ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 27. oktobrī (1)
Lieta C‑522/21
MS
pret
Saatgut-Treuhandverwaltungs GmbH
(Pfälzisches Oberlandesgericht Zweibrücken (Federālās zemes Augstākā tiesa Pfalcā Cveibrikenē, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Augu šķirņu aizsardzība – Regula (EK) Nr. 2100/94 – 14. panta 3. punktā paredzētā atkāpe – 94. panta 2. punkts – Pārkāpums – Tiesības uz atlīdzinājumu – Regula (EK) Nr. 1768/95 – 18. panta 2. punkts – Zaudējumu atlīdzināšana – Fiksēta summa, ko aprēķina, balstoties uz licences maksu četrkāršā apmērā – Komisijas kompetence – Spēkā esamības novērtējums
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar strīdu starp augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku grupu un lauksaimnieku par radušos zaudējumu summas aprēķināšanu pēc tam, kad minētais lauksaimnieks bija prettiesiski audzējis vienu no aizsargātajām šķirnēm.
2. Iesniedzējtiesa lūdz vērtēt Regulas (EK) Nr. 1768/95 (2) 18. panta 2. punkta (turpmāk tekstā – “strīdīgā norma”), kurā ir noteikta minimāla fiksēta zaudējumu atlīdzības summa, spēkā esamību, ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 2100/94 (3) 94. panta 2. punkta pirmo teikumu.
3. Ciktāl šīs tiesas šaubas ir radušās tāpēc, ka Tiesa ir interpretējusi šo Regulas Nr. 2100/94 normu, šī lieta dod Tiesai iespēju vēlreiz atgriezties pie minētās normas interpretācijas.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 2100/94
4. Regulas Nr. 2100/94 13. panta “Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka tiesības un aizliegtās darbības” 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Kopienas augu šķirņu aizsardzības nolūks ir panākt, ka Kopienas augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieks vai īpašnieki, kas šeit turpmāk saukti par “īpašnieku”, ir tiesīgi veikt darbības, kas izklāstītas 2. punktā.
2. Neierobežojot 15. un 16. pantu, attiecībā uz šķirnes komponentiem vai no aizsargājamās šķirnes ievākto materiālu, šeit turpmāk abi saukti “materiāls”, vajadzīga īpašnieka atļauja šādām darbībām:
a) ražošanai vai atjaunošanai (pavairošanai);
[..].
Īpašnieks var dot atļauju, ievērojot nosacījumus un ierobežojumus.
3. 2. punktu piemēro novāktajam materiālam tikai tad, ja tas iegūts, neatļauti lietojot aizsargājamas šķirnes komponentus, un ja īpašniekam nav bijis piemērotas iespējas izmantot savas tiesības attiecībā uz minētās šķirnes komponentiem.”
5. Šīs regulas 14. pants “Atkāpe no Kopienas augu šķirņu aizsardzības” ir formulēts šādi:
“1. Neatkarīgi no 13. panta 2. punkta un lauksaimniecības produkcijas aizsardzības nolūkā lauksaimnieki pavairošanai laukā paši savā īpašumā drīkst lietot ievākto produktu, ko viņi ieguvuši, savā saimniecībā stādot tās šķirnes pavairojamo materiālu, kura nav šķirnes hibrīds vai sintētiska šķirne, uz ko attiecas Kopienas augu šķirņu aizsardzība.
2. 1. punktu piemēro vienīgi šādām lauksaimniecības augu sugām:
[..]
b) graudaugiem:
[..]
Hordeum vulgare L. – miežiem,
[..].
3. Nosacījumus 1. punktā paredzētās atkāpes īstenošanai un selekcionāra un lauksaimnieka likumīgo interešu aizstāvībai pirms šīs regulas stāšanās spēkā nosaka īstenošanas noteikumos, ievērojot 114. pantu, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:
– nav nekāda kvantitatīva ierobežojuma attiecībā uz zemkopības saimniecību tiktāl, cik tas vajadzīgs saimniecībai,
– ievākto produktu audzēšanas nolūkā var apstrādāt vai nu pats lauksaimnieks, vai arī sniedzot viņam pakalpojumus, neskarot noteiktus ierobežojumus, ko dalībvalstis var noteikt attiecībā uz minētā ievāktā produkta apstrādes organizāciju, jo īpaši lai nodrošinātu apstrādei reģistrētā produkta identitāti ar to produktu, ko iegūst apstrādes rezultātā,
– sīkzemniekiem nav jāmaksā nekāda atlīdzība īpašniekam; par sīkzemniekiem uzskata:
[..],
– citiem lauksaimniekiem jāmaksā īpašniekam taisnīga atlīdzība, kas ir ievērojami zemāka nekā summa, ko iekasē par tās pašas šķirnes pavairojamā materiāla licencētu ražošanu tādā pašā platībā; attiecīgās taisnīgās atlīdzības faktiskais apjoms laika gaitā var mainīties, ievērojot to, kādā mērā izmanto 1. punktā paredzēto atkāpšanos attiecībā uz attiecīgo šķirni,
– par uzraudzību atbilstībai šā panta noteikumiem vai tiem noteikumiem, kas pieņemti, ievērojot šo pantu, atbild vienīgi īpašnieki; organizējot šo uzraudzību, viņi nedrīkst paredzēt palīdzību no oficiālām iestādēm,
– lauksaimnieki vai pārstrādātāji sniedz īpašniekiem pēc viņu pieprasījuma attiecīgu informāciju; attiecīgu informāciju var sniegt arī oficiālas iestādes, kas saistītas ar lauksaimnieciskās ražošanas uzraudzību, ja šādu informāciju gūst, veicot ierastus uzdevumus bez papildu apgrūtinājuma vai izmaksām. Šie noteikumi attiecībā uz personas datiem neierobežo Kopienas un valstu likumus par cilvēku aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un brīvu apriti.”
6. Minētās regulas 94. pantā “Pārkāpums” ir paredzēts:
“1. Lai kurš:
a) nebūdams tiesīgs to darīt, veiktu vienu no 13. panta 2. punktā izklāstītajām darbībām attiecībā uz šķirni, kam ir piešķirta Kopienas augu šķirņu aizsardzība, vai
[..]
īpašnieks viņu var iesūdzēt tiesā, lai viņš novērstu šādu pārkāpumu vai samaksātu saprātīgu kompensāciju, vai veiktu kā vienu, tā otru.
2. Lai kurš tā rīkotos apzināti vai nolaidības dēļ, viņš turklāt atlīdzina īpašniekam jebkādus papildu zaudējumus, kas radušies no attiecīgās darbības. Nenozīmīgas nolaidības gadījumā šīs prasības var samazināt atbilstīgi šādas nenozīmīgas nolaidības pakāpei, tomēr ne tādā mērā, lai tās būtu mazākas nekā labums, ko tādējādi ieguvusi persona, kura izdarījusi attiecīgo pārkāpumu.”
