VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2014. gada 11. jūlijā (*)

Valsts atbalsts – Sabiedriskā apraide – Atbalsts, ko Spānija plāno īstenot attiecībā uz RTVE – Grozījumi finansējuma shēmā – Reklāmas ieņēmumu aizstāšana ar jauniem nodokļiem televīzijas raidorganizācijām un telekomunikāciju operatoriem – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu – Procesuālās tiesības – Jauns atbalsts – Grozījumi pastāvošā atbalsta shēmā – Nodokļu pasākums, kas veido atbalsta finansēšanas veidu – Nepieciešamās saiknes starp nodokļa mērķi un atbalstu esamība – Nodokļa ieņēmumu tieša ietekme uz atbalsta apmēru – Samērīgums – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑151/11

Telefónica de España, SA, Madride (Spānija),

Telefónica Móviles España, SA, Madride,

ko pārstāv F. González Díaz un F. Salerno, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Valero Jordana un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja M. Muñoz Pérez, vēlāk – S. Centeno Huerta un N. Díaz Abad, vēlāk – N. Díaz Abad un visbeidzot – M. Sampol Pucurull, Abogados del Estado,

un

Corporación de Radio y Televisión Española, SA (RTVE), Madride, ko pārstāv A. Martínez Sánchez, A. Vázquez‑Guillén Fernández de la Riva un J. Rodríguez Ordóñez, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību atcelt Komisijas 2010. gada 20. jūlija Lēmumu 2011/1/ES par valsts atbalsta shēmu C 38/09 (ex NN 58/09), ko Spānija plāno īstenot attiecībā uz Corporación de Radio y Televisión Española (RTVE) (OV 2011, L 1, 9. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias],

sekretāre T. Vailere [T. Weiler], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 15. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasītājas, Telefónica de España, SA un Telefónica Móviles España, SA, ar šo prasību lūdz atcelt Komisijas 2010. gada 20. jūlija Lēmumu 2011/1/ES par valsts atbalsta shēmu C 38/09 (ex NN 58/09), ko Spānija plāno īstenot attiecībā uz Corporación de Radio y Televisión Española (RTVE) (OV 2011, L 1, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Komisija šajā lēmumā ir konstatējusi, ka Corporación de Radio y Televisión Española, SA (RTVE) finansēšanas shēma, ko Spānijas Karaliste grozījusi ar Ley 8/2009, de 28 de agosto, de financiación de la Corporación de Radio y Televisión Española (2009. gada 28. augusta Likums Nr. 8/2009 par RTVE finansēšanu, 2009. gada 31. augusta BOE Nr. 210, 74003. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 8/2009”), ar ko groza Ley 17/2006, de 5 de junio, de la radio y la televisión de titularidad estatal (2006. gada 5. jūnija Likums Nr. 17/2006 par valstij piederošām radio un televīzijas raidorganizācijām, 2006. gada 6. jūnija BOE Nr. 134, 21270. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 17/2006”), ir saderīga ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu.

 Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

2        Telefónica de España ir vēsturisks operators Spānijas telekomunikāciju nozarē, tostarp attiecībā uz fiksētās telefonijas pakalpojumiem, kas var ietvert maksas televīzijas, starpsavienojumu un nomāto līniju nodrošināšanu, izmantojot kabeļu līniju. Telefónica Móviles España ir mobilās telefonijas operators Spānijā. Šīs abas sabiedrības 100 % pieder Telefónica de España, SA. Telefónica de España, izmantojot savu tīklu “Internet Protocol Television”, darbojas audiovizuālā satura piedāvājuma tirgū, piedāvājot savu pakalpojumu “Imagenio”.

3        RTVE ir Spānijas sabiedriskā raidorganizācija un televīzijas apraides organizācija, kurai ar Likumu Nr. 17/2006 ir uzticēts sabiedriskā pakalpojuma uzdevums šajās jomās.

4        Likumā Nr. 17/2006 bija paredzēta jaukta RTVE finansējuma shēma. Saskaņā ar šo likumu, pirmkārt, RTVE rīcībā bija ieņēmumi no tās komercdarbības, tostarp no reklāmas laika pārdošanas. Otrkārt, tā saņēma kompensāciju no Spānijas valsts par sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildi. Eiropas Kopienu Komisija apstiprināja šo finansējuma shēmu (turpmāk tekstā – “pastāvošā RTVE finansējuma shēma”) ar tās 2005. gada 20. aprīļa Lēmumu C(2005) 1163, galīgā redakcija, par valsts atbalstu RTVE (E 8/05) (kopsavilkums – OV 2006, C 239, 17. lpp.) un 2007. gada 7. marta Lēmumu C(2007) 641, galīgā redakcija, par RTVE izmaksu samazināšanas pasākumu finansēšanu (NN 8/07) (kopsavilkums – OV 2007, C 109, 2. lpp.).

5        2009. gada 22. jūnijā Komisija saņēma sūdzību par likumprojektu, uz kura pamata ir pieņemts Likums Nr. 8/2009. Komisija 2009. gada 5. augustā lūdza Spānijas Karalisti sniegt tai informāciju par šo likumprojektu.

6        Ar Likumu Nr. 8/2009, kas stājās spēkā 2009. gada 1. septembrī, tika grozīta pastāvošā RTVE finansējuma shēma.

7        Pirmkārt, Likumā Nr. 8/2009 bija paredzēts, ka no 2009. gada beigām reklāma, telepārdošanas pakalpojumi, sponsorēšana un piekļuves skatījumi vairs neveidos RTVE ieņēmumu avotus. Vienīgie komercieņēmumi, kas saglabājās RTVE rīcībā pēc šī datuma, bija komercieņēmumi no pakalpojumu sniegšanas trešajām personām un savas produkcijas pārdošanas (Likuma Nr. 8/2009 2. panta 1. punkta e) apakšpunkts). Šie ieņēmumi samazinājās gandrīz līdz EUR 25 miljonu apmēram (skat. apstrīdētā lēmuma 9. apsvērumu).

8        Turpinot, lai kompensētu citu komercieņēmumu zudumu, Likuma Nr. 8/2009 2. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā un 4.–6. pantā tika ieviesti vai grozīti šādi trīs nodokļu pasākumi:

–        jauns nodoklis 3 % apmērā no Spānijā reģistrētu brīvi uztveramu televīzijas raidorganizāciju ieņēmumiem un 1,5 % apmērā no Spānijā reģistrētu maksas televīzijas raidorganizāciju ieņēmumiem; šie maksājumi RTVE budžetā nedrīkst pārsniegt 15 % (brīvi uztveramajai televīzijas apraidei) un 20 % (maksas televīzijas apraidei) no kopējā gada atbalsta RTVE, un visi papildu ieņēmumi no nodokļiem, kas pārsniedz šos procentuālos daudzumus, tiks novirzīti uz Spānijas vispārējo valsts budžetu (Likuma Nr. 8/2009 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 6. pants);

–        jauns nodoklis 0,9 % apmērā no Spānijā reģistrētu telekomunikāciju pakalpojumu operatoru, kuri ir iekļauti Spānijas Telekomunikāciju regulatora reģistrā un darbojas visā valstī vai vairāk nekā vienā autonomajā kopienā, un sniedz audiovizuālos pakalpojumus vai citus pakalpojumus, kas ietver reklāmu, bruto darbības ieņēmumiem (izņemot ieņēmumus, kas gūti vairumtirdzniecības atsauces tirgū) saistībā ar jebkuriem no šādiem pakalpojumiem: fiksētās telefonijas pakalpojumi, mobilās telefonijas pakalpojumi un interneta piekļuves nodrošināšana; šie maksājumi nedrīkst pārsniegt 25 % no kopējā gada atbalsta RTVE, un visi papildu ieņēmumi no nodokļiem, kas pārsniedz šo procentuālo daudzumu, tiks novirzīti uz Spānijas vispārējo valsts budžetu (Likuma Nr. 8/2009 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 5. pants);

–        80 % – ne vairāk kā EUR 330 miljoni – no jau esošā nodokļa, ko piemēro par radiofrekvenču spektra izmantošanu; atlikusī daļa tiks novirzīta uz Spānijas vispārējo valsts budžetu, un šis procentuālais daudzums var tikt grozīts atbilstīgi tiesību aktiem par Spānijas vispārējo valsts budžetu (Likuma Nr. 8/2009 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 4. pants).

9        Turklāt tika saglabāta Likumā Nr. 17/2006 paredzētā kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izpildi (Likuma Nr. 8/2009 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Tādējādi, tā kā iepriekš minētie finansējuma avoti (un daži citi mazāk nozīmīgi Likuma Nr. 8/2009 2. panta 1. punkta f)–i) apakšpunktā paredzētie finansējuma avoti) nebija pietiekami, lai segtu visas RTVE izmaksas saistībā ar tās sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izpildi, Spānijas valstij saskaņā ar Likuma Nr. 8/2009 2. panta 2. punktu un Likuma Nr. 17/2006 33. pantu bija jākompensē šī starpība. Līdz ar to jauktā RTVE finansējuma shēma tika pārveidota par gandrīz vienīgi valsts finansētu shēmu (turpmāk tekstā – “gandrīz vienīgi valsts finansēta shēma”).

10      Visbeidzot, Likuma Nr. 8/2009 3. panta 2. punktā bija paredzēta RTVE ieņēmumu robeža. Divu gadu – 2010. un 2011. gada – laikā visi minētie ieņēmumi nevarēja pārsniegt EUR 1200 miljonus gadā, kas atbilda arī tās izdevumu robežai katrā finanšu gadā. Trim gadiem – no 2012. līdz 2014. gadam – tika noteikts maksimālais šī apjoma palielinājums 1 % apmērā, savukārt turpmākajiem gadiem palielinājums tika noteikts, pamatojoties uz gada patēriņa cenu indeksu.

11      Ar Likumu Nr. 8/2009 tika grozīta arī RTVE uzticētās sabiedriskās apraides uzdevuma definīcija. Tostarp šajā likumā RTVE tika noteikti papildu pienākumi attiecībā uz bērnu programmām. Tāpat tajā tika paredzēti sporta pasākumu apraides tiesību iegūšanas ierobežojumi, kā arī ierobežojumi lielu starptautisko filmu producentu sabiedrību producēto filmu pārraidīšanai lielākā noslogojuma laikā.

12      2009. gada 2. decembrī Komisija paziņoja Spānijas Karalistei savu lēmumu uzsākt LESD 108. pantā paredzēto procedūru attiecībā uz grozījumiem RTVE finansējuma shēmā (turpmāk tekstā – “lēmums par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu”) (kopsavilkums – OV 2010, C 8, 31. lpp.). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo pasākumu.

13      2010. gada 18. martā Komisija uzsāka LESD 258. pantā paredzēto valsts pienākumu neizpildes procedūru, uzskatot, ka elektronisko komunikāciju nodoklis ir pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV L 108, 21. lpp.) 12. pantam. Komisija argumentētajā atzinumā 2010. gada 30. septembrī lūdza Spānijas Karalistei atcelt šo nodokli tā nesaderīguma ar minēto direktīvu dēļ.

14      2010. gada 20. jūlijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā tā atzina, ka Likumā Nr. 8/2009 paredzētie grozījumi RTVE finansējuma shēmā ir saderīgi ar iekšējo tirgu LESD 106. panta 2. punkta izpratnē. Tā galvenokārt balstījās uz konstatējumu, ka trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi neveido šajā likumā paredzēto jauno atbalsta elementu neatņemamu daļu un ka eventuālais šo nodokļu pasākumu nesaderīgums ar atļauju izsniegšanas direktīvu tātad neietekmē atbalsta saderīguma ar iekšējo tirgu pārbaudi. Turklāt tā uzskatīja, ka grozītā RTVE finansēšanas shēma ir atbilstoša LESD 106. panta 2. punktam tādēļ, ka tā ir samērīga.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā

15      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 11. martā, prasītājas cēla šo prasību.

16      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 25. maijā, Spānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.

17      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 16. jūnijā, RTVE lūdza iestāties šajā tiesvedībā Komisijas atbalstam.

18      Ar attiecīgi 2011. gada 30. jūnija un 22. septembra rīkojumiem Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva šīs iestāšanās lietā.

19      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 20. jūlijā, prasītājas lūdza noteikt konfidencialitāti attiecībā uz RTVE atsevišķām prasības pieteikuma pielikumos ietvertajām ziņām un informāciju.

20      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 10. oktobrī, RTVE pauda iebildumus pret prasītāju iesniegto lūgumu par konfidencialitātes noteikšanu.

21      Ar 2011. gada 7. decembra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs noraidīja šo lūgumu par konfidencialitātes noteikšanu.

