TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2024. gada 25. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – LESD 101. pants – Advokātu profesionālās organizācijas noteiktais atlīdzības minimums – Uzņēmumu apvienības lēmums – Aizliegums tiesai uzdot atlīdzināt atlīdzības summu, kas ir mazāka par šo minimumu – Konkurences ierobežojums – Pamatojumi – Likumīgi mērķi – Advokātu sniegto pakalpojumu kvalitāte – 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) īstenošana – Atsaukšanās uz Wouters judikatūru, pastāvot konkurences ierobežojumam mērķa dēļ
Lietā C‑438/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) iesniegusi ar 2022. gada 4. jūlija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts tajā pašā dienā, tiesvedībā
Em akaunt BG EOOD
pret
Zastrahovatelno aktsionerno druzhestvo Armeets AD,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], N. Vāls [N. Wahl] (referents), J. Pasers [J. Passer] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretāre: R. Stefanova‑Kamiševa [R. Stefanova‑Kamisheva], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 6. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Em akaunt BG ЕООD vārdā – I. Stoeva, V. Todorova un M. Yordanova, advokati,
– Zastrahovatelno aktsionerno druzhestvo Armeets AD vārdā – B. Dachev,
– Bulgārijas valdības vārdā – T. Mitova un S. Ruseva, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – T. Baumé un E. Rousseva, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 101. panta 1. un 2. punktu, aplūkojot tos kopsakarā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 2. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Em akaunt BG EOOD un Zastrahovatelno aktsionerno druzhestvo Armeets AD par prasību atlīdzināt zaudējumus pēc transportlīdzekļa nozagšanas, pamatojoties uz īpašuma apdrošināšanu, kā arī izmaksāt nokavējuma kompensāciju.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Regulas Nr. 1/2003 2. pantā “Pierādīšanas pienākums” ir paredzēts:
“Jebkuros valstu vai Kopienas tiesas procesos [LESD 101. un 102. panta] piemērošanai [LESD 101. panta] 1. punkta vai [102]. panta pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu. Uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas vēlas izmantot [LESD 101. panta] 3. punkta priekšrocības, ir pienākums pierādīt, ka minētā punkta nosacījumi ir izpildīti.”
Bulgārijas tiesības
GPK
4 Grazhdanski protsesualen kodeks (Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “GPK”) 78. pantā ir noteikts šādi:
“1. Prasītāja samaksātās nodevas, tiesvedības izdevumus un advokāta, ja prasītājam tāds bijis, atlīdzību atbildētājs sedz proporcionāli prasījuma apmierināšanai.
[..]
5. Ja viena lietas dalībnieka samaksātā advokāta atlīdzība, ņemot vērā lietas patieso juridisko un faktisko sarežģītību, ir pārāk liela, tiesa pēc otra lietas dalībnieka lūguma drīkst attiecīgi uzdot šos izdevumus atlīdzināt mazākā apmērā, tomēr tas nevar būt mazāks par atbilstoši [Zakon za advokaturata (Advokatūras likums)] 36. pantam noteikto minimumu.
[..]”
5 GPK 162. pantā ir noteikts, ka, “ja prasība ir pamatota, bet informācija par tās apmēru nav pietiekama, tiesa šo summu nosaka pēc saviem ieskatiem vai ņem vērā eksperta atzinumu”.
6 Saskaņā ar GPK 248. pantu:
“1. Termiņā, kas noteikts prasības celšanai, un, ja nolēmums nav pārsūdzams, viena mēneša laikā pēc šāda nolēmuma pasludināšanas tiesa pēc lietas dalībnieku lūguma var papildināt vai grozīt pieņemto nolēmumu daļā, kas attiecas uz tiesāšanās izdevumiem.
2. Tiesa paziņo pretējai pusei par prasību papildināt vai grozīt spriedumu, lūdzot tai sniegt atbildi vienas nedēļas laikā.
3. Rīkojumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izdod slēgtā apspriedē un paziņo lietas dalībniekiem. To var pārsūdzēt tāpat kā nolēmumu.”
ZAdv
7 Zakon za advokaturata (Advokatūras likums; 2004. gada 25. jūnija DV Nr. 55, pēdējie grozījumi publicēti 2021. gada 26. februāra DV Nr. 17), redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “ZAdv”), 36. panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:
“1. Advokātam vai kādas Eiropas Savienības dalībvalsts advokātam ir tiesības uz atlīdzību par savu darbu.
2. Atlīdzības apmēru nosaka starp advokātu vai kādas Savienības dalībvalsts advokātu un klientu noslēgtā nolīgumā. Šim apmēram jābūt taisnīgam un pamatotam, un tas nedrīkst būt zemāks par apmēru, kas par attiecīgā veida pakalpojumiem paredzēts Visshia advokatski savet [(Advokatūras augstākā padome, Bulgārija)] pieņemtajos noteikumos.”
8 ZAdv 38. pantā ir noteikts:
“1. Advokāts vai kādas Eiropas Savienības dalībvalsts advokāts bez maksas var sniegt juridisko palīdzību un atbalstu: [..]
2. 1. punktā minētajos gadījumos, ja attiecīgajā tiesvedībā pretējai pusei tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, advokātam vai kādas Eiropas Savienības dalībvalsts advokātam ir tiesības uz advokāta atlīdzību. Tiesa nosaka atlīdzību apmērā, kas nevar būt zemāks par 36. panta 2. punktā minētajos noteikumos paredzēto minimumu, un piespriež otrai pusei tos samaksāt.”
