Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES
[JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 25. janvārī (1)
Lieta C‑436/22
Asociación para la Conservación y Estudio del Lobo Ibérico (ASCEL)
pret
Administración de la Comunidad Autónoma de Castilla y León
(Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstā tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 92/43/EEK – Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība – IV pielikuma a) daļā uzskaitīto dzīvnieku sugu stingra aizsardzības sistēma – Vilks (Canis lupus) – Stingrās aizsardzības teritoriālās robežas – V pielikuma a) daļā uzskaitīto savvaļas dzīvnieku sugu īpatņu ieguve savvaļā un izmantošana – Reģionālais vilku izmantošanas plāns medību teritorijās – Attiecīgās sugas populāciju aizsardzības statusa novērtējums – Nelabvēlīga aizsardzības statusa sekas
I. Ievads
1. Vilka (Canis lupus) aizsardzība pašlaik tiek vērtēta pretrunīgi. Eiropas Parlaments ir aicinājis pārskatīt tā aizsardzības statusu (2), un Eiropas Komisija ir pieprasījusi šim nolūkam pārsūtīt vietējos datus (3). Arī Bernes konvencijā (4) tiek apspriests, vai vilku aizsardzība nebūtu jāsamazina (5).
2. Tomēr Dzīvotņu direktīvā (6) joprojām ir paredzēta plaša vilku aizsardzība. Dalībvalstīm ir ne tikai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas šai dzīvnieku sugai, bet arī jāaizsargā konkrētie īpatņi visā Savienības teritorijā. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par šo otro aizsardzības sistēmu, sugu aizsardzību.
3. Saistībā ar sugu aizsardzību Dzīvotņu direktīvā ir paredzēti divi aizsardzības līmeņi, proti, pirmkārt, stingra konkrētu sugu aizsardzība saskaņā ar 12. pantu, atbilstoši kurai jo īpaši ir principā aizliegtas medības, un, otrkārt, vājāka aizsardzība 14. pantā, kurā ir paredzēti principiāli atļauto medību ierobežojumi, ja tas ir nepieciešams attiecīgo sugu labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanai.
4. Abi sugu aizsardzības veidi attiecas uz vilku. Noteicoša nozīme ir tam, kur tas atrodas. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu attiecībā uz vilku Spānijā uz ziemeļiem no Douru upes ir piemērojams 14. pants un uz dienvidiem no tās – 12. pants. Tāpēc Kastīlijas un Leonas autonomais apgabals, caur kuru plūst šī upe, ziemeļos atļauj vilka medības.
5. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdots strīdā par to, vai minētais reģionālais medību tiesiskais regulējums ir pieļaujams. Tā kā vilka aizsardzības statuss Spānijā ir nelabvēlīgs, iesniedzējtiesa apšauba to, vai ir pieņemami, ka Dzīvotņu direktīvas 12. pantā paredzētā stingrā aizsardzība nav piemērojama uz ziemeļiem no Douru upes. Tomēr, ja direktīvā paredzētā abu aizsardzības režīmu teritoriālā norobežošana tiks apstiprināta, Tiesai būtu jāprecizē, vai medības tomēr ir jāaizliedz nelabvēlīgā aizsardzības statusa dēļ saskaņā ar 14. pantu.
6. Tiesa līdz šim vēl nav vērtējusi nevienu no šiem jautājumiem. Tomēr tie attiecas ne tikai uz Spāniju, bet arī uz Grieķiju, Somiju, Bulgāriju, Latviju, Lietuvu, Igauniju, Poliju, Somiju un Slovākiju, kur uz vilku visā valsts teritorijā vai tās daļā attiecas arī tikai vājākā aizsardzība saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 14. pantu.
II. Atbilstošie tiesību akti
A. Bernes konvencija
7. Starptautiskajās tiesībās īpaša nozīme ir Bernes Konvencijai par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību. Eiropas Ekonomikas kopiena ratificēja šo konvenciju 1982. gadā (7). Lai gan Spānija šo direktīvu parakstīja jau 1979. gadā, tā Spānijā stājās spēkā tikai 1986. gadā (8).
8. Bernes konvencijas 2. pantā ir paredzēti šādi vispārīgi mērķi:
“Dalībvalstis uzņemsies vajadzīgos pasākumus savvaļas floras un faunas populāciju uzturēšanai tādā līmenī vai piemēros tās līmenim, kurš atbilst ekoloģiskajām, zinātniskajām un kultūras prasībām, tai pašā laikā ņemot vērā ekonomiskās un rekreācijas prasības un vietējā mērogā apdraudētu pasugu, varietāšu un formu vajadzības.”
9. Bernes konvencijas 6. pantā ir ietverti īpaši sugu aizsardzības noteikumi:
“Katra dalībvalsts uzņemsies atbilstošus un nepieciešamus tiesiskus un administratīvus pasākumus II pielikumā iekļauto savvaļas faunas sugu īpašas aizsardzības nodrošināšanai. Īpaši attiecībā uz šīm sugām būs aizliegta:
a) jebkāda tīša sagūstīšana un turēšana nebrīvē un tīša nogalināšana;
[..].”
10. Vilks ir iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga. Tomēr Spānija ir izdarījusi atrunu un ir norādījusi, ka tā aizsargās vilku kā III pielikumā norādītu sugu, tātad saskaņā ar 7. pantu (9).
11. Arī Bernes konvencijas 7. pantā ir paredzēti aizsardzības pasākumi:
“1. Katra dalībvalsts uzņemsies atbilstošus un nepieciešamus tiesiskus un administratīvus pasākumus III pielikumā iekļauto savvaļas faunas sugu īpašas aizsardzības nodrošināšanai.
2. Jebkura III pielikumā iekļauto savvaļas faunas sugu izmantošana tiks regulēta, lai nepakļautu populācijas briesmām, ņemot vērā 2. panta prasības.
3. Veicamie pasākumi ietvers:
a) slēgtās sezonas un (vai) citus izmantošanas regulēšanas līdzekļus,
b) pagaidu vai vietējus izmantošanas aizliegumus atbilstoši vajadzībām, lai atjaunotu apmierinošu populāciju skaitlisko sastāvu,
c) [..].”
12. Bernes konvencijas 9. pantā ir paredzēti izņēmumi no 6. un 7. pantā paredzētajiem aizsardzības noteikumiem, kas būtībā atbilst Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētajiem izņēmumiem.
B. Dzīvotņu direktīva
13. Dzīvotņu direktīvas 15. apsvērums attiecas uz sugu aizsardzību:
“Papildinot [Putnu aizsardzības direktīvu (10)], attiecībā uz dažām faunas un floras sugām ir vajadzīga vispārīga aizsardzības sistēma; tā kā jāparedz pārvaldības pasākumi attiecībā uz konkrētām sugām, ja tas vajadzīgs šo sugu aizsardzības statusa dēļ, tostarp jāaizliedz konkrēti gūstīšanas vai nonāvēšanas veidi, vienlaikus paredzot izņēmumu iespējamību noteiktos apstākļos”.
14. Dzīvotņu direktīvas 1. panta b), f), g) un i) punktā ir definēti vairāki jēdzieni:
“[..]
g) Kopienā nozīmīgas sugas ir sugas, kas 2. pantā minētajā teritorijā ir:
i) apdraudētas, izņemot tās sugas, kurām minētajā teritorijā ir dabiskās izplatības areāla galējā robeža un kas nav apdraudētas vai jutīgas rietumu palearktiskajā rajonā, vai
ii) jutīgas, t.i., kas tuvākajā laikā varētu kļūt par apdraudētām sugām, ja turpināsies apdraudētību veicinošu faktoru ietekme, vai
iii) retas, t.i., tās pārstāv nelielas populācijas, kas pašlaik nav ne apdraudētas, ne jutīgas, taču tomēr ir zināms risks par tādām kļūt. Šo sugu īpatņi atrodami ierobežotos ģeogrāfiskos apgabalos vai nelielā skaitā ir izkliedēti plašākā apgabalā, vai
iv) endēmas un kam vajadzīga īpaša uzmanība, kuras iemesls ir dzīvotnes īpatnības un/vai šo sugu izmantošanas iespējamā ietekme uz dzīvotni, un/vai šo sugu izmantošanas iespējamā ietekme uz dzīvotnes aizsardzības statusu.