22      Personas, kas iestājušās lietā, iesniedza savus procesuālos rakstus, un prasītājas noteiktajā termiņā iesniedza savus apsvērumus par tiem.

23      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 8. martā, prasītājas lūdza noteikt konfidencialitāti attiecībā uz Spānijas Karalisti un RTVE atsevišķiem elementiem, kas ietverti to apsvērumos par RTVE iestāšanās rakstu.

24      Ar vēstulēm, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas 2012. gada 10. un 11. aprīlī, attiecīgi Spānijas Karaliste un RTVE apstrīdēja prasītāju iesniegtos lūgumus par konfidencialitātes noteikšanu.

25      Ar 2013. gada 4. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs noraidīja šo lūgumu par konfidencialitātes noteikšanu.

26      Ar 2013. gada 9. jūlija vēstuli Vispārējā tiesa atbilstoši tās Reglamenta 64. pantam lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz jautājumiem procesa organizatorisko pasākumu ietvaros. Lietas dalībnieki atbildēja uz šo lūgumu noteiktajā termiņā.

27      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Vispārējā tiesa 2013. gada 15. oktobra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

28      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu saskaņā ar LESD 263. pantu;

–        katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tās iestāšanos lietā, tostarp prasītājām radušos tiesāšanās izdevumus;

–        piespriest RTVE atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tās iestāšanos lietā, tostarp prasītājām radušos tiesāšanās izdevumus.

29      Komisijas, Spānijas Karalistes un RTVE prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par daļēji nepieņemamu;

–        katrā ziņā noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

30      Prasība ir balstīta uz pieciem pamatiem, kas ir, pirmkārt, LESD 108. panta 2. punktā garantēto procesuālo tiesību pārkāpums, otrkārt, LESD 108. panta un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. panta c) punkta pārkāpums, treškārt, pienākuma norādīt pamatojumu šajā ziņā pārkāpums, ceturtkārt, kļūda attiecībā uz atbalsta jēdzienu LESD 107. panta izpratnē un, piektkārt, LESD 106. panta 2. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

1.     Par prasības un tās pamatu pieņemamību

31      Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste un RTVE, apgalvo, ka prasība ir daļēji nepieņemama. Prasītājām esot interese celt prasību vienīgi saistībā ar savu lūgumu atcelt [tiesību aktu] daļā, kas attiecas uz tiem apstrīdētā lēmuma elementiem, kuri ir saistīti ar maksājumiem, kuri tām jāveic. Attiecīgi, tām neesot intereses lūgt minētā lēmuma atcelšanu daļā, kas attiecas vai nu uz maksājumiem, kuri tām jāveic jebkurā gadījumā neatkarīgi no līdzekļu mērķa, vai nu uz maksājumiem, kuri tām nav jāveic. Visi Likuma Nr. 8/2009 4.–6. pantā paredzētie maksājumi esot nošķirami cits no cita. Tātad kāda no tiem atcelšana neietekmējot pārējos.

32      Savukārt Spānijas Karaliste norāda, ka otrais līdz piektais prasības pamati ir nepieņemami tādēļ, ka prasītājām nav intereses celt prasību. Šie pamati attiecoties uz apstrīdētā lēmuma pamatotību. Tātad neesot pietiekami, ka prasītājas tiek uzskatītas par tādām, kurām ir interese celt prasību LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, bet tām esot jābūt individuāli skartām ar apstrīdēto lēmumu. Tomēr Likums Nr. 8/2009 neesot būtiski skāris prasītāju situāciju trigū.

33      Prasītājas apstrīd šo vērtējumu.

34      Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka Savienības tiesai ir tiesības izvērtēt, ņemot vērā katras lietas apstākļus, vai pareizas tiesvedības intereses attaisno prasības vai kāda tās pamata noraidīšanu pēc būtības, iepriekš nelemjot par tā pieņemamību (Tiesas 2002. gada 26. februāra spriedums lietā C‑23/00 P Padome/Boehringer, Recueil, I‑1873. lpp., 51. un 52. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 155. punkts).

35      Šīs lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka procesuālās ekonomijas nolūkā vispirms ir jāizvērtē prasītāju prasība par [apstrīdētā lēmuma] atcelšanu un pamatu, kurus tās izvirzījušas tā atbalstam, pamatotība, iepriekš nelemjot ne par prasības pieņemamību kopumā, ne par otrā līdz piektā prasības pamatu pieņemamību, jo prasība katrā ziņā un turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ ir nepieņemama.

2.     Par lietas būtību

 Par pirmo prasības pamatu – procesuālo tiesību, ko garantē LESD 108. panta 2. punkts, pārkāpumu

36      Saistībā ar pirmo pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi to procesuālās tiesības, ko garantē LESD 108. panta 2. punkts. Lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu 29. apsvērumā tā esot konstatējusi, ka ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi ir nošķirami no pastāvošās RTVE finansēšanas shēmas, lai gan pastāvot šaubas šajā ziņā. Tādējādi tā esot ierobežojusi oficiālās izmeklēšanas procedūras priekšmetu. Šī ierobežojuma sekas esot bijusi to procesuālo tiesību ierobežošana, jo Komisijai ir jāņem vērā vienīgi ieinteresēto trešo personu apsvērumi attiecībā uz procedūras priekšmetu. Tādēļ attiecībā uz jautājumu par to, vai nodokļu pasākumi bija nošķirami no atbalsta elementiem, prasītājas uzsver, ka to aizsardzība nav bijusi salīdzināma ar to, kāda būtu bijusi gadījumā, ja šis jautājums būtu procedūras priekšmets. Tātad situācija esot ekvivalenta tai, kurā Komisija pieņem galīgo lēmumu par pasākumu, neuzsākot oficiālo izmeklēšanas procedūru, lai gan pastāvot nopietnas šaubas saistībā ar attiecīgo pasākumu.

37      Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste un RTVE, apstrīd šos argumentus.

38      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 108. panta 2. punktā paredzētā oficiālā izmeklēšanas procedūra ir domāta tostarp, lai aizsargātu potenciālo ieinteresēto trešo personu tiesības, un tā ir nepieciešama tad, kad Komisijai rodas nopietnas grūtības izvērtēt, vai pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu (Tiesas 2011. gada 27. oktobra spriedums lietā C‑47/10 P Austrija/Scheucher‑Fleisch, Krājums, I‑10707. lpp., 70. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 10. februāra spriedums lietā T‑388/03 Deutsche Post un DHL International/Komisija, Krājums, II‑199. lpp., 87. punkts).

39      Tāpat ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā prasītājas nepārmet Komisijai to, ka tā nav uzsākusi oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz Likumu Nr. 8/2009. Tās apgalvo, ka, lai gan Komisija ir nolēmusi uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz šo likumu, tā ir pārkāpusi to procesuālās tiesības, ko garantē LESD 108. panta 2. punkts, lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu konstatējot, ka trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi ir nošķirami no pastāvošās RTVE finansējuma shēmas.

40      Šis arguments ir jānoraida.

41      Konstatējumi attiecībā uz trim ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestajiem vai grozītajiem nodokļu pasākumiem, kurus Komisija ir izdarījusi lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu 29. apsvērumā, nevar apdraudēt prasītāju procesuālās tiesības, ko garantē LESD 108. panta 2. punkts.

42      Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, situācija izskatāmajā lietā nevar tikt salīdzināta ar situāciju, kurā Komisija būtu nolēmusi nesākt oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz Likumu Nr. 8/2009.

43      Gadījumā, kad Komisija būtu nolēmusi nesākt oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz Likumu Nr. 8/2009, prasītājas nebūtu varējušas izmantot procesuālās tiesības, ko tām kā ieinteresētajām trešajām personām garantē LESD 208. panta 2. punkts.

44      Turklāt izskatāmajā lietā Komisija ir nolēmusi sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz Likumu Nr. 8/2009. Tātad prasītājas būtu varējušas iesniegt savus apsvērumus kā ieinteresētās trešās personas un Komisija būtu varējusi ņemt vērā šos apsvērumus.

45      Vispirms, lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu izklāstītie Komisijas secinājumi pieļauj to, ka prasītājas var paust šaubas attiecībā uz nodokļu pasākumu, kas ieviesti vai grozīti ar Likumu Nr. 8/2009, nošķiramību. Gadījumā, kad Komisija nolemj oficiāli izmeklēt pasākumu, tā aicina ieinteresētās trešās personas iesniegt par to savus apsvērumus. Nekas neliedz ieinteresētajām trešajām personām paust savus apsvērumu ne vien attiecībā uz šaubām, kuras Komisija ir minējusi lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, bet arī attiecībā uz citiem izmeklējamā pasākuma elementiem.

46      Turpinot, pat pieņemot, ka Komisija lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu nav norādījusi uz šaubām saistībā ar nodokļu pasākumu nošķiramību, tas neliedz ņemt vērā šaubas, ko ieinteresētās trešās personas paudušas oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā. Nekas neaizliedz to, ka ieinteresēto trešo personu pausto šaubu rezultātā Komisija veic padziļinātāku izmeklēšanu, iegūst papildu informāciju un attiecīgā gadījumā groza savu nostāju. No Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punkta un 6. panta 1. punkta izriet, ka lēmums par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu ietver iepriekšēju [atbalsta] rakstura novērtējumu, kas Komisijai ļauj izveidot pirmo viedokli attiecībā uz jautājumu par to, vai izmeklējamajiem pasākumiem ir atbalsta raksturs LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un vai tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu. Šādam lēmumam ir tikai sagatavojošs raksturs (skat. šajā ziņā Vispārējās tiesas 2009. gada 25. novembra rīkojumu lietā T‑87/09 Regione Siciliana/Komisija, 53. punkts). To, ka lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu ietvertajiem vērtējumiem noteikti ir pagaidu raksturs, apstiprina Regulas Nr. 659/1999 7. pants, kurā paredzēts, ka Komisija galīgajā lēmumā var nolemt, ka izmeklējamais pasākums nav atbalsts, ka paziņotais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, ka paziņoto atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, ja ir ievēroti atsevišķi nosacījumi, vai ka paziņotais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu (Vispārējās tiesas 2003. gada 27. novembra spriedums lietā T‑190/00 Regione Siciliana/Komisija, Recueil, II‑5015. lpp., 48. punkts).

47      Tādēļ prasītājas nevar pamatoti norādīt, ka lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu 29. apsvērumā ietvertais Komisijas konstatējums ir skāris to procesuālās tiesības, ko garantē LESD 108. panta 2. punkts.

48      Neviens no prasītāju izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

49      Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka no Tiesas 2010. gada 2. septembra sprieduma lietā C‑290/07 P Komisija/Scott (Krājums, I‑7763. lpp.) 90.–99. punkta var secināt, ka Komisijai nav jāņem vērā ieinteresēto trešo personu paustās šaubas attiecībā uz izmeklējamā pasākuma elementiem, ja tā tās nav formulējusi lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu. Tomēr šāda iepriekšminētā sprieduma izpratne ir kļūdaina. Faktiski Tiesa minētajā spriedumā ir vienīgi konstatējusi, ka Komisijai nav jāņem vērā dokumenti, kuri, no vienas puses, tai nav tikuši iesniegti administratīvajā procesā, bet kuros, no otras puses, vēlāk ir ietverti vienīgi neskaidri apgalvojumi.

50      Otrkārt, prasītājas, atsaucoties uz Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑25/04 González y Díez/Komisija (Krājums, II‑3121. lpp.), apgalvo, ka Komisijai ir jāņem vērā tiesiskā paļāvība, ko tām ir varējušas radīt lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu ietvertās norādes.

51      Šis arguments arī ir jānoraida.

52      Faktiski iepriekš 50. punktā minētais spriedums attiecas uz gadījumu, kurā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi, vai lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu Komisija bija sniegusi pietiekamas norādes, tādējādi ļaujot pasākuma adresātam apzināties, ka tai bija šaubas attiecībā uz vienu izmeklējamā pasākuma elementu, norādīt savus argumentus un sniegt pierādījumus, kurus tas, pilnībā zinot lietas apstākļus, varēja uzskatīt par nepieciešamiem šajā ziņā. Proti, pietiekamu norāžu neesamības gadījumā pasākuma adresāts nevar sagatavoties pienākumam kliedēt šaubas, kas Komisijai ir attiecībā uz to. Tādēļ tas var atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu gadījumā, kad Komisija galīgajā lēmumā balstās uz šīm šaubām.

53      Šī argumentācija nav piemērojama attiecībā uz izskatāmo lietu, kurā nepiekrišanas gadījumā prasītājas varēja iesniegt savus apsvērumus saistībā ar lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu 29. apsvērumā izvērsto Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi ir nošķirami no pastāvošās RTVE finansējuma shēmas. Attiecībā uz pagaidu raksturu, kas obligāti piemīt Komisijas vērtējumiem šādā lēmumā, prasītājas nevarēja paļauties uz to, ka Komisija procedūras laikā, tostarp sakarā ar to apsvērumiem, negrozīs savu viedokli.