Noteikumi Nr. 1 par advokātu atlīdzības minimumu
9 2004. gada 9. jūlija Naredba n° 1 za minimalnite razmeri na advokatskite vaznagrazhdenia (Noteikumi Nr. 1 par advokātu atlīdzības minimumu; 2004. gada 23. jūlija DV Nr. 64), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 1 par advokātu atlīdzības minimumu”), 1. pantā ir paredzēts:
“Atlīdzības par advokāta sniegtu juridisko palīdzību apmēru nosaka, brīvi vienojoties, pamatojoties uz rakstveida nolīgumu ar klientu, tomēr tas nedrīkst būt zemāks par minimumu, kāds par attiecīgā veida palīdzību paredzēts šajos noteikumos.”
10 Šo noteikumu 2. panta 5. punktā ir noteikts, ka par pārstāvību tiesā, aizstāvību un palīdzību civilprocesā atlīdzību nosaka atkarībā no iesniegto prasību veida un skaita atsevišķi attiecībā uz katru no tām neatkarīgi no veida, kādā prasības ir apvienotas.
11 Minēto noteikumu 7. panta 2. punktā ir paredzēti konkrēti atlīdzības apmēri par pārstāvību, aizstāvību un juridisko palīdzību atkarībā no aizstāvēto interešu vērtības.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
12 EM akaunt BG vērsās Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) ar prasību atlīdzināt zaudējumus no tās apdrošinātāja Zastrahovatelno aktsionerno druzhestvo Armeets 16 112,32 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 8241 EUR) apmērā saistībā ar īpašuma apdrošināšanu, kas izmaksājama transportlīdzekļa zādzības rezultātā, pieskaitot nokavējuma atlīdzību ar likumisko procentu likmi 1978,24 BGN (aptuveni 1012 EUR) apmērā.
13 Šajā prasībā par zaudējumu atlīdzību bija iekļauta prasītājas pamatlietā advokāta atlīdzība, kas aprēķināta atbilstoši nolīgumam, kas iepriekš noslēgts starp prasītāju pamatlietā un viņas advokātu. Šīs atlīdzības apmērs bija 1070 BGN (aptuveni 547 EUR). Atbildētāja pamatlietā apgalvoja, ka šādi pieprasītā atlīdzība ir pārmērīga, un lūdza to samazināt.
14 Ar 2022. gada 16. februāra spriedumu iesniedzējtiesa lēma par strīdu, daļēji apmierinot prasību par zaudējumu atlīdzību. Attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem tā uzskatīja, ka pieprasītās atlīdzības summa ir pārmērīga, un samazināja to līdz 943 BGN (aptuveni 482 EUR).
15 Pamatojumā, kas attaisno advokāta atlīdzības samazināšanu, iesniedzējtiesa ir atsaukusies uz GPK 78. panta 5. punktu, kas ļauj tiesai, kurā celta prasība, samazināt advokāta atlīdzību, ja, ņemot vērā lietas patieso juridisko un faktisko sarežģītību, tā šķiet pārāk liela. Tomēr šī tiesību norma neļaujot tiesai noteikt apmēru, kas būtu mazāks par ZAdv 36. pantā paredzēto minimumu.
16 Šī tiesa arī uzskatīja, ka no 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) izriet, ka GPK 78. panta 5. punktā, aplūkojot to kopsakarā ar ZAdv 36. pantu, paredzētais noteikums nav pretrunā LESD 101. panta 1. punktam, aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, ja tas ir nepieciešams likumīga mērķa īstenošanai. Minētā tiesa norāda, ka šī noteikuma likumīgais mērķis ir garantēt sabiedrībai kvalitatīvu juridisko pakalpojumu sniegšanu. Tā uzskata, ka minimālās atlīdzības noteikšana var sasniegt šo mērķi un būt samērīga, jo tā garantē advokātam pietiekamus ienākumus, kas viņam ļauj dzīvot cienīgu dzīvi, sniegt kvalitatīvus pakalpojumus un pilnveidot savas prasmes. Iesniedzējtiesa konstatē, ka atlīdzības bruto apmērs, līdz kuram tā nav pārmērīga valsts tiesiskā regulējuma par atlīdzības minimumu izpratnē, ir 42 BGN (aptuveni 21 EUR) stundā.
17 Minētā tiesa turklāt norāda, ka tā nepiekrīt Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) 2022. gada 21. janvāra Rīkojuma Nr. 28 otrajā komerclietu daļā izdarītajiem secinājumiem lietā Nr. 2347/2021, kurā būtībā ir nospriests, ka “noteiktais atlīdzības minimumus pats par sevi nevar liegt advokātam piedāvāt zemas kvalitātes pakalpojumus”, jo ir jāņem vērā arī kumulatīvā ietekme saistībā ar Advokātu kolēģijas piemērojamajiem profesionālajiem un ētikas noteikumiem.
18 Iesniedzējtiesas lēmumu par prasību par zaudējumu atlīdzību abas pamatlietas puses pārsūdzēja. Pēc tam prasītāja pamatlietā iesniedzējtiesā iesniedza arī lūgumu pārskatīt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, pamatojoties uz to, ka advokāta atlīdzība bija noteikta zem valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā sliekšņa.
