ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 18. aprīlī (1)
Lieta C‑661/11
Martin y Paz Diffusion SA
pret
David Depuydt
un
Fabriek van Maroquinerie Gauquie NV
(Cour de cassation (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Preču zīmes – Direktīva 89/104/EEK – 5. panta 1. punkts – Preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības – Kopīga preču zīmes izmantošana – Piekrišana – Atsaukums piekrišanai izmantot preču zīmi – Negodīga konkurence
1. Vai preču zīmes īpašniekam vispār var liegt īstenot ekskluzīvās tiesības un izmantot preču zīmi atsevišķiem produktiem tāpēc, ka trešā persona ar īpašnieka piekrišanu preču zīmi attiecībā uz šiem produktiem ir izmantojusi ilgstošā laika posmā? Būtībā tas arī ir jautājumu kopums, kuru Tiesa šajā lietā ir lūgta atrisināt.
2. Jautājumi ir radušies diezgan neparastos faktiskajos apstākļos. Abi pamatlietas dalībnieki – Martin y Paz Diffusion (turpmāk tekstā – “MyP”), no vienas puses, un Fabriek van Maroquinerie Gauquie (turpmāk tekstā – “Gauquie”) kopā ar vadītāju David Depuydt, no otras puses, – darbojas ādas modes izstrādājumu nozarē. Viņi attiecībā uz dažādām precēm ir izmantojuši vienu un to pašu preču zīmi. Lietas dalībnieki sākotnēji sadarbojās, laika gaitā mainot izmantoto preču zīmi. MyP vienā brīdī reģistrēja dažas no šīm preču zīmēm. Vēlāk, savstarpējām attiecībām pasliktinoties, tika uzsāktas vairākas tiesvedības.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Eiropas Savienības tiesības
3. Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmā direktīva 89/104/EEK (turpmāk tekstā – “Direktīva”) (2), kas ir piemērojama šajā lietā, tika pieņemta dalībvalstu tiesību aktu attiecībā uz preču zīmēm tuvināšanai.
4. Direktīvas preambulas sestajā apsvērumā ir teikts: “Direktīva nenoraida, ka preču zīmēm piemēro dalībvalstu tiesību normas, kas nav tiesību akti par preču zīmēm, kā normas, kas attiecas uz negodīgu konkurenci, civiltiesisko atbildību vai patērētāju tiesību aizsardzību.”
5. Direktīvas preambulas septītajā apsvērumā ir norādīts, ka “pamatojumi noraidījumam vai spēkā neesamībai, kas attiecas uz pašu preču zīmi, piemēram, jebkādas atpazīstamības trūkums vai iemesli, kas attiecas uz konfliktiem starp preču zīmi un agrākām tiesībām, ir izsmeļoši jāuzskaita”.
6. Direktīvas 3. pantā ir uzskaitīti pamatojumi noraidījumam vai spēkā neesamībai. Saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punkta d) apakšpunktu dalībvalsts var noteikt, ka preču zīme netiks reģistrēta vai to pēc reģistrācijas var atzīt par spēkā neesošu, ja “pieteikuma iesniedzējs iesniedzis pieteikumu preču zīmes reģistrācijai negodprātīgi”. 4. pantā ir uzskaitīti precīzi iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai saistībā ar konfliktiem ar agrākām tiesībām.
7. Direktīvas 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešajām personām bez viņa piekrišanas darījumos izmantot:
a) jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;
b) jebkuru apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identitātes vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību, kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi.”
8. Direktīvas 8. pantā ir reglamentēta licencēšana.
9. Direktīva tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (3), kura stājās spēkā 2008. gada 28. novembrī, 17. pantu. Jaunās Direktīvas preambulas 7. apsvērumā ir ietverts 6. apsvērums no vecās direktīvas, un jaunās Direktīvas 5. panta 1. punkts ar nebūtiskām izmaiņām ir identisks vecās direktīvas 5. panta 1. punktam. Ņemot vērā notikumu norises laiku, piemērojama ir vecā Direktīva.
B – Valsts tiesības
10. Iesniedzējtiesai ir jāpiemēro Beniluksa Konvencijas par intelektuālo īpašumu (preču zīmes un dizainparaugi), kas parakstīta Hāgā 2005. gada 25. februārī un ievieš Direktīvas 5. panta 1. punktu un 8. panta 1. punktu (turpmāk tekstā – “BKIĪ”), 2.20. panta 1. punkts un 2.32. panta 1. punkts. Konvencija stājās spēkā 2007. gada 1. februārī un ir tikusi grozīta.
11. 2.20. panta 1. punktā ir paredzēts:
“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Neierobežojot tiesību normu par civiltiesisko atbildību piemērošanu, ekskluzīvas tiesības uz preču zīmi ļauj īpašniekam liegt trešajām personām bez viņa piekrišanas:
a) izmantot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;
b) izmantot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, ja tā identiskuma vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identiskuma vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību, kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi;
c) [..].”
12. 2.32. panta 1. punktā ir noteikts: “1. Preču zīmes izmantošanai var piešķirt licenci attiecībā uz visām precēm vai pakalpojumiem vai daļu no tiem, attiecībā uz kuriem ir iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums vai reģistrēta preču zīme.”
II – Fakti un pamatlieta
A – Fakti
13. Šī lieta ir par MyP ekskluzīvo tiesību apjomu attiecībā uz divām preču zīmēm, ko tas reģistrējis Beniluksa Intelektuālā īpašuma birojā (turpmāk tekstā – “BIĪB”): izstiepts “N” burts, kas reģistrēts kā grafiska preču zīme 1998. gada 14. augustā (Nr. 636308) attiecībā uz visām precēm, kuras ietilpst Nicas klasifikācijas (4) 18. klasē (āda) un 25. klasē (apģērbi), un vārdiska preču zīme “NATHAN BAUME” (Nr. 712962), kas 2002. gada 24. janvārī reģistrēta attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 18. un 25. klasē.
14. Strīda saknes meklējamas kopīgā MyP un Gauquie trešās preču zīmes “NATHAN” lietošanā, kas ir saistīta ar Nathan Svitckenbaum, kurš 1930. gados uzsāka ādas modes izstrādājumu ražošanu ar nosaukumu Nathan Baum. 1990. gadā tiesības uz nosaukumu “Nathan” piederēja Paul Baquet, vēl vienam ādas modes izstrādājumu ražotājam.
15. 1990. gada 6. jūnijā P. Baquet pārdeva nosaukumu “NATHAN” MyP. Saskaņā ar līgumu atsavināšana notika “ar mērķi izveidot mazu ādas izstrādājumu līniju”. P. Baquet “patur īpašuma tiesības uz nosaukumu rokassomiņu ražošanai”. MyP “apņemas neīstenot negodīgu konkurenci attiecībā uz somu ražošanu un izplatīšanu, izmantojot “NATHAN” dizainparaugus un nosaukumu”.
