Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 25. janvārī (1)
Lieta C‑27/23 [Hocinx] (i)
FV
pret
Caisse pour l’avenir des enfants
(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 45. pants – Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 1. panta i) punkts – Personu brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme – Sociālās priekšrocības – Regula (ES) Nr. 492/2011 – 7. panta 2. punkts – Ģimenes pabalsts – Direktīva 2004/38/EK – 2. panta 2. punkts – “Ģimenes locekļa” jēdziens – Bērna, attiecībā uz kuru pieņemts tiesas nolēmums par ievietošanu ģimenē, izslēgšana – Atšķirīga attieksme pret bērnu, attiecībā uz kuru šāds nolēmums pieņemts viņa dzīvesvietas dalībvalsts teritorijā, un bērnu nerezidentu – Attaisnojuma neesamība
I. Ievads
1. Vai dalībvalsts ir tiesīga liegt pārrobežu darba ņēmējam saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņa šajā dalībvalstī veiktu algotu darbu, par viņa ģimenē ar tiesas nolēmumu ievietotu bērnu, ar kuru viņam nav izcelšanās saiknes un kurš ir viņam aizgādībā, kaut arī bērniem, kuri ar tiesas nolēmumu ir ievietoti ģimenēs minētajā dalībvalstī, ir tiesības saņemt šo pabalstu, kas tiek izmaksāts fiziskai vai juridiskai personai, kurai ir uzticēta viņu aizgādība?
2. Tāds būtībā ir jautājums, kādu Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Luksemburga) ir uzdevusi tiesvedībā starp Beļģijā dzīvojošu pārrobežu darba ņēmēju FV un Caisse pour l’avenir des enfants [Bērnu nākotnes kasi] (turpmāk tekstā – “CAE”) par pēdējās minētās atteikumu piešķirt ģimenes pabalstu bērnam, kurš ar tiesas nolēmumu ievietots FV ģimenē un kuram ar šo pēdējo nav nekādas izcelšanās saiknes.
3. Saistībā ar šo Tiesai vēlreiz tiek lūgts interpretēt LESD 45. pantu un Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2) 7. panta 2. punktu, tos skatot kopsakarā ar Regulas (EK) Nr. 883/2004 (3) 67. pantu un Regulas (EK) Nr. 987/2009 (4) 60. pantu, un tai ir jānosaka, vai pastāv netieša diskriminācija, kas ir aizliegta ar vienlīdzīgas attieksmes pret darba ņēmējiem principu.
4. Šī lieta ir turpinājums lietai, kurā pasludināts spriedums Caisse pour l'avenir des enfants (Pārrobežu darba ņēmēja laulātā bērns) (5), kas attiecas uz to pašu CAE ģimenes pabalstu, un sniedz Tiesai iespēju precizēt, kādā mērā šajā spriedumā izvēlētais risinājums ir pārņemams šajā lietā, it īpaši pievēršoties jautājumam par to, vai šā ģimenes pabalsta piešķiršanas nolūkos jēdziens “ģimenes loceklis” ir jāattiecina arī uz bērnu, kas ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 492/2011
5. Regulas Nr. 492/2011 7. pantā ir paredzēts:
“1. Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.
2. Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.
[..]”
2. Regula Nr. 883/2004
6. Saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 1. pantu:
“Šajā regulā:
[..]
i) “ģimenes loceklis” ir:
1) i) katra persona, ko definē vai atzīst par ģimenes locekli vai uzskata par mājsaimniecības locekli tiesību aktos, kuros paredzēti pabalsti;
ii) attiecībā uz pabalstiem natūrā, kas paredzēti III sadaļas 1. nodaļā par slimību, maternitātes un līdzvērtīgiem paternitātes pabalstiem, – katra persona, ko definē vai atzīst par ģimenes locekli vai uzskata par mājsaimniecības locekli tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā viņa dzīvo;
2) ja dalībvalsts tiesību akti, kas ir piemērojami saskaņā ar 1. apakšpunktu, nenošķir ģimenes locekļus no citām personām, kam tie ir piemērojami, tad laulāto, nepilngadīgos bērnus un apgādībā esošos bērnus, kas sasnieguši pilngadību, uzskata par ģimenes locekļiem;
3) ja saskaņā ar tiesību aktiem, kas ir piemērojami saskaņā ar 1. un 2. apakšpunktu, personu uzskata par ģimenes locekli vai mājsaimniecības locekli tikai tad, ja viņa dzīvo tajā pašā mājsaimniecībā, kurā apdrošinātā persona vai pensionārs, šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja attiecīgā persona ir galvenokārt atkarīga no apdrošinātās personas vai pensionāra;
[..]”
7. Šīs regulas 4. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir teikts:
“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti tās piederīgajiem.”
8. Atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 67. pantam:
“Personai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, tajā skaitā, par savas ģimenes locekļiem, kas dzīvo citā dalībvalstī tā, kā tas būtu bijis, ja viņi dzīvotu pirmajā minētajā dalībvalstī. Tomēr pensionāram ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura atbild par viņa pensiju.”
3. Regula Nr. 987/2009
9. Regulas Nr. 987/2009 60. panta “Pamatregulas 67. un 68. panta piemērošanas procedūra” 1. punktā ir noteikts:
“Ģimenes pabalstu piešķiršanas pieteikumu iesniedz kompetentajai iestādei. Lai piemērotu pamatregulas 67. un 68. pantu, ņem vērā visas ģimenes stāvokli, it kā visas iesaistītās personas būtu pakļautas attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem un tur dzīvotu, jo īpaši attiecībā uz personas tiesībām saņemt šādus pabalstus. Ja persona, kurai ir tiesības pieprasīt pabalstu, neizmanto šīs tiesības, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti piemērojami, ņem vērā ģimenes pabalsta piešķiršanas pieteikumu, ko iesniedzis otrs no vecākiem, persona, ko uzskata par vienu no vecākiem, vai persona vai iestāde, kas ir bērna vai bērnu aizbildnis.”