19 Iesniedzējtiesai ir šaubas par veidu, kādā tai ir jāveic šāda pārbaude, ņemot vērā Tiesas sniegtos precizējumus 2017. gada 23. novembra spriedumā CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890).
20 Šajos apstākļos Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 101. panta 1. punkts, interpretēts 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka valsts tiesa var nepiemērot tādu valsts tiesību aktu, saskaņā ar kuru tiesa nav tiesīga piespriest lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt summu, kas mazāka par advokātu atlīdzības minimumu, kurš paredzēts noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Advokatūras augstākā padome, ja šie noteikumi neattiecas tikai uz likumīgu mērķu sasniegšanu?
2) Vai LESD 101. panta 1. punkts, interpretēts 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka likumīgie mērķi, kas attaisno valsts tiesību akta piemērošanu, saskaņā ar kuru tiesa nav tiesīga piespriest lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt summu, kas mazāka par advokātu atlīdzības minimumu, kurš paredzēts noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Advokatūras augstākā padome, ir jāuzskata par tādiem, kas ir noteikti likumā, un tiesa šādu valsts tiesisko regulējumu var nepiemērot, ja tā nesecina, ka konkrētajā gadījumā šie mērķi tiek pārsniegti, vai tomēr ir jāuzskata, ka valsts tiesiskais regulējums nav piemērojams, ja nav iespējams konstatēt šo mērķu sasniegšanu?
3) Kuram no lietas dalībniekiem saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu kopsakarā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu civillietā, kurā lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, tiek piespriests segt tiesāšanās izdevumus, ir jāpierāda, ka advokātu profesionālās organizācijas pieņemtajiem noteikumiem par atlīdzības advokātam minimumu ir likumīgs mērķis un tā sasniegšana ir samērīga, ja ir izvirzīts prasījums par atlīdzības advokātam samazināšanu pārmērīguma dēļ, – lietas dalībniekam, kurš lūdz piespriest tiesāšanās izdevumu segšanu, vai lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs un kurš lūdz šo atlīdzību samazināt?
4) Vai LESD 101. panta 1. punkts, interpretēts 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka tādai valsts iestādei kā Nacionālā sapulce, ja tā advokātu profesionālajai organizācijai deleģē noteikumu pieņemšanu par minimālajām cenām, ir tieši jāformulē konkrētas metodes, ar kuru palīdzību ir nosakāms ierobežojuma samērīgums, vai tomēr ir jānosaka profesionālās organizācijas pienākums sniegt skaidrojumu par metodēm ikreiz, kad tā pieņem šādus noteikumus (piem., noteikumu projekta anotācijā vai citos sagatavošanas dokumentos), un attiecīgā gadījumā, ja šādas metodes nav ņemtas vērā, vai tiesai ir jāatsakās piemērot noteikumus, konkrētās [šo minimālo cenu] summas nemaz nav jānovērtē, un vai šādu metožu pamatota skaidrojuma esamība ir pietiekama, lai prezumētu, ka tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos likumīgos mērķus?
5) Ja atbilde uz ceturto jautājumu būtu noliedzoša, vai LESD 101. panta 1. punkts, interpretēts 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka likumīgie mērķi, kas attaisno tāda valsts tiesību akta piemērošanu, saskaņā ar kuru tiesa nav tiesīga piespriest lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt summu, kas mazāka par advokātu atlīdzības minimumu, kurš paredzēts noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Advokatūras augstākā padome, kā arī šo mērķu samērīgums tiesai ir jāvērtē, ņemot vērā lietā konkrēti paredzētās summas ietekmi, un ir jāatsakās piemērot šo minimumu, ja tas pārsniedz to, kas ir nepieciešams mērķu sasniegšanai, vai tomēr tiesai principā jāizpēta tie kritēriju veidi un izpausme, kuri summas noteikšanai ir paredzēti noteikumos, un, ja tā secina, ka šie kritēriji konkrētās situācijās var pārsniegt to, kas ir nepieciešams mērķu sasniegšanai, attiecīgo normu nepiemēro nevienā lietā?
6) Ar pieņēmumu, ka atlīdzības minimuma likumīgais mērķis ir nodrošināt augstas kvalitātes juridiskos pakalpojumus, vai tādā gadījumā LESD 101. panta 1. punkts pieļauj, ka minimums tiek noteikts, balstoties tikai uz lietas (strīda priekšmeta) veidu, materiālo ieinteresētību lietā un daļēji uz apmeklēto tiesas sēžu skaitu un neņemot vērā citus kritērijus, piemēram, faktisko sarežģītību, piemērojamos valsts un starptautiskos tiesību aktus u.tml.?
7) Ja uz piekto jautājumu būtu jāatbild, ka valsts tiesai ikvienā procesā ir atsevišķi jānovērtē, vai iedarbīgas juridiskās palīdzības nodrošināšanas likumīgie mērķi var attaisnot tiesiskā regulējuma par [advokātu] atlīdzības minimumu piemērošanu, tad pēc kādiem kritērijiem tiesai ir jānovērtē [advokātu] atlīdzības minimuma samērīgums konkrētajā lietā, ja tā uzskata, ka minimums ir noteikts ar mērķi valstī nodrošināt iedarbīgu juridisko palīdzību?
