VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2015. gada 15. jūlijā (*)
Konkurence – Administratīvais process – Automobiļu stiklu Eiropas tirgus – Lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, publicēšana – Pieteikuma par konfidencialitātes piemērošanu informācijai, kuru Komisija ir iecerējusi publicēt, noraidīšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Konfidencialitāte – Dienesta noslēpums – Iecietības programma – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīga attieksme
Lieta T‑465/12
AGC Glass Europe SA, Brisele (Beļģija),
AGC Automotive Europe SA, Florusa [Fleurus] (Beļģija),
AGC France SAS, Busuā [Boussois] (Francija),
AGC Flat Glass Italia Srl, Kuneo [Cuneo] (Itālija),
AGC Glass UK Ltd, Northemptona [Northampton] (Apvienotā Karaliste),
AGC Glass Germany GmbH, Vegberga [Wegberg] (Vācija),
ko pārstāv L. Garzaniti, J. Blockx, P. Niggemann, A. Burckett St Laurent, advokāti, un S. Ryan, solicitor,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv M. Kellerbauer, G. Meessen un P. Van Nuffel, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2012. gada 6. augusta lēmumu C(2012) 5719, final, par AGC Glass Europe SA, AGC Automotive Europe SA, AGC France SAS, AGC Flat Glass Italia Srl, AGC Glass UK Ltd un AGC Glass Germany GmbH iesniegtā lūguma par konfidencialitātes ievērošanu noraidījumu saskaņā ar Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (Lieta COMP/39.125 – Automobiļu stikls) 8. pantu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents) un E. Bieļūns [E. Bieliūnas],
sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 2. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
Tiesvedības priekšvēsture
1 2008. gada 12. novembrī Eiropas Kopienu Komisija pieņēma lēmumu C(2008) 6815, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret vairākiem automobiļu stiklu ražotājiem, tostarp arī prasītājām AGC Glass Europe SA, AGC Automotive Europe SA, AGC France SAS, AGC Flat Glass Italia Srl, AGC Glass UK Ltd un AGC Glass Germany GmbH (Lieta COMP/39.125 – Automobiļu stikls) (turpmāk tekstā – “lēmums par automobiļu stikliem”).
2 Komisija tostarp konstatēja, ka lēmuma par automobiļu stikliem adresāti ir pārkāpuši EKL 81. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, dažādos laikposmos no 1998. gada marta līdz 2003. gada martam piedaloties virknē pret konkurenci vērstu nolīgumu un saskaņotās darbībās automobiļu stikla nozarē EEZ.
3 Saskaņā ar lēmumu par automobiļu stikliem tas ir vienots un turpināts pārkāpums, kurš izpaužas kā saskaņota līgumu sadale attiecībā uz automobiļu stikla vai visu stiklu, kuros parasti ietilpst vējstikls, aizmugures stikls un sānstikli, piegādi gandrīz visiem lielākajiem automašīnu ražotājiem EEZ. Komisija apgalvo, ka šīs saskaņotās darbības izpaudās kā cenu politiku un piegādes stratēģiju klientiem koordinācija ar mērķi nodrošināt aizliegtās vienošanās dalībnieku tirgus daļu vispārēju stabilitāti attiecīgajā tirgū. Šo stabilitāti tostarp esot mēģināts panākt ar korekciju mehānismiem, kuri tika piemēroti, tiklīdz saskaņotās darbības nedeva cerētos rezultātus.
4 Ar 2009. gada 25. marta vēstuli Komisijas “Konkurences” ģenerāldirekcija (ĢD) cita starpā informēja prasītājas par savu ieceri saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV L 2003, L 1, 1. lpp.), 30. pantu publicēt nekonfidenciālo lēmuma par automobiļu stikliem redakciju savā tīmekļa vietnē lietas autentiskajās valodās, proti, angļu, franču un holandiešu valodā. Turklāt “Konkurences” ĢD uzaicināja prasītājas identificēt iespējamo konfidenciālo informāciju vai informāciju, kas ir uzskatāma par komercnoslēpumu, un sniegt pamatojumu par viņu novērtējumu šajā ziņā.
