TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2022. gada 30. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 1999/70/EK – EAK, UNICE un CEEP un noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – 4. klauzulas 1. punkts – Diskriminācijas aizlieguma princips – Pagaidu darbinieka, kurš kļuvis par ierēdni, veikto pienākumu neņemšana vērā viņa personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā – Šo pienākumu pielīdzināšana pastāvīgā ierēdņa veiktajiem dienesta pienākumiem – Jēdziens “objektīvi iemesli” – Pienākumu veikšanas laikposma ņemšana vērā ierēdņa statusa iegūšanai – Valsts tiesību aktos paredzētā ierēdņu vertikālā karjeras virzības struktūra
Lietā C‑192/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstā tiesa, Spānija) iesniedza ar 2021. gada 9. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 26. martā, tiesvedībā
M. Clemente
pret
Comunidad de Castilla y León (Dirección General de la Función Pública),
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Pasers [J. Passer], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] (referents) un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– M. Clemente vārdā – M. Pérez Rodríguez un F. J. Viejo Carnicero, abogados,
– Comunidad de Castilla y León (Dirección General de la Función Pública) vārdā – D. Vélez Berzosa, letrada,
– Spānijas valdības vārdā – J. Rodríguez de la Rúa Puig, pārstāvis,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz E. De Bonis, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Recchia un N. Ruiz García, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ir ietverts pielikumā Padomes Direktīvai 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.), 4. klauzulas 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp prasītāju pamatlietā, kuram iesniedzējtiesa ir piešķīrusi izdomātu vārdu “M. Clemente”, un Comunidad de Castilla y León (Dirección General de la Función Pública) [Kastīlijas un Leonas autonomā kopiena (Civildienesta ģenerāldirekcija), Spānija] (turpmāk tekstā – “autonomā kopiena”) par pēdējās minētās atteikumu konsolidēt prasītājam pamatlietā personīgo pakāpi, kas viņam piešķirta kā pagaidu darbiniekam pirms viņa iecelšanas par ierēdni.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Atbilstoši Pamatnolīguma 1. klauzulas a) apakšpunktam tā mērķis tostarp ir uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu.
4 Atbilstoši Pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktam to piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.
5 Pamatnolīguma 3. klauzulā “Definīcijas” ir noteikts:
“[Šajā nolīgumā:]
1. [..] jēdziens “noteikta laika darba ņēmējs” ir persona, kurai ir darba līgums vai darba attiecības, ko savā starpā tieši noslēdzis darba devējs un darba ņēmējs, kur darba līguma vai darba attiecību izbeigšanu nosaka tādi objektīvi apstākļi kā noteikta termiņa iestāšanās, konkrēta uzdevuma izpilde vai konkrēta gadījuma iestāšanās.
2. [..] jēdziens “salīdzināmais pastāvīgais darba ņēmējs” ir darba ņēmējs, kam tajā pašā uzņēmumā ir darba attiecības vai darba līgums uz nenoteiktu laiku un kas nodarbināts tajā pašā vai līdzīgā profesijā, pienācīgi ņemot vērā kvalifikācijas/iemaņas [..].”
6 Pamatnolīguma 4. klauzulas “Diskriminācijas aizlieguma princips” 1. punktā ir noteikts:
“Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.”
Spānijas tiesības
7 2005. gada 24. maija Ley 7/2005 de la Función Pública de Castilla y León (Likums Nr. 7/2005 par Kastīlijas un Leonas autonomās kopienas civildienestu; 2005. gada 8. jūlija BOE Nr. 162, 24200. lpp.) 69. panta 1. punktā ir noteikts:
“Neatkarīgi no ieņemamā amata ierēdnim ir tiesības saņemt vismaz tādu samaksu, kāda pienākas amata vietai, kas atbilst viņa personīgajai pakāpei.”
8 2018. gada 7. jūnija Decreto 17/2018 por el que se regula la consolidación, convalidación y conservación del grado personal (Dekrēts 17/2018 par personīgās dienesta pakāpes konsolidēšanu, apstiprināšanu un saglabāšanu; 2018. gada 13. jūnija BOCyL Nr. 113; turpmāk tekstā – “Dekrēts 17/2018”), kurš atbilstoši tā 2. pantam ir piemērojams autonomās kopienas ierēdņiem, 3. pantā ir noteikts:
“1. Personīgās pakāpes konsolidēšana ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti šādi nosacījumi:
a) iecelšana tiek veikta pastāvīgā amata vietā, izņemot administratīvās karjeras virzības sākotnējo pakāpi;
b) faktiski tiek ieņemta viena vai vairākas atbilstošas amata vietas.