8) Vai LESD 101. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 47. panta trešo daļu ir jāinterpretē tādējādi, ka, vērtējot septīto jautājumu, ir jāņem vērā izpildvaras apstiprinātais regulējums par atlīdzību, ko valsts maksā pēc tiesas ierosmes ieceltiem advokātiem, kas – pamatojoties uz likumisku atsauci – ir uzskatāma par kompensācijas maksimumu juriskonsulta pārstāvētam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir labvēlīgs?
9) Vai LESD 101. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka, vērtējot septīto jautājumu, valsts tiesai ir pienākums norādīt tādu atlīdzības apmēru, kas ir pietiekams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt augstas kvalitātes juridisko palīdzību, un kas tiesai ir jāsalīdzina ar apmēru, kurš izriet no tiesiskā regulējuma, un ir jānorāda pamatojums apmēram, ko tā noteikusi pēc sava ieskata?
10) Vai LESD 101. panta 2. punkts kopsakarā ar valsts procesuālo līdzekļu iedarbīguma principu un tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas konstatē, ka uzņēmumu apvienības lēmums, nosakot saviem biedriem minimālos tarifus, lai gan nepastāv pamatoti iemesli šādas iejaukšanās pieļaušanai, pārkāpj konkurences ierobežojumu aizliegumu, ir pienākums piemērot šajā lēmumā noteiktos minimālos tarifus, jo tie atspoguļo faktiskās to pakalpojumu cenas tirgū, uz kuriem attiecas šis lēmums, tāpēc ka visām personām, kuras sniedz attiecīgo pakalpojumu, ir pienākums būt šīs apvienības biedriem?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ievada apsvērumi
21 Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai un kādā mērā valsts tiesām, kad tās nosaka tiesāšanās izdevumu, kas atlīdzināmi kā advokāta atlīdzība, apmēru, ir saistoša skala, kurā ir noteikts atlīdzības minimums, ko pieņēmusi advokātu profesionālā organizācija, kuras biedriem saskaņā ar likumu ir jābūt visiem advokātiem.
22 Šī tiesa būtībā vēlas saņemt precizējumus par tās pārbaudes apjomu un raksturu, kas tai pamatlietā ir jāveic par šādas skalas spēkā esamību, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu slēgt aizliegtas vienošanās, kā tas it īpaši ir interpretēts 2017. gada 23. novembra spriedumā CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890).
23 Ar šo spriedumu, kas tika pasludināts, pamatojoties uz diviem šīs pašas iesniedzējtiesas iesniegtiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par LESD 101. panta interpretāciju, Tiesa, pirmkārt, nosprieda, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā Bulgārijas tiesiskais regulējums par advokātu atlīdzību, kas tika aplūkots lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, un saskaņā ar kuru, pirmām kārtām, advokātam un viņa klientam nav atļauts vienoties par atlīdzību, kura ir mazāka par minimumu, kas noteikts uzņēmumu apvienības, kas uzskatāma par advokātu profesionālo organizāciju, pieņemtos noteikumos, un, otrām kārtām, ar kuru valsts tiesām, kurās celta prasība, nav ļauts piespriest atlīdzināt atlīdzību, kas ir mazāka par šo minimumu, varēja ierobežot konkurenci iekšējā tirgū LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2017. gada 23. novembris, CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International, C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890, 49. un 52. punkts).
24 Otrkārt, atsaucoties uz judikatūru par iespēju uzskatīt noteiktas darbības, kuru konkurenci ierobežojošās sekas ir saistītas ar likumīgu mērķu sasniegšanu, par tādām, uz kurām neattiecas LESD 101. panta 1. punkts, kā tas it īpaši tika nostiprināts 2002. gada 19. februāra spriedumā Wouters u.c. (C‑309/99, EU:C:2002:98) (turpmāk tekstā – “Wouters judikatūra”), Tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā tās rīcībā esošos lietas materiālus, tā nevarēja izvērtēt, vai minētais valsts tiesiskais regulējums var tikt uzskatīts par nepieciešamu likumīga mērķa sasniegšanai. Līdz ar to tā nosprieda, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā vispārējo kontekstu, kādā tikuši pieņemti Advokatūras augstākās padomes noteikumi vai kādā īstenojas to sekas, ir jāizvērtē, vai, ievērojot visus tās rīcībā esošos atbilstošos elementus, pamatlietā aplūkotos ierobežojumus saturošās normas ir uzskatāmas par nepieciešamām šī mērķa sasniegšanai (spriedums, 2017. gada 23. novembris, CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International, C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890, 53.–57. punkts).
25 Tieši šis otrais Tiesas vērtējuma aspekts ir iesniedzējtiesas jautājumu pamatā. Proti, tā uzskata, ka Tiesa atstāj valsts tiesas ziņā izlemt, vai ir iespējams noteikt minimālo cenu robežvērtības pakalpojumiem, kurus noteikusi uzņēmumu apvienības, kas sniedz šos pakalpojumus, struktūra, kurai ir pret konkurenci vērstas intereses, proti, noteikt izņēmumus no LESD 101. pantā noteiktā principiālā aizlieguma. Tā norāda, ka judikatūra un valsts tiesību normas rada vairākas šaubas par to, kā piemērot Noteikumus Nr. 1 par advokātu atlīdzības minimumu un noteikt, vai atlīdzība, kas jāatlīdzina lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, nav samērīga.