Šādas sugas ir uzskaitītas vai var tikt uzskaitītas II pielikumā un/vai IV vai V pielikumā;
[..]
i) sugas aizsardzības statuss ir uz attiecīgo sugu iedarbojošos ietekmju kopums, kas ilgtermiņā var ietekmēt šīs sugas populāciju izplatību un skaitlisko daudzumu 2. pantā minētajā teritorijā;
Aizsardzības statusu uzskata par labvēlīgu, ja:
– attiecīgo sugu populācijas dinamikas dati liecina, ka ilgtermiņā suga sevi atražo un ir dzīvotspējīga konkrētās dabiskās dzīvotnes sastāvdaļa,
– sugas dabiskās izplatības areāls nav samazinājies, un šķiet, ka tas nemazināsies arī tuvākajā laikā, un
– dzīvotne ir un šķiet, ka arī turpmāk būs pietiekami plaš[a] tās populāciju ilglaicīgai uzturēšanai;
[..].”
15. Dzīvotņu direktīvas 2. pantā ir aprakstīts tās mērķis:
“1. Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums.
2. Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.
3. Veicot pasākumus saskaņā ar šo direktīvu, ņem vērā ekonomiskās, sociālās un kultūras prasības, kā arī reģionālās un vietējās īpatnības.”
16. Dzīvotņu direktīvas 4. pantā tiek reglamentēts tas, kā tiek izraudzītas saskaņā ar direktīvu aizsargājamās teritorijas, un saistībā ar teritoriju pielāgošanu tiek norādīts uz uzraudzību saskaņā ar 11. pantu.
17. Dzīvotņu direktīvas 11. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu uzraudzīt sugas un dzīvotnes:
“Dalībvalstis veic 2. pantā minēto dabisko dzīvotņu un sugu aizsardzības statusa uzraudzību, īpašu uzmanību pievēršot prioritārajiem dabisko dzīvotņu veidiem un prioritārajām sugām.”
18. Dzīvotņu direktīvas 12. pantā ir ietverti sugu aizsardzības pamatpienākumi:
“1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai IV pielikuma a) daļā uzskaitītajām dzīvnieku sugām to dabiskās izplatības areālā izveidotu stingras aizsardzības sistēmu, aizliedzot:
a) minēto sugu īpatņu visu veidu apzinātu gūstīšanu vai nonāvēšanu savvaļā;
b) minēto sugu īpatņu apzinātu traucēšanu, jo īpaši to vairošanās, mazuļu attīstības, ziemas guļas un migrāciju laikā;
c) apzinātu postīšanu vai olu vākšanu savvaļā;
d) vairošanās vai atpūtas vietu noplicināšanu vai iznīcināšanu.
2. Attiecībā uz minētajām sugām dalībvalstis aizliedz savvaļā iegūtu īpatņu turēšanu, transportēšanu un pārdošanu vai apmaiņu, un to piedāvāšanu pārdošanai vai apmaiņai, izņemot gadījumus, kad īpatnis likumīgi iegūts pirms šīs direktīvas ieviešanas.
[..]”
19. Dzīvotņu direktīvas 14. pantā ir ietverti noteikumi par konkrētu dzīvnieku sugu ieguvi savvaļā:
“1. Ja 11. pantā paredzēto uzraudzības pasākumu rezultātā dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu, tad tās veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka V pielikumā uzskaitīto savvaļas faunas un floras sugu īpatņu ieguve savvaļā, kā arī izmantošana nav pretrunā ar to saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā.
2. Ja šādus pasākumus uzskata par vajadzīgiem, tad tajos iekļauj 11. pantā paredzētās uzraudzības turpināšanu. Minētie pasākumi jo īpaši var iekļaut arī:
– noteikumus attiecībā uz piekļuvi konkrētam īpašumam,
– pagaidu vai vietēja rakstura aizliegumu iegūt savvaļas īpatņus un izmantot konkrētas populācijas,
– noteikumus attiecībā uz īpatņu ieguves laikposmiem un/vai paņēmieniem,
– tādu medību un zvejas noteikumu piemērošanu īpatņu ieguves brīdī, kuros paredzēta šādu populāciju aizsardzība,
– licenču vai kvotu sistēmas izveidošanu īpatņu ieguvē,
– noteikumus attiecībā uz īpatņu pirkšanu, pārdošanu, piedāvāšanu pārdošanai, turēšanu pārdošanai vai transportēšanu pārdošanai,
– dzīvnieku sugu vairošanos nebrīvē, kā arī augu sugu mākslīgo pavairošanu stingri kontrolētos apstākļos, lai mazinātu īpatņu ieguvi savvaļā,
– pieņemto pasākumu ietekmes novērtēšanu.”
20. Dzīvotņu direktīvas 16. panta 1. punktā ir paredzēti izņēmumi no 12. un 14. panta.
21. Dzīvotņu direktīvas 17. panta 1. punktā dalībvalstīm un Komisijai ir noteikts pienākums regulāri ziņot par to, kā tiek īstenoti pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo direktīvu, un it īpaši par sugu aizsardzības statusu:
“Reizi sešos gados pēc 23. pantā paredzētā laikposma beigām dalībvalstis sagatavo ziņojumu par to pasākumu īstenošanu, kas veikti saskaņā ar šo direktīvu. Šajā ziņojumā jo īpaši iekļauj informāciju par 6. panta 1. punktā minētajiem aizsardzības pasākumiem, kā arī novērtējumu par to, kāda ir šo pasākumu ietekme uz I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu aizsardzības statusu, un iekļauj 11. pantā minēto uzraudzības pasākumu galvenos rezultātus. Ziņojumu, kas sagatavots atbilstīgi komitejas izstrādātai formai, nosūta Komisijai un dara publiski pieejamu.”
22. Dzīvotņu direktīvas II pielikuma a) daļā tostarp vilks ir iekļauts kā prioritāra suga, kurai ir jāizveido aizsargājamās teritorijas, taču Spānijā tas attiecas tikai uz populācijām uz dienvidiem no Douru upes (11). Vilks ir iekļauts arī IV pielikuma a) daļā kā suga, kas ir stingri aizsargājama saskaņā ar 12. pantu, bet uz ziemeļiem no Douru upes Spānijas populācijas ir izslēgtas no šīs aizsardzības. Tieši pretēji, šīs vilku populācijas ir uzskaitītas V pielikuma a) daļā.
C. Spānijas valsts tiesības
23. Ar Ley 42/2007, de 13 de diciembre, del Patrimonio Natural y de la Biodiversidad (2007. gada 13. decembra Likums Nr. 42/2007 par dabas mantojumu un bioloģisko daudzveidību; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 42/2007”) šajā lietā piemērojamā redakcijā 56. pantu ir izveidots īpaši aizsargājamo savvaļas sugu saraksts, kurā ir iekļautas sugas, pasugas un populācijas, kurām ir jāvelta īpaša uzmanība un jānodrošina īpaša aizsardzība to zinātniskās, ekoloģiskās, kultūras vērtības, unikalitātes, retuma vai apdraudējuma pakāpes dēļ, kā arī aizsargājamās sugas, kas norādītas direktīvu un Spānijas ratificēto starptautisko konvenciju sarakstos. Saskaņā ar šī likuma 65. panta 1. punktu medīt un zvejot kontinentālajos ūdeņos drīkst tikai tās sugas, kuras noteikušas autonomie apgabali. Šāda noteikšana nekādā gadījumā nevar attiekties uz īpaši aizsargājamo savvaļas dzīvnieku sarakstā iekļautajām sugām.