5 Pēc sarakstes ar prasītājām “Konkurences” ĢD 2011. gada decembrī pieņēma nekonfidenciālo lēmuma par automobiļu stikliem redakciju publicēšanai Komisijas tīmekļa vietnē. No attiecīgās sarakstes izriet, ka “Konkurences” ĢD nav apmierinājusi prasītāju lūgumus noklusēt informāciju, kura ir ietverta lēmuma par automobiļu stikliem 246 apsvērumos un 122 zemsvītras piezīmēs.
6 “Konkurences” ĢD uzskata, ka šo informāciju var iedalīt trijās kategorijās. Pirmajā ietilpst klientu vārdi un attiecīgo preču apraksti, kā arī visa tā informācija, ar kuru var identificēt klientus (turpmāk tekstā – “I kategorijas informācija”). Otrajā ietilpst piegādāto detaļu skaits, kvotu piešķiršana katram automobiļu ražotājam, nolīgumi par cenām, to aprēķini un variācijas un, visbeidzot, skaitļi un procenti, kas ir saistīti ar klientu sadali aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā (turpmāk tekstā – “II kategorijas informācija”). Trešajā ietilpst tīri administratīva rakstura informācija, kura izpaužas kā atsauces uz lietas dokumentiem (turpmāk tekstā – “III kategorijas informācija”).
7 Saskaņā ar Komisijas 2001. gada 23. maija Lēmuma 2001/462/EK, EOTK par uzklausīšanas amatpersonu darba uzdevumiem dažos tiesas procesos par konkurenci (OV L 162, 21. lpp.) 9. pantu prasītājas 2012. gada 20. janvārī par to ziņoja uzklausīšanas amatpersonai, iebilzdamas pret I un II kategorijas informācijas publicēšanu, kā arī pret vienas teikuma daļas publicēšanu, kura ietilpst lēmuma par automobiļu stikliem 726. apsvērumā. Ar 2012. gada 21. maija vēstuli prasītājas atsauca savu lūgumu attiecībā uz II kategorijas informāciju.
Apstrīdētais lēmums
8 Uzklausīšanas amatpersona par prasītāju lūgumu izlēma, pieņemot 2012. gada 6. augusta lēmumu C(2012) 5719, final, par prasītāju iesniegtā lūguma par konfidencialitātes ievērošanu noraidījumu, kas pieņemts saskaņā ar Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (Lieta COMP/39.125 – Automobiļu stikls) 8. pantu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
9 Kā ievada apsvērumus, pirmkārt, uzklausīšanas amatpersona izklāstīja, ka Komisijas Paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu lietās (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”) neradīja prasītājām tiesisko paļāvību, kura būtu šķērslis Komisijai publicēt informāciju, kura neattiecas uz dienesta noslēpumu. Turklāt prasītāju interese, lai viņu rīcības atsevišķas sastāvdaļas, kuras neattiecas uz minēto noslēpumu, netiktu izpaustas, neesot pelnījusi nekādu īpašu aizsardzību. Uzklausīšanas amatpersonai turklāt neesot kompetences lemt ne par vajadzību publicēt nekonfidenciālu informāciju, ne arī par paļāvību, kura ir radusies no Komisijas vispārējās politikas šajā ziņā (apstrīdētā lēmuma 12.–14. un 19. apsvērums).
10 Otrkārt, uzklausīšanas amatpersona noraidīja argumentu, atbilstoši kuram Komisijai esot saistoša tās agrākā prakse attiecībā uz publikācijā ietvertās informācijas robežām. Uzklausīšanas amatpersona turklāt atgādināja, ka iecerētajā publikācijā nebija ietverti paziņojuma par iecietību avoti, ne arī citi dokumenti, kuri ir iesniegti šajā ziņā, un vienlaikus tā uzsvēra, ka tai nav kompetences lemt par iecerētās publikācijas apjoma robežām saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, ievērojot, ka prasītājām ir iecietības programmas piemērošanas lūdzēju statuss (apstrīdētā lēmuma 16.–18. apsvērums).
