējo tirgu – Ieinteresēto personu iespējamā tiesiskā paļāvība – Aizsardzība – Nosacījumi un ierobežojumi
(EKL 88. pants)
16. Valsts atbalsts – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Neliela apmēra atbalsts – Atbalsta, kas pārsniedz piemērojamo augšējo robežu, sadalīšana, lai attiecībā uz to varētu daļēji izmantot de minimis noteikumu – Nepieļaujamība
(EKL 88. panta 3. punkts; Komisijas Regulas Nr. 69/2001 2. panta 1. punkts un 2. pants un Regulas Nr. 1998/2006 2. panta 2. punkta otrā daļa)
1. Tiesas Statūtu 40. panta ceturtajā daļā un Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 4. punktā personai, kas iestājusies lietā, ir piešķirtas tiesības neatkarīgi izvirzīt ne tikai argumentus, bet arī pamatus, ar nosacījumu, ka ar tiem tiek atbalstīti kāda no lietas pamatdalībniekiem prasījumi un tie nav pilnīgi nesaistīti ar jautājumiem, kas ir tiesvedības pamatā, kurus izvirzījis prasītājs un atbildētājs, jo citādi ar tiem varētu tikt mainīts strīda priekšmets.
Tādējādi Vispārējai tiesai, lemjot par personas, kas iestājusies lietā, izvirzīto pamatu pieņemamību, ir jāpārliecinās, ka tie attiecas uz strīda priekšmetu, ko ir noteikuši lietas pamatdalībnieki.
(sal. ar 42. un 43. punktu)
2. Attiecībā uz izmeklēšanas procedūru, ar ko tiek izvērtēta dalībvalsts piešķirtā atbalsta saderība ar kopējo tirgu, Komisijas galīgais lēmums var atšķirties no lēmuma par procedūras uzsākšanu, tomēr negatīvi neietekmējot galīgo lēmumu. Līdz ar to Komisijai nav jāveic lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu koriģēšana. Neraugoties uz to, loģiski un vēl jo vairāk iespējamo atbalsta shēmas saņēmēju interesēs ir tas, lai Komisijai gadījumā, ja pēc tam, kad tā ir pieņēmusi lēmumu uzsākt dalībvalsts piešķirtā atbalsta oficiālo izmeklēšanas procedūru, tā atklāj, ka minētais lēmums ir balstīts vai nu uz nepilnīgiem faktiem, vai arī uz šo faktu juridiski kļūdainu vērtējumu, būtu iespēja mainīt savu nostāju, pieņemot lēmumu par procedūras koriģēšanu. Faktiski šāds lēmums par procedūras koriģēšanu, kam seko jauns aicinājums ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus, ļauj tām reaģēt uz izmaiņām Komisijas pagaidu novērtējumā saistībā ar attiecīgo pasākumu, izsakot savu viedokli šajā jautājumā.
Šajā ziņā Komisija būtu varējusi arī izvēlēties vispirms pieņemt lēmumu, ar ko tiek izbeigta procedūra, un pēc tam jaunu lēmumu par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, balstoties uz tās grozīto juridisko vērtējumu, kam šajā gadījumā būtu tāds pats saturs kā lēmumam par procedūras koriģēšanu. Šādos apstākļos procesuālās ekonomijas apsvērumi un labas pārvaldības princips, šķiet, sliecas par labu lēmuma par procedūras koriģēšanu pieņemšanai, nevis lēmuma, ar ko tiek izbeigta procedūra un uzsākta jauna procedūra, pieņemšanai.
Runājot par šāda lēmuma par procedūras koriģēšanu juridisko vērtējumu, ņemot vērā, ka tas papildina lēmumu par procedūras uzsākšanu, lai tādējādi tajā tiktu izdarīti grozījumi, ir jāuzskata, ka tiem ir līdzīgs juridisks statuss. Paziņojuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu mērķis ir tikai iegūt visa veida informāciju no ieinteresētajām personām, kas paredzēta Komisijas nākotnes rīcības izskaidrošanai.