2. Regula Nr. 1768/95
7. Regula Nr. 1768/95 ir pieņemta, pamatojoties uz Regulas Nr. 2100/94 114. pantu.
8. Pirmās minētās regulas 18. panta “Īpašas civiltiesiskas prasības” 2. punktā ir noteikts:
“Ja šāda persona atkārtoti un apzināti nepilda savus pienākumus saskaņā ar Regulas [Nr. 2100/94] 14. panta 3. punkta ceturto ievilkumu attiecībā uz viena īpašnieka vienu vai vairākām šķirnēm, pienākums īpašniekam atlīdzināt jebkādu turpmāku kaitējumu saskaņā ar Regulas [Nr. 2100/94] 94. panta 2. punktu attiecas vismaz uz vienreizēji izmaksājamu [fiksētu] summu, ko aprēķina, pamatojoties uz četrkārtīgu [vidējo] apjomu, ko iekasē par [..] licencētu audzēšanu [..], ar to neietekmējot lielāka kaitējuma atlīdzināšanu.”
III. Tiesvedības rašanās fakti, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
9. Sabiedrība Saatgut‑Treuhandverwaltungs GmbH (turpmāk tekstā – “STV”) ir augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku apvienība, kuras uzdevums ir aizsargāt savas tiesības un it īpaši – savā vārdā īstenot tiesības uz informāciju un samaksu.
10. MS, prasītājs pamatlietā, ir lauksaimnieks, pret kuru STV vērsās pirmajā instancē, tostarp pieprasot informāciju par prettiesiski audzēto ziemas miežu šķirni ‘KWS Meridian’, kura ir aizsargāta saskaņā ar Savienības tiesībām un kuru MS audzēja pēdējos četrus tirdzniecības gadus – no 2012./2013. līdz 2015./2016. gadam.
11. Tiesvedībā pret STV prasītājs pamatlietā pirmo reizi sniedza informāciju par iepriekš minēto sēklas graudu apstrādes darbībām šajos četros gados, kuros apjoms bija attiecīgi 24,5, 26, 34 un 45,4 centneri.
12. Pēc pirmajā instancē pasludinātā sprieduma prasītājs pamatlietā a posteriori samaksāja vidējo summu, ko iekasē par licencētu audzēšanu un kas maksājama par 2015./2016. tirdzniecības gadu atbilstoši saprātīgai kompensācijai saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktu (4).
13. STV pieprasīja samaksāt papildu zaudējumu atlīdzību, proti, četrkāršu apmēru vidējai summai, ko iekasē par licencētu audzēšanu, par 2013./2014., 2014./2015. un 2015./2016. tirdzniecības gadu (5) kā kompensāciju, kas paredzēta Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā, to lasot kopā ar strīdīgo normu, atskaitot “vienkāršo” licences maksu par aizsargātas augu šķirnes pavairojamā materiāla ražošanu, kuru prasītājs pamatlietā samaksāja a posteriori.
14. Prasītājs pamatlietā apstrīdēja STV tiesības uz šādu maksājumu. Šajā ziņā viņš apgalvoja, ka zaudējumi, ko STV bija radījusi neatļautā rīcība, jau bija atlīdzināti ar “vienkāršās” licences maksas maksājumu, tā vietā, lai maksātu summu par audzēšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1768/95 5. panta 5. punktu. Viņš arī norādīja, ka vispārējas un papildu zaudējumu atlīdzības ar soda raksturu uzlikšana neatbilst Tiesas judikatūrai.
15. Ar 2020. gada 4. decembra spriedumu Landgericht Kaiserslautern (Kaizerslauternas apgabaltiesa, Vācija) būtībā apmierināja (6)STV prasību, atsaucoties uz strīdīgās normas “skaidro formulējumu”.
16. Prasītājs pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Pfälzisches Oberlandesgericht Zweibrücken (Federālās zemes Augstākā tiesa Pfalcā Cveibrikenē, Vācija). Viņa ieskatā strīdīgā norma neatbilst Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam un ir jāatzīst par spēkā neesošu. Šī otrā minētā tiesību norma neesot uzskatāma par tādu, ar kuru tiek atļauts īpašniekam piešķirt fiksētu zaudējumu atlīdzību ar soda raksturu licences maksas summas četrkāršā apmērā, bet gan esot jāsaprot tādējādi, ka zaudējumu atlīdzībai esot pēc iespējas precīzāk jāatbilst kaitējumam, kurš ir faktiski nodarīts īpašniekam un kurš noteikti ir radies viņa tiesību pārkāpuma dēļ.
17. STV apgalvo, ka ar strīdīgo normu nav pārkāptas Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta prasības un tā atbilst Tiesas judikatūrai. Ņemot vērā, ka tiesības, kuras piešķir īpašnieka statuss, ir pārkāptas apzināti un atkārtoti, minimālas fiksētas zaudējumu atlīdzības noteikšana “vienkāršas” licences maksas četrkāršā apmērā, tās ieskatā, esot taisnīga un saprātīga atlīdzība.
18. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tās nolēmums ir atkarīgs tikai no strīdīgās normas spēkā esamības. Tā norāda, ka šī norma, ar kuru Eiropas Komisija noteica minimālo fiksēto zaudējumu atlīdzību licences maksas četrkāršā apmērā, varētu pārkāpt Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta pirmo teikumu un tādējādi būt atceļama.
19. Iesniedzējtiesa norāda, ka Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkts ir vērsts uz to, lai kompensētu priekšrocību, kuru guvis pārkāpējs, proti, lauksaimnieks, uz ko neattiecas atkāpe no Savienības augu šķirņu aizsardzības šīs regulas 14. panta izpratnē; tajā ir paredzēta taisnīga atlīdzība, kas atbilst “vienkāršas” licences maksas summai. Šajā kontekstā minētās regulas 94. panta 2. punkta pirmais teikums varētu būt interpretējams tādējādi, ka īpašniekam būtu tiesības uz papildu zaudējumu atlīdzību apzināti vai nolaidības dēļ izdarīta pārkāpuma gadījumā tikai tad, ja būtu konkrēti pierādīti šādi zaudējumi.
20. Iesniedzējtiesas ieskatā Tiesas judikatūra liek domāt, ka minimālās zaudējumu atlīdzības principa vispārināšana neatbilst Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta pirmajam teikumam (7). Tā atgādina, ka īstenošanas regulā, kas ir pieņemta, pamatojoties uz pamatregulā iekļautu pilnvarojumu, nevar tikt veikta atkāpe no pamatregulas normām, no kurām tā ir atvasināta, un pretrunas gadījumā tā ir jāatceļ (8).
21. Šajā kontekstā Pfälzisches Oberlandesgericht Zweibrücken (Federālās zemes Augstākā tiesa Pfalcā Cveibrikenē) ar 2021. gada 18. augusta lēmumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 24. augustā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [strīdīgā norma], ciktāl ar tajā minētajiem nosacījumiem var prasīt minimālo zaudējumu atlīdzību licences maksas četrkāršā apmērā, ir saderīg[a] ar [Regulu Nr. 2100/94], it īpaši ar tās 94. panta 2. punkta pirmo teikumu?”
22. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki un Komisija. Šie paši lietas dalībnieki un Komisija arī sniedza mutvārdu apsvērumus 2022. gada 14. jūlija tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
IV. Analīze
23. Pirms vērtēju strīdīgās normas spēkā esamību, ir jāpārbauda prejudiciālā jautājuma pieņemamība.
A. Par pieņemamību
24. Komisija pirms analīzes pēc būtības apsvērumos norāda – tomēr tieši neapgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams –, ka apstākļi, kas ir saistīti ar pamatlietu, kādi tie izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, nebūt nav skaidri. Komisija norāda, ka tai ir šaubas par to, vai šajā gadījumā Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktā noteiktie nosacījumi, it īpaši nosacījums par ievākta aizsargātas šķirnes produkta lietošanu pavairošanai laukā pašiem savā īpašumā lauksaimniecības produkcijas aizsardzības nolūkā, bija spēkā 2013./2014. līdz 2015./2016. tirdzniecības gadā, kuros prasītājs pamatlietā audzēja aplūkojamo aizsargāto šķirni. Komisija norāda, ka tad, ja tas tā nav, prejudiciālais jautājums par strīdīgās normas spēkā esamības vērtējumu nebūtu izšķirīgs strīda atrisinājumam. Tomēr Komisija uzsver, ka šo jautājumu vērtēt var vienīgi iesniedzējtiesa, kurai pienākas noteikt visus atbilstīgos faktus.
25. Pirmkārt, man ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet: tā kā vienīgi iesniedzējtiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt tajā izskatāmās lietas faktus, principā Tiesas analīzei jāaprobežojas ar elementiem, ko iesniedzējtiesa iesniegusi tās vērtēšanai, un tai jāņem vērā situācija, kuru valsts tiesa uzskata par iedibinātu, un tai nav saistoši apgalvojumi, ko sniedz viena vai otra pamatlietas puse (9).
26. Otrkārt, arī atgādināšu – ir noteikts, ka uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesībām attiecas nozīmības pieņēmums (10). Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī ja izvirzītā problēma ir hipotētiska, vai Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (11).
27. Tomēr šajā gadījumā tas tā nav.
28. Pirmkārt, vēlos norādīt – lai arī, protams, ir taisnība, ka iesniedzējtiesa nav norādījusi, kāpēc Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. un 3. punkts ir piemērojams pamatlietas strīdam, ne prasītājs pamatlietā, ne STV tomēr neapstrīd, ka šī norma un principā strīdīgā norma ir piemērojamas šajā lietā.
29. Otrkārt, jānorāda, ka no prejudiciālā jautājuma formulējuma var secināt, ka iesniedzējtiesai ir šaubas nevis par to, vai strīdīgā norma ir piemērojama, bet tikai par tās atbilstību Regulai Nr. 2100/94 un it īpaši tās 94. panta 2. punkta pirmajam teikumam.
30. Šajā ziņā jāatzīmē – STV precizē, ka nav apstrīdēts, ka prasītājs pamatlietā savā īpašumā atkārtoti izmantoja ziemas miežu šķirnes ‘KWS Meridian’ pavairojamo materiālu, kuru viņš pats bija ieguvis, lai gan nebija izpildījis nosacījumus, kas prasīti audzēšanai, it īpaši 2013./2014. līdz 2015./2016. tirdzniecības gadā.
31. Līdz ar to uzskatu, ka par šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību nav šaubu.
B. Par lietas būtību
32. Lai piedāvātu atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu, pirmkārt, paskaidrošu saistību starp principu, ka ir prasīta Savienības augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja attiecībā uz aizsargājamās augu šķirnes komponentiem vai no tās ievākto materiālu, it īpaši audzēšanai vai atjaunošanai (pavairošanai), un atkāpi no šīs atļaujas, un, otrkārt, ņemot vērā šo saistību, pārbaudīšu pašu strīdīgās normas spēkā esamību.
1. Vispārīgi apsvērumi par saistību starp Savienības augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka atļauju un atkāpi no šīs atļaujas
33. Jānorāda, ka atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 13. panta 2. punkta a) apakšpunktam attiecībā uz šķirnes komponentiem vai no aizsargājamās šķirnes ievākto materiālu ir vajadzīga Savienības augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka atļauja, tostarp audzēšanai vai atjaunošanai (pavairošanai) (12).
34. Bez šādas atļaujas Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkta a) apakšpunktā īpašniekam ir paredzēta iespēja tostarp personu, kura bez atļaujas ir veikusi šādu audzēšanu vai atjaunošanu (pavairošanu), iesūdzēt tiesā, lai [tā] samaksātu saprātīgu kompensāciju. Turklāt, ja šī persona rīkojās bez prasītās atļaujas apzināti vai nolaidības dēļ, īpašniekam ir arī tiesības uz nodarīto zaudējumu atlīdzību atbilstoši šīs regulas 94. panta 2. punktam (13).
35. Tomēr lauksaimniecības produkcijas aizsardzības nolūkā Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktā ir paredzēta atkāpe no Savienības augu šķirņu aizsardzības, tā dēvētā “lauksaimnieku privilēģija” (14). Šajā normā lauksaimniekiem ir noteikta atļauja pavairošanai laukā pašiem savā īpašumā lietot ievākto produktu, ko viņi ieguvuši, savā saimniecībā audzējot tādas aizsargājamās šķirnes pavairojamo materiālu, kura ir minēta šīs regulas 14. panta 2. punktā norādītajā lauksaimniecības šķirņu sarakstā, un šajā gadījumā tā ir graudaugu šķirne “Hordeum vulgare L – mieži”.
36. Lai paskaidrotu saistību starp īpašnieka atļaujas principu un atkāpes no šā principa nosacījumiem, pirmām kārtām, pievērsīšos nosacījumiem, kādi ir jāizpilda lauksaimniekam, lai viņš varētu izmantot Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punktā paredzēto atkāpi, it īpaši nosacījumam par “taisnīgas atlīdzības” maksāšanu, kā arī tam, kas to atšķir no “saprātīgas kompensācijas”, kas paredzēta šīs regulas 94. panta 1. punktā. Otrām kārtām, sīki aprakstīšu īstenošanas noteikumus nosacījumiem, kas ļauj īstenot Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktā paredzēto atkāpi – šie īstenošanas noteikumi ir ieviesti ar Regulu Nr. 1768/95.
a) Par Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem
37. Uz atkāpi no Savienības augu šķirņu aizsardzības attiecas nosacījumi, kas paredzēti Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punktā (15). Lauksaimnieku privilēģija līdz ar to netiek piemērota, ja lauksaimnieks neievēro šos nosacījumus. Tie “ir noteikti Regulā [Nr. 1768/95], kas minēta [Regulas Nr. 2100/94] 114. pantā”, pamatojoties uz virkni kritēriju, kuri minēti šīs regulas 14. panta 3. punktā un kuri ļauj, pirmām kārtām, īstenot minēto atkāpi un, otrām kārtām, aizstāvēt selekcionāra un lauksaimnieka likumīgās intereses (16).
