Lietā T-253/02

Chafiq Ayadi

pret

Eiropas Savienības Padomi

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret personām un organizācijām, kas ir saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban – Kopienas kompetence – Līdzekļu iesaldēšana – Subsidiaritātes princips –Pamattiesības – Jus cogens – Tiesas kontrole – Prasība atcelt tiesību aktu

Sprieduma kopsavilkums

1.      Process – Iestāšanās lietā – Prasības pieteikums, kura mērķis nav kāda lietas dalībnieka prasījumu atbalsts

(Tiesas Statūtu 40. panta ceturtā daļa; Pirmās instances tiesas reglamenta 113. pants un 116. panta 3. punkts)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība, kas celta par aktu, kas tikai apstiprina agrāku aktu, kurš nav apstrīdēts paredzētajā termiņā

(EKL 230. pants)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Kopienu tiesas kompetence

(EKL 5. panta otrā daļa, 60., 230., 301. un 308. pants)

4.      Starptautiskās publiskās tiesības – Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti – Drošības padomes lēmumi

5.      Eiropas Kopienas – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā

(Padomes Regula Nr. 881/2002)

6.      Eiropas Kopienas – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā

(Padomes Regulas Nr. 881/2002, ko groza Regula Nr. 561/2003, 2.a pants)

7.      Eiropas Kopienas – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā

(Padomes Regula Nr. 881/2002)

8.      Prasība atcelt tiesību aktu – Kopienu akts, ar ko īsteno Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas – Regula Nr. 881/2002

(EKL 230. pants; Padomes Regula Nr. 881/2002)

9.      Eiropas Kopienas – Kopienu akts, ar ko īsteno Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijas – Regula Nr. 881/2002

(LES 6. pants; Padomes Regula Nr. 881/2002)

10.    Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms

(EKL 253. pants; Padomes Regula Nr. 881/2002)

1.      Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu iestāšanās raksta prasījumi var tikai atbalstīt viena no lietas dalībniekiem prasījumus. Turklāt saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 116. panta 3. punktu persona, kas iestājas lietā, pieņem lietu tādu, kāda tā ir iestāšanās brīdī. Tādējādi persona, kas iestājusies lietā, nav tiesīga izvirzīt iebildi par nepieņemamību, ko nav izvirzījis lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta. Tomēr atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 113. pantam Pirmās instances tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes var izvērtēt sabiedriskās kārtības iebildes par nepieņemamību, ieskaitot tās, uz kurām ir atsaukušās personas, kas iestājušās lietā. Iebilde par nepieņemamību, kas attiecas uz prasības pieņemamību, rada šādu sabiedriskās kārtības jautājumu.

(sal. ar 64., 67. un 68. punktu)

2.      Prasība, kas celta par tāda akta atcelšanu, kas tikai apstiprina agrāku aktu, kurš nav apstrīdēts paredzētajā termiņā, nav pieņemama. Akts tikai apstiprina agrāku aktu, ja tajā nav ietverts neviens jauns fakts, salīdzinot ar agrāku aktu, un ja pirms tā nav atkārtoti izvērtēta šā agrākā akta adresāta situācija.

(sal. ar 70. punktu)