(sal. ar 70.–73. punktu)
3. Komisijas galīgais lēmums, ko tā pieņēmusi, lai slēgtu oficiālo izmeklēšanas procedūru, kura ir paredzēta EKL 88. panta 2. punktā, ir tiesību akts, ko var apstrīdēt, pamatojoties uz EKL 230. pantu. Šāds lēmums rada saistošas tiesiskas sekas, kas var ietekmēt ieinteresēto personu intereses, jo ar to tiek pabeigta attiecīgā procedūra un tiek galīgi lemts par attiecīgā pasākuma saderību ar valsts atbalstam piemērojamajām normām. Tādējādi ieinteresētajām personām vienmēr ir iespēja apstrīdēt galīgo lēmumu, ar kuru tiek slēgta oficiālā izmeklēšanas procedūra, un tām šajā sakarā ir jābūt iespējai apšaubīt dažādus apstākļus, kuri pamato Komisijas galīgo nostāju.
Šī iespēja nav atkarīga no tā, vai lēmums uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru rada juridiskās sekas, lai varētu celt prasību atcelt tiesību aktu. Nenoliedzami, ir iespējams celt prasību par lēmumu uzsākt procedūru, ja ar to tiek radītas negrozāmas juridiskās sekas, kuras a posteriori nevar tikt grozītas ar galīgo lēmumu. Tā tas ir gadījumā, kad Komisija uzsāk oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz pasākumu, kuru tā pagaidu kārtā atzīst par jaunu atbalstu, jo ar šo lēmumu uzsākt procedūru salīdzinājumā ar galīgo lēmumu tiek radītas patstāvīgas juridiskās sekas. Attiecīgā pasākuma īstenošanas apturēšanai, kuras pamatā saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu ir tas, ka šis pasākums pagaidu kārtā ir atzīts par jaunu atbalstu, salīdzinājumā ar galīgo lēmumu ir patstāvīgs raksturs, kas ir ierobežots laikā līdz brīdim, kad tiek izbeigta oficiālā procedūra.
Tomēr ar iespēju apstrīdēt lēmumu par procedūras uzsākšanu nevar tikt samazinātas ieinteresēto personu procesuālās tiesības, liedzot tām apstrīdēt galīgo lēmumu un sava prasības pieteikuma pamatojumam atsaukties uz kļūdām, kas attiecas uz visiem šī lēmuma pieņemšanas procedūras posmiem.
Līdz ar to apstāklis, ka prasītāji un personas, kas iestājušās lietā, paredzētajā termiņā nav cēluši prasību pret Komisijas lēmumu par procedūras koriģēšanu, neliedz tiem pret Komisijas galīgo lēmumu izvirzīt pamatus, kas attiecas uz lēmuma par procedūras koriģēšanu prettiesiskumu.
(sal. ar 77.–79. punktu)
4. Pastāvot valsts atbalsta shēmai, Komisijai principā nav pienākuma veikt individuālos gadījumos piešķirtā atbalsta analīzi, bet tā var tikai izpētīt attiecīgās shēmas vispārējās iezīmes. Turklāt īpašie apstākļi, kuri piemīt individuālam atbalsta saņēmējam saskaņā ar šo shēmu, var tikt novērtēti tikai tajā brīdī, kad attiecīgā dalībvalsts atbalstu atgūst. Ja tas būtu citādi, Komisijas pienākums veikt izmeklēšanu būtu ievērojamāks gadījumā, kad shēma, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu, būtu ieviesta prettiesiski, nevis gadījumā, kad attiecīgā dalībvalsts būtu ievērojusi šajā tiesību normā paredzēto paziņošanas pienākumu, jo pēdējā gadījumā iespējamo atbalsta saņēmēju īpašie apstākļi izskatīšanas stadijā nebūtu zināmi.