38. Šo kritēriju vidū Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā ir minēts lauksaimnieku pienākums maksāt īpašniekam taisnīgu atlīdzību, kas saskaņā ar šo normu “ir ievērojami zemāka nekā summa, ko iekasē par [..] licencētu ražošanu”.
39. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja lauksaimnieks, kurš izmanto produktu, kas ievākts, audzējot aizsargātas augu šķirnes pavairojamo materiālu, nesamaksā īpašniekam šo taisnīgo atlīdzību (17), viņš nevar atsaukties uz Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktu un tādējādi ir uzskatāms par tādu, kurš bez atļaujas ir izdarījis vienu no šīs regulas 13. panta 2. punktā minētajām darbībām (18). Tas nozīmē, ka viņš nevar izmantot lauksaimnieku privilēģiju un viņam, vienkārši sakot, “ir jāatgriežas izejas punktā”. Citiem vārdiem, ja audzēšanas laikā netiek ievēroti minētās regulas 14. panta 3. punktā noteiktie kritēriji, atkāpi nepiemēro un audzēšana ir ar šīs pašas regulas 13. panta 2. punktu īpašniekam piešķirto tiesību pārkāpums.
40. Attiecīgā gadījumā lauksaimniekam ir piemērojams Regulas Nr. 2100/94 94. pants (19). Līdz ar to īpašnieks viņu var iesūdzēt tiesā, lai viņš novērstu šādu pārkāpumu vai samaksātu saprātīgu kompensāciju, vai veiktu kā vienu, tā otru. Ja runa ir par apzinātu rīcību vai nolaidību, lauksaimnieks turklāt atlīdzina īpašniekam radušos zaudējumus (20).
41. Šeit man šķiet lietderīgi norādīt uz atšķirību starp formulējumu “taisnīga atlīdzība”, kas minēts Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā, un formulējumu, kas minēts šīs regulas 94. panta 1. punktā. Tiesa jau ir uzsvērusi, ka, neraugoties uz šajās divās normās lietoto formulējumu līdzību, tie neattiecas uz to pašu jēdzienu (21). Tādējādi, kamēr formulējuma “taisnīga atlīdzība”, kas minēts Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā, to lasot kopā ar Regulas Nr. 1768/95 5. panta 5. punktu, mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp lauksaimnieku un augu šķirņu īpašnieku savstarpējām likumīgajām interesēm, tā formulējuma mērķis, kas minēts šīs regulas 94. panta 1. punktā, kura tekstā nav veikts nošķīrums atkarībā no personas, kas izdarījusi pārkāpumu, statusa, ir tieši vērsts uz saprātīgas kompensācijas samaksu saistībā ar pārkāpumu celtas prasības kontekstā (22).
42. Tiesas ieskatā no minētā izriet, ka nodeva par atļautu audzēšanu Regulas Nr. 2100/94 14. panta izpratnē nevar tikt izmantota par šīs regulas 94. panta 1. punktā paredzētās saprātīgās kompensācijas aprēķina pamatu (23). Patiesībā jebkura cita interpretācija nevarēs nodrošināt ne minētās regulas mērķi, ne tās lietderīgu iedarbību (24). Vēlāk atgriezīšos pie šā elementa, kuram ir liela nozīme prejudiciālā jautājuma izvērtējumā (25).
b) Par nosacījumu, kas ļauj īstenot lauksaimnieku privilēģiju, īstenošanas noteikumiem: Regula Nr. 1768/95
43. Atgādināšu, ka Regulas Nr. 2100/94 114. pantā minētā regula ir Regula Nr. 1768/95 (26). Saskaņā ar Regulas Nr. 1768/95 1. pantu tā iedibina īstenošanas noteikumus par nosacījumiem, lai varētu īstenot Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktā paredzēto atkāpi (27).
44. Regulā Nr. 1768/95 tostarp ir paredzēti, pirmām kārtām, noteikumi, kas ļauj noteikt taisnīgas atlīdzības apjomu (šīs regulas 5. pants) (28), un, otrām kārtām, brīdis, kurā rodas lauksaimnieka individuālais pienākums maksāt šo atlīdzību īpašniekam atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajam ievilkumam, proti, kad lauksaimnieks faktiski izmanto ievākto produktu pavairošanas mērķiem savā laukā (Regulas Nr. 1768/95 6. pants).
45. Regulas Nr. 1768/95 18. pantā ir arī paredzētas īpašas civiltiesiskas prasības lauksaimnieku privilēģijas nosacījumu neievērošanas gadījumā.
46. Strīdīgajā normā tālab ir noteikts, ka Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā paredzētā pienākuma maksāt taisnīgu atlīdzību atkārtotas un apzinātas neizpildes gadījumā attiecībā uz viena īpašnieka vienu vai vairākām šķirnēm pienākums īpašniekam atlīdzināt kaitējumu saskaņā ar [Regulas Nr. 2100/94] 94. panta 2. punktu attieksies vismaz uz vienreizēji izmaksājamu [fiksētu] summu, ko aprēķina, pamatojoties uz četrkārtīgu [vidējo] apjomu, ko iekasē par licencētu audzēšanu, ar to neietekmējot lielāka kaitējuma atlīdzināšanu.
47. Šī ir tiesību norma, uz kuru attiecas iesniedzējtiesas uzdotais jautājums par spēkā esamības vērtējumu un kuru es izvērtēšu, ņemot vērā šos vispārīgos apsvērumus.
2. Spēkā esamības pārbaude
48. Ar vienīgo uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai strīdīgā norma ir spēkā neesoša, ņemot vērā Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta pirmo teikumu, ciktāl tajā pienākuma maksāt “taisnīgu atlīdzību” atbilstoši šīs regulas 14. panta 3. punkta ceturtajam ievilkumam atkārtotas un apzinātas neizpildes gadījumā ir paredzēta īpašniekam nodarīto zaudējumu minimālā atlīdzība vidējās summas, ko iekasē par licencētu audzēšanu, četrkāršā apmērā.
49. Veicot šo pārbaudi, vispirms norādīšu iemeslus, kuru dēļ ir jānoraida prasītāja pamatlietā argumenti par Komisijas kompetences neesamību pieņemt strīdīgo normu. Pēc tam, ņemot vērā Tiesas judikatūru, izvērtēšu Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta normatīvo saturu, attiecībā uz kuru iesniedzējtiesa uzdeva jautājumu par strīdīgās normas spēkā esamības novērtējumu. Visbeidzot, no tā izdarīšu secinājumus, kas derīgi, lai sniegtu atbildi uz uzdoto jautājumu.
a) Par Komisijas kompetenci pieņemt strīdīgo normu
50. Prasītājs pamatlietā apgalvo, ka Komisijai nebija kompetences pieņemt strīdīgo normu un tādējādi arī noteikt saprātīgu kompensāciju, kas maksājama atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. pantam.