26 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā, kas ir balstīta uz skaidru funkciju sadalījumu starp valstu tiesām un Tiesu, Tiesas uzdevums ir tikai interpretēt Savienības tiesību normas, par kurām tai tiek jautāts, šajā gadījumā – LESD 101. panta 1. punktu. Tādējādi nevis Tiesas, bet gan iesniedzējtiesas kompetencē galu galā ir novērtēt, vai, ņemot vērā visu to nozīmīgo apstākļu kopumu, kas raksturo pamatlietā aplūkojamo situāciju un tās ekonomisko un juridisko kontekstu, attiecīgā nolīguma mērķis un/vai sekas ir konkurences ierobežošana (spriedumi, 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 29. jūnijs, Super Bock Bebidas, C‑211/22, EU:C:2023:529, 28. punkts).
27 Tomēr, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem, var sniegt precizējumus, kas palīdzētu iesniedzējtiesai veikt interpretāciju, lai tā varētu izšķirt strīdu (spriedumi, 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 29. jūnijs, Super Bock Bebidas, C‑211/22, EU:C:2023:529, 29. punkts).
28 Šajā gadījumā šķiet nepieciešams sniegt precizējumus par Tiesas 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) 53.–55. punktā veiktās atsauces uz Wouters judikatūru tvērumu.
29 Šāda atsauce patiešām varēja ļaut pieņemt, ka pat tāda uzņēmuma rīcība, kas rada konkurences ierobežojumu “mērķa dēļ” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, piemēram, nosakot horizontālus obligātos minimālos tarifus, var izvairīties no šajā tiesību normā, to, iespējams, aplūkojot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, paredzētā aizlieguma, ja no tā izrietošās konkurenci ierobežojošās sekas ir paredzētas likumīgu mērķu sasniegšanai.
30 Neapšaubāmi no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ne visi nolīgumi starp uzņēmumiem un ne visi uzņēmumu apvienības lēmumi, kas ierobežo uzņēmumu, kas ir puses šajā nolīgumā vai uz kuriem attiecas šī lēmuma ievērošana, rīcības brīvību, ir pakļauti LESD 101. panta 1. punktā paredzētajam aizliegumam. Izvērtējot ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā iekļaujas daži no šiem nolīgumiem un daži no šiem lēmumiem, var konstatēt, pirmkārt, ka tie ir pamatoti, lai sasniegtu vienu vai vairākus likumīgus vispārējo interešu mērķus, kuriem pašiem par sevi nav pret konkurenci vērsta rakstura, otrkārt, ka konkrētie līdzekļi, kas tiek izmantoti, lai sasniegtu šos mērķus, ir patiešām nepieciešami šim mērķim un, treškārt, ka, pat ja izrādās, ka šiem līdzekļiem raksturīgās sekas ir vismaz potenciāla konkurences ierobežošana vai izkropļošana, šī raksturīgā ietekme nepārsniedz nepieciešamo, it īpaši tā nelikvidē jebkādu konkurenci (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 183. punkts).
31 Šī judikatūra it īpaši var tikt piemērota, ja pastāv nolīgumi vai lēmumi noteikumu veidā, ko pieņēmusi tāda apvienība kā profesionāla apvienība vai sporta apvienība, lai sasniegtu noteiktus ētikas mērķus un, plašākā nozīmē, noteiktu profesionālās darbības veikšanas ietvarus, ja attiecīgā apvienība pierāda, ka ir izpildīti tikko atgādinātie nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 19. februāris, Wouters u.c., C‑309/99, EU:C:2002:98, 97. punkts; 2006. gada 18. jūlijs, MecaMedina un Majcen/Komisija, C‑519/04 P, EU:C:2006:492, 42.–48. punkts, kā arī 2013. gada 28. februāris, Ordem dos Técnicos Oficiais de Contas, C‑1/12, EU:C:2013:127, 93., 96. un 97. punkts).
32 Tomēr minētā judikatūra nevar tikt piemērota tādas rīcības gadījumā, kuras “sekas” nebūt nav vismaz potenciāla konkurences ierobežošana, ierobežojot atsevišķu uzņēmumu rīcības brīvību, bet kurai attiecībā uz šo konkurenci ir tāda kaitējuma pakāpe, kas attaisno uzskatu, ka tās “mērķis” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci. Tādējādi tikai tad, ja, izvērtējot konkrētajā lietā aplūkoto rīcību, izrādās, ka šīs rīcības mērķis nav nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, ir jānosaka, vai uz to var attiekties šī judikatūra (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 186. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Tātad attiecībā uz rīcību, kuras mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, tikai piemērojot LESD 101. panta 3. punktu un ja ir ievēroti visi šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi, var tikt piešķirts izņēmums no LESD 101. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma. Situācijā, kad rīcība, ar kuru tiek pārkāpta šī pēdējā minētā tiesību norma, ir vērsta pret konkurenci mērķa dēļ, proti, tā rada pietiekamu kaitējumu konkurencei, un ja tā turklāt var ietekmēt dažādas lietotāju vai patērētāju kategorijas, lai gūtu šādu labumu, tostarp ir jānosaka, vai un attiecīgā gadījumā kādā mērā šī rīcība, neraugoties uz tās kaitīgumu, labvēlīgi ietekmē katru no tām (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 187. un 194. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
34 No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan Tiesa 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) 51. un 53. punktā ir atsaukusies arī uz Wouters judikatūru attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta horizontāla vienošanās par cenām, tā to ir darījusi tikai, lai palīdzētu iesniedzējtiesai gadījumā, ja tai, izvērtējot visus lietas faktus, nāktos secināt, ka ar šo valsts tiesisko regulējumu tika padarīts saistošs tāds uzņēmumu apvienības lēmums, vienīgi ar kura “sekām” ir ierobežota konkurence. Proti, no 2017. gada 23. novembra sprieduma CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International (C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890) 56. un 57. punkta izriet, ka Tiesa ir uzskatījusi, ka tās rīcībā nav visas informācijas par vispārējo kontekstu, kādā tika pieņemti vai radīja sekas Advokatūras augstākās padomes pieņemtie noteikumi.