16. Piecus gadus vēlāk ar 1995. gada 2. maija līgumu D. Depuydt iegādājās atlikušo P. Baquet uzņēmumu, tai skaitā “uzņēmuma nosaukumu/tirdzniecības zīmi Paul Baquet “NATHAN”, kā arī vārdisko preču zīmi “NATHAN”, ko P. Baquet 1991. gadā bija reģistrējis BIĪB attiecībā uz 18. un 25. klasi. Ievērojot P. Baquet vienošanos ar MyP, D. Depuydt piekrita neražot un neizplatīt mazos ādas izstrādājumus ar nosaukumu “NATHAN”.
17. 1995. gadā D. Depuydt uzsāka rokassomu tirdzniecību ar preču zīmi “NATHAN”, ar horizontāli izstieptu “N” burtu (5). MyP izmantoja izstieptu “N” burtu vismaz kopš 1996. gada un apgalvo, ka to ir izmantojis pat kopš 1990. gada beigām vai 1991. gada sākuma, ko D. Depuydt un Gauquie noliedz.
18. Lietas dalībniekiem bija jāpārskata preču zīmju izmantošana, kad 1998. gadā (nesaistīts) uzņēmums Natan norādīja, ka preču zīme “NATHAN” ir pārāk līdzīga tā preču zīmei “NATAN”.
19. MyP un Gauquie kopš 2002. gada izmanto grafisku preču zīmi “N” un jaunu apzīmējumu “NATHAN BAUME”. Šīs preču zīmes tiek izmantotas kopīgi tāpat kā “NATHAN” preču zīme. MyP izplata ādas izstrādājumu katalogu (tai skaitā tualetes somiņas, makus, ceļojumu somas, jostas), un Gauquie ražo un pārdod rokassomas un kurpes, izmantojot grafisko preču zīmi “N” un vārdisko preču zīmi “NATHAN BAUME” (vienīgās divas zīmes, kam ir nozīme šīs lietas izspriešanā). Lietas dalībnieki savas preces pārdod viens otram un izvieto tās savos veikalos.
20. 1998. gada 14. augustā MyP iesniedza pieteikumu par šajā lietā aplūkojamās “N” preču zīmes, kā arī “NATHAN” kā grafiskas preču zīmes reģistrāciju BIĪB. MyP 2002. gadā iesniedza reģistrācijas pieteikumu preču zīmei “NATHAN BAUME”. D. Depuydt un Gauquie apgalvo, ka MyP tos neinformēja par reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu. Vārdiskas preču zīmes “NATHAN”, ko sākotnēji bija reģistrējis P. Baquet, nodošana MyP un D. Depuydt tika reģistrēta attiecīgi 1998. gada 17. augustā un 2000. gada 19. decembrī.
21. Lai gan bija minēto preču zīmju reģistrācija, lietas dalībnieki turpināja darboties kā iepriekš. Tomēr, kā norādīts apelācijas tiesas nolēmumā, attiecības sāka pasliktināties tāpēc, ka MyP sāka citu izstrādājumu tirdzniecību un pieprasīja konsultācijas ar Gauquie par materiālu izvēli, krāsām un saziņu. Jau 1998. gada jūlijā MyP sūdzējās Gauquie par sadarbības trūkumu, kas radīja negatīvu publicitāti preču zīmei, atkārtoti norādot (arī 2001. gada decembrī un 2003. gada jūnijā un decembrī), ka nepieciešama ciešāka sadarbība. 2004. gada decembrī MyP sūdzējās, kā to norāda iesniedzējtiesa, “ka noteikumi par kopīgu preču zīmes “NATHAM BAUME” lietošanu ir pārkāpti”. Mēģinājums panākt vienošanos bija neveiksmīgs.
B – Pamatlieta
22. 2005. gada 24. maijā D. Depuydt un Gauquie nesekmīgi iesniedza prasību pret MyP Tribunal de commerce de Nivelles [Nivelles Komerctiesā], prasot atzīt grafiskās preču zīmes “N” un “NATHAN” un vārdisko preču zīmi “NATHAN BAUME” par spēkā neesošām vai vismaz izmantojamām tikai attiecībā uz maziem ādas izstrādājumiem.
23. Atbildot uz D. Depuydt un Gauquie centieniem panākt preču zīmju atzīšanu par spēkā neesošām, MyP nolēma izbeigt kopīgu preču zīmju lietošanu un 2007. gada 11. janvārī iesniedza prasību pret D. Depuydt un Gauquie minētajā tiesā, prasot noteikt aizliegumu lietot grafisko preču zīmi “N” un vārdisko preču zīmi “NATHAN BAUME” attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 18. un 25. klasē. D. Depuydt un Gauquie iesniedza pretprasības, prasot noteikt aizliegumu MyP izmantot preču zīmes “N”, “NATHAN” un “NATHAM BAUME” attiecībā uz ādas izstrādājumiem, izņemot mazos ādas izstrādājumus, īpaši rokassomas. MyP prasību tiesa noraidīja un aizliedza MyP ražot, uzsākt tirdzniecību, pārdot vai izplatīt rokassomas, kas ir identiskas vai līdzīgas D. Depuydt un Gauquie rokassomām.
24. Abi spriedumi tika pārsūdzēti. Cour d’appel de Bruxelles [Briseles Apelācijas tiesa] apelācijas sūdzības izskatīja 2007. gada 8. novembrī.
25. Tiesa lēma, ka attiecīgās trīs MyP reģistrētās preču zīmes, proti, divas grafiskās preču zīmes “NATHAN” un “N”, kā arī vārdiskā preču zīme “NATHAN BAUME” ir spēkā esošas. Precīzāk, prasībai par to atzīšanu par spēkā neesošām tāpēc, ka tās nav reģistrētas labā ticībā, ir iestājies noilgums.
26. Ņemot vērā ekskluzīvās tiesības, ko piešķīra preču zīme, Gauquie un D. Depuydt tiesa noteica aizliegumu izmantot šīs trīs preču zīmes attiecībā uz visiem izstrādājumiem, izņemot rokassomām un kurpēm. Tiesa pamatoja šos izņēmumus ar tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma doktrīnu, īpaši ar procesuālās kārtības ļaunprātīgu izmantošanu. Tiesa norādīja, ka MyP izmantojis savas ekskluzīvās tiesības kategoriskā veidā, lai atriebtos. Iepriekš MyP vienmēr atzina Gauquie tiesības izmantot preču zīmes “N” un “NATHAN BAUME” attiecībā uz rokassomām un kurpēm. Tiesa konstatēja, ka lietas dalībniekiem nav bijis (beztermiņa, klusējot atjaunojamas) licences. Tomēr MyP iepriekš atzina preču zīmju kopīgu īpašumu. Tiesa to uzskatīja par “neatsaucamu piekrišanu” tam, ka Gauquie preču zīmi izmanto attiecībā uz rokassomām un kurpēm.