4. Direktīva 2004/38/EK
10. Saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK (6) 2. panta 2. punktu:
“Šajā direktīvā:
[..]
2) “ģimenes loceklis” ir:
[..]
c) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera tiešie pēcnācēji vecumā līdz 21 gadam, kuri ir tā apgādībā;
d) Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki.”
5. Direktīva 2014/54/ES
11. Direktīvas 2014/54/ES (7) 1. pantā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi, kas palīdz vienveidīgāk piemērot un īstenot praksē tiesības, kas piešķirtas ar [LESD] 45. pantu un [Regulas Nr. 492/2011] 1. līdz 10. pantu. Šo direktīvu piemēro Savienības pilsoņiem, kas īsteno minētās tiesības, un viņu ģimenes locekļiem [..].”
12. Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu:
“1. Šo direktīvu piemēro šādiem jautājumiem, kas minēti [Regulas Nr. 492/2011] 1. līdz 10. pantā, darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā:
[..]
c) sociālo un nodokļu priekšrocību pieejamība;
[..]
2. Šīs direktīvas darbības joma atbilst [Regulas Nr. 492/2011] darbības jomai.”
B. Luksemburgas tiesības
13. Atbilstošās tiesību normas ir Code de la sécurité sociale (Sociālā nodrošinājuma kodekss) (8) 269. un 270. pants.
14. Kodeksa 269. panta “Piešķiršanas nosacījumi” 1. punktā ir noteikts:
“Tiek ieviests pabalsts bērnu nākotnei, turpmāk tekstā – “ģimenes pabalsts”.
Tiesības uz ģimenes pabalstu dod:
a) katrs bērns, kurš faktiski un pastāvīgi dzīvo Luksemburgā un kuram tajā ir deklarētā dzīvesvieta;
b) ikvienas personas, kas ir pakļauta Luksemburgas tiesību aktiem un ietilpst Eiropas regulu vai kāda cita Luksemburgas sociālā nodrošinājuma nozarē noslēgta divpusēja vai daudzpusēja nolīguma, kurā paredzēta ģimenes pabalstu izmaksāšana atbilstoši nodarbinātības valsts tiesību aktiem, piemērošanas jomā, ģimenes locekļi, kas definēti 270. pantā. Ģimenes locekļiem ir jādzīvo valstī, kas ir paredzēta attiecīgajās regulās vai nolīgumos.”
15. Šā kodeksa 270. pantā ir paredzēts:
“269. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nolūkā par personas ģimenes locekļiem uzskata un tiesības uz ģimenes pabalstu dod šīs personas bērni, kas dzimuši laulībā, bērni, kuri dzimuši ārpus laulības, un adoptētie bērni.”
16. Minētā kodeksa 273. panta 4. punktā attiecībā uz bērniem rezidentiem ir precizēts:
“Ja bērns ir ievietots ģimenē ar tiesas nolēmumu, ģimenes pabalstu izmaksā fiziskai vai juridiskai personai, kuras aizgādībā ir bērns un pie kuras bērnam ir viņa deklarētā dzīvesvieta un faktiskā un pastāvīgā uzturēšanās vieta.”
III. Pamatlietas fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
17. FV, kurš strādā Luksemburgā un dzīvo Beļģijā, ir pārrobežu darba ņēmēja statuss un tādēļ uz viņu attiecas Luksemburgas ģimenes pabalstu tiesiskais regulējums. Kopš 2005. gada 26. decembra bērns FW ir ievietots FV ģimenē saskaņā ar Beļģijas tiesas lēmumu. FV vairākus gadus kā pārrobežu darba ņēmējs saņēma Luksemburgas ģimenes pabalstus par bērnu FW.
18. Līdz ar 2016. gada 23. jūlija likuma, ar kuru grozīts Kodekss, spēkā stāšanos FV pārtrauca saņemt ģimenes pabalstus par viņa ģimenē ievietoto bērnu. Ar 2017. gada 7. februāra lēmumu CAE valde ar atpakaļejošu spēku no 2016. gada 1. augusta atņēma FV par bērnu FW saņemtos ģimenes pabalstus, pamatojoties uz to, ka šim bērnam, kuram nav izcelšanās saiknes ar FV, neesot “ģimenes locekļa” statusa šā kodeksa 270. panta izpratnē.
19. 2022. gada 27. janvārī Sociālās apdrošināšanas augstākā padome veica grozījumus CAE 2017. gada 7. februāra lēmumā, taču atstāja to spēkā. FV vērsās ar kasācijas sūdzību Cour de cassation (Kasācijas tiesa).
20. Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) ar 2023. gada 19. janvāra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2023. gada 23. janvārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai vienlīdzīgas attieksmes principam, kas garantēts LESD 45. pantā un [Regulas Nr. 492/2011] 7. panta 2. punktā, kā arī [Regulas Nr. 883/2004] 67. pantā un [Regulas Nr. 987/2009] 60. pantā, ir pretrunā dalībvalsts tiesību normas, saskaņā ar kurām pārrobežu darba ņēmēji nevar saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņu algotu darbu šajā dalībvalstī, par viņu ģimenēs ar tiesas nolēmumu ievietotajiem bērniem, kaut arī visiem bērniem, kas ar tiesas nolēmumu ievietoti ģimenēs minētajā dalībvalstī un tajā dzīvo, ir tiesības saņemt šo pabalstu, ko izmaksā fiziskai vai juridiskai personai, kurai uzticēta aizgādība pār bērnu un pie kuras ir bērna deklarētā dzīvesvieta un faktiskā un pastāvīgā uzturēšanās vieta? Vai atbildi uz uzdoto jautājumu var ietekmēt apstāklis, ka pārrobežu darba ņēmējs uztur šo bērnu?”
