VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2014. gada 8. aprīlī (*)

Valsts atbalsts – Finanšu nozare – Atbalsts, kas ir paredzēts nopietnu traucējumu novēršanai kādas dalībvalsts tautsaimniecībā – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu – Atbalsta atļaujas nosacījumi – Aizliegums veikt iegādes – Atbilstība Komisijas paziņojumiem par atbalstu finanšu nozarei finanšu krīzes kontekstā – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Labas pārvaldības princips – Pienākums norādīt pamatojumu – Īpašumtiesības

Lieta T‑319/11

ABN Amro Group NV, Amsterdama (Nīderlande), ko pārstāv W. Knibbeler un P. van den Berg, avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Flynn un S. Noë, pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu daļēji atcelt Komisijas 2011. gada 5. aprīļa lēmumu 2011/823/ES par pasākumiem C 11/09 (ex NN 53b/08, NN 2/10 un N 19/10), ko veikusi Nīderlandes valsts attiecībā uz ABN Amro NV (izveidota pēc Fortis Bank Nederland un ABN Amro N apvienošanās) (OV L 33., 1. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias],

sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 4. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2011. gada 5. aprīlī Eiropas Komisija pieņēma lēmumu 2011/823/ES par pasākumiem C 11/09 (ex NN 53b/08, NN 2/10 un N 19/10), ko veikusi Nīderlandes valsts attiecībā uz ABN Amro NV (izveidota pēc Fortis Bank Nederland un ABN Amro N apvienošanās) (OV L 333, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2        Finanšu krīzes kontekstā, kad 2008. gada septembrī bija izsīkusi starpbanku kreditēšana, Komisija vairākos paziņojumos formulēja vadlīnijas par valsts atbalsta bankām attīstīšanu un īstenošanu. Šajos paziņojumos Komisija atzina, ka krīzes smagums attaisno atbalsta piešķiršanu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam, jo šī norma atļauj valsts atbalstu, ja tas nepieciešams, lai novērstu nopietnus traucējumus dalībvalsts tautsaimniecībā.

3        2008. gada 25. oktobrī tika publicēts Komisijas paziņojums – Valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi (OV C 270, 8. lpp.).

4        Pēc tam, kad 2008. gada rudenī tirgus spiediena dēļ aizvien lielākam skaitam Eiropas Savienības dalībvalstu bija jāveic “preventīva” banku rekapitalizācija, lai ļautu tām izveidot lielāku pašu kapitāla segumu un nodrošinātu aizdevumu piešķiršanu reālas ekonomikas vajadzībām, tika publicēts Komisijas paziņojums – Finanšu iestāžu rekapitalizācija pašreizējās finanšu krīzes apstākļos – atbalsta ierobežošana līdz nepieciešamajam minimumam un aizsardzības līdzekļi pret pārmērīgiem konkurences traucējumiem (OV 2009, C 10, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par rekapitalizāciju”).

5        Tāpat laikposmā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tika pieņemts Komisijas paziņojums par samazinātas vērtības aktīviem piemērojamo režīmu Kopienas banku nozarē (OV 2009, C 72, 1. lpp.) un Komisijas paziņojums par finanšu nozares dzīvotspējas atjaunošanu un tās pārstrukturēšanas pasākumu novērtējumu pašreizējās krīzes apstākļos atbilstīgi valsts atbalsta noteikumiem (OV 2009, C 195, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par pārstrukturēšanu”). Šajā pēdējā no minētajiem paziņojumiem ir izklāstīti kritēriji, kurus Komisija paredz piemērot krīzes kontekstā bankām piešķirtajiem pārstrukturēšanas atbalsta pasākumiem. Paziņojuma 5. punktā ir norādīts, ka attiecīgais banku pārstrukturēšanas plāns ir jābalsta uz trim pārējos paziņojumos norādītajiem pamatiem: atbalsta saņēmēja dzīvotspējas atjaunošanu ilgtermiņā bez valsts atbalsta palīdzības, atbilstīgu sloga sadalījumu un, visbeidzot, ir jāparāda, ka ir ieviesti piemēroti pasākumi konkurences traucējumu mazināšanai.

6        Iepriekš šā sprieduma 3.–5. punktā minētie paziņojumi turpmāk tekstā kopā tiks saukti “paziņojumi”.

7        ABN Amro Group NV (turpmāk tekstā – “prasītāja” vai “ABN Amro”) ir finanšu iestāde, kuras juridiskā adrese ir Amsterdamā (Nīderlande) un kura sniedz banku pakalpojumus privātpersonām, uzņēmumiem un institucionālajiem klientiem 28 valstīs. Prasītājai pilnā apmērā pieder ABN Amro Bank NV kapitāldaļas, kas ir koncentrējusi darbību uz diviem klientu segmentiem – banku pakalpojumiem fiziskām personām un īpašuma plānošanu, kā arī komercbankas darbību un komercdarījumiem.

8        Pašreizējā ABN Amro struktūra ir izveidojusies, balstoties uz 2007. gadā noslēgtu vienošanos starp sabiedrībām Fortis SA/NV, Royal Bank of Scotland un Banco de Santander, ar kuru paredzēta agrākās mātessabiedrības ABN Amro Holding iegūšana un sadalīšana vairākās daļās. Finanšu krīzes kontekstā un valdot neziņai par Fortis ilgtermiņa dzīvotspēju, Nīderlandes valsts 2008. gada rudenī ieguva Fortis Bank Nederland (FBN), kas ir Fortis Nīderlandes meitassabiedrība, un atsevišķas ABN Amro Holding komercvienības (tostarp ABN Amro N). Nīderlandes valsts nolēma apvienot FBN un ABN Amro N, lai saskaņā ar Fortis 2007. gada iecerēto plānu izveidotu jaunu juridisku personu, proti, ABN Amro. Lai varētu īstenot šo apvienošanu, Nīderlandes valstij vispirms bija jāveic Hollandsche Bank-Unie un IFN Finance BV daļas atsavināšana atbilstoši Komisijas 2007. gada 3. oktobra lēmumam, ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu (Lieta COMP/M.4844 – Fortis/ABN Amro Assets), pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV C 265, 2. lpp.) (apstrīdētā lēmuma 44. un 45. apsvērums).

9        Iepriekšējā punktā minētā iegūšana un rekapitalizācijas darbības, ko Nīderlandes valsts veica ABN Amro labā, tika pārbaudīti izmeklēšanas procedūrā C 11/2009. Tā kā dažādie posmi, kas bija rosinājuši šo procedūru, tās norise un atbalsta saņēmēji nav izšķirošie elementi šī strīda atrisināšanai, apstrīdētā lēmuma 1.–157. punktā ir veikta atsauce uz to detalizētu aprakstu. Tāpat tajā ir aprakstīti starplēmumi un pagaidu lēmumi, ko Komisija pieņēmusi attiecībā uz iepriekš minēto iegūšanu un darbībām, kā arī ABN Amro pārstrukturēšanas plāna pirmā versija, ko Nīderlandes valdība iesniedza Komisijai 2009. gada 4. decembrī (turpmāk tekstā – “2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns”), un arī tā atjauninātā versija, kas iesniegta 2010. gada 8. novembrī (turpmāk tekstā – “2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns”).

10      Izmeklēšanas procedūrā 2010. un 2011. gadā notika vairākas viedokļu apmaiņas un tikšanās, kurās piedalījās Nīderlandes valsts, ABN Amro un Komisija, par to, kādā apjomā un cik ilgi darbosies aizliegums veikt iegādes, kas ir ar rīcību saistīts pasākums, kuru Komisija uzskatīja par nepieciešamu, lai ABN Amro piešķirto palīdzību varētu uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

11      Komisija, nespējot panākt vienošanos tostarp par šāda aizlieguma noteikumiem, pieņēma apstrīdēto lēmumu ar nosacījumiem atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 7. panta 4. punktam. Šajā lēmumā tā secināja, ka ABN Amro ir saņēmusi valsts atbalstu rekapitalizācijas atbalsta formā, kura apjoms ir no 4,2 miljardiem euro līdz 5,45 miljardiem euro (jeb 2,75 % – 3,5 % no tās riska svērtajiem aktīviem), kā arī likviditātes atbalstu 71,7 miljardu euro apmērā (apstrīdētā lēmuma 279. un 280. apsvērums un 1. pants). Tā uzskatīja, ka 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns, kas atjaunināts ar 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plānu, sniedz pietiekamus pierādījumus par ABN Amro ilgtermiņa dzīvotspējas atjaunošanu, nodrošina pietiekamu izmaksu sloga sadalījumu un ietver piemērotus pasākumus, lai ierobežotu nevēlamus konkurences izkropļojumus. Līdz ar to tā nosacīti atzina, ka 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns, kas atjaunināts ar 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plānu, atbilst paziņojumam par pārstrukturēšanu (apstrīdētā lēmuma 331. apsvērums).

12      Nosacījumi, saskaņā ar kuriem apstrīdētā lēmuma 1. pantā atbalsts ir atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ir precizēti minētā lēmuma 3.–9. pantā.

13      Apstrīdētā lēmuma 5. pantā, kas ir vienīgā norma, kura tiek apstrīdēta šajā tiesvedībā, noteiktais aizliegums veikt iegādes ir formulēts šādi:

“1. [ABN Amro] nevienā uzņēmumā nedrīkst iegādāties kontroli, kas pārsniegtu 5 %.

2. Atkāpjoties no 1. punkta, [ABN Amro] var veikt iegādes, ja kopējā bruto kumulatīvā pirkuma cena (izņemot parāda uzņemšanos vai nodošanu citiem saistībā ar šādām iegādēm), ko [ABN Amro] samaksā par visām šādām iegādēm trīs gadu laikā no [apstrīdētā lēmuma] datuma, ir mazāka par EUR [konfidenciāli dati] (1) miljoniem.

Šā panta 1. punktā noteiktais aizliegums nav piemērojams privāto kapitālieguldījumu iegādēm, ko veic [ABN Amro], ja tās ietilpst tās uzņēmējdarbības plānā un Private Equity nodaļas plānotajā budžetā, kas iesniegts Komisijai 2010. gada 5. oktobrī.

Šā panta 1. punktā noteiktais aizliegums nav piemērojams arī [..] pašu kapitāla daļām, ko iegādājusies [ABN Amro] nodaļa Energy, Commodities and Transportation [Enerģētika, pamatlīdzekļi un transports], atbalstot savu parasto finansēšanas darbību, ja tas atbilst [ABN Amro] uzņēmējdarbības plānam un minētās nodaļas plānotajam budžetam, kas iesniegts Komisijai 2010. gada 10. janvārī.

[..]

3. Šā panta 1. punktā noteiktais aizliegums piemērojams vismaz trīs gadus no [apstrīdētā lēmuma] dienas vai līdz dienai, kad Nīderlandes valsts akciju turējums [ABN Amro] kļūst mazāks par 50 %, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk. Šā aizlieguma piemērošanu pārtrauc vēlākais pēc pieciem gadiem no [apstrīdētā lēmuma] datuma.

