ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHALBOBEK] SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 7. martā (1)
Lieta C‑621/15
W,
X,
Y
pret
Sanofi Pasteur MSD SNC,
Caisse primaire d’assurance maladie des Hauts-de-Seine,
Caisse Carpimko
(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Atbildība par produktiem ar trūkumiem – Farmācijas laboratorijas – Vakcinācija pret hepatītu B – No multiplās sklerozes cietušais – Pierādīšanas pienākums – Ar vakcināciju nodarīto zaudējumu un cēloņsakarības starp vainu un prasītājam nodarītajiem zaudējumiem pierādījums – Pierādījumu veids – Prezumpciju sistēma – Zinātniskās vienprātības trūkums – Cēloņsakarība
I – Ievads
1. W. 1998. un 1999. gadā tika vakcinēts pret hepatītu B. Neilgi pēc tam viņam parādījās multiplās sklerozes simptomi. Turpmāko gadu laikā viņa stāvoklis pasliktinājās. Viņš nomira 2011. gadā.
2. W. ģimenes locekļi (turpmāk tekstā – “W” vai “prasītāji”) cēla prasību par zaudējumu atlīdzību pret vakcīnu ražojošo sabiedrību Sanofi Pasteur MSD SNC, kas ir viena no trim atbildētājām šajā lietā (turpmāk tekstā – “Sanofi” vai “pirmā atbildētāja”). Prasītāji apgalvoja,kamirušāsaslimšanuesotizraisījusivakcīna.Tomēr viņuprasībatikanoraidīta,jo netikapierādītacēloņsakarībastarpvakcīnas trūkumiemunkaitējumu, kas tikanodarīts W.Laikonstatētu šo cēloņsakarību, prasītāji bija norādījušiFrancijastiesībuaktu noteikumu,saskaņāarkurucēloņsakarībuvarprezumēt,ja saslimšanaizpaužasneilgipēczāļulietošanas, kurās iespējami trūkumi,unnav novērota iepriekšēja saslimšana ar šo patoloģiju ne individuāli, ne ģimenē.
3. Prasītāju lieta galu galā tika nodota izskatīšanai Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), kura tagad uzdod jautājumu šai Tiesai par Eiropas Savienības Direktīvasparatbildībuparproduktiem (turpmāk tekstā – “direktīva”) (2) interpretāciju. Konkrēti iesniedzējtiesa jautā, vai: 1) iepriekš aprakstītās prezumpcijas nav pretrunā minētajai direktīvai, 2) vai šo prezumpciju sistemātiska piemērošana nav pretrunā direktīvai un 3) ja šādas prezumpcijas ir pretrunā direktīvai, vai prasītājam ir jāiesniedz zinātniski pierādījumi par cēloņsakarību.
II – Tiesiskais regulējums
A – Savienības tiesības
1) Direktīva 85/374
4. Šajā direktīvā saskaņoti attiecīgi noteikumi, kas saistīti ar atbildību par produktiem, izmantojot tostarp šādas normas:
“4. pants
Aizskartajai personai ir jāpierāda kaitējuma un trūkuma esamība un cēloņsakarība starp tiem.
[..]
6. pants
1. Produktam ir trūkumi, ja tā drošums nav tāds, kādu personai ir tiesības gaidīt, ņemot vērā visus apstākļus, tostarp:
a) produkta noformējumu;
b) lietojumu, kādā, kā varētu gaidīt, lietos produktu;
c) laiku, kad produkts laists apritē.
[..]
7. pants
Ar šo direktīvu paredz, ka ražotājs nav atbildīgs, ja viņš pierāda:
[..]
e) ka zināšanas zinātnē un tehnikā laikā, kad viņš produktu laida apritē, nebija tāds, lai būtu iespējams konstatēt trūkumu; [..].”
B – Francijas tiesības
5. Lietas faktu norises laikā Francijas Civilkodeksa 1386‑1. pantā (tagad – 1245-8. pants) bija paredzēts, ka ražotājs ir atbildīgs par kaitējumu, ko radījuši tā produkti ar trūkumiem, neatkarīgi no tā, vai viņam ir līgumattiecības ar cietušo. Ar 1386‑9. pantu paredzēts, ka prasītājam ir jāpierāda zaudējumi un trūkuma esamība, kā arī cēloņsakarība starp tiem.
6. Turklāt Cour de cassation (Kasācijas tiesa) judikatūrā uzskatīts, ka farmācijas laboratoriju ārpuslīgumiskā atbildība par to ražotajām vakcīnām, cēloņsakarības pierādīšana starp vakcīnai piedēvētajiem trūkumiem un aizskartajai personai nodarīto kaitējumu var izrietēt no “nopietnas, skaidras un konsekventas prezumpcijas” (3).
7. Cour de cassation (Kasācijas tiesa) judikatūrā uzskatīts, ka tiesnesis var konstatēt, ka šādu nopietnu, skaidru un konsekventu prezumpciju pamato īsais laikposms starp vakcīnas pret hepatītu B injicēšanu un pirmo multiplās sklerozes simptomu parādīšanos un to, ka nav novērota iepriekšēja saslimšana ar šo slimību ne individuāli, ne ģimenē. Tā var būt, pat ja medicīniskajos pētījumos kopumā nav pierādīta šādas saiknes esamība (4).
III – Faktiskie apstākļi, procedūra un prejudiciālie jautājumi
8. Laikposmā no 1998. gada decembra līdz 1999. gada jūlijam W. tika vakcinēts pret hepatītu B ar Sanofi ražoto vakcīnu, kuru injicēja trīs kārtās. 1999. augustā W. parādījās dažādi veselības traucējumi. 2000. gada novembrī viņam tika diagnosticēta multiplā skleroze. W. veselības stāvoklis kļuva arvien sliktāks. Viņa organisma funkcionālās spējas pazeminājās līdz 90 %, prasot trešās personas klātbūtni 24 h diennaktī, līdz viņš nomira 2011. gada 30. oktobrī.
9. W., viņa sieva un divas meitas 2006. gadā iesniedza pret Sanofi prasību par ārpuslīgumisko atbildību par viņam ar vakcīnām nodarīto kaitējumu. Viņi apgalvoja, ka no īsā laikposma starp vakcināciju un pirmajiem multiplās sklerozes simptomiem kopā ar to, ka nav novērota jebkāda iepriekšēja saslimšana ar šo patoloģiju ne individuāli, ne ģimenē, izriet nopietna, skaidra un konsekventa prezumpcija par vakcīnas trūkumiem, kā arī cēloņsakarība starp šiem trūkumiem un W. slimību.
10. Šo prasību pirmajā instancē apmierināja Tribunal de Grande Instance de Nanterre (Nantēras tiesa, Francija). Tomēr pēc tam to apelācijas tiesvedībā atcēla Cour d’appel de Versailles (Versaļas Apelācijas tiesa, Francija). [Cour d’appel de Versailles] nosprieda, ka no prasītāju W minētajiem faktiskajiem apstākļiem izrietēja prezumpcija par cēloņsakarību, bet ar to nepietika, lai pierādītu vakcīnas trūkumus. Cour de cassation (Kasācijas tiesa) atcēla Cour d’appel de Versailles (Versaļas Apelācijas tiesa) spriedumu, uzskatot, ka apelācijas tiesa nav norādījusi juridisko pamatu savam nolēmumam attiecībā uz vakcīnu trūkumu neesamību.