27. No otras puses, MyP tika noteikts aizliegums izmantot preču zīmes rokassomu un kurpju tirdzniecībā. Tiesa uzskatīja, ka šāda izmantošana būtu negodīga konkurence. Pirmkārt, MyP vienmēr labprātīgi atzina, ka pienākums neuzsākt negodīgu konkurenci ar P. Baquet somu ar nosaukumu “NATHAN” ražošanā un izplatīšanā attiecās arī uz preču zīmēm “N” un “NATHAN BAUME” attiecībā uz rokassomām un kurpēm. Otrkārt, Gauquie vairākus gadus īstenoja būtiskus ieguldījumus savu izstrādājumu reklamēšanai, no kā MyP gūtu netaisnīgu labumu.
28. 2008. gada 12. septembra skaidrojošajā spriedumā bija definēti jēdzieni “rokassomas” un “izmantošana tirdzniecības nolūkos”.
29. MyP iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation par Cour d’appel [Apelācijas tiesas] spriedumu un skaidrojošo spriedumu daļā par preču zīmēm “N” un “NATHAN BAUME”. Sūdzībai bija divi pamati.
30. Pirmajā pamatā attiecībā uz Gauquie un D. Depuydt noteiktā tiesiskā aizlieguma ierobežojumu MyP norādīja, ka tikai licence, kas ir uzskatāma par atbilstošu atļauju BKIĪ 2.20. panta 1. punkta izpratnē, var ļaut trešajai personai izmantot preču zīmi. Ordre public nepastāv neatsaucama piekrišana, t.i., neatsaucams pienākums, un tas būtu pretrunā ekskluzīvajām tiesībām, ko nodrošina preču zīme. Piekrišanas atsaukšanas un tiesību uz preču zīmi izmantošana MyP ieskatā nevar būt tiesību ļaunprātīga izmantošana un, pat ja tā tāda būtu, pareizais risinājums būtu noteikt tiesību izmantošanu parastā apmērā un piedzīt zaudējumus, nevis aizliegt preču zīmes izmantošanu pilnībā.
31. Par daļēju aizliegumu izmantot preču zīmes MyP savā otrajā pamatā argumentē, ka preču zīmes rada ekskluzīvas tiesības aizliegt citiem izmantot preču zīmes bez tā piekrišanas. Šīs tiesības, MyP ieskatā, paredz pašas tiesības lietot preču zīmes, pretējā gadījumā īpašniekam ir risks par tās atcelšanu. Licences izbeigšanās (pat ja preču zīmes īpašnieks apņēmies pašu preču zīmi neizmantot) gadījumā preču zīmes īpašnieks atgūst savas tiesības pilnībā. Jebkuras priekšrocības, kas īpašniekam varētu būt radušās no trešo personu, kurām tas atļāvis izmantot preču zīmi, izplatītās reklāmas, kā arī jebkura sajaukšanas iespējamība, kas rodas tiesību atgūšanas rezultātā, ir nenovēršamas sekas ekskluzīvu tiesību tiesiskai izmantošanai. Alternatīvi tiesa nevarēja uz visiem laikiem aizliegt preču zīmes izmantošanu, un tai bija jānosaka mazāk ierobežojošs tiesību aizsardzības līdzeklis.
III – Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
32. 2011. gada 2. decembra spriedumā iesniedzējtiesa noraidīja MyP argumentu, ka mēģinājums aizliegt Gauquie izmantot preču zīmi bija tikai ekskluzīvo preču zīmes tiesību izmantošana un tāpēc nevar tikt uzskatīts par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, jo tas ir balstīts uz nepareizu izpratni par apelācijas tiesas spriedumu. Tiesa konstatēja, ka apelācijas instances spriedumā tika ņemta vērā ilgstošā kopīgā izmantošana, kā arī atriebības motivācija un veids, kādā MyP prasība bija formulēta.
33. Iesniedzējtiesa arī uzskatīja, ka abi MyP sūdzības pamati rada vairākus jautājumus par Direktīvas 89/104 interpretāciju. Iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1.1. Vai Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punkts un 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar reģistrētu preču zīmi piešķirto ekskluzīvo tiesību īpašnieks tās vairs galīgi nevar izmantot attiecībā pret trešo personu saistībā ar visām reģistrācijā minētajām precēm:
– ja īpašnieks šo preču zīmi ilgu laikposmu ir izmantojis kopīgi ar šo trešo personu kā zināma veida līdzīpašumu uz daļu no minētajām precēm un
– ja šīs kopīgās izmantošanas gadījumā tas šai trešajai personai ir devis neatsaucamu piekrišanu izmantot šo preču zīmi attiecībā uz šīm precēm?
1.2. Vai minētie panti ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana kā tas, saskaņā ar kuru tiesību īpašnieks nevar tās izmantot nepareizi vai ļaunprātīgā veidā, var izraisīt šo ekskluzīvo tiesību izmantošanas galīgu aizliegumu attiecībā uz daļu no minētajām precēm, vai tādējādi, ka šī piemērošana ir jāierobežo tiktāl, ka par minēto nepareizo vai ļaunprātīgo tiesību izmantošanu soda citādi?
2.1. Vai Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punkts un 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja reģistrētas preču zīmes īpašnieks atsauc savu attiecībā uz trešo personu veikto apņemšanos neizmantot šo preču zīmi noteiktām precēm un gatavojas pats atsākt šo izmantošanu, valsts tiesa tomēr var galīgi aizliegt šo izmantošanas atsākšanu tāpēc, ka tā izraisa negodīgu konkurenci, jo tiesību īpašniekam rodas labums no reklāmas, ko attiecībā uz preču zīmi agrāk ir īstenojusi minētā trešā persona, un iespējamu pircēju apjukumu, vai arī tās ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai ir jānosaka cits sods, galīgi neliedzot tiesību īpašniekam šo izmantošanas atsākšanu?
2.2. Vai minētie panti ir jāinterpretē tādējādi, ka galīgs izmantošanas aizliegums tiesību īpašniekam ir attaisnots, ja trešā persona daudzus gadus ir veikusi ieguldījumus, lai iepazīstinātu sabiedrību ar precēm, attiecībā uz kurām tiesību īpašnieks tai ir atļāvis izmantot preču zīmi?”
34. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2012. gada 3. janvārī.
35. Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši MyP un D. Depuydt un Gauquie (kopīgi), Polijas Republika un Komisija.
36. 2013. gada 10. janvāra tiesas sēdē pamatlietas dalībnieki un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.