Līdz ar to Komisija var tikai pārbaudīt atbalsta shēmu kā tādu un tai nav pienākuma ņemt vērā ne saikni starp atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem un attiecīgo valsti, ne starp iesaistītajiem uzņēmumiem pastāvošās atšķirības, ne arī iespējamo tiesisko paļāvību, uz kuru varētu atsaukties daži uzņēmumi. Šie apstākļi var tikt ņemti vērā tikai individuālā atbalsta atgūšanas stadijā.
(sal. ar 91. un 92. punktu)
5. Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 88. panta piemērošanai, 10. panta 1. punktu, ja neatkarīgi no informācijas avota Komisijas rīcībā ir ziņas par varbūtēji nelikumīgu atbalstu, tā tūlīt izskata minēto informāciju. Šis noteikums nav jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz iepriekšējās izskatīšanas stadijas izbeigšanu, bet drīzāk tā, ka tas attiecas uz iepriekšējās izskatīšanas sākumu, – tēze, kuru apstiprina fakts, ka Komisijai nav pienākuma ievērot ierasto termiņu gadījumā, ja iepriekšējā izskatīšana ir uzsākta sūdzības iesniegšanas dēļ.
Faktiski divu mēnešu termiņš, kurā Komisijai ir jābeidz iepriekšējās izskatīšanas stadija, attiecas vienīgi uz dalībvalstu paziņotajiem atbalstiem, nevis, piemēram, uz tādām situācijām, kad iepriekšējās izskatīšanas stadija tikusi uzsākta ar sūdzību.
(sal. ar 97. un 98. punktu)
6. Tiktāl, ciktāl Komisijai ir ekskluzīva kompetence valsts atbalsta saderības ar kopējo tirgu izvērtēšanā, tai ir pienākums labas Līguma pamatnoteikumu attiecībā uz valsts atbalstu pārvaldības interesēs veikt rūpīgu un objektīvu sūdzības par atbalsta nesaderību ar kopējo tirgu izskatīšanu un tā nevar uz nenoteiktu laiku atlikt to valsts pasākumu iepriekšēju izskatīšanu, par kuriem iesniegta sūdzība attiecībā uz valsts atbalstu.
Tas, vai šādas administratīvās procedūras ilgums ir bijis saprātīgs, ir novērtējams, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus un it īpaši tās kontekstu, dažādās procesuālās stadijas, kas Komisijai jāievēro, un lietas sarežģītību, kā arī tās nozīmi attiecībā uz dažādām ieinteresētajām personām.
(sal. ar 99. punktu)
7. Komisijas pienākums norādīt pamatojumu neattiecas uz procedūras ilgumu, bet vienīgi uz pašu lēmuma saturu. EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus.
Procedūras ilgums neizriet no attiecīgās iestādes argumentācijas, ar kuru šo ilgumu varētu attaisnot, bet tas ir pilnībā faktisks apstāklis, kas ir atkarīgs vienīgi no laika, kāds iestādei nepieciešams, lai pabeigtu šo procedūru. Līdz ar to procedūras ilgums neietilpst lēmuma saturā, kurš var tikt pamatots. Tas pieprasa tikai procedūras dažādo posmu – līdz pat attiecīgā lēmuma pieņemšanai – vienīgi faktisku uzskaitīšanu.
(sal. ar 120.–122. punktu)
8. Tā kā lēmums uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru ietver pietiekamu sākotnējo analīzi, kurā Komisija izklāsta apsvērumus, kādēļ tai ir šaubas par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, dalībvalstij un iespējamajam atbalsta saņēmējam ir jāiesniedz pierādījumi, kas liecinātu, ka šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu.