11. Lieta tika nosūtīta Cour d’appel de Paris (Parīzes Apelācijas tiesa, Francija), kas vēlreiz atcēla Tribunal de Grande Instance de Nanterre (Nantēras tiesa) kā pirmās instances tiesas spriedumu. Cour d’appel de Paris (Parīzes Apelācijas tiesa) uzskatīja, ka no īsā laikposma starp vakcināciju un pirmajiem multiplās sklerozes simptomiem kopā ar to, ka nav novērota jebkāda iepriekšēja saslimšana ar šo slimību ne individuāli, ne ģimenē, nevarēja izrietēt nopietna, skaidra un konsekventa prezumpcija par cēloņsakarību starp šo vakcīnu un W. slimību.
12. Šajā ziņā Cour d’appel de Paris (Parīzes Apelācijas tiesa) atzīmēja, ka nav zinātniskas vienprātības, kas atbalstītu cēloņsakarību starp vakcināciju pret hepatītu B un multiplo sklerozi. Valsts un starptautiskās veselības aprūpes iestādes ir atturējušās saistīt centrālo vai perifēro demielizējošo bojājumu (multiplās sklerozes raksturīga pazīme) risku ar vakcināciju pret hepatītu B. Cour d’appel de Paris (Parīzes Apelācijas tiesa) arī piebilda, ka multiplās sklerozes cēlonis nav zināms. Beidzot tā minēja epidemioloģiskos pētījumus, kuri atklāj, ka iepriekšēji saslimšanas gadījumi ģimenē nav novēroti 92–95 % multiplās sklerozes slimnieku.
13. Cour d’appel de Paris (Parīzes Apelācijas tiesa) spriedums atkal tika nosūtīts izskatīšanai Cour de cassation (Kasācijas tiesa), kura nolēma apturēt tiesvedību un uzdot šādus jautājumus Tiesai prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:
“Pirmais jautājums:
Vai Padomes 1985. gada 25. jūlija Direktīvas 85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir liegts attiecībā uz farmācijas laboratoriju atbildību par to ražotajām vakcīnām tāds pierādījumu veids, saskaņā ar kuru tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, īstenojot savu suverēno novērtējuma brīvību, var uzskatīt, ka prasītāju izvirzītie fakti rada nopietnu, skaidru un konsekventu prezumpciju, ar kuru var pierādīt vakcīnas trūkumus un cēloņsakarību starp vakcīnas trūkumiem un saslimšanu, lai gan medicīniskajos pētījumos nav pierādīta saikne starp vakcināciju un slimību?
Otrais jautājums:
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīvas 85/374 4. pants nepieļauj tādu prezumpcijas sistēmu, saskaņā ar kuru cēloņsakarība starp vakcīnai piedēvētajiem trūkumiem un aizskartajai personai nodarīto kaitējumu vienmēr tiktu uzskatīta par pierādītu, ja ir noteiktas norādes uz cēloņsakarību?
Trešais jautājums:
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 85/374 [..] 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pierādījums, kas jāiesniedz aizskartajai personai par to, ka starp norādītajiem trūkumiem un tai nodarīto kaitējumu pastāv cēloņsakarība, var tikt uzskatīts par pamatotu tikai tad, ja šī saikne ir pierādīta zinātniski?”
14. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji un pirmā atbildētāja, kā arī Čehijas Republikas, Vācijas un Francijas valdības un Eiropas Komisija. Lietas dalībnieki, kuri piedalījās rakstveida posmā, izņemot Vācijas valdību, sniedza arī mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 2016. gada 23. novembrī.
IV – Vērtējums
A – Ievads
15. Direktīvas 4. pantā paredzēts, ka atbildības par produktiem lietās aizskartajai personai ir jāpierāda kaitējuma un trūkuma esamība un cēloņsakarība starp tiem. Šī lieta attiecas uz prasībām un nosacījumiem, kādi noteikti Savienības tiesību aktos par to, kā šo pienākumu var izpildīt.
16. Sākumā jāatzīmē,ka minētajādirektīvā navsaskaņots pierādīšanasstandartsunkādipierādījumiirpietiekami,laipanāktuatbilstībušimstandartam.Principā tāpēc šiejautājumi ir jāatrisinavalststiesībuaktos,itīpašisaskaņāarlīdzvērtībasunefektivitātes nosacījumiem.ŠīsTiesasuzdevums nav secinātsīkiizstrādātusnoteikumuspar pierādīšanu un pierādījumiemnošiemvispārējiemprincipiemvaigalu galānodirektīvas,kurānoteiktitikaipamatnoteikumiparatbildības konstatēšanusaistībāar, iespējams,miljoniemdažāduproduktu.
17. TomērSavienībastiesībās ir noteiktidažiierobežojumi attiecībāuzpierādījumiem un pierādīšanu,kurusatklāšuturpmāk,laipalīdzētuvalststiesaiizspriest šolietu.
18. Pirms apskatītiesniedzējtiesasjautājumussīkāk(D daļa),sākšuardažiemvispārīgiemapsvērumiempardirektīvasprasībāmattiecībā uz pierādīšanu un pierādījumiem (B daļa), kā arī ar piezīmiparterminoloģiju(C daļa).
B – Direktīvasprasībasattiecībāuzpierādījumiemunpierādīšanu
19. Direktīvāaizskartajai personai ir noteikts pienākums pierādīt kaitējuma un trūkuma esamību un cēloņsakarību starp tiem (5).Šai normai irskaidras procesuālās sekas, proti,jaaizskartāpersonaneizpildašopienākumu,tāsprasībair jānoraida (6).
20. Taču,kā Tiesa jau ir norādījusi,direktīvasmērķis nav papildus jomām, ko tā reglamentē, panākt pilnīgu saskaņošanu atbildības par produktiem ar trūkumiem jomā (7).It īpašiaršodirektīvunetieksaskaņotinoteikumiparpierādījumiem un pierādīšanu,lainoteiktu,kāaizskartā persona var izpildītpierādīšanaspienākumu (8).Attiecībāuzšo lietudirektīvānav paredzētskonkrētssarakstsarpierādījumiem, kurus aizskartajai personai ir pienākums iesniegtvalststiesā.Tāpat minētajā direktīvānav noteiktaiesniegtopierādījumu pieņemamībavainozīme,vaisecinājumi,kādus no tiem var izdarīt vaiirjāizdara (9).
21. Tādējādisaskaņā ar procesuālās autonomijas principu katrasdalībvalststiesībusistēmā ir jāparedzsīkiizstrādātinoteikumiparpierādījumiem un pierādīšanu minētāsdirektīvaspraktiskaiīstenošanai (10).
