Apvienotās lietas T‑346/11 un T‑347/11
Bruno Gollnisch
pret
Eiropas Parlamentu
Privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta loceklis – Lēmums atcelt imunitāti – Ar deputāta pienākumiem nesaistīta darbība – Imunitātes atcelšanas procedūra – Lēmums neaizstāvēt privilēģijas un imunitāti – Intereses celt prasību zudums – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 17. janvāra spriedums
1. Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļi – Imunitāte saistībā ar paustajiem viedokļiem un balsojumiem, pildot savus pienākumus – Jēdziens “viedoklis, kas pausts, pildot pienākumus” – Nepieciešamība pēc tiešas un acīmredzamas saiknes starp pausto viedokli un parlamentārajiem pienākumiem – Viedokļi, kas pausti valsts politiķa statusā – Saiknes neesamība – Imunitātes nepiemērojamība
(Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pants)
2. Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļi – Imunitāte saistībā ar paustajiem viedokļiem un balsojumiem, pildot savus pienākumus – Jēdziens “viedoklis, kas pausts, pildot pienākumus” – Apjoms – Neiespējamība atcelt šo imunitāti – Tās atzīšanas nosacījumu pārbaude, ko veic Parlaments
(Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pants)
3. Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļi – Imunitāte – Pieteikums par imunitātes aizsardzību – Parlamenta lēmuma piemērojamība – Pieteikums, kas iesniegts paralēli ar pieteikumu par imunitātes atcelšanu
(Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pants)
4. Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļi – Imunitāte – Pieteikums par imunitātes atcelšanu – Parlamenta rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Apjoms
(Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pants)
5. Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļi – Imunitāte – Pieteikums par imunitātes atcelšanu – Parlamenta locekļa rīcība, kas īstenota valsts teritorijā – Imunitātes atzīšana, pamatojoties uz dalībvalsts noteikumiem
(Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pants)
6. Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Eiropas Parlamenta komisijas paziņojums saistībā ar praksi tā locekļu privilēģiju un imunitāšu jomā – Paziņojums, kam nav Parlamenta akta rakstura – Akts, kurā nav precīzas, beznosacījuma un saskanīgas informācijas, kas var būt precīzas garantijas, lai pamatotu tiesisko paļāvību – Lēmums, kurā ir atkāpe no minētā paziņojuma – Tiesiskās noteiktības principa pārkāpums – Neesamība
7. Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļi – Imunitāte saistībā ar paustajiem viedokļiem un balsojumiem, pildot savus pienākumus – Viedokļi, ar kuriem tiek mudināts uz rasu naidu – Parlamenta lēmums atcelt imunitāti – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīgas attieksmes principa un labas pārvaldības principa ievērošana
(LESD 296. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pants; Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. panta trešā daļa)
8. Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļi – Parlamentāro pilnvaru atcelšana – Tiesvedība valsts tiesās, kuras rezultātā var tikt veikta šāda atcelšana – Dalībvalstu pienākums informēt Eiropas Parlamentu – Neesamība
(Eiropas Parlamenta Reglamenta 3. panta 6. punkts)
9. Eiropas Savienības privilēģijas un imunitāte – Eiropas Parlamenta locekļi – Imunitāte – Lēmums atcelt imunitāti – Lēmums, kas pieņemts bez debatēm plenārsēdē – Attiecīgā deputāta apsvērumu sniegšana parlamentārajā komisijā – Tiesību tikt uzklausītam pārkāpums – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkts; Eiropas Parlamenta Reglamenta 7. panta 3. punkts un 138. panta 2. punkts)
10. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Kumulatīvs raksturs – Prettiesiskums – Neesamība – Cēloņsakarība – Neesamība – Prasības noraidīšana
(LESD 340. panta 2. punkts)
1. No Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. panta formulējuma izriet, ka, lai uz Parlamenta deputāta viedokli attiektos imunitāte, tas ir jāpauž, “pildot [savus] pienākumus”, kas tādējādi paredz prasību par saikni starp pausto viedokli un parlamentārajiem pienākumiem. Tā tas nav gadījumā, ja Eiropas parlamenta deputāts ir paudis savu viedokļus ārpus parlamentārā ietvara, īstenojot pienākumus, kas šim deputātam ir kā dalībvalsts reģionālās iestādes loceklim un kā šīs pašas iestādes ietvaros esošas politiskās grupas priekšsēdētājam.