35 Uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā šos ievada precizējumus.
Par pirmo jautājumu
36 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts tiesa konstatētu, ka ar valsts tiesisko regulējumu par saistošiem padarītie noteikumi, kuros ir paredzēts advokātu atlīdzības minimums, ir pretrunā šai tiesību normai, tā var atteikties piemērot šo valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz lietas dalībnieku, kuram ir piespriests atlīdzināt izdevumus, kas atbilst advokāta atlīdzībai, tostarp tad, ja šis lietas dalībnieks nav noslēdzis nolīgumu par advokāta pakalpojumiem un advokāta atlīdzību.
37 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību pārākuma princips valsts tiesai, kurai atbilstoši savai kompetencei ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, gadījumā, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesību prasībām, nosaka pienākumu nodrošināt šo tiesību prasību pilnīgu iedarbību tajā izskatāmajā lietā, vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas nepiemērojot nekādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai ar tiešu iedarbību, neprasot un negaidot, kad šis valsts tiesiskais regulējums vai prakse tiks atcelta likumdošanas ceļā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
38 Turklāt ir jāatgādina, ka LESD 101. panta 1. punktam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un tas attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, kuras ir jāaizsargā valstu tiesām (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Tādējādi, ja valsts tiesai būtu jākonstatē, ka konkurences ierobežojumi, kas izriet no noteikumiem par advokātu atlīdzības minimumu, nevar tikt uzskatīti par paredzētiem likumīgu mērķu sasniegšanai, valsts tiesiskais regulējums, kas tos padara saistošus, nebūtu saderīgs ar LESD 101. panta 1. punktu, aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu.
40 Šādā gadījumā šai tiesai būs pienākums nepiemērot strīdīgo valsts tiesību normu. Lai arī LESD 101. pants attiecas tikai uz uzņēmumu rīcību un neskar dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, tomēr šajā pantā, to aplūkojot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, kurā ir noteikts sadarbības pienākums starp Savienību un dalībvalstīm, ir paredzēts dalībvalstu pienākums neveikt vai atcelt tādus pasākumus, pat ja tiem ir normatīvs vai regulējošs raksturs, kuru rezultātā uzņēmumiem piemērojamie konkurences noteikumi varētu zaudēt savu lietderīgo iedarbību (spriedums, 2016. gada 21. septembris, Établissements Fr. Colruyt, C‑221/15, EU:C:2016:704, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka LESD 101. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts tiesa konstatētu, ka ar valsts tiesisko regulējumu par saistošiem padarītie noteikumi, kuros ir paredzēts advokātu atlīdzības minimums, ir pretrunā minētajam 101. panta 1. punktam, tai ir jāatturas piemērot šo valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz lietas dalībnieku, kuram ir piespriests atlīdzināt izdevumus, kas atbilst advokāta atlīdzībai, tostarp tad, ja šis lietas dalībnieks nav noslēdzis nolīgumu par advokāta pakalpojumiem un advokāta atlīdzību.
Par otro līdz devīto jautājumu
42 Ar otro līdz devīto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlas saņemt precizējumus, pirmām kārtām, par “likumīgiem mērķiem”, kuriem būtu jāatbilst valsts tiesiskajam regulējumam, kas neļauj advokātam un viņa klientam vienoties par atlīdzību, kas ir mazāka par noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Advokatūras augstākā padome, paredzēto minimumu, no vienas puses, un neļauj tiesai uzdot atlīdzināt tādu atlīdzību, kas būtu mazāka par šo minimumu, no otras puses, lai tas būtu saderīgs ar LESD 101. panta 1. punktu, un, otrām kārtām, par pārbaudi, kas šai tiesai ir jāveic šajā kontekstā.
43 Minētā tiesa norāda, ka nav nekādu šaubu, ka, neraugoties uz to, ka nav atsauces uz Bulgārijas likumdevēja izvirzīto mērķi, tas ir paredzēts, lai nodrošinātu advokātu sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tomēr tā jautā, kā un uz kādu parametru pamata ir jāizvērtē minētā mērķa likumīgais raksturs, kā arī attiecīgā pasākuma, proti, skalas, kurā ir noteikts atlīdzības minimums, atbilstība un samērīgums attiecībā pret minēto mērķi.
44 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jau ir nospriests, ka Advokatūras augstākā padome, kuras visi locekļi ir advokāti, kurus ievēl kolēģi, nepastāvot nekādai valsts iestāžu kontrolei un tiesību normām, kas varētu nodrošināt, ka tā rīkojas kā valsts varas atvasinājums, pieņemot noteikumus, ar kuriem nosaka advokāta atlīdzības minimumu, rīkojas kā uzņēmumu apvienība LESD 101. panta izpratnē (spriedums, 2017. gada 23. novembris, CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International, C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890, 47.–49. punkts).