21. FV, CAE un Eiropas Komisija ir iesniegušas Tiesai rakstveida apsvērumus. Tiesa ir nolēmusi šajā lietā nerīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
IV. Juridiskā analīze
22. Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts, skatot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 883/2004 67. pantu un Regulas Nr. 987/2009 60. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pārrobežu darba ņēmēji nevar saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņa algotu darbu šajā dalībvalstī, par viņu ģimenēs ar tiesas nolēmumu ievietotajiem bērniem, pār kuriem viņiem ir aizgādība, kaut arī bērniem, kuri ar tiesas nolēmumu ir tikuši ievietoti ģimenēs minētajā dalībvalstī, ir tiesības saņemt šo pabalstu, kas tiek izmaksāts fiziskai vai juridiskai personai, kurai ir uzticēta bērna aizgādība, un vai atbildi uz šo jautājumu ietekmē apstāklis, ka pārrobežu darba ņēmējs uztur bērnu.
23. Saistībā ar situāciju pamatlietā jāatgādina, ka ar 2017. gada 7. februāra lēmumu CAE, pamatojoties uz Kodeksa 269. un 270. pantu, atzina, ka FV ar atpakaļejošu spēku no 2016. gada 1. augusta vairs nepienākas ģimenes pabalsts par bērnu FW, jo šim bērnam ar viņu nav nekādu radniecisku saišu un tāpēc šo bērnu nevar uzskatīt par viņa ģimenes locekli saskaņā ar šā kodeksa 270. pantu (9). Proti, kā norāda iesniedzējtiesa, tāda bērna situācija, kurš ar tiesas nolēmumu ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē, minētajā kodeksā nav paredzēta un tātad nedod tiesības uz šo ģimenes pabalstu (10).
24. Saistībā ar aplūkoto tiesisko regulējumu iesniedzējtiesa paskaidro, ka bērnam rezidentam visos gadījumos ir tiešas tiesības uz ģimenes pabalstu izmaksu (11). Savukārt bērniem nerezidentiem šādas tiesības ir paredzētas tikai sekundārajos tiesību aktos kā pārrobežu darba ņēmēja “ģimenes locekļiem”, pie kuriem nepieder bērni, kas ar tiesas nolēmumu ievietoti šāda darba ņēmēja ģimenē (12). Tādējādi šī tiesa, it īpaši atsaucoties uz spriedumu Caisse pour l'avenir des enfants, vēlas noskaidrot, vai šī atšķirīgā attieksme atbilst Savienības tiesībām. Proti, no šā sprieduma izriet, ka ar apzīmējumu “pārrobežu darba ņēmēja bērns”, kurš var netieši saņemt sociālos pabalstus, ir jāsaprot arī bērns, kas ir radnieciskās saitēs ar attiecīgā darba ņēmēja laulāto vai reģistrēto partneri.
25. FV un Komisija uzskata, ka pamatlietā aplūkotie noteikumi ir uzskatāmi par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ. Savukārt CAE norāda, ka šajā gadījumā bērnam FW nav nekādu radniecisku saišu ar pārrobežu darba ņēmēju vai viņa laulāto. Tātad tā uzskata, ka FV nevar atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu ne tieši un personīgi, ne saistībā ar saviem ģimenes locekļiem.
26. Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, pirmkārt, īsumā izvērtēšu Regulas Nr. 883/2004 un Regulas Nr. 492/2011 piemērojamību tādiem faktiem kā pamatlietā aplūkotie (A sadaļa); otrkārt, izklāstīšu atbilstošo Tiesas judikatūru par vienlīdzīgas attieksmes principu saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, it īpaši atsaucoties uz spriedumu Caisse pour l’avenir des enfants (B sadaļa); treškārt, saistībā ar ģimenes pabalsta piešķiršanu aplūkošu jēdzienu “ģimenes loceklis” (C sadaļa); ceturtkārt, ņemot vērā judikatūru, pievērsīšos LESD 45. panta, skatot to kopsakarā it īpaši ar Regulu Nr. 883/2004 un Regulu Nr. 492/2011, interpretācijai, lai noskaidrotu, vai pamatlietā aplūkotie tiesību akti ir uzskatāmi par netiešu diskrimināciju LESD 45. panta un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē, it īpaši izvērtējot CAE izvirzītos argumentus (D sadaļa), un, visbeidzot piektkārt, precizēšu, kā piedāvāto atbildi ietekmē apstāklis, ka pārrobežu darba ņēmējs uztur bērnu (E sadaļa).
A. Par Regulas Nr. 883/2004 un Regulas Nr. 492/2011 piemērojamību tādiem faktiem kā pamatlietā aplūkotie
27. Ņemot vērā Tiesas plašo judikatūru attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociālajām priekšrocībām, kas migrējošiem un pārrobežu darba ņēmējiem ir pieejamas par viņu bērniem (13), un it īpaši to, ka spriedumā Caisse pour l'avenir des enfants Tiesa jau ir lēmusi par Regulas Nr. 883/2004 un Regulas Nr. 492/2011 piemērojamību attiecībā uz tādu ģimenes pabalstu kā pamatlietā aplūkotais, šajā jautājumā izteikšos īsi (14).
28. Vispirms jānorāda, ka uz tādu darba ņēmēju kā FV, kurš, strādā Luksemburgā un tādējādi ir pakļauts Luksemburgas sociālā nodrošinājuma tiesiskajam regulējumam, dzīvo Beļģijā (15), saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 2. panta 1. punktu attiecas šīs regulas ratione personae piemērošanas joma (16).
