VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2015. gada 15. jūlijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Priekšspriegojuma tērauda Eiropas tirgus – Cenu noteikšana, tirgus sadale un apmaiņa ar konfidenciālu komercinformāciju – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Sadarbība administratīvajā procesā – Saprātīgs termiņš
Lieta T‑423/10
Redaelli Tecna SpA, Milāna (Itālija), ko pārstāv R. Zaccà, M. Todino, E. Cruellas Sada un S. Patuzzo, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja B. Gencarelli, L. Prete un V. Bottka, vēlāk – V. Bottka, G. Conte un P. Rossi, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt un grozīt Komisijas 2010. gada 30. jūnija Lēmumu C(2010) 4387, galīgā redakcija, par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38344 – Priekšspriegojuma tērauds), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija, un Komisijas 2011. gada 4. aprīļa Lēmumu C(2011) 2269, galīgā redakcija.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un E. Kolinss [A. Collins],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 9. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
1. Apstrīdētā lēmuma satura atgādinājums
75 Apstrīdētā lēmuma preambulas 1122.–1125. apsvērumā šādi ir izklāstīti iemesli, kādēļ Komisija ir uzskatījusi, ka atbilstoši paziņojumam par iecietību Redaelli nav piešķirams tai uzliktā naudas soda apmēra samazinājums:
“(1122) 2002. gada 21. oktobrī Redaelli ir atbildējusi uz informācijas pieprasījumu, un 2003. gada 20. martā tā ir iesniegusi pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, pamatā atzīstot noteiktu nolīgumu Itālijas līmenī pastāvēšanu laikposmā no 1990. līdz 1993. gadam un no 1995. līdz 2002. gadam un Eiropas līmenī – no 1995. līdz 2002. gadam. Redaelli paziņojumi iekļauj noteiktus tālaika dokumentālus pierādījumus. Tomēr ar to nedz ir papildus sniegts kāds būtisks pierādījums, nedz arī ir noskaidroti jautājumi, par kuriem Komisijas rīcībā vēl nav bijuši pietiekami pierādījumi. Tādējādi 2008. gada 19. septembrī Komisija ir noraidījusi Redaelli pieteikumu iecietības programmas piemērošanai atbilstoši paziņojuma par iecietību 23. pantam.
(1123) Atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, Redaelli apstrīd Komisijas secinājumu, atbilstoši kuram tās sniegtajiem pierādījumiem nav nekādas būtiskas pievienotās vērtības. Tā norāda, ka tā, neraugoties uz grūtībām saistībā ar vairāku gadu laikā notikušo sabiedrības pārstrukturēšanu, esot pilnībā sadarbojusies ar Komisiju, ne vien 2002. gada oktobrī iesniedzot to inkriminējošu informāciju un iekļaujot to 2003. gada 20. marta pieteikumā iecietības programmas piemērošanai, bet arī atbildot uz vairākiem Komisijas informācijas pieprasījumiem. Tā norāda, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija esot bieži atsaukusies uz šī uzņēmuma sniegto informāciju. Tā apstrīd faktu, ka atšķirībā no citiem uzņēmumiem, it īpaši Nedri, kas savu pieteikumu iecietības programmas piemērošanai ir iesniegusi 2003. gada 23. oktobrī, tai nav ticis piešķirts nekāds pagaidu atbrīvojums no naudas soda.
(1124)[Tiek atgādināts,] ka, lai varētu pretendēt uz naudas soda samazinājumu atbilstoši paziņojumam par iecietību, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi, kam ir būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz pierādījumiem, kas jau ir Komisijas rīcībā. Lai gan paziņojumā par iebildumiem un šajā lēmumā Komisija patiešām dažreiz ir atsaukusies uz Redaelli sniegtajiem pierādījumiem un paziņojumiem, nevienam no Redaelli sniegtajiem pierādījumiem, pretēji citu sabiedrību, tādu kā Nedri, sniegtajiem pierādījumiem, nav bijusi būtiska pievienotā vērtība. [..]
(1125)Saistībā ar Redaelli apgalvojumu, ka tā esot vienmēr pilnībā sadarbojusies ar Komisiju, atbildot uz vairākiem informācijas pieprasījumiem, Komisija norāda, ka uzņēmumiem ir juridisks pienākums atbildēt uz Komisijas informācijas pieprasījumiem. Tādējādi šis fakts pats par sevi tiem nedod tiesības uz naudas soda samazinājumu.”
2. Par Redaelli administratīvajā procesā sniegto pierādījumu būtiskas pievienotās vērtības kļūdainu vērtējumu
76 Būtībā Redaelli atgādina, ka procesā tā esot pilnībā sadarbojusies ar Komisiju. Tāpat tā norāda, ka vairākos gadījumos apstrīdētajā lēmumā esot minēti šajā ziņā sniegti dokumenti un informācija. Šis atsauces dažreiz esot vienīgais pierādījums, ko Komisija ir minējusi, lai atbalstītu savu argumentāciju. Šo pierādījumu būtisku pievienoto vērtību parādot vairāki piemēri, kas esot pamats naudas soda apmēra samazinājumam, piemērojot paziņojumu par iecietību.
77 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka paziņojumā par iecietību (skat. iepriekš 23. punktu) Komisija ir definējusi nosacījumus, kādos uzņēmumi, kuri ar to sadarbojas izmeklēšanā par aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem var tikt samazināts naudas soda, kas tiem būtu jāmaksā, apmērs.
78 Ar minēto paziņojumu tika aizstāts pirmais Komisijas Paziņojums par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums”), lai dotu tai iespēju pielāgot savu politiku šajā jomā, ievērojot pēc piecu gadu laikposmā veiktās īstenošanas iegūto pieredzi. Tostarp Komisija ir uzskatījusi, ka, lai gan 1996. gada paziņojuma principi ir izrādījušies pamatoti, pieredze liecina, ka, ja šo naudas sodu apmēra samazinājumi tiktu piešķirti ar paaugstinātas pārskatāmības un noteiktības nosacījumiem, šī paziņojuma efektivitāti varētu uzlabot. Līdzīgi Komisija ir norādījusi, ka šo efektivitāti varētu palielināt arī naudas sodu samazinājuma līmeņa ciešāka sasaiste ar uzņēmuma ieguldījumu pārkāpuma atklāšanā (paziņojuma par iecietību 5. apsvērums).
79 Vispārējai tiesai ir jāņem vērā šī attīstība, ko Komisija ir paredzējusi, aizstājot 1996. gada paziņojumu ar paziņojumu par iecietību.
a) Naudas soda apmēra samazinājuma iegūšanai paredzētie nosacījumi
80 Pat ja uzņēmums neatbilst nosacījumiem, kas paziņojumā par iecietību ir paredzēti atbrīvojuma no naudas soda iegūšanai, uzņēmumam par labu var tikt piemērots arī naudas soda, kas tam pretējā gadījumā būtu bijis uzlikts, apmēra samazinājums.
81 Lai iegūtu šādu samazinājumu, no paziņojuma par iecietību 21. punkta izriet, ka uzņēmumam, pirmkārt, “ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus[, kam ir būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz pierādījumiem], kas jau ir Komisijas rīcībā”, un, otrkārt, tam “jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā pierādījumu iesniegšanas laikā”.