51. Es šai pieejai nepiekrītu.
52. Atgādinu, ka Tiesas vērtējumam par Savienības tiesību normas spēkā esamību ir jāatbilst prejudiciālajam jautājumam, kas tai ir uzdots (29).
53. Šajā gadījumā jautājums attiecas uz strīdīgās normas atbilstību, ņemot vērā it īpaši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta pirmo teikumu. Tādējādi, apstrīdot Komisijas kompetenci pieņemt strīdīgo normu, prasītājs pamatlietā vēlas paplašināt iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu (30).
54. Turklāt ir acīmredzami, ka strīdīgās normas spēkā esamības pārbaude, kuru veikt iesniedzējtiesa lūdz Tiesu, ir jāveic, ņemot vērā šā tiesību akta – kas pieņemts, kā norādīts šo secinājumu 7. punktā, uz Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta pamata – būtību un mērķi (31). Šajā ziņā Regulas Nr. 2100/94 114. pants, to lasot kopā ar šīs regulas 14. panta 3. punktu, piešķir Komisijai pilnvaras noteikt šajā normā paredzētās atkāpes īstenošanas noteikumus (32).
55. No tā izriet, ka Komisija, pamatojoties uz šīm normām, ir pilnvarota pieņemt tādu īstenošanas regulu kā Regula Nr. 1768/95, lai noteiktu nosacījumus, kas ļauj īstenot Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktā paredzēto atkāpi un aizsargāt selekcionāra un lauksaimnieka likumīgās intereses. Šajā ziņā attiecībā uz Regulas Nr. 1768/95 mērķi un pamatojumu no tās otrā, trešā, desmitā un vienpadsmitā apsvēruma izriet, ka šī regula ir vērsta uz to, lai noteiktu šādus nosacījumus, kā arī lai konkretizētu, pirmām kārtām, saikni starp īpašnieka tiesībām un tiesībām, kas izriet no Regulas Nr. 2100/94 14. panta noteikumiem, un, otrām kārtām, saikni starp lauksaimniekam piešķirto atļauju un šīs atļaujas izmantošanu.
56. Turklāt, ciktāl Regulas Nr. 1768/95 mērķis ir precizēt Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punktā minētos kritērijus, kas ļauj īstenot aplūkojamo atkāpi un aizsargāt selekcionāra un lauksaimnieka likumīgās intereses, ir arī jānosaka, vai – saskaņā ar to, ko jautā iesniedzējtiesa, – Komisija, strīdīgajā normā paredzot īpašniekam nodarīto zaudējumu minimālo atlīdzību vidējās summas, ko iekasē par licencētu audzēšanu, četrkāršā apmērā, nav ievērojusi saturu Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta normām, kā tās interpretējusi Tiesa.
57. Šim nolūkam man šķiet nepieciešams īsi atgādināt atbilstīgo judikatūru par Regulas Nr. 2100/94 94. pantu.
b) Par judikatūru attiecībā uz Regulas Nr. 2100/94 94. pantu: spriedums “Hansson”
58. Man šķiet, ka spriedums Hansson (33) ir precedents, uz kuru Tiesa var pamatoti balstīties, atbildot uz prejudiciālo jautājumu. Lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, iesniedzējtiesa būtībā vēlējās noskaidrot principus, kas ir piemērojami saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. pantu maksājamo atlīdzību un kompensāciju summas noteikšanai un aprēķinam.
1) Kompensāciju raksturs
59. Attiecībā uz to kompensāciju raksturu, kuras maksājamas saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. pantu, Tiesa norādīja, pirmkārt, ka no šīs regulas 94. panta 2. punkta izriet, ka tajā ir paredzēts tikai atlīdzināt zaudējumus, kas ir nodarīti šīs šķirnes pārkāpuma dēļ, Savienības augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam (34).
60. Pirmām kārtām, Tiesa norādīja, ka Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punkta mērķis ir finansiāli kompensēt pārkāpēja gūto labumu, un šis labums atbilst summai, kura ir ekvivalenta maksai, ko tas nav samaksājis (35). Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka šajā tiesību normā nav paredzēta citu tādu zaudējumu atlīdzība, kuri nav saistīti ar saprātīgas kompensācijas [taisnīgas atlīdzības] nesamaksāšanu minētās tiesību normas izpratnē (36). Otrām kārtām, Tiesa norādīja, ka šīs regulas 94. panta 2. punkts attiecas uz “papildu” zaudējumiem, kuri pārkāpējam ir jāatlīdzina īpašniekam tāda pārkāpuma gadījumā, kas izdarīts “apzināti vai nolaidības dēļ” (37).
61. Tiesas ieskatā no tā izriet, ka Regulas Nr. 2100/94 94. pantā ir noteiktas tiesības uz Savienības augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašniekam sniedzamo atlīdzinājumu, “kas ir ne vien pilnīgs, bet kam ir arī objektīvs pamats, proti, tas attiecas tikai uz zaudējumiem, kuri paši par sevi izriet no pārkāpuma” (38). Tālab, ņemot vērā ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes secinājumus (39), Tiesa apstiprināja, ka šī norma nav interpretējama kā tāda, kas var būt tiesisks pamats, kuru šis īpašnieks var izmantot, lai prasītu pārkāpējam piespriest tādu sodoša rakstura zaudējumu atlīdzību, kuri ir noteikti pēc vienotas likmes. Tā piebilda, ka, gluži pretēji, atlīdzībai, kura ir maksājama atbilstoši minētajai normai, ir cik vien iespējams precīzi jāatspoguļo faktiskie un konkrētie zaudējumi, kas augu šķirnes tiesību īpašniekam ir nodarīti ar pārkāpumu (40).
62. Otrkārt, Tiesa, atsaucoties uz Direktīvas 2004/48/EK (41) 17. un 26. apsvērumu, kā arī uz šīs direktīvas 13. panta 1. punktu (42), paziņoja, ka šāda interpretācija atbilst šīs direktīvas mērķiem, kurā ir noteikts minimālais standarts attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību vispārīgu ievērošanu (43).
2) Atlīdzības noteikšanas kārtība: zaudējumu atlīdzināšanas apjoms
63. Attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas apjomu Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta izpratnē Tiesa ir norādījusi, ka pārkāptās augu šķirnes tiesību īpašniekam ir jāsniedz pierādījumi par to, ka viņam nodarītie zaudējumi pārsniedz šīs regulas 94. panta 1. punktā paredzētajā saprātīgajā kompensācijā ietvertos elementus (44). Tādējādi Tiesa ir noteikusi šīs atlīdzināšanas apjomu, uzsverot, ka ierastā maksa, kas maksājama par licencētu audzēšanu, nevar per se būt par pamatu šo zaudējumu novērtēšanai. Šāda maksa ļauj aprēķināt minētās regulas 94. panta 1. punktā paredzēto saprātīgo kompensāciju, un tai nav obligātas saiknes ar zaudējumiem, kuri ir palikuši neatlīdzināti un kuru atlīdzināšana ir paredzēta šīs regulas 94. panta 2. punktā (45).