2. Šiem diviem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem saskaņā ar turpmākajās tiesību normās aprakstīto kārtību.”
9 Saskaņā ar šī dekrēta 4. pantu:
“1. Personīgās pakāpes konsolidēšanai ir vajadzīgs, lai iecelšana būtu bijusi pastāvīgā amata vietā, kuras līmenis ir tāds pats vai augstāks nekā konsolidējamai pakāpei.
2. Administratīvā karjeras virzība tomēr sākas sākotnējā pakāpē, kura atbilst ierēdnim piešķirtās amata vietas līmenim pēc attiecīgās atlases procedūras nokārtošanas neatkarīgi no kārtības, kādā aizpilda šo amata vietu, ievērojot brīvprātīgu pieteikumu par zemākās pakāpes konsolidēšanu.”
10 Minētā dekrēta 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“Personīgās pakāpes konsolidēšana ir atkarīga no tā, vai uz laiku vai pastāvīgi tiek ieņemta viena vai vairākas amata vietas, kuru līmeņi ir vienādi vai augstāki par konsolidējamo pakāpi, nepārtraukti divus gadus vai kopumā trīs gadus, ja ar pārtraukumiem. Ja ir izpildīti abi nosacījumi, konsolidēšana notiek dienā, kas ir vislabvēlīgākā ierēdnim.”
11 Šī paša dekrēta 6. pants ir formulēts šādi:
“1. Konsolidējamā pakāpe var būt augstāka par jau iegūto personīgo pakāpi, kas nepārsniedz divas pakāpes, bet nekādā gadījumā nevar pārsniegt nedz pastāvīgi iegūtās amata vietas līmeni, nedz profesionālās klasifikācijas apakšgrupas vai grupas, kurā ietilpst minētā amata vieta, līmeņu intervālu.
2. Nodarbinātības uz laiku laikposms – gan norīkojums, gan pagaidu iecelšana – konsolidācijā tiek ieskaitīts tikai tad, ja pagaidu amata vietu līmenis ir vienāds vai augstāks par konsolidējamās pakāpes līmeni.
3. Jaunas personīgās pakāpes iegūšana ir atkarīga no tā, vai ir pagājis minimālais divu gadu laikposms, skaitot no iepriekšējās pakāpes konsolidēšanas dienas.
4. Nodarbinātības laikposmus aprēķina hronoloģiskā secībā, un konsolidēšanas nolūkā tos ņem vērā tikai vienu reizi.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
12 No 2001. gada 28. maija līdz 2008. gada 21. janvārim prasītājs pamatlietā kā pagaidu darbinieks un, pamatojoties uz vienu vienīgu iecelšanu amatā, ieņēma autonomās kopienas administrācijas koordinējošā veterinārārsta amata vietu. Piemērojot tam paredzēto civildienesta amata vietu klasifikāciju, saskaņā ar kuru visas amata vietas tiek klasificētas līmenī no 1 līdz 30, prasītājam pamatlietā šajā amata vietā tika piešķirta 24. personīgā pakāpe.
13 Ar 2006. gada 7. marta lēmumu procedūrā, kuras mērķis bija padarīt pagaidu amatu par pastāvīgu un stabilizēt veselības nozares darbinieku amatus, tika sākti atlases pārbaudījumi, lai iekļūtu augstākajā universitāšu tehniskajā struktūrā, it īpaši saistībā ar autonomās kopienas “veselības” (veterinārārsti) specialitāti. Šajā lēmumā bija paredzēts, ka pagaidu darbinieka statusā minētajā grupā veiktajiem pienākumiem piešķir 0,25 punktus par pilnu pienākumu veikšanas mēnesi, bet nepārsniedzot 40 punktus.
14 Prasītājs pamatlietā veiksmīgi piedalījās minētajos pārbaudījumos, un 2015. gada 10. novembrī tika iecelts pastāvīgā amatā vietā, sākot ar 2008. gada 22. janvāri, par kuru viņam piešķīra 22. personīgo pakāpi.