11 No apstrīdētā lēmuma 21. apsvēruma izriet, ka tas balstās uz divu prasītāju izvirzīto argumentu pārbaudes. Pirmais arguments, kas ir izskatīts apstrīdētā lēmuma 22.–35. apsvērumā, attiecas uz strīdīgās informācijas pašas par sevi konfidenciālo raksturu, bet otrais arguments, kas ir izskatīts apstrīdētā lēmuma 36.–45. apsvērumā, attiecas uz fizisko personu identitātes aizsardzību.
12 Attiecībā uz pirmo argumentu uzklausīšanas amatpersona uzskatīja, ka, pirmkārt, I kategorijas informācija par klientu vārdiem un attiecīgo preču aprakstu – sava rakstura dēļ un ievērojot automobiļu stiklu tirgus īpatnības – bija zināma ne tikai prasītājām, otrkārt, tā bija vēsturiska, treškārt, tā būtībā attiecās uz vienu un to pašu pārkāpumu un to izpaušanu turklāt prasīja pārkāpumā cietušo personu intereses (apstrīdētā lēmuma 24.–29. apsvērums). Turklāt, ciktāl prasītājas bija izvirzījušas specifiskus argumentus, lai pierādītu šīs informācijas konfidenciālo raksturu, neraugoties uz tās vispārīgo raksturu, kā tas ir aprakstīts iepriekš, uzklausīšanas amatpersona analīzes noslēgumā, kura ietvēra trīs kumulatīvus nosacījumus, secināja, ka I kategorijas informācija neietilpa dienesta noslēpumā (skat. no apstrīdētā lēmuma 30. apsvēruma pēdējā teikuma līdz 35. apsvērumam).
13 Attiecībā uz otro argumentu uzklausīšanas amatpersona pamatojās uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 1. lpp.) 5. pantu un piekrita piemērot konfidencialitāti informācijai, kura ir ietverta lēmuma par automobiļu stikliem 115., 128., 132., 252. un 562. apsvērumā, kā arī zemsvītras piezīmē Nr. 282 (apstrīdētā lēmuma 36.–45. apsvērums un 2. pants).
14 Uzklausīšanas amatpersona turklāt piekrita piemērot konfidencialitāti attiecībā uz teikuma daļu, kura ir ietverta lēmuma par automobiļu stikliem 726. apsvērumā (apstrīdētā lēmuma 8. apsvērums un 1. pants).
15 Uzklausīšanas amatpersona pārējā daļā noraidīja prasītāju prasījumus (apstrīdētā lēmuma 3. pants).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
16 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 19. oktobrī, prasītājas cēla šo prasību.
17 Ar 2013. gada 27. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs noraidīja četru apdrošinātāju, kuri darbojas automobiļu stiklu nozarē, lūgumus par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
18 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 3. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– noteikt jebkādus citus piemērotus pasākumus.
19 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
20 Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza sešus pamatus attiecīgi par:
– Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV L 275, 29. lpp.) 8. panta pārkāpumu;
– tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu;
– vienlīdzīgas attieksmes principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;
– labas pārvaldības principa pārkāpumu;
– tiesību normu attiecībā uz sabiedrības piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem pārkāpumu;
– tiesību normu attiecībā uz dienesta noslēpuma aizsardzību pārkāpumu.
21 Vispirms ir jāapskata sestais pamats.
Par sesto pamatu – tiesību normu attiecībā uz dienesta noslēpuma aizsardzību pārkāpumu
[..]
Par pirmo pamatu – Lēmuma 2011/695 8. panta pārkāpumu
55 Prasītājas apgalvo, ka, apstrīdētā lēmuma 14., 17. un 19. apsvērumā atsakot pārbaudīt, vai iecerētā publicēšana bija atbilstoša tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principiem, uzklausīšanas amatpersona ir atturējusies īstenot kompetenci, kura tai ir piešķirta ar Lēmuma 2011/695 8. pantu. Jebkurā gadījumā, ja uzklausīšanas amatpersona esot tieši noraidījusi savu kompetenci, tad apstrīdētajā lēmumā neesot sniegts pamatojums attiecībā uz šiem principiem.