64. Šajā ziņā Tiesa, pirmām kārtām, atgādināja, ka apstākļi, kuri ir attaisnojuši par licencētu audzēšanu ierasti maksājamās maksas palielināšanu, lai aprēķinātu saprātīgo kompensāciju, nevar tikt ņemti vērā vēl vienu reizi Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā paredzētajā atlīdzībā (46). Otrām kārtām, Tiesa nosprieda, ka tiesai, kura izskata lietu, ir jāizvērtē, ciktāl zaudējumi, uz kuriem pārkāptās šķirnes īpašnieks atsaucas, var tikt precīzi pierādīti un vai ir jānosaka vienotas likmes maksājums [fiksēta summa], kas vislabāk atspoguļo faktisko situāciju saistībā ar šiem zaudējumiem (47).
c) Par strīdīgās normas spēkā esamības apstrīdēšanu, ņemot vērā Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktu, kā to interpretējusi Tiesa
65. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai attiecībā uz zaudējumiem principa par minimālo fiksēto summu licences maksas četrkāršā apmērā, kā paredzēts strīdīgajā normā, vispārināšana atbilst Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam, kā to interpretējusi Tiesa.
1) Argumenti, ko izvirzījis prasītājs pamatlietā, STV un Komisija
66. Prasītājs pamatlietā apgalvo, ka strīdīgā norma, vismaz tās otrā daļa, ir uzskatāma par spēkā neesošu un to var viegli atcelt vai atzīt par spēkā neesošu, vienlaikus atstājot spēkā Regulas Nr. 1768/95 pārējo daļu. Viņš piebilst, ka šīs normas pirmā daļa ierobežo Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā paredzēto pienākumu atlīdzināt zaudējumus gadījumā, ja ir pārkāpums attiecībā uz “viena īpašnieka vienu vai vairākām šķirnēm”. Šāds šīs normas tvēruma un piemērošanas jomas ierobežojums nav norādīts minētās normas formulējumā un neizriet no tās satura, līdz ar to arī pirmā daļa esot prettiesiska un esot jāatceļ.
67. STV apgalvo, ka Komisija pamatoti pieņēma strīdīgo normu, ievērojot Regulas Nr. 2100/94 mērķus un pamatnostādnes, un tāpēc tā nav atzīstama par spēkā neesošu. Tāpat neesot strīda par to, ka prasītājs pamatlietā apzināti rīkojās bez Savienības augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieka atļaujas. Tādējādi Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktā un 14. panta 3. punktā noteiktie nosacījumi, tos lasot kopā ar strīdīgo normu, esot neapstrīdami izpildīti.
68. Savukārt Komisija apgalvo, ka strīdīgā norma atbilst Regulas Nr. 2100/94 prasībām, ciktāl ar šajā normā noteiktajiem nosacījumiem var tikt pieprasīta minimālā atlīdzība licences maksas četrkāršā apmērā.
69. Konkrētāk, Komisija rakstveida apsvērumos pamato strīdīgajā normā paredzētās minimālās fiksētās summas piemērošanu ar to, ka tad, ja uz aizsargātas šķirnes audzēšanu neattiecas lauksaimnieku privilēģija, proti, prettiesiskas atkārtotas apsēšanas gadījumā, fakts, ka netiek samaksāta saprātīga kompensācija, kas zemāka par ierasto licences maksu, būtu uzskatāms par šīs privilēģijas “ļaunprātīgu izmantošanu”, kas piešķirtu ne tikai tiesības saņemt šīs maksas samaksu atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 1. punktam, bet arī tiesības saņemt nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu šīs regulas 94. panta 2. punkta izpratnē. Komisijas ieskatā tad, ja ļaunprātīgā izmantošana ir atkārtota un apzināta, šī atlīdzināšana būtu jānosaka atbilstoši minimālajai summai, kas paredzēta strīdīgajā normā (48).
70. Komisijas ieskatā, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 2100/94 14. pants, kas attiecas uz lauksaimnieku privilēģiju, regulē sarežģīto līdzsvaru starp augu šķirņu īpašnieku un lauksaimnieku interesēm, esot atbilstoši, ka par tāda lauksaimnieka pārkāpumu, uz kuru attiecas šī privilēģija, bet kurš atkārtoti un apzināti neievēro pienākumu samaksāt taisnīgo atlīdzību, kas mazāka par ierasto maksu (šīs regulas 14. panta 3. punkta ceturtais ievilkums), nosaka bargāku sodu nekā par “vienkāršu” gadījumu, kurā darbība, kam ir vajadzīga atļauja, tiek apzināti vai nolaidības dēļ īstenota bez atļaujas (minētās regulas 94. panta 2. punkts) (49). Strīdīgā minimālā fiksētā summa atbilstot standarta pieejai minimālajiem zaudējumiem, kas parasti nodarīti aizsargājamo šķirņu īpašniekiem.
71. Šajā ziņā Komisija tiesas sēdē atsaucās uz spriedumu Stowarzyszenie Oławska Telewizja Kablowa (50), kurā Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2004/48 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru aizskarto intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks var prasīt personai, kas pārkāpusi šīs tiesības, vai nu atlīdzināt tam nodarītos zaudējumus, ņemot vērā visus attiecīgos lietas apstākļus, vai arī, nepastāvot vajadzībai šim īpašniekam pierādīt faktiskus zaudējumus, samaksāt summu, kura atbilst divkāršai atbilstošajai atlīdzībai, ko būtu bijis jāmaksā atbilstoši attiecīgā darba izmantošanas atļaujai.
72. Turklāt Komisija tiesas sēdē norādīja, ka mērķa nodrošināt līdzsvaru starp augu šķirņu aizsardzības tiesību īpašnieku un lauksaimnieku interesēm sarežģītība ir saistīta it īpaši ar to, ka prettiesiskā atkārtotā apsēšana notiek lauksaimnieka saimniecībā un tas apgrūtina īpašnieku pārbaudi par aizsargāto šķirņu izmantošanu. Šajos apstākļos Komisija apgalvoja, ka veiktajiem pasākumiem ir jābūt pietiekami pamudinošiem, lai izvairītos it īpaši no tā, ka lauksaimniekiem, kuri nepilda pienākumu maksāt taisnīgu atlīdzību, ko tiem pienākas maksāt īpašniekam atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajam ievilkumam, tiktu radīta labvēlīgāka situācija nekā tiem, kuri izpilda šo pienākumu. Komisijas ieskatā tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka atbilstoši šīs regulas 14. panta 3. punkta piektajam ievilkumam īpašnieki ir vienīgie atbildīgie par aizsargāto šķirņu izmantošanas atļautā audzēšanā pārbaudi un uzraudzību un tādējādi ir atkarīgi no attiecīgo lauksaimnieku labticības un sadarbības.