15 Ar 2019. gada 18. marta vēstuli prasītājs pamatlietā lūdza autonomo kopienu konsolidēt 24. personīgo pakāpi, pamatojoties uz to, ka viņš bija ieņēmis šai pakāpei atbilstošu amata vietu kā pagaidu darbinieks.
16 Autonomā kopiena šo lūgumu noraidīja, pamatojot ar to, ka pagaidu darbinieka statusā vai uz laiku ieņemtās amata vietas līmeni nevar konsolidēt un ka pastāvīgā amata vieta, kurā prasītājs pamatlietā tika iecelts, atbilst zemākai pakāpei nekā pieprasītā.
17 Prasītājs pamatlietā cēla prasību kompetentajā pirmās instances tiesā, kura nosprieda, ka viņš var pretendēt tikai uz 22. personīgo pakāpi, kas atbilst pastāvīgās amata vietas līmenim, kurā viņš bija iecelts ierēdņa statusā.
18 Izskatot apelācijas sūdzību par šo pirmās instances spriedumu, iesniedzējtiesa Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstā tiesa, Spānija) norādīja, ka 24. personīgās pakāpes konsolidēšana nozīmētu prasītāja pamatlietā paaugstināšanu augstākā pakāpē nekā 22. pakāpe, kas atbilst amata vietai, kurā viņš ir iecelts pastāvīgi, neievērojot Dekrēta 17/2018 3. un 4. pantā noteiktos konsolidēšanas nosacījumus.
19 Attiecībā uz autonomās kopienas atteikuma konsolidēt prasītāja pamatlietā 24. personīgo pakāpi, kura atbilst pagaidu darbinieka statusā ieņemtajai amata vietai, saderību ar pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu, iesniedzējtiesa šaubās, pirmkārt, par šajā tiesību normā ietverto jēdzienu “salīdzināmais pastāvīgais darba ņēmējs”. Šajā ziņā tā norāda, ka prasītāja pamatlietā situācija, kad viņš bija pagaidu darbinieks, bija identiska tādai situācijai attiecībā uz pienākumiem, nepieciešamo diplomu, režīmu, vietu un citiem darba apstākļiem, kādā atrodas ierēdnis, kurš ieņēma to pašu amatu, tāpēc, ņemot vērā personīgās pakāpes konsolidēšanu, principā runa ir par salīdzināmiem darba ņēmējiem. Iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas uz 2018. gada 7. novembra spriedumu 1592/2018 (ES:TS:2018:3744), ar kuru Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), it īpaši ņemot vērā 2011. gada 8. septembra spriedumu Rosado Santana (C‑177/10, EU:C:2011:557), nosprieda, ka attiecībā uz situāciju salīdzināmību starp pagaidu darbiniekiem un ierēdņiem, pagaidu darbinieku veiktos pienākumus var ņemt vērā personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā.
20 Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka, pirmkārt, prasītājs pamatlietā lūdz nevis atzīt 24. personīgās pakāpes konsolidēšanas tiesības ar atpakaļejošu spēku kā ierēdnim līdz dienai, kad viņu pieņēma kā pagaidu darbinieku, bet gan ņemt vērā iepriekš veiktos pienākumus pagaidu darbinieka statusā 24. personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā no dienas, kad viņš tika iecelts ierēdņa statusā. Otrkārt, iesniedzējtiesa atgādina, ka ierēdnis, kurš uz laiku ieņem augstākas pakāpes amata vietu, it īpaši norīkošanas gadījumā, saņem nevis šim amatam atbilstošo pakāpi, bet gan to, kas atbilst amatam, kurā viņš ir iecelts pastāvīgi. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa pauž šaubas par situāciju salīdzināmību pamatlietā un jautā, vai jēdziens “salīdzināmais pastāvīgais darba ņēmējs” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz attiecību raksturu ar autonomo kopienu, proti, atkarībā no tā, vai runa ir par ierēdni vai pagaidu darbinieku, vai arī ir jāņem vērā arī ierēdņa ieņemtās amata vietas pastāvīgais vai pagaidu raksturs.
21 Otrkārt, iesniedzējtiesa izvirza divus “objektīvus iemeslus” pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē, kas var attaisnot to, ka pēc viņa iecelšanas ierēdņa amata vietā personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā netiek ņemti vērā pagaidu darbinieka statusā veiktie pienākumi. Pirmkārt, tā kā šie pienākumi tika ņemti vērā atlases procedūrā ierēdņa statusa iegūšanai, to ņemšana vērā pakāpes konsolidēšanas nolūkā radītu divkāršu novērtēšanu, kas personām tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā nodrošinātu labvēlīgāku attieksmi nekā ierēdņiem, kuri nav bijuši pagaidu darbinieki.