24. 2021. gadā Ministerio para la Transición Ecológica el Reto Demográfico (Ekoloģiskās pārejas un demogrāfisko izaicinājumu ministrija) pieņēma 2021. gada 20. septembra Orden (rīkojums) TED/980/2021, ar ko groza 2011. gada 4. februāra Real Decreto (Karaļa dekrēts) 139/2011 pielikumu un papildina īpaši aizsargājamo savvaļas dzīvnieku sarakstu un Spānijas apdraudēto sugu katalogu. Ar šo rīkojumu minētajā sarakstā tika iekļautas visas Spānijā sastopamās vilku populācijas. Rīkojumā ir ietverts pirmais papildnoteikums par saderību ar līdz tam laikam spēkā esošajiem pasākumiem, kura 2. punktā ir paredzēts, ka var piemērot īpatņu ieguves un gūstīšanas pasākumus, kuriem ir autonomā apgabala kompetentās iestādes izsniegta administratīvā atļauja.
D. Kastīlijas un Leonas autonomā apgabala tiesiskais regulējums
25. Ley 4/1996, de 12 de julio, de Caza de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas 1988. gada 12. jūlija Likums Nr. 4/1996 par medībām; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 4/1996”), kas tagad ir atcelts, bet bija spēkā, kad tika apstiprināts attiecīgais medību plāns, 7. pantā bija paredzēts, ka šī likuma I pielikumā minētajām sugām ir medījamu sugu statuss. Šajā I pielikumā ir iekļauti vilki, kas ir sastopami uz ziemeļiem no Douru upes.
26. Pašlaik ir spēkā Ley 4/2021, de 1 de julio, de Caza y de Gestión Sostenible de los Recursos Cinegéticos de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas 2021. gada 1. jūlija Likums Nr. 4/2021 par medībām un medījamo resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; turpmāk tekstā – “Likums 4/2021”), kura 6. pantā ir noteikts, ka medīt drīkst tikai I pielikumā iekļautās medījamās sugas. I pielikumā kā liela medījamo dzīvnieku suga ir iekļauts “Vilks (Canis lupus): uz ziemeļiem no Douru upes”. Likumā Nr. 4/2021 ir ietvertas arī tiesību normas par tādu sugu izslēgšanu no I pielikuma, kas jebkādā formā ir aizsargātas atbilstoši valsts pamata tiesību aktiem, kas nozīmē, ka to medīšana ir aizliegta, vai par to, kad minētā izslēgšana tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai nodrošinātu pienācīgu to aizsardzību. Atbilstoši šim likumam no medību prakses īslaicīgi var izslēgt arī dažas par medījamām sugām atzītas sugas, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu to aizsardzības statusa pienācīgu aizsardzību. Šī likuma 38. pantā bija noteikts (pirms to atcēla Spānijas Konstitucionālā tiesa), ka jebkādi noteikumi par vilku medīšanu ir jāapstiprina medību jomā kompetentajai autonomā apgabala ministrijai, kas ir augstākā kompetentā iestāde Kastīlijas un Leonas teritorijā, un ka viena nomedīta vilka vērtība ir 6000 EUR.
III. Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
27. Asociación para la Conservación y Estudio del Lobo Ibérico (ASCEL, Ibērijas vilka aizsardzības un izpētes apvienība) 2020. gada 17. februārī Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Augstākā Kastīlijas un Leonas tiesa, Spānija) cēla administratīvu prasību pret Administración de la Comunidad Autónoma de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas autonomās kopienas administrācija, Spānija). ASCEL lūdz atcelt Dirección General del Patrimonio Natural y Política Forestal (de la Junta de Castilla y León) ((Kastīlijas un Leonas autonomie apgabali) Dabas mantojuma un meža politikas pārvalde) 2019. gada 9. oktobra lēmumu, ar ko apstiprina Reģionālo vilku izmantošanas plānu 2019./2020., 2020./2021. un 2021./2022. gada medību periodiem medību apvidos, kas atrodas Kastīlijā un Leonā uz ziemeļiem no Douru upes (turpmāk tekstā – “medību plāns”). Tā arī prasa atlīdzināt kaitējumu, kas ir ticis nodarīts savvaļas dzīvniekiem katrā no medību periodiem.
28. Atbilstoši tās paskaidrojumiem medību plāna pamatā ir 2012. un 2013. gadā reģionālajā līmenī veikta vilku skaitīšana, laikposmā no 2012. līdz 2014. gadam valsts līmenī veikta skaitīšana un ikgadēji uzraudzības ziņojumi, kas ir balstīti uz mazāk rūpīgiem pētījumiem un uzraudzību nekā tie, kas tiek izmantoti skaitīšanas sagatavošanai. Atbilstoši aplēsēm, kas ir sniegtas plānā, pamatojoties uz pieejamajiem datiem un piemērojot dažādus faktorus, Kastīlijā un Leonā uz ziemeļiem no Douru upes pirms medībām bija 1051 vilks. Medību plānā Kastīlijas un Leonas teritorija uz ziemeļiem no Douru upes ir sadalīta 28 iecirkņos ar vilku klātbūtni. Tajā ir aprēķināts vilku blīvums katrā no tiem, klasificējot tos kā augsta, zema vai vidēja blīvuma, un, pamatojoties uz šo blīvumu, ir noteikta medību izmantošanas procentuālā daļa. Šajā plānā ir secināts, ka, ja tiktu pārsniegti 35 % no gada mirstības, tas nozīmētu sugas populācijas samazināšanos.
29. Tribunal Superior norāda uz to, ka pēdējos gados tā ir izskatījusi vairākas prasības par dažādām zemāka juridiskā spēka tiesību normām, kas atļauj vilku medības. Ar attiecīgajiem spriedumiem tā atcēla šīs normas, pamatojoties uz to, ka administratīvajā procesā nebija pieejami zinātniski pētījumi, lai pierādītu, ka pastāvētu nosacījumi, kas attaisno sugas pasludināšanu par medījamu sugu, neietekmējot tās aizsardzības statusu tās areālā. Tomēr šie spriedumi tika pārsūdzēti Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), kas apelācijas sūdzības apmierināja. Tā nolēma, ka saistībā ar katru medību sezonu katrā jurisdikcijas apgabalā un teritorijā, kā arī par katru sugu, kas tiek uzskatīta par medījamu sugu, nav jāiesniedz pieteikums veikt iepriekšēju – ad hoc – teritoriālu un materiālu pārbaudi par prasību ievērošanu attiecībā uz populācijas skaitu, šīs sugas ģeogrāfisko stāvokli un reproduktīvo indeksu.
30. Tāpēc Tribunal Superior uzdod Tiesai šādus jautājumus:
Tā kā jebkura pasākuma, ko dalībvalsts ir pieņēmusi saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 2. panta 2. punktu, mērķim ir jābūt saglabāt vai atjaunot labvēlīgu aizsardzības statusu tādām Kopienā nozīmīgām dzīvnieku sugām kā vilks:
1) Vai Dzīvotņu direktīvas 2. panta 2. punkta, 4., 11., 12., 14., 16. un 17. panta normām ir pretrunā tas, ka autonomā apgabala tiesību aktos (Ley 4/1996, de 12 de julio, de Caza de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas 1996. gada 12. jūlija Likums Nr. 4/1996 par medībām) un vēlāk Ley 4/2021, de 1 de julio, de Caza y de Gestión Sostenible de los Recursos Cinegéticos de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas 2021. gada 1. jūlija Likums Nr. 4/2021 par medībām un medījamo resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu)) vilks ir atzīts par medījamo sugu un tādējādi ir atļauta vilku izmantošana medību apvidos 2019./2020., 2020./2021. un 2021/2022. gadā, kad saskaņā ar ziņojumu par sešu gadu periodu no 2013. līdz 2018. gadam, ko Spānija nosūtīja Eiropas Komisijai 2019. gadā, to aizsardzības statuss bija “nelabvēlīgs – neatbilstošs” un tāpēc valsts (dalībvalsts, Dzīvotņu direktīvas 4. pants) visas Spānijas vilku populācijas iekļāva Īpaši aizsargājamo savvaļas sugu sarakstā un Spānijas apdraudēto sugu katalogā, paredzot stingru aizsardzību arī uz ziemeļiem no Douru upes sastopamajām populācijām?