29. Turpinot – attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 materiālo piemērošanas jomu spriedumā Caisse pour l’avenir des enfants Tiesa jau nosprieda, ka tāds ģimenes pabalsts, kāds paredzēts Kodeksa 269. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir uzskatāms par sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas ir viens no ģimenes pabalstiem šīs regulas 1. panta z) punkta izpratnē (17). Pirmkārt, Tiesa precizēja, ka šāds ģimenes pabalsts tiek izmaksāts par visiem bērniem, kas dzīvo Luksemburgā, kā arī par visiem tiem darba ņēmēju nerezidentu bērniem, kuriem ir izcelšanās saikne ar šiem darba ņēmējiem. Tādējādi šis pabalsts tiek piešķirts nevis individuāli un diskrecionāri izvērtējot personiskās vajadzības, bet pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju (18). Otrkārt, Tiesa norādīja, ka minētais pabalsts veido publisku ieguldījumu ģimenes budžetā, kas paredzēts, lai atvieglotu finanšu slogu saistībā ar bērnu uzturēšanu (19).
30. Visbeidzot – attiecībā uz Regulu Nr. 492/2011 (20) Tiesa vairākkārt ir atgādinājusi, ka no šīs regulas 7. panta 2. punktā izvirzītā vienlīdzīgas attieksmes mērķa izriet, ka jēdziens “sociālā priekšrocība”, kurš šajā tiesību normā ir attiecināts uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, ietver visas priekšrocības, kuras neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar darba līgumu, vispārīgi ir atzītas valsts darba ņēmējiem galvenokārt viņu objektīvā darba ņēmēju statusa dēļ vai vienkārši tādēļ, ka viņu dzīvesvieta ir valsts teritorijā, un kuru attiecināšana uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, tādēļ varētu sekmēt šādu darba ņēmēju mobilitāti Savienībā un tādējādi viņu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī (21).
31. Tieši raugoties no šā jēdziena skatpunkta, Tiesa ir arī secinājusi, ka ģimenes pabalsts, kas saistīts ar tāda pārrobežu darba ņēmēja, kāds šajā lietā ir FV, algota darba veikšanu, ir uzskatāms par sociālo priekšrocību Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē (22).
32. Tālab nav nekādu šaubu, ka tāds ģimenes pabalsts, kāds paredzēts Kodeksa 269. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ietilpst Savienības tiesību materiālajā piemērošanas jomā kā ģimenes pabalsts Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunkta izpratnē un kā sociālā priekšrocība Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē (23).
B. Tiesas judikatūra
1. Īss pārskats par judikatūru attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās kontekstā
33. Kā zināms, LESD 45. pants nodrošina darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā. Šī brīvība ir viens no Savienības pamatiem. Konkrēti, šā panta 2. punktā ir noteikts, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās ietver jebkādas dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācijas pilsonības dēļ likvidēšanu attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.
34. Spriedumā Kempf (24) Tiesa pirmo reizi norādīja uz principu, ka noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ir jāinterpretē plaši (25). Šādu plašu interpretāciju paģērē tas, ka jēdziens “darba ņēmējs” – kā arī jēdziens “algots darbs” – nosaka vienas no Līgumā garantētajām pamatbrīvībām piemērošanas jomu (26).
35. Šajā kontekstā Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir LESD 45. panta 2. punktā noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa īpaša izpausme sociālo priekšrocību piešķiršanas speciālajā jomā un tas ir jāinterpretē tādā pašā veidā kā pēdējā minētā tiesību norma (27). Tādējādi darba ņēmēji, kas jau ir ienākuši darba tirgū, kā tas ir FV gadījumā, pamatojoties uz šo pirmo tiesību normu var pretendēt uz tādām pašām sociālām priekšrocībām kā attiecīgās valsts darba ņēmēji (28). Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka šī tiesību norma ir piemērojama bez izšķirības gan migrējošiem darba ņēmējiem, kas dzīvo kādā uzņemošajā dalībvalstī, gan pārrobežu darba ņēmējiem (29).
36. Turklāt, kā Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ietverts gan LESD 45. pantā, gan Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, aizliedz ne tikai tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī visu veidu netiešu diskrimināciju, kura, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada tādu pašu rezultātu (30).
37. Konkrētāk, spriedumā Caisse pour l'avenir des enfants, kas ir iesniedzējtiesas jautājuma pamatā, Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesības nepieļauj tādas dalībvalsts tiesību normas, saskaņā ar kurām pārrobežu darba ņēmēji var saņemt ģimenes pabalstu – kas ir saistīts ar to, ka viņi veic algotu darbu šajā dalībvalstī, – tikai par saviem bērniem, izslēdzot viņu laulātā bērnus, ar kuriem viņiem nav izcelšanās saiknes, bet kurus viņi uztur, kaut gan tiesības saņemt šo pabalstu ir visiem bērniem, kas dzīvo minētajā dalībvalstī (31).
38. Kā jau norādīju ievadā, rodas jautājums, vai tāda Tiesas atbilde ir attiecināma uz pamatlietā aplūkoto FV situāciju, tas ir, bērna, kurš ar tiesas nolēmumu ir ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē, situāciju. Tādējādi man ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā iepriekš minētās Tiesas judikatūras pamatprincipus, aplūkojamais tiesiskais regulējums var radīt atšķirīgu attieksmi pret pārrobežu darba ņēmējiem, kas varētu būt uzskatāma par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ.