Tomēr tas ir tikai noteikums, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, nevis uz pienākumu norādīt pamatojumu, līdz ar to tā ir Komisija, kurai vajadzības gadījumā savā lēmumā ir jānorāda iemesli, kādēļ tā, neraugoties uz dalībvalsts vai atbalsta saņēmēju iesniegtajiem pierādījumiem, uzskata, ka attiecīgais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu.
(sal. ar 132. punktu)
9. Valsts atbalsta jomā, ja pretēji EKL 88. panta 3. punktam atbalsts jau ir piešķirts, Komisijai, kurai ir pilnvaras pieprasīt valsts iestādēm atgūt atbalstu, nav pienākuma norādīt īpašus motīvus, lai attaisnotu šo pilnvaru izmantošanu. Šis risinājums, kas ir radies pirms Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 88. panta piemērošanai, stāšanās spēkā, joprojām ir piemērojams minētās regulas 14. panta 1. punkta ietvaros.
Lēmums likt atgūt atbalstu tātad ir gandrīz automātiskas sekas tam, ka šis atbalsts ir atzīts par nelikumīgu vai nesaderīgu – ievērojot vienīgo izņēmumu, kas izriet no minētās tiesību normas otrā teikuma, proti, ja rīkojums par atgūšanu būtu pretrunā kādam no Kopienu tiesību vispārējiem principiem. Komisijai tātad šajā ziņā nav rīcības brīvības. Šādos apstākļos, ja Komisija ir norādījusi iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka attiecīgais atbalsts ir nelikumīgs un nesaderīgs ar kopējo tirgu, tai nav pienākuma pamatot lēmumu, ar kuru ir noteikta atbalsta atgūšana.
(sal. ar 152. punktu)
10. Valsta atbalsta jomā pasākumi, kuru mērķis ir izveidot vai grozīt valsts atbalstu, ir jauns atbalsts. Konkrētāk, ja grozījumi skar pašu sākotnējās shēmas būtību, šī shēma ir pārveidojusies par jaunu atbalstu. Savukārt, ja grozījums nav būtisks, tikai pats grozījums var tikt klasificēts kā jauns atbalsts.
It īpaši, ja Komisijas lēmumā par procedūras koriģēšanu ir tieši norādīts nosacījums, saskaņā ar kuru jebkurš pieteikums atbalsta saņemšanai ir obligāti jāiesniedz pirms ieguldījumu projektu uzsākšanas, un ja attiecīgā dalībvalsts, pamatojoties uz regulu, kas pieņemta pēc lēmuma par atbalsta shēmas apstiprināšanu, ir piešķīrusi atbalstu reģionālajiem projektiem, kuru īstenošana tikusi uzsākta pirms pieteikuma atbalsta saņemšanai iesniegšanas, šādā gadījumā šis ir jauns atbalsts Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 88. panta piemērošanai, 1. panta c) punkta izpratnē. Faktiski šie grozījumi nevar tikt kvalificēti par mazsvarīgiem vai nenozīmīgiem. Tiktāl, ciktāl Komisija valsts reģionālā atbalsta shēmu apstiprināšanu ir pakļāvusi nosacījumam, saskaņā ar kuru pieteikums atbalsta saņemšanai ir obligāti jāiesniedz pirms projektu īstenošanas uzsākšanas, ir skaidrs, ka šāda nosacījuma atcelšana varētu ietekmēt atbalsta pasākuma saderības ar kopējo tirgu novērtējumu.
(sal. ar 176.–179. punktu)
11. Atbalsta shēmas saderība ar kopējo tirgu ir jānovērtē, vienīgi pamatojoties uz tai raksturīgajām iezīmēm, ņemot vērā Komisijas politiku šī novērtējuma brīdī. Turpretī atbalsta shēmas saderības ar kopējo tirgu novērtējumu nevar ietekmēt apstāklis, ka minētā shēma, iespējams, sekojusi citām shēmām, attiecībā uz kurām Komisija bija apstiprinājusi konkrētus noteikumus. Patiesībā, ja būtu citādi, Komisija nevarētu grozīt kritērijus, pamatojoties uz kuriem tā novērtē valsts atbalsta saderību, – iespēja, kura jāatstāj Komisijai, lai tā varētu reaģēt gan uz dalībvalsts prakses saistībā ar valsts atbalsta piešķiršanu attīstību, gan uz kopējā tirgus attīstību.