22 Otrkārt, attiecībā uz ierēdņiem vertikālā karjeras virzība un līdz ar to konsolidējamo pakāpju iegūšana būtu pakāpeniska, un tas izrietētu no pašas administratīvās struktūras, un tās mērķis būtu motivēt šos ierēdņus un uzlabot viņu pienākumu veikšanu. Savukārt pagaidu darbinieki neietilpstot nevienā struktūrā un netiekot klasificēti nevienā grupā, jo viņi tiekot iecelti, lai aizpildītu vakantos amatus dažādās struktūrās atkarībā no vajadzībām, un viņi neieņemot amatu vietu pastāvīgi. Tomēr tādas pakāpes konsolidēšana, kura atbilst pagaidu darbinieka statusā ieņemtai amata vietai, varētu radīt “straujus kāpumus” un “paaugstinājumus” minētajā ierēdņa vertikālajā karjeras virzībā, neievērojot pārējās likumā noteiktās prasības, un tādējādi tas kropļotu šīs virzības struktūru.
23 Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda – lai gan Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) iepriekš ir uzskatījusi, ka personīgās pakāpes konsolidēšana bija iespējama tikai tad, kad amats tika ieņemts pastāvīgi, ņemot vērā tā nozīmīgumu civildienesta struktūrā, šī tiesa savā spriedumā, kas minēts šī sprieduma 19. punktā, ir piemērojusi pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu, neņemot vērā ieņemtās amata vietas pastāvīgo raksturu. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka 2019. gada 20. jūnija sprieduma Ustariz Aróstegui (C‑72/18, EU:C:2019:516) 47. un 50. punktā attiecībā uz piemaksu pie algas, kas piešķirta ierēdņiem, nevis pagaidu darbiniekiem, Tiesa ir iedibinājusi atšķirīgu attieksmi, kuras pamatā ir tikai darba stāžs, un to, kas balstīta uz paaugstināšanu augstākā pakāpē, ļaujot saprast, ka šo pēdējo minēto atšķirīgo attieksmi var pamatot ne tikai ar attiecīgā amata ieņemšanas ilgumu, bet arī ar citiem apstākļiem.
24 Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai pamatnolīguma [..] 4. klauzulas 1. punktā lietotais jēdziens “salīdzināmais pastāvīgais darba ņēmējs” ir jāinterpretē tādējādi, ka personīgās dienesta pakāpes konsolidēšanas nolūkā tie pienākumi, kurus pastāvīgais ierēdnis pirms šī statusa iegūšanas veicis kā pagaidu darbinieks, ir pielīdzināmi cita pastāvīgā ierēdņa veiktajiem dienesta pienākumiem?
2) Vai pamatnolīguma [..] 4. klauzulas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gan apstāklis, ka pagaidu darbinieka statusā veikto pienākumu laikposms jau ir novērtēts un ņemts vērā pastāvīgā ierēdņa statusa iegūšanai, no vienas puses, gan valsts tiesību aktos noteiktā ierēdņu vertikālā karjeras virzības struktūra, no otras puses, ir objektīvi iemesli, kas pamato to, ka personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā netiek ņemti vērā tie pienākumi, kurus pastāvīgais ierēdnis pirms šī statusa iegūšanas ir veicis kā pagaidu darbinieks?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
25 Ar šiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā netiek ņemti vērā tie pienākumi, kurus ierēdnis pirms šī statusa iegūšanas ir veicis kā pagaidu darbinieks.
26 Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīva 1999/70 un pamatnolīgums attiecas uz visiem darba ņēmējiem, kas sniedz apmaksātus pakalpojumus, esot darba attiecībās ar darba devēju uz noteiktu laiku (rīkojums, 2018. gada 22. marts, Centeno Meléndez, C‑315/17, nav publicēts, EU:C:2018:207, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Tāpēc pamatnolīgumā noteiktās prasības ir paredzēts piemērot uz noteiktu laiku ar valsts pārvaldes iestādēm un citām publiskā sektora struktūrām noslēgtiem darba līgumiem un darba attiecībām (rīkojums, 2018. gada 22. marts, Centeno Meléndez, C‑315/17, nav publicēts, EU:C:2018:207, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Šajā gadījumā nav strīda par to, ka prasītājs pamatlietā kā autonomās kopienas pagaidu darbinieks ilgāk nekā sešus gadus tika uzskatīts par “noteikta laika darba ņēmēju” pamatnolīguma izpratnē.