39. Tomēr, ņemot vērā atšķirības starp bērna, kurš ar tiesas nolēmumu ir ievietots ģimenē, un bērna, tai skaitā adoptēta, kam ir izcelšanās saikne ar vienu vai abiem vecākiem, ar kuriem viņš dzīvo kopā, juridisko situāciju, ir nepieciešams uzdot sākotnēju jautājumu: vai konkrētā ģimenes pabalsta piešķiršanas nolūkos jēdzienā “ģimenes loceklis” ir jāietver arī bērns, kas ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē.
40. Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ esmu pārliecināts, ka uz šo jautājumu ir sniedzama apstiprinoša atbilde.
2. Spriedums “Caisse pour l'avenir des enfants”: jēdziens “ģimenes loceklis” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta izpratnē
41. Jautājums par to, vai ģimenes pabalsta piešķiršanas nolūkos jēdzienā “ģimenes loceklis” ir jāietver arī bērns, kas ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē, ir svarīgs, jo lietā Caisse pour l'avenir des enfants Tiesa ir pamatojusies uz jēdzienu “ģimenes loceklis” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta izpratnē (32).
42. Atšķirībā no izskatāmās lietas (33) lietā, kurā taisīts spriedums Caisse pour l’avenir des enfants, iesniedzējtiesa ar otro jautājumu vēlējās noskaidrot, vai Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā paredzētā jēdziena “ģimenes loceklis” definīcija ir piemērojama ģimenes pabalstam, kas minēts Kodeksa 269. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un, apstiprinošas atbildes gadījumā, ar trešo jautājumu – vai laulātā bērna izslēgšana no jēdziena “ģimenes loceklis” definīcijas Kodeksa 270. pantā ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju.
43. Atbildot uz šiem diviem jautājumiem, Tiesa citastarp atsaucās uz sprieduma Depesme u.c. 40. un 64. punktu, atgādinot, pirmkārt, ka migrējoša darba ņēmēja ģimenes locekļi netieši gūst labumu no vienlīdzīgas attieksmes, kas šim darba ņēmējam piešķirta ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu, un, otrkārt, ka LESD 45. pants un šīs regulas 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar pārrobežu darba ņēmēja bērnu, kas var netieši izmantot šajā tiesību normā minētās sociālās priekšrocības, ir jāsaprot ne tikai bērns, kuram ir izcelšanās saikne ar šo darba ņēmēju, bet arī minētā darba ņēmēja laulātā vai reģistrētā partnera bērns, ja šis darba ņēmējs uztur šo bērnu (34). Tāpēc tā nosprieda, ka pārrobežu darba ņēmēja “ģimenes locekļa” jēdziens, uz kuru netieši attiecas vienlīdzīga attieksme saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu, atbilst jēdzienam “ģimenes loceklis” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta izpratnē, kas tostarp ietver laulāto vai partneri, ar kuru Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības (35).
44. Piekrītu šādam secinājumam. Atgādināšu, ka Tiesa šajā ziņā it īpaši ir ņēmusi vērā, pirmkārt, Savienības tiesiskā regulējuma attīstību (36) un to, ka Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā bez jebkādām izmaiņām ir vienkārši pārņemts Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts, un, otrkārt, Direktīvas 2014/54 1. apsvērumu, 1. pantu un 2. panta 2. punktu. Šīs pēdējās tiesību normas apstiprina Savienības likumdevēja gribu Direktīvas 2004/38 2. pantā jēdzienu “ģimenes loceklis” pārņemt tādu, kā tas definēts Tiesas judikatūrā par Regulu Nr. 1612/68, kas atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 492/2011 (37).
45. Jāatzīst – tas, ka Tiesa šajā spriedumā ir atsaukusies uz jēdzienu “ģimenes loceklis” Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkta izpratnē, varētu dot pamatu domāt, ka šis apstāklis neļauj uzskatīt, ka jēdziens “ģimenes loceklis” brīvas darba ņēmēju pārvietošanās kontekstā ģimenes pabalsta piešķiršanas nolūkos var ietvert tostarp bērnu, kurš ar tiesas nolēmumu ir ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē.
46. Tomēr turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ esmu pārliecināts, ka tas tā nav.
C. Par jēdzienu “ģimenes loceklis” vienlīdzīgas attieksmes pret pārrobežu darba ņēmējiem īpašajā kontekstā
47. Pirmām kārtām, kā jau esmu norādījis (38), atšķirībā no lietas, kurā taisīts spriedums Caisse pour l'avenir des enfants, iesniedzējtiesa nevaicā Tiesai, vai saskaņā ar Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktu Kodeksa 270. panta piemērošanas joma būtu jāattiecina arī uz bērniem, kas ievietoti ģimenē ar tiesas nolēmumu. Šī tiesa aprobežojas ar jautājumu, vai saistībā ar tiesībām uz attiecīgajiem ģimenes pabalstiem atšķirīgā attieksme pret bērnu nerezidentu, kurš ar tiesas nolēmumu ir ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē, un ar tiesas nolēmumu ģimenē ievietotu bērnu rezidentu ir saderīga ar Savienības tiesībām.
48. Tātad pamatlietas svarīgākā juridiskā problēma ir nevis iespēja ar tiesas nolēmumu ģimenē ievietotos bērnus uzskatīt par “ģimenes locekļiem” dalībvalstu tiesību sistēmās, bet gan pārrobežu darba ņēmēja tiesības uz brīvu pārvietošanos un vienlīdzīgu attieksmi. Lai gan personas, kurām ir tiesības uz ģimenes pabalstiem, tiek noteiktas saskaņā ar valsts tiesībām (39), tomēr, kā Tiesa to vairākkārt ir atgādinājusi, dalībvalstīm, izmantojot šo kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības, šajā gadījumā noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (40).
