VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2014. gada 8. oktobrī

Lieta T‑530/12 P

Moises Bermejo Garde

pret

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK)

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Nelikumīgas darbības, kas kaitē Savienības interesēm – Ierēdņu pienākumu rupja nepildīšana – Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pants – Apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzība – Iecelšana citā amatā pēc šīs sūdzības – Priekšnieka, kas saņēmis informāciju, nevēršanās OLAF – Nelabvēlīgi akti – Labticība – Tiesības uz aizstāvību – Akta izdevēja kompetence

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2012. gada 25. septembra spriedumu Bermejo Garde/EESK (F‑41/10), kurā lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2012. gada 25. septembra spriedumu Bermejo Garde/EESK (F‑41/10), ciktāl ar to tika noraidīti Moises Bermejo Garde prasījumi atcelt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2010. gada 24. marta Lēmumu Nr. 133/10 A, ar kuru tika izbeigti apelācijas sūdzības iesniedzēja agrākie pienākumi, un EESK 2010. gada 13. aprīļa Lēmumu Nr. 184/10 A par viņa iecelšanu citā amatā. Apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt. Nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Vārda brīvība – Faktu, no kuriem var prezumēt nelikumīgas darbības vai smaga pārkāpuma esamību, izpaušana – Pienākums – Izņēmums gadījumā, ja ierēdnis uzskata, ka cieš no vardarbības

(Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pants)

2.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Paziņošana par vardarbības faktiem ne tikai saistībā ar Civildienesta noteikumu 12.a pantu, bet arī saistībā ar to 22.a pantu – Aizsardzība pret disciplināro procedūru – Nosacījums – Ierēdņa labticība – Vērā ņemami faktori – Iepriekš minētajās tiesību normās izvirzīto nosacījumu ievērošana – Pārējo Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu izpilde

(Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pants)

3.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Vārda brīvība – Faktu, no kuriem var prezumēt nelikumīgas darbības vai smaga pārkāpuma esamību, izpaušana – Aizsardzība pret disciplināro procedūru – Nosacījums – Ierēdņa labticība – Vērā ņemami faktori – Pienākums ņemt vērā apstākļus, ar kuriem ir pamatota informācijas nosūtīšana

(Civildienesta noteikumu 22.a pants)

1.      Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā Savienības interesēs ir paredzēts pienākums, kas principā ir noteikts visiem ierēdņiem. Tajos īpašajos gadījumos, kad smagus pārkāpumus vai būtisku neizpildi izraisījusi rīcība, kas var tikt kvalificēta arī kā psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. un 4. punkta izpratnē, attiecīgajam ierēdnim ir ar Civildienesta noteikumu 12.a pantu piešķirtās tiesības un šajā ziņā tam ir iespēja iesniegt lūgumu sniegt palīdzību, kas pamatots ar Civildienesta noteikumu 24. pantu. Tādējādi vispārējais pienākums sniegt informāciju, kas ir noteikts Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā, var izrādīties nesaderīgs ar īpašo aizsardzību, kādu Civildienesta noteikumu 12.a panta 2. punkta pirmajā teikumā ir tieši paredzēts piešķirt psiholoģiskā vardarbībā cietušajam. Tātad ir jāuzskata, ka ierēdnim, kurš uzskata, ka pret viņu ir vērsta psiholoģiska vardarbība, nevar likt sūdzēties par psiholoģiskās vardarbības faktiem. Tomēr nevar izslēgt, ka viņš, ja vēlas, par psiholoģiskās vardarbības faktiem var sūdzēties, pamatojoties uz 22.a pantu, jo Savienības interesēs psiholoģiska vardarbība “varētu būt saistīt[a] ar [..] ierēdņu pienākumu [rupju] nepildīšanu” šī panta izpratnē.

(skat. 106. punktu)

2.      Gan no Civildienesta noteikumu 12.a panta 2. punkta, gan 22.a panta 3. punkta izriet, ka pret ierēdni, kurš sniedz informāciju šo abu tiesību normu izpratnē, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums, ja ierēdnis ir rīkojies labticīgi. Tādējādi labticība ir paredzēta kā nosacījums šo abu tiesību normu piemērošanai.