Ja 1. punktā noteiktais aizliegums tiek piemērots vairāk nekā trīs gadus no [apstrīdētā lēmuma] datuma, kopējā bruto kumulatīvā pirkuma cena, kas piemērojama saskaņā ar 2. punkta pirmo daļu, tiek palielināta par EUR [konfidenciāli dati] miljoniem gadā.”

 Tiesvedība un prasījumi

14      Ar 2011. gada 14. jūnija prasības pieteikumu ABN Amro cēla šo prasību.

15      Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva rakstveida jautājumus lietas dalībniekiem, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.

16      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2013. gada 4. jūnija tiesas sēdē.

17      Tiesas sēdē Vispārējā tiesa lūdza ABN Amro precizēt savu pieteikumu par konfidencialitātes noteikšanu, lūdzot neatklāt sabiedrībai konkrētu tiesvedības materiālos ietvertu informāciju, ko ABN Amro izdarīja noteiktajā termiņā. Komisija tika aicināta iesniegt savus apsvērumus par šo pieteikumu, ko tā arī izdarīja noteiktajā termiņā.

18      Mutvārdu process tika pabeigts 2013. gada 16. jūlijā.

19      ABN Amro prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 5. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un pārējā daļā – kā nepamatotu;

–        piespriest ABN Amro atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

21      Savas prasības pamatojumam ABN Amro izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tā apstrīd tai noteiktā aizlieguma veikt iegādes apjomu. Ar otro pamatu tā apstrīd šī aizlieguma ilgumu.

 Par pirmo pamatu – aizlieguma veikt iegādes apjomu

22      ABN Amro apgalvo, ka tai piešķirtais atbalsts nerada konkurences izkropļojumus, tādēļ ka tas nav bijis nepieciešams, uzņemoties pārmērīgu risku. Ņemot vērā šo apstākli, tai noteiktā aizlieguma veikt iegādes apjoms, ciktāl tas skar kontroli, kas pārsniedz 5 % jebkurā uzņēmumā, un tas, ka izņēmumi ir noteikti ierobežoti, esot pārmērīgi plašs un pretējs tam, kas paredzēts, it īpaši paziņojumā par pārstrukturēšanu. Turklāt Komisija no tiesību viedokļa neesot pietiekami ņēmusi vērā alternatīvus minētā aizlieguma formulējumus, kurus pamato konkrēti lietas apstākļi un kurus Nīderlandes valsts un ABN Amro piedāvāja izmeklēšanas procedūrā.

23      Šie iebildumi ir iedalāmi četrās daļas, kas attiecīgi ir saistīti ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un paziņojumu kļūdainu piemērošanu, samērīguma principa, vienlīdzīgas attieksmes principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma neesamību LESD 296. panta izpratnē.

 Par pirmo daļu – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un paziņojumu kļūdainu piemērošanu

24      Šī daļa ietver divus iebildumus, kas attiecas, pirmkārt, uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un, otrkārt, uz paziņojumu kļūdainu piemērošanu. Ir jāsāk ar otrā iebilduma pārbaudi.

–       Par otro iebildumu – paziņojumu kļūdainu piemērošanu

25      Vispirms ir jāveic daži precizējumi attiecībā uz šī iebilduma pārbaudes apjomu.

26      Pirmkārt, aizliegums veikt iegādes ir daļa no Komisijas izvirzītajiem nosacījumiem apstrīdētā lēmuma 3.–9. pantā, lai Nīderlandes valsts piešķirtais aizdevums ABN Amro varētu tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 7. panta 4. punktam, kas dod Komisijai iespēju izbeigt formālo izmeklēšanas procedūru ar pozitīvu lēmumu, ietverot tajā nosacījumus, kuri tai ļauj atzīt attiecīgā atbalsta saderīgumu ar iekšējo tirgu. Tātad apstrīdētais nosacījums attiecas uz atbalsta pasākuma saderīguma izvērtējumu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu, ko veikusi Komisija.

27      Komisija pamatoti atgādina, ka LESD 107. panta 3. punkta piemērošanas mērķiem tai ir plaša novērtējuma brīvība, kuras īstenošana ietver sarežģītu ekonomisku un sociālu novērtējumu, kas ir jāveic Savienības kontekstā (Vispārējās tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑17/03 Schmitz-Gotha Fahrzeugwerke/Komisija, Krājums, II‑1139. lpp., 41. punkts, un 2011. gada 12. maija spriedums apvienotajās lietās T‑267/08 un T‑279/08 Région Nord-Pas-de-Calais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, Krājums, II‑1999. lpp., 129. un 132. punkts).

28      Lai šīs pilnvaras izmantotu, Komisija, izdodot tiesību aktus, var pieņemt tādus indikatīvus noteikumus kā paziņojumi, ja vien šie noteikumi nav pretrunā Līguma normām (skat. iepriekš 27. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Région Nord-Pas-de-Calais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, 130. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Kā to atgādina ABN Amro, Komisija, pieņemot rīcības noteikumus un ar to pasludināšanu paziņojot, ka turpmāk šie noteikumi tiks piemēroti ar tiem saistītajos gadījumos, pati ierobežo novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šiem noteikumiem, ja vien tā nevēlas attiecīgā gadījumā tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu (skat. Tiesas 2008. gada 11. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑75/05 P un C‑80/05 P Vācija u.c./Kronofrance, Krājums, I‑6619. lpp., 60. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi specifiskajā valsts atbalsta jomā Komisijai ir saistoši tās pieņemtie pamatprincipi un paziņojumi, ciktāl tie atbilst Līguma normām un dalībvalstis tos ir atzinušas (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Vācija u.c./Kronofrance, 61. punkts, un tajā minētā judikatūra). Tātad tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija ir ievērojusi noteikumus, kurus tā ir pieņēmusi (skat. iepriekš 27. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Région Nord-Pas-de-Calais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Otrkārt, šajā iebildumā runa nav par atbalsta saderīguma izvērtējumu, bet par to, vai Komisija ir ievērojusi paziņojumus, kas tai ir saistoši saskaņā ar iepriekš 29. punktā atgādināto judikatūru, lēmumā par saderīgumu izvirzot nosacījumu par aizliegumu veikt iegādes, kas ir definētas apstrīdētā lēmuma 5. pantā.

31      Paziņojumos, kuru tiesiskumu un piemērojamību ABN Amro neapstrīd, ir atgādināts par Komisijas novērtējuma brīvību attiecībā uz nosacījumiem, kuriem ir jābūt īstenotiem, lai atbalsta pasākumu, ar kuru tiek novērsti nopietni traucējumi dalībvalsts tautsaimniecībā, varētu atzīt par saderīgu ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, tostarp, lai noteiktu strukturālos vai ar rīcību saistītos pasākumus. Šādu pilnvaru esamība, kas izpaužas kā Komisijai piešķirtā novērtējuma brīvība, lai lemtu par atbalsta pasākuma saderīgumu, ir jāņem vērā, izvērtējot iebildumus par pārkāpumiem saistībā ar paziņojumiem (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑301/01 Alitalia/Komisija, Krājums, II‑1753. lpp., 527. punkts).

32      Treškārt, aizlieguma veikt iegādi tiesiskumu nevar vērtēt izolēti, aplūkojot šo pasākumu ārpus tā konteksta attiecībā uz paziņojumos noteiktajiem banku pārstrukturēšanas mērķiem un atbalsta saņēmējas bankas riska profila nozīmi atbalsta saderīguma analīzē. Turklāt, tā kā strukturālie un ar rīcību saistītie pasākumi papildina pārstrukturēšanas plānu, ko dalībvalsts piedāvā Komisijai, lai ļautu tai atzīt atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu, Komisija savā atbalsta saderīguma analīzē ir izvērtējusi visus šādi noteiktos pasākumus. ABN Amro arī neapstrīd Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru aizliegums veikt iegādi nevar tikt vērtēts izolēti.

33      Ceturtkārt, lietas dalībnieki ir vienisprātis attiecībā uz trīskāršo mērķi, ko ar pārstrukturēšanas pasākumiem ir iecerēts īstenot un kas valsts atbalsta saņēmējām bankām ir noteikti paziņojumos, tostarp paziņojumā par pārstrukturēšanu, uz kuru apstrīdētajā lēmumā ir veikta konkrēta atsauce, lai pamatotu aizlieguma noteikšanu veikt attiecīgās iegādes, proti, mērķi nodrošināt atbalsta saņēmēja uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspēju, ierobežot atbalstu līdz nepieciešamajam minimumam un ierobežot konkurences izkropļojumus.

34      Ievērojot šos principus, ir jāizvērtē divi ABN Amro argumentācijas virzieni, kas, pirmkārt, ir aizlieguma veikt iegādes attaisnojums un, otrkārt, tādas normas, kas atļauj informēt par konkrētiem darījumiem to apstiprināšanai, neesamība apstrīdētajā lēmumā.

35      Vispirms attiecībā uz aizlieguma veikt iegādes attaisnojumu ABN Amro uzskata, ka minētais aizliegums ir pārāk strikts salīdzinājumā ar paziņojumos ietvertajiem principiem, jo būtībā tas, pirmkārt, attiecas uz visa veida uzņēmumiem, nevis uz konkurējošiem uzņēmumiem vai finanšu iestādēm un, otrkārt, tas attiecas uz mazākuma līdzdalības iegādi 5 % apmērā.

36      Komisija motivē aizliegumu veikt iegādes tostarp apstrīdētā lēmuma 309.–313. apsvērumā, kuros norādīts šādi:

“(309) Pārstrukturēšanas plānam ir skaidri jāparāda, ka atbalsts ir ierobežots un tiek nodrošināts tikai minimāli nepieciešamais. Ar pārstrukturēšanu saistītās izmaksas jāsedz ne tikai valstij, bet pēc iespējas daudz arī tiem, kas investējuši bankā. Citiem vārdiem sakot, bankai un tās kapitāla turētājiem iespēju robežās jāpiedalās pārstrukturēšanā ar saviem līdzekļiem. Pārstrukturēšanas atbalstam jābūt ierobežotam un jānodrošina tikai tādu izmaksu segšana, kuras nepieciešamas dzīvotspējas atjaunošanai. Tādējādi uzņēmumam nedrīkstētu piešķirt valsts līdzekļus, ko varētu izmantot, lai finansētu tirgu izkropļojošu darbību, kas nav saistīta ar pārstrukturēšanas procesu, piemēram, iegādes [..]

(310) [Paziņojumā par pārstrukturēšanu] norādīts, ka iegādes aizliegums ir nepieciešams, lai palīdzētu ierobežot atbalstu tikai līdz minimāli nepieciešamajam. [Paziņojuma par pārstrukturēšanu] 23. punktā skaidri minēts, ka “uzņēmumam nedrīkst piešķirt valsts līdzekļus, ko tas varētu izmantot, lai finansētu tirgu kropļojošas, ar pārstrukturēšanas procesu nesaistītas darbības. Piemēram, valsts atbalstu var izmantot, lai finansētu citu uzņēmumu akciju iegūšanu vai izdarītu jaunus ieguldījumus, tikai tādā gadījumā, ja tas ir būtiski, lai atjaunotu uzņēmuma dzīvotspēju”.