49. Šajā kontekstā, lai noskaidrotu kāda darba ņēmēja “ģimenes locekļus”, būtu jāatceras, kā to jau esmu norādījis (41), ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība Savienībā ir balstīta uz vairākiem principiem, it īpaši uz vienlīdzīgas attieksmes principu. Šā principa īstenošana sociālā nodrošinājuma jomā papildus tiek nodrošināta ar Savienības tiesisko regulējumu, kura pamatā citastarp ir princips, ka šajā jomā ir piemērojami tikai vienas valsts tiesību akti (42). Tādējādi, lai pēc iespējas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām, kuras nodarbinātas kādas dalībvalsts teritorijā, saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu, skatot to kopsakarā ar 8. apsvērumu (43), uz personu, kas veic algotu darbu kādā dalībvalstī, pēc vispārējā principa attiecas šīs dalībvalsts tiesību akti, un saskaņā ar šo pantu tai ir jāsaņem tādi paši pabalsti kā šīs valsts pašas valstspiederīgajiem. Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka migrējošie darba ņēmēji piedalās uzņemošās dalībvalsts sociālās politikas finansēšanā ar nodokļu un sociālajām iemaksām, kuras viņi maksā šajā dalībvalstī saistībā ar algoto darbu, ko viņi tajā veic. Tāpēc viņiem ir jāvar gūt no šīs politikas labumu saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem (44).
50. Līdzīgi Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka darba ņēmējam no kādas citas dalībvalsts pienākas tādi paši sociālie pabalsti kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem. Kā to jau atgādināju, ar šīm abām tiesību normām to attiecīgajās jomās tiek konkretizēts LESD 45. panta 2. punktā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips, kas attiecīgos darba ņēmējus aizsargā pret jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kas izriet no dalībvalstu tiesību aktiem, un tās ir jāinterpretē tāpat kā šī pēdējā minētā tiesību norma (45).
51. Otrām kārtām, jāņem vērā princips, saskaņā ar kuru tiesību normas, kurās ir nostiprināta darba ņēmēju brīva pārvietošanās, kas ir uzskatāma par vienu no Savienības pamatiem, ir jāinterpretē plaši (46). Manā ieskatā tas nozīmē, ka vienlīdzīgas attieksmes pret darba ņēmējiem kontekstā jēdziens “ģimenes loceklis” ir jāsaprot plaši, lai tas attiecīgā gadījumā aptvertu arī citas personas, kuras nav Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā uzskaitītās personas, tostarp bērnu, kurš ar tiesas nolēmumu pastāvīgi ir nodots likumīgā aizbildnībā, ja šīs personas atrodas salīdzināmā situācijā ar bērnu, uz kuru attiecas šī tiesību norma (47).
52. Šajā ziņā vēlos atgādināt, ka Direktīvas 2004/38 31. apsvērumā ir norādīts, ka tajā ir ievērotas pamattiesības un pamatbrīvības, kas it īpaši ir atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”).
53. Bērna labāko interešu prioritātes princips, kas atzīts Hartas 24. panta 2. punktā, ir viens no principiem, kas caurauž Savienības tiesību sistēmu (48). Šo principu Tiesa ir atzinusi par prizmu, caur kuru jāaplūko Savienības tiesību normas (49). Judikatūrā Tiesa ņem vērā arī bērnu intereses dzīvot savu ģimenes dzīvi, ko aizsargā Hartas 7. pants (50), kuram atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants (51). No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka faktiskas ģimenes dzīves pastāvēšanā starp audžuvecākiem un viņu ģimenē ievietotu bērnu ir jāņem vērā vairāki faktori, piemēram, kopā nodzīvotais laiks, attiecību kvalitāte, kā arī pieaugušā loma, kādu viņš uzņēmies attiecībā pret bērnu (52).
54. Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma, kā arī no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet šādi turpinājumā norādītie apstākļi. Pirmkārt, bērns FW ar dalībvalsts, proti, Beļģijas, tiesas nolēmumu tika ievietots FV un viņa sievas ģimenē, un šim pārim ir divi kopīgi bioloģiskie bērni; otrkārt, šai tiesas veiktajai ievietošanai ir pastāvīgs raksturs, jo bērns FW ir dzīvojis FV dzīvesvietā kopš 2005. gada, tas ir, kopš ļoti agras bērnības (53); treškārt, FV ir aizgādības tiesības pār bērnu FW un viņš tieši gādā par viņa uzturēšanu, un, visbeidzot, ceturtkārt, bērna FW deklarētā dzīvesvieta un faktiskā un pastāvīgā uzturēšanās vieta ir pie FV.
55. Šie apstākļi ir jāņem vērā kompetentajām iestādēm, lai pēc attiecīgā darba ņēmēja ģimenes faktiskās situācijas izpētes noteiktu, vai bērns, kas ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē, faktiski ir šā darba ņēmēja “ģimenes loceklis” ģimenes pabalstu piešķiršanas nolūkos.
56. Visbeidzot trešām kārtām, vēlos atgādināt, ka no Regulas Nr. 2019/1111 (54) 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta izriet, ka bērna ievietošana audžuģimenē ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā un ka no šīs regulas 30. panta 1. punkta izriet, ka vienā dalībvalstī pieņemtie nolēmumi citās dalībvalstīs tiek atzīti bez kādas īpašas procedūras. Tādējādi šajā lietā konkrētā ģimenes pabalsta piešķiršanas nolūkos Luksemburgas kompetentajām iestādēm ir jāatzīst tiesas nolēmums par ievietošanu ģimenē.
57. Ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka bērnam, kurš ar tiesas nolēmumu ir ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē, ģimenes pabalsta piešķiršanas nolūkos ir jātiek ietvertam jēdzienā “ģimenes loceklis”, jo šis jēdziens aptver arī citas personas, kuras nav Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punktā uzskaitītās personas.