22. Turklāt irsagaidāms,katādisīkiizstrādātinoteikumivarnebūtidentiskivisosgadījumos,ņemotvērāļotidažādās to produktu īpašības,uzkuriemattiecas minētā direktīva, dažādos kaitējuma veidus, ko tie varētuizraisīt,un atšķirīgos veidus, kā šo kaitējumu varētu izraisīt.Tādējādi,manuprāt,saskaņāarminētāsdirektīvas4. pantudalībvalstīmvajadzētubūttiesībāmpamatotiatšķirtunpielāgotatbilstošospierādīšanasnoteikumusatkarībānoattiecīgoproduktu veida (veidiem).
23. TurklātTiesairatzinusi,ka,nosakotpierādījumu un pierādīšanasnoteikumus,dalībvalstisvarmēģinātlabotnevienlīdzību starppatērētājuunražotāju,kas,piemēram,varrastiesinformācijasasimetrijas rezultātā (11).Šīiespējaatspoguļo arīplašākasSavienībastiesībuaktuprasībasattiecībāuztiesas pieejamību,kāarīpatērētājuaizsardzību(12).Saistībāariepriekšējopunktuirskaidrs,kašādainformācijasasimetrijavarētubūtīpašiaktuālatādāsjomāskāfarmācijasuzņēmumuatbildība.
24. Tomēr,nosakotpierādījumuun pierādīšanasnoteikumupiemērošanugadījumos,uzkuriemattiecasšīdirektīva,dalībvalstuprocesuālāautonomijanavneierobežota.Valstsnoteikumuparpierādījumiem kopējā iedarbībai ir jāatbilstlīdzvērtībasunefektivitātesprincipiem (13).Citiemvārdiemsakot,direktīvasnormu vispār, itīpaši tās 4. panta,transponēšanai valstī ir jāpaliek šonormu ietvaros,vienlaicīginodrošinottoefektīvuīstenošanuvalststiesībusistēmā.
25. Itīpašiefektivitātes principam neatbilstu valstsnoteikumipar pierādīšanu unpierādījumiem,kuros tiktu pārmērīgi traucēta valststiesasspējavērtētattiecīgospierādījumus (14)vaikuros būtu pārmērīgi zemas prasības, kā rezultātāpraksētiktu apvērsts pierādīšanas pienākums (15).
26. Šīslietas pamatā irgalvenaisbūtiskaisjautājums – vaivalstsnoteikumos par pierādīšanuunpierādījumiem, kas tiek piemēroti, īstenojot šo direktīvu, tiekievērotsminētaisprincips?
27. Pirmsizteiktvispārīgusapsvērumuspariepriekšminēto,vispirmsizteikšudažasiepriekšējaspiezīmesparterminoloģijuun īpaši par “prezumpcijas” jēdzienu.
C – Prezumpcija
28. Par šajālietāgalvenā jēdziena“présomption” (oriģinālāfrančuvalodā) precīzu nozīminotikaievērojamadiskusijatiesas sēdē.Kļuvaredzams,kanopirmāacuuzmetienavienādiskanoši(vaivismaziztulkoti)jēdzienidažādāsvalstutiesībusistēmās tieksaprastiunfaktiskidarbojasdiezganatšķirīgi.Kātasbiežinotiekdaudzvalodu undaudzkultūruSavienībastiesībusistēmā,jēdzienam, kas šķietami skan vienādi, var būt dažādas nozīmes (16).
29. Tādējādisaprotu,kasaskaņāarFrancijastiesībuaktiem“présomption” vardefinētkājuridiskāsargumentācijas metodi, ar kuru faktu,kasnavpierādīts,secinanocita fakta, kas irpierādīts.Ir teikts, ka prezumpcija ir “faktiska”,kadtiesnesisirtiesīgspieņemtšāduargumentācijupēcsecinājumakonkrētālietā.Par“legālo” tiek dēvēta vispārējipiemērojama prezumpcija,kadlikumdevējsvienufaktu,kasnavpierādīts,secinano cita fakta,kasirpierādīts.Legālā prezumpcijair“vienkārša”,kadtovaratspēkotarpierādījumiemparpretējo.Jatonevaratspēkot,tosaucpar“neatspēkojamu”vai“absolūtu” (17).
30. Nedaudzatšķirīga,laigan līdzīga pieejatiek izmantotaVācijastiesībās (18).Savukārtnākamais fragments par šī jēdzienalietošanu Anglijastiesībāsskaidrinorādauzfranču valodas termina“présomption” transliterācijas robežāmangļu valodas“prezumpcijā”:“Atsevišķosgadījumostiesavar izdarīt secinājumus no lietas dalībnieka pierādītajiem faktiem.[..]tienavnekasvairākkānetiešupierādījumupiemēri, kuri parastiatkārtojas.Tādēļirmaldīgiuzskatīt tos parprezumpcijāmvārdatiešajānozīmē,jo ar tiem pierādīšanaspienākumsnekad netiek pārnests uz personu,pretkuru šiepierādījumitiekiesniegti[..],tie ir bieži,tiekapgalvots, ka nepamatotiminēti kā“prezumpcija”” (19).
31. Iesniedzējtiesaterminu“présomption”lietolūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.Šistermins tā irpārtulkotsarī prejudiciālo jautājumu versijās citāsvalodāsunpublicētsOficiālajāVēstnesī,kā arī lietas dalībnieki un personas,kasiestājušāslietā,iesniedzotpaskaidrojumus Tiesai,izmantošoterminu.Tāpēc,laišajāposmā neradītupapilduterminoloģiskoneskaidrību,palikšupiešī termina,kasšeit jau ir pieteikts.Tomērskaidrībaslabadturpmāk izklāstīšu,kālietojušojēdzienu.Tasatbilstmanaiizpratneipar šī jēdzienadarbībusaskaņāarFrancijastiesībām, kā noderīginorādīja lietas dalībnieki tiesas sēdē.
32. Tādējādišajossecinājumosizmantošujēdzienu“prezumpcija”, laiatsauktosuzsituāciju,kurāfaktsvaifaktu kopums(A daļa)irkonstatēts,unnotātieksecināta iespēja,kavarētubūt sastopams cits faktsvaifaktu kopums(B daļa).Praktiskāsdarbības izpratnē“prezumpcija” šeit tiekizmantota, laibūtībāatsauktosuznetiešu pierādījumuvaiaplinkupierādījumu veidu.
33. “Prezumpcijas”netiešopierādījumu nozīmē,kāaprakstītsiepriekš,irdiezganizplatītaparādība.Tajāsparastiatspoguļotapagātnespieredzeparnotikumu iespējamo tālākoattīstību,kaspārveidotipar vadošiem noteikumiem,laiatvieglotuunpaātrinātutiesasprocesu.Tādāveidā tosvaruztvertvienkāršikāapzīmējumu,laiaprakstītudaļu no tiesneša pārliecināšanas procesa,kaslietas dalībniekamjāveickatrudienu.Prasītājs uzrādatiesnesim kaut kādus pierādījumus parfaktiem,nokuriemtiesnesisizdaranoteiktussecinājumusparcitu,saistītufaktu iespējamību.Šajāposmāprasītājapozīcijaizskatāsspēcīgāka.Atbildētājstam pretī lieknākamos,pārliecinošospierādījumus,unsvaru kausinosverasviņam parlabu (20).Atbildotprasītājamir jānorāda uz kautkovēl pārliecinošākuvai jāriskē zaudētlietu (21).
