Apvienotās lietas T‑101/05 un T‑111/05
BASF AG un UCB SA
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās vitamīnu produktu nozarē – Holīna hlorīds (B4 vitamīns) – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta pārkāpums – Naudas sodi – Preventīva ietekme – Recidīvs – Sadarbība administratīvajā procedūrā – Vienots un turpināts pārkāpums
Sprieduma kopsavilkums
1. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Preventīvs raksturs – Sodītā uzņēmuma lieluma ņemšana vērā – Atbilstība – Pienākums ņemt vērā iespēju, ka sodītais uzņēmums varētu izdarīt recidīvu, un naudas sodus, kas jau noteikti par citām pret konkurenci vērstām darbībām vai kas noteikti trešā valstī – Neesamība
(Padomes Regulas Nr. 17 15. pants un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)
2. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Recidīvs – Jēdziens – Noilguma neesamība – Tiesiskās drošības principa pārkāpums – Neesamība – Pārbaude tiesā – Neierobežota kompetence
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
3. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas pieņemtajās Pamatnostādnēs noteiktā aprēķina metode
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
4. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas paziņojums attiecībā uz naudas soda nepiemērošanu vai tā apmēra samazināšanu par apsūdzēto uzņēmumu sadarbību – Obligāts raksturs attiecībā uz Komisiju
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 96/C 207/04)
5. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda apmēra samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacījumi
(Padomes Regulas Nr. 17 11. pants un 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 96/C 207/04 D sadaļa)
6. Konkurence – Administratīvais process – Noklausīšanās – Paziņojuma par sadarbību ietvaros ar uzņēmumu noturētās sanāksmes protokola un skaņas ieraksta neesamība – Uzņēmuma nepieprasītas formalitātes – Labas pārvaldības principa pārkāpums – Neesamība
(Pirmās instances tiesas reglamenta 65. panta c) punkts; Padomes Regulas Nr. 17 11. pants un 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 96/C 207/04)
7. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pārkāpuma pārtraukšana pirms Komisijas iejaukšanās
(Padomes Regulas Nr. 17 11. pants un 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
8. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Vienošanās un saskaņotas darbības, ko var uzskatīt par tādām, kuras veido vienotu pārkāpumu – Jēdziens
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
9. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Neierobežota kompetence
(EKL 229. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 31. pants; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
10. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem – Pienākums piemērot “lex mitior” – Neesamība
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
1. Komisija nepārkāpj Regulu Nr. 17 un Regulu Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, lai piemērotu naudas soda sākuma summas palielinājumu ar mērķi nodrošināt, ka tā atturētu no turpmākām tamlīdzīgām darbībām, tā neveic vērtējumu iespējamībai, ka sodītais uzņēmums veiks recidīvu, bet aprobežojas ar to, ka ņem vērā tā lielumu, šo pēdējo apstākli varot izmantot kā rādītāju, nosakot, kāda varēja būt tā ietekme tirgū.
Tādējādi, tā kā faktiski izdarīto pārkāpumu neietekmē pasākumi, ko veicis attiecīgais uzņēmums, lai novērstu recidīvu, atbilstības nodrošināšanas programmas pieņemšana nerada Komisijai pienākumu piešķirt naudas soda samazinājumu. Šādos apstākļos ir jānoraida apgalvojums, ka pēc naudas sodiem, kas attiecīgajam uzņēmumam noteikti citā tirgū ar citu Komisijas lēmumu, nav nepieciešamības šo uzņēmumu atturēt [no turpmākas pārkāpumu izdarīšanas]. Faktiski naudas soda noteikšana par citām pret konkurenci vērstām darbībām arī neietekmē faktiski izdarīto pārkāpumu un līdz ar to nerada Komisijai pienākumu šajā sakarā piešķirt samazinājumu.
