VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2010. gada 24. novembrī (*)
Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Kopienas vārdiskas preču zīmes “R 10” reģistrācijas pieteikums – Nereģistrēta valsts vārdiska preču zīme “R 10” – Valsts preču zīmes nodošana – Procesuālo noteikumu pārkāpums
Lieta T‑137/09
Nike International Ltd, Bīvertona [Beaverton], Oregona [Oregon] (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv M. de Husto Beilijs [M. de Justo Bailey], advokāts,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv H. Krespo Kariljo [J. Crespo Carrillo], pārstāvis,
atbildētājs,
otrs procesa ITSB Apelāciju padomē dalībnieks –
Aurelio Muñoz Molina, ar dzīvesvietu Petrerā [Petrer] (Spānija),
par prasību par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2009. gada 21. janvāra lēmumu lietā R 551/2008‑1 attiecībā uz iebildumu procesu starp DL Sports & Marketing Ltda un Aurelio Munjosu Molinu [Aurelio Muñoz Molina].
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta),
apspriedes laikā būdama šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un K. O’Higinss [K. O’Higgins],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 6. aprīlī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 23. jūlijā,
ņemot vērā, ka mēneša laikā no paziņošanas par rakstveida procesa pabeigšanu netika saņemts lietas dalībnieku pieteikums par tiesas sēdes rīkošanu, un tādēļ, uzklausot tiesneša referenta ziņojumu un pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 135.a pantu, nolemjot izskatīt prasību bez procesa mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2006. gada 2. janvārī Aurelio Munjoss Molina Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme bija vārdisks apzīmējums “R 10”.
3 Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2006. gada 24. jūlija Bulletin des marques communautaires [Kopienas preču zīmju biļetenā] Nr. 30/2006.
4 2006. gada 24. oktobrī DL Sports & Marketing Ltda, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 42. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 41. pants), iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju. Minētie iebildumi balstījās uz nereģistrētu preču zīmi jeb komercdarījumos izmantoto apzīmējumu “R 10” un bija vērsti pret visām precēm, ko aptver reģistrācijai pieteiktā preču zīme. Iebildumi bija pamatoti ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 8. panta 4. punktu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 2. punkta c) apakšpunkts un 8. panta 4. punkts).
5 2006. gada 28. novembrī Iebildumu nodaļa noteica DL Sports & Marketing četru mēnešu termiņu līdz 2007. gada 29. martam, lai tostarp pierādītu norādīto agrāko tiesību pastāvēšanu un to spēkā esamību. 2007. gada 29. martā DL Sports & Marketing lūdza pagarināt termiņu, un 2007. gada 8. jūnijā tai tika noteikts termiņa pagarinājums līdz 2007. gada 9. augustam. 2007. gada 24. oktobrī Iebildumu nodaļa konstatēja, ka iebildumu pamatojumam nav iesniegts neviens elements.
6 Ar 2007. gada 31. oktobra vēstuli prasītājas juridiskā padomniece Nike International Ltd informēja Iebildumu nodaļu, ka saskaņā ar 2007. gada 20. jūnija līgumu DL Sports & Marketing prasītājai ar Nike Inc. starpniecību ir nodevusi īpašuma tiesības uz vairākām preču zīmēm un rūpnieciskā īpašuma tiesības (turpmāk tekstā – “cesijas līgums”). Prasītājas juridiskā padomniece norādīja, ka no agrāko tiesību jaunā īpašnieka ir saņēmusi norādījumus turpināt iebildumu procesu, un tādēļ lūdza atļauju piedalīties šajā procesā pārstāvja statusā.
7 2008. gada 19. februārī Iebildumu nodaļa noraidīja iebildumus, motivējot ar to, ka DL Sports & Marketing noteiktajā termiņā nav pierādījusi agrāko tiesību, uz kurām balstās minētie iebildumi, esamību (turpmāk tekstā – “Iebildumu nodaļas lēmums”).
8 2008. gada 28. martā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pants) par Iebildumu nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību ITSB.
9 Ar 2009. gada 21. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ITSB Apelāciju pirmā padome noraidīja šo apelācijas sūdzību kā nepieņemamu, motivējot ar to, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumu savam lietas dalībnieces statusam iebildumu procesā un attiecīgi tā nav tiesīga iesniegt apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu. Apelāciju padome uzskatīja, ka procesā minētajā instancē prasītājas juridiskā padomniece ne vien nav norādījusi, bet arī nav iesniegusi pierādījumu, ka agrākās tiesības, uz kurām balstās iebildumi, būtu kādas no prasītājai nodotajām preču zīmēm. Tā precizēja, ka apelācijas procesa laikā prasītāja vēl jo vairāk nav varējusi pierādīt, ka viņa ir agrāko tiesību īpašniece. Tādējādi tā uzskatīja, ka cesijas līgums pierāda vienīgi to, ka prasītāja ir ieguvusi vairākas Kopienas preču zīmes, bet ne konkrēti agrākās tiesības, uz kurām tā atsaucas.