58. Vēl būtu jāizvērtē, vai aplūkotais tiesiskais regulējums, ņemot vērā Tiesas judikatūrā, kuru jau esmu atgādinājis (55), izstrādātos pamatprincipus, var radīt atšķirīgu attieksmi pret pārrobežu darba ņēmējiem, kas varētu būt uzskatāma par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ.
D. Vai aplūkotais tiesiskais regulējums ir netieša diskriminācija LESD 45. panta un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē?
1. Par atšķirīgu attieksmi dzīvesvietas dēļ
59. Pamatojoties uz sprieduma Caisse pour l'avenir des enfants 51. punktu, CAE apgalvo, ka tad, ja bērnam, kas ar tiesas nolēmumu ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē, nav izcelšanās saiknes ar šo darba ņēmēju vai viņa laulāto, šis darba ņēmējs nevar atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz šo bērnu. CAE uzskata, ka izskatāmā lieta tātad ir jānošķir no lietas, kurā pieņemts šis spriedums.
60. Šādam viedoklim nepiekrītu. Lai gan abas šīs lietas zināmā mērā var tikt nošķirtas, uzskatu, ka šis nošķīrums tomēr nav attiecināms uz konkrēto bērnu situācijas salīdzināmību saistībā ar attiecīgā ģimenes pabalsta piešķiršanu.
61. Vispirms – protams, ir taisnība, ka to bērnu, kas ar tiesas nolēmumu ir ievietoti pārrobežu darba ņēmēja ģimenē, situācija juridiski atšķiras no to bērnu situācijas, kuriem, tostarp adopcijas rezultātā, pastāv izcelšanās saikne ar vienu vai abiem vecākiem, ar kuriem viņi dzīvo kopā. Tomēr saskaņā ar judikatūru diskriminācija pastāv tad, ja salīdzināmās situācijās tiek piemēroti dažādi noteikumi vai ja atšķirīgās situācijās tiek piemērots viens un tas pats noteikums (56). Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai situāciju objektīvā salīdzināmība ir jāizvērtē, ņemot vērā ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo mērķi (57). Kā jau esmu norādījis, pamatlietā aplūkotais ģimenes pabalsts ir uzskatāms par sociālu priekšrocību, kas ietilpst Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta, ar kuru ir aizliegta jebkāda veida netieša diskriminācija, piemērošanas jomā (58).
62. Saskaņā ar Tiesas judikatūru uz dzīvesvietu balstīts nošķīrums, kas var būt vairāk nelabvēlīgs citu dalībvalstu pilsoņiem, jo nerezidenti visbiežāk ir citu valstu pilsoņi, rada netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kura var tikt pieļauta tikai ar nosacījumu, ka tā ir objektīvi pamatota (59).
63. Saistībā ar izskatāmo lietu atgādinu, ka no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka saskaņā ar Kodeksa 269. panta 1. punkta a) apakšpunktu tiesības uz ģimenes pabalstu ir visiem bērniem, kuri faktiski un pastāvīgi dzīvo Luksemburgā un kuriem tur ir deklarētā dzīvesvieta. Attiecībā uz šo bērnu rezidentu kategoriju Kodeksa 273. panta 4. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja bērns ir ievietots ģimenē ar tiesas nolēmumu, šo pabalstu izmaksā fiziskai vai juridiskai personai, kurai ir aizgādība pār bērnu un pie kuras ir šā bērna deklarētā dzīvesvieta un viņa faktiskā un pastāvīgā uzturēšanās vieta. Savukārt bērns, kurš ar tiesas nolēmumu ir ievietots pārrobežu darba ņēmēja – tātad nerezidenta, kura aizgādībā ir šis bērns, – ģimenē, nedod tiesības uz minēto pabalstu. Proti, saskaņā ar Kodeksa 269. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 270. pantu pārrobežu darba ņēmējam tiesības uz ģimenes pabalstu ir tikai par šīs personas laulībā dzimušiem bērniem, ārpus laulības dzimušiem bērniem un adoptētiem bērniem.
64. No pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma izriet, ka uz konkrēto ģimenes pabalstu var pretendēt visi Luksemburgā dzīvojošie bērni, un tas nozīmē, ka uz šo pabalstu var pretendēt visi bērni, kas ir Luksemburgā dzīvojoša darba ņēmēja mājsaimniecības locekļi, tostarp bērni, kuri ar tiesas nolēmumu ir ievietoti šā darba ņēmēja ģimenē. Savukārt darba ņēmēji nerezidenti uz šo pabalstu nevar pretendēt par bērniem, kuri viņu ģimenēs ir ievietoti ar tiesas nolēmumu un ar kuriem viņiem nav izcelšanās saiknes.
65. Tāpēc uzskatu, ka šis tiesiskais regulējums ievieš divus atšķirīgus režīmus attiecībā uz tiesībām uz ģimenes pabalstu atkarībā no tā, vai bērni dzīvo vai nedzīvo Luksemburgā, tādējādi ieviešot atšķirīgu attieksmi, kas balstīta uz dzīvesvietas kritēriju un kas tādējādi ir aizliegta ar LESD 45. panta 2. punktu un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu. Šāds uz dzīvesvietu balstīts nošķīrums saistībā ar sociālas priekšrocības piešķiršanu manā ieskatā var būt vairāk nelabvēlīgs pārrobežu darba ņēmējiem un tāpēc ir uzskatāms par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kas būtu pieļaujama tikai tad, ja tā ir objektīvi pamatota (60).