34. Lai veiktuturpmākoanalīziunatkaliedvesmojotiesnoFrancijastiesībām,šeitnošķiršu“legālo”un“faktisko” prezumpciju.Lietošuterminu“legālāprezumpcija”,laiatsauktosuzprezumpciju,kurutiesnesimirtiesiskspienākumsievērot.Citiemvārdiemsakot,izmantojotiepriekšminētopiemēru,tiesnesimirjāsecinafakts B no dotā fakta A,unšajāziņāviņabrīvapierādījumunovērtēšanairzināmāmērākavēta.Turpretīšeitizmantoju“faktiskuprezumpciju”, laiatsauktosuzsituāciju,kurāmūsupiemērā tiesnesim iriespēja no A secināt B,bettikaikādaļunoviņapierādījumuvērtēšanas brīvības.
35. Otrašajāanalīzē svarīgā atšķirībair starp atspēkojamu un neatspēkojamuprezumpciju.Atgriežotiespieiepriekšparādītāpiemēra,uzskatu, ka prezumpcija ir neatspēkojama, ja citamlietas dalībniekamnaviespējams toatspēkot,neatkarīginotā,kāduspierādījumus šiscitslietas dalībniekssniedztiesai.Turpretimprezumpcijairatspēkojama,ja šiscitslietas dalībnieksvarsniegtpapildupierādījumus,kas liektiesnesimkopējāvērtējumā secināt,ka šo prezumpcijunevarapstiprināt.
36. Atcerotiesšosterminoloģiskosprecizējumus,tagad pievēršosvalsts tiesaskonkrētajiemjautājumiem.
D – Valsts tiesas jautājumi
37. Vai direktīvas 4. pantsnav pretrunā tādam principam, saskaņā ar kuru noteiktifaktivarradītfaktiskuprezumpciju,kavakcīnaiirtrūkumiun tā izraisījusisaslimšanu,pat ja medicīniskajos pētījumos vispārējā līmenī nav pierādīta cēloņsakarība starp šo vakcīnu un saslimšanu?Vaiatbildeuzšojautājumumainās,japrezumpcijairlegālapretstatāfaktiskai?Vaicēloņsakarībastarpvakcīnuunslimībuir konstatējama,izmantojotzinātniskuspierādījumus?Tie būtībāiriesniedzējtiesastrīsjautājumi.
38. Izmantojot iepriekš izstrādāto terminoloģiju(C daļā),saprotu, ka pirmajājautājumā ir norādītsuz“atspēkojamufaktiskuprezumpciju”.Tādējāditiesnesim, kurš izskatalietu,navpienākumapiemērot šo prezumpciju,un,patjašis tiesnesisizvēlastodarīt,tāirtikaidaļanovispārējāsfaktuvērtēšanas.Tādēļ atbildētājsvarbrīviiesniegtpapildupierādījumus,laiatspēkotu šo prezumpciju.Šādipierādījumivarbūtelementu formā, kas ir tieši pretrunā šīs prezumpcijas faktiskajampamatojumam,vaijebkuricitielementi, kaspārliecinatiesnesi,ka prasība ir jānoraida (22).
39. Manuprāt,ardirektīvuprincipātiek pieļautas šādas faktiskasprezumpcijas.Tajā arīnetiek prasīts,lai kopumā īpaša nozīme tiktu piešķirta medicīniskiempētījumiemvaizinātniskiempētījumiem.
40. Kāpaskaidrotsiepriekš20. punktā, direktīvas 4. pantā irreglamentētspierādīšanaspienākums,nevispierādīšanas noteikumi vaipierādījumu veids, vaistandarts.Itīpašitajā vispār nav priekšrakstu, kāda nozīme piešķiramakonkrētiempierādījumiem,un navregulēta prezumpciju izmantošana.
41. Uzskatu,kaanalīzesnolūkā šeitirlietderīgipirmajājautājumā izšķirttrīsaspektus,proti:1) medicīniskopētījumu loma,2) prezumpciju izmantošanaun3) cēloņsakarības pierādīšanapret trūkumu pierādīšanu.
1) Medicīniskie pētījumi
42. Direktīvā ir prasītskonstatētcēloņsakarībustarptrūkumu un kaitējumu.Tomērtajānetiek prasīts,kacēloņsakarība ir jākonstatē arjebkāda veidaīpašiemmedicīniskiemvaicitādiem pierādījumiem.Tāpatdirektīvānetiek noteikts,kamedicīniskupētījumu neesamība parcēloņsakarības konstatēšanuirpārliecinošspierādījumstrūkumavaicēloņsakarības neesamībai.Tasnavpārsteigums,ņemotvērādirektīvas ļotivispārējoraksturu,kasattiecasuz atbildību par produktiemdaudzāsnozarēs (23),no kurāmattiecībāuzdaudziemmedicīniskiempētījumiem vienkāršinebūsnozīmes.
43. Tomērvarizteiktdažasvispārīgaspiezīmesparprasībāmprasītājiemiesniegtpierādījumus it īpašimedicīniskopētījumu veidāunšādupierādījumunozīmi.Turpmāk a) apakšpunktāapsvēršu,vaimedicīniskiepētījumivarbūtpieprasītikānosacījums,laiprasība tiktu apmierināta.Tadb) apakšpunktāapsvēršu,vaimedicīniskiepētījumivartiktpieprasīti, lai izmantotu faktiskuprezumpciju.
a) Medicīniskipētījumikānosacījums,laiprasībatiktuapmierināta
44. Prasība,ka,laiatbilstudirektīvas4. pantam,jānosakacēloņsakarība,īpaši,pamatojotiesuzmedicīniskiempētījumiem,manuprāt,varētubūtnesaderīgaarminēto tiesību normuunefektivitātesprincipušāduiemesludēļ.
45. Pirmkārt, ar šāduīpašupierādīšanasprasībubūtupraktiskineiespējaminoteiktatbildībugadījumos,kadtrūkst medicīniskopētījumu,neatkarīginocitupierādījumuraksturavaikvalitātes.Šādosgadījumosdirektīva nedarbotosunvalststiesasbrīvībavērtētpierādījumus tiktunepamatotitraucēta.
46. Otrkārt,tiesasvērtējumsparcēloņsakarībukonkrētāsituācijāirjāatšķirnozinātniskānovērtējuma par (potenciālo)cēloņsakarībukāvispārīgsjautājums.Pēdējais no minētajiemvarbūtsaistītsarpirmounotrādi,betabusnevajadzētujaukt (24).Direktīvas4. pantāprasītājam noteiktspienākumspierādīt,ka viņam ievadītā vielakonkrētajāgadījumā ir izraisījusinodarīto kaitējumu.Tajā prasītājam netiek pieprasītspierādīt,kavispārējosmedicīniskajospētījumoskonstatētavielasiespējamābīstamība kopumā.Rezultātāsistemātiskašādaspapilduprasībaspiemērošanakrietnipārsniegtušīsdirektīvas4. panta ietvarus (25).