(sal. ar 190. punktu)
12. EKL 241. pantā ir izteikts vispārējais princips, ar kuru jebkurai pusei tiek garantētas tiesības apstrīdēt iestāžu iepriekš pieņemtu tiesību aktu spēkā esamību, kas – pat ja tas nav regulas veidā – kalpo par strīdīgā lēmuma tiesisko pamatu, lai panāktu tāda lēmuma atcelšanu, kurš tās skar tieši un individuāli, ja šai lietas pusei saskaņā ar EKL 230. pantu nav tiesību celt tiešu prasību pret šiem tiesību aktiem, kuri tām rada sekas un kurus tās nevar lūgt atcelt.
Attiecībā uz pamatnostādnēm par valsts reģionālo atbalstu no to ievaddaļas izriet, ka tajās vispārēji un abstrakti ir noteikti kritēriji, kurus Komisija, piemērojot EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu, ievēro, lai izvērtētu reģionālā atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu, un ka tās līdz ar to nodrošina to dalībvalstu tiesisko drošību, kuras piešķir šādu atbalstu. Precīzāk, minēto pamatnostādņu 4.2. punktā ieviestais nosacījums attiecas uz jebkuru tajās paredzēto atbalstu neatkarīgi no tā priekšmeta, veida vai summas.
Tā kā Komisija savā galīgajā lēmumā, izvērtējot konkrētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, ir tieši atsaukusies uz pamatnostādņu 4.2. punktu, pat ja šis 4.2. punkts nav apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, var tikt uzskatīts, ka šajā punktā paredzētais nosacījums vispārēji un abstrakti ir noteicis, kā Komisija ir izvērtējusi attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Šajā gadījumā starp Komisijas galīgo lēmumu un pamatnostādnēm pastāv tieša juridiska saikne, tādējādi, ņemot vērā, ka lietas dalībniekam nebija tiesību lūgt atcelt pamatnostādnes kā vispārpiemērojamu aktu, tās var būt iebildes par prettiesiskumu priekšmets.
(sal. ar 206. un 208.–210. punktu)
13. Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu 4.2. punktā minētais kritērija, saskaņā ar kuru atbalsta piešķiršanas nosacījumos ir jāparedz, ka pieteikums atbalsta saņemšanai tiek iesniegts pirms projekta izpildes uzsākšanas, piemērošanas mērķis ir, lai situācijā, kad nav iespējams pilnībā izvērtēt visus ekonomiskos aspektus, kas piemīt nākotnes atbalsta saņēmēju lēmumam veikt ieguldījumus, noskaidrotu, vai atbalsta pasākumam ir attīstību veicinoša iedarbība.
Šajā ziņā no pamatnostādņu 2. punkta otrās līdz ceturtajai daļai izriet, ka Komisija principā reģionālo atbalstu apstiprina vienīgi atbalsta shēmas veidā, jo tā uzskata, ka individuālais atbalsts ad hoc neatbilst nosacījumam, saskaņā ar kuru jābūt nodrošinātam līdzsvaram starp atbalsta radītajiem konkurences izkropļojumiem un no atbalsta izrietošajiem ieguvumiem, kuri attiecas uz mazāk attīstītāka reģiona attīstīšanu.
Komisijai, veicot paziņotās atbalsta shēmas saderības ar kopējo tirgu pārbaudi, pēc definīcijas nav zināmi atsevišķo iespējamo atbalsta shēmas izmantotāju un konkrēto projektu, kuriem iepriekš minētie var lūgt subsīdijas, īpašie apstākļi. Līdz ar to Komisijai, lai izvērtētu atbalsta shēmas saderību ar kopējo tirgu, ir jābalstās uz kritērijiem, kuri vai nu nav atkarīgi no nākotnes saņēmēju īpašajiem apstākļiem, vai arī ir vienādi visiem nākotnes saņēmējiem.