2) Vērtējums
73. Pirmkārt, ir jānoraida argumenti attiecībā uz aplūkojamās minimālās fiksētās summas atbilstību šādu iemeslu dēļ.
74. Atgādināšu, ka strīdīgajā normā ir paredzēts, ka pienākums īpašniekam atlīdzināt jebkādu turpmāku kaitējumu saskaņā ar Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktu attiecas vismaz uz vienreizēji izmaksājamu [fiksētu] summu, ko aprēķina, pamatojoties uz četrkārtīgu [vidējo] apjomu, ko iekasē par licencētu audzēšanu, ar to neietekmējot lielāka kaitējuma atlīdzināšanu.
75. Ja lauksaimnieks ievēro Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punktā noteiktos nosacījumus un it īpaši samaksā taisnīgu atlīdzību par tirdzniecības gadu, viņš būtībā maksā 50 % no maksas par licencētu audzēšanu (51), savukārt, ja viņš tos neievēro (52) un ja tiek piemērota strīdīgā norma (53), viņš būtībā maksā minimālo fiksēto summu, kas sasniedz 400 % no šīs licencētās audzēšanas maksas, jeb četrreiz 100 % no iekasētās vidējās summas, proti, summu, kas būtībā vienāda ar Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punktā prasīto taisnīgo atlīdzību, reizinot to ar astoņi, un tas attiecas uz katru aplūkojamo tirdzniecības gadu (54).
76. Protams, ir taisnība, ka saskaņā ar Komisijas loģiku (55) šo minimālo fiksēto summu “tehniski” var pamatot ar to, ka nodeva par atļautu audzēšanu, ja lauksaimniekam tiek piešķirta Regulas Nr. 2100/94 14. panta 1. punktā paredzētā atkāpe, nevar tikt izmantota par šīs regulas 94. panta 1. punktā paredzētās saprātīgās kompensācijas aprēķina pamatu (56) un ka tālab prettiesiskas atkārtotas apsēšanas gadījumā lauksaimniekam ir jāmaksā licencētās audzēšanas maksa atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajai taisnīgajai atlīdzībai 100 % apmērā.
77. Tomēr Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta saturs un atziņas, kas gūtas no sprieduma Hansson, man liek uzskatīt, ka šāda minimālā fiksētā summa neatbilst šīs normas tekstam.
78. Pirmām kārtām, spriedumā Hansson Tiesa norādīja, ka Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta mērķis ir atlīdzināt augu šķirnes īpašniekam, kurš ir cietis pārkāpuma rezultātā, radušos zaudējumus (57), un raksturoja to kā šā pārkāpuma “objektīvu un pilnīgu atlīdzinājumu”. Tā uzsvēra – lai saņemtu šādu atlīdzību, pārkāptās šķirnes īpašniekam ir jāsniedz pierādījums par to, ka “viņa zaudējumi pārsniedz [šīs regulas 94. panta 1. punktā] paredzētajā saprātīgajā kompensācijā ietvertos elementus” (58).
79. Otrām kārtām, no sprieduma Hansson (59) izriet, ka tiesai, kas izskata lietu, ir jāizvērtē, vai zaudējumi, uz kuriem īpašnieks, kas cietis no pārkāpuma, atsaucas, var tikt “precīzi” pierādīti vai arī ir “jānosaka vienotas likmes maksājums [fiksēta summa]”. Tādējādi, lai arī Tiesa šajā spriedumā pieļauj iespēju, ka tiesa, kas izskata lietu, nosaka kompensācijas fiksēto summu atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam, manuprāt, ir skaidrs, ka šis lēmums attiecas uz šo pēdējo un katrā ziņā šai kompensācijai “ir cik vien iespējams precīzi jāatspoguļo faktiskie un konkrētie zaudējumi, kas augu šķirnes tiesību īpašniekam ir nodarīti ar pārkāpumu” (60). Tālab Tiesas ieskatā šīs regulas 94. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka “tiesības uz atlīdzinājumu, kas tajā ir atzītas pārkāptas aizsargātās augu šķirnes tiesību īpašniekam, attiecas uz visiem tam nodarītajiem zaudējumiem un šis pants nevar būt par pamatu vienotas likmes [fiksētas] pārkāpēja piemaksas noteikšanai” (61).
80. Turpretim, kā norādīja pati Komisija, atbildot uz Tiesas uzdotu jautājumu, ja strīdīgā norma ir piemērojama, īpašniekam, kas cietis no pārkāpuma, ir jāpierāda nevis nodarītā kaitējuma precīzais apmērs, bet vienīgi viņa tiesību atkārtots un apzināts aizskārums. Tomēr, kā jau esmu norādījusi, šim īpašniekam ir jāpierāda, ka viņa zaudējumi pārsniedz saprātīgā kompensācijā paredzēto, un tiesai, kas izskata lietu, ir jāvērtē nodarītā kaitējuma precīzais apmērs vai, iespējams, jānosaka fiksētā summa (62).
81. Tādējādi nebūtu atbilstīgi Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam, kā to interpretējusi Tiesa, pirmām kārtām, izmantot par licencētu audzēšanu ierasti maksājamās maksas summu jeb 100 % šīs summas kā pamatu augu šķirnes tiesību īpašniekam nodarītā pārkāpuma novērtējumam, reizinot ar četri šo summu, kā tā izriet no strīdīgās normas, jo šī maksa attiecas uz šīs regulas 94. panta 1. punktā paredzētās saprātīgās kompensācijas aprēķinu, un tai noteikti nav jābūt saistītai ar īpašniekam nodarīto kaitējumu, kura atlīdzināšana ir paredzēta minētās regulas 94. panta 2. punktā (63).
82. Otrām kārtām, atgādināšu, ka spriedumā Hansson Tiesa noraidīja iespēju, ka Regulas Nr. 2100/94 94. pants būtu interpretējams tādējādi, ka “tas ir tiesisks pamats, ko šis īpašnieks var izmantot, lai prasītu pārkāpējam piespriest [tādu] sodoša rakstura zaudējumu atlīdzību, kuri ir noteikti pēc vienotas likmes” (64). Šajā ziņā tā piebilda, ka atlīdzībai, kas ir maksājama atbilstoši minētajai normai, ir “cik vien iespējams precīzi jāatspoguļo faktiskie un konkrētie zaudējumi, kas augu šķirnes tiesību īpašniekam ir nodarīti ar pārkāpumu” (65).
83. Tādējādi tāpat būtu pretrunā Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam, kā to interpretējusi Tiesa, strīdīgajā normā pieņemt, ka īpašnieka atlīdzinājumam ir jābūt vismaz par licencētu audzēšanu vidēji saņemtas summas četrkāršam apmēram. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šāds pieņēmums nozīmētu piešķirt sodoša rakstura zaudējumu atlīdzību, ciktāl ar šīs pirmās normas mērķis ir atlīdzināt “īpašniekam radušos zaudējumus” un tikai radušos zaudējumus. Šajā ziņā es uzskatu, ka nevar piekrist Komisijas viedoklim, ko tā pauda tiesas sēdē, ka šī norma atbilst tipiskai standarta pieejai attiecībā uz minimālajiem zaudējumiem, kas parasti nodarīti īpašniekiem (66).