56 Šajā ziņā iesākumā ir jānorāda, ka, tāpat kā tas izriet no analīzes, kura ir veikta saistībā ar sesto pamatu, apstrīdētajā lēmumā nav pieļauts prettiesiskums attiecībā uz novērtējumu par strīdīgās informācijas konfidenciālo raksturu.
57 Tālāk no apstrīdētā lēmuma 14., 17. un 19. apsvēruma izriet, ka uzklausīšanas amatpersona ir nošķīrusi prasītāju argumentus, kuri ir balstīti uz strīdīgās informācijas konfidenciālo raksturu, no vienas puses, un argumentus par principu, kuri nav saistīti ar dienesta noslēpumu, tādu kā vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, pārkāpumu, no otras puses.
58 Šajā ziņā uzklausīšanas amatpersona apstrīdētā lēmuma 14. apsvērumā ir pamatoti secinājusi, ka attiecīgie argumenti jau pēc savas būtības attiecās uz informāciju, kura varēja tikt publicēta, ievērojot ierobežojumus, kādi Komisijas rīcībai ir noteikti ar Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punktu un Lēmuma 2011/695 8. pantu, proti, ka tā bija informācija, uz kuru pašu par sevi neattiecās dienesta noslēpums. Jāatgādina, kā izriet no Lēmuma 2011/695 8. panta 1. punkta, ka process, kurā var iesaistīties uzklausīšanas amatpersona, tiek uzsākts, “ja Komisija plāno izpaust informāciju, kas var būt kāda uzņēmuma vai personas komercnoslēpums vai cita konfidenciāla informācija.” Šajā situācijā uzklausīšanas amatpersona turklāt ir pamatoti uzsvērusi novērtējuma brīvību, kāda ir piešķirta Komisijai, šai iestādei identificējot nekonfidenciālo informāciju, kura tiks ietverta publikācijā.
59 Turklāt ir jāuzsver, kā izriet no Lēmuma 2011/695 8. panta 2. punkta, ka uzklausīšanas amatpersonai savā lēmumā ir jāprecizē termiņš, kura beigās tiks izpausta strīdīgā informācija, kura tiks atzīta par nekonfidenciālu, un attiecīgais termiņš nevar būt īsāks par nedēļu. No šīs tiesību normas izriet, ka uzklausīšanas amatpersonas iesaistīšanās izpaužas kā to tiesību normu piemērošana, ar kurām uzņēmumi tiek aizsargāti attiecīgās informācijas konfidenciālā rakstura dēļ. “Konkurences” ĢD veikta tādas informācijas publicēšana, uz kuru ir attiecināms dienesta noslēpums, neatgriezeniski atņem specifisko aizsardzību, kāda ir piešķirta šī veida informācijai. Uzklausīšanas amatpersonas iesaistīšanās tātad ir domāta, lai pievienotu papildu kontroles stadiju, ko veic no “Konkurences” ĢD neatkarīga struktūra. Šai struktūrai turklāt ir pienākums atlikt sava lēmuma spēkā stāšanos, tādējādi dodot iespēju attiecīgajam uzņēmumam vērsties pie pagaidu noregulējuma tiesneša, lai saņemtu izpildes apturēšanu atbilstoši nosacījumiem, kuri regulē šo tiesvedību. Līdz ar to ir jānodala tādu tiesību normu piemērošana, kuras attiecas uz informācijas pašas par sevi konfidenciālo raksturu, no vienas puses, no tām tiesību normām, uz kurām tiek izdarīta atsauce, lai panāktu, ka informācijai tiek piemērota konfidencialitāte, neatkarīgi no tā, vai šī informācija pati par sevi ir konfidenciāla rakstura, no otras puses. Šajā ziņā, tāpat kā to apgalvo Komisija, pieņemot, ka tādas informācijas publicēšana, uz kuru neattiecas dienesta noslēpums, varētu būt tādas tiesību normas pārkāpums, kura ietilpst otrajā no divām iepriekš minētajām kategorijām, šāds apstāklis nepadara iluzoru aizsardzību, kāda ir piešķirta ar tiesību normām attiecībā uz minēto noslēpumu. Pēc šāda pārkāpuma, pieņemot ka tas ir pierādīts, var tikt noteikti atbilstoši koriģējoši pasākumi, piemēram, zaudējumu atlīdzība, ja ir izpildīti nosacījumi par Savienības ārpuslīgumisko atbildību. Līdz ar to argumentu, kuri attiecas uz šo tiesību normu kategoriju, analīze pēc būtības ir ārpus mērķiem, kuri ir noteikti ar uzklausīšanas amatpersonai uzticētajiem darba uzdevumiem saskaņā ar Lēmuma 2011/695 8. pantu (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Evonik Degussa/Komisija, T‑341/12, Krājums, EU:T:2015:51, 43. punkts), līdz ar to 14., 17. un 19. apsvērumā ietvertajā novērtējumā nav pieļauts prettiesiskums.
