CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2011. gada 25. maijā

Lieta F‑22/10

Luis María Bombín Bombín

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Atvaļinājums personīgu iemeslu dēļ – Ikgadējais atvaļinājums – Atvaļinājuma pārcelšana – Ierēdnis, kas beidzis pildīt dienesta pienākumus – Finansiāla atlīdzība

Priekšmets      Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru L. M. Bombín Bombín lūdz atcelt Komisijas lēmumu piešķirt viņam, aizejot pensijā, finansiālu atlīdzību, kas aprēķināta, pamatojoties uz neizmantoto atvaļinājuma dienu skaitu 29 dienu apmērā

Nolēmums      Prasību noraidīt, prasītājs atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Atvaļinājumi – Ikgadējais atvaļinājums – Visu neizņemto atvaļinājuma dienu pārcelšana uz nākamo gadu – Nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punkts, V pielikuma 4. panta pirmā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts)

2.      Ierēdņi – Atvaļinājumi – Ikgadējais atvaļinājums – Galīga dienesta pienākumu izbeigšana pēc atvaļinājuma personīgu iemeslu dēļ – Kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu – Piešķiršanas nosacījums

(Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pants)

3.      Ierēdņi – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Neparakstīta personiskā atvaļinājuma veidlapa – Dokuments, kas nerada tiesisko paļāvību

1.      Lai gan saskaņā ar Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. panta pirmo daļu par kārtējo kalendāro gadu iegūtais atvaļinājums principā ir jāizmanto tā paša gada laikā, no šīs pašas tiesību normas izriet, ka ierēdnim ir tiesības pārcelt visas kārtējā kalendārajā gadā neizņemtās atvaļinājuma dienas uz nākamo kalendāro gadu, ja viņš ikgadējo atvaļinājumu nav varējis pilnībā izmantot ar dienesta pienākumu pildīšanu saistītu iemeslu dēļ.

Turklāt citi, pat ar dienesta vajadzībām nesaistīti iemesli arī var pamatot visu neizņemto atvaļinājuma dienu pārcelšanu, ievērojot tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu mērķi. Tas tā it īpaši ir gadījumā, ja ierēdnis ir bijis slimības atvaļinājumā visu kalendāro gadu vai kādu daļu no tā, kas viņam ir liedzis iespēju izmantot tiesības uz atvaļinājumu. Direktīvas 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem – kura saskaņā ar Civildienesta noteikumu 1.e panta 2. punktu ir piemērojama ierēdņiem – 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka tas nodrošina ierēdnim, kurš nav varējis izmantot ikgadējo atvaļinājumu kalendārā gada laikā slimības atvaļinājuma dēļ, iespēju šo ikgadējo atvaļinājumu faktiski izmantot pēc šī kalendārā gada beigām.

Savukārt, ja neviens no augstāk minētajiem iemesliem, kas ir vai nav saistīti ar dienesta vajadzībām, nevar pamatot to, ka ierēdnis nav varējis izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu līdz kārtējā kalendārā gada beigām, atvaļinājuma laiks, kuru var pārcelt uz nākamo gadu, nedrīkst pārsniegt divpadsmit dienas.

(skat. 27.–29. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2009. gada 20. janvāris, C‑350/06 un C‑520/06 Schultz‑Hoff, 43. un 55. punkts; 2009. gada 10. septembris, C‑277/08 Vicente Pereda, 22.–25. punkts.

Civildienesta tiesa: 2011. gada 15. marts, F‑120/07 Strack/Komisija, 55.–58. punkts.

2.      Ierēdnim, kurš ir bijis atvaļinājumā personīgu iemeslu dēļ līdz brīdim, kad viņš ir devies pensijā, nav tiesību saņemt finansiālu kompensāciju par vairāk nekā divpadsmit dienām neizņemtā atvaļinājuma, ja vien nav pierādīts, ka pirms došanās atvaļinājumā personīgu iemeslu dēļ viņš nav varējis izmantot atvaļinājumu ar dienesta vajadzībām saistītu iemeslu dēļ.

Šajā ziņā tas, ka ierēdnis ir bijis atvaļinājumā personīgu iemeslu dēļ, nevar būt par pamatu visu līdz šim datumam neizņemto atvaļinājuma dienu pārcelšanai, jo viņš ir devies atvaļinājumā personīgu iemeslu dēļ pēc sava lūguma. Šajos apstākļos neizņemtās atvaļinājuma dienas, kas ieinteresētajai personai bija brīdī, kad tā devās atvaļinājumā, tika pārnestas uz nākamajiem gadiem Civildienesta noteikumu V pielikuma 4. pantā paredzēto divpadsmit dienu apmērā.

(skat. 30., 31. un 33. punktu)

3.      Tiesības pieprasīt tiesisko paļāvību, kas ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, ir visām personām, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Eiropas administrācija, tām sniedzot precīzus, beznosacījumu un saskanīgus solījumus, kas ir no atļautiem un ticamiem avotiem, ir tām radījusi pamatotas cerības. Šajā ziņā neparakstītu personisko atvaļinājuma veidlapu nevar uzskatīt par tādu, kas ir no pietiekami pilnvarota un uzticama avota. Turklāt, pat pieņemot, ka šis dokuments būtu uzskatāms par esošu no šāda avota, tas nepierāda, ka administrācija būtu ieņēmusi oficiālu nostāju par visu ierēdņa neizņemto dienu pārcelšanu uz nākamajiem gadiem.

(skat. 32. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 16. marts, T‑329/03 Ricci/Komisija, 79. punkts.