2) Vai ar šo mērķi ir saderīgs tas, ka vilkam tiek nodrošināta atšķirīga aizsardzība atkarībā no tā, vai tas ir sastopams uz ziemeļiem vai dienvidiem no Douru upes, ņemot vērā,
(i) ka no zinātniska skatpunkta šī nošķiršana pašlaik tiek uzskatīta par neatbilstīgu,
(ii) apstākli, ka [vilka] aizsardzības statusa novērtējums trīs Spānijas reģionos – Alpu, Atlantijas okeāna un Vidusjūras reģionā –, kuros vilks ir sastopams, laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam bija nelabvēlīgs,
(iii) ka šai sugai ir nodrošināta stingra aizsardzība praktiski visās dalībvalstīs, it īpaši Portugālē – ar Portugāli ir kopējs reģions – un
(iv) Eiropas Savienības Tiesas judikatūru par dabisko izplatības areālu un teritoriālo darbības jomu, kas jāņem vērā aizsardzības statusa un teritorijas novērtējumā, ievērojot to, ka atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 3. punktam ar minēto direktīvu drīzāk saderīga būtu vilka iekļaušana II un IV pielikumā, nenošķirot reģionus uz ziemeļiem vai dienvidiem no Douru upes, tādējādi vilku gūstīšana un nonāvēšana būtu iespējama tikai tad, ja nav cita apmierinoša risinājuma atbilstoši 16. pantā paredzētajiem nosacījumiem un prasībām?
Ja šāda nošķiršana tiktu atzīta par pamatotu,
3) Vai Dzīvotņu direktīvas 14. pantā iekļautais jēdziens “izmantošana” ietver [vilku] medīšanu, proti, medības, ievērojot vilka īpašo nozīmi (šī suga ir prioritāra citās teritorijās) un ņemot vērā, ka līdz šim to medīšana bija atļauta un to statuss laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam bija atzīts par nelabvēlīgu?
4) Vai Dzīvotņu direktīvas 14. pantam ir pretrunā tas, ka ar tiesību aktiem vilks tiek atzīts par medījamu sugu (Kastīlijas un Leonas 1988. gada 12. jūlija Likuma Nr. 4/1996 par medībām 7. pants un I pielikums un Kastīlijas un Leonas 2021. gada 1. jūlija Likuma Nr. 4/2021 par medībām un medījamo resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu 6. pants un I pielikums), kā arī tas, ka plāns par vietēju vilka izmantošanu medību apgabalos, kas atrodas uz ziemeļiem no Douru upes, 2019./2020., 2020./2021. un 2021./2022. gadam tika apstiprināts medību apvidos, jo nav datu, kas ļautu novērtēt, vai ir veikta direktīvas 11. pantā paredzētā uzraudzība, kopš 2012.–2013. gada nav veikta skaitīšana un lietas materiālos, kuri izmantoti reģionālās izmantošanas plānā, nav sniegta pietiekama, objektīva, zinātniska un aktuāla informācija par vilka stāvokli, kad laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam trīs Spānijas reģionos – Alpu, Atlantijas okeāna un Vidusjūras reģionā –, kuros ir sastopams vilks, tā saglabāšanās stāvokļa novērtējums bija nelabvēlīgs?
5) Vai atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 4., 11. un 17. panta noteikumiem, lai noteiktu vilka saglabāšanas stāvokli (esošo un reālo populācijas līmeni; pašreizējo ģeogrāfisko izplatību, reproduktīvo indeksu u.c.) ir jāņem vērā ziņojumi, kurus dalībvalsts sagatavo reizi sešos gados vai – vajadzības gadījumā – īsākā laikposmā ar tādas zinātniskās komitejas starpniecību, kas izveidota ar Karaļa dekrētu 139/2011, ņemot vērā, ka tā populācijas ir sastopamas dažādās autonomo apgabalu teritorijās, un nepieciešamību veikt vietējo populāciju pasākumu vērtējumu “plašākā mērogā” saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 10. oktobra spriedumu C‑674/17?”
31. ASCEL, Kastīlijas un Leonas autonomais apgabals, Spānijas Karaliste, Somijas Republika un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstiskus apsvērumus. Tiesa ir nolēmusi nenoturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu, jo tā uzskata, ka ir pietiekami informēta, lai pieņemtu lēmumu.
IV. Juridiskā analīze
32. Dzīvotņu direktīvā vilka aizsardzībai ir piešķirta liela nozīme, un tādēļ tajā ir paredzēts pienākums noteikt šai sugai īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (4. pants), kā arī piemērot stingrus aizsardzības noteikumus ārpus šīm teritorijām (12. pants) (12). Tomēr uz dažiem Savienības reģioniem, tostarp uz visu Spānijas teritoriju uz ziemeļiem no Douru upes, neattiecas neviens no abiem aizsardzības režīmiem. Tāpēc Kastīlijas un Leonas autonomais apgabals ir pieņēmis medību plānus tās teritorijām uz ziemeļiem no Douru, kas tiek apstrīdēti pamatlietā.
33. Šajā tiesvedībā, pirmkārt, rodas jautājums par to, vai, ņemot vērā sugas aizsardzības statusu abās teritorijās, var saglabāt Dzīvotņu direktīvas stingrās aizsardzības noteikumu norobežojumu gar upi (otrais jautājums un daļēji pirmais jautājums B daļā), un, otrkārt, cik lielā mērā Dzīvotņu direktīvas 14. panta noteikumi par vilku ieguvi savvaļā ierobežo medības, ja šis teritoriālais norobežojums tiek atzīts par pareizu (pirmais jautājums citos aspektos un 3.–5. jautājums C daļā). Tomēr vispirms ir jāvērtē iebildumi pret prejudiciālā nolēmuma pieteikuma pieņemamību.
A. Iebildumi pret pieņemamību
34. Principā vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz kādas Savienības tiesību normas interpretāciju. Uz šādiem jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināma atbilstības prezumpcija. Tāpēc Tiesa var atteikties izskatīt valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (13).
35. Spānija apgalvo, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu vairs nav nozīmes lēmuma pieņemšanā, jo Spānijas Konstitucionālā tiesa pamatlietā aplūkotos Kastīlijas un Leonas autonomā apgabala noteikumus ir atzinusi par antikonstitucionāliem valsts tiesību aktu pārkāpuma dēļ. Vienlaikus autonomais apgabals apgalvo, ka tā ir informējusi personas, kurām ir atļauts medīt vilkus, ka tās nevar izmantot savas medību tiesības.
36. Tomēr Kastīlijas un Leonas autonomais apgabals vienlaikus apgalvo, ka tā ir apstrīdējusi valsts tiesisko regulējumu, kas liedz strīdīgo reģionālo noteikumu piemērošanu. Tāpēc ir jāpieņem, ka reģionālās tiesību normas varētu atgūt spēku pēc tam, kad būs pieņemts lēmums par šo apstrīdēšanu, ja prasība tiks apmierināta.
37. Turklāt pamatlietā ir uzdots arī jautājums par to, vai ir jākompensē vilku populācijai nodarītais kaitējums, kas nodarīts ar medībām reģionālo tiesību normu piemērošanas laikā pirms Spānijas Konstitucionālās tiesas lēmuma pieņemšanas. Tā kā šis lēmums attiecas tikai uz laikposmu no 2021. gada, bet pamatlieta ir par medību periodiem kopš 2019. gada, joprojām ir nozīme reģionālo noteikumu saderībai ar Savienības tiesībām.
38. Tāpēc lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu katrā ziņā nav acīmredzami nenozīmīgs lēmuma pieņemšanai pamatlietā.