(sal. ar 40., 77. un 78. punktu)
2. Parlamentāro neaizskaramību, kas paredzēta Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantā, Eiropas Parlaments var atcelt saskaņā ar 9. panta trešo daļu, savukārt 8. pantā paredzētā imunitāte nevar tikt atcelta. Tādējādi, kad valsts iestāde nodod Parlamentam pieteikumu par imunitātes atcelšanu, Parlamentam vispirms ir jāpārbauda, vai uz atcelšanas pieteikuma pamatā esošajiem faktiem var attiekties šis 8. pants; ja minētais pants uz tiem attiecas, tad imunitātes atcelšana nav iespējama. Ja Parlaments secina, ka šī tiesību norma nav piemērojama, tam ir jāpārbauda, vai Parlamenta deputātam ir Protokola 9. pantā paredzētā imunitāte attiecībā uz viņam inkriminētajiem faktiem, un – ja tā – jāizlemj, vai šī imunitāte ir jāatceļ vai ne.
(sal. ar 45.–47. punktu)
3. Tā kā Eiropas Parlamenta deputāta neaizskaramība, kas noteikta Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantā, ir normatīvi paredzēta un deputātam tā var tikt atņemta tikai tad, ja Parlaments to ir atcēlis, šīs imunitātes aizstāvēšana ir iedomājama vienīgi tad, ja, neesot pieteikuma par deputāta imunitātes atcelšanu, ko Parlamentam iesniegušas valsts kompetentās iestādes, neaizskaramību – kas izriet no Parlamenta deputāta izcelsmes dalībvalsts valsts tiesību normām – apdraud it īpaši šīs dalībvalsts policijas iestāžu vai tiesu iestāžu darbība. Šādos apstākļos Parlamenta deputāts var prasīt Parlamentam aizstāvēt viņa imunitāti, kā paredzēts Parlamenta Reglamenta 6. panta 3. punktā. Tādējādi imunitātes aizstāvēšana ir veids, kādā Parlaments pēc Parlamenta deputāta pieteikuma iejaucas, ja valsts iestādes pārkāpj vai grasās pārkāpt kāda Parlamenta locekļa imunitāti.
Savukārt, ja valsts iestādes iesniedz pieteikumu par imunitātes atcelšanu, Parlamentam ir jāpieņem lēmums atcelt vai neatcelt imunitāti. Tādā gadījumā imunitātes aizstāvēšanai vairs nav iemesla, jo Parlaments vai nu atceļ imunitāti – un tās aizstāvēšana vairs nav iedomājama – , vai arī atsakās atcelt šo imunitāti – un tās aizstāvēšana ir lieka –, jo valsts iestādes tiek informētas, ka Parlaments to pieteikumu par atcelšanu ir noraidījis un ka imunitāte tādējādi liedz veikt pasākumus, kādus varētu vai vēlētos īstenot šīs iestādes.
(sal. ar 52.–56. punktu)
4. Kaut arī privilēģijām un imunitātei, kas ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā piešķirta Savienībai, ir tikai funkcionāls raksturs tādā ziņā, ka to mērķis ir novērst šķēršļus Savienības darbībai un neatkarībai, tās tomēr skaidri tikušas piešķirtas Parlamenta locekļiem, kā arī Savienības iestāžu ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem. Tas, ka privilēģijas un imunitāte ir paredzētas Savienības publiskajās interesēs, pamato iestādēm piešķirtās pilnvaras vajadzības gadījumā atcelt imunitāti, bet tas nenozīmē, ka šīs privilēģijas un imunitāte ir tikušas piešķirtas tikai Savienībai, nevis arī tās ierēdņiem, pārējiem darbiniekiem un Parlamenta locekļiem. Tādēļ Protokols attiecīgajām personām rada subjektīvas tiesības, kuru ievērošana tiek nodrošināta ar EKL 230. pantā paredzētajām tiesībām celt prasību.
Protams, Parlamentam ir ļoti plaša rīcības brīvība attiecībā uz virzienu, kādu tas vēlas piešķirt lēmumam, kas pieņemts pēc pieteikuma par imunitātes atcelšanu vai aizstāvēt imunitāti, jo šāds lēmums ir politisks. Tomēr šī rīcības brīvība nav atbrīvota no pārbaudes tiesā, kuras ietvaros Savienības tiesai ir jāizvērtē, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, iestādes pieņemto faktu saturiskā pareizība un tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā vai nepareizi izmantotas pilnvaras.