IV – Vērtējums
A – Pieļaujamība
37. D. Depuydt un Gauquie izvirza divus argumentus, lai apstrīdētu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pieļaujamību. Pirmkārt, tā kā Direktīva ir ieviesta valsts tiesību aktos, jebkurš jautājums par interpretāciju, viņu ieskatā, ir valsts tiesību jautājums. Minētais attiecināms arī uz jautājumu, vai valsts tiesības var ierobežot tiesības uz preču zīmi. Arī Komisijas ieskatā strīdam ir ļoti attāla saistība ar ES preču zīmju tiesībām.
38. Otrkārt, D. Depuydt un Gauquie apgalvo, ka jautājumi nav saistīti ar lietu. Viņu ieskatā Direktīvas 5. panta 1. punkts neattiecas uz jautājumu, vai valsts tiesības var ierobežot preču zīmes īpašnieka ekskluzīvās tiesības. Valsts tiesas konstatējušas, ka nepastāvēja licence, līdz ar to Direktīvas 8. panta 1. punkts arī nav attiecināms uz šo lietu (6). D. Depuydt un Gauquie uzskata, ka pirmais jautājums ir par pasākumu, kas nav attiecināms uz lietas faktiem.
39. Mani šie abi argumenti nepārliecina. Saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesai ir jurisdikcija sniegt prejudiciālus nolēmumus tikai par ES tiesību interpretācijas jautājumiem un tā nevar interpretēt valsts tiesības (7). Tomēr Cour de cassation lūdz Tiesu interpretēt Direktīvu, nevis valsts tiesību aktus, ar ko ir ieviesta Direktīva. Fakts, ka Direktīva ir ieviesta valsts tiesību aktos, nenozīmē, ka valsts tiesām Direktīva vairs nav jāņem vērā. Tiesām ir pienākums interpretēt valsts tiesības, ņemot vērā Direktīvas tekstu un mērķi (8).
40. Attiecībā uz valsts tiesas uzdoto jautājumu piemērojamību Tiesas pastāvīgajā judikatūrā principā ir noteikts, ka valsts tiesām, kas izskata pamatlietas, pirms jautājumu uzdošanas Tiesai ir jānosaka jautājumu attiecināmība uz konkrēto lietu (9). Tiesa jautājumus neizskatīs tikai gadījumos, kad ir “acīmredzams” (10), ka Eiropas Savienības tiesību normu interpretācija nav attiecināma uz konkrēto lietu.
41. Par Direktīvas 8. panta 1. punktu iesniedzējtiesa pati norāda, ka lietas dalībniekiem nebija licences. Tā kā Tiesai šis faktu izklāsts ir saistošs, izskatās, ka Direktīvas 8. panta 1. punkts tiešām nav piemērojams konkrētajā lietā. Ņemot vērā minēto un lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, jautājumus nepieciešams pārfrazēt tā, lai tajos nebūtu atsauces uz Direktīvas 8. panta 1. punktu (11).
B – Vērtējums pēc būtības
42. Iesniedzējtiesa ir norādījusi virkni ar faktiem, kas ir svarīgi lietas izspriešanai. Tā kā Tiesai tie ir saistoši un jāņem vērā, ir jāuzsver atsevišķi fakti. Pirmkārt, MyP pieder attiecīgas spēkā esošas reģistrētas preču zīmes attiecībā uz visiem konkrētajiem izstrādājumiem. Otrkārt, kopš MyP reģistrēja preču zīmes, Gauquie un D. Depuydt tās ir izmantojuši ar MyP piekrišanu. Treškārt, nav strīda, ka lietas dalībnieki nenoslēdza licences līgumu. Ceturtkārt, nekas nenorāda uz to, ka Gauquie un D. Depuydt arī būtu īpašuma tiesības uz strīdus preču zīmēm. Lai gan iesniedzējtiesa min “kopīpašuma veidu”, netiek apgalvots, ka viņi reģistrējuši preču zīmes vai arī ka tiem preču zīmes pieder lietošanas rezultātā (12).
43. Izņemot faktu par licences neesamību, šie apstākļi pirmajā mirklī šķiet raksturīgi parastai licencēšanas situācijai ar tās tiesiskajām sekām, t.i., faktu, ka licences darbību var pārtraukt. Tikai lietas dalībnieku savstarpējo attiecību īpašā vēsture rada šaubas par šādu iznākumu: sākotnēji lietas dalībniekiem bija vienlīdzīgas tiesības uz apzīmējumiem. Tie apzīmējumus kopīgi izmantoja ilgstošā laika posmā. Tomēr, kā jau iepriekš norādīts, MyP vienā brīdī reģistrēja preču zīmēs, turklāt – kā tiek apgalvots – “slepeni”, tomēr jāņem vērā, ka reģistrācija ir publiska un tai iespējams sekot. Mēģinājums reģistrācijas atzīt par spēkā neesošām, pamatojoties uz ļaunprātīgu rīcību, bija neveiksmīgs, jo bija iestājies noilgums.
44. Lai gan ir iepriekš minētie fakti, ar Cour d’appel spriedumu tika atjaunota kopīga preču zīmju izmantošana, ko lietas dalībnieki ilgstoši bija īstenojuši. Šāds rezultāts bija iespējams, no vienas puses, ierobežojot tiesības uz preču zīmēm un, no otras puses, atturot preču zīmju īpašnieku no apzīmējumu izmantošanas attiecībā uz noteiktām precēm. Šajā situācijā iesniedzējtiesai ir jautājums, vai un ar kādiem tiesiskiem līdzekļiem var tikt turpināta kopīga lietošana. Ņemot vērā, ka vairāki no iespējamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ir paredzēti valsts tiesībās, būtisks jautājums šajā lietā ir, kādā mērā valsts tiesības var ierobežot ES preču zīmju tiesības. Jāuzsver, ka valsts tiesības ir jāiztulko valsts tiesām. Tiesas uzdevums ir tikai noteikt Direktīvā paredzētos ierobežojumus valsts tiesībām.
1) Pirmais jautājums
45. Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā par ierobežojumiem ekskluzīvo tiesību uz preču zīmi izmantošanai gadījumos, kad preču zīme ilgstoši izmantota kopīgi. Iesniedzējtiesa jautājumu ir sadalījusi divos apakšjautājumos.
a) Pirmā apakšjautājuma būtība
46. Pirmais apakšjautājums ir, vai Direktīvas 5. panta 1. punkts noteikti aizliedz preču zīmes īpašniekam izmantot tā ekskluzīvās tiesības uz preču zīmi pret trešajām personām attiecībā uz visām precēm, uz ko attiecas reģistrācija, ja īpašnieks preču zīmi attiecībā uz daļu no precēm izmantojis “kopīpašuma formā” ar trešajām personām un ja trešā persona izmantojusi preču zīmi ar īpašnieka “neatsaucamu piekrišanu”?