39. Vēl viens Kastīlijas un Leonas autonomā apgabala iebildums par to, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izvirzīti tikai pierādījumu izvērtēšanas jautājumi, nav pārliecinošs. Ir gan taisnība, ka Tiesai patiešām nav kompetences izvērtēt pierādījumus prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, taču lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis nepārprotami ir noskaidrot Savienības tiesību jautājumus par to, vai ir spēkā stingrā aizsardzības režīma attiecībā uz vilkiem nošķiršana gar Douru upi un kā ir jāinterpretē Dzīvotņu direktīvas 14. pants.
40. Tomēr Kastīlijas un Leonas autonomais apgabals pamatoti kritizē to, ka daļa no pirmā jautājuma attiecas uz saistību starp visas Spānijas tiesisko regulējumu par vilku aizsardzību un reģionālo tiesisko regulējumu par vilku medībām. Šī saikne ir Spānijas iekšzemes tiesību jautājums, uz kuru Tiesa nevar atbildēt. Tādēļ šī pirmā jautājuma daļa nav pieņemama.
41. Taču pārējā daļā Spānijas un Kastīlijas un Leonas autonomā apgabala iebildumi pret pieņemamību ir jānoraida.
B. Stingro aizsardzības noteikumu teritoriālais tvērums
42. Ar otro un pirmo jautājumu, ciktāl tie attiecas uz Dzīvotņu direktīvas 12. pantu, Tribunal superior jautā, vai, ņemot vērā vilka aizsardzības statusu Spānijā, ar direktīvas mērķi saglabāt vai atjaunot labvēlīgu aizsargājamo sugu aizsardzības statusu ir saderīgi tas, ka vilkam Spānijā uz dienvidiem no Douru ir piemērojama 12. pantā paredzētā stingrā aizsardzība, bet uz ziemeļiem no Douru tikai 14. pantā paredzētā vājākā aizsardzība.
43. Dzīvotņu direktīvas 12. un 14. panta attiecīgais teritoriālais tvērums skaidri izriet no šo abu tiesību skaidrā formulējuma kopsakarā ar IV un V pielikumu. Pat ja šis tiesiskais regulējums būtu pretrunā vispārējam direktīvas mērķim, šī pretruna nevarētu mainīt abu aizsardzības režīmu skaidro teritoriālo norobežošanu (14).
44. Turklāt, piemērojot 14. pantu, ir jāņem vērā V pielikumā minēto sugu aizsardzības statuss, kā es paskaidrošu turpinājumā. Tādējādi jau pieņēmums par neatbilstību direktīvas mērķim ir apšaubāms.
45. Tomēr abu aizsardzības režīmu teritoriālo norobežošanu direktīvā varētu apšaubīt, ja tā būtu pretrunā augstāka juridiska spēka tiesību normām. Lai gan nav acīmredzamas pretrunas ar Līgumiem vai Hartu, varētu apsvērt, vai norobežošana ir saderīga ar Bernes konvencijā noteiktajām saistībām. Kā Savienības starptautiskam nolīgumam tam ir augstāks spēks nekā atvasinātajiem Savienības tiesību aktiem (15).
46. Ir taisnība, ka, ratificējot Bernes konvenciju, Spānija paturēja tiesības neaizsargāt vilku visā tās teritorijā atbilstoši Konvencijas 6. pantam, tātad Dzīvotņu direktīvas 12. pantam, bet aizsargāt tikai atbilstoši Konvencijas 7. pantam, tātad Dzīvotņu direktīvas 14. pantam. Tāpēc aizsardzības piemērošana tikai daļā Spānijas valsts teritorijas nav pretrunā Spānijas starptautiskajām saistībām atbilstoši Konvencijai.
47. Tomēr Savienība nav izdarījusi nekādas atrunas attiecībā uz Konvenciju. Tādējādi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tai varētu būt pienākums nodrošināt stingru vilku aizsardzību visā tās teritorijā saskaņā ar Konvencijas 6. pantu, tātad arī Spānijā uz ziemeļiem no Douru upes. Dzīvotņu direktīvas 12. panta tvēruma teritoriālā ierobežošana ar to nebūtu saderīga.
48. Turklāt Konvencija kā daļa no Savienības tiesībām ir saistoša dalībvalstīm (16), tostarp Spānijai. Vismaz nav skaidrs, vai Spānijas atruna saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir piemērojama arī attiecībā uz šo Savienības tiesību iedarbību.
49. Tomēr es ierosinu Tiesai uz šo jautājumu neatbildēt, jo lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tas skaidri nav uzdots un lietas dalībnieki par to nav izteikušies.
50. Visbeidzot, šis prejudiciālais jautājums varētu tikt saprasts arī kā jautājums par to, vai, pamatojoties uz informāciju par vilka aizsardzības statusu Spānijā, Savienībai bija jāgroza tās ieraksts Dzīvotņu direktīvas IV pielikumā. Tomēr, šādi interpretējot, šim jautājumam nebūtu nozīmes lēmuma pieņemšanā, jo Savienības pienākums rīkoties ir jānošķir no dalībvalstu pienākuma rīkoties. Pat ja Savienībai būtu pienākums paplašināt vilka aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. pantu, attiecinot to uz Spānijas teritorijām uz ziemeļiem no Douru, no šī pienākuma vēl neizrietētu, ka Spānijai vai Kastīlijas un Leonas autonomajam apgabalam jau būtu pienākums veikt šo darbību pirms Savienības un piemērot 12. pantu šajās teritorijās.
51. Tādējādi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pamatotas šaubas par to, ka vilks (Canis lupus) Spānijā ir jāaizsargā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 12. pantu tikai uz dienvidiem no Douru upes, savukārt uz ziemeļiem no šīs upes šai sugai ir jāpiemēro direktīvas 14. pants.
C. Noteikumi par vilku ieguvi un izmantošanu
52. Pārējie jautājumi ir par to, vai Dzīvotņu direktīvas 14. pants nepieļauj vilku medību atļaušanu, ja dalībvalsts sugas aizsardzības statusu atzīst par nelabvēlīgu.
53. Šajā ziņā vispirms ir jānoskaidro, vai vilku medības ir uzskatāmas par izmantošanu Dzīvotņu direktīvas 14. panta izpratnē (1. punktā), un pēc tam, kādi pienākumi izriet no 14. panta, ja sugas aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs (2. punktā).
1. Medības kā izmantošanas veids
54. Trešais jautājums vispirms tiek uzdots par to, vai Dzīvotņu direktīvas 14. pantā lietotais jēdziens “izmantošana” ietver vilku izmantošanu medībās, tātad vilku medības.
55. Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm, ievērojot konkrētus nosacījumus, ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka vilka īpatņu ieguve savvaļā Spānijas teritorijās uz ziemeļiem no Douru upes un to izmantošana nav pretrunā to saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā.
56. Šajā ziņā vismaz ieguve attiecas arī uz medībām (17), jo medību noteikumi par īpatņu ieguvi ir iespējams aizsardzības pasākums ar mērķi saglabāt labvēlīgu aizsardzības statusu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 14. panta 2. punkta ceturto ievilkumu. Medību noteikumi noteikti attiecas uz medībām.
57. Taču arī jēdziens izmantošana var ietvert medības, jo Putnu aizsardzības direktīvas 10. apsvērumā expressis verbis ir minētas putnu medības. Attiecīgi Tiesa pastāvīgajā judikatūrā pieņem, ka putnu medības var būt saprātīga izmantošana Putnu aizsardzības direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē (18). Nav skaidrs, kāpēc atbilstoši Dzīvotņu direktīvai vilku gadījumā būtu jābūt citādāk.
58. Tādējādi medības var būt vilku īpatņu ieguve un izmantošana Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punkta izpratnē.
2. Dzīvotņu direktīvas 14. pantā noteiktie pienākumi
59. Tāpēc ir jāpārbauda, vai Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punkts aizliedz vilku medības, ja šīs sugas aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs.