(311) [Paziņojums par pārstrukturēšanu] arī saista iegādes aizliegumu ar konkurences izkropļojumiem. Paziņojuma 39. un 40. punktā skaidrots, ka “valsts atbalstu nedrīkst izmantot, lai kaitētu tiem konkurentiem, kas nesaņem līdzvērtīgu valsts atbalstu”, un “bankas nedrīkst izmantot valsts atbalstu, lai iegūtu konkurējošos uzņēmumus. Šis nosacījums jāpiemēro vismaz trīs gadus, un to var turpināt līdz pārstrukturēšanās perioda beigām atkarībā no konkrētā atbalsta apmēra, lieluma un ilguma”.

(312) Atbilstoši [paziņojuma par pārstrukturēšanu] 40. punktam atbalstu var atzīt par saderīgu tikai ar nosacījumu, ka [ABN Amro] strikti piemēros iegādes aizliegumu [..] trīs gadus no šā lēmuma datuma. Iegādes aizliegums pagarināms, ja pēc trim gadiem Nīderlandes valstij joprojām piederēs vairāk nekā 50 % no [ABN Amro]. Taču iegādes aizliegums nedrīkst ilgt vairāk par pieciem gadiem. Lai gan daļa no atbalsta jau ir atmaksāta, banka nevar atmaksāt dažus pasākumus [..], ņemot vērā to piešķiršanas formu (t.i., tie nav hibrīdi parāda instrumenti). Valsts īpašumtiesību izbeigšanās ir pazīme, kas ļauj aplēst, kad beidzas atbalsta sniegtās priekšrocības.

(313) Komisija atzīmē, ka jau [2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāns] (2010. gada 23. martā papildināts ar ļaunākā gadījuma finanšu prognozēm) jau parādīja, ka [ABN Amro] ir kļuvusi par dzīvotspējīgu uzņēmumu, kam vajadzētu saņemt pienācīgu pašu kapitāla atdevi un saistībā ar kuru varētu pat prognozēt pienācīgu peļņu sliktāku ekonomisko apstākļu gadījumā. Atjauninātais [2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāns] apstiprināja šo analīzi. Šāda dzīvotspējas atjaunošanās nebalstās uz iegādēm. Tāpēc iegādes aizliegums nav pretrunā ar dzīvotspējas atjaunošanos.]

37      Pirmkārt, ABN Amro uzskata, ka būtībā, pretēji apstrīdētā lēmuma 5. pantā tai noteiktajam apjomīgajam aizliegumam, ir jāaizliedz vienīgi iegādes, kurām ir ietekme uz konkurenci. Šajā ziņā tā norāda tostarp uz paziņojuma par pārstrukturēšanu 39. un 40. punktu, kā arī uz tā 23. punkta otro teikumu. Tas izrietot arī no paziņojuma par samazinātas vērtības aktīviem, kurā paredzēti aizsardzības līdzekļi ar mērķi nepieļaut atbalsta saņēmēju banku izaugsmes stratēģijas finansēšanu, lai kaitētu to konkurentiem.

38      ABN Amro piebilst, ka apstrīdētā lēmuma 312. apsvērumā, kurā atgādināts tai noteiktā aizlieguma vispārējais raksturs, ir ietverta kļūdaina paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punkta interpretācija, ciktāl minētajā punktā ir paredzēta vienīgi konkurējošo uzņēmumu iegāde.

39      Ir jākonstatē, ka ABN Amro argumenti balstās uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma un paziņojuma par pārstrukturēšanu, atbilstoši kuram ir formulēts aizliegums veikt attiecīgās iegādes, kā tas izriet no iepriekš 36. punktā citētā 309.–312. apsvēruma, izpratni.

40      Paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punkts, kā tas skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma 309. un 310. apsvēruma, kas iekļauti šī lēmuma 6.3.2. punktā “Izmaksu sloga sadalīšana/nepieciešamais minimums”, veido galveno šajā lietā noteiktā aizlieguma veikt iegādes pamatu.

41      Minētais 23. punkts “Pārstrukturēšanas izmaksu ierobežošana” ir iekļauts paziņojuma par pārstrukturēšanu 3. punktā “Atbalsta saņēmēja paša ieguldījums (sloga sadale)”, un šajā punktā ir norādīts šādi:

“Pārstrukturēšanas atbalsta izmaksas jāierobežo līdz to izmaksu segšanai, kas vajadzīgas, lai atjaunotu dzīvotspēju. Tas nozīmē, ka uzņēmumam nedrīkst piešķirt valsts līdzekļus, ko tas varētu izmantot, lai finansētu tirgu kropļojošas, ar pārstrukturēšanas procesu nesaistītas darbības. Piemēram, valsts atbalstu var izmantot, lai finansētu citu uzņēmumu akciju iegūšanu vai izdarītu jaunus ieguldījumus tikai tādā gadījumā, ja tas ir būtiski, lai atjaunotu uzņēmuma dzīvotspēju [..].”

42      Minētā 23. punkta zemsvītras piezīmē ir veikta atsauce uz judikatūru par Kopienu pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1994, C 368, 12. lpp.), saskaņā ar kuru atbalstam pārstrukturēšanai ir jābūt noteikti nepieciešamam, lai atjaunotu atbalsta saņēmēja dzīvotspēju, proti, tam ir jāatbilst ne tikai attiecīgā uzņēmuma pārstrukturēšanai izvirzītajam mērķim, bet arī ir jābūt samērīgam ar šo mērķi, proti, jebkura atbalsta summa, kas pārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešama, lai atbalsta saņēmējs atgūtu dzīvotspēju, principā nevar būt attaisnojama saskaņā ar pamatnostādnēm (iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Schmitz-Gotha Fahrzeugwerke/Komisija, 47. punkts).

43      Princips par atbalsta ierobežošanu līdz nepieciešamajam minimumam ir cieši saistīts ar principu, saskaņā ar kuru atbalsta saņēmējam ir pienācīgi jāpiedalās pārstrukturēšanas izmaksās. Paziņojuma par pārstrukturēšanu 22. punktā šajā ziņā ir norādīts, ka bankai un tās akcionāriem jāiegulda pārstrukturēšanas pasākumos pēc iespējas vairāk pašu līdzekļu, jo šāds ieguldījums ir vajadzīgs, lai “nodrošinātu, ka pārstrukturētās bankas uzņemas adekvātu atbildības daļu par savas pagātnes rīcības sekām, un lai radītu piemērotas iniciatīvas to rīcībai nākotnē”.

44      Ievērojot šos principus, ABN Amro pamatojas uz kļūdainu pieņēmumu, apgalvojot, ka paziņojumā par pārstrukturēšanu norādītais aizliegums veikt iegādes var attiekties vienīgi uz konkurējošiem uzņēmumiem. Precīzāk, minētā paziņojuma 23. punkta pēdējā teikumā attiecīgie uzņēmumi nav nošķirti atkarībā no darbības nozares. Turklāt 23. punkta sākumā ir norādīts, ka iegāžu mērķim ir jābūt atbalstu saņēmušā uzņēmuma dzīvotspējas nodrošināšanai, kas nozīmē, ka ar ikvienu ar valsts atbalsta palīdzību finansētu iegādi, kas nav noteikti nepieciešama, lai nodrošinātu atbalstu saņēmušā uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanu, tiek pārkāpts princips par atbalsta ierobežošanu līdz nepieciešamajam minimumam.

45      Kā to norāda Komisija, paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punkta otrajā teikumā, kurā norādīts uz aizliegumu finansēt “tirgu kropļojošas darbības”, ir atgādināts, ka ikviena ar pārstrukturēšanas procesu nesaistīta darbība pati par sevi var izraisīt tirgus izkropļojumus. Precīzāk, konkurences izkropļojums vai šāda izkropļojuma draudi ir valsts atbalstu veidojošs elements LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 2. septembra spriedumu lietā C‑399/08 P Komisija/Deutsche Post, Krājums, I‑7831. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ABN Amro neapstrīd, ka ir valsts atbalsta saņēmēja šajā lietā.

46      Ievērojot šos apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 5. pantā noteiktajam aizliegumam veikt iegādes nebija jāattiecas vienīgi uz līdzdalību uzņēmumos, kas darbojas finanšu nozarē vai Nīderlandē, bet tas potenciāli varēja attiekties uz ikvienu iegādi, jo tā mērķis bija panākt, lai atbalsta saņēmējas bankas līdzekļi tiktu izmantoti atbalsta atmaksāšanai, pirms tā veic iegādes.

47      Kā to atgādina Komisija, šajā kontekstā ir nozīme apstrīdētā lēmuma 304.–308. un 313. apsvērumā norādītajam apstāklim, saskaņā ar kuru ABN Amro bija dzīvotspējīgs uzņēmums; šis apstāklis, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 83. apsvēruma, bija uzsvērts 2009. gada decembra un 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plānos, kuros norādīta 2012. un 2013. gadā paredzamā pašu kapitāla atdeve aptuveni [konfidenciāli dati] % apmērā. Turklāt ABN Amro pati norāda uz savu finansiālo spēku. Kā ir minēts apstrīdētā lēmuma 313. apsvērumā, ABN Amro gadījumā dzīvotspējas atjaunošanās nebija balstīta uz iegādēm.

48      Tādēļ aizliegums veikt iegādes, kas attiecas uz visu nozaru uzņēmumiem, atbilst paziņojumos un it īpaši paziņojumā par pārstrukturēšanu ietvertajiem principiem.

49      Šo secinājumu neietekmē fakts, ka apstrīdētā lēmuma 311. un 312. apsvērumā ir veiktas atsauces uz paziņojuma par pārstrukturēšanu 4. sadaļā “Konkurences traucējumu ierobežošana un konkurētspējīgas banku nozares nodrošināšana” ietilpstošo 39. un 40. punktu, lai atgādinātu, ka paziņojumā par pārstrukturēšanu arī ir paredzēta aizlieguma veikt iegādes noteikšana ar mērķi nepieļaut, ka valsts atbalsts tiek izmantots, lai kaitētu konkurentiem, un lai definētu aizlieguma ilgumu. Tāpat apstrīdētā lēmuma 6.3.3. punktā “Pasākumi konkurences izkropļojumu ierobežošanai” ietilpstošajā 321. apsvērumā arī ir īsi atgādināts, ka jānodrošina, lai ABN Amro neizmantotu valsts atbalstu, lai augtu uz konkurentu rēķina, piemēram, iegādājoties citas finanšu iestādes.

50      Šī otrā mērķa esamība neliedz centieniem ierobežot atbalstu līdz nepieciešamajam minimumam acīmredzami būt galvenajam šajā lietā noteiktā aizlieguma veikt iegādes motīvam. Turklāt nekādā gadījumā paziņojuma par pārstrukturēšanu 39. punkts, saskaņā ar kuru valsts atbalstu nedrīkst izmantot, lai kaitētu konkurentiem, kas nesaņem līdzvērtīgu valsts atbalstu, kā arī paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punkts, kas attiecas uz nosacījumu, saskaņā ar kuru bankas nedrīkst izmantot valsts atbalstu, lai iegūtu konkurējošos uzņēmumus, nevar tikt aplūkoti abstrakti, bet tie ir jāaplūko kopsakarā ar principu par atbalsta ierobežošanu līdz nepieciešamajam minimumam. Konkrētāk, paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punkta zemsvītras piezīmē ir atgādināts, ka pārstrukturēšanas izmaksas ir jāierobežo līdz minimumam, kas vajadzīgs, lai atjaunotu atbalsta saņēmēja dzīvotspēju, un veikta atsauce uz paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punktu, kas izvērtēts iepriekš.

