Lieta T‑411/07 R

Aer Lingus Group plc

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Pagaidu noregulējums – Koncentrācijas kontrole – Lēmums, ar ko koncentrācija ir atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Regulas (EK) Nr. 139/2004 8. panta 4. un 5. punkts – Pieteikums par piemērošanas apturēšanu un pagaidu pasākumu noteikšanu – Ar iestāžu pilnvaru sadali nesaderīgs pasākums – Komisijas kompetence – Personai, kas iestājusies lietā, adresēti pagaidu pasākumi – Pieteikums par piemērošanas apturēšanu – Pieņemamība – Fumus boni juris neesamība – Steidzamības neesamība – Būtiska un neatgriezeniska kaitējuma neesamība – Kaitējums, kas atkarīgs no nekonkrētiem notikumiem nākotnē – Nepietiekams pamatojums – Visu interešu izsvēršana

Rīkojuma kopsavilkums

1.      Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu pasākumi – Piešķiršanas nosacījumi – Pasākuma pagaidu raksturs

(EKL 242. un 243. pants; Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. panta 2. punkts)

2.      Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Piešķiršanas nosacījumi – Prasītāja interese panākt lūgto apturēšanu

(EKL 242. pants; Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. panta 2. punkts)

3.      Pagaidu noregulējums – Pagaidu pasākumi – Ar iestāžu pilnvaru sadali nesaderīgi pasākumi

(EKL 233. un 243. pants; Padomes Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. un 5. punkts)

4.      Pagaidu noregulējums – Pieņemamības nosacījumi – Prasības pieteikums – Formas prasības

(EKL 243. pants; Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. panta 2. punkts)

5.      Pagaidu noregulējums – Pagaidu noregulējuma tiesas kompetence – Trešām personām adresētu rīkojumu pieņemšana – Robežas

(EKL 243. pants)

6.      Konkurence – Koncentrācija – Komisijas kompetence – Pasākuma, kas vērsts pret aizliegtas koncentrācijas dalībniekiem, pieņemšana – Nosacījumi – Koncentrācijas izpilde

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts un Regulas Nr. 139/2004 3., 7. pants un 8. panta 4. un 5. punkts)

7.      Pagaidu noregulējums – Piemērošanas apturēšana – Pagaidu pasākumi – Piešķiršanas nosacījumi – Steidzamība – Būtisks un neatgriezenisks kaitējums

(EKL 242. un 243. pants; Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. panta 2. punkts)

1.      Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 107. panta 4. punktu rīkojumam pagaidu noregulējuma tiesvedībā, ar ko tiek noteikti konkrēti pagaidu pasākumi, var būt tikai pagaidu raksturs, un tas neietekmē Pirmās instances tiesas lēmumu par lietas būtību. Tas nozīmē, ka būtībā šāda rīkojuma iedarbības ilgums nevar pārsniegt pamata prāvas ilgumu.

(sal. ar 45. punktu)

2.      Pieteikumu par negatīva administratīva lēmuma izpildes apturēšanu nevar iesniegt, ja šādas izpildes apturēšana nevar mainīt prasītāja stāvokli. Tā kā prasītājam nav nekādas intereses šādā prasībā, tā ir jānoraida, izņemot tiktāl, ciktāl izpildes apturēšana varētu būt nepieciešama jaunu pagaidu pasākumu pieņemšanai, ko prasītājs lūdz gadījumā, ja pagaidu noregulējuma tiesa tos atzītu par pieņemamiem un pamatotiem.

(sal. ar 46.–48. punktu)

3.      Principā pagaidu noregulējuma tiesa nevar pieņemt pagaidu pasākumu, kurš, ja par to tiek pieņemts rīkojums, ir iejaukšanās citas iestādes kompetencē pretēji Līguma autoru iecerētajai varas dalīšanai starp dažādām iestādēm.

Šajā gadījumā tas tā ir, un tādēļ pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, ar kuru tiek lūgts noteikt Komisijai piemērot īpašā veidā Regulas Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 8. panta 4. un 5. punktu – pieņemot konkrētus pasākumus pret otru aizliegtās koncentrācijas dalībnieku –, ir jānoraida kā nepieņemams. Ja pamata prasības spriedumā tiktu nolemts, ka Komisijai ir pilnvaras izdot rīkojumu par Regulas 8. panta 4. un 5. punktā noteiktajiem pasākumiem, tad Komisijai, ja uzskatītu to par vajadzīgu tai piešķirto kontroles pilnvaru kontekstā koncentrācijas jomā, būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai saskaņā ar EKL 233. pantu izpildītu Tiesas spriedumu. Attiecīgi, ja pagaidu noregulējuma tiesa apmierinātu šo pieteikumu, tas nozīmētu dot Komisijai rīkojumu izdarīt konkrētus secinājumus par atceļamo lēmumu, un šāds rīkojums pārsniegtu tiesas pilnvaras pamata lietā. Tomēr saskaņā ar Līgumā un Regulā noteikto varas dalīšanas sistēmu Komisija ir tā, kura var, ja uzskata to par vajadzīgu tai piešķirto kontroles pilnvaru kontekstā koncentrācijas jomā, un it īpaši saskaņā ar Regulas 8. panta 4. un 5. punktu, īstenot atjaunošanas pasākumus, kurus tā uzskata par vajadzīgiem.