60. Saskaņā ar šo tiesību normu, ja 11. pantā paredzēto uzraudzības pasākumu rezultātā dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu, tad tās veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka V pielikumā uzskaitīto savvaļas faunas un floras sugu īpatņu – tātad it īpaši vilka Spānijas teritorijās uz ziemeļiem no Douru – ieguve savvaļā, kā arī izmantošana nebūtu pretrunā to saglabāšanai labvēlīgā aizsardzības statusā.
61. Šajā ziņā vispirms ir jāizklāsta, vai medību atļaujai ir nepieciešami konkrēti pierādījumi (a) punktā), un pēc tam, kā ir jāveic šajā ziņā nepieciešamais novērtējums (b) punktā).
a) Pierādījumu nepieciešamība
62. ASCEL pauda viedokli, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punktu V pielikumā uzskaitīto dzīvnieku sugu medības var atļaut tikai tad, ja zinātniski ir pierādīts, ka tās ir saderīgas ar labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu. Komisijas arguments ir vērsts tajā pašā virzienā. Saskaņā ar piesardzības principu gadījumā, ja pastāv zinātniska neskaidrība par V pielikumā uzskaitīto sugu izmantošanas saderību ar to aizsardzības statusu, ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu labvēlīgu aizsardzības statusu.
63. Piesardzības princips ir augsta aizsardzības līmeņa politikas pamatā, ko vides jomā Savienība ievēro saskaņā ar EKL 191. panta 2. daļas 1. apakšpunktu. Tādēļ tas it īpaši jāņem vērā, interpretējot Dzīvotņu direktīvu (19).
64. Pamatojoties uz to, Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu plānus un projektus, kas var nelabvēlīgi ietekmēt Natura 2000 teritoriju, var atļaut tikai tad, ja no zinātniskā viedokļa nav pamatotu šaubu, ka tie nelabvēlīgi neietekmēs šo teritoriju kā tādu (20). Saskaņā ar piesardzības principu izņēmumu no sugu aizsardzības saskaņā ar 16. pantu var nepiemērot arī tad, ja pēc labāko pieejamo zinātnisko datu pārbaudes joprojām pastāv nenoteiktība attiecībā uz jautājumu, vai šāda atkāpe nekaitē izmiršanas riskam pakļautas sugas populācijas labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanai vai atjaunošanai (21).
65. Tomēr šo judikatūru nevar bez ierobežojumiem piemērot Dzīvotņu direktīvas 14. pantam.
66. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir noteikts, ka plāniem un projektiem, uz kuriem tā attiecas, ir jāsaņem atļauja. Ja nav izpildīti atļaujas piešķiršanas nosacījumi, tie nevar tikt īstenoti. Savukārt 16. pants ir izņēmuma noteikums, kura piemērošana pēc būtības ir atkarīga no tā – šauri interpretējamo (22)– nosacījumu interpretācijas (23).
67. Turpretim Dzīvotņu direktīvas 14. pantā ir paredzēts ierobežojums V pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu ieguvei un izmantošanai, ievērojot konkrētus nosacījumus. No tā izriet secinājums par pretējo, ka šis noteikums pieļauj ieguvi un izmantošanu, ja šie nosacījumi nav izpildīti. Savienības likumdevējs acīmredzami ir pieņēmis, ka V pielikumā uzskaitīto sugu aizsardzības statuss ir labvēlīgs, ko principā negatīvi neietekmē īpatņu ieguve un izmantošana. Ciktāl šis pieņēmums ir pareizs, ieguve un izmantošana ir saderīga arī ar direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā noteikto mērķi saglabāt savvaļas sugas un jo īpaši saglabāt vai atjaunot labvēlīgu aizsardzības statusu Kopienas nozīmes sugām.
68. Tomēr Dzīvotņu direktīvas 14. pantā nav paredzētas tiesības iegūt un izmantot V pielikumā uzskaitītos īpatņus. Tieši pretēji, dalībvalstis var noteikt ierobežojumus vai pat pilnīgus aizliegumus, neraugoties uz labvēlīgu aizsardzības statusu. Tas būtu pieļaujams kā stingrāks aizsardzības pasākums LESD 193. panta izpratnē.
69. Turpretim Dzīvotņu direktīvas 14. pantā ir reglamentēts tas, kā ir jārīkojas, ja nekaitīgas ieguves un izmantošanas prezumpcija ir atspēkota. Šādā gadījumā dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs darbības ir saderīgas ar labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu. Kā Tiesa jau ir konstatējusi, dalībvalstis nevar brīvi izlemt, vai veikt šos pasākumus, bet tām ir pienākums, kas ir jāatspoguļo arī, transponējot 14. pantu (24).
70. Tādējādi saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 14. pantu dalībvalstīm ir jāierobežo V pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu ieguve un izmantošana, ja ir ticis atspēkots pieņēmums, ka attiecīgās darbības neierobežota veikšana ir saderīga ar labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu.
b) Nepieciešamo pasākumu novērtējums
71. Kā pamatoti norāda Komisija, Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēta novērtējuma brīvība, izvērtējot, vai minētais pieņēmums ir atspēkots un, it īpaši, vai no sugas aizsardzības statusa izriet, ka medības ir jāierobežo. Tomēr šo novērtējuma brīvību ierobežo mērķis saglabāt labvēlīgu aizsardzības statusu (25).
72. Lai precizētu šī pienākuma tvērumu, vispirms ir jāvērtē Dzīvotņu direktīvas 11. pantā paredzētais uzraudzības pienākums, pēc tam šajā ziņā piemērojamais labāko pieejamo zinātnisko atzinumu kritērijs un ziņošanas pienākums saskaņā ar 17. pantu, un visbeidzot nelabvēlīga aizsardzības statusa konstatācijas sekas.
– Dzīvotņu direktīvas 11. pants
73. Aizsardzības statusa izpēte un novērtēšana, piemērojot Dzīvotņu direktīvas 14. pantu, neietilpst dalībvalstu novērtējuma brīvībā. Drīzāk atbilstoši šai tiesību normai dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, ja tās to uzskata par vajadzīgu 11. pantā paredzēto uzraudzības pasākumu rezultātā. Savukārt 11. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic 2. pantā minēto dabisko dzīvotņu un sugu aizsardzības statusa uzraudzību, īpašu uzmanību pievēršot prioritārajiem dabisko dzīvotņu veidiem un prioritārajām sugām.
74. Tomēr šis uzraudzības pienākums neattiecas tikai uz prioritārajām sugām un dzīvotnēm. Tā kā Dzīvotņu direktīvas mērķis saskaņā ar 2. panta 1. punktu ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru Eiropā esošajā dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas Līgums, dalībvalstīm principā ir jāuzrauga visas dabiskās dzīvotnes un visas savvaļas dzīvnieku un augu sugas to Eiropas teritorijā. Šīs uzraudzības mērķis ir, aizsargājot šīs sugas un dzīvotnes, nodrošināt visu sugu bioloģisko daudzveidību (26).
75. Lai gan šis pienākums saskaņā ar tā formulējumu un mērķiem nav ierobežots, vismaz saistībā ar uzraudzības veidu dalībvalstīm ir novērtējuma brīvība. Ja nav šaubu par sugas aizsardzības statusu, daudzām sugām pietiek vispārīgi uzraudzīt to dzīvotņu statusu un, ņemot vērā šādi iegūto informāciju, izstrādāt pieņēmumus par tajās sastopamo sugu aizsardzības statusu. Tomēr Tiesai nav vajadzības to sīkāk komentēt šajā tiesvedībā.