82 Minētā paziņojuma 23. punkta a) apakšpunktā šajā ziņā ir norādīts, ka ikvienā galīgā lēmumā, ko Komisija pieņem administratīvā procesa beigās, tā nosaka, “vai uzņēmuma iesniegtajiem pierādījumiem piemīt būtiska papildu [pievienotā] vērtība, salīdzinot ar pierādījumiem, kas tajā pašā laikā ir Komisijas rīcībā”.
83 Paziņojuma par iecietību 22. punktā jēdziens “pievienotā vērtība” ir precizēts šādi:
““Pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un[/vai] detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus. Veicot šādu vērtējumu, Komisija parasti uzskata, ka lielāka vērtība ir rakstiskiem pierādījumiem, kas iegūti laikposmā, uz kuru attiecas fakti, nevis vēlāk iegūtiem pierādījumiem. Tāpat arī uzskata, ka lielāka vērtība ir pierādījumiem, kas tieši attiecas uz attiecīgajiem faktiem, nevis pierādījumiem, kam ir netieša saistība.”
84 Paziņojuma par iecietību 23. punkta b) apakšpunkta pirmajā daļā ir paredzētas trīs naudas soda apmēra samazinājuma kategorijas. Pirmais uzņēmums, kas atbilst minētā paziņojuma 21. punktā paredzētajam nosacījumam, iegūst 30–50 % samazinājumu; otrais uzņēmums iegūst 20–30 % samazinājumu un turpmākie uzņēmumi – samazinājumu līdz 20 %.
85 Paziņojuma par iecietību 23. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā ir norādīts, ka, “lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību” un ka “tā var ņemt vērā arī uzņēmuma sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību pēc pierādījumu iesniegšanas dienas”.
86 Tādējādi atbilstoši paziņojuma par iecietību redakcijai ir jānodala divi posmi (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 17. maijs, MRI/Komisija, T‑154/09, Krājums, EU:T:2013:260, 320. punkts).
87 Pirmkārt, lai uzņēmumam varētu tikt piešķirts naudas soda apmēra samazinājums, tam ir jāiesniedz pierādījumi, kam ir būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz pierādījumiem, kas jau ir Komisijas rīcībā. Tātad, kā Komisija ir tieši norādījusi savos procesuālajos rakstos (skat., piemēram, aizstāvības raksta 27. punktu un atbildes uz repliku 10. punktu), nosakot, ka uzņēmuma sniegti pierādījumi “būtiski papildina pierādījumus [tiem ir būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz pierādījumiem], kas jau ir Komisijas rīcībā”, paziņojums par iecietību paredz veikt salīdzinājumu starp pierādījumiem, kas agrāk ir bijuši Komisijas rīcībā, un pierādījumiem, kas ir iegūti, pateicoties pieteikuma iecietības programmas piemērošanai iesniedzēja piedāvātajai sadarbībai.
88 Otrkārt, lai attiecīgajā gadījumā noteiktu naudas soda, ko pretējā gadījumā Komisija būtu uzlikusi, samazinājuma likmi, tai ir jāņem vērā divi kritēriji: datums, kurā ir tikuši iesniegti pierādījumi, un tiem piemītošās pievienotās vērtības pakāpe. Šajā analīzē Komisija var ņemt vērā arī sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību, ko uzņēmums ir izrādījis pēc sava paziņojuma sniegšanas dienas.
89 Ja Komisijai sniegtiem pierādījumiem ir būtiska pievienotā vērtība un ja uzņēmums nav pirmais vai otrais uzņēmums, kas paziņo šādus pierādījumus, naudas soda, ko Komisija tam pretējā gadījumā būtu uzlikusi, maksimālā samazinājuma likme ir 20 %. Jo agrāk sadarbība ir tikusi izrādīta un jo lielāka ir pievienotās vērtības pakāpe, jo vairāk pieaug samazinājuma likme, kas var sasniegt līdz pat 20 % no naudas soda, ko pretējā gadījumā Komisija būtu uzlikusi, apmēra (skat. pēc analoģijas spriedumu MRI/Komisija, minēts 86. punktā, EU:T:2013:260, 322. punkts).
90 Karteļa dalībnieku piedāvātās sadarbības hronoloģiskā secība un ātrums tātad ir paziņojuma par iecietību ieviestās sistēmas pamatelementi (spriedumi, 2011. gada 5. oktobris, Transcatab/Komisija, T‑39/06, Krājums, EU:T:2011:562, 380. punkts, un 2013. gada 16. septembris, Roca/Komisija, T‑412/10, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2013:444, 183. punkts). Tas pats ir piemērojams dažādu uzņēmuma šajā ziņā iesniegtu pierādījumu pievienotās vērtības pakāpei.
91 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan Komisijai ir pienākums pamatot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka pierādījumi, ko uzņēmumi ir iesnieguši atbilstoši paziņojumam par iecietību, ir ieguldījums, kas pamato vai nepamato uzliktā naudas soda samazinājumu, uzņēmumiem, kuri vēlas apstrīdēt Komisijas šajā ziņā pieņemtu lēmumu, savukārt ir pienākums pierādīt, ka šo uzņēmumu brīvprātīgi sniegta informācija ir bijusi noteicoša, lai Komisija varētu pierādīt pārkāpuma būtību un tādējādi pieņemt lēmumu, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi (skat. spriedumu Roca/Komisija, minēts 90. punktā, EU:T:2013:444, 184. punkts un tajā minētā judikatūra).
92 Ņemot vērā samazinājuma jēgu, Komisija nevar neņemt vērā iesniegtās informācijas lietderību, kas katrā ziņā ir atkarīga no tiem pierādījumiem, kuri jau ir tās rīcībā (skat. spriedumu Roca/Komisija, minēts 90. punktā, EU:T:2013:444, 185. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Ja uzņēmums saistībā ar pieteikumu iecietības programmas piemērošanai tikai apstiprina, turklāt mazāk precīzi un tieši, daļu no informācijas, kuru sadarbības ietvaros jau ir sniedzis kāds cits uzņēmums, šī uzņēmuma sadarbības pakāpi, kaut arī tā zināmā mērā var būt Komisijai noderīga, nevar uzskatīt par līdzīgu tai, kādā ir sadarbojies pirmais uzņēmums, kurš ir sniedzis minēto informāciju. Paziņojums, kurš zināmā mērā tikai apstiprina Komisijas rīcībā jau esošu paziņojumu, būtiski neatvieglo Komisijas uzdevumu. Tātad tas nevar būt pietiekams, lai pamatotu naudas soda apmēra samazinājumu atbilstoši paziņojumam par iecietību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 17. maijs, Arkema France/Komisija, T‑343/08, Krājums, EU:T:2011:218, 137. punkts, un Roca/Komisija, minēts 90. punktā, EU:T:2013:444, 186. punkts).