47. No iesniedzējtiesas lēmuma ir skaidrs, ka tiesa vēlas saņemt atbildi, vai preču zīmju tiesībās ir pamats aizliegt reģistrētas preču zīmes īpašniekam izmantot savas tiesības pret trešajām personām, ar ko īpašnieks kopīgi izmantojis preču zīmi ilgstošā laika periodā. Tiesas izmantotajiem jēdzieniem “kopīpašuma forma” un “neatsaucama piekrišana” nepieciešams papildu skaidrojums.
48. Pirmkārt, šķiet, ka jēdziens “kopīpašuma forma” ir vienkārši izprotams no Cour d’appel sprieduma, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, konteksta. Cour d’appel to pamato ar lietas dalībnieku kopīgu preču zīmju izmantošanu, norādot, ka MyP atzina “kopīpašuma formu”, un secina, ka MyP tādējādi devis “neatsaucamu piekrišanu” preču zīmes lietošanai. Tiesa nekonstatēja, ka D. Depuydt un Gauquie reģistrējuši preču zīmes vai ka tiem lietošanas rezultātā radušās tiesības uz preču zīmēm. Jēdzienam netiek piešķirta juridiska nozīme. Drīzāk tas izmantots faktiskās situācijas ilustrācijai, norādot uz abpusēju piekrišanu preču zīmju kopīgai lietošanai.
49. Jēdziens “neatsaucama piekrišana”, ko izmanto iesniedzējtiesa, arī citējot Cour d’appel, ir faktiskās situācijas izklāsts, ņemot vērā MyP uzvedību. Tiesas sēdē D. Depuydt un Gauquie apgalvoja, ka “neatsaucamas piekrišanas” došana jāizvērtē valsts tiesai. Komisija neapstrīdēja faktu par neatsaucamu piekrišanu. Tomēr fakts, ka tikusi dota “neatsaucama piekrišana”, nozīmē, ka preču zīmes īpašnieka piekrišana juridiski var būt neatsaucama. Tiesai ir jāatbild uz jautājumu, vai Direktīvas 5. panta 1. punktā minētā piekrišana var būt neatsaucama.
50. Tiesa neapšaubāmi ir kompetenta sniegt atbildi uz šo jautājumu. Lai arī valsts tiesai ir jākonstatē lietas fakti un šajā gadījumā arī tas, vai piekrišana ir vai nav tikusi dota, Tiesai nav saistošs iesniedzējtiesas pieņēmums par juridisku kategoriju esamību. Valsts tiesa līdzīgi arī nosaka, kādus jautājumus tā uzdod Tiesai. Tomēr Tiesai nav aizliegts sniegt iesniedzējtiesai visu ar Eiropas Savienības tiesību interpretāciju saistīto informāciju, kas var būt noderīga lietas atrisināšanai, neatkarīgi no tā, vai iesniedzējtiesa to tieši ir minējusi (13).
51. Tieši ar šādu pamatojumu Tiesa gadījumā, kad tai lietā Libertel tika uzdots jautājums par noteiktas krāsas kā preču zīmes atšķirtspēju, varēja izvērtēt, vai krāsa per se var būt par preču zīmi (14). Šis princips piemērojams arī šajā lietā.
52. Jautājums, uz ko jāatbild Tiesai, šajā gadījumā ir, vai Direktīvas 5. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja reģistrētas preču zīmes īpašniekam neatsaucami dot savu piekrišanu preču zīmes izmantošanai tādā nozīmē, ka ekskluzīvās tiesības, ko rada reģistrēta preču zīme, vairs nevar tikt izmantotas pret personu, kam šāda piekrišana dota un ar ko īpašnieks kopīgi izmantojis preču zīmi ilgstošā laika posmā gan pirms, gan pēc preču zīmju reģistrācijas.
b) Pirmā apakšjautājuma vērtējums
53. Šādi formulētais jautājums vispirms aicina Tiesu izvērtēt jēdziena “piekrišana” būtību Direktīvas 5. panta 1. punkta kontekstā.
54. Nav nepieciešams uzsvērt, ka Tiesa to var darīt tikai, ja jēdziens “piekrišana” Direktīvas 5. panta 1. punktā ir Eiropas Savienības tiesību jēdziens un tā interpretācija līdz ar to nevar tikt atstāta valstu tiesu ziņā.
55. Parasti noteikums par vienotu Eiropas Savienības tiesību piemērošanu un vienlīdzības princips paredz, ka Eiropas Savienības tiesību normu interpretācijai ir jābūt autonomai, ievērojot tiesību normas kontekstu un attiecīgo tiesību aktu mērķi, ja vien jēdziens tieši nenorāda uz dalībvalsts tiesībām (15).
56. Skaidrs, ka šim noteikumam zūd jēga saistībā ar direktīvām, ar ko pilnībā netiek saskaņota kāda tiesību joma. Tomēr, lai gan ar Direktīvu saskaņā ar tās trešo apsvērumu netiek veikta pilnīga dalībvalstu preču zīmju tiesību tuvināšana, ar to tiek saskaņoti daži šo tiesību aspekti. Šajā ziņā preambulas devītajā apsvērumā ir norādīts, ka reģistrētas preču zīmes visās dalībvalstu tiesību sistēmās ir jāaizsargā vienlīdzīgi, lai nodrošinātu brīvu preču apriti. Attiecīgi Tiesa atkārtoti ir noteikusi, ka ar Direktīvas 5. un 7. pantu tiek veikta pilnīga noteikumu, kas attiecas uz tiesībām, kuras rada preču zīme, saskaņošana (16).
57. Jēdziens “piekrišana”, kas ir paredzēts Direktīvas 5. panta 1. punktā, ir Eiropas Savienības tiesību jēdziens.
58. Tiesai ir bijušas vairākas iespējas savā judikatūrā izskaidrot dažādus Direktīvas 5. panta 1. punkta aspektus. Tomēr es neuzskatu, ka šī judikatūra izskaidro jēdziena “piekrišana” nozīmi 5. panta 1. punkta izpratnē.
59. Direktīvas 5. panta 1. punkta konteksts un Tiesas judikatūra šajā ziņā tomēr izskaidro daudz. Jēdziens “piekrišana” Direktīvā ir lietots vairakkārt: 5. panta 1. punktā un 2. punktā saistībā ar preču zīmju radīto ekskluzīvo tiesību apjomu, 7. panta 1. punktā saistībā ar preču zīmju piešķirto tiesību izmantošanu, 10. panta 3. punktā saistībā ar preču zīmju lietošanu, kā arī 12. panta 2. punktā saistībā ar atcelšanas iemesliem. Termina lietojums Direktīvā nekādā ziņā nav neparasts. Padomes Regulā par Kopienas preču zīmi jēdziens “piekrišana” ir lietots līdzīgos kontekstos (17), un tas ir lietots arī TRIPS līgumā (18) un ASV preču zīmju tiesībās (19).