54      Tādēļ pirmais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otro prasības pamatu – kļūdu attiecībā uz jauna atbalsta jēdzienu LESD 108. panta un Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē

55      Otrais prasības pamats saistīts ar daļu no apstrīdētā lēmuma motīviem, kuras nosaukums ir “Pastāvošā atbalsta pasākuma rakstura analīze” un kurā ietverti 48.–55. apsvērums. Komisija ir atbildējusi uz Spānijas Karalistes izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Likums Nr. 8/2009 būtiski negroza pastāvošo atbalsta shēmu, kas ir grozīta saskaņā ar Komisijas lēmumu lietā E 8/2005, un tādēļ tas nav jauns atbalsts, kurš ir jāpaziņo (skat. apstrīdētā lēmuma 48. apsvērumu).

56      Prasītājas apgalvo, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 48.–55. apsvērumā ir pārkāpusi jauna atbalsta jēdzienu LESD 108. panta un Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē, konstatējot, ka ar Likumu Nr. 8/2009 veiktais grozījums RTVE finansējuma shēmā ir nošķirams no tās pastāvošā atbalsta shēmas. Šo likumu nevarot uzskatīt par vienkāršu pastāvošās shēmas papildinājumu. Ar to esot ne tikai grozīta RTVE finansējuma shēma, bet arī grozīts šim uzņēmumam uzticētais sabiedriskā pakalpojuma uzdevums. Pastāvot saikne starp sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma finansējumu un attīstību. Tādēļ Komisija neesot varējusi uzskatīt, ka ar minēto likumu ieviestais grozījums RTVE finansējumā ir nošķirams no pastāvošās shēmas un neesot bijis jāizvērtē autonomi.

57      Prasītājas apgalvo arī, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu. Nošķiršana, kuru tā apstrīdētajā lēmumā esot veikusi starp finansēšanas grozījuma analīzi un sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma grozījuma analīzi esot pretrunā tas agrākajai lēmumu praksei.

58      Savukārt Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un RTVE, uzskata, ka šis pamats ir jānoraida. Ar Likumu Nr. 8/2009 veiktie grozījumi esot nošķirami no pastāvošās shēmas. Vienīgi grozījumi, kas skar būtību, proti, pastāvošās shēmas pašu funkcionēšanu, esot nenošķirami no tās. Tomēr ar Likumu Nr. 8/2009 veiktie grozījumi neesot skāruši pastāvošās shēmas funkcionēšanu. Vispirms, trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi neesot skāruši ne citu RTVE piešķirtā atbalsta elementu novērtējumu, ne ietekmi, kas valsts atbalstam esot varējusi būt tirgū. Turpinot, fakts, ka nodokļu pasākumi bija nostiprinājuši sabiedriskā pakalpojuma neatkarību, neesot skāris ne pastāvošās shēmas pašu funkcionēšanu, ne ietekmi, kas atbalstam esot varējusi būt tirgū. Visbeidzot, ar sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma pielāgošanu esot ieviesta šaurāka sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma definīcija, kas neesot skārusi tā saderīguma vērtējumu un neesot grozījusi pastāvošās RTVE finansējuma shēmas kvalifikāciju kā pastāvošs atbalsts.

59      Komisija piebilst, ka argumentam saistībā ar tās lēmumu praksi nav nozīmes tādēļ, ka šādas prakses esamība nevarot ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Katrā ziņā tās prakse neesot nekonsekventa.

60      Šajā kontekstā vispirms ir jāatgādina tiesību normas, kas regulē grozījumus pastāvošā atbalsta shēmā, pirms vērtēt jautājumu par to, vai Komisija apstrīdētā lēmuma 48.–55. apsvērumos ir ievērojusi šīs normas.

 Par tiesību normām, kas regulē grozījumus pastāvošajā atbalsta shēmā

61      Runājot par tiesību normām, kuras regulē grozījumus pastāvošajā atbalsta shēmā, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktu jauns atbalsts ir atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp grozījumi pastāvošajā atbalstā.

62      Tomēr saskaņā ar Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Regulu Nr. 659/1999 (OV L 140, 1. lpp.), 4. pantu, visi grozījumi pastāvošajā atbalsta shēmā noteikti neveido jaunu atbalstu. Faktiski, kā tas izriet no šīs normas, pilnībā formāla vai administratīva rakstura grozījumi, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību, netiek uzskatīti par pastāvošā atbalsta grozījumiem. Tātad, lai grozījums veidotu jaunu atbalstu, grozījumam pastāvošajā atbalstā jābūt būtiskam.

63      Gadījumā, kad grozījums pastāvošajā atbalsta shēmā veido jaunu atbalstu, Komisijai ir jāizvērtē, kādā apmērā tas ietekmē pastāvošo atbalsta shēmu. Principā vienīgi grozījums kā tāds veido jaunu atbalstu. Vienīgi gadījumā, kad grozījums ietekmē pašas sākotnējās shēmas būtību, šī shēma tiek transformēta par jaunu atbalsta shēmu. Tomēr grozījums neietekmē pašu sākotnējās shēmas būtību, ja jaunais elements ir skaidri nošķirams no sākotnējās shēmas (Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑195/01 un T‑207/01 Government of Gibraltar/Komisija, Recueil, II‑2309. lpp., 109.–111. punkts).

64      Tādējādi grozījums atbalsta shēmā, kas paredz pastāvošās atbalsta shēmas paplašināšanu attiecībā uz jaunu atbalsta saņēmēju kategoriju, ir grozījums, kas ir skaidri nošķirams no sākotnējās shēmas tādēļ, ka pastāvošās atbalsta shēmas piemērošana attiecībā uz jaunu atbalsta saņēmēju kategoriju neietekmē sākotnējās shēmas saderīguma novērtējumu (Vispārējās tiesas 2009. gada 11. jūnija spriedums lietā T‑189/03 ASM Brescia/Komisija, Krājums, II‑1831. lpp., 106. punkts).

65      Šajā kontekstā ir arī jāprecizē, ka vienīgi tiktāl, ciktāl grozījums pastāvošajā atbalsta shēmā ietekmē pašu tās būtību, tas ir uzskatāms par jaunu atbalstu Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē. Attiecīgi, Komisija var izvērtēt vienīgi tos pastāvošās shēmas elementus, kurus grozījums ir skāris pašā to būtībā. Attiecībā uz šiem elementiem nekas neliedz Komisijai balstīties uz tās sākotnējā novērtējuma rezultātiem un pārbaudīt vienīgi to, vai grozījums ir licis apšaubīt šo novērtējumu. Runājot par dalībvalsts paziņošanas pienākumu, no tā izriet, ka pat gadījumā, kad jaunais atbalsta pasākums groza pastāvošo atbalsta shēmu pašā tās būtībā, dalībvalstij ne vienmēr ir pienākums paziņot jauno atbalsta shēmu pilnā apjomā, bet tā var paziņot vienīgi grozījumu, ar nosacījumu, ka šādā paziņojumā ir ietverta visa nepieciešamā informācija, lai ļautu Komisijai izvērtēt jauno atbalsta pasākumu.

 Par Komisijas pieeju izskatāmajā lietā

66      Tas, vai Komisija apstrīdētā lēmuma 48.–55. apsvērumā ir ievērojusi tiesību normas, kas regulē grozījumus pastāvošajā atbalsta shēmā, ir jāizvērtē iepriekš minēto apsvērumu gaismā.

67      Komisija apstrīdētā lēmuma 49. un 50. apsvērumā ir izklāstījusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 794/2004 4. pantu tai vispirms ir jāizvērtē, vai ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestais grozījums RTVE finansējuma shēmā ir būtisks. Pēc tam tā ir konstatējusi, ka pāreja no jauktās RTVE finansējuma shēmas uz gandrīz vienīgi valsts finansētu shēmu, ko Spānijas Karaliste ir veikusi, pieņemot minēto likumu, ir būtisks grozījums un tātad veido jaunu atbalstu. Šajā kontekstā tā ir norādījusi, ka atbalsta apmērs ir ievērojami palielinājies un ka ar reklāmu saistītais finansējums, kas neveidoja atbalstu, ir ticis aizstāts ar Spānijas valsts sniegto finansējumu.

68      Tādējādi šajā apstrīdētā lēmuma motīvu daļā, kuru lietas dalībnieki turklāt nav apstrīdējuši, Komisija vienīgi pauda viedokli par to, vai ar Likumu Nr. 8/2009 veiktie grozījumi pastāvošajā RTVE finansējuma shēmā ir jauns atbalsts (skat. iepriekš 62. punktu). Tātad šie apsvērumi neattiecas uz jautājumu par grozījumu, kas ar Likumu Nr. 8/2009 veikti pastāvošajā RTVE finansējuma shēmā, nošķiramību.

69      Apstrīdētā lēmuma 51. un 52. apsvērumā Komisija ir izklāstījusi metodi, kuru tā nolēmusi izmantot saistībā ar grozījuma pastāvošajā atbalsta shēmā vērtējumu. Komisija, vispirms atsaucoties uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktu un iepriekš 63. punktā minēto judikatūru, apstrīdēta lēmuma 52. apsvēruma pirmajā teikumā uzsvēra, ka pielāgojumi, kas neietekmē atbalsta pasākuma saderības novērtējumu, nevar ietekmēt arī atbalsta būtību un tādēļ tie neizmaina pastāvoša atbalsta pasākuma kvalifikāciju. Apstrīdētā lēmuma 52. apsvēruma otrajā un trešajā teikumā Komisija ir konstatējusi, ka, ja grozījumi ietekmē shēmas būtību, bet ne tādā mērā, lai būtu vajadzīgs jauns novērtējums attiecībā uz citiem tās elementiem, šos grozījumus var novērtēt atsevišķi, neatsaucoties uz citiem shēmas elementiem, un ka šādā gadījumā dalībvalsts paziņošanas pienākumu un Komisijas pārskatīšanas pienākumu piemēro tikai grozījumiem.

70      Šie secinājumi nav kļūdaini. Faktiski, kā tas ir izklāstīts iepriekš 63. un 64. punktā, grozījums, kas nevar ietekmēt pastāvošās atbalsta shēmas novērtējumu tādēļ, ka tas neietekmē pašu šīs shēmas būtību, ir jāuzskata par nošķiramu no šīs shēmas. Turklāt, kā tas ir izklāstīts iepriekš 65. punktā, gadījumā, kad pasākums, kurš ir uzskatāms par jaunu atbalstu, var ietekmēt sākotnējās atbalsta shēmas novērtējumu, vienīgi tie šīs sākotnējās shēmas elementi, kuri ir skarti pašā to būtībā, pārveidojas par jaunu atbalstu.

71      Apstrīdētā lēmuma 53.–55. apsvērumā Komisija ir piemērojusi iepriekš 69. punktā izmantoto metodi.

72      Tāpat apstrīdētā lēmuma 54. un 55. apsvērumā Komisija ir vērtējusi to, vai ar Likumu Nr. 8/2009 veiktie grozījumi pastāvošajā RTVE finansējuma shēmā ir nošķirami no pastāvošās atbalsta shēmas.

73      Apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumā tā ir izvērtējusi saikni starp jaunajiem RTVE finansējuma avotiem un RTVE pastāvošajā finansējuma shēmā paredzētajiem atbalsta elementiem. Komisija, vispirms apstiprinot, ka šie jaunie avoti ir būtiski un tātad veido jaunu atbalstu, ir konstatējusi, ka tie var ietekmēt “visa atbalsta saderīgumu” un tātad arī tos atbalsta elementus, kuri jau ir paredzēti pastāvošajā atbalsta shēmā attiecība uz RTVE.

74      Apstrīdētā lēmuma 55. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka šos grozījumus bija tai formāli jāpaziņo to ietekmes uz visu RTVE finansējuma shēmas saderīgumu dēļ. Tā ir precizējusi, ka par jaunu atbalstu uzskata tikai grozījumus kā tādus, tādēļ tai ir vienīgi jānovērtē šo grozījumu kvalitāte un to sekas attiecībā uz atbalsta saderīgumu.

75      Tātad apstrīdētā lēmuma 54. un 55. apsvērumā Komisija nav konstatējusi, ka ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie jaunie atbalsta elementi ir nošķirami no pastāvošās atbalsta shēmas. Gluži pretēji, no minētajiem punktiem skaidri izriet, ka tā ir uzskatījusi, ka ar šo likumu atsevišķi no pastāvošās atbalsta shēmas elementiem ir grozīti pašā to būtībā.