94 No judikatūras tāpat izriet, ka kāda uzņēmuma, kas tiek vainots par dalību aizliegtajā vienošanās, paziņojumu, kura precizitāti apstrīd vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo pēdējo minēto uzņēmumu izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi (skat. spriedumu Roca/Komisija, minēts 90. punktā, EU:T:2013:444, 187. punkts un tajā minētā judikatūra),
95 Visbeidzot, lai gan ir uzskatāms, ka attiecībā uz informācijas, kas Komisijai ir tikusi sniegta atbilstoši paziņojumam par iecietību, būtiskas pievienotās vērtības pārbaudi tai ir rīcības brīvība, tomēr Vispārējā tiesa nevar pamatoties uz minēto rīcības brīvību, lai atteiktos veikt Komisijas šajā ziņā veiktā vērtējuma detalizētu pārbaudi attiecībā gan uz tiesībām, gan arī uz faktiem (skat. spriedumus Roca/Komisija, minēts 90. punktā, EU:T:2013:444, 188. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 24. oktobris, Kone u.c./Komisija, C‑510/11 P, EU:C:2013:696, 24. un 92. punkts).
96 Tas tā ir jo vairāk tad, ja Vispārējai tiesai, kā tas ir šajā lietā, tiek lūgts pašai novērtēt vērtību, kāda ir atzīstama attiecībā uz pierādījumiem, kurus prasītāja ir sniegusi procesā, kura rezultātā tai ir tikusi piemērota sankcija par konkurences tiesību normu pārkāpuma izdarīšanu (skat. iepriekš 74. punktu).
97 Iepriekš norādīto apsvērumu gaismā ir jāizskata argumenti, kurus Redaelli ir izteikusi, lai pierādītu Komisijai administratīvajā procesā paziņoto pierādījumu būtisku pievienoto vērtību.
b) Argumentu attiecībā uz būtisku pievienoto vērtību izskatīšana
Ievada apsvērumi par kontekstu un hronoloģiju
98 Pirmām kārtām ir jāatgādina, ka, lai Vispārējā tiesa varētu spriest par argumentiem attiecībā uz būtisku pievienoto vērtību, tā ir lūgusi Komisijai par katru pārkāpuma aspektu, attiecībā uz kuru Redaelli norāda uz sava ieguldījuma būtisku pievienoto vērtību, sniegt tai dažādus pierādījumus, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, lai izdarītu secinājumu, ka ar šo ieguldījumu “nedz ir papildus sniegts kāds būtisks pierādījums, nedz arī ir noskaidroti jautājumi, par kuriem [tās] rīcībā vēl nav bijuši pietiekami pierādījumi” vai ka “nevienam no Redaelli sniegtajiem pierādījumiem nav bijusi būtiska pievienotā vērtība” (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 1122. un 1124. apsvērumu).
99 Komisija ir izpildījusi šo lūgumu, sniedzot šos pierādījumus 2014. gada 28. februārī un 2014. gada 16. maijā.
100 Turpmāk 2014. gada 8. jūlijā Komisija ir nodevusi Vispārējai tiesai jaunu dokumentu sēriju, lai papildinātu savu atbildi uz 2013. gada 17. decembrī noteiktajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem. Šie dokumenti ir tikuši pievienoti lietai tiesas sēdē (skat. iepriekš 68. un 69. punktu). Minētie dokumenti atbilst Redaelli administratīvā procesa laikā sniegto dokumentu pilnajām versijām, kuri tātad ir bijuši labi zināmi prasītājai. Komisija tos iepriekš bija iesniegusi daļējā formā, neiekļaujot nedz pavadvēstuli, nedz arī pavadvēstuli papildinošus pielikumus.
101 Pat ja minēto dokumentu pilno versiju paziņošana ir tikusi veikta ar nokavējumu, tomēr ir jānorāda, ka to saturs jau ir bijis detalizēti izklāstīts Redaelli prasības pieteikumā un ka Vispārējai tiesai tostarp saistībā ar izmeklēšanu, kas ir sekojusi atbildēm uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem un pierādījumu savākšanas pasākumiem, jau ir bijušas pietiekami precīzas zināšanas par Redaelli ieguldījumu.
102 No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tā, ņemot vērā prasītājas šajā ziņā izteiktos argumentus, no faktiskā un no juridiskā viedokļa var pietiekami pārbaudīt Komisijas apstrīdētajā lēmumā veiktos vērtējumus par dažādu Redaelli administratīvā procesa laikā sniegto pierādījumu būtisku pievienoto vērtību.
103 Otrām kārtām ir jānorāda, ka šajā lietā Redaelli vienīgi lūdz Vispārējo tiesu atzīt, ka tās labā ir piemērojama iecietības programma, iekļaujot to paziņojuma par iecietību 23. punktā paredzētajā trešajā uzņēmumu grupā, tas ir, grupā, kura apvieno uzņēmumus, kam ir tiesības uz samazinājumu līdz 20 % no uzliktā naudas soda apmēra (skat. iepriekš 74. un 84. punktu).
104 Šādi rīkojoties, Redaelli ne lūdz piemērot, ne arī apstrīd attieksmi, kas ir tikusi izrādīta, pirmkārt, pret DWK, kurai Komisija ir piešķīrusi atbrīvojumu no visa naudas soda, kas šīm uzņēmumam pretējā gadījumā būti bijis jāsamaksā, otrkārt, ITC, kuru Komisija ir atzinusi par pirmo uzņēmumu, kas tai ir sniedzis pierādījumus, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība, salīdzinot ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem, vai arī, treškārt, Nedri, kuru Komisija ir uzskatījusi par otro uzņēmumu, kas izpilda paziņojuma par iecietību 21. punktā paredzēto iepriekš minēto nosacījumu.
105 Redaelli ir apstiprinājusi, ka tas tā ir, atbildot uz Vispārējās tiesas par šo aspektu uzdotu jautājumu, un par to ir tikusi izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
106 Trešām kārtām, ņemot vērā dažādus pārkāpuma aspektus, attiecībā uz kuriem Redaelli norāda uz sava ieguldījuma būtisku pievienoto vērtību, ir jānošķir pierādījumi, kas attiecas uz Itālijas klubu, no tiem, kas attiecas uz Cīrihes klubu un tā pēcteci – Eiropas klubu, un ir jāņem vērā hronoloģija, kurai ir nozīmīga loma atbilstošo dokumentu analīzē.
107 Runājot par Itālijas klubu, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisijas rīcībā ir bijuši daudzi faktu rašanās laikam atbilstoši pierādījumi, kas ir tikuši iegūti 2002. gada 19. un 20. septembrī notikušajās pārbaudēs vai ko vēlāk ir iesniegusi tostarp ITC. Šie pierādījumi tai ir ļāvusi pierādīt šo pārkāpuma aspektu attiecībā uz laikposmu no 1995. gada līdz 2002. gadam gan attiecībā uz Redaelli, gan arī tostarp trim pārējiem Itālijas ražotājiem: CB, Itas un ITC.
108 Runājot par Cīrihes klubu – Eiropas mēroga pārkāpuma sākotnējo posmu, kurš vieno Itālijas tirgus dalībnieku Redaelli un citiem tirgiem piederošus tirgus dalībniekus (WDI, Nedri, DWK, Tréfileurope [..]), pieejamo pierādījumu kvalitāte ir vidēja. Saistībā ar šo posmu Komisija drīzāk norāda uz dažādu pieteikumu iecietības programmas piemērošanai iesniedzēju paziņojumiem vai vēlākā procesa stadijā, 2007. gada 28. jūnijā, iegūtajām Emesa piezīmēm.