29 Turpinājumā ir jāatgādina, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā ir noteikts aizliegums paredzēt mazāk labvēlīgus darba nosacījumus noteikta laika darba ņēmējiem nekā salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem tikai tāpēc, ka tiem ir līgums uz noteiktu laiku, ja vien mazāk labvēlīgo attieksmi neattaisno objektīvi iemesli.
30 Šajā ziņā ir svarīgi norādīt – lai gan atbilstoši pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punktam tas ir piemērojams noteikta laika darba ņēmējiem, kā tie definēti pamatnolīguma 3. klauzulā, tas, ka prasītājs pamatlietā vēlāk ir ieguvis ierēdņa statusu un līdz ar to pastāvīgā darba ņēmēja statusu, neliedz viņam atsaukties uz pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā noteikto diskriminācijas aizlieguma principu, ciktāl viņš apstrīd atšķirīgu attieksmi attiecībā uz pagaidu darbinieka statusā pirms iecelšanas par ierēdni veikto pienākumu ņemšanu vērā viņa pakāpes konsolidēšanas nolūkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, Valenza u.c., no C‑302/11 līdz C‑305/11, EU:C:2012:646, 34. un 35. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
31 Turklāt ir jākonstatē – kā to norāda iesniedzējtiesa –, ka personīgās pakāpes konsolidēšana, uz kuru attiecas pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums, ir “darba nosacījums” pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē, un izšķirošais kritērijs, pēc kura saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nosakāms, vai kāds pasākums ietilpst šajā jēdzienā, ir tieši nodarbinātības kritērijs, proti, darba ņēmēja un viņa darba devēja starpā nodibinātās darba tiesiskās attiecības (spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, Ustariz Aróstegui, C‑72/18, EU:C:2019:516, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Pirmkārt, no Dekrēta 17/2018 3.–5. panta izriet, ka personīgās pakāpes konsolidēšana ir pakārtota diviem nosacījumiem, proti, “iecelšana tiek veikta pastāvīgā amata vietā, izņemot administratīvās karjeras virzības sākotnējo pakāpi”, un “faktiski tiek ieņemta viena vai vairākas atbilstošas amata vietas” iepriekš ieņemtajā amatā. Otrkārt, atbilstoši Likuma Nr. 7/2005 par Kastīlijas un Leonas autonomās kopienas civildienestu 69. panta 1. punktam minētā konsolidēšana garantē ierēdnim tiesības saņemt samaksu, kas atbilst konsolidētajai personīgajai pakāpei pat amata vietas maiņas gadījumā. Tas ir arī priekšnosacījums ierēdņa vertikālajai karjeras virzībai.
33 Tātad, ciktāl no iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu formulējuma izriet, ka tie ir balstīti uz pieņēmumu, ka pret pagaidu darbiniekiem ir nelabvēlīgāka attieksme nekā pret ierēdņiem, ņemot vērā šajos attiecīgajos statusos veiktos pienākumus personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā, ir jāpārbauda, pirmkārt, vai šo divu darba ņēmēju kategoriju situācijas ir salīdzināmas pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē.
34 Lai izvērtētu, vai darba ņēmēji veic identisku vai līdzīgu darbu pamatnolīguma izpratnē saskaņā ar tā 3. klauzulas 2. punktu un 4. klauzulas 1. punktu, ir jāizpēta, vai, ņemot vērā visus faktorus, piemēram, darba raksturu, mācību nosacījumus un darba nosacījumus, var uzskatīt, ka šīs personas ir salīdzināmā situācijā (spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, Ustariz Aróstegui, C‑72/18, EU:C:2019:516, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Ja iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence novērtēt faktus, ir jānosaka, vai ierēdņi un pagaidu darbinieki atrodas salīdzināmā situācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 20. jūnijs, Ustariz Aróstegui, C‑72/18, EU:C:2019:516, 35. punkts un tajā minētā judikatūra), no paša iesniedzējtiesas nolēmumu izriet, ka šajā gadījumā prasītāja pamatlietā situācija, kad viņš bija pagaidu darbinieks, bija identiska tai, kāda viņam ir kā ierēdnim, veicot koordinējošā veterinārārsta pienākumus, kā arī nepieciešamā diploma, režīma, vietas un citu darba nosacījumu kontekstā.