51      Otrkārt, ABN Amro apgalvo, ka tas, ka aizliegums veikt iegādes attiecas uz līdzdalību, kas pārsniedz 5 % no kapitāla, nevis uz iegādēm, kas nodrošina kontroli Savienības tiesību normu koncentrāciju jomā izpratnē, apdraud tās iespēju piedalīties kopuzņēmumos, kas finanšu nozarē bieži vien esot lietderīgi, lai attīstītu jaunus noteikumus, garantētu finanšu pakalpojumu funkcionēšanu vai nodrošinātu maksājumu pakalpojumus.

52      Šajā ziņā ABN Amro apstrīd arī faktu, ka aizliegums nav ierobežots ar akciju iegādi un ka apstrīdētajā lēmumā nav definēts, ko nozīmē “kontrole, kas pārsniedz 5 %” jebkurā uzņēmumā, tādējādi aizliegums varot ietvert arī, piemēram, līgumtiesības.

53      Šie argumenti ne tik nepierāda paziņojuma par pārstrukturēšanu pārkāpumu.

54      Kā to norāda Komisija, paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punktā ir veikta plaša atsauce uz aizliegumu “iegūt citu uzņēmumu akcijas vai izdarīt jaunus ieguldījumus” un attiecīgi tas nav ierobežots ar kontroles līdzdalību. Turklāt citāda interpretācija neļautu ievērot principa par atbalsta samazināšanu līdz nepieciešamajam minimumam mērķi, kas atgādināts iepriekš 44. punktā. Tādēļ nebija vairs jāprecizē attiecīgās iegādes noteikumi vai apstrīdētā lēmuma 5. pantā izmantotais vārds “uzņēmums”, ne arī jādefinē jēdziens “kontrole, kas pārsniedz 5 %”.

55      Treškārt, neviens no pārējiem ABN Amro izvirzītajiem argumentiem neļauj pierādīt paziņojuma par pārstrukturēšanu pārkāpumu.

56      Ir jānoraida ABN Amro arguments, saskaņā ar kuru tai būtu jābūt brīvai iespējai veikt iegādes tādēļ, ka tās pārstrukturēšana ir pabeigta, un tādēļ, ka, ņemot vērā tās labo finanšu stāvokli, tās iecerētās papildu iegādes netiktu finansētas no valsts atbalsta līdzekļiem, tādējādi attiecībā uz to neesot piemērojams paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punkts. Kā to norāda Komisija, ņemot vērā, ka ABN Amro varēja pabeigt tās pārstrukturēšanu, pateicoties valsts līdzekļiem, vēlāk gūtā peļņa būtu jāizmanto, lai to atmaksātu Nīderlandes valstij atbilstoši Komisijai iesniegtajai izdevumu stratēģijai, it īpaši 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāna kontekstā, saskaņā ar kuru Nīderlandes valsts apņēmās visus līdzekļus, kas pārsniedz kapitālu, izmaksāt dividendēs.

57      Tāpat attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru ABN Amro gadījumā iegādes nevar izraisīt atbalsta atmaksas kavējumu, jo Nīderlandes valsts ir bankas īpašniece un atbalstu kapitāla formā nevar atmaksāt, Komisijas vērtējums, saskaņā ar kuru ar apstrīdētā lēmuma 5. pantu ir iecerēts garantēt, ka kapitāla pārsnieguma gadījumā tas netiks izmantots, lai panāktu ārējo pieaugumu, kas pārsniedz pārstrukturēšanas plānā paredzēto, nav acīmredzami kļūdains, jo šādu pārsniegumu var izmantot, lai, piemēram, izmaksātu valstij ārkārtas dividendes.

58      Attiecībā uz ABN Amro argumentu, saskaņā ar kuru tās dividenžu politika, pamatojoties uz kuru tai ir pienākums izmaksāt Nīderlandes valstij 40 % no deklarētās gada peļņas, neļaujot uzkrāt līdzekļus, kuri varētu tikt izmantoti iegāžu veikšanai, ABN Amro pati atzīst, ka tāda politika atbilst parastajam veidam, kādā akcionāriem tiek izmaksāta atlīdzība. Papildus Komisijai norādei, ko ABN Amro neapstrīd, ka šis mērķis nav saistošs, ir skaidrs, ka tas, ka daļa no gada peļņas tiek izmaksāta akcionāriem, pilnībā neizslēdz risku, ka bankas rīcībā būs pietiekams līdzekļu daudzums, lai veiktu iegādes.

59      Attiecībā uz ABN Amro argumentu, saskaņā ar kuru, lai gan bija nepieciešami aizsardzības līdzekļi, kas pārsniedz attiecīgo peļņas sadales koeficientu, Komisijai esot bijis jāakceptē tās piedāvātais kompensācijas mehānisms, saskaņā ar kuru iegādes tiktu veiktas, izmantojot vienīgi ieņēmumus no atsavināšanas, Komisija pamatoti uzskata, ka šāds mehānisms neatbilstu principam par atbalsta ierobežošanu līdz nepieciešamajam minimumam, kas, kā tas ir atgādināts iepriekš 44.–46. punktā, ir vērsts uz to, lai atbalsta saņēmējas bankas līdzekļi tiktu izmantoti atbalsta atmaksāšanai, pirms tā veic iegādes, izņemot līdzekļus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu bankas dzīvotspēju. Fakts, ka ABN Amro rīcībā var būt līdzekļi, lai veiktu iegādes turpmākajos gados pēc tam, kad valsts veikusi tās pārstrukturēšanu, pierāda, ka atbalsts nav ticis ierobežots līdz apmēram, kas nepieciešams tās dzīvotspējas atjaunošanai.

60      Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru aizlieguma ABN Amro izlīdzināt tās portfeli, izmantojot atsavināšanu un ierobežotas iegādes, noteikšana, ņemot vērā tostarp mantoto aktīvu izkliedētību, ar ko tai esot jāsastopas, izraisīšot efektivitātes zudumu, ir jāatgādina, ka ar apstrīdēto lēmumu nav aizliegta atsavināšana un tajā ir ietverts de minimis izņēmums, kā arī izņēmums attiecībā uz noteikta veida iegādēm (skat. arī pirmā prasības pamata otrās daļas vērtējumu turpmāk), bet tas nenozīmē, ka uz ienākumiem no šādām atsavināšanām var netikt piemērots pienākums ierobežot atbalstu līdz nepieciešamajam minimumam. Turklāt ir jākonstatē, ka šis ABN Amro arguments ir vienkārši vispārējs apgalvojums, kas nav pamatots ne ar vienu konkrētu pierādījumu. Tāpat, runājot par ABN Amro argumentu, kas arī tika izvirzīts tiesas sēdē un saskaņā ar kuru Komisija tai nevarot aizliegt tostarp veikt darījumus ar Fortis aktīviem, kas izkliedēti ārpus Nīderlandes un nepieciešami, lai nodrošinātu minimālo tās darījumu efektivitāti privātklientu jomā Nīderlandē, pietiek norādīt, ka paziņojumā par pārstrukturēšanu kā koriģējošo pasākumu veikšanas kritērijs nav norādīta atbalsta saņēmējas bankas darījumu efektivitāte, bet gan tās dzīvotspēja. Fakts, ka ABN Amro varēja būt praktiskas grūtības administratīvajā procesā, lai identificētu specifiskus darījumus tādēļ, ka nebija pabeigts FBN un ABN Amro integrācijas process, neietekmē šo apsvērumu.

61      Saistībā ar ABN Amro izvirzīto argumentu par to, vai aizliegums veikt iegādes ir loģisks, ja nav noteikts ierobežojums atbalsta saņēmējas bankas iekšējai izaugsmei, piemēram, bilances palielināšanas aizlieguma formā, jo aizliegums, kura vienīgais priekšmets ir iegādes, pierāda patvaļīgu attieksmi pret izaugsmi, izmantojot iegādes, Komisija norāda, ka princips, saskaņā ar kuru atbalsts ir jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam, tai ļauj noteikt ierobežojumu atbalsta saņēmējas bankas iekšējai izaugsmei, ja no pārstrukturēšanas plāna izriet, ka plānotā izaugsme ir acīmredzami nesamērīga salīdzinājumā ar to, kāda nepieciešama, lai garantētu bankas ilgtermiņa dzīvotspēju, bet šajā gadījumā tas tā neesot. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka ABN Amro neapstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru Nīderlandes valsts izmeklēšanas procedūrā garantēja, ka ABN Amro iekšējā izaugsme nebūšot anormāla. Ņemot vērā šo situāciju, nevarētu tikt uzskatīts par acīmredzami kļūdainu tas, ka Komisija ir koncentrējusies tikai uz iegādēm.

62      Visbeidzot, runājot par ABN Amro pārmetumu, saskaņā ar kuru Komisijas vērtējums ļauj uzskatīt, ka tas, ka atbalsta saņēmējs veic iegādes, principā pierāda, ka atbalsts nav ierobežots līdz nepieciešamajam minimumam, un ka tādējādi tā neņem vērā paziņojumā par pārstrukturēšanu paredzēto cēloņsakarību starp valsts atbalstu un iegādes finansēšanas veidu – šis ABN Amro arguments nevar tikt pieņemts. Kā pamatoti norāda Komisija, tā kā naudas līdzekļi ir aizstājami, iegādes finansējuma avotam nav tiešas un obligātas saiknes ar specifisku bankas aktīvu. Līdzekļu, kuru avots nav valsts atbalsts, izmantošana iegāžu veikšanai var būt norāde uz to, ka atbalsta nepieciešamība ir tikusi pārvērtēta.

63      No iepriekš minētā izriet, ka ABN Amro nav pierādījusi, ka Komisija būtu pārkāpusi paziņojumu par pārstrukturēšanu, uzskatot, ka atbalsta samazināšanas līdz nepieciešamajam minimumam princips tai ļauj noteikt aizliegumu veikt iegādes tik lielā apmērā. Vēl jo vairāk tas tā ir, ņemot vērā saskaņā ar paziņojumu par pārstrukturēšanu Komisijai piemītošo novērtējuma brīvību, lai definētu atbalsta saņēmējam noteiktos strukturālos un ar rīcību saistītos pasākumus, kā arī tādēļ, ka pat ļoti nozīmīga finanšu atbalsta situācijā ABN Amro izskatāmajā lietā netika noteikts neviens strukturāls pasākums, kā tas turpmāk tiks izvērtēts saistībā ar pirmā prasības pamata pārējām daļām.

64      Otrkārt, attiecībā uz to, ka apstrīdētajā lēmumā nav normas, kas atļauj iesniegt apstiprināšanai īpašus darījumus, ABN Amro uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi paziņojumu par pārstrukturēšanu, atsakoties apstrīdētajā lēmumā iekļaut normu, kas ļautu apstiprināšanas nolūkā tai paziņot par īpašām iegādēm, lai gan izmeklēšanas procedūrā saistībā ar šo jautājumu tika izteikts lūgums.