76      Šo secinājumu apstiprina apstrīdētā lēmuma struktūra. Komisija, izvērtējot atbalsta saderīgumu, ir vērtējusi RTVE finansējuma shēmu, kas grozīta ar Likumu Nr. 8/2009, tātad atbalsta shēmu attiecībā uz RTVE, ko veido ne tikai ar šo likumu ieviestie jaunie atbalsta elementi, bet arī pastāvošās shēmas elementi, kas ar šo likumu tikuši grozīti pašā to būtībā. Tādējādi, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 56.–60. apsvērumā Komisija ir analizējusi grozīto RTVE sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma definīciju. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 67.–76. apsvērumā tā ir pārbaudījusi, vai, ņemot vērā šo uzdevumu un visus RTVE atbalsta elementus, proti, ar šo likumu ieviestos valsts finanšu avotus un tos, kuri jau bija paredzēti pastāvošajā RTVE finansējuma shēmā, pastāv pārmērīgas kompensācijas risks.

77      Līdz ar to no apstrīdētā lēmuma 54. un 55. apsvēruma un šī lēmuma struktūras skaidri izriet, ka Komisija nav konstatējusi, ka ar Likumu Nr. 8/2009 paredzētie atbalsta elementi veido jaunu atbalstu, kas ir nošķirams no pastāvošās RTVE atbalsta shēmas.

78      Šo secinājumu nevar atspēkot Komisijas vērtējumi apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā. Protams, tā ir konstatējusi, ka ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi ir nošķirami no pastāvošās RTVE finansējuma shēmas. Šajā kontekstā tā ir uzsvērusi, ka jaunie finansējuma avoti var ietekmēt shēmas kā tādas tiesiskumu, tomēr tie neietekmē citu RTVE sniegtā atbalsta elementu novērtēšanu vai ietekmi, kāda atbalstam var būt uz tirgu.

79      Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no apstrīdētā lēmuma 53. apsvēruma nevar secināt, ka Komisija ir uzskatījusi, ka ar Likumu Nr. 8/2009 paredzētie atbalsta elementi ir nošķirami no pastāvošās RTVE atbalsta shēmas.

80      Pirmkārt, šāda interpretācija nav obligāta. Var arī domāt, ka viedoklis, kuru Komisija ir izklāstījusi apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā, attiecas tikai uz nodokļu pasākumiem, kuri ieviesti vai grozīti ar likumu Nr. 8/2009, un tātad uz minētā likuma nodokļu daļu. Šajā gadījumā minētajā apsvērumā izklāstītais Komisijas viedoklis attiecas tikai uz tiem šī likuma elementiem, kuri tās ieskatā neveido neatņemamu atbalsta daļu, un attiecīgi tie nevar ietekmēt tā saderīgumu ar kopējo tirgu (skat. apstrīdētā lēmuma 61.–66. apsvērumu, kuru pamatotība tiks pārbaudīta, vērtējot ceturto prasības pamatu). Tāpat var domāt, ka šajā [53.] apsvērumā Komisija ir vēlējusies vienīgi konstatēt, ka Spānijas Karalistei bija tai jāpaziņo attiecīgais likums, bet nebija jāpaziņo ex novo visi pastāvošās RTVE finansējuma shēmas elementi (šajā ziņa skat. iepriekš 65. punktu).

81      Otrkārt, lai gan ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā izklāstītā Komisijas viedokļa tvērums nav pavisam skaidrs, tomēr katrā ziņā prasītāju veiktā šī apsvēruma interpretācija ir jānoraida tādēļ, ka tā ir diametrāli pretēja pārējiem šī lēmuma motīviem un struktūrai (skat. iepriekš 72.–77. punktu).

82      Tātad ir jāsecina, ka apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā Komisija nav konstatējusi, ka pastāvošajā RTVE finansējuma shēmā veiktie grozījumi veido jaunu atbalstu, kas ir pilnībā nošķirams no šīs shēmas un var būt pastāvīga novērtējuma priekšmets. Līdz ar to, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija nav pārkāpusi LESD 108. pantu un Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktu.

83      Līdz ar to otrais prasības pamats ir jānoraida kopumā.

 Par trešo prasības pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu attiecībā uz grozījumu pastāvošajā shēmā nošķiramību

84      Saistībā ar prasības trešo pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu. Tā neesot pamatojusi to, kā tā nonākusi pie secinājuma, ka trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi ir nošķirami no pastāvošās RTVE finansējuma shēmas.

85      Turpretim Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un RTVE, uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams.

86      Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt tās kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto argumentu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras regulē attiecīgo jomu (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no T‑81/07 līdz T‑83/07 KG Holding u.c./Komisija, Krājums, II‑2411. lpp., 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      Pirmkārt, šis pamats ir jānoraida daļā, kurā tas attiecas uz Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru jaunie valsts finansējuma avoti, kas ieviesti ar Likumu Nr. 8/2009, un grozījums sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma definīcijā ir nošķirami no pastāvošās atbalsta shēmas. Kā tas ir izklāstīts iepriekš 71.–83. punktā, apstrīdētais lēmums neietver šādus Komisijas konstatējumus.

88      Otrkārt, attiecībā uz šaubām par to, kāds ir apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā izklāstītā Komisijas viedokļa tvērums (skat. iepriekš 80. un 81. punktu), ir jāatgādina, ka eventuālā pretruna lēmuma pamatojumā veido pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu tikai tad, ja ir pierādīts, ka šīs pretrunas dēļ akta adresāts pilnībā vai daļēji nevar uzzināt patiesos lēmuma motīvus, un ja šī iemesla dēļ lēmuma rezolutīvajai daļai nav nekāda juridiskā pamatojuma (šajā ziņa skat. Vispārējās tiesas 2013. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑347/09 Vācija/Komisija, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

89      Tomēr izskatāmajā lietā šis nosacījums nav izpildīts. Kā tas ir izklāstīts iepriekš 72.–76. punktā, pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 54. un 55. apsvēruma un arī no minētā lēmuma struktūras skaidri izriet, ka Komisija nav uzskatījusi, ka ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie grozījumi ir nošķirami no pastāvošās atbalsta shēmas. Šajā kontekstā ir arī jānorāda, ka iemesli, kuru dēļ Komisija ir uzskatījusi, ka ar Likumu Nr. 8/2009 grozītā RTVE finansējuma shēma ir saderīga ar kopējo tirgu, izriet no apstrīdētā lēmuma 56.–76. apsvēruma, kuros tā ir vērtējusi ne vien jauno, ar Likumu Nr. 8/2009 ieviesto atbalsta elementu saderīgumu, bet vērtējusi arī ar Likumu Nr. 17/2006 grozītos atbalsta elementus.

90      Treškārt, pat pieņemot, ka apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā Komisija ir nonākusi pretrunā pārējiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem, kas nav konstatēts, šāda pretruna nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Faktiski Komisijas pieeja un patiesie motīvi izriet no minētā lēmuma 54. un 55. apsvēruma un no šī lēmuma struktūras (šajā ziņā skat. iepriekš 88. punktā minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

91      Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto prasības pamatu – Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi neveido neatņemamu atbalsta daļu

92      Ceturtais prasības pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 61.–66. apsvērumā ietvertajiem motīviem, kuros Komisija ir konstatējusi, ka trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi neveido neatņemamu ar šo likumu ieviestā atbalsta pasākuma daļu.

93      Prasītājās apgalvo, ka pretēji tam, ko Komisija ir norādījusi, trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi veido neatņemamu ar šo likumu ieviesto jauno atbalsta elementu daļu. Tādēļ atbalsta saderīguma vērtējuma ietvaros Komisijai esot bijis jāvērtē arī trīs jauno nodokļu pasākumu saderīgums ar Savienības tiesībām, tostarp ar atļauju izsniegšanas direktīvu.

94      Šis pamats iedalās divās daļās. Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir ignorējusi kritērijus, kas regulē saikni starp atbalsta pasākumu un tā finansējumu. No vienas puses, tās apgalvo, ka, piemērojot pareizos kritērijus, Komisijai esot bijis jākonstatē, ka trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi veido neatņemamu ar šo likumu ieviestā atbalsta elementu daļu.

 Par [ceturtā prasības pamata] pirmo daļu – nosacījumiem, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai atbalsta finansējuma veids būtu uzskatāms par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta daļu

95      Pirmā daļa attiecas uz apstrīdētā lēmuma 61.–63. apsvērumu. Komisija 61. apsvērumā ir uzsvērusi, ka saskaņā ar Likumu Nr. 8/2009 pāreja no jauktās RTVE finansējuma shēmas uz gandrīz vienīgi valsts finansētu shēmu ir saistīta ar trīs nodokļu pasākumu ieviešanu vai grozīšanu ar mērķi iegūt vajadzīgos ieņēmumus. 62. apsvērumā tā atgādināja, ka gadījumā, kad nodoklis veido neatņemamu atbalsta daļu, tai ir jāņem vērā atbalsta finansējuma veids un tā var atzīt atbalsta shēmu par saderīgu ar iekšējo tirgu vienīgi tad, ja atbalsta shēma ir atbilstoša Savienības tiesībām. 63. apsvērumā tā ir norādījusi, ka, lai nodokli uzskatītu par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu, tam ir jābūt cieši saistītam ar attiecīgo atbalstu, proti, ieņēmumiem no nodokļa ir noteikti jātiek piešķirtiem atbalsta finansējumam un tiem ir tieši jāietekmē atbalsta apmērs.

96      Prasītājas apgalvo, ka pretēji tam, ko Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā, lai nodokļu pasākumi, kuru mērķis ir finansēt atbalsta pasākumu, veidotu neatņemamu šī pasākuma daļu, pietiek ar to, ka tie piešķirti atbalsta saņēmējam. Turpretim neesot nepieciešams, lai nodokļa pasākumam būtu tieša ietekme uz atbalsta apmēru. Tā esot tikai viena norāde citu vidū.

97      Turpretim Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste un RTVE, uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā minētie kritēriji nav kļūdaini. Nodokli varot uzskatīt par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu, gadījumā, kad ir īstenojušies divi nosacījumi, proti, pirmkārt, nodokļa ieņēmumiem noteikti jātiek piešķirtiem atbalsta finansējumam un, otrkārt, nodokļa ieņēmumiem tieši jāietekmē tā apmērs.

98      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD ir iedibināts precīzs norobežojums starp, pirmkārt, noteikumiem attiecībā uz valsts atbalstu, kas paredzēti LESD 107.–109. pantā, un, otrkārt, noteikumiem attiecībā uz izkropļojumiem, kas izriet no atšķirībām starp dalībvalstu normatīviem un administratīviem aktiem, un it īpaši to nodokļu noteikumiem, kas paredzēti LESD 116. un 117. pantā (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 13. janvāra spriedumu lietā C‑174/02 Streekgewest, Krājums, I‑85. lpp., 24. punkts).

99      No tā izriet, ka principā nodokļu pasākumi, kurus izmanto atbalsta pasākumu finansējumam, neietilpst valsts atbalstu regulējošo LESD normu piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 13. janvāra spriedumu lietā C‑175/02 Pape, Krājums, I‑127. lpp., 14. punkts, un iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā Streekgewest, 25. punkts).

100    Tomēr gadījumos, kad šie nodokļu pasākumi veido atbalsta pasākuma finansējuma veidu tā, ka tie ir neatņemama šī pasākuma daļa, Komisija nevar nošķirt atbalsta vērtējumu no tā finansējuma veida seku vērtējuma, jo šādā situācijā finansējuma veida nesaderīgums ar Savienības tiesībām var ietekmēt atbalsta shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu (iepriekš 99. punktā minētais spriedums lietā Pape, 14. punkts, un iepriekš 48. punktā minētais spriedums lietā Streekgewest, 25. punkts).

101    Attiecībā uz kritērijiem, kas regulē jautājumu par to, vai atbalsta pasākums un tā finansējums ir nenošķirami, no Tiesas judikatūras izriet, ka atbilstoši attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam ir jāpastāv ciešai saiknei starp nodokli un konkrēto atbalstu tādējādi, ka nodokļu ieņēmumi noteikti tiek piešķirti atbalsta finansējumam un tieši ietekmē atbalsta apmēru un līdz ar to šī atbalsta saderīguma ar kopējo tirgu vērtējumu (Tiesas 2006. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑393/04 un C‑41/05 Air Liquide Industries Belgium, Krājums, I‑5293. lpp., 46. punkts, un 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C‑333/07 Regie Networks, Krājums, I‑10807. lpp., 99. punkts).