Lietas dalībnieku prasījumi
10 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– grozīt apstrīdēto lēmumu, atzīstot, ka Apelāciju padomē iesniegtā apelācijas sūdzība ir pieņemama, un uzdot tai attiecīgi rīkoties, lemjot par minēto apelācijas sūdzību pēc būtības;
– pakārtoti – konstatēt, ka Apelāciju padome un Iebildumu nodaļa ir pārkāpušas Regulas Nr. 40/94 73. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 75. pants) un citas piemērojamās normas, un uzdot atsākt procesu no iepriekšējās stadijas, lai novērstu, ka prasītājai kā agrāko tiesību pārņēmējai nav bijis iespējas novērst trūkumus, un/vai panāktu vismaz to, ka lēmums tiktu pienācīgi paziņots agrāko tiesību īpašnieka pārstāvim.
11 ITSB prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
12 Prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus saistībā ar, pirmkārt, Iebildumu nodaļas pieļauto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, otrkārt, gan ar Iebildumu nodaļas, gan Apelāciju padomes pieļauto Regulas Nr. 40/94 73. pantā atzīto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī citu piemērojamo normu pārkāpumu, treškārt, Apelāciju padomes pieļauto vadlīniju attiecībā uz procesiem ITSB (turpmāk tekstā – “ITSB vadlīnijas”) pārkāpumu un, ceturtkārt, kļūdu vērtējumā attiecībā uz agrāko tiesību nodošanu.
13 Vispirms ir jānoraida pirmais un otrais pamats daļā, kas skar Iebildumu nodaļas lēmumu. Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 63. panta 1. punktu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 65. panta 1. punkts) prasību Kopienu tiesā par Apelāciju padomju lēmumiem var celt vienīgi tādējādi, ka šādas prasības ietvaros ir pieņemami vienīgi pamati, kas vērsti pret pašas Apelāciju padomes lēmumu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā T‑303/03 Lidl Stiftung/ITSB – REWE-Zentral (“Salvita”), Krājums, II‑1917. lpp., 59. punkts).
14 Pēc tam ir jāizvērtē trešais pamats, jo prasītāja būtībā norāda, ka atbilstoši ITSB vadlīnijām Apelāciju padome nevarēja tiesiski vērtēt, vai prasītāja patiešām ir ieguvusi agrākās tiesības, uz kurām balstās iebildumi.
Par trešo pamatu – ITSB vadlīniju pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
15 Prasītāja uzsver, ka Apelāciju padome nevarēja noraidīt tās apelācijas sūdzību kā nepieņemamu, motivējot ar to, ka prasītāja neesot tiesību, uz kurām balstās iebildumi, īpašniece. Viņa norāda, ka atbilstoši ITSB vadlīnijām, it īpaši “C daļas: Iebildumi 1. sadaļas Procesuālie jautājumi” A.V.2.5.3. punktam, ja preču zīmes, uz kuru balstās iebildumi, reģistrācijas apliecības kopijā kā [tiesību] īpašniece ir norādīta cita sabiedrība, nevis tā, kura iesniegusi iebildumus, tie ir pieņemami, pamatojoties uz pieņēmumu, ka agrākā preču zīme ir tikusi nodota iebildumu iesniedzējam pirms iebildumu iesniegšanas. Prasītāja uzskata, ka tāds pats pieņēmums būtu jāpiemēro apelācijas procesā, kas uzsākts saistībā ar Iebildumu nodaļas lēmumu.