47. Treškārt,direktīvas 4. pantapārkāpums būtu arī, ja tiktu paredzēts,karažotājamnav jāuzņemas atbildība,ja nav medicīniskopētījumu, ar kuriem konstatētacēloņsakarība,faktiskipaplašinotizņēmumusarakstuattiecībāuzdirektīvas 7. pantāuzskaitītoatbildību.7. pantae) apakšpunktāskaidriunkonkrētiparedzēts,kaatbildībuvarizslēgt,jatiekpierādīts,kabrīdī,kadproduktsirlaiststirgū,zinātniskinebija iespējams konstatēt trūkuma esamību (26).Jalikumdevējs būtu vēlējiesminētpapildupiemērus parsituācijām,kurāsmedicīniskiempētījumiem(to neesamībai)ir jāizslēdzatbildība, tad tasbūtuizdarīts.
48. Šoiemesludēļuzskatu,kavispārējomedicīniskopētījumu neesamības padarīšana par sistemātiskuunpārliecinošupamatojumu prasītāja argumentunoraidīšanaibūtuproblemātiskasaskaņāardirektīvuunefektivitātesprincipu.
49. Tas acīmredzami nenozīmē,kamedicīniskajiempētījumiemnavnozīmestādos apstākļoskāiepriekš minētie.Glužipretēji.Kānorādītsiepriekš,patjamedicīniskajospētījumoskonstatēts,kaproduktsradaiespējamasbažaskopumā,tasnavtaspats,kaskonstatēt,katasizraisījiskaitējumukonkrētāgadījumā.
50. Tomērnopierādījumuviedokļanebūtupareiziignorētšospētījumus.Tādējādisistemātiskinoraidītpierādījumusmedicīniskopētījumuveidākāneatbilstošus,ņemotvērādirektīvuunefektivitātesprincipu,būtutikpatproblemātiski kāsistemātiskinoraidītcitaveidapierādījumus,ja nav medicīniskopētījumu.Pierādījumiem, kas iesniegtimedicīniskopētījumu veidā, irjāvelta pienācīgauzmanība.
51. Nobeigumā saistībā ar šo aspektu vēlosnorādīt,ka iepriekšminētajosapsvērumos,manuprāt,atspoguļots tas, ko varuzskatītparvispārējustandartnoteikumu,kasizrietnoefektivitātesprincipa,proti,valsts tiesu tiesnešu pierādījumuvērtēšanasbrīvība saistībāarSavienībastiesībuaktupiemērošanu (27).Kāaprakstītsturpmāk,taspatsparsevineliedzvalststiesībuaktospiedēvētīpašunozīmikonkrētiempierādījumiemvaisaistīt artiemprezumpcijas.Tomērtasnozīmē,ka, ieviešotminētāsdirektīvas4. pantu, rastos nopietns risks, ka valststiesiskais regulējums parpierādījumiemvar būt pretrunāefektivitātesprincipam,jatajāvainui) nepārprotamiaizliegtstiesnešiemņemtvērā iespējamiatbilstīguspierādījumus (28),vaiii) identificētiīpašipierādījumikāsistemātiski pārliecinošiunneatspēkojamipierādījumiparkonkrētufaktu (29).
b) Medicīniskiepētījumikānosacījumsprezumpcijas izmantošanai
52. Pirmajājautājumāiesniedzējtiesaskaidrineformulē,kabezjebkādiemmedicīniskiempētījumiem prasībabūtuautomātiskijānoraida.Drīzāk šis jautājums,šķiet,nozīmē,kamedicīniskupētījumu neesamības gadījumā prasība vēl aizvien varētutiktapmierināta,betšimnolūkam nevarētuizmantot faktiskāsprezumpcijas (30).
53. Tāpatkācitossīki izstrādātosnoteikumosparpierādījumiemunpierādīšanu,direktīvānav reglamentētaizvēle,vaiizmantotfaktiskasprezumpcijasun saskaņā arkādiemnosacījumiem.Tāpēc tas parasti ir valststiesību jautājums, ievērojotlīdzvērtībasunefektivitātesprincipus.A fortioriatteikumsizmantotšāduprezumpciju,kadtrūkst konkrētapierādījumuelementa,piemēram,medicīniskupētījumu,arīirvalststiesību jautājums.
54. Savienībastiesībasparastivairāknodarbojasar nepamatotu prezumpciju piemērošanu,kasvarētuizraisītpierādīšanaspienākuma apvēršanu vai citādi pārkāptu efektivitātesprincipu,itīpašitāpēc,ka šādas piemērošanaspamatāirneatbilstošivainepietiekamipierādījumi (31).Tomēršeit tiekapspriests konkrēts jautājumsparatteikumupiemērot saskaņā ar valststiesībuaktiem pastāvošas prezumpcijas, janavievērotizināminosacījumi(nav medicīniskupētījumu).
55. Vai šādinosacījumivarētu būt pretrunāefektivitātesprincipam?Vismazteorētiskitie varētu būt pretrunā.Tiesa,piemēram,konkurencestiesībujomā ir uzskatījusi,ka,ņemotvērāgrūtībaspierādītlīdzdalībuartiešupierādījumu,ir jābūt iespējamsto izdarītarnetiešiempierādījumiem(t.i.,izmantojot“faktiskospieņēmumus” atbilstoši iepriekš minētajai definīcijai (32)).Iesniedzējtiesaiirjānosaka,vaišīslietas apstākļos prezumpcijuizslēgšanaprasītājiem padarītuneiespējamuvaipārmērīgigrūtucēloņsakarībasvaitrūkuma pierādīšanu,jonavtiešupierādījumu,untādējādi,iespējams,irpretrunāefektivitātesprincipam.
56. Nekritizēšuiesniedzējtiesasnovērtējumu.Tādējādi,pārsniedzot jautājumaprecīzoformulējumu,manaizpratneparšolietuplašākir tā, ka tajā netikdaudzirpiedāvātsizslēgtjebkāduprezumpciju izmantošanubezmedicīniskiempētījumiem.Tā vietāiesniedzējtiesacenšasnoteikt,vaikādaskonkrētasfaktiskasprezumpcijas (33) izslēgšanairpamatota.Šajāziņāpraktiskaisjautājums, koiesniedzējtiesavēlasnoskaidrot,irpierādījumu pietiekamība, kas pamato prezumpciju, kuraregulārilietotašādaveidagadījumā.
57. Tagadpievērsīšosšimjautājumam.
2) Prezumpcijas
58. Saskaņāariepriekš(B daļā) minēto vispārējopieejunoteikumiemparpierādīšanuunpierādījumiemvalststiesai,piemērojotdirektīvas4. pantu,ir jāizdarasecinājumsparkonkrētuprezumpcijusaderībuarlīdzvērtībasunefektivitātesprincipiem saskaņāarvalststiesībuaktiem.
59. Tomēr,pieņemot,kaapskatāmaisnoteikumsir“atspēkojamafaktiskaprezumpcija” (34),turpinājumāizklāstīšudažusvispārējusnorādījumus,kuri,iespējams, var palīdzētvalststiesaiveiktnovērtējumu.