36 Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa norāda, ka ierēdnis, kas uz laiku ieņem pagaidu, t.i., ar norīkojumu, amata vietu, kas ir augstākas pakāpes nekā tā, kurā viņš ir iecelts pastāvīgi, saglabā attiecīgo pakāpi, kas atbilst nevis amata vietai, kuru viņš ieņēmis ar norīkojumu, bet amata vietai, kurā viņš tika iecelts pastāvīgi. Tāpēc tā jautā, vai tas, ka ierēdnis saglabā augstāku pakāpi, ko viņš ieņēmis, būdams pagaidu darbinieks, nav uzskatāms par atgriezenisku diskrimināciju pret ierēdņiem.
37 Šajā ziņā jāuzsver, ka no pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izriet, ka pietiek ar to, ka attieksme pret attiecīgajiem noteikta laika darba ņēmējiem ir mazāk labvēlīga nekā pret pastāvīgajiem darba ņēmējiem, kas atrodas salīdzināmā situācijā, lai pirmie minētie darba ņēmēji varētu pamatoti prasīt šīs klauzulas piemērošanu (spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, Ustariz Aróstegui, C‑72/18, EU:C:2019:516, 31. punkts).
38 Tomēr prasītājs pamatlietā vairākus gadus pagaidu darbinieka statusā un saskaņā ar vienu vienīgu iecelšanu amatā ieņēma autonomās kopienas koordinējošā veterinārārsta amata vietu, par kuru viņam tika piešķirta 24.personīgā pakāpe saskaņā ar amata vietu klasifikācijas sistēmu, ko piemēro šim amatam. Tātad prasītāja pamatlietā situācija ir jāsalīdzina ar tāda ierēdņa situāciju, kurš šādu amata vietu ieņem pastāvīgi.
39 No tā izriet – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju,– ir jāuzskata, ka tāda pagaidu darbinieka kā prasītāja pamatlietā situācija pirms viņa ierēdņa statusa iegūšanas ir salīdzināma ar tāda ierēdņa situāciju, kurš pastāvīgi ieņem to pašu amatu, kādu ir ieņēmis minētais darbinieks.
40 Šādos apstākļos, otrkārt, ir jāpārbauda, vai pastāv “objektīvi iemesli” pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē, kas var pamatot šī sprieduma 33. punktā minēto atšķirīgo attieksmi.
41 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka jēdziens “objektīvi iemesli” konstatēto nevienlīdzīgo attieksmi liek pamatot ar noteiktiem un konkrētiem apstākļiem, kas attiecīgo darba nosacījumu raksturo tā īpašajā kontekstā, un pamatojoties uz objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem, lai pārbaudītu, vai šī nevienlīdzība patiesi ir vajadzīga, tā ir piemērota izvirzītā mērķa sasniegšanai un ir tālab nepieciešama. Minētie apstākļi var izrietēt it īpaši no uzdevumu, kuru izpildei ir noslēgti līgumi uz nenoteiktu laiku, īpašā rakstura un tiem raksturīgajām pazīmēm vai attiecīgos gadījumos no dalībvalsts sociālās politikas jomā sasniedzamā likumīgā mērķa (spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, Ustariz Aróstegui, C‑72/18, EU:C:2019:516, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Savukārt minēto jēdzienu nevar saprast kā tādu, kas ļauj pamatot atšķirīgu attieksmi pret noteikta laika darba ņēmējiem un pastāvīgajiem darba ņēmējiem ar to, ka šī atšķirība ir paredzēta tādā vispārīgā un abstraktā valsts tiesību normā kā likums vai kolektīvais darba līgums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Rosado Santana, C‑177/10, EU:C:2011:557, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Atsauce uz pagaidu darbinieku darba pagaidu raksturu pati par sevi nevar būt objektīvs iemesls pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 20. jūnijs, Ustariz Aróstegui, C‑72/18, EU:C:2019:516, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Attiecībā uz pamatlietā konstatētās atšķirīgās attieksmes iespējamo pamatojumu iesniedzējtiesa atsaucas, pirmkārt, uz ierēdņu vertikālo karjeras virzību, kas ir pakāpeniska un izriet no pašas administratīvās struktūras.