60 Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 12., 13. un 16. apsvērumā uzklausīšanas amatpersona katrā ziņā ir uzsvērusi, ka prasītājas nevarēja atsaukties uz tiesisko paļāvību vai citām leģitīmām interesēm, kuras būtu šķērslis tam, lai Komisija varētu publicēt nekonfidenciālu informāciju, pat ja tā neattiecās uz būtiskāko lēmumā, ar kuru konstatē pārkāpumu. Turklāt uzklausīšanas amatpersona apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā ir atgādinājusi, ka Komisija ir piekritusi svītrot jebkuru atsauci, ar kuru varētu tikt identificēti paziņojumu, kuri ir izdarīti saistībā ar iecietības programmu, avoti vai dokumentu, kuri ir iesniegti saistībā ar šo procedūru, avoti, lai pienācīgi ņemtu vērā prasītāju kā uzņēmumu, kuri ir sadarbojušies, statusu. Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka uzklausīšanas amatpersona ir noformulējusi savu vērtējumu par argumentiem, kuri attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, un līdz ar to apstrīdētajā lēmumā nav pieļauts prettiesiskums tajā ziņā, ka tajā nebūtu norādīts pamatojums.
61 Tātad pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro un trešo pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, vienlīdzīgas attieksmes principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
62 Prasītājas apgalvo, ka 2002. un 2006. gada paziņojumos par sadarbību ir ietvertas normas, ar kurām jebkuram uzņēmumam, kurš ietilpst to piemērošanas jomā, tiek radīta tiesiskā paļāvība par to, ka brīvprātīgi paziņotā informācija saglabāsies cik vien iespējams konfidenciāla pat arī Komisijas lēmuma publicēšanas stadijā. Turklāt šajos pašos paziņojumos esot sniegtas precīzas garantijas par to, ka publicētajos elementos būs nodrošināts, ka uzņēmumi, kuri ir sadarbojušies, kā tas ir prasītāju gadījumā, tiek mazākā mērā pakļauti civilprasību riskam, salīdzinot ar uzņēmumiem, kuri nav sadarbojušies. Šī paļāvība turklāt esot pamatota ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu, ar kuru esot aptverti ne tikai dokumenti, kuri ir iesniegti saistībā ar iecietības programmu, bet arī tajos ietvertā informācija. Ar apstrīdēto lēmumu esot atļauts publicēt prasītāju klientu identitāti, proti, elementus, kuri ir iesniegti Komisijai saistībā ar iecietības programmu. Ar šo publikāciju, kura neesot nepieciešama LESD 101. panta piemērošanai, tādējādi esot pārkāpta prasītāju tiesiskā paļāvība un tās tiekot nostādītas nelabvēlīgākā stāvoklī, salīdzinot ar uzņēmumiem, kuri nav sadarbojušies. No tā izrietot tiesību normu saistībā ar dienesta noslēpuma aizsardzību pārkāpums.