65      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atļauja ārkārtas apstākļos veikt iegādes ir apspriesta paziņojuma par pārstrukturēšanu 4. sadaļā “Konkurences traucējumu ierobežošana un konkurētspējīgas banku nozares nodrošināšana” ietilpstošajā 41. punktā, kas seko 40. punktam attiecībā uz aizliegumu veikt iegādes konkurējošos uzņēmumos. 41. punkts ir formulēts šādi:

“Ārkārtas apstākļos un ja par to ir paziņots, Komisija var atļaut iepriekš minētās uzņēmumu iegūšanas, ja šī iegūšana pieder pie konsolidācijas procesa un tās mērķis ir atjaunot finansiālo stabilitāti vai nodrošināt efektīvu konkurenci. Iegūšanas procesā ir jāievēro vienādu iespēju princips attiecībā uz visiem potenciālajiem ieguvējiem, un rezultātam ir jānodrošina efektīva konkurence attiecīgajos tirgos.”

66      No šīs normas, kā to norāda Komisija, izriet, ka tās pilnvaras atļaut iegādes pēc lēmuma par atbalsta apstiprināšanu, kas ietver aizliegumu veikt iegādes, izriet nevis no apstrīdētajā lēmumā esošas īpašas normas šajā ziņā, bet gan no vispārējām administratīvās iestādes, kas, būdama apstrīdētā lēmuma izdevēja, ir kompetenta to atcelt vai grozīt, pilnvarām. Tas, ka apstrīdētajā lēmumā nav īpašas norādes par šīm pilnvarām, nevar tikt kvalificēts kā paziņojuma par pārstrukturēšanu pārkāpums. Tātad iebildums ir jānoraida.

67      No iepriekš minētā izriet, ka iebildums par paziņojumu pārkāpumu ir jānoraida.

–       Par pirmo iebildumu – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu

68      Komisija norāda, ka, tā kā prasības pieteikumā nav ietverta argumentācija, kas pamatotu šķietamo LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, iebildums ir nepieņemams.

69      Šajā ziņā ir skaidrs, ka ABN Amro apgalvo, ka, tā kā paziņojumos ir ietvertas vadlīnijas attiecībā uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, šīs normas pārkāpumu pierādot konstatējums, ka Komisija esot novirzījusies no šiem paziņojumiem. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šis iebildums atbilst reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām, kas paredz, ka prasības pieteikums ietver strīda priekšmetu, kā arī izvirzīto pamatu kopsavilkumu.

70      Tomēr pēc būtības šis iebildums nevar tikt pieņemts. Ņemot vērā, ka iebildums par paziņojumu pārkāpumu tika noraidīts un ka ABN Amro, pamatojot iebildumu par LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, nav izvirzījusi nevienu citu argumentu kā vien argumentus par paziņojumu neievērošanu, šis iebildums ir jānoraida identisku motīvu dēļ.

71      No tā izriet, ka [pirmā pamata] pirmā daļa ir jānoraida kopumā.

 Par otro daļu – samērīguma principa pārkāpumu

72      ABN Amro apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, nepārbaudot, vai tai varēja tikt noteikts mazāk ierobežojošs pasākums par aizliegumu veikt iegādes tik lielā apmērā, kā tas ir definēts apstrīdētā lēmuma 5. pantā. Tā atgādina, ka administratīvajā procesā tā piedāvāja vairākus alternatīvus formulējumus, kas esot varējuši kliedēt Komisijas bažas, tajā pat laikā ņemot vērā tās intereses. Turklāt attiecībā uz principu, saskaņā ar kuru valsts atbalsts nav jāizmanto, lai veiktu iegādes, ABN Amro apgalvo, ka tā esot sniegusi garantijas, ka šajā gadījumā tas tā nebūšot. Tāpat ABN Amro apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā paredzētais de minimis izņēmums nekliedē tās bažas. Visbeidzot, ABN Amro norāda, ka Komisija pati atzīst, ka ABN Amro ir līdz šim nebijušā situācijā, un apstiprina, ka valsts pasākuma nepieciešamība neizriet no FBN un ABN Amro N komercdarbības. Ņemot vērā, ka šajā lietā piešķirtais atbalsts rada mazāk izkropļojumu nekā citām finanšu iestādēm piešķirtie un apstiprinātie atbalsti, Komisijai esot bijis jāizvērtē mazāk ierobežojoši ar rīcību saistītie koriģējošie pasākumi, lai novērstu identificētos izkropļojumus.

73      Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertā aizlieguma veikt iegādes apjoma definīcija ir atbilstoša samērīguma principam. Tā norāda, ka ir pārbaudījusi visas iespējas, ko tai piedāvāja Nīderlandes valsts un ABN Amro, bet, sastopoties ar ABN Amro nepiekāpību attiecībā uz minētā aizlieguma apjomu, tā izvirzīja nosacījumu, kas ļauj sasniegt paziņojuma par pārstrukturēšanu mērķus, vienlaikus ierobežojot to mazāk apgrūtinošā formā, lai sasniegtu šos mērķus.

74      Samērīguma princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir piemērots un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un ka radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. Tiesas 2013. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑238/11 Sky Österreich, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Samērīguma princips kā Savienības tiesību vispārīgs princips ir jebkura Savienības iestāžu akta, tostarp lēmumu, ko Komisija pieņem kā konkurences iestāde, tiesiskuma kritērijs (Tiesas 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑441/07 P Komisija/Alrosa, Krājums, I‑5949. lpp., 36. punkts).

76      Paziņojumos tostarp ir veikta atsauce uz Komisijas pienākumu ievērot samērīguma principu. Konkrēti, paziņojuma par pārstrukturēšanu 4. sadaļas “Konkurences traucējumu ierobežošana un konkurētspējīgas banku nozares nodrošināšana” iedaļā “Efektīvu un proporcionālu pasākumu piemērošana konkurences traucējumu ierobežošanai” ir precizēts, ka pasākumi konkurences traucējumu ierobežošanai “vienmēr ir jāparedz” īpaši tiem traucējumiem, kas konstatēti tirgos, kuros darbojas pārstrukturēšanas rezultātā dzīvotspēju atguvusī saņēmēja banka, vienlaikus ievērojot kopēju politiku un principus. Tāpat ir norādīts, ka šādu pasākumu raksturs un veids ir atkarīgs no diviem kritērijiem, proti, pirmkārt, no atbalsta lieluma, nosacījumiem un apstākļiem, kādos tas ir piešķirts, un, otrkārt, no tirgum vai tirgiem, kuros darbosies saņēmēja banka, raksturīgajām īpašībām.

77      Tomēr rodas jautājums par Komisijas pienākuma, kas izriet no šī principa ievērošanas, precīzu apjomu un robežām, kā arī par tiesas kontroles, kas īstenojama tādā lietā kā izskatāmā lieta, robežām.

78      Šajā ziņā ir jāņem vērā apstrīdētā lēmuma īpašais konteksts un, it īpaši, saistībā ar šo prasību apstrīdētais aizliegums veikt iegādes. Kā tas ir atgādināts iepriekš 10. punktā, izmeklēšanas procedūras laikā ir notikušas vairākas viedokļu apmaiņas starp Nīderlandes valsti, ABN Amro un Komisiju, kuru laikā Nīderlandes valsts ar ABN Amro palīdzību piedāvāja dažādus alternatīvus aizlieguma veikt iegādes apjoma un tā ilguma formulējumus. Tā kā Komisija nav atzinusi par apmierinošu nevienu no šiem piedāvājumiem, tā, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 7. panta 4. punktu, noteica tādu aizliegumu, kāds ir formulēts apstrīdētā lēmuma 5. pantā. Attiecīgi Nīderlandes valsts nekad nav piekritusi minētajam aizliegumam, tādējādi nevar tikt uzskatīts, ka tas veido tās iesniegtā pārstrukturēšanas plāna vai saistību sastāvdaļu.

79      Līdz ar to tādā gadījumā, kāds ir izskatāmajā lietā, nevar tikt secināts, ka Komisijas pienākumu izvērtēt attiecīgā nosacījuma samērīgumu mazina attiecīgās dalībvalsts loma, jo šī dalībvalsts nav piedāvājusi vai akceptējusi šo saistību.

80      Tomēr, kā tas ir atgādināts šī prasības pamata pirmajā daļā (iepriekš 32. punkts), aizliegums veikt iegādes nav atsevišķs pasākums, bet tas noteikti ir jāvērtē Nīderlandes valsts iesniegtā pārstrukturēšanas plāna kontekstā. Pat ja minētais aizliegums formāli neveido daļu no šī plāna, šo pasākumu kopums ir ļāvis Komisijai uzskatīt, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu.

81      Turklāt prasības pamata pirmās daļas vērtējumā (iepriekš 31. punkts) ir atgādināts, ka, ņemot vērā saderīguma pārbaudes raksturu, Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, kad tai ir jāvērtē tostarp, vai pasākumu kopums tai ļauj uzskatīt, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, un līdz ar to Vispārējās tiesas kontrole šajā ziņā noteikti ir ierobežota.

82      Tomēr izskatāmās lietas apstākļos nav jālemj, vai, ņemot vērā ierobežoto kontroli, Vispārējā tiesa var vērtēt jautājumu, vai Komisija ir pārbaudījusi individuālo pasākumu samērīgumu, jo katrā ziņā izskatāmajā lietā Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu, apstrīdētā lēmuma 5. pantā nosakot aizliegumu veikt iegādes.

83      Vispirms ir jāatgādina aizlieguma veikt iegādes mērķi. Kā ir atgādināts iepriekš 33. punktā, saskaņā ar paziņojumu par pārstrukturēšanu noteiktie pasākumi atbilst trīskāršam mērķim – atbalsta saņēmēja uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspējai, atbalsta ierobežošanai līdz nepieciešamajam minimumam un konkurences izkropļojumu ierobežošanai. No apstrīdētā lēmuma 309.–313. punkta, kas minēti iepriekš 36. punktā, izriet, ka Komisija noteica minēto aizliegumu, lai nepieļautu konkurences izkropļojumus, tomēr vispirms ar mērķi ierobežot atbalstu līdz nepieciešamajam minimumam atbilstoši šim paziņojumam.

84      No pirmā prasības pamata otrās daļas izvērtējuma izriet, ka apstrīdētā lēmuma 5. pantā paredzētais aizliegums veikt iegādes acīmredzami var atbilst šiem mērķiem. Būdams plaši definēts, paredzot līdzdalības iegādi, kas pārsniedz 5 % ikvienā uzņēmumā (1. punkts), vienlaikus paredzot izņēmumus attiecībā uz iegādēm de minimis apmērā un atsevišķiem īpašiem iegādes veidiem (2. punkts), tas ļauj nodrošināt, ka ABN Amro, kas saņēmusi ievērojamus valsts finanšu līdzekļus, daļa no kuriem ir neatmaksājamā veidā, neizmantos šos līdzekļus, lai finansētu darbības, kas var izraisīt izkropļojumus tirgū vai kas nav saistītas ar pārstrukturēšanas procesu.