60. Kā Tiesajauir iepriekš nospriedusi,valsts tiesiskajā regulējumā par pierādīšanu var būt pārmērīgi zemas prasības, tā rezultātā praksē ar to tiktu apvērsts pierādīšanas pienākums un tas būtu pretrunā efektivitātes principam (35).Šādaspierādīšanaspienākuma apvēršanas rezultātāarīšajālietā tiktu pārkāptsdirektīvas4. pants.Saprotu,kataspatiešām ir pirmāsatbildētājasgalvenaisargumentsšajālietā.
61. Kādosapstākļosvarētu būt “pārmērīgizemas prasības” prezumpcijai?
62. Uzskatu,ka tā varētubūttrīssituāciju gadījumā:a) navvajadzīgi pierādījumiuntiekvienkāršiprezumēts,kaprasītājsirpierādījis savus argumentus,b) pierādījumi,arkuriempamatotasprezumpcijas,irneatbilstošivaic) pierādījumiiratbilstoši,betvienkārši“vāji”.
a) Prezumpcija nekā nav pamatota ar pierādījumiem
63. Attiecībāuza) situāciju, tas, ka navvajadzīgs,laiprasītājsuzrādītu jebkādus pierādījumus,pirmstāprasībuuzskatapar pierādītu, līdzinātos pierādīšanaspienākuma apvēršanaipretrunāaršīsdirektīvas4. pantuunefektivitātesprincipu (36).Saprotu,kapamatlietāprasītājamirjāuzrādakonkrētipierādījumi,pirmstiekizmantota prezumpcija,tāpēc šīsituācijašeit turpmāknetiekapspriesta.
b) Prezumpcija, kas pamatota ar neatbilstošiempierādījumiem
64. Attiecībāuzb) situācijupar neatbilstošiem es uzskatu pierādījumus tad, kadnavnekādasracionālasvailoģiskassaiknesstarpsniegtajiempierādījumiemunizdarītajiem secinājumiem.Piemēram,šajālietā,manuprāt,būtuproblemātiskipieņemtpirmāsatbildētājasapgrozījumuvaidarbiniekuskaitukāpierādījumu par to,ka attiecīgajiem produktiemirtrūkumi.Šiedivifakti, protams, jau nopirmā acu uzmetiena vienkāršinav nekā saistīti.
65. Secinājumu pieņemšana, ko jāizdaravienīgi noneatbilstošiempierādījumiem, unprezumpciju pamatošana ar tiem būtulīdzvērtīgaprasītāja atbrīvošanai no nepieciešamības vispārsniegtjebkādus pierādījumus.Kājauminētsiepriekš,tārezultātsbūtupierādīšanaspienākuma apvēršana.
66. Pirmā atbildētājaprocesuālajos rakstosapgalvo,kanavloģiskassaiknesstarpsniegtajiempierādījumiemunizdarītajiemsecinājumiem.Šajāziņātāitīpašiapgalvo,ka,ņemotvērāattiecībā uzmultiplāssklerozes cēloni pastāvošo nenoteiktību,vakcinācijasunslimībassākuma tuvums laikāirnepārliecinošs.Patiesi,šāda saistība laikā varētupatizslēgtcēloņsakarību,jatiktukonstatēts,kaslimībasinkubācijasperiodsirpietiekamiilgs.
67. Laiarīkāds būtuviedoklisparpost hoc ergo propter hoc argumentāciju,absolūtāsaistības laikā neatbilstība,kāapgalvojapirmāatbildētāja,manuprāt,nav tik apžilbinošiacīmredzamakāiepriekš piedāvātie piemēriparapgrozījumuundarbiniekuskaitu.
68. Tomērneuzskatu,kaTiesai ir pienākumsvainulemtparto,vai saistība laikā (vaiciti apskatāmās prezumpcijas pierādījumuelementi)iratbilstoša,vaiiesaistīties detalizētādiskusijāparšotēmu.Tamirvismazdiviļotipārliecinošiiemesli.
69. Pirmkārt,kāminētsiepriekš,iesniedzējtiesajautājumu irformulējusivispārīgi, neietverotdažādusprezumpcijaspiemērošanasnosacījumus.Patiešām,laiganšonosacījumuprecīzaissaturszināmāmērāaplūkotslietas dalībniekuapsvērumos,tas vēl arvien nav skaidrs (37).
70. Otrkārt,sīki izstrādātukomentārusniegšana šajā lietābūtubīstamituvaīpašasnozīmes attiecināšanai uzatsevišķiempierādījumiemīpaša veida atbildības par produktiemlietās.Manuprāt,šādipaziņojuminebūtu saderīgiarprejudiciālā nolēmumaprocedūras raksturu,valstsprocesuālāsautonomijas jēdzienu unvalststiesas brīvībuvērtētpierādījumus.
c) Atbilstošs,bet“vājš”pierādījums
71. Attiecībāuzc) situāciju,tā kāTiesasuzdevums nav sniegtsīki izstrādātuspaziņojumusparatsevišķupierādījumu piemērotību,Tiesasuzdevums a fortiorinavkonstatēt,vai ar atbilstošajiempierādījumiemkopā tiek pamatotakonkrētaprezumpcija.Tiktiešām,jautājumsparto,vaiprezumpcijairpamatota,var būt vēlsubjektīvāks kājautājums paratbilstību.Šisjautājums tiek ilustrēts ar diviem no Savienībaskonkurencestiesību jomas iegūtiem piemēriem parSavienībastiesībām (38).
72. Pirmkārt, aizstāvot savus lēmumus pretprasībām partiesībuaktu atcelšanuEiropasKomisijavaratsauktiesuzatspēkojamu (39)faktisku (40)prezumpciju,kamātesuzņēmumsirizmantojiskontrolipār (un, pamatojotiesuzto, varbūtatbildīgs par)Savienībaskonkurencestiesībupārkāpumu,ko pieļāvis šismeitasuzņēmums (41).Navnepieciešami pierādījumiparfaktiskodalību.Pietiek, ka tam piedervisskapitāls.Šīprezumpcija tikavairākkārt apšaubīta.Viensno jautājumiem, kas izraisa bažas,ir tāds,kavisakapitāla piederībairvienkāršinepietiekamspamatsprezumpcijai (42).Citiemvārdiemsakot,varētuteikt, ka prezumpcijainavpierādījumustingrības.Būtunepareiziizlikties,ka minētieargumenti par pierādījumuneesošo stingrībuneeksistēvaiirkautkāpārspīlēti (43).TomērTiesairskaidriunatkārtotiapstiprinājusi šo prezumpciju (44).
73. Otrkārt,karteļugadījumosKomisijaiirjāpierāda,kapastāvvienošanāsvaisaskaņotadarbība.Bieživientasirjādara,izmantojotnetiešuspierādījumus(proti,prezumpcijasšeitlietotajānozīmē).Minēto pierādījumupietiekamība parasti tiekvērtētakatrāatsevišķāgadījumā.TomērTiesavairākkārtiratkārtojusi,kavienīgi uzņēmumuparalēla rīcībair nepietiekamspierādījums,laipamatotuprezumpcijuparslepenunorunu.Citiemvārdiemsakot,Tiesairieviesusitiesībunormu,precizējot,kašādipierādījumi paši par sevi irpārākvāji (45).