102    Tātad no šīs judikatūras izriet, pirmkārt, ka, lai nodokli varētu uzskatīt par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu, ir jābūt saistošai valsts tiesību normai, kas paredz nodokļa piešķiršanu atbalsta finansējumam. No tā izriet, ka šādas tiesību normas neesamības gadījumā nodokli nevar uzskatīt par tādu, kas piešķirts atbalsta pasākumam, un līdz ar to tas nav viens no atbalsta nosacījumiem. Otrkārt, šādas tiesību normas esamības fakts vien pats par sevi nevar būt pietiekams nosacījums, lai konstatētu, ka nodoklis veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu. Gadījumā, kad šāda valsts tiesību norma pastāv, turklāt ir jāizvērtē, vai nodokļa ieņēmumi tieši ietekmē atbalsta apmēru.

103    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, lai nodokli varētu uzskatīt par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu, nepietiek ar to, ka ieņēmumi no tā noteikti tiek piešķirti šī atbalsta pasākuma finansējumam.

104    Runājot par judikatūru, uz kuru prasītājas atsaucas savu argumentu pamatojumam, ir jākonstatē, ka ne uz vienu no to minētajiem spriedumiem nevar balstīt tēzi, saskaņā ar kuru, lai pierādītu, ka finansējuma veids ir neatņemama atbalsta pasākuma daļa, pietiek pierādīt, ka uz nodokļu pasākuma bāzes veiktie atskaitījumi tiek piešķirti atbalsta saņēmējam.

105    Šajā kontekstā prasītājas atsaucas uz faktu, ka Tiesa atsevišķos spriedumos ir konstatējusi, ka nodokļu pasākuma mērķim ir jābūt cieši saistītam ar atbalsta pasākumu un, ja šāda saikne pastāv, nodokļu pasākuma ieņēmumi tieši ietekmē atbalsta apmēru.

106    Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, no spriedumiem, uz kuriem tās atsaucas (iepriekš 98. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Streekgewest, 26. punkts; iepriekš 99. punktā minētais spriedums lietā Pape, 15. punkts; 2005. gada 14. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑128/03 un C‑129/03 AEM un AEM Torino, Krājums, I‑2861. lpp., 46. un 47. punkts, un 2005. gada 27. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C‑266/04 līdz C‑270/04, C‑276/04 un no C‑321/04 līdz C‑325/04 Distribution Casino France u.c., Krājums, I‑9481. lpp., 40. punkts), nevar tikt secināts, ka nodokļu pasākuma tiešā ietekme uz atbalsta apmēru nav nepieciešamais nosacījums, bet tikai viena norāde starp citām. Gluži pretēji, iepriekš 98. punktā minētajā spriedumā lietā Streekgewest (28. punkts) Tiesa ir ne vien vērtējusi, vai pastāv cieša saikne starp nodokļu pasākuma mērķi un atbalsta pasākumu, bet arī izvērtējusi, vai minētā nodokļu pasākuma ieņēmumi tieši ietekmē šī atbalsta pasākuma apmēru.

107    Tāpat ir jāatgādina, ka spriedumos, kuros Tiesa ir konstatējusi nenošķiramu saikni starp atbalsta pasākumu un tā finansējumu, skaidri neatsaucoties uz prasību par nodokļu pasākuma tiešu ietekmi uz atbalsta apmēru (Tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑261/01 un C‑262/01 van Calster u.c., Krājums, I‑12249. lpp., 55. punkts, un 2003. gada 27. novembra spriedums apvienotajās lietās no C‑34/01 līdz C‑38/01 Enirisorse, Krājums, I‑14243. lpp., 47. punkts), runa ir par gadījumu, kurā šis nosacījums ir izpildīts

108    Tādēļ Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka, lai finansējuma veidu varētu uzskatīt par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu, ir jābūt ciešai saiknei starp nodokļa mērķi un attiecīgo atbalstu tādā ziņā, ka nodokļa ieņēmumiem noteikti jābūt piešķirtiem atbalsta finansējumam un tie tieši ietekmē atbalsta apmēru.

109    Tātad [ceturtā prasības pamata] pirmā daļa ir jānoraida.

 Par [ceturtā prasības pamata] otro daļu – šo nosacījumu piemērošanu

110    Otrā daļa attiecas uz apstrīdētā lēmuma 64.–66. apsvērumu, kuros Komisija ir konstatējusi, ka izskatāmajā lietā nav īstenojušies nepieciešamie nosacījumi, lai konstatētu, ka finansējuma veids veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu.

111    Apstrīdētā lēmuma 64. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka RTVE paredzētā atbalsta apmērs ir noteikts tikai attiecībā uz RTVE finansējuma vajadzībām un aprēķinātajām neto izmaksām sabiedriskā apraides pakalpojuma sniegšanai. RTVE saņemtais finansējums – faktiski un saskaņā ar likumu – esot neatkarīgs no nodokļu ieņēmumiem, jo šāds finansējums būšot atkarīgs tikai no sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma neto izmaksām. Plānotais vispārējais finansējums RTVE sabiedriskā pakalpojuma uzdevumam neesot atkarīgs no konkrēto nodokļu ieņēmumu summas, bet jebkurā gadījumā tiekot nodrošināts no Spānijas valsts vispārējā budžeta. Šajā ziņā Komisija ir konstatējusi, pirmkārt, ka ieņēmumi no nodokļiem, ko piešķir RTVE finansējumam, nevar pārsniegt sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma neto izmaksas, jo jebkāds izmaksu pārsniegums ir jāatmaksā valsts vispārējā budžetā. Otrkārt, tā ir secinājusi, ka, ja sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma neto izmaksas pārsniedz attiecīgos nodokļu ieņēmumus, starpību sedz maksājumi no šī valsts vispārējā budžeta. Lielāki vai mazāki ienākumi no šiem nodokļiem neradīšot izmaiņas attiecībā uz plānotajām summām. Ja ieņēmumi no jaunajiem nodokļu avotiem būs nepietiekami, lai segtu finansējuma deficītu, kas radies reklāmu pārtraukšanas dēļ, trūkstošie līdzekļi tikšot piešķirti no valsts vispārējā budžeta saskaņā ar Likuma Nr. 17/2006 33. pantu.

112    Turklāt apstrīdētā lēmuma 65. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka šo secinājumu neietekmē fakts, ka saikne starp nodokļiem un to ieviešanas mērķi ir minēta Likuma Nr. 8/2009 pamatojumā un pašā likumā. Minētā likuma tekstā neesot definēta saiknes starp nodokļiem un atbalstu funkcija.

113    Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi nav atbalsta neatņemama daļa un tādēļ to neatbilstība atļauju izsniegšanas direktīvai neietekmējot tās lēmumu par atbalsta pasākuma saderīgumu ar iekšējo tirgu.

114    Prasītājas uzskata, ka šie konstatējumi ir kļūdaini. To ieskatā Komisijai esot bijis jākonstatē, ka ar Likuma Nr. 8/2009 5. pantu paredzētais nodoklis veido ar šo likumu ieviestā atbalsta elementu neatņemamu daļu.

115    Pirmkārt, no Likuma Nr. 8/2009 5. panta 1. un 7. punkta izrietot, ka ieņēmumi no šī atbalsta veicināšot RTVE finansējumu un tātad pēc būtības neesot paredzēti citiem mērķiem. Turklāt procentuālie daudzumi, kas piemērojami trīs jauno ar Likumu Nr. 8/2009 ieviesto vai grozīto nodokļu maksātājiem, ir noteikti tādējādi, ka Spānijas valsts var saņemt tādu līdzekļu apmēru, kas tai ļauj segt deficītu, ko rada reklāmas pārtraukšana.

116    Turpinot, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, neesot izjaukta saikne starp jaunajiem nodokļu pasākumiem un RTVE paredzēto atbalsta pasākumu. Pirmkārt, no Likuma Nr. 17/2006 33. panta nevarot tikt secināts Spānijas valsts pienākums sniegt RTVE nepieciešamos resursus. Otrkārt, Spānijas valsts garantija esot tikai papildinoša un hipotētiska, ko apstiprinot, pirmkārt, RTVE sūdzības, saskaņā ar kurām privātuzņēmēju neveikti maksājumi vai kļūdains to maksājumu aprēķins tai rada problēmas attiecībā ar valsts kasi, un, otrkārt, fakts, ka praksē Spānijas valsts neesot gatava izpildīt šādu garantiju. Treškārt, Komisija nevarot efektīvi atsaukties uz to, ka [līdzekļu] pārsniegums tikšot novirzīts uz Spānijas valsts budžetu. No vienas puses, novirzīšana uz Spānijas valsts budžetu esot drīzāk teorētiska un katrā ziņā papildu iespēja, jo Likums Nr. 8/2009 paredz rezerves fonda izveidošanu, ko veido ieņēmumi, kas pārsniedz sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma faktiskās neto izmaksas.

117    Katrā ziņā, lai pierādītu, ka Likuma Nr. 8/2009 5. punktā paredzētais nodokļu pasākums neveido atbalsta neatņemamu daļu, Komisijai esot bijis jāpierāda, ka pat gadījumā, ja nodoklis būtu prettiesisks, pastāv Spānijas valsts apņemšanās finansēt visu RTVE budžetu. Tomēr no šī likuma izrietot, ka privātuzņēmējiem ir jāuzņemas RTVE finansējuma ekonomiskais slogs.

118    Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste un RTVE, apstrīd šos argumentus.

119    Sākumā ir jāatgādina, ka, lai pierādītu, ka ar Likuma Nr. 8/2009 5. pantu noteiktais nodoklis veido neatņemamu ar šo likumu ieviestā atbalsta elementu daļu, prasītājas vispirms izvirza argumentus, lai pierādītu, ka pastāvēja nepieciešamā saikne starp šī nodokļu pasākuma mērķi un RTVE finansējumu.

120    Kā ir izklāstīts iepriekš 101.–108. punktā, lai nodokļu pasākums veidotu neatņemamu atbalsta daļu, nepietiek ar to, ka pastāv nepieciešamā saikne starp nodokļu pasākuma mērķi un atbalsta pasākumu. Vēl ir vajadzīgs, lai tiktu konstatēta nodokļu pasākuma tieša ietekme uz atbalsta apmēru.

121    Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka daži prasītāju izvirzītie argumenti var tikt saprasti kā saistīti ne vien ar nosacījumu par ciešas saiknes esamību starp nodokļu pasākuma mērķi un RTVE finansējumu, bet arī ar nosacījumu par pierādījumu par nodokļu pasākuma tiešu ietekmi uz atbalsta apmēru.

122    Attiecīgi, vispirms ir jāizvērtē, vai prasītāju izvirzītie argumenti var atspēkot Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru ieņēmumi no trim ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestiem vai grozītiem nodokļu pasākumiem tieši neietekmē RTVE paredzētā atbalsta apmēru.

123    Šajā ziņā ir jāatzīst, ka atbilstoši Likumam Nr. 8/2009 RTVE paredzētā atbalsta apmērs ir noteikts, ņemot vērā RTVE uzticētā sabiedriskās apraides uzdevuma izpildes neto izmaksas. Tātad tās saņemamā atbalsta apmērs nav atkarīgs no atskaitījumiem, kurus veic, pamatojoties uz nodokļu pasākumiem, kas ieviesti vai grozīti ar minēto likumu.

124    Pirmkārt, saskaņā ar Likuma Nr. 17/2006, kas grozīts ar Likumu Nr. 8/2009, 33. pantu gadījumos, kad RTVE ieņēmumi pārsniedz sabiedriskās apraides uzdevuma izpildes izmaksas, pārsniegums tiks novirzīts [valsts budžetā]. Daļa, kurā šis pārsniegums nepārsniedz 10 % no RTVE gada budžeta izdevumiem, tiks iemaksāta rezerves fondā, un daļa, kurā tas pārsniedz šo limitu, tiks ieskaitīta valsts kasē.

125    Attiecībā uz rezerves fonda ieskaitītiem līdzekļiem no Likuma Nr. 8/2009 izriet, ka tos var izmantot vienīgi ar tiešu Spānijas Ekonomikas un finanšu ministrijas atļauju un, ja tie nav izlietoti četru gadu laikā, tie ir jāizmanto, lai samazinātu kompensācijas no Spānijas valsts vispārējā budžeta. Tādēļ rezerves fondā ieskaitītos līdzekļus nevar uzskatīt par tādiem, kas tieši ietekmē RTVE paredzētā atbalsta apmēru.

126    Turklāt Likuma Nr. 8/2009 3. panta 2. punktā ir paredzēts absolūtais RTVE ieņēmumu limits, kas 2010. un 2011. gadam ir noteikts EUR 1200 miljonu apmērā. Jebkādi šī limita pārsniegumi tiks tieši novirzīti atpakaļ Spānijas valsts vispārējā budžetā.

127    Otrkārt, saskaņā ar Likuma Nr. 8/2009 2. panta 2. punktu gadījumos, kad RTVE ieņēmumi nav pietiekami, lai segtu sabiedriskās apraides uzdevuma izpildes izmaksas, starpība tiks segta, izmantojot līdzekļus no Spānijas valsts vispārējā budžeta.