85      Attiecībā uz ABN Amro argumentu, saskaņā ar kuru ar attiecīgo aizliegumu tiek pārkāpts samērīguma princips, tādēļ ka Komisija ir atteikusies no ierobežotāka aizlieguma apjoma, ko piedāvāja Nīderlandes valsts un pati ABN Amro un ar kuriem tiktu sasniegti tie paši mērķi, šis arguments, ņemot vērā nozīmi, kādu Komisija leģitīmi piešķīrusi principam, saskaņā ar kuru atbalsts ir jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam, nevar tikt pieņemts.

86      Pamata pirmajā daļā ir norādīts, ka ABN Amro dividenžu politika nesniedz garantijas attiecībā uz kapitāla pārsnieguma izmantošanu (iepriekš 58. punkts). Tāpat iespēja ierobežot līdzdalības iegādes aizliegumu, kas pārsniedz 5 % citos uzņēmumos vai iespēja kompensēt starpību starp atsavināšanu un potenciālajām iegādēm neatbilst kritērijam, kas paredz ierobežot atbalstu līdz nepieciešamajam minimumam, kas izslēdz jebkādu iegādi, kas finansēta, izmantojot valsts atbalstu, kas nav strikti nepieciešams, lai nodrošinātu atbalsta saņēmējas dzīvotspējas atjaunošanu (skat. tostarp iepriekš 47., 54. un 59. punktu). Turklāt ir acīmredzams, ka ABN Amro piedāvātais kompensācijas mehānisms, saskaņā ar kuru Komisija akceptētu jaunas iegādes, ja vien to vērtība atbilstu bankas veiktās atsavināšanas vērtībai, būtu sarežģītāk īstenojams un vieglāk apejams. Tātad nav pierādīts, ka runa ir par alternatīviem piemērotiem risinājumiem iepriekš 74. punktā minētās judikatūras izpratnē.

87      Runājot par Nīderlandes valsts un ABN Amro piedāvāto alternatīvo veidu, kā formulējams aizlieguma veikt iegādes izņēmums, kas paredz izslēgt iegādes “saistībā ar pārvaldes, pakalpojumu vai informatīvo tehnoloģiju sabiedrībām nolūkā paaugstināt aktuālo darbību efektivitāti”, ir jāatgādina, ka pēc ABN Amro lūguma apstrīdētā lēmuma 5. panta 2. punktā papildus izņēmumam attiecībā uz de minimis iegādēm ir paredzēts izslēgt privāto kapitālieguldījumu iegādes, kas atbilst uzņēmējdarbības plānam un tās “Private Equity” nodaļas plānotajam budžetam, kā arī atsevišķas iegādes, ko veikusi ABN Amro “Enerģētikas, pamatlīdzekļu un transporta” nodaļa, atbalstot savu parasto finansēšanas darbību, un kas atbilst ABN Amro uzņēmējdarbības plānam un minētās nodaļas plānotajam budžetam.

88      Ir tiesa, ka Nīderlandes valsts un ABN Amro administratīvajā procesā piedāvāja iepriekš 87. punktā minēto izņēmuma formulējumu. Atbildot uz šo piedāvājumu, Komisija norādīja, ka tā ir gatava izvērtēt aizlieguma veikt iegādes papildu izņēmumus, ja tiktu pierādīts, ka šīs iegādes ir nepieciešamas, lai garantētu uzņēmuma dzīvotspēju. ABN Amro atbildēja, ka tā nevar identificēt precīzus darījumus, jo tas esot atkarīgs no pievilcīgu [iegādes] mērķu, kas salīdzināmi ar tās portfeli banku pakalpojumu privātklientiem jomā, pieejamības, un ka tā veic stratēģisku sava portfeļa izvērtējumu. Tomēr, kā tas ir atzīts šī prasības pamata pirmajā daļā, Komisija nav pārkāpusi paziņojumus vai pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pieprasot saikni starp iespēju veikt iegādes un bankas dzīvotspējas garantiju – šī Komisijas attieksme nevar tikt klasificēta kā samērīguma principa pārkāpums, jo piedāvātais izņēmums acīmredzami neļauj Komisijai pārliecināties, ka atbalsta apmērs ir ierobežots līdz nepieciešamajam minimumam.

89      Vispārīgi runājot par faktu, ka tādi aizlieguma izņēmumi, kas paredzēti apstrīdētajā lēmumā, ABN Amro ieskatā neatļauj nepieciešamo tās aktīvu portfeļa līdzsvara noregulēšanu un attiecīgi traucē tādai darbībai, kuru tā uzskata par apmierinošu, lai gan vairāki tās piedāvātie formulējumi esot atļāvuši šo līdzsvara noregulēšanu, – tā kā atbalsta saņēmēja efektivitāte nav paziņojumā par pārstrukturēšanu norādīts kritērijs, kā tas atgādināts iepriekš 60. punktā, šis apstāklis arī nepierāda samērīguma principa pārkāpumu.

90      Turklāt attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisija esot varējusi iecerēt noteikt ierobežojumu ABN Amro bilances apmēra pieaugumam tā vietā, lai apstrīdētajā lēmumā noteiktu aizliegumu veikt iegādes, ABN Amro uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu norādīja, ka šis pasākums izmeklēšanas procedūras laikā netika piedāvāts kā alternatīvs risinājums.

91      Visbeidzot, attiecībā uz ABN Amro argumentu, saskaņā ar kuru Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā mazāko risku konkurencei, ko tai piešķirtais valsts atbalsts radīja salīdzinājumā ar citām bankām piešķirtajiem atbalstiem, – šis arguments nevar tikt pieņemts, ņemot vērā, ka ir skaidrs, ka ABN Amro gadījumā atbalsta nepieciešamība neizrietēja no FBN un ABN Amro N pagātnē veiktās darbības, neatkarīgi no tā, vai šāds arguments attiecas uz Komisijas pienākumu tādēļ, ka tai ir jāievēro samērīguma princips, un tādējādi uz to var pamatoti atsaukties, lai apstrīdētu aizliegums veikt iegādes piemērotību.

92      Lai gan Komisija atzīst, tostarp apstrīdētā lēmuma 320. apsvērumā, ka FBN un ABN Amro N piešķirtais attiecīgais atbalsts nebija nepieciešams kļūdainu vadības lēmumu dēļ un ka tādēļ piešķirtais attiecīgais atbalsts rada daudz mazākus konkurences izkropļojumus nekā atbalsts, kas piešķirts finanšu iestādēm, kuras uzkrājušas pārmērīgus riskus, Komisija pamatoti norāda, ka fakts, ka atbalsts nerada morālo kaitējumu, nenozīmē, ka tas neizkropļo vai nedraud izkropļot konkurenci, kā tas jau ir norādīts iepriekš 45. punktā.

93      Turklāt no paziņojumiem izriet, ka, lai gan atbalsta saņēmējas bankas riska profils ir nozīmīgs faktors, vērtējot ar rīcību saistīto pasākumu nepieciešamību, ir jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, strukturālo pasākumu esamība, ko ABN Amro neapstrīd.

94      Šajā ziņā ir skaidri formulēts paziņojuma par rekapitalizāciju 38. punkts, kuru citē pati ABN Amro:

“Aizsardzības līdzekļu apmēru noteiks, pamatojoties uz proporcionalitātes [samērīguma] novērtējumu, kurā ņems vērā visus attiecīgos faktorus un jo īpaši saņēmējas bankas riska profilu.”

95      No tā izriet, ka, vērtējot ar rīcību saistīto pasākumu noteikšanas jēgu, papildus bankas riska profilam ir jāņem vērā arī citi faktori, it īpaši – strukturālo pasākumu esamība.

96      Turklāt paziņojuma par rekapitalizāciju pielikumā ir izveidots indikatoru saraksts bankas riska profila novērtēšanai. Kā norāda Komisija, paredzētais rekapitalizācijas apjoma kritērijs, kas nepārsniedz 2 % no bankas riska svērtajiem aktīviem, ir būtisks indikators.

97      Attiecībā uz ABN Amro piešķirto atbalstu no apstrīdētā lēmuma 279. un 280. apsvēruma izriet, ka ABN Amro ir saņēmusi rekapitalizācijas atbalstu apmērā, kas daudzkārt pārsniedz 2 % no riska svērtajiem aktīviem robežrādītāju, kā arī likviditātes atbalstu 71,7 miljardus euro.

98      Turpinot, kā Komisija neaizmirst atgādināt, no apstrīdētā lēmuma 320. apsvēruma izriet, ka tā uzskatīja, ka nepieciešamība saņemt valsts atbalstu izskatāmajā lietā nebija “galvenokārt” kļūdainu vadības pagātnes lēmumu dēļ. Tātad tā uzskatīja, ka tas daudz mazāk var traucēt tirgus darbībai nekā atbalsts, kas apstiprināts par labu finanšu iestādēm, kuras uzkrājušas pārmērīgus riskus. Šī iemesla dēļ netika uzskatīts par nepieciešamu izbeigt citu darbību, izņemot Hollandsche Bank-Unie un IFN darbības izbeigšanu, kas tika veikta, atļaujot ABN Amro N un FBN apvienošanu (skat. iepriekš 8. punktu).

99      Pilnības labad var tikt precizēts, ka attiecībā uz citu darbību izbeigšanu, ko ABN Amro veica pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, šī lēmuma 316. apsvērumā ir norādīta sabiedrību Prime Fund Solutions (PFS) un Intertrust atsavināšana. Tā ir minēta arī apstrīdētā lēmuma 330. apsvērumā, kas ietilpst 6.3.3. punktā par pasākumiem konkurences izkropļojumu ierobežošanai. Komisija pamatoti norāda, ka PFS atsavināšana var tikt uzskatīts par pasākumu, ko ABN Amro veica, lai nodrošinātu savu dzīvotspēju. Tas izriet no apstrīdētā lēmuma 308. apsvēruma, kurā veikta atsauce uz to, ka šī sabiedrība apdraud dzīvotspēju tās 2008. gadā ciesto ievērojamo zaudējumu dēļ “saistībā ar Madoff”, ko ABN Amro neapstrīd. Intertrust gadījumā runa ir par pašas ABN Amro iniciatīvu, jo, lai gan Komisija Intertrust ietekmi uzskatīja par labvēlīgu konkurencei, tā bija neliels uzņēmums (apstrīdētā lēmuma 72. apsvērums). Turklāt Komisija, atbildot uz prasības pieteikumā izklāstīto ABN Amro argumentu, ar ko tiek uzsvērts Intertrust atsavināšanas nozīmīgums, ņemot vērā tās darbības apjomu trasta un korporatīvās pārvaldības jomā, ir piebildusi, ka Intertrust bija reputācijas problēmas un ka citas bankas atbrīvojās no savas darbības šajā pašā jomā, ko ABN Amro nav apstrīdējusi. Tātad nav acīmredzami pierādīts, ka darbības atsavināšana ir jāuzskata par koriģējošiem strukturāliem pasākumiem, kam ir jāatspēko Komisijas noteiktā aizlieguma veikt iegādes stingrība, pat nepieciešamība.

100    Tādēļ ABN Amro arguments, saskaņā ar kuru tai esot bijis jāpiemēro mazāk stingrs ar rīcību saistīts pasākums nekā attiecīgais aizliegums veikt iegādes, ņemot vērā lietas apstākļus saistībā ar tās riska profilu un apgalvoto atbalsta tiesisko raksturu, vai saskaņā ar kuru Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā šīs īpatnības, ir jānoraida.