45 Ciktāl otrais līdz devītais jautājums attiecas uz Wouters judikatūras piemērošanas nosacījumiem, līdz ar to vispirms, ņemot vērā šī sprieduma 30.–33. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai šī judikatūra ir piemērojama tādam uzņēmumu apvienības lēmumam, ar kuru tiek noteikts advokātu atlīdzības minimums, kā tas ir pamatlietā.
46 Šajā nolūkā ir jānosaka, vai šāda lēmuma “sekas” ir vienīgi saistītas ar vismaz potenciālu konkurences ierobežošanu, ierobežojot atsevišķu uzņēmumu rīcības brīvību, vai arī tam attiecībā uz šo konkurenci ir tāda kaitējuma pakāpe, kas attaisno uzskatu, ka tā “mērķis” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot minēto konkurenci.
47 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka uz nolīgumu attiecas LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, ja tā “mērķis vai sekas” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopš 1966. gada 30. jūnija sprieduma LTM (56/65, EU:C:1966:38) šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saiklis “vai”, vispirms liek izvērtēt pašu nolīguma mērķi. Tādējādi, ja ir konstatēts nolīguma pret konkurenci vērstais mērķis, tā ietekme uz konkurenci nav jāizvērtē (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Super Bock Bebidas, C‑211/22, EU:C:2023:529, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Ir vispāratzīts, ka galvenais juridiskais kritērijs, lai noteiktu, vai horizontāls vai vertikāls nolīgums ietver “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”, ir konstatējums, ka šāds nolīgums pats par sevi ir pietiekami kaitējošs konkurencei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 57. punkts, un 2021. gada 18. novembris, Visma Enterprise, C‑306/20, EU:C:2021:935, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
49 Lai noskaidrotu, vai šis kritērijs ir izpildīts, ir jāizvērtē šo noteikumu saturs, ar to sasniedzamie mērķi, kā arī tā ekonomiskais un juridiskais konteksts. Vērtējot minēto kontekstu, ir vienlīdz jāņem vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (spriedumi, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts, un 2023. gada 12. janvāris, HSBC Holdings u.c./Komisija, C‑883/19 P, EU:C:2023:11, 107. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
50 Attiecībā uz uzņēmumu apvienības lēmumu, ar kuru noteikts advokātu atlīdzības minimums, kā Tiesa jau ir nospriedusi, advokāta atlīdzības minimuma, kurš ar tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā ir padarīts par saistošu, noteikšana ir līdzvērtīga horizontālai obligāto minimālo tarifu noteikšanai, kas ir aizliegta ar LESD 101. panta 1. punktu (spriedums, 2017. gada 23. novembris, CHEZ Elektro Bulgaria un FrontEx International, C‑427/16 un C‑428/16, EU:C:2017:890, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
51 Ir vispārzināms, ka noteiktas koluzīvas darbības, kā, piemēram, horizontāla cenu noteikšana, var tikt uzskatītas par tik lielā mērā spējīgām radīt nelabvēlīgas sekas, it īpaši attiecībā uz cenām, preču un pakalpojumu daudzumu vai kvalitāti, ka LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā var tikt uzskatīts, ka nav jāpierāda to konkrētā ietekme tirgū. Pieredze rāda, ka šādas darbības rada ražošanas samazinājumu un cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot tostarp patērētājiem (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Budapest Bank u.c., C‑228/18, EU:C:2020:265, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
52 Tādējādi minētā rīcība ir jākvalificē kā “ierobežojums mērķa dēļ”, jo tā ietver pietiekamu kaitējumu konkurencei neatkarīgi no līmeņa, kādā ir noteikta minimālā cena.
53 Līdz ar to saskaņā ar šī sprieduma 32. punktā minēto judikatūru šādi ierobežojumi nekādā gadījumā nevar tikt attaisnoti ar tādiem “likumīgiem mērķiem”, kādi, kā tiek apgalvots, ir pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā par advokātu atlīdzības minimumu.
54 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro līdz devīto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 101. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram, pirmkārt, advokātam ar klientu nav ļauts vienoties par atlīdzību, kas būtu zemāka par noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Advokatūras augstākā padome, noteikto minimumu, un, otrkārt, atbilstoši kuram tiesa nedrīkst uzdot atlīdzināt atlīdzību, kas būtu mazāka par šo minimumu, ir uzskatāms par tādu, kas var ierobežot konkurenci “mērķa dēļ” šīs tiesību normas izpratnē. Pastāvot šādam ierobežojumam, lai attiecīgo rīcību atbrīvotu no LESD 101. panta 1. punktā noteiktā konkurenci ierobežojošu nolīgumu un darbību aizlieguma, nevar atsaukties uz likumīgajiem mērķiem, kuri, kā apgalvots, ir izvirzīti minētajā valsts tiesiskajā regulējumā.
Par desmito jautājumu
55 Ar desmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts tiesa konstatē, ka ar noteikumiem, kuros ir paredzēts advokātu atlīdzības minimums un kuri ir padarīti saistoši ar valsts tiesisko regulējumu, netiek ievērots LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, tai tomēr ir jāizmanto šajos noteikumos paredzētais minimums, ciktāl šīs summas atspoguļo advokāta pakalpojumu faktiskās tirgus cenas.