Apstāklis, ka pieteikumam atbalsta saņemšanai jābūt iesniegtam, pirms tiek uzsākta subsidētā projekta īstenošana, ļauj nodrošināt, ka attiecīgais uzņēmums pirms minētā projekta uzsākšanas ir skaidri paudis savu gribu izmantot attiecīgo atbalsta shēmu. Tas tātad ļauj izvairīties no situācijas, ka pieteikumi netiek iesniegti ex post par tādiem projektiem, kuru īstenošana tikusi uzsākta neatkarīgi no tā, vai atbalsta shēma pastāv. Ņemot vērā šos apsvērumus, vienkāršs secinājums, ka pieteikums atbalsta saņemšanai ir agrāks salīdzinājumā ar investīciju projekta uzsākšanu, ir vienkāršs kritērijs, kas ir piemērots un atbilstošs, lai ļautu Komisijai prezumēt, ka pastāv attīstību veicinoša iedarbība.
(sal. ar 215. punktu)
14. Valsts atbalsta jomā, ja Komisija nolemj uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, attiecīgajai dalībvalstij un attiecīgā pasākuma saņēmējiem ir jāizklāsta savi argumenti, lai pierādītu, ka aplūkotais pasākums nav atbalsts vai ka tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, jo oficiālās izmeklēšanas procedūras mērķis ir tieši radīt skaidrību Komisijai par visiem lietas faktiem kopumā. Patiesībā, kaut arī Komisijai, kad tā uzsāk oficiālo procedūru, tiek prasīts skaidri izteikt šaubas par atbalsta saderīgumu, lai ļautu dalībvalstij un ieinteresētajām personām labāk atbildēt, tomēr ir skaidrs, ka dalībvalstis un ieinteresētās personas ir tās, kurām ir jākliedē šīs šaubas un jāpierāda, ka attiecīgais pasākums atbilst izņēmuma nosacījumiem. Konkrētāk, lai saistībā ar atbalsta apstiprināšanu saņemtu piekrišanu atkāpties no Līguma noteikumiem, attiecīgajai dalībvalstij saskaņā ar tās pienākumu sadarboties ar Komisiju ir jāsniedz visi pierādījumi, kas ļautu šai iestādei pārliecināties, ka ir izpildīti visi nosacījumi izņēmuma izdarīšanai.
(sal. ar 246. punktu)
15. Atsauce uz tiesisko paļāvību par valsts atbalsta likumību pēc būtības, neskarot īpašus apstākļus, var tikt izdarīta vienīgi tad, ja šis atbalsts ticis piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru. Patiesībā rūpīgam saimnieciskās darbības subjektam parasti būtu jāspēj pārliecināties, vai šī procedūra ir tikusi ievērota.
Atbalsta saņēmēji, kuri nav ievērojuši Komisijas lēmumā par atbalsta apstiprināšanu paredzētos nosacījumus, principā nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību par šī atbalsta likumību. Protams, nelikumīga atbalsta saņēmējiem nekādā ziņā nav izslēgta iespēja atgūšanas procedūras ietvaros atsaukties uz īpašiem apstākļiem, uz kuriem tie likumīgi varēja balstīt savu tiesisko paļāvību par šī atbalsta likumību, lai iebilstu pret atbalsta atmaksāšanu. Tomēr minētie saņēmēji, balstoties uz attiecīgajiem valsts tiesību noteikumiem, var atsaukties uz šādiem izņēmuma apstākļiem tikai valsts tiesās notiekošas atgūšanas procedūras ietvaros, jo vienīgi valsts tiesas ir kompetentas – vajadzības gadījumā pēc tam, kad tās uzdevušas Tiesai prejudiciālus jautājumus saistībā ar interpretāciju, – izvērtēt attiecīgos apstākļus.