128    Tātad Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka uz trīs nodokļu pasākumu, kas ieviesti vai grozīti ar Likumu Nr. 8/2009, pamata veikto atskaitījumu apmērs nav pietiekams, lai tieši ietekmētu RTVE saņemtā atbalsta apmēru, kas ir noteikts atkarībā no sabiedriskās apraides pakalpojuma sniegšanas neto izmaksām.

129    Neviens no prasītāju izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

130    Pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ar to apstākli vien, ka trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi ir bijuši domāti, lai kompensētu RTVE komercdarbības ieņēmumu zudumu (skat. apstrīdētā lēmuma 13. apsvērumu), nepietiek, lai pierādītu, ka finansējuma veids ir neatņemama atbalsta pasākuma daļa. Tiesa jau ir konstatējusi, ka šis apstāklis pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu ciešas saiknes esamību starp nodokli un nodokļa priekšrocību (iepriekš 98. punktā minētais spriedums lietā Streekgewest, 26. un 27. punkts).

131    Otrkārt, ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Komisija ir pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 64. apsvērumā konstatējot, ka Spānijas valsts pienākums segt starpību starp sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildes izdevumiem, no vienas puses, un RTVE rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem, no otras puses, var tikt izsecināts no Likuma Nr. 17/2006 33. panta. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šāds pienākums ir skaidri paredzēts Likuma Nr. 8/2009 2. panta 2. punktā un ka šajā normā ir veikta atsauce uz Likuma Nr. 17/2006 33. panta 1. punktu, kurā arī ir paredzēts šāds pienākums.

132    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka, pat ja teorētiski šāds pienākums eksistēja, faktiski Spānijas valsts neesot bijusi gatava papildināt RTVE budžetu ar līdzekļiem no tās vispārējā budžeta.

133    Šis arguments arī ir jānoraida.

134    Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši LESD 263. pantam celtas prasības atcelt tiesību aktu ietvaros Savienības tiesību akta tiesiskums ir jānovērtē, ņemot vērā akta pieņemšanas brīdī pastāvošos faktiskos un tiesiskos apstākļus. Tādēļ Komisijas veiktie vērtējumi ir jāpārbauda, ņemot vērā vienīgi tos apstākļus, kas bija tās rīcībā brīdī, kad tā šos vērtējumus ir veikusi (Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts).

135    Ir jākonstatē, ka prasītājas nav iesniegušas nekādus elementus, kas varētu pierādīt, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisijas rīcībā bija informācija, ka Spānijas valsts nav gatava papildināt RTVE budžetu saskaņā ar Likuma Nr. 8/2009 2. panta 2. punktu. Visi dokumenti, kurus tās šajā ziņā ir iesniegušas, ir vēlāki par apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumu, proti, vēlāki par 2010. gada 20. jūliju.

136    Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka atbalsta pasākuma finansējumam paredzēto nodokļu pasākumu var uzskatīt par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu vienīgi tad, kad Komisija pierāda, ka gadījumā, ja nodokļu pasākums ir nesaderīgs ar Savienības tiesībām, attiecīgā dalībvalsts apņemas finansēt visu atbalsta pasākumu.

137    Arī šis arguments ir jānoraida.

138    Protams, gadījumā, ja, piemērojot divus iepriekš minētos kritērijus, proti, nosacījumu par ciešas saiknes starp nodokļu pasākuma mērķi un RTVE finansējumu esamību un nosacījumu par pierādījumu attiecībā uz nodokļu pasākuma tiešu ietekmi uz atbalsta apmēru, nodokļu pasākums ir jāuzskata par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta pasākuma daļu – kā tas ir netiešo nodokļu pasākuma gadījumā, kad daļa vai visi nodokļu atskaitījumi tieši un bez nosacījumiem tiek piešķirti atbalsta saņēmējam –, tad nodokļu elementa nesaderībai ir tieša ietekme uz atbalsta pasākumu. Tādā gadījumā netiešo nodokļu pasākuma elementa pilnīgas vai daļējas nesaderības sekas ir atbalsta pasākuma atcelšana vai tā apmēra samazināšana.

139    Izskatāmajā lietā Likuma Nr. 8/2009 2. panta 2. punktā un Likuma Nr. 17/2006 33. pantā ir paredzēts, ka, ja finanšu avoti nav pietiekami, lai segtu visas RTVE sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izpildei vajadzīgās izmaksas, Spānijas valstij ir jāsedz šī starpība. Tātad izskatāmajā lietā atbalsta apmērs nav tieši atkarīgs no nodokļu pasākuma.

140    Līdz ar to Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka RTVE paredzētā atbalsta apmērs nav tieši atkarīgs no atskaitījumiem, kas veikti, pamatojoties uz nodokļu pasākumiem, kuri ieviesti vai grozīti ar Likumu Nr. 8/2009.

141    Kā tas ir izklāstīts iepriekš 120. punktā, lai trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestos vai grozītos nodokļu pasākumus varētu uzskatīt par tādiem, kas veido ar šo likumu ieviestā atbalsta elementa neatņemamu daļu, ir jābūt kumulatīvi izpildītam nosacījumam par nepieciešamās saiknes esamību starp nodokļa pasākuma mērķi un atbalsta pasākumu un nosacījumam par pierādījumu par minētā nodokļu pasākuma tiešo ietekmi uz šo atbalsta pasākumu.

142    Tā kā otrais nosacījums nav izpildīts, nav jāvērtē argumenti, kurus prasītājas izvirzījušas, lai pierādītu, ka pastāv nepieciešamā saikne starp Likuma Nr. 8/2009 5. pantā paredzētā nodokļu pasākuma mērķi un RTVE finansējumu, jo šiem argumentiem nav nozīmes.

143    Līdz ar to ceturtais prasības pamats ir jānoraida kopumā.

 Par piekto prasības pamatu – LESD 106. panta 2. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

144    Piektais prasības pamats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 67.–73. apsvērumā ietvertajiem motīviem, kuros Komisija ir izvērtējusi, vai pastāv pārmērīgas kompensācijas risks, un secinājusi, ka nekas neliecina, ka aprēķinātā gada kompensācija par RTVE sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu pārsniegs summu, ko var saprātīgi prognozēt attiecībā uz šā pakalpojuma izmaksām, vai ka kompensācija laika gaitā pārsniegs sabiedriskā pakalpojuma neto izmaksas. Komisija 71. apsvērumā tostarp ir norādījusi šādi:

“[..] Spānija parādīja, ka budžeta plānošana ir saskaņā ar RTVE gada budžetā paredzētajām izmaksām iepriekšējos gados un ka nav iemesla pieņemt, ka varētu tikt gūti jebkādi būtiski izmaksu ietaupījumi tagad vai tuvākajā nākotnē, tikai pateicoties reklāmas pārtraukšanai. RTVE joprojām būs jāpiesaista plašs skatītāju loks, un reklāmu pārtraukšana noteiks vajadzību izstrādāt papildu produkcijas, kas būs jāfinansē. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu skaitļiem (EUR 1177 miljoni 2007. gadā, EUR 1222 miljoni 2008. gadā un EUR 1146 miljoni 2009. gadā), kā arī ņemot vērā produkciju papildu izmaksas (EUR 104 miljoni), kas vajadzīgas, lai aizpildītu reklāmai paredzēto ētera laiku, un pārējos komercieņēmumus (kas aprēķināti tikai EUR 25 miljonu apmērā), robeža EUR 1200 miljonu apmērā budžeta izdevumu plānošanā šķiet piesardzīga un saprātīga summa gada budžetā paredzētajām sabiedriskā pakalpojuma kompensācijas izmaksām. Turklāt sabiedriskās raidorganizācijas faktisko neto izmaksu kompensēšanas princips ir saistīts ar šīs organizācijas aizsardzību pret mainīgiem ieņēmumiem reklāmas tirgū.”

145    Piektais prasības pamats iedalās divās daļās saistībā ar, pirmkārt, LESD 106. panta 2. punkta pārkāpumu un, otrkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

 Par [piektā prasības pamata] pirmo daļu – LESD 106. panta 2. punkta pārkāpumu

146    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 106. panta 2. punktu, atļaujot RTVE finansējuma shēmu bez garantijas par to, ka tā neietver pārmērīgas kompensācijas risku.

147    Pirmkārt, prasītājas norāda, ka apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā Komisija nav veikusi pietiekami detalizētu ex ante pārbaudi, bet balstījusies vienkārši uz norādēm. Otrkārt, tās apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka ekonomiska krīze ir izraisījusi komercieņēmumu samazināšanos 2010. gadā un tātad visu RTVE ieņēmumu samazināšanos.

–       Par iebildumu saistībā ar pietiekami detalizētas pārbaudes neesamību

148    Prasītājas apgalvo, ka, lai garantētu pārmērīgas kompensācijas riska neesamību, Komisijai ir jāatrod detalizēta informācija un skaidri jāizklāsta sava argumentācija par pārmērīgas kompensācijas neesamību. Šajā kontekstā tā nevarot balstīties uz vienkāršām norādēm. Bet izskatāmajā lietā Komisija esot tikai salīdzinājusi budžetu, kas RTVE bija jauktās finansējuma shēmas laikā, ar budžetu, kas tai bija gandrīz vienīgi valsts finansētas shēmas, kas tika ieviesta ar Likumu Nr. 8/2009, laikā. Šī pieeja esot kļūdaina tādēļ, ka faktiskās izmaksas, kas RTVE rodas saistībā ar sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu atbilstoši Likumam Nr. 8/2009, esot samazinājušās. Tā kā RTVE ir kļuvusi par operatoru, kas vairs nav pakļauts komerciālajam spiedienam saistībā ar piedalīšanos reklāmas tirgū, tā varot piedāvāt atšķirīgas programmas un tai neesot jāiegulda tik daudz līdzekļu tiesību [uz raidījumiem] iegūšanai. Attiecīgi, Komisija neesot varējusi vienīgi konstatēt apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā, ka RTVE joprojām ir jāpiesaista plašs skatītāju loks un tai būs papildu produkcijas izmaksas EUR 104 miljoni, lai aizpildītu ētera laiku, kas atbrīvojies reklāmu pārtraukšanas dēļ. Turklāt ar to vien, ka pastāv ex post pārbaudes mehānismi, neesot pietiekami, lai izslēgtu pārmērīgas kompensācijas risku.

149    Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste un RTVE, apstrīd šos argumentus.

150    Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina LESD 106. panta 2. punkta saturs, kā arī juridiskais konteksts, kurā tas iekļaujas.

151    Saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecas Līgumu normas un it īpaši normas par konkurenci, ja šo normu piemērošana tiesiski vai faktiski netraucē veikt tiem uzticēto īpašo uzdevumu. Tāpat šajā pantā noteikts arī tas, ka nedrīkst tikt ietekmēta tirdzniecības attīstība tiktāl, lai kaitētu Savienības interesēm.

152    Lai valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē varētu atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, ir jābūt izpildītiem šādiem nosacījumiem: pirmkārt, attiecīgajam uzņēmējdarbības veicējam ar publiskās varas aktu jābūt uzticētam vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma uzdevumam, šajā aktā ir jābūt skaidri definētiem attiecīgajiem vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma pienākumiem; otrkārt, minētajam uzņēmējdarbības veicējam nav jāsaņem pārmērīga kompensācija un valsts finansējumam nav nesamērīgi jāietekmē konkurence iekšējā tirgū (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 12. februāra spriedumu lietā T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, Krājums, II‑81. lpp., 181. un 222. punkts).

153    Izskatāmajā lietā prasītājas neapstrīd Komisijas konstatējumus, saskaņā ar kuriem RTVE ir uzticēts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma uzdevums ar publiskās varas aktu, kurā ir skaidri definēti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma pienākumi.

154    Savukārt prasītājas uzskata, ka Komisijas konstatējums apstrīdētā lēmuma 73. pantā, saskaņā ar kuru nekas neliecina, ka aprēķinātā gada kompensācija par RTVE sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu pārsniegs summu, ko var saprātīgi prognozēt attiecībā uz šā pakalpojuma izmaksām, vai ka kompensācija laika gaitā pārsniegs sabiedriskā pakalpojuma neto izmaksas, ir kļūdains tādēļ, ka Komisija nav pietiekami izvērtējusi pārmērīgas kompensācijas risku.

155    Pirms izvērtēt šo iebildumu, ir jāatgādina principi, kas regulē Vispārējās tiesas kontroli pār Komisijas lēmumu sabiedrisko pakalpojumu jomā un, konkrēti, apraides pakalpojumu jomā.