3.      Kopienu tiesa kontrolē Kopienu aktu likumību, ņemot vērā subsidiaritātes principu, kas ietverts EKL 5. panta otrajā daļā. Tomēr uz šo vispārīgo principu nevar atsaukties EKL 60. un 301. panta piemērošanas jomā, pat ja pieņem, ka uz to neattiecas Kopienas ekskluzīvā kompetence. Attiecībā uz ekonomisko attiecību ar trešām valstīm pārtraukšanu vai samazināšanu šīs pašas tiesību normas paredz Kopienas iejaukšanos, ja tās rīcība tiek “atzīta par vajadzīgu” kopējā nostājā vai kopīgā rīcībā, kas pieņemtas, ņemot vērā LES tiesību normas par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP). EKL 60. un 301. panta piemērošanas jomā EK līgums piešķir Savienībai pilnvaras noteikt, ka ir vajadzīga Kopienas rīcība. Uz šādu noteikšanu attiecas Savienības diskrecionārā vara. Tā izslēdz indivīdu tiesības apstrīdēt, ņemot vērā subsidiaritātes principu, kas ietverts EKL 5. panta otrajā daļā, Kopienas atbilstoši Savienības KĀDP kopējai nostājai vai kopīgajai rīcībai turpmāk veiktās rīcības likumību. Turklāt, tā kā EKL 60. un 301. panta piemērošanas joma ar EKL 308. panta papildu juridisko pamatu var tikt paplašināta uz ekonomisko un finanšu sankciju noteikšanu indivīdiem cīņas pret starptautisko terorismu ietvaros, nenosakot vairs nekādu saikni ar trešām valstīm, tad noteikti jāsecina, ka indivīdi vairs nevar apstrīdēt šajā sakarā atbilstoši Savienības KĀDP kopējai nostājai vai kopīgajai rīcībai veikto Kopienu pasākumu likumību saistībā ar subsidiaritātes principu.

Katrā ziņā, pat pieņemot, ka subsidiaritātes princips ir piemērojams EKL 60. un 301. panta piemērošanas jomā, Drošības padomes rezolūciju vienota īstenošana dalībvalstīs, kas vienlīdz jāveic visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm, var tikt labāk veikta Kopienas līmenī nekā valsts līmenī.

(sal. ar 107.–112. punktu)

4.      No starptautisko tiesību viedokļa Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu pienākumi atbilstoši Apvienoto Nāciju Statūtiem ir pārāki par jebkādu citu pienākumu, kas izriet no iekšējām tiesībām vai starptautiskajām līgumtiesībām, tostarp tām valstīm, kas ir arī Eiropas Padomes dalībvalstis – par to pienākumiem atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, un tām valstīm, kas tāpat ir Kopienas dalībvalstis – par to pienākumiem atbilstoši EK līgumam. Atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 25. pantam šis pārākuma noteikums attiecas uz lēmumiem, kas ietverti Drošības padomes rezolūcijā.

Kaut arī Kopiena nav Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle, ir jāuzskata, ka pienākumi, kas izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, Kopienai ir saistoši tādā pašā veidā kā tās dalībvalstīm atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam. Pirmkārt, Kopiena nevar neievērot pienākumus, kas uzlikti tās dalībvalstīm saskaņā ar šiem statūtiem, ne arī kavēt to izpildi. Otrkārt, tai atbilstoši tās dibināšanas līgumam, īstenojot savu kompetenci, ir jāpieņem jebkuras tiesību normas, kas vajadzīgas, lai ļautu tās dalībvalstīm izpildīt šos pienākumus.

(sal. ar 116. punktu)

5.      Ņemot vērā ANO tiesību pārākuma par Kopienu tiesībām principu, apgalvojums, ka Pirmās instances tiesa ir kompetenta netieši kontrolēt Drošības padomes vai Sankciju komitejas lēmumu likumību atbilstoši to pamattiesību aizsardzības standartam, kuras ir atzītas Kopienas tiesību sistēmā, nav attaisnojams, nedz pamatojoties uz starptautiskajām, nedz arī uz Kopienu tiesībām.

Tādējādi Drošības padomes rezolūcijas, kas pieņemtas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļu, principā ir izslēgtas no Pirmās instances tiesas kontroles jomas un tai nav tiesību – pat netieši – apstrīdēt šo rezolūciju likumību no Kopienu tiesību viedokļa. Tieši otrādi – Pirmās instances tiesai pēc iespējas jāinterpretē un jāpiemēro šīs tiesības atbilstoši dalībvalstu pienākumiem, kas izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem.

Pirmās instances tiesa tomēr ir tiesīga netieši kontrolēt attiecīgo Drošības padomes rezolūciju likumību attiecībā uz jus cogens, ar ko saprot starptautisku sabiedrisko kārtību, kas ir saistoša visiem starptautisko tiesību subjektiem, ieskaitot ANO iestādes, un no kuras nav iespējams atkāpties.