109 Kas attiecas uz Eiropas klubu – Eiropas mēroga pārkāpuma otro posmu – apstrīdētajā lēmumā ir uzrādīti vairāki pierādījumu avoti, kas ļoti bieži viens otru apstiprina. Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Redaelli ir minēts kā uzņēmums, kas apstiprina citu uzņēmumu dalību šajā pārkāpuma aspektā.
110 Šajā lietā, ņemot vērā minēto atšķirību starp dažādiem pārkāpuma aspektiem, ir jāņem vērā, ka Vispārējā tiesa ir izskatījusi divas administratīvā procesa laikā iesniegto dokumentu sērijas: tos, ko ir iesniegusi Redaelli un kas atbilstoši tās viedoklim pierāda tās ieguldījuma būtisku pievienoto vērtību, un tos, ko ir iesniegusi Komisija, lai apliecinātu, ka tās rīcībā jau ir bijuši pietiekamu pierādījumi, lai secinātu, ka Redaelli ieguldījumam nav bijusi būtiska pievienotā vērtība.
111 Redaelli informācija ietver četrus dokumentus: pirmkārt, 2002. gada 21. oktobra atbildi uz informācijas pieprasījumu, otrkārt, 2003. gada 20. marta pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, treškārt, 2006. gada 6. septembra atbildi uz informācijas pieprasījumu un, ceturtkārt, 2007. gada 15. jūnija atbildi uz informācijas pieprasījumu.
112 Savukārt pierādījumu, ko Komisija ir norādījusi, lai apliecinātu, ka Redaelli ieguldījumam nav bijusi būtiska pievienotā vērtība, avots ir, pirmkārt, DWK 2002. gada 18. jūnija pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, kas ir ticis iesniegts pirms pārbaudēm, un šī uzņēmuma turpmāk veiktie paziņojumi, otrkārt, 2002. gada 19. un 20. septembrī pārbaudē un tostarp pie Redaelli veiktajā pārbaudē izņemtie dokumenti, treškārt, pēc pārbaudēm iesniegtie pieteikumi iecietības programmas piemērošanai, tostarp ITC 2002. gada 21. septembra, Nedri 2002. gada 23. oktobra, Emesa 2002. gada 25. oktobra un Tréfileurope 2002. gada 4. novembra pieteikumi, kā arī Emesa piezīmes, kuras Komisijai ir tikušas nodotas 2007. gada 28. jūnijā, kas ir datums pēc pēdējā dokumenta nodošanas, uz ko Redaelli norāda, lai pierādītu sava ieguldījuma saturu.
113 Šajā kontekstā un it īpaši ņemot vērā iepriekš norādītos hronoloģiskos datus, ir jāizskata argumenti, kurus Redaelli ir izteikusi, lai pierādītu Komisijai administratīvajā procesā paziņoto pierādījumu būtisku pievienoto vērtību.
114 Šādu pārbaudi ir nepieciešams veikt attiecībā pret brīdi, kad attiecīgie pierādījumi ir tikuši paziņoti Komisijai, lai ņemtu vērā citus tajā laikā pieejamos pierādījumus.
Atbilstošo dokumentu analīze
115 Ir secīgi jāizskata dažādie argumenti, ko Redaelli ir izteikusi, lai pierādītu sava ieguldījuma būtisku pievienoto vērtību.
– CB, Itas un ITC pārstāvība Cīrihes klubā no 1993. līdz 1995. gadam
116 Redaelli norāda, ka tās ieguldījums esot ļāvis Komisijai uzskatīt, ka ITC, Itas un CB ir piedalījušās Cīrihes klubā no 1993. līdz 1995. gadam. Tā Redaelli esot bijis pirmais un vienīgais uzņēmums, kas ir izklāstījis savu ITC, Itas un CB pārstāvības lomu šajā laikposmā notikušajās Cīrihes kluba sanāksmēs. Līdzīgi attiecībā uz izteikuma “Assider grupa” nozīmi tieši Redaelli, nevis Nedri esot ļāvusi saprast, ka šis izteikums identificē ierobežotu aizliegtajā vienošanās iesaistītu Itālijas ražotāju grupu, nevis visus šādi nosauktās profesionālās apvienības dalībniekus.
117 A priori runa ir par vienu no Redaelli ieguldījuma svarīgākajiem aspektiem, jo, pamatojoties uz šo informāciju, prasītāja norāda, ka Komisija esot pastiprinājusi savu spēju pierādīt faktus, vēršoties pret CB, Itas un ITC saistībā ar ilgāku laikposmu un saistībā ar citu pārkāpuma aspektu nekā tie, uz ko tā varēja atsaukties iepriekš.
118 Tomēr, ņemot vērā apstrīdēto lēmumu un tajā minētos pierādījumus, ir jākonstatē, ka prasītāja nepareizi novērtē lomu, kura tās ieguldījumam ir bijusi administratīvajā procesā.
119 Komisija pārliecinoši apgalvo, ka ilgu laiku pirms tam, kad Redaelli 2007. gada 15. jūnijā vēlā procesa stadijā, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, Komisijai par to ir norādījusi, tā zināja trīs Itālijas uzņēmumu – PT ražotāju identitāti, kas agrāk ir bijuši profesionālās apvienības “Assider”, kura ir pārstājusi pastāvēt 1988. gadā, dalībnieki, kuri ir varējuši piedalīties Cīrihes klubā ar Redaelli starpniecību.
120 Pirmkārt, kopš DWK 2002. gada 18. jūnija pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda Komisija ir varējusi zināt, ka Redaelli pārstāvēja trīs citus PT Itālijas ražotājus (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 153. apsvērumu).
121 Otrkārt, ņemot vērā Nedri 2002. gada 23. oktobra pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, Komisija tāpat ir zinājusi, ka šī uzņēmuma vajadzībām Redaelli pārstāvēja Assider Cīrihes sanāksmēs (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 153. apsvērumu).
122 Aplūkojot kopumā, šī informācija ir devusi Komisijai būtisku norādi, proti, ka saistībā ar Cīrihes sanāksmēm Redaelli ir pārstāvējusi arī Assider, tas ir, trīs citus Itālijas ražotājus.
123 Tajā pašā laikā Komisija ir zinājusi, ka starp Redaelli un trim Itālijas ražotājiem (CB, Itas un ITC) Itālijas klubā ir norisinājušas diskusijas par nolīgumu ar Cīrihes kluba dalībniekiem. Tas izriet tostarp no 1995. gada 23. janvāra nolīguma projekta, ko Komisija ir atklājusi Redaelli telpās 2002. gada 19. un 20. septembrī veiktajā pārbaudē, kurā ir norādīts, ka Redaelli ir piešķirts mandāts pārstāvēt CB, Itas un ITC attiecībās ar Eiropas mēroga ražotājiem (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 166. apsvērumu).