156    Saskaņā ar LESD 14. pantu Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un Līgumu piemērošanas jomu, rūpējas, lai vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi pamatotos uz tādiem – jo īpaši ekonomikas un finanšu – principiem un nosacījumiem, kas tām ļauj īstenot to uzdevumus. Šajā pantā ir paredzēts arī, ka minētie principi un nosacījumi tiek noteikti, neskarot dalībvalstu kompetenci atbilstīgi Līgumiem sniegt un finansēt šos pakalpojumus, kā arī panākt šo pakalpojumu izpildi.

157    No LES un LESD pievienotā 26. protokola par sabiedriskiem pakalpojumiem izriet, ka viena no Savienības kopīgām vērtībām saistībā ar šiem pakalpojumiem ir valsts, reģionālo un vietējo kompetento iestāžu būtiskā loma un plašā rīcības brīvība sniegt un organizēt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus un panākt šo pakalpojumu izpildi.

158    Saskaņā ar LES un LESD pievienoto 29. protokolu par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs sabiedriskā apraide dalībvalstīs ir tieši saistīta ar katras sabiedrības demokrātiskajām, sociālajām un kultūras vajadzībām, kā arī nepieciešamību saglabāt medijos viedokļu daudzveidību. No šī protokola izriet arī, ka LESD normas neskar dalībvalstu kompetenci piešķirt sabiedriskās apraides finansējumu, ja šādu finansējumu piešķir apraides organizācijām, lai tās izpildītu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu, ko tām uzticējusi, noteikusi un organizējusi katra dalībvalsts, un ja šāds finansējums nepasliktina tirdzniecības un konkurences nosacījumus Savienībā tiktāl, lai kaitētu kopējām interesēm, tomēr ņemot vērā šī sabiedriskā pakalpojuma pasūtījuma izpildi.

159    No tā izriet, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, lai definētu sabiedriskās apraides uzdevumu un noteiktu tā organizēšanu (pēc analoģijas skat. iepriekš 152. punktā minēto spriedumu lietā BUPA u.c./Komisija, 220. punkts).

160    Tādēļ Komisijas kontrole pār kompensācijas samērīgumu ir ierobežota (pēc analoģijas skat. iepriekš 152. punktā minēto spriedumu lietā BUPA u.c./Komisija, 220. punkts).

161    Attiecībā uz Vispārējās tiesas kontroli pār Komisijas lēmumu šajā jomā ir jāuzsver, ka Komisijas vērtējums skar sarežģītus ekonomiskus faktus. Līdz ar to Vispārējās tiesas kontrole pār Komisijas lēmumu ir vēl ierobežotāka nekā Komisijas kontrole pār attiecīgas dalībvalsts pasākumu. Tā ietver vienīgi pārbaudi par to, vai paredzētā kompensācija ir nepieciešama, lai attiecīgo vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma uzdevumu varētu izpildīt ekonomiski pieņemamos apstākļos, vai arī tieši pretēji – vai attiecīgais pasākums ir acīmredzami nepiemērots attiecībā uz izvirzīto mērķi (pēc analoģijas skat. 152. punktā minēto spriedumu lietā BUPA u.c./Komisija, 221. un 222. punkts).

162    Saistībā ar prasītāju izvirzīto iebildumu ir jākonstatē, ka tās norāda vienīgi to, ka Komisija nav adekvāti izvērtējusi pārmērīgas kompensācijas risku tādēļ, ka tā nav pietiekami detalizēti izvērtējusi, vai Likuma Nr. 8/2009 3. panta 2. punktā paredzētais līdzekļu apmērs EUR 1200 miljoni atbilst RTVE izmaksām, kas radušās, lai izpildītu tās sabiedriskā pakalpojuma pienākumus.

163    Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka prasītājas apstrīd tikai vienu no RTVE finansējuma shēmas paredzētajiem kontroles mehānismiem, lai gan šī shēma paredz veselu virkni kontroles mehānismu, kuru mērķis ir garantēt, ka RTVE saņem vienīgi līdzekļus, kas nepieciešami tās uzdevuma izpildei.

164    Šajā kontekstā vispirms ir jānorāda, ka RTVE darbības ekonomiskais apmērs ir noteikts, ņemot vērā tai uzticētā sabiedriskā pakalpojuma pienākumus. No Likuma Nr. 8/2009 3. panta 2. punkta izriet, ka RTVE darbību nosaka pamatuzdevums, kuru apstiprinājis likumdevējs un kura darbības laiks ir deviņi gadi (skat. Likuma Nr. 17/2006 4. panta 1. punktu), un programmu līgumi, kuros konkretizēts pamatuzdevums, kurus apstiprina valdība un kuru darbības laiks ir trīs gadi (skat. Likuma Nr. 17/2006 4. panta 2. punktu). Šajos aktos ir jābūt ietvertām norādēm par RTVE darbības ekonomisko apmēru, kā arī tās ikgadējo pieaugumu; minēto ekonomisko apmēru ir jānosaka, ņemot vērā tai uzticētā sabiedriskā pakalpojuma pienākumus.

165    Tāpat ir jāatgādina, ka RTVE finansējuma avoti tiek konverģēti tādējādi, lai izslēgtu pārmērīgu kompensāciju. Kā tas ir izklāstīts iepriekš 6.–9. punktā, RTVE tiek finansēta no dažādiem avotiem, kuri ir uzskaitīti Likuma Nr. 8/2009 2. panta 1. punktā. Galvenie avoti, pirmkārt, ir ieņēmumi no trim nodokļu pasākumiem, kas ieviesti vai grozīti ar minētā likuma 4.–6. pantu, un, otrkārt, šī likuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā ikgadējā kompensācija no Spānijas valsts vispārējā budžeta. Tātad ikgadējās kompensācijas apmēra noteikšana ļauj pielāgot provizorisko ieņēmumu apmēru, kas RTVE būs pieejams attiecīgajā gadā. Attiecībā uz ikgadējās kompensācijas apmēru Likuma Nr. 17/2006 33. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tas ir jānosaka tā, lai šīs kompensācijas un citu RTVE ieņēmumu kopsumma nepārsniegtu sabiedriskā pakalpojuma pienākumu, kas tai ir jāveic attiecīgajā finanšu gadā, izmaksas.

166    Turklāt Likuma Nr. 17/2006, kas grozīts ar Likumu Nr. 8/2009, 33. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja finanšu gada beigās tiks konstatēts, ka RTVE saņemtā kompensācija pārsniedz tīrās izmaksas, kas radušās sabiedriskās apraides pienākumu izpildē attiecīgajā finanšu gadā, un pārsniegums, kas netiks novirzīts rezerves fondā, tiks atskaitīts no summas, kas Spānijas valsts vispārējā budžetā paredzēta nākamajam finanšu gadam.

167    Visbeidzot, RTVE finansējuma shēma paredz arī ex post kontroles elementus. Kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 72. apsvērumā, RTVE finansējuma shēma paredz, pirmkārt, budžeta kontroles mehānismus, ko veido iekšējais audits, Spānijas valsts Revīzijas biroja pārskats un privātu revidentu uzņēmuma veikts ārējais audits, otrkārt, RTVE sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildes pārskats, ko sagatavo Spānijas Parlaments un Spānijas Audiovizuālā iestāde, un, treškārt, Spānijas Revīzijas palātas pārskats.

168    Protams, iepriekš 164.–167. punktā minētajiem kontroles mehānismiem ir abstrakts raksturs. Tomēr ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pārbaudījusi atbalsta shēmas saderīgumu. Līdz ar to tā varēja pārbaudīt vienīgi to, vai pastāv pietiekami kontroles mehānismi, lai garantētu, ka kopējais atbalsta apmērs, ko RTVE saskaņā ar šo shēmu saņem attiecīgajā finanšu gadā, nepārsniedz tai uzticētā apraides pakalpojuma uzdevuma izpildes neto izmaksas.

169    Ir jākonstatē, ka prasītājas neizvirza argumentus, lai konkrēti apstrīdētu iepriekš 164.–167. punktā minētos kontroles mehānismus. Ciktāl tās apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nedrīkstēja atsaukties uz saviem agrākajiem lēmumiem par RTVE finansējumu, ir jāatgādina, ka tai bija jāveic pastāvošās RTVE finansējuma shēmas elementu saderīguma pārbaude tikai daļā, kurā tos bija skāris Likums Nr. 8/2009 (skat. iepriekš 65. punktu). Attiecīgi, tā kā ar Likumu Nr. 8/2009 veiktie grozījumi neapdraudēja agrākajā RTVE finansējuma shēmā paredzēto kontroles mehānismu efektivitāti, nekas neliedza Komisijai atsaukties uz tās agrāko šo mehānismu analīzi.

170    Otrkārt, konkrētāk runājot par prasītāju iebildumiem saistībā ar Komisijas veiktajiem vērtējumiem apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā, pirms vērtēt to, vai Komisijas veiktā kontrole bija nepietiekama, ir jāizvērtē Likuma Nr. 8/2009 3. panta 2. punktā paredzēto līdzekļu EUR 1200 miljonu apmērā funkcija.

171    Attiecībā uz līdzekļu EUR 1200 miljonu apmērā funkciju vispirms ir jāatgādina, ka Komisija nav apstiprinājusi finansējuma shēmu, saskaņā ar kuru RTVE ir pieejams budžets līdz šim apmēram. Faktiski, kā tas ir izklāstīts iepriekš 164.–167. punktā, Likumā Nr. 8/2009 ir paredzēti mehānismi, lai nodrošinātu, ka atbalsts RTVE atbilst tās sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izpildes neto izmaksām. Tātad Likuma Nr. 8/2009 3. panta 2. punktā ir paredzēts absolūtais RTVE budžeta ierobežojums EUR 1200 miljonu apmērā, proti, ierobežojums, kas nevar tikt pārsniegts, lai gan RTVE budžets varētu būt lielāks, ja vienīgais nozīmīgais kritērijs būtu tās sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izpildes izmaksas. Pamatojoties uz šo ierobežojumu, RTVE budžets nevar pārsniegt maksimālo EUR 1200 miljonu apmēru, bet tas var būt mazāks gadījumā, kad sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildes izmaksas attiecīgajam finanšu gadam ir mazākas.

172    No tā izriet, pirmkārt, ka ir jānoraida prasītāju iebildums saistībā ar to, ka RTVE izmaksas sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildei eventuāli varētu būt mazākas par EUR 1200 miljoniem. Iepriekš 164.–167. punktā paredzētie kontroles mehānismi nodrošina, ka šādā gadījumā atbalsta apmērs attiecīgajam finanšu gadam aptvers tikai neto izmaksas, kas radušās sabiedriskās apraides pienākumu izpildei.

173    Turpinot, attiecībā uz prasītāju iebildumiem par nepietiekami blīvo Komisijas kontroli attiecībā uz maksimālo ierobežojumu EUR 1200 miljonu apmērā, ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz kompensācijas par sabiedriskās apraides pakalpojuma izpildi noteikšanu un ka attiecībā uz kompensācijas par sabiedriskās apraides pienākumu samērīgumu Komisijas kontrole ir ierobežota, un Vispārējās tiesas kontrole pār Komisijas lēmumu ir vēl ierobežotāka (skat. iepriekš 159.–161. punktu). Tātad Vispārējās tiesas kontrole ietver vienīgi pārbaudi, vai Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

174    Izskatāmajā lietā ne ar vienu no prasītāju izvirzītajiem argumentiem nevar pierādīt, ka apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā izklāstītajos apsvērumos, saskaņā ar kuriem robeža EUR 1200 miljonu apmērā šķiet piesardzīga, ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

175    Pirmkārt, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā, EUR 1200 miljonu apmērs atbilst vidējam budžetam, kas ir RTVE rīcībā jauktā finansējuma shēmas ietvaros.

176    Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 71. apsvēruma izriet, ka Komisija, pirmkārt, ir ņēmusi vērā papildu izmaksas EUR 104 miljonu apmērā, kas vajadzīgas, lai aizpildītu reklāmai paredzēto ētera laiku, un izmaksas, ko rada sabiedriskā pakalpojuma papildu pienākumu, kas RTVE noteikti saskaņā ar Likumu Nr. 8/2009, izpilde programmu veidošanas jomā, un, otrkārt, ir uzsvērusi, ka nekas nevar likt domāt, ka reklāmu pārtraukšana var izraisīt būtisku RTVE faktisko izmaksu samazināšanu.