Tas tā ir arī attiecībā uz notiesājošajiem nolēmumiem trešās valstīs. Faktiski prevencijas mērķis, ko Komisijai ir tiesības censties sasniegt, nosakot naudas soda apmēru, paredz nodrošināt, lai uzņēmumi, veicot saimniecisko darbību Kopienas vai Eiropas Ekonomikas zonas teritorijā, ievērotu Līgumā ietvertos konkurences tiesību noteikumus. Līdz ar to par Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumiem piemērota naudas soda preventīvo ietekmi nevar noteikt tikai atkarībā no sodāmā uzņēmuma īpašā stāvokļa, ne arī atkarībā no tā, vai uzņēmums ievēro ārpus Eiropas Ekonomikas zonas esošās trešās valstīs spēkā esošus konkurences tiesību noteikumus.
(sal. ar 46., 47., 50., 52. un 53. punktu)
2. Regulas Nr. 17 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts ir atbilstošie juridiskie pamati, saskaņā ar kuriem Komisija var noteikt naudas sodus attiecībā uz uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām par EKL 81. un 82. panta pārkāpumiem. Saskaņā ar šīm normām, lai noteiktu naudas soda apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma ilgums un smagums. Pārkāpuma smagumu nosaka, atsaucoties uz virkni faktoru, attiecībā uz kuriem Komisijai ir plaša rīcības brīvība. Atbildību pastiprinošu apstākļu ņemšana vērā, nosakot naudas sodu, atbilst Komisijas uzdevumam nodrošināt atbilstību konkurences tiesību normām. Turklāt, vērtējot izdarītā pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā iespējamais recidīvs, un šis pēdējais minētais var attaisnot nozīmīgu naudas soda pamata summas palielinājumu.
Lai atzītu recidīva gadījumu pietiek ar to, ka Komisija saskaras ar pārkāpumiem, uz kuriem attiecas viena un tā pati EK līguma norma, bez nepieciešamības, lai pārkāpumi skartu vienu un to pašu preču tirgu.
Tas, ka Regulā Nr. 17 un Regulā Nr. 1/2003 vai Komisijas pieņemtajās Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, nav noteikts maksimālais termiņš recidīva konstatēšanai, nepārkāpj juridiskās drošības principu. Faktiski recidīva īpašo iezīmju konstatēšana un novērtēšana ir daļa no Komisijas novērtēšanas pilnvarām attiecībā uz to elementu izvēli, kas ņemami vērā, nosakot naudas sodu apmēru. Šajā sakarā Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilgums šādam konstatējumam. Šajā sakarā recidīvs ir būtisks apstāklis, kas Komisijai ir jānovērtē, jo tā ņemšana vērā pamudinātu uzņēmumus, kuriem ir tendence pārkāpt konkurences noteikumus, mainīt savu uzvedību. Līdz ar to Komisija katrā atsevišķajā gadījumā var ņemt vērā apstākļus, kuri liecina par šādu tendenci, tostarp, piemēram, laiku, kas ir pagājis starp attiecīgajiem pārkāpumiem.
Ja Kopienu tiesai ir jālemj par Komisijas veikto recidīva vērtējumu, tās neierobežotās kompetences izmantošana var attaisnot tādu papildu informācijas elementu iesniegšanu un to ņemšanu vērā, kuru minēšanu kā tādu neprasa EKL 253. pantā paredzētais pamatošanas pienākums. Tādējādi tā var ņemt vērā apstākli, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā pat tad, ja šāds apstāklis nav ietverts Komisijas lēmumā.
(sal. ar 64.–67., 70. un 71. punktu)
3. Saskaņā ar Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, procenti, kas atbilst palielinājumiem vai samazinājumiem saistībā ar vainu pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem, ir jāpiemēro naudas soda pamata summai, kas noteikta, balstoties uz pārkāpuma smagumu un ilgumu.