60. Tiesai piekrišanas jēdziens bijis jāinterpretē lietošanas kontekstā, t.i., Direktīvas 7. panta 1. punkta kontekstā. Šī tiesību norma (20) nosaka, ka preču zīmes īpašnieks nevar iebilst pret preču zīmes izmantošanu saistībā ar precēm, ko Eiropas Ekonomikas zonā (“EEZ”) ar šo preču zīmi pārdod vai nu pats īpašnieks, vai kas tajā tiek pārdotas ar tā piekrišanu.
61. Lietā Zino Davidoff un Levi Strauss attiecīgo preču zīmju īpašnieki izplatīja savas preces tirgū ārpus EEZ, un EEZ šīs preces importēja cita persona. Tiesai tika jautāts, kādos apstākļos var uzskatīt, ka preču zīmes īpašnieks devis savu “piekrišanu” preču pārdošanai tirgū EEZ. Tiesa norādīja, ka jēdziens “piekrišana” jāinterpretē vienveidīgi (21). Piekrišana Tiesas ieskatā var tikt sniegta tieši un nepārprotami vai arī netieši, un tad tā izsecināma no faktiem un apstākļiem pirms vai vienlaicīgi ar konkrēto produktu laišanu tirgū ārpus EEZ vai pēc tās. Ņemot vērā piekrišanas būtiskās sekas Direktīvas 7. panta 1. punkta kontekstā, proti, ekskluzīvo tiesību izbeigšanos, kas rada iespējas īpašniekam kontrolēt sākotnējo pārdošanu EEZ, “piekrišana jāformulē tādējādi, ka nodoms šīs tiesības izbeigt ir tieši un nepārprotami izteikts” (22). Lai arī piekrišana 7. panta 1. punktā attiecas uz preču realizāciju tirgū (23) un piekrišana Direktīvas 5. panta 1. punktā attiecas uz preču zīmes izmantošanu (vai sajaucamas preču zīmes izmantošanu) tirdzniecības laikā, man šķiet, ka Tiesas vērtējums par piekrišanas būtību ir piemērojams arī attiecībā uz piekrišanas jēdzienu Direktīvas 5. panta 1. punkta izpratnē.
62. Tiesas apgalvojumi norāda uz to, ka piekrišanai nepieciešama (viennozīmīga) nodoma paušana attiekties no tiesībām uz preču zīmi. Tā ir brīvprātīga rīcībā no preču zīmes īpašnieka puses attiecībā pret personu, kam piekrišana dota.
63. Šo interpretāciju atbalsta Direktīvas 5. panta 1. punkta noteikumu piemērošana kontekstā ar 8. pantu, kas attiecas uz licencēm. Licence ir visbiežāk izmantotais veids, kādā tiek dota piekrišana preču zīmes izmantošanai tirdzniecības laikā. Jānorāda, ka reti gadās apstākļi kā šajā lietā, kad piekrišana izmantot preču zīmi tiek piešķirta, bet nav (tiešas vai netiešas) licences.
64. Direktīvas 10. panta 3. punkts apstiprina manu interpretāciju piekrišanas jēdzienam. Šīs tiesību normas izpratnē preču zīmes izmantošana ar īpašnieka piekrišanu ir jāuzskata par īpašnieka īstenotu izmantošanu un līdz ar to atbilst izmantošanas kritērijam (24). Citas personas preču zīmes izmantošanas pielīdzināšana īpašnieka izmantošanai ir attaisnojama no pilnvarojuma, ko rada īpašnieka piekrišana, viedokļa. Šāda juridiska konstrukcija ir attaisnojama tikai, ja noticis juridisks darījums starp īpašnieku un trešo personu, kas izmanto preču zīmi.
65. Paskaidrojoša ir arī jēdzienu “akcepts”, kas izmantots 9. panta 1. punktā, un “piekrišana” nošķiršana. Pirmajam jēdzienam ir raksturīga pasivitāte, kas izpaužas kā neiejaukšanās vēlākas preču zīmes lietošanā, savukārt otrajam – nodoma izteikšana atteikties no tiesībām (25).
66. Kā jebkurā brīvprātīgā darījumā starp īpašnieku un preču zīmes lietotāju piekrišana ir pakļauta vispārīgiem principiem, kas attiecas uz juridisku darījumu slēgšanu. Šie noteikumi lielā mērā ir identiski noteikumiem, kas ir piemērojami galvenajam piekrišanas veidam, licencei. Piekrišana var būt terminēta vai beztermiņa. Pat pēdējā gadījumā ir iespējama piekrišanas izbeigšana (26). Tomēr šādai izbeigšanai ir jārespektē preču zīmes lietotāja tiesiskā paļāvība, un līdz ar to tai, piemēram, ir jābūt uzteiktai ar noteiktu termiņu vai pamatojumu. Nav pieļaujama neatsaucama piekrišana.
67. Lai gan neatsaucama piekrišana nepastāv, jebkurā gadījumā varētu būt nepieļaujami izmantot ekskluzīvas tiesības uz preču zīmi pret personu, ar ko preču zīme lietota kopīgi ilgstošā laika posmā gan pirms, gan pēc preču zīmju reģistrācijas.
68. Preču zīmes īpašnieks nevar iebilst pret visiem preču zīmes izmantošanas veidiem. Tiesa no objektīvām preču zīmju tiesībām ir secinājusi, ka var tikt pārtraukta tikai tāda trešo personu preču zīmes lietošana, kas ietekmē vai varētu ietekmēt preču zīmes darbību (27).
69. Polija ir norādījusi, ka iepriekšēja kopīga lietošana kā MyP un Gauquie gadījumā var radīt situāciju, ka preču zīmju darbība vairs netiek ietekmēta. Tā norāda, ka gadījumos, kad preču zīme izmantota kopīgi un tādēļ patērētāji pieraduši pie noteiktiem produktiem, ko ražo trešā persona, nevis preču zīmes īpašnieks, patērētājiem ir pamats uzskatīt, ka šāda preču zīmes lietošana turpināsies. Būtiskākā preču zīmes funkcija nodrošināt patērētājiem preču izcelsmi tādējādi varētu netikt ietekmēta.
70. Es neesmu pārliecināts, ka šis arguments ir attiecināms uz konkrēto lietu. Preču zīmju ilgstoša izmantošana, ko īstenoja D. Depuydt un Gauquie, pēc MyP piekrišanas atsaukuma ietekmē būtisku preču zīmes funkciju nodrošināt patērētājiem preču izcelsmi.
71. Lieta Budějovický Budvar nosaka apstākļus, kādos ilgstoša kopīga preču zīmes izmantošana rada situāciju, ka šīs izmantošanas turpināšana vairs neietekmē preču zīmes funkciju nodrošināt preču izcelsmi. Lai gan jautājums minētajā lietā bija uzdots Direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā, šie paši principi ir piemērojami arī 5. panta 1. punktam (28).