45 Šajā ziņā, ciktāl vertikālā karjeras virzība, kā arī personīgās pakāpes konsolidēšana ir raksturīga ierēdņa statusam, jāatgādina, ka, ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz savas valsts pārvaldes organizāciju, tās principā, nepārkāpjot nedz Direktīvu 1999/70, nedz pamatnolīgumu, var paredzēt nosacījumus ierēdņa statusa iegūšanai, kā arī šādu ierēdņu nodarbināšanas nosacījumus (spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, Ustariz Aróstegui, C‑72/18, EU:C:2019:516, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Lai gan Direktīva 1999/70 un pamatnolīgums principā pieļauj, ka personīgās pakāpes konsolidēšana attiecas tikai uz ierēdņiem, tomēr dalībvalsts tiesiskajā regulējumā nevar noteikt vispārīgu un abstraktu nosacījumu, kas attiecas tikai uz pagaidu darbinieku darba pagaidu raksturu, neņemot vērā veikto pienākumu īpašo raksturu un tiem raksturīgās pazīmes.
47 Šajā ziņā tomēr jākonstatē, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, ka pamatlietā piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts – tas vien, ka ierēdnis uz laiku ir ieņēmis amata vietu, kas ir augstākas pakāpes par to, kuru viņš ieņem pastāvīgi, viņam automātiski nedod tiesības konsolidēt šo augstāko pakāpi.
48 Šādos apstākļos, ja ierēdnim tiktu atļauta tādas augstākas pakāpes konsolidēšana, kura viņam bija kā pagaidu darbiniekam, tas varētu radīt atgriezenisku diskrimināciju, kas kaitētu ierēdņiem, kurus uz laiku ieceļ augstākas pakāpes amata vietā salīdzinājumā ar to amata vietu, kurā tie ir iecelti pastāvīgi.
49 Tādējādi, ciktāl pamatlietā piemērojamais valsts tiesiskais regulējums, izslēdzot pagaidu amatā ieņemtās pakāpes automātisku konsolidēšanu, ļauj konsolidējamās pakāpes noteikšanai ņemt vērā pagaidu amatā nostrādāto laikposmu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šis tiesiskais regulējums ir jāpiemēro arī personām, kuras šo pagaidu amatu ir ieņēmušas kā pagaidu darbinieki vai kā pastāvīgi iecelti ierēdņi.
50 Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata – tā kā prasītāja pamatlietā pagaidu darbinieka statusā veiktie pienākumi tika ņemti vērā atlases procedūrā, kas viņam ļāva iegūt ierēdņa statusu, tos ņemt vērā personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā nozīmētu šo pienākumu divkāršu novērtēšanu, kā rezultātā prasītājam pamatlietā tiktu piešķirta labvēlīgāka attieksme salīdzinājumā ar citiem ierēdņiem.
51 Tomēr nosacījumu ieviešana ierēdņa statusa iegūšanai un šāda ierēdņa tiesības uz personīgās pakāpes konsolidēšanu, kas ir darba nosacījums, kā tas ir minēts šī sprieduma 31. un 32. punktā, ir divi atšķirīgi ierēdņiem piemērojamā režīma aspekti, tādējādi tas, ka tiek ņemti vērā ieinteresētās personas kā pagaidu darbinieka veiktie pienākumi ierēdņa statusa iegūšanai vai personīgās pakāpes konsolidēšanai, nevar tikt uzskatīts par minēto pienākumu divkāršu novērtēšanu tikai personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā.
52 Tātad, lai gan atbilstoši šī sprieduma 45. punktā minētajai judikatūrai ir leģitīmi paredzēt nosacījumus ierēdņa statusa iegūšanai, šādu iegūšanas nosacījumu izvirzīšana nevar attaisnot atšķirīgu attieksmi minētās konsolidēšanas nosacījumu kontekstā.
53 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā netiek ņemti vērā tie pienākumi, kurus ierēdnis pirms ierēdņa statusa iegūšanas ir veicis kā pagaidu darbinieks.
Par tiesāšanās izdevumiem
54 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ietverts pielikumā Padomes Direktīvai 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, 4. klauzulas 1. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru personīgās pakāpes konsolidēšanas nolūkā netiek ņemti vērā tie pienākumi, kurus ierēdnis pirms ierēdņa statusa iegūšanas ir veicis kā pagaidu darbinieks.
[Paraksti]