76. Turpretim saistībā ar sugām, kas ir individuāli aizsargātas ar Dzīvotņu direktīvu, ir nepieciešami īpaši uzraudzības pasākumi. Tas jo īpaši attiecas uz vilku Spānijas teritorijās uz ziemeļiem no Douru. Atšķirībā no tā, kā tas ir lielākajā Savienības teritoriju daļā, vilks tur nav prioritāra suga, tāpēc tam nav jāpievērš īpaša uzmanība 11. panta otrā teikuma izpratnē. Tomēr arī V pielikumā uzskaitītās sugas ir nozīmīgas Kopienā saskaņā ar 1. panta g) punktu. It īpaši 14. panta piemērošana ir tieši atkarīga no V pielikumā uzskaitīto sugu uzraudzības. Minētais netiktu ievērots, ja šīs sugas netiktu rūpīgi uzraudzītas.
77. Turklāt aizsargājamo sugu populācijas vai subpopulācijas nevar aplūkot izolēti, bet – kā pamatoti norāda ASCEL – tikai citu populāciju vai subpopulāciju kopējā kontekstā (27). Var pieņemt, ka starp Spānijas teritorijām uz ziemeļiem no Douru un teritorijām uz dienvidiem no šīs upes un Portugālē notiek zināma apmaiņa, jo atsevišķi vilki šķērso upi vai robežu. Tādējādi problēmas ziemeļos parasti var skart arī dienvidus un Portugāli, kur vilks ir prioritāra suga saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas II pielikumu.
78. Tāpēc saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 11. pantu noteiktā V pielikumā minētas dzīvnieku sugas aizsardzības statusa uzraudzība ir jāveic īpaši rūpīgi, it īpaši tad, ja tā – kā vilks – saistībā ar dažām blakusesošajiem reģioniem ir norādīta II un IV pielikumā un tur pat ir klasificēta kā prioritāra suga.
– Ziņojums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu kā labāko pieejamo zinātnisko atzinumu apkopojums
79. Tāpat kā citiem novērtējumiem dabas aizsardzības jomā, arī šai uzraudzībai un secinājumiem, kas no tā jāizdara, piemērojot 14. pantu, ir jābūt balstītiem uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem atzinumiem (28).
80. Tas izriet arī no labas pārvaldības principa un minētā piesardzības principa.
81. Dalībvalstīm, piemērojot Savienības tiesības, ir jāievēro labas pārvaldības princips kā Savienības tiesību vispārējs princips (29). Atbilstoši tam administratīvai iestādei citu starpā ir jāveic rūpīga un objektīva visu atbilstošo aspektu pārbaude, lai tās rīcībā, pieņemot lēmumu, būtu iespējami pilnīgākie un ticamākie pierādījumi, lai to izdarītu (30).
82. Turklāt saistībā ar pasākumiem, kuru pamatā ir piesardzības princips – tātad it īpaši piemērojot Savienības tiesību aktu vides jomā noteikumus –, parasti ir jāveic visaptverošs attiecīgo risku novērtējums, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem (31).
83. Komisija citē zinātnisku dokumentu (32) kā piemēru jaunākajiem zinātniskajiem atzinumiem, kas jāņem vērā, uzraugot aizsardzības statusu.
84. Tomēr ceturtais un piektais jautājums neattiecas tieši uz uzraudzības rezultātiem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 11. pantu, bet pat liek apšaubīt, vai tā vispār ir veikta pietiekamā apjomā attiecībā uz vilku. Tribunal superior drīzāk balstās uz ziņojumu, ko Spānija nosūtīja Komisijai 2019. gadā saskaņā ar 17. pantu. Saskaņā ar šo tiesību normu šādam ziņojumam tostarp ir jāietver 11. pantā minētās uzraudzības galvenie rezultāti. Spānija tajā ir paziņojusi, ka laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam vilka aizsardzības statuss Spānijā bija nelabvēlīgs.
85. Ja, izņemot šo ziņojumu, faktiski nav pieejami salīdzināmi zinātniskie atzinumi par attiecīgo sugu aizsardzības statusu, tad, piemērojot Dzīvotņu direktīvas 14. pantu, ir noteikti jāņem vērā vismaz tajā konstatētais rezultāts.
86. Atkāpe no šā noteikuma būtu iespējama tikai, pamatojoties uz pretējiem zinātniskiem atzinumiem, kas no zinātniskā viedokļa ir pamatotāki nekā ziņojums. Šādi atzinumi var izrietēt jo īpaši no jaunākiem pētījumiem, kuriem tomēr jābūt vismaz tikpat zinātniski pamatotiem kā atzinumiem, uz kuriem balstās ziņojums.
87. Turpretim dalībvalstis nevar apgalvot, ka šāds ziņojums būtu novecojis, bez papildu zinātniskiem pierādījumiem. Tā kā tām ir uzraudzības pienākums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 11. pantu, to rīcībā ir jābūt jaunākajiem zinātniskajiem atzinumiem, uz kuriem vajadzības gadījumā tās varētu balstīties. Ja šādi atzinumi nav pieejami, tās nevar gūt no šī fakta nekādu labumu. Turklāt sešu gadu ziņošanas periodā saskaņā ar 17. pantu izpaužas tas, ka šāds ziņojums var būt pamats pasākumiem līdz nākamajam ziņojumam.
88. Tāpēc ir jānorāda, ka saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 14. pantu veicamais novērtējums ir jābalsta uz ziņojumu, kas paziņots saskaņā ar 17. pantu, ja vien tas netiek atspēkots ar atzinumiem, kas no zinātniskā viedokļa ir pamatotāki.
– Nelabvēlīga aizsardzības statusa sekas
89. Praksē, ja pastāv bažas par Dzīvotņu direktīvas V pielikumā uzskaitīto sugu labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu, dalībvalstīm ir jāapsver, vai ir nepieciešami pasākumi attiecībā uz īpatņu ieguvi un izmantošanu, tostarp medībām.
90. Ja, kā šajā gadījumā, dalībvalsts ir pat informējusi Komisiju, ka kādas Dzīvotņu direktīvas V pielikumā minētas sugas aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs, šī novērtējuma brīvība neizbēgami ir ierobežota. Tas tāpēc, ka šajā gadījumā līdz šim veiktie pasākumi acīmredzami nav bijuši pietiekami, lai nodrošinātu labvēlīgu sugas aizsardzības statusu.
91. Tādējādi tas, vai kompetentās iestādes veic pasākumus nelabvēlīga aizsardzības statusa gadījumā, vairs nav to ziņā. Šajā gadījumā tām, tieši pretēji, ir jāveic papildu pasākumi Dzīvotņu direktīvas 14. panta izpratnē, lai uzlabotu sugas aizsardzības statusu tādā mērā, lai attiecīgā populācija ilgtermiņā sasniegtu labvēlīgu aizsardzības statusu.
92. Tomēr vēl nav skaidrs, kādi papildu pasākumi kompetentajām iestādēm ir jāveic un it īpaši, vai tām ir jāaizliedz medības. Par to liecina jau Dzīvotņu direktīvas 14. panta 2. punktā minētais iespējamo pasākumu piemērus ietverošais katalogs. Atbilstoši tam tikai uzraudzības turpināšana saskaņā ar 11. pantu ir obligāta, savukārt dalībvalsts vai kompetentās iestādes “var” veikt pārējos minētos pasākumus, bet – parasti – tām tas nav obligāti jādara.
93. Tā kā Dzīvotņu direktīvas 14. panta 2. punktā paredzētie pasākumi ir nepieciešami tikai tik ilgi, kamēr pastāv šaubas par labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu, šajā noteikumā nav minēts pilnīgs un pastāvīgs medību aizliegums kā iespējams pasākums. Tomēr tiek minēta iespēja noteikt pagaidu vai vietēja rakstura aizliegumu iegūt savvaļas īpatņus un izmantot konkrētas populācijas (otrais ievilkums), t.i., tik ilgi, kamēr aizliegums ir nepieciešams. Minēti ir arī medību noteikumi, kuros tiek ņemtas vērā attiecīgās populācijas saglabāšanas vajadzības (ceturtais ievilkums), un licenču vai kvotu sistēma īpatņu ieguvē (piektais ievilkums).