16 ITSB apstrīd šos argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
17 Ir jānorāda, ka atšķirībā no pieņēmuma, saskaņā ar kuru [tiesību] nodošana ir notikusi pirms iebildumu iesniegšanas, ja norādītās preču zīmes nodošana ir notikusi pēc iebildumu iesniegšanas un pirms ITSB ir pieņēmis savu galīgo lēmumu, minētajai iestādei ir jānodrošina tās puses tiesību aizsardzība, kura ir sākotnēji iesniegusi iebildumus vai preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, tā kā preču zīmes cesionāra atzīšanas mērķis ir izbeigt attiecībā uz minēto pusi procesu, kuru tā uzsākusi. Turklāt Apelāciju padomei ir jāpārliecinās, ka personai, kura iesniegusi apelācijas sūdzību, ir tiesības pārsūdzēt Iebildumu nodaļas lēmumu (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu lietā T‑301/03 Canali Ireland/ITSB – Canal Jean (“CANAL JEAN CO. NEW YORK”), Krājums, II‑2479. lpp., 19. un 20. punkts). Tādēļ pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ir pamats uzskatīt, ka, pirmkārt, norādītās ITSB vadlīnijas nevar pēc analoģijas piemērot attiecībā uz apelācijas sūdzību, kas iesniegta par Iebildumu nodaļas lēmumu un, otrkārt, ka Apelāciju padome tiesiski varēja vērtēt prasītājas tiesības pārsūdzēt [lēmumu].
18 Pastāvot šādiem apstākļiem, šis pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 40/94 73. pantā atzīto tiesību uz aizstāvību, kā arī citu piemērojamo normu pārkāpumu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu
Lietas dalībnieku argumenti
19 Prasītāja uzsver, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pirmkārt, pārkāpjot tās tiesības uz aizstāvību, jo tas ir pamatots ar cesijas līguma interpretāciju, par kuru tā nav varējusi sniegt apsvērumus, un, otrkārt, pārkāpjot citas piemērojamās normas, tostarp 31. noteikuma 6. punktu Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulā (EK) Nr. 2868/95 par Regulas Nr. 40/94 piemērošanas noteikumiem (OV L 303, 1. lpp.), jo viņai nav bijusi iespēja novērst nepilnības attiecībā uz pierādījumu par agrāko tiesību nodošanu.
20 ITSB norāda, ka Apelāciju padome nevarēja pārkāpt prasītājas tiesības uz aizstāvību, tādēļ ka tā nebija lietas dalībniece procesā Iebildumu nodaļā. Šajā ziņā ITSB uzsver, ka prasītāja ir lūgusi atzīt tās procesuālo statusu tikai pēc 2007. gada 10. augusta, proti, datuma, kurā minētais process bija pabeigts pēc tam, kad bija beidzies pēdējais termiņa pagarinājums pierādījumu iesniegšanai attiecībā uz norādīto agrāko tiesību pastāvēšanu, spēkā esamību un apjomu, un tas tā ir arī tad, ja lēmums par iebildumu noraidīšanu ticis pieņemts vairākus mēnešus vēlāk. Turklāt prasītāja neesot iesniegusi nekādu pierādījumu par to, ka viņai ir nodotas agrākās tiesības, uz kurām balstās iebildumi. ITSB uzskata, ka Apelāciju padome nav pārkāpusi arī Regulas Nr. 2868/95 31. noteikuma 6. punktu, tādēļ ka tā varētu lūgt puses novērst konstatētās nepilnības vienīgi tad, ja iebildumu process nebūtu pabeigts.
21 Katrā ziņā ITSB uzskata, ka, pat pieņemot, ka tikušas pārkāptas prasītājas tiesības uz aizstāvību, šis pārkāpums nevar būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai, tādēļ ka, pat ja prasītājai tiktu lūgts iesniegt savus apsvērumus attiecībā uz iebildumu procesa termiņa beigām un tā pabeigšanu, tā rezultātā nebūtu ticis pieņemts cits lēmums kā vien par iebildumu noraidīšanu un apelācijas sūdzības nepieņemamību.
Vispārējās tiesas vērtējums
22 Prasītāja būtībā norāda, ka Apelāciju padome nevarēja noraidīt tās apelācijas sūdzību kā nepieņemamu, nedodot tostarp tai iespēju kliedēt šaubas par pierādījumu, kurus tā iesniedza, lai apliecinātu, ka ir ieguvusi tiesības, uz kurām balstās iebildumi, pietiekamību.
23 Regulas Nr. 2868/95 31. noteikuma 6. punktā attiecībā uz Kopienas preču zīmju vai preču zīmju reģistrācijas pieteikumu nodošanu ir paredzēts, ka, ja nodošanas reģistrācijai piemērojamie nosacījumi, kas ietver pienākumu iesniegt minēto nodošanu pierādošos dokumentus, nav izpildīti, “ITSB šīs nepilnības dara zināmas pieteicējam” un, “ja nepilnības nenovērš [ITSB] noteiktajā termiņā, tas noraida pieteikumu par nodošanas reģistrāciju”.