101    Tātad prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija, definējot tāda aizlieguma veikt iegādes, kāds ir paredzēts apstrīdētā lēmuma 5. pantā, apjomu, būtu pārkāpusi samērīguma principu. Līdz ar to pirmā prasības pamata otrā daļa arī ir jānoraida.

 Par trešo daļu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

102    ABN Amro apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, izskatāmajā lietā nosakot striktāku aizliegumu veikt iegādes nekā citos lēmumos.

103    Pirmkārt, tā apgalvo, ka ļoti daudzos aktuālajos atbilstošajos lēmumos ir aizliegts iegādāties vienīgi finanšu iestādes vai konkurējošus uzņēmumus vai ir aizliegtas vienīgi iegādes, kas neatbilst attiecīgās bankas uzņēmējdarbības modelim. Runa esot par šādiem Komisijas lēmumiem: 2009. gada 5. maija lēmumu C(2009) 3708, galīgā redakcija, attiecībā uz valsts atbalstu Nr. 244/09 par labu Commerzbank (turpmāk tekstā – “lēmums Commerzbank”), 2009. gada 18. novembra lēmumu C(2009) 9087, galīgā redakcija, attiecībā uz Apvienotās Karalistes valsts atbalstu Nr. 428/09 par labu Lloyds Banking Group (turpmāk tekstā – “lēmums Lloyds”), 2009. gada 18. novembra lēmumu C(2009) 8980, galīgā redakcija, attiecībā uz Beļģijas valsts atbalstu C 18/09 (ex N 360/09) par labu KBC (turpmāk tekstā – “lēmums KBC”), 2009. gada 31. marta lēmumu C(2009) 2585, koriģētā galīgā redakcija, attiecībā uz Nīderlandes valsts atbalstu C 10/09 (ex N 138/09) par labu ING (turpmāk tekstā – “lēmums ING”), 2009. gada 14. decembra lēmumu C(2009) 1012, galīgā redakcija, attiecībā uz Apvienotās Karalistes valsts atbalstu N 422/09 un N 621/09 par labu Royal Bank of Scotland (turpmāk tekstā – “lēmums RBS”), 2009. gada 30. jūnija lēmumu C(2009) 5260, galīgā redakcija, attiecībā uz Vācijas valsts atbalstu C 17/09 (ex N 265/09) par labu LBBW (turpmāk tekstā – “lēmums LBBW”), 2008. gada 19. novembra lēmumu C(2008) 7388, galīgā redakcija, attiecībā uz valsts atbalstu C 9/09 (ex NN 49/08, NN 50/08 un NN 45/08) par labu Dexia (turpmāk tekstā – “lēmums Dexia”) un 2009. gada 4. novembra lēmums C(2009) 8558, galīgā redakcija, attiecībā uz Vācijas valsts atbalstu C 32/09 (ex NN 50/09) par labu Sparkasse Köln/Bonn (turpmāk tekstā – “lēmums Sparkasse Köln/Bonn”).

104    Otrkārt, vairumā no atbilstošajiem lēmumiem, tostarp lēmumā Lloyds, lēmumā ING, lēmumā RBS un lēmumā LBBW, esot aizliegts iegādāties vienīgi sabiedrības visā to kopumā vai iegādāties kontroli sabiedrībās. Citos lēmumos, tostarp Komisijas 2010. gada 17. augusta lēmumā C(2010) 5740, galīgā redakcija, attiecībā uz Nīderlandes valsts atbalstu N 372/09, kas piešķirts Aegon (turpmāk tekstā – “lēmums Aegon”), un lēmumā Sparkasse Köln/Bonn esot aizliegts iegādāties vienīgi līdzdalību, kas acīmredzami pārsniedz 5 %. Nevienā no atbilstošajiem lēmumiem neesot aizliegtas iegādes, kas pārsniedz 5 % jebkurā uzņēmumā, lai gan visas pārējās attiecīgās finanšu iestādes ir saņēmušas acīmredzami lielāku valsts atbalstu.

105    Turklāt ABN Amro apgalvo, ka saskaņā ar attiecīgo aizliegumu paredzētie izņēmumi negroza konstatējumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo lēmumos noteiktais ierobežotāka apmēra aizliegums ietverot līdzīgus izņēmumus, turpretim citos lēmumos esot ietverti papildu izņēmumi, dažus no kuriem tā esot lūgusi, bet Komisija noraidījusi.

106    Tāpat ABN Amro norāda, ka tai noteiktā aizlieguma stingrība esot jo pārsteidzošāka tādēļ, ka gandrīz visas pārējās finanšu iestādes, kurām ir noteikts analogs, bet tomēr mazāk stingrs aizliegums, ir saņēmušas acīmredzami lielāku atbalstu gan absolūtā, gan salīdzinošā izteiksmē.

107    ABN Amro arī noraida Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru tās situācija nevar tikt salīdzināta ar pārējo banku, kurām arī noteikti strukturālie pasākumi, situāciju. Tā uzskata, ka šie strukturālie pasākumi pārējām bankām tika noteikti ilgtermiņa dzīvotspējas apsvērumu dēļ. Tā arī atgādina, ka ir uzsākusi atsevišķu aktīvu atsavināšanu.

108    Visbeidzot, ABN Amro norāda, ka vairākos citos lēmumos ir paredzēta iespēja iesniegt motivētu pieteikumu nolūkā saņemt specifiska darījuma atļauju, bet izskatāmajā lietā Komisija noraidīja šādas iespējas iekļaušanu apstrīdētajā lēmumā, neraugoties uz šajā ziņā izteiktu skaidru lūgumu.

109    Komisija apgalvo, ka šai prasības pamata daļai acīmredzami nav pamata, jo ikviens valsts atbalsta gadījums ir jāvērtē atsevišķi un tāds valsts atbalsts kā izskatāmajā lietā var tikt apstiprināts vienīgi tad, ja ir izpildīti trīs galvenie paziņojuma par pārstrukturēšanu nosacījumi, kas prasa novērtējumu, kurš ir balstīts uz pārstrukturēšanas plānu un uz attiecīgajām saistībām un nosacījumiem, un līdz ar to viens pasākums nevar tikt vērtēts izolēti.

110    Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips kā vispārējs Savienības tiesību princips nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar tikt aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas savukārt nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnota (skat. Tiesas 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., Krājums, I‑9895. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

111    Turklāt paziņojuma par pārstrukturēšanu 38. punktā ir precizēts, ka, novērtējot katrā konkrētā gadījumā nepieciešamos “strukturālos pasākumus”, kas vajadzīgi konkurences traucējumu novēršanai, Komisija ievēro vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz pasākumiem, kas vienlaicīgi tiek veikti vienos un tajos pašos tirgos vai tirgus segmentos. Protams, šiem “strukturālajiem pasākumiem” parasti ir būtiskākas sekas attiecībā uz konkurenci kādā nozarē nekā citiem pasākumu veidiem. Tomēr nav iemesla, lai paziņojuma par pārstrukturēšanu 38. punktā paredzētais vērtējums netiktu attiecināts arī uz Komisijas tādu ar rīcību saistīto pasākumu noteikšanu, kuriem ir potenciāli nozīmīgas ekonomiskās sekas, kā, piemēram, aizliegumu veikt iegādes. Ņemot vērā tostarp paziņojumā par pārstrukturēšanu paustos apsvērumus, iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu sākotnēji nevar tikt noraidīts kā tāds, kam nav nozīmes.

112    Tomēr grūtības rada jautājums par to, vai lēmumi, ar kuriem ir atļauts valsts atbalsts banku nozarē, pamatojoties uz pārstrukturēšanas plānu un ievērojot dažādus nosacījumus, ir vai nav salīdzināmi iepriekš 110. punktā minētās judikatūras izpratnē.

113    Kā pamatoti atgādina Komisija, tāds valsts atbalsts kā izskatāmajā lietā var tikt apstiprināts vienīgi tad, ja ir izpildīti paziņojumā par pārstrukturēšanu paredzētie būtiskie nosacījumi, kam nepieciešama visaptveroša Komisijas lēmumu analīze, pamatojoties uz pārstrukturēšanas plānu un atbilstošām saistībām un nosacījumiem, tādējādi dažādos lēmumos noteikto individuālo pasākumu salīdzinājums ir īpaši riskants. Lai gan nevar tikt izslēgts, ka in abstracto var tikt salīdzināti dažādos lēmumos paredzētie specifiskie pārstrukturēšanas pasākumi un nosacījumi, tomēr uzņēmuma pārstrukturēšanai un piešķirtajam atbalstam izvirzītajiem nosacījumiem ir jābūt mērķētiem uz šim uzņēmumam raksturīgajām problēmām un citu uzņēmumu pieredzei atšķirīgos kontekstos var nebūt nozīmes (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia/Komisija, 478. punkts un tajā minētā judikatūra).

114    Tādēļ katrā ziņā gadījumā, kad Vispārējai tiesai ir jāizvērtē prasītājas situācijas salīdzināmība ar attiecīgajām situācijām citos Komisijas lēmumos, uz kuriem atsaukusies ABN Amro, tai ir jāpierāda, vai šīs situācijas ir vai nav salīdzināmas.

115    Lēmumi, uz kuriem atsaukusies ABN Amro, pirmkārt, ir tādi, kuros aizliegums veikt iegādes attiecas tikai uz vienas un tās pašas nozares uzņēmumiem, it īpaši tas tā ir lēmumā Commerzbank, lēmumā Lloyds, lēmumā KBC, lēmumā ING, lēmumā RBS, lēmumā LBBW, lēmumā Dexia un lēmumā Sparkasse Köln/Bonn.

116    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, lai gan šīs bankas darbojas tajā pašā nozarē, kurā darbojas ABN Amro, tām visām piemīt specifiskas īpašības un tās visas darbojas īpašā vidē. Attiecībā uz šīm bankām – tās visas ir iesniegušas Komisijai pārstrukturēšanas plānu, kurā nav konstatēts, ka tam ir tādas pašas iezīmes un specifiskas saistības kā ABN Amro plānam, kas atspēko attiecīgo situāciju salīdzināmo raksturu.

117    Turklāt, kā to norāda Komisija, visām šīm bankām bija jāsamazina bilance un lielākajai daļai arī jāatsavina noteikti darbības veidi; šis apstāklis var acīmredzami ietekmēt noteikto, ar rīcību saistīto pasākumu stingrības pakāpi, un tas arī ļauj apšaubīt šo pasākumu salīdzināmo raksturu izskatāmajā lietā.

118    Protams, kā to apgalvo ABN Amro, daži no šīm citām bankām noteiktajiem strukturālajiem pasākumiem tika noteikti, lai garantētu bankas dzīvotspēju. Tomēr šķiet, ka vismaz atsevišķos gadījumos pienākums veikt atsavināšanu tika noteikts arī tādēļ, lai kompensētu vai ierobežotu konkurences izkropļojumus. Šajā ziņā, kā uzsver Komisija, lēmums Commerzbank, lēmums Lloyds, lēmums KBC, lēmums ING, lēmums RBS, lēmums LBBW, lēmums Dexia, lēmums Sparkasse Köln/Bonn un lēmums Aegon ir tādu lēmumu piemēri, kuros, pretēji ABN Amro gadījumam, strukturālie pasākumi tika noteikti, it īpaši lai ierobežotu konkurences izkropļojuma riskus.