Turklāt, ņemot vērā, ka EKL 87. panta 1. punktā paredzētais vispārējais princips aizliedz valsts atbalstu un ka atkāpes no šī principa ir jāinterpretē šauri, lēmums neizvirzīt iebildumus pret atbalsta shēmu attiecas tikai uz šajā shēmā ietilpstošā atbalsta faktisku piešķiršanu un tātad tas nevar būt pamats līdzīgu nākotnes atbalsta projektu iespējamo saņēmēju tiesiskajai paļāvībai saistībā ar to, ka attiecīgais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu.
(sal. ar 274.–277. un 283. punktu)
16. Valsts atbalsta jomā de minimis noteikuma mērķis ir vienkāršot administratīvās procedūras gan tāda atbalsta saņēmēju interesēs, kura nozīme ir salīdzinoši niecīga un kurš tātad nav spējīgs izkropļot konkurenci, gan arī Komisijas interesēs, kurai ir jāspēj koncentrēt savus resursus Kopienu līmenī patiesi nozīmīgiem gadījumiem.
Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar to, ka tiktu pieļauta atbalsta sadalīšana, lai uz tā daļu varētu attiecināt de minimis noteikumu, netiktu veicināta minētā mērķa sasniegšana. Faktiski vienkārši tas, ka no uzņēmumam paredzētās atbalsta summas tiktu atskaitīta summa, kas atbilst de minimis augšējai robežai, neatbrīvotu Komisiju no pienākuma pārbaudīt aplūkotā atbalsta saderību ar kopējo tirgu attiecībā uz summu, kas pārsniedz šo augšējo robežu, ne arī attiecīgo uzņēmumu no pienākuma sagaidīt šīs pārbaudes rezultātus pirms atbalsta izmantošanas vai arī nelikumīga atbalsta gadījumā – no pienākuma to atmaksāt, ja nepieciešams.
Turklāt de minimis atbalsta jēdziens norāda, ka runa ir par niecīgas summas atbalstu. Tas, ka ex post tiek pieļauta tāda atbalsta sadalīšana, kas pārsniedz šajā ziņā piemērojamo augšējo robežu, nozīmētu, ka attiecībā uz atbalstu, kura summa tā piešķiršanas brīdī nav bijusi niecīga, varētu daļēji tikt izmantots de minimis noteikums.
Ir skaidrs, ka pēc tam, kad ir atgūta visa nelikumīgi piešķirtā atbalsta summa, attiecīgā dalībvalsts principā nekavējoties var piešķirt uzņēmumam jaunu de minimis atbalstu, kas nepārsniedz EUR 100 000 augšējo robežu. Tomēr tādā gadījumā būtu nepieciešams, lai dalībvalsts pieņemtu jaunu lēmumu par valsts finansējuma piešķiršanu, un tā būtu brīva pieņemt savu lēmumu, lai aizliegums sadalīt atbalstu netiktu uzskatīts vienīgi par tīri formālu noteikumu.
Līdz ar to Regulas Nr. 69/2001 par EKL 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam 2. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbrīvojums no EKL 88. panta 3. punktā paredzētās prasības par paziņošanu nevar tikt piemērots summām, kuras ir daļa no tāda atbalsta, kura kopējā summa trīs gadu laika posmā pārsniedz EUR 100 000 augšējo robežu. Katrā ziņā tas, ka šī šaurā interpretācija ir skaidri iekļauta Regulas Nr. 1998/2006 par EKL 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam 2. panta 2. punkta otrajā daļā, ir jāsaprot kā jauna precizējuma, nevis kā jauna nosacījuma de minimis noteikuma piemērošanai ieviešana.
(sal. ar 304., 305. un 308.–311. punktu)