24 Ja neeksistē tiesību normas attiecībā uz pierādījumiem par agrāko valsts tiesību, uz kurām balstās iebildumi, nodošanu, ITSB vadlīnijās – kuras tam principā ir jāievēro (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2009. gada 12. maija spriedumu lietā T‑410/07 Jurado Hermanos/ITSB (“JURADO”), Krājums, II‑1345. lpp., 20. punkts) – šajā ziņā tiek ievērotas Regulas Nr. 2868/95 31. noteikuma 6. punktā paredzētās prasības. Tādējādi šo vadlīniju “C daļas: Iebildumi” “I daļā: Procesuālie jautājumi”, kas, kā to sava trešā pamata ietvaros atgādina prasītāja, ir piemērojama šajā lietā, ir noteikts, ka, “ja agrāko valsts tiesību jaunais īpašnieks informē [ITSB] par nodošanu, bet neiesniedz (pietiekamus) pierādījumus par šo nodošanu, iebildumu process ir jāaptur un jaunajam īpašniekam tiek dots divu mēnešu termiņš, lai iesniegtu pierādījumus par nodošanu” (E.VIII.1.1.1. punkts). Šo Regulas Nr. 2868/95 31. noteikuma 6. punkta prasību transponēšanu attiecībā uz valsts preču zīmju nodošanu nevar apstrīdēt, jo, ja valsts tiesībās nav paredzēta procedūra reģistrēto preču zīmju nodošanas reģistrēšanai, pārbaude, ko veic Iebildumu nodaļa vai Apelāciju padome, lai pārliecinātos, ka patiešām ir notikusi preču zīmes, uz kuru balstās iebildumi, nodošana, būtībā ir tā pati, ko veic ITSB kompetentā instance, vērtējot pieteikumus par Kopienas preču zīmju nodošanu. Turklāt, pat ja šī procedūra tieši attiecas uz reģistrētām valsts preču zīmēm, tā pēc analoģijas ir piemērojama nereģistrētu valsts preču zīmju nodošanai, jo pārbaude, kas jāveic ITSB, ir identiska.
25 Visbeidzot, atbilstoši Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktam noteikumus attiecībā uz procedūrām departamentā, kas pieņēmis lēmumu, par kuru tiek celta apelācija, mutatis mutandis piemēro apelācijas procedūrām.
26 Izskatāmajā lietā Apelāciju padome uzskatīja, ka prasītāja nav varējusi pierādīt, ka viņa ir agrāko tiesību īpašniece, un ka līdz ar to viņa nav iesniegusi pierādījumu, ka ir puse iebildumu procesā, un nav tiesīga pārsūdzēt Iebildumu nodaļas lēmumu. Tomēr Apelāciju padome, pārkāpjot minētās tiesību normas, nebija devusi prasītājai iespēju iesniegt papildu elementus, lai pierādītu agrāko tiesību, uz kurām tā atsaucās, pamatojot savas pārsūdzības tiesības, nodošanu.
27 Nevar piekrist ITSB argumentam, kas izvirzīts, lai attaisnotu šo Apelācijas padomes rīcību, un kas balstās uz faktu, ka prasītāja ir lūgusi aizstāt sākotnējo iebildumu iesniedzēju pēc iebildumu procesa pabeigšanas. Ir jākonstatē, ka, pat pieņemot, ka pieteikumu par aizstāšanu, ko agrākās valsts preču zīmes cesionārs iesniedzis laikā starp pierādījumu vākšanas pabeigšanu iebildumu procesā un Iebildumu nodaļas lēmuma pieņemšanu, nevar akceptēt, to pat var pilnībā neņemt vērā, tieši nenoraidot kā nepieņemamu, šis apstāklis nevar liegt minētajam cesionāram tiesības iesniegt apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu. Cesionāram kā preču zīmes, uz ko balstās iebildumi, īpašniekam noteikti ir tiesības pārsūdzēt lēmumu par iebildumu procesa pabeigšanu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 17. punktā minēto spriedumu lietā CANAL JEAN CO. NEW YORK, 18. un 19. punkts) neatkarīgi no tā, vai viņš Iebildumu nodaļā ir iesniedzis pieteikumu par aizstāšanu un vai šāds pieteikums ir bijis pieņemams. Lai gan Apelāciju padomei neapšaubāmi ir jāpārliecinās, ka cesionārs patiešām ir agrākās preču zīmes īpašnieks, tai šī pārbaude ir jāveic, ievērojot piemērojamās procesuālās normas, tostarp ITSB vadlīnijas.