124 Treškārt, prasītāja savā replikā pati norāda uz DWK 2007. gada 8. maijā veiktā paziņojuma saturu, no kura izriet, ka attiecībās ar šo uzņēmumu Redaelli Cīrihes kluba sanāksmēs ir pārstāvējusi trīs Itālijas ražotājus (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 153. apsvērumu). Šajā paziņojumā tāpat ir precizēts, ka atbilstoši viena no DWK pārstāvjiem šajās sanāksmēs atmiņām Redaelli nebija precizējusi, par kuru ražotāju ir runa, un ka minētais pārstāvis nebija nodarbināts ar šo jautājumu, tomēr tas ir precizējis, ka tas bija pieņēmis, ka runa ir par ražotājiem CB, Itas un ITC, ņemot vērā, ka citi Itālijas ražotāji ir bijuši mazāki vai vēl nebija pastāvējuši (piemēram, SLM).
125 No iepriekš minētā izriet, ka pat pirms Redaelli 2007. gada 15. jūnijā sniegtajām norādēm Komisija ir zinājusi, ka saistībā ar Cīrihes kluba sanāksmēm Redaelli bija norādījusi, ka pārstāv trīs citus Itālijas ražotājus. Komisija tāpat ir varējusi zināt, kas ir varējuši būt šie trīs ražotāji.
126 Katrā ziņā ir jānorāda, ka Redaelli 2007. gada 15. jūnija norādes ir tikušas sniegtas agrāk par tām, kas izriet no Emesa piezīmēm, kuras ir tikušas iesniegtas nedaudz vēlāk – 2007. gada 28. jūnijā. Ņemot vērā ArcelorMittal iesniegtās Emesa piezīmes, Komisija tostarp ir varējusi uzskatīt, ka Cīrihes kluba 1994. gada 8. un 9. jūnija sanāksmē, piedaloties Tréfileurope, DWK, WDI, Tycsa, Nedri un Emesa, Redaelli pārstāvis ir norādījis, ka pārstāv trīs uzņēmumus, proti, CB, Itas un ITC (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 159. apsvērumu). Tomēr pretēji tam, ko norāda Komisija, lai pierādītu Redaelli ieguldījuma būtisku pievienoto vērtību, šajā ziņā ir jāņem vērā nevis Emesa piezīmes, bet tikai 2007. gada 15. jūnijā paziņotie apstākļi.
127 Turklāt ir jānorāda, ka iepriekš minētajām norādēm nav bijušas Redaelli apgalvotās sekas, kura uzskata, ka tās ieguldījums esot ļāvis Komisijai uzskatīt, ka no 1993. līdz 1995. gadam ITC, Itas un CB ir piedalījušās Cīrihes klubā.
128 Attiecībā uz CB no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tā apstrīd, ka būtu piedalījusies Cīrihes klubā vai Eiropas mēroga nolīgumā. Tā uzskata, ka šajā ziņā Redaelli esot “pati sevi iecēlusi” pārstāvēt citus Itālijas ražotājus. Ievērojot šo apstrīdēšanu, pat ja Komisija, ņemot vērā ITC pieteikumā iecietības programmas piemērošanai norādīto informāciju, ir norādījusi, ka CB, tāpat kā Redaelli, Itas, ITC, Tréfileurope Italia, DWK un Tycsa, ir piedalījusies Itālijas kluba sanāksmē ar Cīrihes kluba ražotājiem, kas ir notikusi 1993. gada 24. februārī un kurā ir tikušas apspriestas ne vien cenas un pārdošana Itālijas tirgū, bet arī PT patēriņš citos Eiropas tirgos, Komisija ir devusi priekšroku uzskatam, ka CB dalību pārkāpuma ir uzsākusi tikai 1995. gada 23. janvārī, it īpaši ņemot vērā 2002. gada 19. un 20. septembrī notikušajās pārbaudēs atklāto nolēmuma projektu (skat. iepriekš 123. punktu).
129 Tātad CB dalība aizliegtajā vienošanās ir tikusi pierādīta, sākot vienīgi no 1995. gada 23. janvāra, pamatojoties uz citiem pierādījumiem, nevis tiem, ko Redaelli ir norādījusi savā pieteikumā iecietības programmas piemērošanai (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas tostarp 155., 165., 166. un no 849. līdz 855. apsvērumam).
130 Runājot par Itas, apstrīdētajā lēmumā tāpat ir norādīts, ka šis uzņēmums ir apstrīdējis, ka būtu piedalījies Cīrihes klubā 1993. un 1994. gada laikā, jo nepieciešamās atļaujas tas esot saņēmis tikai 1995. gadā attiecībā uz Vāciju un pēc tam attiecībā uz citām valstīm. Atšķirībā no CB un apstrīdētā lēmumā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija ir uzskatījusi, ka Itas dalība pārkāpumā ir pierādīta, sākot no šī uzņēmuma dalības 1993. gada 24. februārī notikušajā Itālijas kluba sanāksmē ar Cīrihes kluba ražotājiem. Šajā ziņā, kā tas ir Redaelli un ITC gadījumā, Komisija tāpat ir norādījusi uz Itas dalību Itālijas kluba 1993. gada 7. maija sanāksmē, par kuru ITC ir sniegusi informāciju savā pieteikumā iecietības programmas piemērošanai. Šī sanāksme tostarp ir attiekusies uz četriem priekšlikumiem saistībā ar Eiropas mēroga ražotājiem. Lai gan ir konstatējams, ka apstrīdētajā lēmumā turklāt ir norādīts, ka “Redaelli ir pārstāvējusi [Itas] Cīrihes kluba sanāksmēs”, kas ir notikušas pēc 1993. gada 24. februāra sanāksmes, no iepriekš minētā izriet, ka šādu norādi katrā ziņā var secināt no pierādījumiem, ko DWK un Nedri ir nodevušas pirms Redaelli 2007. gada 15. jūnijā veiktā paziņojuma datuma (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas tostarp 155., 163., 164. un no 856. līdz 861. apsvērumam).
131 Šādā situācijā, ņemot vērā to, ka Komisijas rīcībā ir bijuši vairāki pierādījumi, lai pierādītu Itas dalības pārkāpuma sākumu, tostarp ITC savā pieteikumā iecietības programmas piemērošanai sniegtā būtiskā informācija, kura ir iesniegusi ar roku rakstītu protokolu par 1993. gada 24. februārī notikušo Itālijas kluba sanāksmi ar Cīrihes kluba ražotājiem, un DWK un Nedri sniegtā informācija par Redaelli lomu Cīrihes klubā, Komisijai ir bijušas tiesības uzskatīt, ka salīdzinot ar pierādījumiem, kas jau ir bijuši tās rīcībā, Redaelli 2007. gada 15. jūnijā veiktajam paziņojumam nav bijusi būtiska pievienotā vērtība.
132 Runājot par ITC, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka šis uzņēmums ir piekritis tam adresētā paziņojuma par iebildumiem saturam, apstiprinādams, ka tas “atbilst pieteikumā iecietības programmas piemērošanai un vēlākos paziņojumos sniegtajiem paziņojumiem un izklāstiem”, un tātad, ka tas ir tieši piedalījies aizliegtajā vienošanās, it īpaši Cīrihes klubā, Itālijas klubā un Itālijas ražotāju iekļaušanā Eiropas klubā no 1993. gada 24. februāra līdz 2002. gada 19. septembrim (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas tostarp 841. un 843. apsvērumu).