(sal. ar 116. punktu)

6.      Regulā Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, ko groza Regula Nr. 561/2003, paredzētā līdzekļu iesaldēšana nepārkāpj nedz ieinteresēto personu pamattiesības uz pieeju īpašumam, ne vispārīgo samērīguma principu atbilstoši vispārīgajam cilvēka tiesību aizsardzības standartam, uz ko attiecas jus cogens.

Turklāt Regula Nr. 881/2002 un Drošības padomes rezolūcijas, ko šī regula īsteno, netraucē ieinteresētajām personām dzīvot apmierinošu privāto, ģimenes un sabiedrisko dzīvi, ņemot vērā, ka iesaldēto ekonomisko resursu lietošana tikai privātajām vajadzībām per se šie akti neaizliedz. Tāpat minētie akti per se netraucē veikt profesionālu darbību vai nu kā algotu darbu, vai darbību pašnodarbinātās personas statusā, bet galvenokārt ietekmē ienākumu saņemšanu no tādas darbības. It īpaši attiecīgās regulas 2.a pants ļauj – ar nosacījumiem, kas noteikti šajā tiesību normā, – nepiemērot minētās regulas 2. pantu jebkāda veida līdzekļiem un ekonomiskajiem resursiem, ieskaitot tos, kas vajadzīgi algota darba veikšanai vai darbībai pašnodarbinātās personas statusā, un līdzekļiem, kas saņemti vai kas jāsaņem šādas darbības ietvaros. Kaut arī 2.a pants ir tiesību norma, kas nosaka atkāpi no 2. panta, tā nav interpretējama šauri, ņemot vērā humanitārās kārtības mērķi, ko ar to cenšas sasniegt. Tieši kompetentajām valsts iestādēm, kuras var labāk ņemt vērā katra attiecīgā gadījuma īpašos apstākļus, ir vispirms jānosaka, ka šāda atkāpe var tikt pieļauta, un tad jārūpējas par tās kontroli un ieviešanu attiecībā uz prasītāja līdzekļu iesaldēšanu.

(sal. ar 116., 126., 127., 130. un 132. punktu)

7.      Ieinteresēto personu tiesības tikt uzklausītām netika pārkāptas tādēļ, ka Drošības padomes rezolūcijas, ar kurām noteiktas sankcijas pret Osamu bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu, kā arī pret Taliban un citām sabiedrotām personām, grupām, uzņēmumiem un organizācijām, neparedz ieinteresētajām personām tiesības tikt uzklausītām Sankciju komitejā pirms iekļaušanas to personu sarakstā, kuru līdzekļi ir jāiesaldē, un nekāda imperatīva norma, kas attiecas uz starptautisko publisko kārtību, neparedz, ka ir nepieciešama šāda iepriekšēja uzklausīšana. It īpaši tādā situācijā, kad tiek apstrīdēts pagaidu aizsardzības pasākums, kas samazina ieinteresēto personu īpašuma pieejamību, to pamattiesību ievērošana nenozīmē, ka ir jāpaziņo pret tām ievāktie fakti un pierādījumi, jo Drošības padome vai tās Sankciju komiteja uzskata, ka tas nav pieļaujams starptautiskās sabiedrības drošības apsvērumu dēļ.

Kopienu iestādēm nebija arī jāuzklausa ieinteresētās personas pirms Regulas Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, pieņemšanas vai saistībā ar tās pieņemšanu un īstenošanu.

(sal. ar 116. punktu)

8.      Prasības atcelt Regulas Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, ietvaros Pirmās instances tiesa pilnībā veic minētās regulas likumības kontroli attiecībā uz to, kā Kopienu iestādes ievēro kompetences noteikumus, kā arī ārējās likumības noteikumus un būtiskās formas prasības, kas ir attiecināmas uz to rīcību. Pirmās instances tiesa tāpat kontrolē apstrīdētās regulas likumību attiecībā uz Drošības padomes rezolūcijām, kas šīm regulām ir jāīsteno, īpaši no procesuālās un materiālās atbilstības viedokļa, iekšējās saskaņas un regulas samērīguma ar rezolūcijām viedokļa. Pirmās instances tiesa arī veic šās regulas likumības kontroli un – netieši – attiecīgo Drošības padomes rezolūciju likumības kontroli saistībā ar augstākā juridiskā spēka starptautisko tiesību normām, kas ir jus cogens, it īpaši imperatīvajām normām, kas vērstas uz cilvēka tiesību vispārēju aizsardzību.