28 Tāpat nevar piekrist ITSB argumentam par to, ka prasītāja neesot iesniegusi nekādus pierādījumus, ka viņai ir nodotas agrākās tiesības, uz kurām balstās iebildumi. Ir jākonstatē, ka prasītājas izvirzītā iebilduma pamatā ir tieši apgalvojums, ka Apelāciju padomei esot bijusi jādod viņai iespēja sniegt savus apsvērumus par iesniegto pierādījumu interpretāciju vai novērst minēto pierādījumu nepietiekamību.
29 Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jāizvērtē ITSB arguments, saskaņā ar kuru Apelāciju padomes pieļautais pārkāpums izskatāmajā lietā nevar būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai tādēļ, ka tam neesot nozīmes attiecībā uz šī lēmuma saturu, jo iebildumi katrā ziņā, ņemot vērā, ka sākotnējā iebildumu iesniedzēja nebija iesniegusi pierādījumus par agrāko tiesību, uz kurām balstās iebildumi, esamību, bija noraidāmi.
30 Ir jānorāda, ka no judikatūras nepārprotami izriet, ka procesuālais pārkāpums var būt pamats akta atcelšanai vienīgi tad, ja ir konstatēts, ka, ja nebūtu šī pārkāpuma, minētajam aktam varētu būt citāds saturs (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 5. marta spriedumu lietā T‑24/01 Staelen/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑79. un II‑423. lpp., 53. punkts). Tomēr izskatāmajā lietā ar apstrīdēto lēmumu prasītājas apelācijas sūdzība tika noraidīta kā nepieņemama, nelemjot par to, vai ir pamatoti tās argumenti attiecībā uz Iebildumu nodaļas lēmumu par iebildumu noraidīšanu. Pastāvot šādiem apstākļiem, nav nozīmes ITSB norādītajam faktam, ka tas šo lēmumu par iebildumu noraidīšanu uzskata par acīmredzami pareizu. Nav apstrīdams, ka lēmumam, ar kuru apelācijas sūdzība noraidīta kā nepieņemama, nav tāds pats saturs kā lēmumam pēc būtības. Turklāt Vispārējā tiesa nevar tieši vērtēt Iebildumu nodaļas lēmuma tiesiskumu un tādējādi izvērtēt argumentus, kurus nav vērtējusi Apelāciju padome, lai pārbaudītu, vai Apelāciju padomes pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem varēja būt ietekme uz galīgo iebildumu noraidīšanu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2009. gada 25. marta spriedumu lietā T‑402/07 Kaul/ITSB – Bayer (“ARCOL”), Krājums, II‑737. lpp., 47. un 49. punkts).
31 Līdz ar to šis pamats ir jāapmierina daļā, kas skar apstrīdēto lēmumu, nevērtējot, vai ir tikušas pārkāptas prasītājas tiesības uz aizstāvību, kas aplūkojamas neatkarīgi no iepriekš minētajiem noteikumiem.
32 Attiecībā uz secinājumiem, kas no tā izdarāmi, ir jāatgādina, ka prasītāja būtībā lūdz Vispārējo tiesu galvenokārt – grozīt apstrīdēto lēmumu, nolemjot, ka tās apelācijas sūdzība ir pieņemama, un pakārtoti – atcelt minēto lēmumu.
33 Tomēr, pat pieņemot, ka tiesības grozīt lēmumu nozīmē, ka Vispārējā tiesa var pieņemt lēmumu, kas ir pretējs tam, ko pieņēmusi Apelāciju padome, tiesa izskatāmajā lietā nevar izlabot tās pieļauto pārkāpumu. Vispārējā tiesa nevar regulāri lūgt prasītāju sniegt argumentus un papildu pierādījumus saistībā ar valsts tiesību, uz kurām balstās iebildumi, nodošanu prasītājai un lemt par apelācijas pieņemamību procesā Apelāciju padomē šo jauno elementu kontekstā (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑29/05 P ITSB/Kaul, Krājums, I‑2213. lpp., 54. punkts, un Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu lietā T‑128/01 DaimlerChrysler/ITSB (“Calandre”), Recueil, II‑701. lpp., 18. punkts). Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jāatceļ apstrīdētais lēmums un jānoraida prasījums par tā grozīšanu, nelemjot par prasītājas izvirzīto ceturto pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
34 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā izskatāmajā lietā spriedums ir nelabvēlīgs ITSB attiecībā uz tā galveno prasījumu, bet prasītāja nav lūgusi piespriest tam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju pirmās padomes 2009. gada 21. janvāra lēmumu lietā R 551/2008‑1;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 24. novembrī.
[Paraksti]