72. Faktiskās situācijas šajās lietās bija īpašas. Viens no otra pilnīgi neatkarīgi uzņēmumi Anheuser‑Busch un Budvar gandrīz 30 gadus pirms preču zīmju reģistrācijas Apvienotajā Karalistē pārdeva alu ar vārdisku preču zīmi “Budweiser”. 2000. gadā abiem uzņēmumiem piešķīra tiesības reģistrēt preču zīmes kopīgi un vienlaicīgi. Lietas īpatnība izraisīja to, ka patērētājiem bija labi zināmas atšķirības starp abiem aliem, lai gan bija kopīgs apzīmējums “Budweiser”. Šajos apstākļos tiesa nosprieda, ka godīgai vienlaicīgai divu identisku preču zīmju izmantošanai nav negatīvas ietekmes uz preču izcelsmes garantēšanas funkcijas izpildīšanu attiecībā uz patērētājiem (29).
73. Šīs lietas faktiskie apstākļi būtiski atšķiras no lietas Budějovický Budvar. Pirmkārt, iesniedzējtiesa nav nekādā ziņā norādījusi, ka patērētāji apzinātos, ka MyP un Gauquie preču zīmes lieto kopīgi un līdz ar to netiktu ietekmēta preču izcelsmes nodrošināšana, turpinoties šādai kopīgai lietošanai.
74. Būtiskāk tomēr ir, ka lietā Budějovický Budvar divi nesaistīti uzņēmumi lietoja vienu un to pašu preču zīmi. Šajā gadījumā, kā to norāda iesniedzējtiesa, viens lietas dalībnieks izmanto otra lietas dalībnieka spēkā esošu preču zīmi ar tās īpašnieka piekrišanu un vēlas turpināt tās izmantošanu pat pēc šīs piekrišanas izbeigšanas. Šajos apstākļos ierosinājums, ka preču zīmes funkciju neietekmēs turpināta kopīga izmantošana, ignorē preču zīmju funkciju.
75. Galvenā preču zīmju funkcija ir ļaut patērētājiem noteikt preču izcelsmi (30). Šim nolūkam ir būtiski, kurš ir preču zīmes īpašnieks, nevis (vienmēr) īstais ražotājs. Mūsdienu ekonomikā daudzus produktus atbilstoši licencei (vai ar īpašnieka piekrišanu) ražo trešās personas un/vai tie tiek ražoti sarežģītās ražošanas ķēdēs. Patērētāji bieži vien par to nezina. Lai gan ražotāja maiņa var ietekmēt preces kvalitāti, parasti netiek aizsargātas patērētāja intereses uz noteiktu attiecību turpināšanos starp ražotāju un preču zīmes īpašnieku. Par preču zīmes lietošanu ir atbildīgs tās īpašnieks. Atbildība ietver arī tiesības pārtraukt licences un piešķirt jaunas licences, kā arī pārkārtot ražošanas vai tirdzniecības procesus. Izcelsmes garantēšanu ietekmē tas, ka persona turpina izmantot preču zīmi, pat ja tai vairs nav īpašnieka piekrišanas.
c) Otrā apakšjautājuma vērtējums
76. Ar otro apakšjautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai valsts tiesību norma, kas ierobežo ļaunprātīgu vai prettiesisku tiesību izmantošanu no to īpašnieka puses, var tikt piemērota, lai aizliegtu izmantot ekskluzīvas tiesības uz preču zīmi attiecībā uz daļu no precēm, uz kurām preču zīme reģistrēta, un vai šajā tiesību normā ir nosakāms cits tiesību aizsardzības līdzeklis.
77. D. Depuydt un Gauquie apgalvo, ka valsts tiesībās ir pieļaujams viennozīmīgs aizliegums izmantot ekskluzīvas preču zīmes tiesības. MyP savukārt uzskata, ka šāda valsts tiesību norma var tikt piemērota tikai, nosakot tiesību aizsardzības līdzekļus, kas neaizliedz preču zīmes ekskluzīvu tiesību izmantošanu. Komisija un Polija būtībā piekrīt.
78. Principā saskaņā ar Direktīvas preambulas sesto apsvērumu ar Direktīvu nav aizliegta valsts tiesību normu, kas nav preču zīmju tiesības, piemēram, negodīgas konkurences vai civiltiesiskās atbildības regulējuma piemērošana. Kā to pamato D. Depuydt un Gauquie, minētais piemērojams arī attiecībā uz valsts tiesību normām, kas aizliedz tiesību prettiesisku vai ļaunprātīgu izmantošanu (31).
79. Tomēr valsts tiesību piemērošanai šajā kontekstā pastāv ierobežojumi. Valsts tiesības nevar apdraudēt Direktīvas pilnīgu iedarbību. Tās nevar atkāpties no pilnīgas saskaņošanas, ko paredz Direktīva. Minētais ir attiecināms uz darbībām, kas uzskatāmas par prettiesiskām vai ļaunprātīgām, kā arī uz sankcijām, kas piemērojamas par šādām darbībām.
80. Attiecībā uz prettiesiskām darbībām valsts tiesības nevar padarīt ES tiesībās noteikto tiesību izmantošanu par prettiesisku vai ļaunprātīgu. Tā kā Direktīva atļauj piekrišanas atsaukšanu, šāds atsaukums un ekskluzīvu tiesību uz preču zīmi izmantošana pret bijušo piekrišanas saņēmēju nevar tikt uzskatīti par ļaunprātīgiem. Tomēr par nepaziņošanu un līdzīgiem apstākļiem var tikt noteikts sods, piemērojot valsts tiesības.
81. Runājot par sodu, viennozīmīgs no preču zīmes izrietošo ekskluzīvo tiesību izmantošanas aizliegums attiecībā uz daļu no precēm, attiecībā uz kurām šī preču zīme ir reģistrēta, arī ir pretrunā ar Direktīvas mērķiem.
82. Tiesa vairākkārt ir noteikusi, ka ar Direktīvas 5. un 7. pantu pilnībā ir saskaņotas no preču zīmēm izrietošās tiesības. Direktīvā ir paredzēti vairāki pamati atteikumam vai preču zīmju spēkā neesamībai (Direktīvas 3. un 4. pants), ierobežojumiem un tiesību izlietošanai (Direktīvas 6. un 7. pants), kā arī iespējai ierobežot tiesības akcepta dēļ (Direktīvas 9. pants) (32). Netiek norādīts, ka būtu piemērojams izņēmums attiecībā uz ekskluzīvām tiesībām, kas ir paredzēts Direktīvā.