(sal. ar 49.–51. punktu)

4.      Pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu atbilstoši EKL 234. pantam nevar būt neskaidrs un neprecīzs. Tomēr gadījumos, kad prasītāja lūgto pasākumu saturs ir pietiekami skaidrs no pārējā pieteikuma teksta, pagaidu noregulējuma tiesa var secināt, ka pieteikums būtībā nav neskaidrs un neprecīzs, un tāpēc uzskatīt to par pieņemamu.

(sal. ar 52. un 53. punktu)

5.      Pagaidu noregulējuma jautājumos EKL 243. pants skaidri noteic, ka: “Tiesa visās tai iesniegtajās lietās var noteikt dažādus vajadzīgos pagaidu pasākumus”. Acīmredzot šāds plašs formulējums ir paredzēts, lai pagaidu noregulējuma tiesai piešķirtu pietiekamas pilnvaras noteikt jebkādu pasākumu, ko tā uzskatītu par vajadzīgu, lai nodrošinātu konkrētā nākotnē pieņemtā galīgā lēmuma iedarbīgumu, novēršot nepilnības Kopienas tiesu piešķirtajā tiesību aizsardzībā.

Lai nodrošinātu EKL 243. panta pilnīgu iedarbīgumu, nevar izslēgt, ka pagaidu noregulējuma tiesa var nepieciešamības gadījumā izdot rīkojumu tieši trešām personām, bet šīs tai piemītošās plašās pilnvaras ierobežo tiktāl, ciktāl tiek ietekmētas trešo personu tiesības un intereses, tikai tad, ja šīs tiesības un intereses var tikt būtiski skartas. Šajā sakarā tik plašu rīcības brīvību ir jāīsteno, pienācīgi ņemot vērā pagaidu pasākuma adresāta un dalībnieku, kurus tieši skars pagaidu pasākums, procesuālās tiesības, un it īpaši tiesības tikt uzklausītiem. Izlemjot, vai noteikt šajā lietā prasīto pagaidu pasākumu, pagaidu noregulējuma tiesai būs pienācīgi jāņem vērā gan lietas fumus boni juris spēks, gan būtiska un neatgriezeniska kaitējuma nenovēršamība konkrētajā lietā. Pat tad, ja trešai personai nav bijusi iespēja tikt uzklausītai pagaidu noregulējuma tiesvedības ietvaros, nevar izslēgt, ka tā būs pagaidu pasākumu adresāte izņēmuma gadījumos un ievērojot pagaidu pasākuma pagaidu raksturu, ja izrādās, ka bez šādiem pasākumiem prasītājs nonāktu situācijā, kas varētu apdraudēt tā esamību. Pagaidu noregulējuma tiesa veic šo vērtējumu tad, kad tā izsver dažādās lietā iesaistītās intereses.

(sal. ar 56. un 59. punktu)

6.      Komisija nav nepareizi piemērojusi Regulas Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 8. panta 4. un 5. punktu, kas dod tai tiesības pieņemt pasākumus pret aizliegtas un jau īstenotas koncentrācijas dalībniekiem, ja pēc tam, kad tā atzinusi koncentrācijas projektu, kas paredz visa uzņēmuma kapitāla pirkšanu, par nesaderīgu ar kopējo tirgu, tā uzskata, ka tai nav pilnvaru, lai varētu apturēt iegūstošo uzņēmumu izmantot savas balsstiesības, kas izriet no galīgi iegūtās mazākuma līdzdalības, ja tas nevar faktiski vai juridiski ar šo līdzdalību izmantot kontroli pār uzņēmumu, kurā tam ir dalība.

Lai gan tekstā angļu valodā lietotais jēdziens “īstenots” [“implemented”] var principā radīt neskaidrības par konkrēto šo noteikumu piemērošanas jomu, jo jēdziena “īstenošana” definīcija var nozīmēt gan “kāda mērķa sasniegšanu” [“the having accomplished some aim”], gan “ieviešanu” [“the carrying into effect”], veids, kā šis jēdziens ir atveidots franču, vācu un itāļu valodā, citu Kopienu dokumentu, kuros jēdziens “īstenošana” skaidri nozīmē “ieviešana”, nevis “kāda mērķa sasniegšana”, salīdzinājums ar tekstu franču valodā un tas, ka Komisija var atbilstoši Regulas 8. panta 4. punktam izdot rīkojumu attiecīgajiem uzņēmumiem “likvidēt koncentrāciju”, tomēr norāda, ka no pirmā acu uzmetiena šo noteikumu paredzētās “īstenošanas” definīcija nozīmē pilnīgu koncentrācijas izpildi, kā to definē Regulas 3. pants, un tādējādi – kontroles iegūšanu.