Turpretī Pirmās instances tiesai nav netieši jākontrolē pašu attiecīgo Drošības padomes rezolūciju saderība ar tādām pamattiesībām kā tās, ko aizsargā Kopienas tiesību sistēma. Pirmās instances tiesai nav arī jāpārbauda, vai ir pieļauta kļūda to faktu un pierādījumu novērtējumā, ko Drošības padome izvirzījusi tās veikto pasākumu pamatojumam, ne arī, izņemot ierobežotu kontroli attiecībā uz jus cogens, netieši jākontrolē šo pasākumu pamatotība un samērīgums. Tādējādi ieinteresētajām personām nav nekādas efektīvas tiesiskās aizsardzības iespējas, jo Drošības padome neuzskata par lietderīgu izveidot neatkarīgu starptautisku tiesu, kas tiktu pilnvarota lemt – gan tiesiski, gan faktiski – par prasībām, kas celtas pret individuālajiem lēmumiem, ko pieņēmusi Sankciju komiteja.

Tomēr šis prasītāju tiesiskās aizsardzības trūkums kā tāds nav pretrunā jus cogens. Tiesības vērsties tiesā nav absolūtas. Ieinteresēto personu tiesību vērsties tiesā ierobežojums, kas izriet no jurisdikcijas imunitātes, kura principā dalībvalstu tiesību sistēmā piemīt Drošības padomes rezolūcijām, kas pieņemtas atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļai, ir jāuzskata par neatņemamu šo tiesību sastāvdaļu. Šāds ierobežojums ir attaisnojams gan ar to lēmumu būtību, kas Drošības padomei ir jāpieņem atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļai, gan arī ar to likumīgo mērķi. Visbeidzot, tā kā nav starptautiskas tiesas, kuras kompetencē ietilptu Drošības padomes aktu likumības kontrole, tādas organizācijas kā Sankciju komiteja izveidošana un iespēja, ko paredz tiesību akti, – vērsties šajā komitejā jebkurā brīdī, lai ar tādas procedūras palīdzību, kurā iesaistītas attiecīgās valdības, atkārtoti tiktu izvērtēts jebkurš individuāls gadījums, ir cits saprātīgs veids, kā pienācīgi aizsargāt ieinteresēto personu pamattiesības, kuras atzīst jus cogens.

(sal. ar 116. punktu)

9.      Ieinteresēto personu tiesības iesniegt tās valsts valdībai, kurā ir to dzīvesvieta vai kuras pilsoņi tie ir, lūgumu atkārtoti izskatīt viņu gadījumu, lai panāktu to svītrošanu no to personu un organizāciju saraksta, kuru līdzekļi ir iesaldējami, ir jākvalificē kā tiesības, ko garantē ne tikai Drošības padomes rezolūcijas, ko interpretē Sankciju komiteja, bet arī Kopienu tiesību sistēma.