63 Prasītājas turklāt apgalvo, ka, tā kā viņas ir vienīgās, kas lūdz piemērot iecietības programmu, tad viņas ir atšķirīgā situācijā no pārējiem lēmuma par automobiļu stikliem adresātiem. Ar apstrīdēto lēmumu Komisijai attiecībā uz attiecīgo klientu identitātes publicēšanu esot atļauts ievērot nediferencētu pieeju attiecībā pret visiem lēmuma par automobiļu stikliem adresātiem. Šis apstāklis nodarot nesamērīgu kaitējumu prasītājām, jo atsaucēs uz attiecīgajiem automobiļu ražotājiem, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, lielākajā daļā gadījumā ir minēti viņu klienti. Šo apstākļu dēļ esot noticis arī dienesta noslēpuma pārkāpums, jo uzklausīšanas amatpersonas vērtējumā turklāt esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, kā arī tajā neesot norādīts pamatojums.
64 Šiem argumentiem nevar piekrist.
65 Uzreiz ir jānorāda, ka iepriekš 59. punktā minētais vērtējums neietekmē Savienības Tiesas kompetenci, lai tā varētu lemt par pamatiem, kuri ir izvirzīti par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa vai vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
66 Šajā ziņā, pirmkārt, 2002. un 2006. gada paziņojumos par sadarbību nav ietverta neviena norma, kura runātu par labu prasītāju argumentācijai. It īpaši no 2002. gada paziņojuma par sadarbību 3.–7. punkta, kā arī no 2006. gada paziņojuma par sadarbību 3.–5. punkta izriet, ka šiem paziņojumiem nav cita mērķa kā vien paredzēt nosacījumus, kādos uzņēmums var saņemt vai nu atbrīvojumu no naudas soda, vai arī tā apmēra samazinājumu. Kā apgalvo Komisija, attiecīgajos paziņojumos nav paredzētas nekādas citas priekšrocības, kuras varētu pieprasīt uzņēmums apmaiņā pret tā sadarbību. 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8.–27. punktā un 2006. gada paziņojuma par sadarbību 8.–30. punktā minētās normas attiecas vienīgi uz naudas sodu apmēru.
67 Šo vērtējumu tieši apstiprina 2002. gada paziņojuma par sadarbību 31. punkts un 2006. gada paziņojuma par sadarbību 39. punkts. Atbilstoši abu šo punktu identiskajai redakcijai fakts, ka uzņēmumam ir piešķirts atbrīvojums no naudas soda vai naudas soda samazinājums, nepasargā uzņēmumu no civiltiesiskajām sekām, kas ir saistītas ar tā dalību LESD 101. panta pārkāpumā.
68 Taisnība, ka saskaņā ar 2006. gada paziņojuma par sadarbību 6. punktu “potenciālie iecietības pieteikuma iesniedzēji varētu atturēties no šajā paziņojumā minētās sadarbības ar Komisiju, ja tas varētu pasliktināt to stāvokli civilprasībās salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri nesadarbojas”.
69 Tomēr šis teikums ir lasāms tā kontekstā un tostarp pirms tā esošo teikumu gaismā, kuros ir minēts:
“Papildus agrāku, tas ir, pirms pieteikuma iesniegšanas pastāvošo, dokumentu iesniegšanai uzņēmumi var brīvprātīgi sniegt Komisijai tādas ziņas par karteli un savu lomu tajā, kas īpaši sagatavotas iesniegšanai saskaņā ar šo iecietības programmu. Šīs iniciatīvas ir izrādījušās noderīgas efektīvai izmeklēšanai un karteļu pārkāpumu izbeigšanai, un tās nevajadzētu kavēt, izsniedzot informācijas atklāšanas orderus civilajā tiesvedībā.”
70 Līdz ar to iepriekš 68. punktā citētais teikums nozīmē, ka uzņēmums nav sliktākā stāvoklī iespējamās civilprasībās, kuras pret to tiks uzsāktas, tikai tādēļ vien, ka tas brīvprātīgi ir rakstveidā iesniedzis Komisijai lūgumu piemērot iecietību, par ko varētu tikt pieņemts lēmums, uzdodot paziņot dokumentus. Saistībā ar šo gribu īpaši aizsargāt paziņojumus par iecietību Komisija 2006. gada paziņojuma par sadarbību 31.–35. punktā pati sev ir paredzējusi speciālas normas, ar kurām ir regulēts, kā formulēt minētos paziņojumus, piekļuve tiem un to izmantošana. Šīs normas attiecas vienīgi uz dokumentiem un paziņojumiem, kuri var būt rakstveida vai ierakstīti, kas saņemti saskaņā ar 2002. vai 2006. gada paziņojumu par sadarbību un kuru izpaušanu Komisija parasti uzskata par tādu, kas apdraud pārbaudes vai izmeklēšanas mērķus Regulas Nr. 1049/2001 4. panta izpratnē, kā tas ir norādīts minēto paziņojumu 32. un 40. punktā. Tātad šo normu mērķis un iedarbība nav tādi, kas liegtu Komisijai savā lēmumā, ar kuru tiek noslēgts administratīvais process, publicēt informāciju, kura tai ir nodota saistībā ar iecietības programmu, un šīs normas tāpat nerada tiesisko paļāvību šajā ziņā.