133 Arī šajā gadījumā un pat tad, ja apstrīdētā lēmuma preambulas 153. un 155. apsvērumā ir norādīts, ka ITC nav apstrīdējusi, ka Redaelli to ir pārstāvējusi Cīrihes klubā, Komisijas rīcībā, lai pierādītu ITC dalības pārkāpumā sākumu, ir bijuši citi pierādījumi, tostarp tie, ko ir paziņojusi pati ITC, bet arī tie, ko ir paziņojušas DWK un Nedri. Šajā situācijā Komisijai ir bijušas tiesības uzskatīt, ka Redaelli 2007. gada 15. jūnijā veiktais paziņojums neatbilst paziņojumā par iecietību definētajiem nosacījumiem, lai sniegtu būtisku pievienoto vērtību attiecībā uz pierādījumiem, kas jau ir bijuši tās rīcībā.
134 Ņemot vērā lietas dalībnieku argumentus un iesniegtos dokumentus, ir jākonstatē, ka Komisija katrā ziņā ir varējusi uzskatīt, ka attiecībā uz šo pārkāpuma aspektu tai kā materiālajā, tā arī hronoloģiskajā ziņā jau ir bijuši pietiekami pierādījumi, lai pierādītu attiecīgos faktus. Šajā ziņā Redaelli norādītajiem pierādījumiem tātad nav bijusi prasītā būtiskā pievienotā vērtība, lai tai varētu piemērot naudas soda apmēra samazinājumu atbilstoši paziņojumam par iecietību.
– Citi pārkāpuma aspekti
135 Redaelli norāda, ka tā viena no pirmajām esot sniegusi paziņojumu, lai apstiprinātu aizliegtās vienošanās kontroles sistēmas esamību un sniegtu pilnīgu tās aprakstu. Tas esot ticis izdarīts 2002. gada 21. oktobrī, atbildot uz informācijas pieprasījumu, un tās 2003. gada 20. marta pieteikumā iecietības programmas piemērošanai.
136 Tomēr, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā norādītos iemeslus un ievērojot Komisijas šajā ziņā sniegto informāciju, ir jākonstatē, ka pēc 2002. gada 19. un 20. septembrī veiktajām pārbaudēm, ITC 2002. gada 21. septembrī sniegtā un Tréfileurope 2002. gada 4. novembrī sniegtā pieteikuma iecietības programmas piemērošanai tās rīcībā jau ir bijuši daudzi pierādījumi (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 450.–455. apsvērumu).
137 It īpaši hronoloģiskajā ziņā ir jāatgādina, ka savā atbildē uz 2002. gada 21. oktobra informācijas pieprasījumu Redaelli ir vienīgi atsaukusies uz pārdošanas darbinieku Pr., kura uzdevumos ir ietilpusi datu par dažādu ražotāju pārdošanas attīstību savākšana. Taču tajā brīdī Komisijas rīcībā jau ir bijuši 2002. gada 19. un 20. septembrī veiktajās pārbaudēs atklātie šīs personas izstrādātie faktu rašanās laikam atbilstošie dokumenti, kuros ir skaidri norādīta Redaelli minētā informācija.
138 2003. gada 20. marta pieteikumā iecietības programmas piemērošanai Redaelli sniedz vairāk detalizētas informācijas par Pr. lomu, tostarp norādot, ka viņš esot varējis noteikt katra no attiecīgu ražotāju klientiem veiktus iepirkumus. Viņa loma vairs nav bijusi vienīgi pārdotu daudzumu kontrole, bet potenciāla klientu ziņā noteikšana. Lai gan ir taisnība, ka šī Pr. lomas otrā daļa ir minēta apstrīdētā lēmuma preambulas 452. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka informācijas avots šajā ziņā ir Redaelli, tomēr šīs personas lomas būtība, kā to apstiprina Komisija, atsaucoties uz pārbaudes laikā atklātajiem dokumentiem, ir bijusi uzraudzība un kontrole.
139 Šajā ziņā Redaelli norādītajiem pierādījumiem tātad nav bijusi prasītā būtiskā pievienotā vērtība, lai tai varētu piemērot naudas soda apmēra samazinājumu atbilstoši paziņojumam par iecietību.
140 Turklāt Redaelli norāda, ka tās paziņojums esot bijis pirmais, kas ir apstiprinājis vairāku sanāksmju, tostarp Itālijas kluba 2002. gada 1. februāra, 2002. gada 1. marta un 2002. gada 26. augusta un Eiropas kluba 2000. gada 28. un 29. februāra, 2000. gada 8. un 9. maija, 2001. gada 15. maija, 2001. gada 4. septembra un 2002. gada 24. jūlija sanāksmju esamību un saturu.
141 Arī šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka attiecībā uz konkrēto laikposmu (2000.–2002. gads) Komisijas rīcībā ir bijis plašs informācijas klāsts attiecībā gan uz Itālijas klubu, gan arī Eiropas klubu (skat. apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pielikumu attiecībā uz minēto sanāksmju aprakstiem). Redaelli norādītais ieguldījums šajā jautājumā neuzlabo vai tikai ļoti nelielā mērā uzlabo Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus neatkarīgi no tā, vai runa ir par attiecīgo laikposmu, konkrētajiem klubiem vai pat Redaelli minēto sanāksmju saturu, attiecībā uz kurām Komisijas rīcībā jau ir bijuši pārbaudēs atklāti vai citu uzņēmumu, tādu kā ITC, CB, Tréfileurope, Nedri vai DWK, savlaicīgi iesniegti pierādījumi, vai arī tā ir varējusi uzskatīt, ka Redaelli sniegtie pierādījumi nepierāda attiecīgo sanāksmju pretkonkurences raksturu (piemēram, apgalvotā 2000. gada 8. un 9. maija sanāksme, kas, kā ir ticis noskaidrots, ir bijusi tikai Eurostress Information Service (ESIS) – vienas no PT profesionālām apvienībām – sanāksme).
142 Tātad Redaelli ieguldījumu saistībā ar minētajām sanāksmēm nevar uzskatīt par tādu, kas ietvertu būtisku pievienoto vērtību paziņojuma par iecietību izpratnē.
143 Visbeidzot Redaelli tāpat norāda faktu, ka tā esot bijusi pirmā, kas ir apstiprinājusi to, kas ir īsumā norādīts pieteikumā iecietības programmas piemērošanai saistībā ar saikni starp kvotu noteikšanas Eiropas līmenī nolīgumu (Cīrihes klubs) un Itālijas nolīgumu (Itālijas klubs); esot bijusi pirmā, kas ir aprakstījusi Itālijas kluba dinamiku 1990. gadu sākumā it īpaši attiecībā uz kvotu noteikšanas prakses izbeigšanu pēc ITC atteikuma pievienoties šai iniciatīvai; tai esot bijis būtisks ieguldījums attiecībā uz Tréfileurope dalības Itālijas klubā sākuma datumu un tā esot devusi pamatu apstrīdētajā lēmumā paredzētajai atšķirībai starp ekskluzīvajiem klientiem un kopīgajiem klientiem attiecībā uz Itālijas klubu vai saistībā ar Eiropas mēroga sanāksmēm, kas ir notikušas “līdztekus ESIS sanāksmēm”.