(sal. ar 73. punktu)
4. Ņemot vērā tiesisko paļāvību, ko uzņēmumiem, kuri vēlas sadarboties ar Komisiju, varētu būt radījis tās Paziņojums par naudas sodu neuzlikšanu vai to lieluma samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās, Komisijai šis paziņojums ir jāievēro attiecīgajam uzņēmumam piemērojamā naudas soda apmēra noteikšanas nolūkā, vērtējot uzņēmuma sadarbību.
(sal. ar 89. punktu)
5. Lai uzņēmums varētu saņemt naudas soda samazinājumu par sadarbību administratīvā procesa laikā, tā rīcībai ir jāatvieglo Komisijas uzdevums konstatēt un sodīt Kopienu konkurences tiesību noteikumu pārkāpumus. Tādējādi par sadarbību, kura ietilpst Paziņojuma par naudas sodu neuzlikšanu vai to lieluma samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās, D sadaļas piemērošanas jomā un ietver informācijas, dokumentu vai citu pierādījumu, kas veicina izdarītā pārkāpuma pastāvēšanas apstiprināšanu, iesniegšanu Komisijai, netiek uzskatīts apstāklis, ka uzņēmums Komisijai tās pārbaudes sakarā ar aizliegtu vienošanos ietvaros iesniedz informāciju par konkurences noteikumu pārkāpumu, kas noticis trešā valstī, kura nav Eiropas Ekonomikas zonas valsts, un kuru Komisija nav ne tieši, ne netieši izmantojusi, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu šajā zonā.
Turklāt samazinājumu, pamatojoties uz šo paziņojumu, var attaisnot tikai tad, ja sniegto informāciju un – plašākā nozīmē – attiecīgā uzņēmuma rīcību var uzskatīt par patiesas sadarbības pierādījumu. Kā tas izriet jau no paša sadarbības jēdziena, kas izskaidrots paziņojuma formulējumā un it īpaši tā ievadā un D sadaļas 1. punktā, tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība liecina par patiesu sadarbību, tam var piemērot samazinājumu, pamatojoties uz minēto paziņojumu. Tādējādi nevar uzskatīt, ka par šādu patiesu sadarbību liecina ne, no vienas puses, tāda uzņēmuma rīcība, kas, lai gan tam nav bijis pienākuma atbildēt uz Komisijas uzdotu jautājumu, ir uz to atbildējis nepilnīgi un maldinoši, ne arī, no otras puses, tāda uzņēmuma rīcība, kas Komisijai iesniedzis dokumentus, atbildot uz informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu, uzņēmumam šajā gadījumā rīkojoties saskaņā ar juridisku pienākumu, pat ja šī informācija varētu kalpot, lai pierādītu pret konkurenci vērstu darbību pret uzņēmumu, kas dokumentus iesniedzis, vai pret citiem uzņēmumiem.
(sal. ar 90.–92., 108. un 111. punktu)
6. Komisijai nevar pārmest, ka tā būtu pārkāpusi labas pārvaldības principu tādēļ, ka tā nav sagatavojusi protokolu vai veikusi sanāksmes, kas, lai sadarbotos, noturēta ar uzņēmumu, skaņas ierakstu, par ko var atlīdzināt saskaņā ar Paziņojuma par naudas sodu neuzlikšanu vai to lieluma samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās, ja šis uzņēmums faktiski nav iestādei lūdzis veikt šīs formalitātes.
Attiecībā uz personas, kas piedalījusies sanāksmē, rakstveida paziņojuma kā pierādījuma par sanāksmes saturu novērtējumu, Pirmās instances tiesas reglaments neliedz lietas dalībniekiem iesniegt šādus paziņojumus. Tomēr to novērtēšana paliek Pirmās instances tiesas ziņā, kura, ja šajos paziņojumos minētie apstākļi ir izšķiroši lietas iznākumam, var pasākuma organizatorisko pasākumu veidā noteikt dokumenta autora kā liecinieka uzklausīšanu.