Šo secinājumu nevar atspēkot ar apgalvoto Komisijas praksi, saskaņā ar kuru tā daļēju īstenošanu, arī attiecībā uz darbībām, kurās nenotiek kontroles nodošana, uzskata par aizliegtu ar Regulas 7. panta 1. punktu, atbilstoši kuram Kopienu mēroga koncentrācija nav izpildāma pirms tās atzīšanas par saderīgu ar kopējo tirgu, un norāda dalībniekiem, ka tiem jāatturas no šādām darbībām. Pirmkārt, Komisijas rīcība, lai gan tā ir ietekmīga un nozīmīga tiesisko cerību pamatojumam, šajā sakarā nav izšķirošā, jo Kopienu tiesību interpretācija ir Kopienu Tiesas, nevis Komisijas prerogatīva. Otrkārt, pat ja Regulas 7. panta 1. punkts būtu interpretējams kā tāds, kas aizliedz tikai kontroles maiņu laikā, kamēr tiek gaidīts Komisijas pārbaudes rezultāts, un nevis darbības, kas ir pielīdzināmas kontroles maiņai, kā, piemēram, no mazākuma akcijām izrietošo balsstiesību izmantošanu, ņemot vērā stingri noteiktos termiņus, kuros Komisijai jāpārbauda paziņotā koncentrācija, un faktoru, kas konkrētajā gadījumā var radīt kontroli, kombinācija, Komisijai tik un tā būtu tiesības lūgt dalībniekiem neveikt nekādas darbības, kas varētu novest pie kontroles maiņas.

Visbeidzot, Regulas Nr. 139/2004 8. panta 4. un 5. punkta interpretācija kopā ar tās 21. panta 3. punktā noteikto aizliegumu dalībvalstīm piemērot to valsts tiesību aktus konkurences jomā jebkurai Kopienas mēroga koncentrācijai no pirmā acu uzmetiena nerada nepilnību, kas neatbilstu Regulas mērķim. Tas, ka mazākuma dalība uzņēmumā, kas vairs nav saistīta ar kontroles iegūšanu, pārstāj būt “koncentrācija” un tai nav piemērojams Regulas Nr. 139/2004 21. pants, no pirmā acu uzmetiena šajos apstākļos principā nerada šķēršļus par konkurenci atbildīgām valsts iestādēm un valsts tiesām piemērot savas valsts tiesību aktus par konkurenci. Turklāt, lai gan šāda veida mazākuma dalību uzņēmumā nevar reglamentēt Regula, var paredzēt, ka Komisija var piemērot Līguma noteikumus par konkurenci, it īpaši EKL 81. un 82. pantu, attiecīgo uzņēmumu rīcībai.

(sal. ar 89.–92., 94., 98., 100., 101. un 103. punktu)

7.      Pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamība jānovērtē, ņemot vērā pagaidu lēmuma vajadzību, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu dalībniekam, kas lūdz pagaidu pasākumu. Šim dalībniekam jāpierāda, ka šāda veida kaitējums radīsies, ja tam būs jāgaida līdz pamata tiesvedības beigām.

Kad kaitējums atkarīgs no vairākiem faktoriem, ir pietiekami, ja kaitējums šķiet paredzams ar pietiekamu iespējamības pakāpi. Tomēr lietas dalībniekam, kas lūdz noteikt pagaidu pasākumu, jāpierāda fakti, kuriem būs jāapliecina būtiska un neatgriezeniska kaitējuma iespējamība. Šajā sakarā jāatzīmē, ka, lai varētu noteikt, vai apšaubītais kaitējums ir būtisks un neatgriezenisks un tāpēc ir pamats rīkojumam par pagaidu pasākumiem, pagaidu noregulējuma tiesas rīcībā jābūt konkrētiem pierādījumiem, kas tai ļautu noteikt precīzas sekas, kuras visticamāk iestātos katram attiecīgajam dalībniekam, ja nebūtu prasīto pasākumu.

Lietas dalībnieka, kas lūdz noteikt pagaidu pasākumu, apgalvojums, ka pagaidu noregulējuma tiesai ir jāpiemēro “piesardzības princips” un ka tā ir pilnvarota piemērot “aizsardzības pasākumus”, negaidot pierādījumus par apgalvotā riska faktisko pastāvēšanu, nav pieņemams.

(sal. ar 116.–119. punktu)