144 Attiecībā uz šiem jautājumiem ir jākonstatē, kā to ir pamatoti izklāstījusi Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas izlemtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem un izmeklēšanas pasākumiem, ka šajā ziņā Redaelli norādītie pierādījumi nav bijuši noteicoši vai ir attiekusies uz pārkāpuma mazsvarīgiem aspektiem, kuri, ņemot vērā pierādījumus, kas jau ir bijuši Komisijas rīcībā un kas nāk no vairākiem viens otru apstiprinošiem avotiem, paši par sevi nav bijuši nozīmīgi.
145 Tātad, runājot par saikni starp Cīrihes klubu un Itālijas klubu, lai gan Redaelli minētajā apstrīdētā lēmuma daļā, tas ir, preambulas 401. un nākamajos apsvērumos, patiešām ir norādīti Redaelli sniegtie dokumenti, no lietas materiāliem tāpat izriet, ka pārbaužu laikā ir tikuši izņemti vai no ITC puses paziņoti citi dokumenti, tostarp dokumenti, kuriem šajā ziņā ir lielāka nozīme, tas ir, 1995. gada 5. decembra nolīgums starp Redaelli, CB, Itas un ITC.
146 Līdzīgi, runājot par Itālijas kluba 1990. gadu sākumā pastāvošās dinamikas aprakstu, ir jāatgādina, ka Redaelli, CB, Itas un ITC dalības Itālijas klubā sākumu Komisija ir noteikusi, sākot vienīgi no 1995. gada 23. janvāra, kas ir Komisijas rīcībā pārbaužu rezultātā nonākušā visvecākā nolīguma projekta datums (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 402. un 456. apsvērums). Redaelli paziņotā informācija par agrāko situāciju tātad nav ietekmējusi Komisijas spēju konstatēt faktus. Runājot par Tréfileurope dalības Itālijas klubā sākuma datumu, no apstrīdētā lēmuma preambulas 460. punktā skaidri izriet, ka Komisijai jau ir bijuši pietiekami pierādījumi, lai noteiktu šo datumu 1995. gada 3. aprīlī, un šajā ziņā nozīmīgos dokumentus ir iesniegusi ITC. Kas attiecas uz apstrīdētajā lēmumā paredzēto atšķirību starp ekskluzīvajiem klientiem un kopīgajiem klientiem, no apstrīdētā lēmuma preambulas 445. un 447. apsvēruma tikpat viennozīmīgi izriet, ka, ņemot vērā pārbaudēs atklātus dokumentus un Tréfileurope veiktas norādes, Komisija jau ir zinājusi par šo atšķirību.
147 Visbeidzot, runājot par atsaucēm uz Eiropas mēroga sanāksmēm, kuras ir notikušas “līdztekus ESIS sanāksmēm”, šāda norāde ir izrietējusi jau no procesa sākumposmā Bundeskartellamt iesniegtajiem dokumentiem un pārbaužu laikā atklātajiem dokumentiem.
c) Secinājums
148 No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota kopumā.
3. Par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu
149 Redaelli būtībā norāda, ka Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu, jo tās pieteikumu iecietības programmas piemērošanai tā neesot izskatījusi atbilstoši paziņojumā par iecietību noteiktajiem kritērijiem. 2008. gada 19. septembrī, noraidīdama šo lūgumu, Komisija patiesībā esot ietekmējusies no jaunā un bargākā Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.). Paziņojuma par iecietību piemērošanas laikposmā un kā tas izriet no lēmumiem, kas ir pieņemti, lai piemērotu sankcijas citiem karteļiem, Komisijai esot bijusi lielāka tendence piešķirt naudas apmēra samazinājumu attiecībā uz pieteikumiem, kas lielākoties ir balstīti uz paziņojumiem, un “pievienotās vērtības” slieksnis esot bijis zemāks, salīdzinot ar to, kas ir ticis piemērots vēlāk.
150 Tomēr pretēji tam, ko norāda Redaelli un kā izriet no iepriekš minētajiem 76.–148. punktiem, Komisija, lemjot par Redaelli pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, ir precīzi piemērojusi paziņojumā par iecietību definētos kritērijus.
151 Turklāt Redaelli nevar aprobežoties ar norādēm uz Komisijas citās lietās piemērotiem risinājumiem, lai lūgtu attiecināt šādus risinājumus uz sevi, šim nolūkam nenorādīdama nevienu apstākli, kas ļautu konstatēt faktisko situāciju līdzību attiecībā gan uz konkrētajiem pārkāpumiem, gan attiecīgo uzņēmumu saistībā ar pieteikumiem iecietības programmas piemērošanai norādītajiem apstākļiem.
152 Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka [2006. gadā paziņojums] ir ticis ņemts vērā, precizējumi, kas attiecībā uz jēdzienu “pievienotā vērtība” ir sniegti ar 2006. gadā pieņemto Paziņojumu par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu karteļu gadījumos, ir maz piemēroti, lai apdraudētu iespējamo Redaelli norādīto tiesisko paļāvību. Iecietības programmas jomā nevar pastāvēt tiesības uz naudas soda apmēra samazināšanu tikai tā iemesla dēļ, ka Komisijai ir sniegti paziņojumi vai pierādījumi.
153 Pirmajā un otrajā no šiem paziņojumiem ir paredzēts, ka šo pierādījumu būtiska pievienotā vērtība ir jānosaka it īpaši attiecībā pret pierādījumiem, kas jau ir Komisijas rīcībā, un lēmums piešķirt vai nepiešķirt naudas soda apmēra samazinājumu atbilstoši iecietības programmai pamatojas uz šo pievienoto vērtību.
154 Līdzīgi pirmajā un otrajā no šiem paziņojumiem ir tieši atzīts, ka lielāka vērtība ir pierādījumiem, kas iegūti laikposmā, uz kuru attiecas fakti, nevis vēlāk iegūtiem pierādījumiem.
155 No iepriekš izklāstītā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
4. Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
156 Redaelli norāda, ka, piešķirot naudas soda apmēra samazinājumu par 5 % uzņēmumiem Emesa/Galycas un WDI, kuru sadarbība esot bijusi mazāka, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
157 Saistībā ar Emesa un Galycas Redaelli norāda, ka samazinājums esot ticis piešķirts, pamatojoties uz informāciju, kas ir sniegta, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumiem. Savos paziņojumos Emesa un Galycas esot vienīgi atzinušas pretkonkurences sanāksmju starp Eiropas ražotājiem un Spānijas un Portugāles ražotājiem esamību, kas ir notikušas līdztekus profesionālo apvienību sanāksmēm, un attiecībā uz tām tās esot iesniegušas arī divus sanāksmju sarakstus, kuros ir norādīts datums, vieta un dalībnieku nosaukums, “nesniedzot nekādu to satura aprakstu un neapstiprinot ne ar kādiem dokumentāliem pierādījumiem” (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 1095. apsvērumu). Atzīdama šī ieguldījuma ierobežoto raksturu, kas ir pārāk nenoteikts, lai veidotu pārkāpuma pierādījumu, Komisija tomēr esot uzskatījusi, ka tam ir būtiska pievienotā vērtība, jo tas palielina tās spēju pierādīt noteiktus aizliegto vienošanos veidojušos faktus, ja to apstiprina citi pierādījumi.