177    Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šie apsvērumi nav acīmredzami kļūdaini. Faktiski nav pieredzes, ka RTVE radušās sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma izpildes izmaksas būtu bijušas ievērojami mazākas nekā izmaksas, kas tai bija radušās, darbojoties saskaņā ar Likumu Nr. 17/2006. Protams, apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka RTVE izslēgšanas no reklāmas tirgus fakts var veicināt sabiedriskā pakalpojuma uzdevuma pastiprināšanu, padarot programmu veidošanu mazāk atkarīgu no komerciāliem apsvērumiem un komercieņēmumu svārstībām. Tomēr, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tas fakts vien, ka RTVE ir kļuvusi par raidorganizāciju, kas vairs nav pakļauta komerciālam spiedienam saistībā ar piedalīšanos reklāmas tirgū, neļauj izdarīt secinājumu, ka tā varēja piedāvāt atšķirīgas programmas, kas tai ļautu darboties ar būtiski mazākām izmaksām. LESD 106. panta 2. punkts pieļauj, ka dalībvalsts veido plašu sabiedriskās apraides uzdevuma definīciju, kas ļauj sabiedriskajai raidorganizācijai piedāvāt līdzsvarotas un daudzveidīgas programmas, vienlaikus saglabājot noteiktu auditorijas līmeni (Vispārējās tiesas 2008. gada 26. jūnija spriedums lietā T‑442/03 SIC/Komisija, Krājums, II‑1161. lpp., 201. punkts).

178    Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, papildus neizvērtējot, vai pārejai uz gandrīz vienīgi valsts finansētu shēmu un sabiedriskā pakalpojuma pienākumu grozījumiem varēja būt ietekme uz izmaksām, kas radušās RTVE. Ņemot vērā faktu, ka Likuma Nr. 8/2009 3. panta 2. punktā paredzētais līdzekļu apmērs EUR 1200 miljoni ir vienīgi maksimālais ierobežojums RTVE budžetam un ka iepriekš 164.–167. punktā izklāstītie mehānismi garantē, ka atbalsta RTVE apmērs nepārsniedz tās sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izpildes neto izmaksas, Komisijai nebija jāveic detalizētāks izvērtējums.

179    Ceturtkārt, ciktāl prasītājas apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāreaģē uz atsevišķu valsts kompetento iestāžu apsvērumiem, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 69. apsvērumā Komisija pati ir paudusi šaubas attiecībā uz pasākuma samērīgumu, tomēr pēc veiktā izvērtējuma ir secinājusi, ka nepastāv pārmērīgas kompensācijas risks. Katrā ziņā fakts, ka tā nav detalizēti izvērtējusi visus valsts kompetento administratīvo iestāžu kritiskos apsvērumus attiecībā uz likumprojektu, pats par sevi nevar pierādīt tās pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, it īpaši, ja runa ir par jomu, kurā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība un Komisijas kontrole ir ierobežota.

180    Tādējādi prasītājas nav pierādījušas, ka Komisijas konstatējumā, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā, saskaņā ar kuru EUR 1200 miljonu robeža šķiet piesardzīga, ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

181    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānoraida iebildums saistībā ar pietiekami detalizētas ex ante kontroles neesamību.

–       Par iebildumu saistībā ar komercieņēmumu samazināšanās neņemšanu vērā

182    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka ekonomiskā krīze ir izraisījusi komercieņēmumu samazināšanos 2010. gadā un, attiecīgi, RTVE kopējo ieņēmumu samazināšanos.

183    Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste un RTVE, apstrīd šo argumentu.

184    Šajā ziņā ir jānorāda, ka jau ar Likumu Nr. 17/2006 ieviestās jauktā finansējuma shēmas ietvaros RTVE budžeta noteikšanas kritērijs nebija komercieņēmumu apmērs, bet sabiedriskā pakalpojuma pienākuma izmaksas. Kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 7. apsvēruma, jauktā finansējuma shēmas ietvaros kompensācija no Spānijas valsts budžeta 2009. gadam jau bija palielinājusies tā fakta dēļ, ka šajā gadā bija samazinājušies RTVE ieņēmumi no reklāmas.

185    Līdz ar to tas vien, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka jauktā finansējuma shēmas ietvaros bija samazinājušies RTVE komercieņēmumi no reklāmas laika pārdošanas, nevar pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

186    Tādēļ arī šis iebildums ir jānoraida un, attiecīgi, piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida kopumā.

 Par [piektā prasības pamata] otro daļu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

187    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu LESD 296. panta izpratnē. Pirmkārt, tā neesot pietiekami pamatojusi konstatējumu, saskaņā ar kuru nav pārmērīgas kompensācijas riska. Otrkārt, tā neesot pietiekami paudusi viedokli par konkurences izkropļojumiem, kurus esot radījis pienākums veikt ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestos maksājumus.

–       Par pirmo iebildumu – nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz pārmērīgas kompensācijas risku

188    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu attiecībā uz pārmērīgas kompensācijas riska neesamības iemesliem. Vispirms, tai esot bijis jāreaģē arī uz atsevišķu valsts iestāžu apsvērumiem attiecībā uz šaubām par pārmērīgu kompensāciju. Turpinot, tā neesot sniegusi nekādu specifisku informāciju ne par RTVE uzņēmējdarbības plānu nākamajiem gadiem, ne par sabiedriskās apraides pakalpojuma sniegšanas neto izmaksām. Izņemot īsu Komisijas argumentāciju apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā, nekādi citi precizējumi neļaujot noteikt elementus, uz kuriem ir balstīta Komisija argumentācija. Tādēļ tām, balstoties uz lēmumu, neesot iespējams sniegt citus apsvērumus kā vien tos, kuri esot formulēti prasības pieteikumā. Turklāt Komisija nevarot atsaukties uz pamatojumu, kas sniegts agrākā lēmumā attiecībā uz RTVE.

189    Komisija, ko atbalsta RTVE, uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 67.–69. un 71.–73. apsvērumā tā ir pietiekami pamatojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru nepastāv norādes par pārmērīgas kompensācijas risku.

190    Attiecībā uz iepriekš 86. punktā atgādinātajām prasībām, kas izriet no pienākuma norādīt pamatojumu, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums bija pietiekams.

191    Vispirms, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nav tā, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums, uz kuru Komisija ir balstījusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru nepastāv pārmērīgas kompensācijas risks, ir norādīts tikai apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā. Faktiski minētā lēmuma 67.–73. apsvērumā Komisija arī ir veikusi atsauces uz iepriekš 164.–167. punktā minētajiem kontroles mehānismiem. Šajā kontekstā tāpat ir jānorāda, ka šī lēmuma 14., 16. un 17. apsvērumā Komisija arī ir veikusi atsauces uz šiem mehānismiem.

192    Turpinot, attiecībā uz prasītāju iebildumu saistībā ar dažu no šiem apsvērumiem abstrakto raksturu, pietiek atgādināt, ka no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka Komisija ir vienīgi apstiprinājusi atbalsta shēmu, kas ļauj RTVE gūt labumu no atbalsta, kas atbilst tās sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izpildes neto izmaksām, un ka tā nav lēmusi par atbalsta EUR 1200 miljonu apmērā saderīgumu.

193    Turklāt, tā kā prasītājas apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāreaģē uz atsevišķu valsts kompetento iestāžu apsvērumiem, ir jākonstatē, ka tā ir pietiekami pamatojusi lēmumu, ja tajā skaidri un nepārprotami norādīta tās argumentācija, lai ļautu ieinteresētajam personām uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesas veikt tās kontroli, bet netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi. Tātad Komisijai, pēc tam, kad tā apstrīdētā lēmuma 67.–76. apsvērumā bija minējusi iemeslus, kuru dēļ pasākums ir samērīgs, nebija precīzi jāatbild uz visiem valsts kompetento administratīvo iestāžu kritiskajiem apsvērumiem attiecībā uz likumprojektu. Vēl jo vairāk tas tā ir jomā, kurā dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība un kurā līdz ar to Komisijas kontrole ir ierobežota.

194    Tāpat, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nekas neliedz Komisijai atsaukties uz tās agrākajiem lēmumiem, kuri attiecās uz RTVE finansējumu un, attiecīgi, veidoja daļu no apstrīdētā lēmuma konteksta iepriekš 86. punktā minētās judikatūras izpratnē. Izskatāmajā lietā Komisijai bija vēl jo vairāk pamata atsaukties uz tās agrākajiem lēmumiem, jo liela daļa no kontroles mehānismiem bija jau ieviesta ar Likumu Nr. 17/2006, un tātad tā varēja veikt vienīgi vērtējumu, vai ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie grozījumi lika apšaubīt tās sākotnējo šo mehānismu novērtējumu (skat. iepriekš 65. punktu).

195    Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru tās, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu, neesot varējušas iesniegt citus apsvērumus kā vien tos, kurus tās formulējušas prasības pieteikumā, Vispārējā tiesa konstatē, ka nekas tām neliedza izvirzīt argumentus, lai apšaubītu RTVE finansējuma shēmas kontroles mehānismu efektivitāti. Tomēr tās šajā ziņā nav izvirzījušas nekādus argumentus.

196    Tādēļ piektā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu – izkropļojumiem, ko radījis pienākums veikt maksājumus

197    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu tādēļ, ka tā nav pietiekami paudusi viedokli par konkurences izkropļojumiem, kurus esot radījis pienākums veikt maksājumus, it īpaši to konkurētspējas samazināšanos salīdzinājumā ar RTVE. Apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā ietvertais konstatējums, saskaņā ar kuru trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi ir nošķirami no aktuālās RTVE finansējuma shēmas, neesot pietiekams. Replikas rakstā prasītājas norāda arī, ka Likums Nr. 8/2009 ietver diskriminējošu elementu tādēļ, ka vienīgi uzņēmējdarbības veicējiem, kuru darbības ģeogrāfiskā zona atbilst Spānijas teritorijai vai vairāk nekā vienai autonomajai kopienai, ir jāmaksā nodoklis, bet pārējie ir atbrīvoti no RTVE finansējuma izmaksām.

198    Komisija un RTVE apstrīd šos argumentus, turklāt RTVE apšauba replikas stadijā prasītājas izvirzīto argumentu pieņemamību.

199    Piektā prasības pamata otrās daļas otrais iebildums arī ir jānoraida, neizvērtējot replikas stadijā prasītājas izvirzīto argumentu pieņemamību. Pietiek atgādināt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 61.–66. apsvērumā ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi neveido ar šo likumu ieviesto atbalsta elementu neatņemamu daļu, un ka tātad procesā, kura iznākumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nav jāizvērtē to saderīgums ar kopējo tirgu.

200    Tādēļ [piektā prasības pamata] otrā daļa ir jānoraida pilnība un, attiecīgi, piektais prasības pamats ir jānoraida pilnībā.

201    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

202    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašām, kā arī solidāri atlīdzināt Komisijas un RTVE tiesāšanās izdevumus saskaņā ar pēdējo minēto prasījumiem.

203    Saskaņā ar šī paša reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Telefónica de España, SA un Telefónica Móviles España, SA sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas un solidāri atlīdzina Eiropas Komisijas un Corporación de Radio y Televisión Española, SA (RTVE) tiesāšanās izdevumus;

3)      Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Czúcz Labucka Gratsias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 11. jūlijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

Tiesvedība Vispārējā tiesā

Juridiskais pamatojums

1.  Par prasības un tās pamatu pieņemamību

2.  Par lietas būtību

Par pirmo prasības pamatu – procesuālo tiesību, ko garantē LESD 108. panta 2. punkts, pārkāpumu

Par otro prasības pamatu – kļūdu attiecībā uz jauna atbalsta jēdzienu LESD 108. panta un Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē

Par tiesību normām, kas regulē grozījumus pastāvošajā atbalsta shēmā

Par Komisijas pieeju izskatāmajā lietā

Par trešo prasības pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu attiecībā uz grozījumu pastāvošajā shēmā nošķiramību

Par ceturto prasības pamatu – Komisijas konstatējumu, saskaņā ar kuru trīs ar Likumu Nr. 8/2009 ieviestie vai grozītie nodokļu pasākumi neveido neatņemamu atbalsta daļu

Par [ceturtā prasības pamata] pirmo daļu – nosacījumiem, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai atbalsta finansējuma veids būtu uzskatāms par tādu, kas veido neatņemamu atbalsta daļu

Par [ceturtā prasības pamata] otro daļu – šo nosacījumu piemērošanu

Par piekto prasības pamatu – LESD 106. panta 2. punkta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

Par [piektā prasības pamata] pirmo daļu – LESD 106. panta 2. punkta pārkāpumu

–  Par iebildumu saistībā ar pietiekami detalizētas pārbaudes neesamību

–  Par iebildumu saistībā ar komercieņēmumu samazināšanās neņemšanu vērā

Par [piektā prasības pamata] otro daļu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

–  Par pirmo iebildumu – nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz pārmērīgas kompensācijas risku

–  Par otro iebildumu – izkropļojumiem, ko radījis pienākums veikt maksājumus

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – spāņu.