56 Šajā ziņā un kā izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, ja valsts tiesa konstatē, ka ar noteikumiem, kuros ir paredzēts advokātu atlīdzības minimums, ir pārkāpts LESD 101. panta 1. punkts, tai ir jāatsakās piemērot valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šie noteikumi ir saistoši.
57 Turklāt ir jāatgādina, ka, tā kā LESD 101. pants ir fundamentāla tiesību norma, kas ir būtiska Savienībai uzticēto uzdevumu izpildei un it īpaši iekšējā tirgus darbībai, Līguma autori LESD 101. panta 2. punktā ir skaidri paredzējuši, ka nolīgumi un lēmumi, kas ir aizliegti saskaņā ar šo pantu, nav spēkā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss, C‑126/97, EU:C:1999:269, 36. punkts, kā arī 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan, C‑453/99, EU:C:2001:465, 20. un 21. punkts).
58 Šī spēkā neesamība, uz kuru ikviens var atsaukties, tiesām ir jāpiemēro, ja iestājas LESD 101. panta 1. punktā noteiktie nosacījumi un ja attiecīgais nolīgums nedod pamatu izņēmuma piešķiršanai atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam. Tā kā LESD 101. panta 2. punktā norādītā spēkā neesamība ir absolūta, nolīgumi, kas atbilstoši šai tiesību normai ir spēkā neesoši, nav spēkā starp līgumslēdzējām pusēm un uz tiem nevar atsaukties attiecībā pret trešām personām. Turklāt tā var ietekmēt visas attiecīgā nolīguma vai lēmuma sekas pagātnē vai nākotnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan, C‑453/99, EU:C:2001:465, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
59 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa vaicā, vai tai katrā ziņā nebūtu jāpiemēro Noteikumos Nr. 1 par advokātu atlīdzības minimumu paredzētās summas, proti, pat gadījumā, ja šie noteikumi būtu jāatzīst par spēkā neesošiem LESD 101. panta 2. punkta izpratnē. Tā pamato šo jautājumu ar to, ka minētajos noteikumos paredzētās summas atspoguļo advokātu pakalpojumu faktiskās tirgus cenas, jo visiem advokātiem ir jābūt tās apvienības biedriem, kura ir pieņēmusi šos noteikumus.
60 Jāuzsver, ka pakalpojuma cena, kas ir noteikta nolīgumā vai lēmumā, kuru ir pieņēmuši visi tirgus dalībnieki, nevar tikt uzskatīta par faktisku tirgus cenu. Gluži pretēji, visu tirgus dalībnieku veiktā pakalpojumu cenu saskaņošana, kas ir nopietns konkurences izkropļojums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, tieši rada šķērsli faktisko tirgus cenu piemērošanai.
61 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz desmito jautājumu jāatbild, ka LESD 101. panta 2. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts tiesa konstatē, ka ar noteikumiem, kuros ir paredzēts advokātu atlīdzības minimums un kuri ir padarīti saistoši ar valsts tiesisko regulējumu, netiek ievērots LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, tai ir jāatsakās piemērot šo valsts tiesisko regulējumu arī tad, ja šajos noteikumos paredzētais minimums atspoguļo advokāta pakalpojumu faktiskās tirgus cenas.
Par tiesāšanās izdevumiem
62 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) LESD 101. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts tiesa konstatētu, ka ar valsts tiesisko regulējumu par saistošiem padarītie noteikumi, kuros ir paredzēts advokātu atlīdzības minimums, ir pretrunā minētajam 101. panta 1. punktam, tai ir jāatturas piemērot šo valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz lietas dalībnieku, kuram ir piespriests atlīdzināt izdevumus, kas atbilst advokāta atlīdzībai, tostarp tad, ja šis lietas dalībnieks nav noslēdzis nolīgumu par advokāta pakalpojumiem un advokāta atlīdzību.
2) LESD 101. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram, pirmkārt, advokātam ar klientu nav ļauts vienoties par atlīdzību, kas būtu zemāka par noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Visshia advokatski savet (Advokatūras augstākā padome), noteikto minimumu, un, otrkārt, atbilstoši kuram tiesa nedrīkst uzdot atlīdzināt atlīdzību, kas būtu mazāka par šo minimumu, ir uzskatāms par tādu, kas var ierobežot konkurenci “mērķa dēļ” šīs tiesību normas izpratnē. Pastāvot šādam ierobežojumam, lai attiecīgo rīcību atbrīvotu no LESD 101. panta 1. punktā noteiktā konkurenci ierobežojošu nolīgumu un darbību aizlieguma, nevar atsaukties uz likumīgajiem mērķiem, kuri, kā apgalvots, ir izvirzīti minētajā valsts tiesiskajā regulējumā.
3) LESD 101. panta 2. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts tiesa konstatē, ka ar noteikumiem, kuros ir paredzēts advokātu atlīdzības minimums un kuri ir padarīti saistoši ar valsts tiesisko regulējumu, netiek ievērots LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, tai ir jāatsakās piemērot šo valsts tiesisko regulējumu arī tad, ja šajos noteikumos paredzētais minimums atspoguļo advokāta pakalpojumu faktiskās tirgus cenas.
[Paraksti]