84. Otrkārt, no vārda “vismaz” lietojuma strīdīgajā normā secinu, ka tiesai vērtējumā par pārkāptās šķirnes īpašnieka minētajiem zaudējumiem un gadījumā, ja tā noteiktu fiksēto summu, ir pienākums aprēķināt radītā kaitējuma atlīdzinājumu, pamatojoties uz pieņēmumu, ko Komisija noteikusi Regulā Nr. 1768/95, ka atlīdzinājumam ir jābūt vismaz licences maksas četrkāršam apmēram (67). Turklāt, atbildot uz Tiesas šajā aspektā uzdoto jautājumu, Komisija atzina, ka pat tad, ja faktiskais kaitējums būtu viegli nosakāms un izrādītos mazāks par strīdīgajā normā noteikto minimālo fiksēto summu, gadījumā, ja pienākumi, kuri ir noteikti saskaņā ar strīdīgo normu, būtu atkārtoti un apzināti pārkāpti, tiesa, kas izskata lietu, varētu palielināt šo summu, bet nekādā ziņā ne to samazināt, ņemot vērā šīs normas formulējumu.
85. Tas nozīmētu, ka pat tad, ja zaudējumus, uz ko atsaucas īpašnieks, kurš ir cietis no pārkāpuma, varētu “precīzi” pierādīt, tiesai, kas izskata lietu, būtu “jānosaka vienotas likmes maksājums [fiksēta summa]”, lai gan šādas fiksētas summas noteikšana nav nepieciešama. Turklāt gadījumā, kurā šos zaudējumus nevarētu precīzi pierādīt, ja tiesa nolemtu noteikt fiksētu summu, tā nevarētu būt mazāka par strīdīgajā normā paredzēto minimālo fiksēto summu (68). Ir acīmredzami, ka šāda tiesas, kura izskata lietu, rīcības brīvības ierobežošana būtu pretrunā ne tikai Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkta pirmajam teikumam, kā Tiesa to interpretējusi (69), bet arī samērīguma principam. Lai gan de lege ferenda Komisija var paredzēt minimālo fiksēto summu attiecībā uz licences maksu, normai, kurā tāda būtu paredzēta, vajadzētu ļaut atbildētājam apstrīdēt šo fiksēto minimālo summu un tiesai, kas izskata lietu, nedrīkstētu būt pienākums to noteikt.
86. Treškārt un visbeidzot, uzskatu, ka argumenti, kas ir pamatoti ar spriedumu Stowarzyszenie Oławska Telewizja Kablowa (70), nav atbilstīgi šajā lietā aplūkojamā jautājuma par spēkā esamību vērtējumam. Man šķiet, ka pamatlietas fakti ļoti atšķiras no faktiem lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums.
87. Pirmām kārtām, ciktāl Direktīva 2004/48 piešķir dalībvalstīm konkrētu rīcības brīvību attiecībā uz tās transponēšanu un attiecas ne tikai uz intelektuālā īpašuma tiesībām saistībā ar augu šķirnēm, bet arī uz visām intelektuālā īpašuma tiesībām, ietverot arī rūpnieciskā īpašuma tiesības (71), šo tiesību iespējamie aizskārumi un pārkāpumi var būt dažādi un to var būt daudz. Tādējādi, kā uzsvēra ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe (72), lai arī šī regula, ja vajadzīgs, var būt attiecīgs konteksta elements, kas jāņem vērā, interpretējot Regulu Nr. 2100/94, tomēr ir jāizvairās no tā, ka šīs regulas kontekstuālas interpretācijas dēļ tiktu radītas tieši piemērojamas tiesības, kuras tajā nav nostiprinātas, tās pārņemot no minētās direktīvas.
88. Otrām kārtām – un tas ir vēl svarīgāk – lieta, kurā tika pasludināts spriedums Stowarzyszenie Oławska Telewizja Kablowa (73), attiecās uz Direktīvas 2004/48 interpretāciju, savukārt šajā lietā Tiesa ir aicināta skatīt jautājumu par Regulas Nr. 1768/95 normas, proti, strīdīgās normas, spēkā esamības vērtējumu: Regula Nr. 1768/95 ir īstenošanas pasākums, un tādējādi tai ir jāatbilst Regulai Nr. 2100/94 un it īpaši tās 94. panta 2. punktam.
89. No tā izriet, ka Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punkts neļauj noteikt strīdīgajā normā paredzēto minimālo fiksēto summu. Strīdīgās normas saturs pārsniedz šīs regulas 94. panta 2. punkta saturu. Turklāt, kā izriet no iepriekšējiem punktiem, STV un Komisijas izvirzītie argumenti nevar atspēkot interpretāciju, ko Tiesa attiecībā uz šo pēdējo tiesību normu ir sniegusi spriedumā Hansson.
90. Šajos apstākļos uzskatu – tas, ka tiek vispārināts princips par zaudējumu atlīdzības minimālo fiksēto summu licences maksas četrkāršā apmērā, kā paredzēts strīdīgajā normā, neatbilst Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktam, kā to interpretējusi Tiesa, un tas tā ir pat tad, ja – kā apgalvo STV un Komisija – strīdīgā norma ir piemērojama tikai gadījumā, ja tiek atkārtoti un apzināti pārkāpts pienākums samaksāt taisnīgu atlīdzību, kas paredzēta šīs regulas 14. panta 3. punkta ceturtajā ievilkumā.
91. Tādējādi Komisija, pieņemot strīdīgo normu, ir pārsniegusi savas kompetences robežas, ņemot vērā it īpaši Regulas Nr. 2100/94 94. panta 2. punktu.
V. Secinājumi
92. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Pfälzisches Oberlandesgericht Zweibrücken (Federālās zemes Augstākā tiesa Pfalcā Cveibrikenē, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Komisijas Regulas (EK) Nr. 1768/95 (1995. gada 24. jūlijs), ar ko īsteno noteikumus par izņēmumu lauksaimniecībā, kas paredzēts 14. panta 3. punktā Padomes Regulā (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību, 18. panta 2. punkts ir spēkā neesošs, ņemot vērā Padomes Regulas (EK) Nr. 2100/94 (1994. gada 27. jūlijs) par Kopienas augu šķirņu aizsardzību 94. panta 2. punkta pirmo teikumu, ciktāl šajā normā gadījumā, ja tiek atkārtoti un apzināti pārkāpts pienākums samaksāt taisnīgu atlīdzību atbilstoši Regulas Nr. 2100/94 14. panta 3. punkta ceturtajam ievilkumam, ir paredzēta īpašniekam nodarīto zaudējumu minimālā atlīdzība vidējās summas, ko iekasē par tās pašas šķirnes pavairojamā materiāla licencētu audzēšanu tādā pašā platībā, četrkāršā apmērā.