Protams, Civildienesta noteikumu 12.a pantam un 22.a pantam ir dažādas piemērošanas jomas. Vardarbības jēdziens ir tieši definēts Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. un 4. punktā, un ir nošķirts no nelikumīgas darbības, kas kaitē Savienības interesēm, jēdziena un Savienības ierēdņu pienākumu rupjas neizpildes jēdziena, kuri ir minēti Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā.

Tomēr, ja ierēdnis norāda uz vardarbības faktiem ne tikai saistībā ar lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pantu, bet arī pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22.a pantu, tad viņam ir arī jāizpilda pēdējā minētajā pantā izvirzītie nosacījumi.

Šajā ziņā Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā ir minētas nelikumīgas darbības, kuras kaitē Savienības interesēm, kas noteikti nozīmē, ka šīm darbībām ir zināma smaguma pakāpe. Arī šajā tiesību normā sniegtie piemēri, proti, krāpšana un korupcija, savā būtībā ir smagas darbības. Šādos apstākļos 22.a pantā paredzēto brīdināšanas mehānismu atbilstoši tā mērķim vajadzētu iedarbināt tikai situācijās, kad sniegtā informācija attiecas uz rīcību, kam ir zināma smaguma pakāpe. Šai tiesību normai ir jābūt saskaņotai ar ierēdņiem noteikto pienākumu būt objektīviem un neieinteresētiem, ar pienākumu nodrošināt cieņu pret savu amatu un ar lojalitātes pienākumu, kā arī ar pienākumu ievērot attiecīgo personu godu un nevainīguma prezumpciju.

Tātad, ja ierēdnis sniedz informāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 12.a un 22.a pantu, viņš nevar atbrīvoties no pārējiem saviem pienākumiem. Gluži pretēji, viņam ir jāparāda sava spriestspēja, lai nepamatoti nekaitētu saviem kolēģiem vai sava dienesta pienācīgai darbībai. Neticamas informācijas sniegšana vai faktu, kuriem nav nekāda pamatojuma, paziņošana var radīt šādas nelabvēlīgas sekas.

Arī izvēlei izpaust šo informāciju ārpus to personu loka, kuri tieši ir izraudzīti Civildienesta noteikumu 22.a pantā, ir nozīme, izvērtējot, vai ierēdnis ir rīkojies labticīgi.

(skat. 114.–116., 118., 123., 128., 129. un 135. punktu)

3.      Jautājums, vai ierēdnis, sniegdams informāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu, ir rīkojies labticīgi, nevar tikt izvērtēts abstrakti, un saistībā ar to ir jāņem vērā visa informācija par apstākļiem, kādos ierēdnis ir nosūtījis informāciju, sūdzēdamies par atsevišķiem faktiem savam priekšniekam.

Šajā ziņā, tā kā Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā principā ir paredzēts pienākums sniegt informāciju, nevis tiesības vai iespēja sniegt informāciju, pienākuma esamība var ietekmēt atbildi, kāda jādod uz jautājumu, vai ierēdnis ir rīkojies labticīgi Civildienesta noteikumu 22.a panta 3. punkta izpratnē, ja viņš sniedz šī panta 1. punktā minēto informāciju. Rīcības brīvība, kāda ir ierēdnim, kurš zina faktus, kas, iespējams, ietilpst šī 1. punkta piemērošanas jomā, ir mazāka gadījumā, kad uz viņu attiecas paziņošanas pienākums, nekā gadījumā, kad viņš var brīvi izlemt sniegt informāciju. Pirmajā gadījumā viņš riskē ar to, ka viņam tiks piemērots sods Civildienesta noteikumu 86. panta izpratnē, bet šāda riska nav, ja viņš izlemj neizmantot iespēju.

Tādējādi ierēdnis, kuram ir šaubas par Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkta piemērojamību, vairāk tieksies sniegt informāciju tad, ja viņam būs šāds pienākums, nevis ja tāda nebūs.

Turklāt attiecīgā ierēdņa augstā atbildības pakāpe var nozīmēt to, ka viņš labāk apzināsies savus Civildienesta noteikumos paredzētos pienākumus.

(skat. 148.–150. un 152. punktu)