No tā izriet, ka gan šāda pieteikuma par atkārtotu izvērtēšanu izskatīšanas ietvaros, gan kontekstā ar apspriedēm starp valstīm un citu rīcību, kas var rasties, dalībvalstīm atbilstoši LES 6. pantam ir jāievēro ieinteresēto personu pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kā Kopienu tiesību vispārīgie principi, ja nešķiet, ka šo pamattiesību ievērošana varētu radīt šķērsli Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos noteikto pienākumu efektīvai izpildei. Tādējādi dalībvalstīm pēc iespējas ir jārūpējas, lai ieinteresētās personas varētu izteikt savu viedokli kompetento valsts iestāžu priekšā sakarā ar pieteikumu par viņu gadījuma atkārtotu izskatīšanu. Turklāt izvērtēšanas brīvība, kas ir jāatzīst esam šīm iestādēm, šajā kontekstā ir jāizmanto tādā veidā, lai pienācīgi ņemtu vērā grūtības, kas var rasties attiecīgajām personām, – saņemt efektīvu tiesību aizsardzību, ņemot vērā pret to veikto pasākumu specifisko kontekstu un būtību. Tādējādi dalībvalstis nevar atteikt uzsākt atkārtotas izvērtēšanas procedūru, ko paredz vadlīnijas, tikai tāpēc, ka attiecīgās personas nevar iesniegt precīzu un atbilstošu informāciju sava pieteikuma pamatojumam, tā kā tās nav varējušas zināt precīzu pamatojumu – tā konfidenciālā rakstura dēļ – tam, kādēļ tās ir iekļautas apstrīdētajā sarakstā, vai pierādījumus, uz ko šis pamatojums ir balstīts. Tāpat, ņemot vērā, ka indivīdiem nav tiesību tikt personīgi uzklausītiem Sankciju komitejā, tā, ka tie ir atkarīgi galvenokārt no diplomātiskās aizsardzības, ko valstis piešķir to pilsoņiem, dalībvalstīm ir jārūpējas par to, lai ieinteresēto personu gadījums nekavējoties tiktu korekti un objektīvi iesniegts minētajai komitejai tā atkārtotai izskatīšanai, ja tas ir objektīvi attaisnojams, ņemot vērā atbilstošo iesniegto informāciju.

Turklāt ieinteresētajām personām ir iespēja celt prasību tiesā, pamatojoties uz tās valdības valsts tiesībām, kurai iesniegts lūgums par svītrošanu no saraksta, pat tieši uz Regulu Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, kā arī uz atbilstošajām Drošības padomes rezolūcijām, kuras šī regula īsteno, – pret jebkuru pārkāpumu, ko attiecībā uz ieinteresēto personu tiesībām iesniegt pieteikumu par to gadījuma atkārtotu izskatīšanu, lai tās svītrotu no to personu saraksta, pret kurām ir piemērojamas sankcijas, ir izdarījušas kompetentās valsts iestādes. Šādas prasības ietvaros valsts tiesai principā ir jāpiemēro savas valsts tiesības, rūpējoties par to, lai tiktu nodrošināta Kopienu tiesību pilnīga efektivitāte, kā rezultātā vajadzības gadījumā var nepiemērot valsts noteikumu, kas tam rada šķērsli, tādu noteikumu, kas izslēdz tiesas kontroli pār valsts iestāžu atteikumu rīkoties, lai saviem pilsoņiem nodrošinātu diplomātisko aizsardzību.

(sal. ar 145.–150. un 152. punktu)

10.    EKL 253. pantā prasītajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo Padomes argumentācija tā, lai ļautu ieinteresētajām personām zināt attaisnojumu veiktajiem pasākumiem un Kopienu tiesai – veikt savu kontroli. Turklāt pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir jāvērtē ne tikai no attiecīgā akta teksta viedokļa, bet arī no tā konteksta, kā arī no attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopuma viedokļa. Ja tiek pieņemts vispārējas piemērošanas akts, pamatojumā var aprobežoties, pirmkārt, ar kopēju norādi uz situāciju, kuras rezultātā tika pieņemts šis akts, un, otrkārt, ar norādi uz vispārējiem mērķiem, ko ar to paredzēts sasniegt.

Šajā sakarā Regulas Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, pamatojums un īpaši tās preambulas 1.–7. apsvērums pilnībā apmierina šīs prasības. Tas, ka pastāv konkurences traucēšanas risks, ko atbilstoši tās preambulai ir paredzēts novērst ar attiecīgo regulu, nepārliecina, ka šo atzinumu nevarētu apstrīdēt. Ja vienā no apstrīdētā akta preambulas apsvērumiem fakti ir atspoguļoti kļūdaini, šās procesuālās nepilnības dēļ nevar tikt atcelts viss akts, ja citos preambulas apsvērumos ir pietiekams pamatojums.

(sal. ar 164.–167. punktu)