94. Tomēr pat novērtējuma brīvību, kas pastāv attiecībā uz pasākumiem nelabvēlīga aizsardzības statusa gadījumā, ierobežo mērķis saglabāt labvēlīgu aizsardzības statusu.
95. Vācu valodas redakcijā tas ļoti skaidri izriet no Dzīvotņu direktīvas 14. panta 1. punkta formulējuma. Tas tāpēc, ka saskaņā ar to dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ieguve, kā arī izmantošana nav pretrunā labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanai.
96. Citās valodu redakcijās, piemēram, angļu, franču vai spāņu valodu redakcijās, gan trūkst tiešas veicamo pasākumu kvalifikācijas par “nepieciešamiem”. Saskaņā ar šīm redakcijām dalībvalstis veic tikai pasākumus, lai nodrošinātu, ka ieguve un izmantošana ir saderīga ar labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu. Tomēr šajā norādē ir netieši ietverta pasākumu nepieciešamība. Turklāt pasākumu nepieciešamība ir nepārprotami minēta arī netieši, jo saskaņā ar visām valodu redakcijām pasākumi ir jāveic, ja dalībvalstis tos uzskata par vajadzīgiem.
97. Tas, vai konstatējums, ka sugas saglabāšanas statuss ir nelabvēlīgs, pamato nepieciešamību ierobežot vai aizliegt medības, ir atkarīgs no šā konstatējuma iemesliem.
98. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 1. panta i) punktu aizsardzības statusu uzskata par labvēlīgu, ja, pirmkārt, attiecīgo sugu populācijas dinamikas dati liecina, ka ilgtermiņā suga sevi atražo un ir dzīvotspējīga konkrētās dabiskās dzīvotnes sastāvdaļa. Otrkārt, sugas dabiskās izplatības areāls nav samazinājies, un šķiet, ka tas nemazināsies arī tuvākajā laikā. Un, treškārt, dzīvotne ir un šķiet, ka arī turpmāk būs pietiekami plaša tās populāciju ilglaicīgai uzturēšanai (33).
99. Nepieciešamība ierobežot medības ir īpaši acīmredzama, ja sugas aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs, galvenokārt īpatņu zuduma dēļ. Pat ja šādus zaudējumus galvenokārt izraisa citi iemesli – piemēram, vilku gadījumā, tā var būt ceļu satiksme, slimības vai malumedniecība, – var būt nepieciešams novērst papildu zaudējumus, ko izraisa medības.
100. Tomēr, ja sugas problēmas galvenokārt ir saistītas ar tās dzīvotni, kā tas ir, piemēram, Francijā kāmja (Cricetus cricetus) gadījumā (34), var izrādīties, ka medības vai to ierobežošana tikai ļoti nedaudz ietekmē sugas aizsardzības statusu.
101. Turklāt konstatējums par sugas aizsardzības statusu dalībvalsts bioģeogrāfiskajos reģionos ļauj izdarīt tikai ierobežotus secinājumus par aizsardzības statusu konkrētās teritorijās. Gluži pretēji, nevar izslēgt, ka sugas aizsardzības statuss noteiktās teritorijās ir tik labs, ka medības tajās joprojām ir iespējamas, pat ņemot vērā saistību ar citām teritorijām, kurās aizsardzības statuss ir nelabvēlīgs. Tomēr ir iespējams arī pretējs risinājums, ja populācijas ar nelabvēlīgu aizsardzības statusu ir atkarīgas no īpatņiem, kas migrē no teritorijām ar īpaši labu aizsardzības statusu. Šis novērtējums vispirms ir jāveic kompetentajām dalībvalstu iestādēm, ņemot vērā labākos pieejamos zinātniskos atzinumus un pamatojoties uz sugas aizsardzības statusa atbilstošu uzraudzību atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 11. pantam.
102. Visbeidzot, lemjot par to, kādi pasākumi ir nepieciešami, ir jāņem vērā arī piesardzības princips. Šis princips, ja joprojām nav skaidrības par apdraudējumu, citastarp videi, vai tā apjomu, ļauj iestādēm veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr tiek pilnībā pierādīta šī riska faktiskā esība un smagums (35). Tādēļ aizsardzības pasākumi ir iespējami arī tad, ja, pamatojoties uz labākajiem pieejamiem zinātniskajiem atzinumiem, nav pārliecības par risku labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanai.
103. Rezumējot, pat pēc tam, kad ir konstatēts kādas Dzīvotņu direktīvas V pielikumā minētās sugas nelabvēlīgs aizsardzības statuss, šīs sugas medības ir jāaizliedz tikai tad, ja šis aizliegums ir nepieciešams, lai atjaunotu šīs sugas labvēlīgu aizsardzības statusu, ņemot vērā labākos pieejamos zinātniskos atzinumus, tostarp atbilstošu sugas aizsardzības uzraudzību saskaņā ar 11. pantu, un ņemot vērā piesardzības principu.
D. Nobeiguma piezīmes
104. Visbeidzot, ir jāatgādina, ka vilku aizsardzība Natura 2000 teritorijās var būt būtiska arī attiecībā uz medību atļaušanu. Tā kā Spānija ir noteikusi vairākas teritorijas vilka aizsardzībai uz dienvidiem no Douru upes (36) un šī suga aizņem ļoti lielas teritorijas (37), varētu rasties arī jautājums par to, vai medību plāniem teritorijās uz ziemeļiem no Douru upes ir jāveic ietekmes novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu (38). Galu galā nevar izslēgt, ka šajās aizsargājamās teritorijās dzīvojošie vilki var šķērsot upi un tur tikt nogalināti. Šo aizsargājamo teritoriju populāciju ģenētiskajai daudzveidībai var būt svarīgi arī tas, vai tās pietiekamā mērā saskaras ar populācijām uz ziemeļiem no upes. Tomēr šis jautājums nav šīs tiesvedības priekšmets.
V. Secinājumi
105. Ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
1) Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nerada šaubas par to, ka vilks (Canis lupus) Spānijā tikai uz dienvidiem no Douru upes ir aizsargājams atbilstoši Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību, kas grozīta ar 2013. gada 13. maija Direktīvu 2013/17/ES, 12. pantam, savukārt šai sugai uz ziemeļiem no šīs upes ir piemērojams šīs direktīvas 14. pants.
2) Medības var būt vilku īpatņu ieguve un izmantošana Direktīvas 92/43 14. panta 1. punkta izpratnē.
3) Direktīvas 92/43 11., 14. un 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– dalībvalstīm ir jāierobežo V pielikumā uzskaitīto sugu īpatņu ieguve un izmantošana saskaņā ar 14. pantu, ja ir atspēkots pieņēmums, ka attiecīgās darbības neierobežota veikšana ir saderīga ar labvēlīga aizsardzības statusa saglabāšanu;
– V pielikumā minētas sugas aizsardzības statusa uzraudzībai saskaņā ar 11. pantu ir jāpievērš īpaša rūpība, jo īpaši, ja tā – tāpat kā vilks – ir iekļauta II un IV pielikumā attiecībā uz dažiem blakus esošiem reģioniem un tur pat klasificēta kā prioritārā suga;
– saskaņā ar 14. pantu veicamais novērtējums ir jābalsta uz ziņojumu, kas paziņots saskaņā ar 17. pantu, ja vien tam nav pretrunā atzinumi, kas no zinātniskā viedokļa ir pamatotāki; un
– pat pēc tam, kad ir konstatēts kādas no Dzīvotņu direktīvas V pielikumā minētās sugas nelabvēlīgs aizsardzības statuss, šīs sugas medības ir jāaizliedz tikai tad, ja šis aizliegums ir nepieciešams, lai atjaunotu šīs sugas labvēlīgu aizsardzības statusu, ņemot vērā labākos pieejamos zinātniskos atzinumus, tostarp atbilstošu sugas aizsardzības uzraudzību saskaņā ar 11. pantu, un ņemot vērā piesardzības principu.