74. Protams,iepriekšminētiepiemēriirņemtinoļotiatšķirīgasmateriālotiesībujomas,bettajā irīpašibagātīga judikatūraparpierādījumustingrībuunprezumpcijām.Tādēļuzskatu,kaSavienībastiesībukontekstā tiepalīdzilustrēttrausloungalugalāarīvisaisubjektīvounbieži nokatra konkrētā gadījuma atkarīgo jebkura noteikta apgalvojuma raksturu parkonkrētupierādījumu atbilstībuvaivispārīgosnoteikumusattiecībāuzšādupierādījumunozīmiun ar tiem saistītajiempieņēmumiem.
75. Tātad,pirmsizmantotkonkrētufaktisku prezumpciju,iesniedzējtiesaiir jābūt pārliecinātai,katāspamatā irbūtiskipierādījumiun tai irpietiekamasprasības,laiatbilstuefektivitātesprincipam un praksē nelīdzinātospierādīšanaspienākumaapvēršanai,kasirpretrunādirektīvas4. pantam.
3) Trūkumsuncēloņsakarība
76. Pirmajājautājumāiesniedzējtiesanorāda,ka šī prezumpcijaattiecasganuzcēloņsakarību, ganuztrūkumiem.Skaidri jānorāda, ka iepriekšizklāstītieargumentisaistībāarvispārējuiespējuvalststiesībuaktosparedzētfaktiskāsprezumpcijasunierobežojumus,kasparšo iespēju noteiktiSavienībastiesībās,vienlīdzattiecasuzprezumpcijām,kassaistītasartrūkumiemuncēloņsakarību.
77. Tomērvēlētosizteikttrīspapilduapsvērumus.
78. Pirmkārt,saprotu,kaprezumpcija par trūkumuuncēloņsakarībasesamību ir pamatota ar tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem.Uzskatu,kašādapieejapatiparsevinavpretrunādirektīvas4. pantamvaiefektivitātesprincipam.SaskaņāariepriekšizklāstītajiemapsvērumiemSavienībastiesībuaktosnav noteiktaskonkrētaspierādīšanasprasībasattiecībāuztrūkumiemuncēloņsakarībuvai nav norādīts,katrūkumiuncēloņsakarībajāpamato ar atšķirīgam pierādījumiem.
79. Otrkārt,procesuālajosrakstospirmāatbildētājanorāda,katrūkumiirsecinātinocēloņsakarības.
80. Iesniedzējtiesa tā neformulē savujautājumu.Pirmaisjautājumsdrīzāknozīmē,ka vieni un tiepašifakti ir pamatā abiemelementiem – cēloņsakarībaiuntrūkumiem.Kāizklāstītsiepriekš,iesniedzējtiesai ir jāizlemj jautājums, vaišiefaktiirbūtiskiunirpietiekamspamatssecinājumam,kakatrsnošiemelementiemirkonstatēts.
81. Kodarīt,japirmajaiatbildētājaibija taisnība un saskaņāarattiecīgāsvalststiesībuaktiem tehniskinotiektā,katrūkumitieksecināti nocēloņsakarības?
82. Neuzskatu,ka šāda pieeja secinājumiem irproblemātiskapatiparsevi.Praksēpierādījumus, ko izmanto, laikonstatētucēloņsakarību,netieši izmanto trūkumu konstatēšanai.Šīpieejapierādījumiem iranalogaiepriekš definētajai prezumpcijai.Secinājumupartrūkumiem(kurusirgrūtipierādīt tiešitāpēc, ka šajāgadījumāproduktu “iznīcina” lietojot (46))izdaranonetiešākiempierādījumiem (47).Līdzīgiprezumpciju gadījumamjautājumsparbūtībusaskaņāarSavienībastiesībuaktiem atkal irpar to,vaišī secinājumapamatā iratbilstošiunpietiekamipierādījumi.
83. Treškārt, tāpat kāgadījumāarcēloņsakarības prezumpcijām,parastijebkādssīki izstrādātsvērtējumsparkonkrētupierādījumuatbilstībuunpietiekamībukāpamatusecinājumiempartrūkumiemirvalststiesaipiekritīgs jautājums.
84. Tomērirjāņemvērā vienstrūkuma pierādīšanas aspekts,jotasirsaistītsarpašu“trūkuma” definīciju.
85. Saskaņāardirektīvas6. pantuproduktam ir trūkumi, ja tā “drošums nav tāds, kādu personai ir tiesības gaidīt, ņemot vērā visus apstākļus”.Pamatojoties uz to, pirmāatbildētājaitīpašiapgalvo,ka elementi, ar kuriem konstatēta cēloņsakarībastarpproduktuunkaitējumu, atsevišķāgadījumā vieni paši nevarbūtpietiekami trūkumukonstatēšanai.Vajadzīgs plašāksvērtējumsparprodukta izmaksām un ieguvumiem,pārsniedzotkonkrētāslietas ietvarus.
86. Tam nevar piekrist.
87. Direktīvānavskaidrinorādīts,kaārpuskonkrētās izskatāmās lietas ietvariem trūkumajēdziens prasa,laiproduktsirvairākvispārējikaitīgsvaiiespējamikaitīgs,un netiek uzsāktaplašāka analīze par produktaizmaksāmunieguvumiemsabiedrībai.Irtaisnība,ka6. pantadefinīcija partrūkumiemunartosaistītieapsvērumiirformulētinekonkrēti(drošums,kādu“personai”vai“sabiedrībai kopumā”irtiesībassagaidīt).Tomēr,manuprāt,šisizteiksmes veids turklāt ir neskaidrs.Manuprāt,drīzāktasgalvenokārtattiecasuz to, kas no produkta sākotnēji tiek sagaidītsparastoslietošanasapstākļos.Tasnenozīmē,kagadījumā,japroduktsirizmantotskāparastiunradanopietnukaitējumukatrāatsevišķāgadījumā,secinājumā partrūkumiem noteikti nepieciešams līdzsvarot šī produktaizmaksasunieguvumus.
88. Papildusjaubijaiepriekš minētajamsaistībāarattiecībāmstarpvispārējiemmedicīniskiempētījumiemunkonkrētolietu (48)šādasprasības noteikšanaattiecībāuztrūkumiem,manuprāt,līdzinātosjaununosacījumuparatbildību radīšanai(vaivismazdrosmīgaisecināšanai).
89. Pirmā atbildētājaarīnevarpaļautiesuzspriedumu lietāBostonScientific,kurutācitē,laipamatotusavuargumentu (49).Minētajālietātikakonstatēti trūkumi konkrētumedicīniskoierīčuražojumupartijā.LietāBostonScientific bija jautājums, vai nošīkonstatējuma varējasecināt cituierīčutrūkumus tai pašā preču partijā.Tasļotiatšķirasnopriekšlikuma,ka var uzskatīt, ka konkrētajamproduktam ir trūkumi, tikaitad,japroduktsirkopumāatzītsparnedrošu.