(sal. ar 96. un 97. punktu)
7. Konkurences tiesību noteikumu pārkāpumu pārtraukšana uzreiz pēc Komisijas iejaukšanās, kā tas paredzēts Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 3. punkta trešajā ievilkumā, loģiski domājot, vainu mīkstinošs apstāklis var būt tikai tad, ja pastāv iemesli uzskatīt, ka attiecīgos uzņēmumus to pret konkurenci vērstās darbības izbeigt pamudināja attiecīgā iejaukšanās, proti, gadījumu, kad pārkāpums jau ir beidzies pirms Komisijas pirmās iejaukšanās, šī norma neaptver. Šis pēdējais minētais pieņēmums ir pienācīgi ņemts vērā, aprēķinot [pret uzņēmumu] izvirzīto pārkāpuma perioda ilgumu.
Arī to personāla locekļu atlaišana, kuriem bijusi izšķiroša loma pārkāpumā, nav rīcība, kas attaisno noteiktā naudas soda samazinājumu. Faktiski tas attiecas uz pasākumu, lai nodrošinātu, ka uzņēmuma darbinieki ievēro konkurences tiesību noteikumus, kas jebkurā gadījumā ir uzņēmuma pienākums, un tādējādi to nevar uzskatīt par vainu mīkstinošu apstākli.
(sal. ar 128. un 129. punktu)
8. Noteiktu prettiesisku darbību kvalificēšana par darbībām, kas veido vienu un to pašu pārkāpumu vai kā pārkāpumu daudzveidību, principā ietekmē sankcijas, ko par tām var noteikt, jo pārkāpumu daudzveidības konstatēšana var ietvert vairāku atsevišķu naudas sodu noteikšanu, no kuriem katrs ietilpst Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktā paredzētajās robežās. Tomēr pārkāpumu daudzveidības konstatēšana var dot labumu pārkāpumu izdarītājiem, ja attiecībā uz dažiem no šiem pārkāpumiem ir iestājies noilgums.
Šajā sakarā vienota pārkāpuma jēdziens var attiekties uz tādas pret konkurenci vērstas darbības juridisko kvalifikāciju, kura sastāv no nolīgumiem, saskaņotām darbībām un uzņēmumu apvienību lēmumiem. Tas tāpat var attiekties uz atbildības par konkurences noteikumu pārkāpumiem personīgo raksturu. Faktiski, ja uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā, pats veicot darbības, kuras ietilpst nolīguma vai saskaņotu darbību jēdzienos EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, un kas vērstas uz to, lai dotu ieguldījumu pārkāpuma izdarīšanā kopumā, tas tāpat attiecībā uz visu periodu, kad tas piedalījies šajā pārkāpumā, var būt atbildīgs par darbībām, ko veikuši citi uzņēmumi šī paša pārkāpuma ietvaros. Tā tas ir, ja konstatēts, ka attiecīgais uzņēmums zināja par pārējo dalībnieku pārkāpjošajām darbībām vai tas varēja tās saprātīgi paredzēt un ir bijis gatavs uzņemties par tām risku. Šī secinājuma pirmavots rodams dalībvalstu tiesību sistēmās plaši izplatītajā koncepcijā, kas paredz atbildības par vairāku personu izdarītiem pārkāpumiem noteikšanu, ņemot vērā to dalību pārkāpumā kopumā. Tādējādi tas nav pretrunā principam, ka atbildībai par šādiem pārkāpumiem ir personīgs raksturs, neatstāj bez ievērības attiecīgo pierādījumu individuālu izvērtēšanu un nepārkāpj uzņēmumu, kuri piedalījušies pārkāpumā, tiesības uz aizstāvību. Tādējādi EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt no darbību virknes vai turpinātas darbības, kas ietilpst “kopējā plānā” tādēļ, ka to priekšmets ir identisks – izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Šādā gadījumā Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām, ņemot vērā dalību pārkāpumā kopumā, pat ja ir konstatēts, ka attiecīgais uzņēmums tieši ir piedalījies tikai vienā vai dažos pārkāpumu veidojošajos elementos. Tāpat arī apstāklis, ka katram uzņēmumam ir bijusi sava loma kopējā mērķa sasniegšanā, nenozīmē, ka nav bijis konkurenci deformējoša mērķa un tādējādi – arī pārkāpuma –, pieņemot, ka katrs uzņēmums sniedzis savu ieguldījumu kopējā mērķa sasniegšanā.
Vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārēju norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, jo konkurences ietekmēšana gan kā priekšmets, gan kā sekas, ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tā sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar vienu ekonomisku sektoru un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi, kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai dažādas darbības kvalificētu par vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārliecinās, vai tās bija ar papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām bija vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām, un ar mijiedarbību deva ieguldījumu visu pret konkurenci vērsto seku īstenošanā, kuras vēlējās pārkāpuma izdarītāji saistībā ar vispārējo plānu, kas paredzēja vienotu mērķi, tā ka dažādās pret konkurenci vērstās darbības ir bijušas “cieši saistītas”. Šajā sakarā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu pierādīt vai likt apšaubīt minēto saikni, tādi kā piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes) un atbilstoši – dažādo attiecīgo darbību mērķi.
Tādējādi pasaules vienošanās par pasaules tirgu sadalīšanu, Ziemeļamerikas ražotājiem aizejot no Eiropas tirgus un savukārt Eiropas ražotājiem aizejot no Ziemeļamerikas tirgus, no vienas puses, un aizliegtu vienošanos, ko Eiropas ražotāji īstenojuši pēc pasaules līmeņa aizliegtās vienošanās galīgās izbeigšanas un kas attiecās uz tirgus un klientu sadali un cenu noteikšanu visā Eiropas Ekonomikas zonā, no otras puses, ir jāuzskata par diviem atsevišķiem EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem, nevis vienotu un turpinātu pārkāpumu, ievērojot, ka tās netika īstenotas vienlaikus, apstākli, ka tām bija atšķirīgi mērķi un tās tika īstenotas, izmantojot atšķirīgus paņēmienus, un pierādījumu neesamību par to, ka Eiropas ražotājiem bija iecere sekot pasaules vienošanās noteikumiem, lai vēlāk īstenotu Eiropas Ekonomikas zonas tirgus sadalīšanu.
(sal. ar 157.–161., 179.–181., 199.–201. un 209. punktu)
9. Attiecībā uz naudas sodu, kas noteikti par konkurences tiesību noteikumu pārkāpumu, apmēru noteikšanu, neierobežotā kompetence, ko Kopienu tiesai piešķir Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 31. pants, tai ļauj, pārsniedzot sankciju tiesiskuma vienkāršu kontroli, aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu, un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt naudas sodu vai noteikto pienākumu, ciktāl tās vērtējumam nodots jautājums par to apmēru. Šajā sakarā Komisijas pieņemtās Pamatnostādnes [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, neietekmē naudas soda novērtējumu, ko veic Kopienu tiesa, ja tā lemj šīs minētās kompetences ietvaros.
(sal. ar 213. punktu)
10. Retroaktivitātes aizlieguma princips neizslēdz Pamatnostādņu piemērošanu, kurām atbilstoši pieņēmumam ir pastiprinoša ietekme attiecībā uz noteikto naudas sodu līmeni par pārkāpumiem, kas izdarīti pirms to pieņemšanas, ar nosacījumu, ka to īstenotā politika bija saprātīgi paredzama laikā, kad attiecīgie pārkāpumi izdarīti. Tādēļ Komisijas tiesības, pat ja tās ir nosacītas, par sliktu ieinteresētajai personai retroaktīvi piemērot darbības noteikumus, tādus kā Pamatnostādnes, kuri vērsti uz ārējas iedarbības īstenošanu, izslēdz pienākumu šai iestādei piemērot “lex mitior”.
(sal. ar 233. un 234. punktu)