66. Visbeidzot – Tiesa ir norādījusi, ka tam, ka tiesības uz pamatlietā aplūkoto ģimenes pabalstu ar pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem tiek piešķirtas tieši bērnam, kas dzīvo Luksemburgā, bet, runājot par nerezidentiem darba ņēmējiem, šīs tiesības tiek piešķirtas darba ņēmējam attiecībā uz viņa ģimenes locekļiem, kuri definēti šajos tiesību aktos, šajā ziņā nav nekādas nozīmes. Proti, no Tiesas judikatūras izriet, ka ģimenes pabalstus to raksturiezīmju dēļ nevar uzskatīt par tādiem, kas maksājami indivīdam neatkarīgi no viņa ģimenes stāvokļa (61).
2. Par pārrobežu darba ņēmēju netiešas diskriminācijas attaisnojumu
67. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai netieša diskriminācija būtu attaisnojama, tai ir jābūt tādai, ar kuru var nodrošināt leģitīma mērķa sasniegšanu, un tā nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai (62).
68. Tomēr šajā lietā iesniedzējtiesa nenorāda nekādu pamatojumu, un, neskarot tās veicamās pārbaudes, nesaskatu nevienu leģitīmu mērķi, kas ļautu attaisnot diskrimināciju starp bērnu, kurš ar tiesas nolēmumu ir ievietots ģimenē Luksemburgas teritorijā, un bērnu, kurš ar tiesas nolēmumu ir ievietots pārrobežu darba ņēmēja ģimenē.
69. Tālab uzskatu, ka LESD 45. pants un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts, skatot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 883/2004 67. pantu un Regulas Nr. 987/2009 60. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pārrobežu darba ņēmēji nevar saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņu veikto algoto darbu šajā dalībvalstī, par bērniem, kuri ievietoti viņu ģimenēs un pār kuriem viņiem ir aizgādība, kaut arī bērni, kuri ar tiesas nolēmumu ir ievietoti ģimenēs minētajā dalībvalstī, ir tiesīgi saņemt šo pabalstu, kas tiek izmaksāts fiziskai vai juridiskai personai, kuras aizgādībā ir bērns.
E. Par apstākļa, ka pārrobežu darba ņēmējs uztur bērnu, ietekmi uz piedāvāto atbildi
70. Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai apstāklis, ka pārrobežu darba ņēmējs uztur bērnu, ietekmē atbildi uz prejudiciālo jautājumu.
71. Jānorāda, ka no sprieduma Caisse pour l'avenir des enfants 50. punkta izriet, ka attiecībā uz prasību, ka pārrobežu darba ņēmējs uztur bērnu, Tiesa ir secinājusi, ka arī šai prasībai ir jāizriet no faktiskās situācijas, kas ir jānovērtē valsts iestādēm un, attiecīgā gadījumā, valsts tiesām, pamatojoties uz ieinteresētās personas sniegtajiem pierādījumiem, bet tām nav nedz jānosaka šīs līdzdalības bērna uzturēšanā iemesli, nedz skaitliski jānosaka tās konkrētais apmērs.
72. Šajā ziņā uzskatu par būtisku precizēt, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, ka šis nosacījums, raugoties no ģimenes pabalsta piešķiršanas darba ņēmējam nerezidentam viedokļa, ir jāpiemēro vienīgi tad, ja valsts tiesiskajā regulējumā tāds nosacījums ir paredzēts attiecībā uz šā pabalsta piešķiršanu rezidentam, kura aizgādībā ir tā ģimenē ievietotais bērns un pie kura šim bērnam ir viņa deklarētā dzīvesvieta un faktiskā un pastāvīgā uzturēšanās vieta. Citāds secinājums būtu pretrunā vienlīdzīgai attieksmei pret darba ņēmējiem nerezidentiem un darba ņēmējiem rezidentiem. Saistībā ar šo uzskatu, ka iespējamo prasību ģimenes pabalsta piešķiršanai, ka pārrobežu darba ņēmējam ir pilnībā jāuztur viņa ģimenē ievietotais bērns, nevar pieļaut, ja šī prasība neattiecas uz rezidentu, kuram ir aizgādība pār ģimenē ievietoto bērnu, jo pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus vai bioloģisko vecāku iespējamā līdzdalība bērna uzturēšanā, ja tie ir zināmi, faktiski nenozīmē, ka pārrobežu darba ņēmējs, kura ģimenē bērns ir ievietots, nepiedalās bērna uzturēšanā. Katrā ziņā bioloģisko vecāku ieguldījums šā bērna uzturēšanā var būt ļoti ierobežots vai tā var nebūt vispār, jo viņu situācija bieži vien ir ļoti nestabila (63).
V. Secinājumi
73. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Luksemburga) uzdoto prejudiciālo jautājumu ierosinu Tiesai atbildēt šādi:
LESD 45. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. panta 2. punkts, skatot tos kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 67. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, 60. pantu
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pārrobežu darba ņēmēji nevar saņemt ģimenes pabalstu, kas saistīts ar viņu veikto algoto darbu šajā dalībvalstī, par bērniem, kuri ievietoti viņu ģimenēs un pār kuriem viņiem ir aizgādība, kaut arī bērni, kas ar tiesas nolēmumu ir ievietoti ģimenēs minētajā dalībvalstī, ir tiesīgi saņemt šo pabalstu, kas tiek izmaksāts fiziskai vai juridiskai personai, kuras aizgādībā ir bērns. Nosacījuma piemērošana attiecībā uz ģimenes pabalsta piešķiršanu darba ņēmējam nerezidentam, ka šim darba ņēmējam ir jānodrošina bērna uzturēšana, ir piemērojama tikai tad, ja valsts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz šāda pabalsta piešķiršanu šāds nosacījums ir paredzēts rezidentam, kura aizgādībā ir tā ģimenē ievietots bērns un pie kura ir šā bērna deklarētā dzīvesvieta un faktiskā un pastāvīgā uzturēšanās vieta.