83. Ja valsts tiesībās būtu atļauts ilgstoši liegt preču zīmes īpašniekam izmantot savas tiesības attiecībā uz atsevišķām precēm, attiecība uz kurām preču zīme ir reģistrēta, pamatojoties ar apsvērumiem, kas nav noteikti Direktīvā, daļa no aizsargātajām tiesībām būtu tiem liegtas, padarot bezjēdzīgu 5. pantā paredzētās saskaņošanas mērķi un apejot apstākļus, kādos var tikt piemēroti Direktīvas noteikumi, kas paredz tiesību ierobežojumus. Šādas sekas nav pieļaujamas.
84. Ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] izdarīja līdzīgu secinājumu, izvērtējot valsts tiesības, kas paredzēja aizsardzību papildus preču zīmju noteikumiem Kopienas preču zīmju tiesību kontekstā: “Ja ikvienai dalībvalstij būtu brīvība izveidot papildu aizsardzības mehānismu pēc saviem ieskatiem, tiešām pastāvētu būtisks risks visai Kopienas preču zīmju aizsardzības sistēmai un Direktīvas saskaņošanas mērķim novērst barjeras tirdzniecībai un konkurences kropļošanu iekšējā tirgū.” (33) Šis arguments mutatis mutandis ir piemērojams šajā lietā aplūkojamajai situācijai.
85. Līdz ar to valsts tiesības par prettiesisku vai ļaunprātīgu tiesību izmantošanu nevar ilgstoši liegt preču zīmes īpašniekam izmantot tā tiesības attiecībā uz noteiktām precēm, attiecībā uz kurām ir reģistrēta preču zīme.
86. Ievērojot minēto, valsts tiesībās var tikt noteikts cits tiesību aizsardzības līdzeklis, kas nav pretrunā ES tiesībām, tāds kā zaudējumu atlīdzība vai pagaidu aizsardzība, kas attur preču zīmes īpašnieku no ekskluzīvo tiesību izmantošanas. Tomēr šāda pagaidu aizsardzība var būt tikai īslaicīga, ievērojot preču zīmes īpašnieka tiesības. Ņemot vērā faktisko apstākļu sarežģītību, ilgtermiņa tiesvedības risku un zaudējumus piedziņas iespējamību, pastāv iespēja, ka lietas dalībnieki vienojas par licenci.
2) Otrā jautājuma vērtējums
87. Ar otro jautājumu, kuru iesniedzējtiesa sadala divos apakšjautājumos, bet kuri būtu jāizskata vienlaicīgi, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 5. panta 1. punkts ļauj valsts tiesām aizliegt reģistrētas preču zīmes īpašniekam atsākt preču zīmes izmantošanu pašam pēc tam, kad ir atsaukta apņemšanās pret trešo personu neizmantot šo preču zīmi attiecībā uz noteiktām precēm. Šāds aizliegums esot pamatots ar negodīgas konkurences aizliegumu, norādot, ka īpašnieks netaisnīgi iedzīvojas no reklāmas un ieguldījumiem, ko preču zīmes popularizēšanai īstenojusi trešā persona, kā arī maldina patērētājus. Alternatīvi – vai valsts tiesām ir jāpiemēro cits tiesību aizsardzības līdzeklis?
88. D. Depuydt un Gauquie norāda, ka viennozīmīgs aizliegums preču zīmes īpašniekam to izmantot ir atbilstošs tiesību aizsardzības līdzeklis negodīgas konkurences gadījumā. MyP, Polija un Komisija uzskata, ka valsts tiesībām ir jāpiemēro cits tiesību aizsardzības līdzeklis.
89. Saskaņā ar Direktīvas preambulas sesto apsvērumu ar Direktīvu nav aizliegta valsts tiesību normu, kas nav preču zīmju tiesības, piemēram, negodīgas konkurences vai civiltiesiskās atbildības regulējuma piemērošana. Tomēr šīs valsts tiesības nevar ierobežot Direktīvas pilnīgu iedarbību vai atkāpties no Direktīvā paredzētās pilnīgas saskaņošanas.
90. Direktīva nesaskaņo īpašnieku apņemšanos nelietot preču zīmi. Preču zīmju tiesības parasti neparedz īpašnieka tiesības lietot preču zīmi (34). Preču zīmju tiesības ir galvenokārt negatīvas tiesības izslēgt citas tiesības.
91. Tomēr piedāvātais valsts pasākums esot pretrunā Direktīvai. Tas esot pamatots ar apgalvojumu par īpašnieka netaisnīgu iedzīvošanos no trešo personu ieguldījumiem preču zīmes reklāmā un patērētāju maldināšanu, kas galvenokārt izriet no fakta, ka kāds cits ražos attiecīgo preci. Abas galvenokārt ir piekrišanas atsaukuma un preču zīmes izmantošanas kārtības maiņas sekas. Tomēr, kā norādīts iepriekš, Direktīvas 5. panta 1. punkts rada sistēmu, kurā īpašnieks var atsaukt piekrišanu trešajai personai izmantot preču zīmi un mainīt tās izmantošanu.
92. Tomēr nekas neliedz valsts tiesībās noteikt citus tiesību aizsardzības līdzekļus trešajām personām, kas atbilst ES tiesībām.
V – Secinājumi
93. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz tai uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:
– saskaņā ar Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 98/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punktu reģistrētas preču zīmes īpašnieks nevar dot neatsaucamu piekrišanu preču zīmes lietošanai. Pēc šādas piekrišanas atsaukšanas ekskluzīvas tiesības, ko dod reģistrēta preču zīme, var tikt izmantotas pret personu, kura ar īpašnieka piekrišanu izmantoja preču zīmi, pat ja īpašnieks un šī persona kopīgi lietoja preču zīmi – katrs attiecībā uz citām precēm, attiecībā uz kurām preču zīme ir reģistrēta, – ilgstošā laika posmā;
– valsts tiesības par prettiesisku vai ļaunprātīgu tiesību izmantošanu nevar bezgalīgi liegt preču zīmes īpašniekam izmantot savas tiesības attiecībā uz daļu no precēm, attiecībā uz kurām preču zīme ir reģistrēta. Tomēr Direktīva 89/104 neliedz valsts tiesībās noteikt citus tiesību aizsardzības līdzekļus;
– Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkts neļauj valsts tiesām bezgalīgi liegt reģistrētās preču zīmes īpašniekam atsākt preču zīmes izmantošanu pēc apņemšanās pret trešo personu neizmantot preču zīmi attiecībā uz noteiktām precēm termiņa beigām, pamatojoties uz tiesībām par negodīgu konkurenci, ja īpašnieks netaisnīgi gūst labumu no trešās personas īstenotās preču zīmes reklāmas un ieguldījumiem preču zīmes reklāmā, kā arī ja tiek maldināti patērētāji. Tomēr Direktīva 89/104 neliedz valsts tiesībās paredzēt citu tiesību aizsardzības līdzekli.