(sal. ar 58.–60. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 82.–90. punktu)
6. Paziņojums, kuru ir sagatavojis vienīgi Eiropas Parlamenta ģenerālsekretariāts un kurā ir pārņemts juridiskās un iekšējā tirgus komisijas dokuments par lēmumu pieņemšanas praksi saistībā ar parlamentārās imunitātes atcelšanu, kā arī ar kuru deputāti tiek informēti par šādu praksi, nav Parlamenta akts un līdz ar to nevar tam būt saistošs. No tā izriet, ka šādā dokumentā nevar būt ietverta precīza, beznosacījumu un saskaņota informācija, kas iegūta no Parlamenta un kas varētu atbilst precīzām Parlamenta garantijām, pamatojoties uz kurām Parlamenta deputātam būtu tiesiskā paļāvība.
Turklāt, atkāpjoties no šī paziņojuma, Parlaments nav pārkāpis tiesiskās noteiktības principu, jo šis paziņojums nav šīs iestādes tiesību akts un nevar tikt uzskatīts par skaidru un precīzu regulējumu, kas ļauj personām nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties.
(sal. ar 107., 115. un 124. pantu)
7. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 109.–114. punktu)
8. Eiropas Parlamenta Reglamenta 3. panta 6. punktā dalībvalstīm nav paredzēts nekāds pienākums informēt to par to, ka notiek tiesvedība, kuras rezultātā var tikt atņemta kāda no tā deputātu pilnvarām. Šajā tiesību normā ir vienīgi paredzēts, ka, ja dalībvalstu kompetentās iestādes uzsāk procedūru, kas var beigties ar deputāta pilnvaru atņemšanu, Parlamenta priekšsēdētājs prasa, lai viņš regulāri tiktu informēts par procedūras virzību, un nodod šo jautājumu komitejai, kurai uzdots pārbaudīt pilnvaras un pēc kuras priekšlikuma Parlaments var paust nostāju šajā jautājumā. Tātad šī panta tiesību normās ir paredzēta procedūra, kas jāievēro Parlamenta priekšsēdētājam, nevis dalībvalstīm. Turklāt nekāds dalībvalstu pienākums nevar tikt pierādīts, pamatojoties uz Parlamenta Reglamentu.
Turklāt minētās šī reglamenta tiesību normas mērķis ir nodrošināt pienācīgu Parlamenta iekšējo darbību, kura tādējādi nav būtiska formāla prasība deputāta imunitātes atcelšanas procedūrā, kuras pārkāpums var izraisīt Parlamenta lēmuma atcelšanu.
(sal. ar 132.–137., 141. punktu)
9. Saskaņā ar tiesību uz aizstāvību aizsardzības pamatprincipu, kas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ieinteresētajai personai jābūt iespējai pirms lēmuma attiecībā uz viņu pieņemšanas lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par faktu un apstākļu, pamatojoties uz kuriem šis lēmums ir pieņemts, patiesumu un atbilstību. No tā izriet, ka saskaņā ar šiem principiem lēmums nevar tikt pieņemts, pamatojoties uz faktiem un apstākļiem, par kuriem ieinteresētā persona nav varējusi pirms šī lēmuma pieņemšanas lietderīgi darīt zināmu savu viedokli.
Tomēr tiesības tikt uzklausītam obligāti nenozīmē publisko debašu rīkošanu visās procedūrās, kuras uzsāktas pret personu un kurās tādējādi var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs tiesību akts. Tiesību uz aizstāvību un sacīkstes ievērošana tādējādi nenozīmē, ka, pirms Eiropas Parlaments pieņem lēmumu attiecībā uz deputāta imunitātes atcelšanu, obligāti jānotiek debatēm plenārsēdē, bet šis lēmums var tikt pieņemts saskaņā ar procedūru bez debatēm un grozījumiem saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 138. panta 2. punktu. Turklāt Parlamenta Reglamenta 7. panta 3. punkta izpratnē attiecīgajam deputātam, uz kuru attiecas pieteikums par imunitātes atcelšanu, tiek dota iespēja sniegt paskaidrojumus kompetentajā Parlamenta komisijā un viņš var iesniegt tik daudz dokumentu vai cita veida rakstisku apliecinājumu, cik viņš uzskata par vajadzīgu.
(sal. ar 167., 175.–179. punktu)
10. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 210.–212., 222. punktu)