90. Ņemotvērāiepriekšminētoun apskatot situāciju, kasizvirzītaiesniedzējtiesaspirmajājautājumā,uzskatu,kadirektīvas4. pantā nav aizliegtas faktiskasprezumpcijas par cēloņsakarībuuntrūkumiem.Tomērjebkuraišādaiprezumpcijaiirjāatbilstlīdzvērtībasunefektivitātesprincipiem,kā arī4. panta obligātajām prasībām.Jābūt ar pietiekamāmprasībām prezumpcijai,lainetiktu izraisītapierādīšanaspienākuma apvēršana.It īpašitāspamatāirjābūtatbilstošiemunpietiekamiempierādījumiem.
91. Vaiminētāatbilde mainās,jacēloņsakarības prezumpcijairlegālaprezumpcija(pretstatāfaktiskai prezumpcijai)?Būtībātasiriesniedzējtiesasotraisjautājums.
92. Atsaucosuziepriekšminētoargumentāciju,saskaņāarkurupierādīšanasunpierādījumunoteikumi, tostarp par to pamatā esošajām prezumpcijām, irvalststiesībujautājums,ievērojotlīdzvērtībasunefektivitātesprincipus.Valststiesaiirjāpieņem galīgaislēmumsparto,vaišieprincipiirievērotišajālietā.
93. Tomērvēlētospiemetinātšādustrīsapsvērumus.
94. Pirmkārt,manuprāt,parastineatspēkojamas legālāsprezumpcijas – kasnozīmēpienākumutiesnesimsecinātnoteiktusfaktus,kurus pēc tam nevarapstrīdēt,neatkarīginotā,kāduspierādījumusiriesniedzisotrslietas dalībnieks, –var drīzākradītšaubasun,iespējams,arī būt pretrunāefektivitātesprincipam.Šajāziņāatsaucos uz šo secinājumu51. punktu saistībā artiesnešabrīvību vērtēt pierādījumus.Tomēr, ciksaprotu notiesas sēdes,šajālietāminētāsprezumpcijas nav neatspēkojamas,tāpēcšoaspektusīkāk neapskatīšu.
95. Otrkārt,laiganlegālāprezumpcija, stingriņemot,nav “neatspēkojama”,dažreiz to varapvērst,tikaiiesniedzotpierādījumus,kasīpašiapdraud pašu šīs prezumpcijas pamatu.Turklāt šādosgadījumosbūtiskiierobežojumitieknoteiktitiesneša brīvībai vērtēt pierādījumustādāveidā,kasvarbūtpretrunā arī arefektivitātesprincipu.
96. Tādējādi,jaA irpamatsatspēkojamaiprezumpcijai B, tad to teorētiskivar apstrīdēt vainu:i) iesniedzotpierādījumus,kaAfaktiskinavkonstatēts,vaiii) iesniedzotpapildupierādījumu“C”,kā rezultātātiesnešavispārējāvērtējumāparfaktiem šī prezumpcija tiekapvērsta.Pirmāsituācija vairāk ierobežotiesnešabrīvībupierādījumuvērtēšanā.
97. Treškārt,kāpaskaidrotsiepriekš,laifaktiskajāsprezumpcijāsievērotuefektivitātesprincipu, tāsirjāpamato aratbilstošiempierādījumiem,kasirpietiekami,laiapstiprinātuizdarītos secinājumus.Tasattiecasarīuzlegālajāmprezumpcijām.
98. Atšķirībairtajā,ka principā valststiesnesimirjāpiemērolegālāsprezumpcijas,japrasītājsirpierādījis vajadzīgosfaktus.Tārezultātā nepārprotami irlielākaiespēja šo prezumpciju piemērotkonkrētāslietās,lai ganpatiesībātasnavpamatoti.
99. Tomēr,manuprāt,šādaiespējapatiparsevinavpretrunāefektivitātesprincipam.Patiešām,irgandrīznenovēršami,kalegālāsprezumpcijas,ņemotvērātoautomātisko raksturu,noteiktosgadījumos būs“nepareizas”.Tomērķisnavuzlabotsrezultāts,bet gan efektīvatiesas spriešana.Galvenaisirtas,ka,jalegālāprezumpcijairnepareiziizmantota,atbildētājam irpraktiskaiespējaatspēkotprezumpciju,iesniedzotattiecīguspierādījumus.Ar tovēlreiz tiek uzsvērts,ciksvarīgsir jebkuras legālas prezumpcijas atspēkojamaisraksturs.
100. Ņemotvērāatbildesuziesniedzējtiesas iepriekšējiemjautājumiem,navnekādasvajadzībasizskatītvalststiesastrešojautājumu,kasattiecasuzzinātniskopētījumuvērtību.Tomērdaļānoatbildesuziesniedzējtiesas pirmojautājumuesmuizklāstījisvairākusapsvērumus,kasattiecaskonkrēti uz pierādījumuvērtību medicīniskopētījumu formā.Ciktāltasvarpalīdzētiesniedzējtiesai,šieapsvērumi,manuprāt,irvienlīdzpamatotiarī attiecībā uzzinātniskopierādījumunozīmi un ierobežojumiemkopumā.
V – Secinājumi
101. Ņemotvērāiepriekšminētosapsvērumus,ierosinuTiesaiuzCourdecassation(Kasācijastiesa)jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes1985. gada 25. jūlija Direktīvas 85/374/EEKpar dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem4. pantssaistībā ar farmācijas laboratoriju atbildību par to ražotajām vakcīnām pats par sevi neliedz tāda veida pierādījumus, saskaņā ar kuriem lietu pēc būtības izskatošā tiesa, īstenojot savu suverēnā novērtējuma brīvību, var uzskatīt, ka prasītāja izvirzītie fakti rada nopietnu, skaidru un konsekventu prezumpciju, ar kuru var pierādīt vakcīnas trūkumus un cēloņsakarību starp vakcīnas trūkumiem un saslimšanu, kaut arī ir konstatēts, ka medicīniskajos pētījumos nav pierādīta saikne starp vakcināciju un slimības rašanos,arnosacījumu,kašāda veida pierādījums faktiski neradapienākuma pierādīt trūkumu,kaitējumuuncēloņsakarību starp tiem abiem apvēršanu.
Itīpašišādspierādījumu veidsvar izvirzīt tikai tādas prezumpcijas,kas:
– atsaucas uzpierādījumiem,kuriiratbilstošiunpietiekamistingri,laiapstiprinātuizdarītos secinājumus;
– navapspēkojamas;
– nepamatoti neierobežopierādījumuvērtēšanasbrīvību valststiesā,itīpašineļaujotvalsts tiesas tiesnesim,neskarotvalstsvispārīgos noteikumusparpierādījumupieņemamību,ņemtvērāatbilstošospierādījumusvaipieprasīt,laikonkrētipierādījumitiekuztvertikāneapstrīdamipierādījumi par to,kairizpildīti viensvaivairākino4. pantanosacījumiem,neatkarīginotā,kādi ir citi iesniegtie pierādījumi;
– netraucēvalsts tiesas tiesnešiempienācīgi ņemt vērājebkurusatbilstošosmedicīniskospētījumus, kasiesniegtivalststiesā,neskarotnoteikumusparpierādījumupieņemamību,vaikāabsolūtuprasību nenosaka iesniegtmedicīniskospētījumus,laipierādītutrūkumusvaicēloņsakarību.