71 Līdz ar to šāda publikācija, kas ir izdarīta, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 30. pantu, un, kā izriet no sestā pamata pārbaudes, ievērojot dienesta noslēpumu, nav pretrunā tiesiskajai paļāvībai, uz kuru var pretendēt prasītājas saskaņā ar 2002. un 2006. gada paziņojumu par sadarbību, kuri attiecas uz naudas soda apmēra aprēķināšanu un speciāli noteiktu dokumentu un paziņojumu apstrādi.
72 Atbilstoši iemesliem, kuri ir minēti iepriekš 29. punktā, Regulas Nr. 1049/2001 4. pants attiecas uz piekļuvi dokumentiem, kuri ietilpst izmeklēšanas lietas materiālos, izņemot lēmumu, kuru pieņem Komisija administratīvā procesa noslēgumā, kura saturs ir noteikts, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 30. pantu. Tādējādi Regulas Nr. 1049/2001 4. pants nevar radīt tiesisko paļāvību prasītājām attiecībā uz sabiedrībai pieejamo lēmuma par automobiļu stikliem redakciju.
73 Otrkārt, tāpat kā to apgalvo Komisija, 2002. un 2006. gada paziņojumu par sadarbību priekšmets ir ieviest diferenciācijas politiku starp lēmuma, ar ko konstatē LESD 101. panta pārkāpumu, adresātiem atbilstoši intensitātei, kādā katrs ir sadarbojies, un vienīgi attiecībā uz naudas soda apmēru. Līdz ar to atbilstoši iepriekš veiktajai analīzei attiecīgie paziņojumi nav domāti, lai ietekmētu civiltiesību sekas, kādas rodas no uzņēmumu, kuri lūdz piemērot iecietību, dalības pārkāpumā, līdz ar to nevar piekrist prasītāju argumentam par to, ka saistībā ar šīm sekām tās ir no citiem lēmuma par automobiļu stikliem adresātiem atšķirīgā situācijā to iecietības lūdzēju statusa dēļ (skat. iepriekš 63. punktu). Līdz ar to arguments, ka publicētās atsauces, kuras attiecās uz katra lēmuma par automobiļu stikliem adresāta klientiem, Komisijai esot bijis jāizmaina atbilstoši katra adresāta sadarbības intensitātei, ir ne vien tāds, kurš praktiski nav īstenojams, bet arī ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Ievērojot faktu, tāpat kā to ir atgādinājusi uzklausīšanas amatpersona apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā, ka Komisija ir piekritusi svītrot visas atsauces, ar kurām varētu tikt identificēti informācijas avoti attiecībā uz katru faktu elementu, ar kuriem ir pamatots lēmums par automobiļu stikliem, katrā ziņā nevar būt runas par vienlīdzīgas attieksmes principa vai pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
74 Līdz ar to otrais un trešais pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu – labas pārvaldības principa pārkāpumu
[..]
Par piekto pamatu – tiesību normu par sabiedrības piekļuvi iestāžu dokumentiem pārkāpumu
[..]
Par tiesāšanās izdevumiem
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) AGC Glass Europe SA, AGC Automotive Europe SA, AGC France SAS, AGC Flat Glass Italia Srl, AGC Glass UK Ltd un AGC Glass Germany GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Papasavvas | Forwood | Bieliūnas |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 15. jūlijā.
[Paraksti]