158 Izdarot salīdzinājumu, Redaelli sniegtais paziņojums esot daudz nozīmīgāks. Jau pirms formāla pieteikuma iecietības programmas piemērošanai ar citiem pierādījumiem iesniegšanas Redaelli 2002. gada 21. oktobrī, tas ir, pirms Emesa un Galycas, esot atzinusi, ka starp Eiropas un Itālijas ražotājiem ir notikušas pretkonkurences sanāksmes. Redaelli tāpat esot sniegusi šo sanāksmju aprakstu un sarakstu, kurā ir norādīts datums, vieta un dalībnieki, kurš esot detalizētāks nekā Emesa un Galycas iesniegtais saraksts. Visbeidzot, Redaelli paziņojumus Komisija esot izmantojusi saistībā ar CB, Itas un Tréfileurope, lai atzītu tās par atbildīgām par aizliegtās vienošanās daļu.
159 Saistībā ar WDI no apstrīdētā lēmuma izrietot, ka šī uzņēmuma ieguldījums ir bijis ļoti ierobežots un nav attiecies uz izšķirošiem jautājumiem. WDI 2004. gada 19. maija paziņojums ietverot pirmo informāciju par noteiktiem Cīrihes kluba organizācijas elementiem un to, ka šis klubs ir sekojis Itālijas paraugam. WDI tāpat esot bijusi pirmā, kas ir apstiprinājusi DWK paziņojumus par sabiedrības, kura ir atbildīga par datu attiecībā uz Cīrihes klubu un Eiropas klubu savākšanu, esamību, un pirmā, kas ir apstiprinājusi Nedri paziņojumus par Cīrihes kluba kompensācijas sistēmu. Runa esot par vienkāršiem paziņojumiem, kuriem nav bijuši pievienoti rakstveida pierādījumi.
160 Izdarot salīdzinājumu, Redaelli ieguldījums nekādā ziņā neesot mazāks par WDI ieguldījumu. Redaelli tāpat esot bijusi pirmā, kas ir sniegusi informāciju par noteiktiem aizliegtās vienošanās aspektiem (tostarp tās kā vairāku Itālijas uzņēmumu pārstāves lomu un Itālijas kluba situāciju 1990. gadu sākumā), un pirmā, kas ir apstiprinājusi citu uzņēmumu sniegtus paziņojumus vai dokumentus (tostarp tos, kas attiecas uz kontroles sistēmu, saiknēm starp Cīrihes klubu un Itālijas klubu, kā arī tos, kas attiecas uz Eiropas mēroga un Itālijas mēroga sanāksmēm). Turklāt Redaelli esot palīdzējusi izmeklēšanai ar izziņu, informācijas un paskaidrojumu virkni, un tas neesot attiecināms uz WDI pieteikumu.
161 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja salīdzināmas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (spriedumi, 1984. gada 13. decembris, Sermide, 106/83, Krājums, EU:C:1984:394, 28. punkts, un 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, Krājums, EU:T:2011:560, 102. punkts).
162 Šajā lietā neviens Redaelli norādītais apstāklis neļauj secināt, ka attiecībā uz Redaelli un Emesa/Galycas vai WDI netiktu izrādīta vienlīdzīga attieksme.
163 Pirmkārt, Redaelli nenorāda argumentus, ar ko varētu apstrīdēt būtisku pievienoto vērtību, kuru Komisija ir atzinusi attiecībā uz Emesa/Galycas un WDI administratīvajā procesā veiktajiem paziņojumiem.
164 Izvērtējusi dažādu Emesa/Galycas un WDI iesniegto paziņojumu vai dokumentu raksturīgo un relatīvo vērtību, Komisija ir secinājusi, kā tas ir izklāstīts apstrīdētajā lēmumā, ka ir pamats samazināt par 5 % katram no šiem uzņēmumiem uzliktā naudas soda apmēru. Redaelli argumenti attiecas nevis uz šo Komisijas atzīto pievienoto vērtību, bet uz pievienoto vērtību, kas esot bijusi atzīstama tās pašas ieguldījumam, ievērojot, ka tā pievienotā vērtība esot “daudz nozīmīgāka” par to, kas ir tikusi atzīta attiecībā uz Emesa/Galycas, vai “katrā ziņā [neesot] zemāka” par pievienoto vērtību, kas ir tikusi atzīta attiecībā uz WDI.
165 Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka būtiska pievienotā vērtība, ko Komisija ir atzinusi attiecībā uz Emesa/Galycas un WDI paziņojumiem, atbilst paziņojuma par iecietību 21.–23. punktā ietvertajiem nosacījumiem. It īpaši apstrīdētā lēmuma preambulas 1094. un 1096. apsvērumi, kā arī tās 4. pielikums ļauj konstatēt Emesa/Galycas veiktā paziņojuma lomu, kurš ir bijis pirmais elements, kas ļauj pierādīt vairāku Spānijas kluba sanāksmju pretkonkurences saturu. Līdzīgi apstrīdētā lēmuma preambulas 1113. apsvērumā Komisija izklāsta iemeslus, kuru dēļ tai ir bijis pamats uzskatīt, ka WDI ieguldījums ir ļāvis noskaidrot vairākus jautājumus attiecībā tostarp uz Cīrihes kluba organizāciju.
166 Otrkārt, ir jākonstatē, ka Redaelli argumenti tāpat neļauj lietderīgi salīdzināt Redaelli apgalvoto būtisko pievienoto vērtību ar būtisku pievienoto vērtību, ko Komisija ir atzinusi attiecībā uz Emesa/Galycas un WDI ieguldījumu.
167 Lai gan, aplūkojot formāli, ieguldījums ir līdzīgs, ievērojot, ka tas pamatā ir ticis veikts paziņojumu formā, tad tomēr katra no šiem uzņēmumiem dalības aizliegtajā vienošanās īpatnību dēļ iemesli, balstoties uz kuriem Komisija ir izdarījusi iepriekš minēto secinājumu attiecībā uz Emesa/Galycas un WDI, lielā mērā atšķiras atkarībā no konkrēta uzņēmuma. Emesa/Galycas ir Spānijas uzņēmums, kas ir piedalījies tostarp Eiropas klubā un Spānijas klubā, WDI ir Vācijas uzņēmums, kas ir piedalījies Eiropas klubā, un Redaelli ir Itālijas uzņēmums, kas ir piedalījies Eiropas klubā un Itālijas klubā. To darbības un to iesaistīšanās aizliegtajā vienošanās pakāpe, kā tas ir norādīts apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā pierādījumus, kas tajā laikā ir bijuši Komisijas rīcībā, atšķiras tādā veidā, ka nav iespējams salīdzināt viena un otra uzņēmuma situācijas.
168 Tādējādi, ja Redaelli tika atteikts samazināt naudas soda apmēru atbilstoši iecietības programmai, iemesls tam ir nevis būtiska pievienotā vērtība, ko Komisija ir atzinusi attiecībā uz Emesa/Galycas un WDI veikto ieguldījumu, bet tas, ka tās pašas ieguldījumam nav bijis būtiskas pievienotās vērtības paziņojuma par iecietību 21.–23. punkta izpratnē.
169 No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata trešā daļa, kā arī tādējādi šis pamats kopumā ir jānoraida.
[..]
Par tiesāšanās izdevumiem
231 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Redaelli Tecna SpA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Frimodt Nielsen | Dehousse | Collins |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 15. jūlijā.
[Paraksti]