119    Turklāt ir jānorāda, ka šīm citām bankām noteikto aizliegumu apjoms ne vienmēr ir tik ierobežots, kā to apgalvo ABN Amro. Protams, dažām bankām noteiktais aizliegums attiecas tikai uz līdzdalības iegādi sabiedrībās, kas darbojas tajā pašā nozarē. Tomēr saskaņā ar lēmumu Lloyds un lēmumu RBS, uz ko atsaucas ABN Amro, atbalsta saņēmējas bankas nevar ne iegūt līdzdalību atbalsta saņēmējās sabiedrībās, ne veikt iegādes ārpus savas uzņēmējdarbības modeļa. Šis formulējums nozīmē aizliegumu arī attiecībā uz iegādēm ārpus banku nozares šaurā izpratnē. Tāpat lēmumā Aegon noteiktais aizliegums paredz “biznesa vienības” (komercvienības), kas arī nozīmē sabiedrības ārpus finanšu nozares.

120    Turklāt Komisija, atbildot uz ABN Amro argumentāciju, atsaucas uz savu 2010. gada 15. septembra lēmumu C(2010) 6202, koriģētā galīgā redakcija, attiecībā uz Latvijas valsts atbalstu C 26/09 (ex N 289/09) par labu AS Parex banka, kā arī 2011. gada 31. marta lēmumu C(2011) 2262, galīgā redakcija, attiecībā uz Austrijas valsts atbalstu SA.32745 (2011/NN) par labu Kommunalkredit Austria AG, kuri sniedz citus aizlieguma veikt iegādes piemērus, kas attiecas uz uzņēmumiem ārpus banku nozares.

121    Attiecībā uz faktu, ka lēmumā Lloyds, lēmumā KBC, lēmumā ING, lēmumā RBS un lēmumā LBBW esot paredzētas sabiedrību to kopumā iegādes vai līdzdalība, kas acīmredzami pārsniedz 5 %, ir skaidrs, ka šajos lēmumos ietvertie aizliegumi paredz sabiedrību, nevis kādas to kapitāla daļas iegādi. Šādi tas ir arī lēmuma Commerzbank gadījumā. Turklāt lēmumā Aegon ir veikta atsauce uz līdzdalības iegādēm 20 % vai lielākā apmērā citās komercsabiedrībās. Tomēr ir jākonstatē, ka lēmumā C(2010) 6202, koriģētā galīgā redakcija, un lēmumā C(2011) 2262, galīgā redakcija, aizliegums attiecas uz jebkādu līdzdalību. Tātad starp prasītājas minētajiem lēmumiem ir vismaz divi lēmumi, kas atspēko ABN Amro argumentāciju, saskaņā ar kuru nevienai citai bankai nav noteikts tik strikts aizliegums.

122    Otrkārt, attiecībā uz lēmumiem, kuros papildus ietverti izņēmumi tiem, kas noteikti ABN Amro, tā it īpaši atsaucas uz lēmumu Aegon. Šajā lēmumā ir ietverts aizlieguma veikt iegādes izņēmums “attiecībā uz pārvaldības, pakalpojumu vai informācijas tehnoloģiju sabiedrībām nolūkā paaugstināt aktuālo darbību efektivitāti”, ko ABN Amro bija lūgusi, bet kas tai netika piešķirts, jo Komisija bija atgādinājusi nepieciešamību pierādīt, ka iegādes ir vajadzīgas uzņēmuma dzīvotspējas nodrošināšanai. Attiecībā uz Aegon piešķirtā izņēmuma no aizlieguma apjomu Komisija atsaucas uz faktu, ka Aegon bilance bija samazinājusies par aptuveni 6 % un tā bija spiesta atbrīvoties no atsevišķām darbībām. Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu par to, vai aizlieguma veikt iegādes izņēmums “attiecībā uz pārvaldības, pakalpojumu vai informācijas tehnoloģiju sabiedrībām nolūkā paaugstināt aktuālo darbību efektivitāti” Aegon tika piešķirts, pamatojoties uz pierādījumu par šo iegāžu nepieciešamību šī uzņēmuma dzīvotspējai, Komisija paskaidroja, ka šī uzņēmuma pārstrukturēšanas plānā bija minēti esošo darbību efektivitātes uzlabojumi un ka šie pakalpojumi minētajā aizliegumā tika paredzēti šajā kontekstā, kā tas izriet no attiecīgā lēmuma 119. apsvēruma. Tā arī precizēja, ka Aegon nav noteikts tāds vispārējs de minimis noteikums kā tas, kas paredzēts apstrīdētā lēmuma 5. panta 2. punktā. Šie apstākļi ir pietiekami, lai secinātu, ka Aegon gadījums nav salīdzināms ar ABN Amro gadījumu.

123    Visbeidzot, saistībā ar to, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverta skaidra norma attiecībā uz iespēju paziņot Komisijai par īpašām iegādēm to apstiprināšanai, ir jāatsaucas uz analīzi, kas iepriekš 64.–67. punktā veikta, novērtējot šī prasības pamata pirmo daļu, no kuras izriet, ka šis iebildums katrā ziņā ir jānoraida.

124    Līdz ar to pirmā prasības pamata trešā daļa ir jānoraida.

 Par ceturto daļu – labas pārvaldības principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma neesamību LESD 296. panta izpratnē

125    ABN Amro būtībā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu un pienākumu pietiekami no tiesību viedokļa pamatot apstrīdēto lēmumu, jo tā apstrīdētajā lēmumā savā vērtējumā par aizlieguma veikt iegādes nepieciešamību ir tikai atsaukusies uz paziņojumā par pārstrukturēšanu norādītajiem principiem.

126    Tā uzskata, pirmkārt, ka atsauce uz paziņojumu par pārstrukturēšanu, kurā esot paredzēti vienīgi aizliegumi veikt iegādes, kas var radīt konkurences izkropļojumus, nevar attaisnot tai noteikto strikto aizliegumu, otrkārt, Komisijai esot bijis jāizvērtē un jāpaskaidro, kādēļ ir nepieciešams tik strikts aizliegums un kādēļ netika paredzēti mazāk strikti alternatīvi pasākumi, treškārt, tā kā paziņojumu, it īpaši paziņojuma par pārstrukturēšanu, pieņemšanas rezultātā tika formulēta jauna politika, Komisijai esot bijis pastiprināts pienākums norādīt pamatojumu attiecībā uz šo paziņojumu īstenošanu, ceturtkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā tās īpašo situāciju, piektkārt, sniegtais aizlieguma veikt iegādes pamatojums neesot bijis adekvāts un tas skaidri un nepārprotami neesot atklājis šī pasākuma motīvus un nepieciešamību, sestkārt, Komisijai esot bijis jāanalizē tirgus un konkurences problēmas, lai attaisnotu aizlieguma veikt iegādes noteikšanu.

127    Komisija norāda, ka ir ievērots labas pārvaldības princips un ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots no tiesību viedokļa.

128    Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto labas pārvaldības principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka viena no garantijām, ko Savienības tiesību sistēma sniedz administratīvajā procesā, it īpaši ir labas pārvaldības princips, no kura kompetentajai iestādei izriet pienākums rūpīgi un neatkarīgi izvērtēt visus elementus, kam ir nozīme lietā (šajā ziņā skat. Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts).

129    Izskatāmajā lietā, ņemot vērā daudzās viedokļu apmaiņas starp Komisiju, Nīderlandes valsti un ABN Amro par aizliegumu veikt iegādes, kas plaši dokumentētas lietas materiālos, ir skaidrs, ka Komisija ir rūpīgi un neatkarīgi izvērtējusi visus elementus, kam ir nozīme lietā.

130    Protams, Komisija, pēc Nīderlandes valsts un ABN Amro lūguma akceptējot dažus aizlieguma veikt iegādes izņēmumus, vienlaikus ir saglabājusi nelokāmību jautājumā par to, ka minētajam aizliegumam ir jāaptver ikviens uzņēmuma veids un sabiedrību kapitāla daļu iegāde 5 % vai lielākā apmērā. Tomēr no [pirmā prasības pamata] pirmās daļas vērtējuma iepriekš izriet tostarp, ka šī nostāja balstās uz tās analīzi, saskaņā ar kuru princips par valsts atbalsta ierobežošanu līdz striktam minimumam neļauj tai ieņemt elastīgāku nostāju un, it īpaši, akceptēt ABN Amro piedāvātos izņēmumu formulējumus. Ir jāpiebilst, ka Komisija piedāvāja ABN Amro precīzāk formulēt, kādu iegāžu veidus tā uzskata par nepieciešamiem, lai nodrošinātu tās dzīvotspēju, ko ABN Amro, kā tas izriet no lietas materiāliem, nebija varējusi izdarīt.

131    Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta rakstura un konteksta, kādā tas ir ticis pieņemts. Pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj tiesību akta izdevējas iestādes motivācija tādējādi, lai ļautu, pirmkārt, Savienības tiesai īstenot tās tiesiskuma kontroli un, otrkārt, ieinteresētajām personām saprast noteiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir labi pamatots. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu precizēti visi faktiskie un tiesiskie elementi, kam ir nozīme, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāvērtē, ne vien ņemot vērā tā formulējumu, bet arī ņemot vērā tā kontekstu un attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 30. novembra spriedums lietā T‑238/09 Sniace/Komisija, Krājumā nav publicēts, 37. punkts).

132    It īpaši Komisijai nav jāizsaka viedoklis par visiem argumentiem, ko tai iesniedz ieinteresētās personas. Tai ir pietiekami izklāstīt faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑341/06 P un C‑342/06 P Chronopost un La Poste/UFEX u.c., Krājums, I‑4777. lpp., 96. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 3. marta spriedums apvienotajās lietās T‑102/07 un T‑120/07 Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Krājums, II‑585. lpp., 180. punkts).

133    Runājot par attiecīgā tiesību akta raksturu un kontekstu, kādā tas ir ticis pieņemts izskatāmajā lietā, saistībā ar [pirmā prasības pamata] pirmo līdz trešo daļu jau ir apspriests, ka ar rīcību saistīts pasākums nevar tikt izvērtēts atsevišķi, jo tikai visi bankai izvirzītie nosacījumi un pārstrukturēšanas plāns ļauj Komisijai uzskatīt, ka ar atbalstu ir ievēroti paziņojumos paredzētie nosacījumi un ka tas atbilst LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam un tādēļ ir saderīgs ar vienoto tirgu.

134    Nepastāvot vajadzībai noskaidrot, kādas ir šī konteksta konkrētās sekas attiecībā uz Komisijas pienākumu individuāli pamatot īpašu pasākumu vai nosacījumu noteikšanu, ir jānorāda, ka Komisija ir pietiekami no tiesību viedokļa pamatojusi aizlieguma veikt iegādes nepieciešamību apstrīdētā lēmuma 309.–314. apsvērumā, kuru saturs ir izklāstīts iepriekš 36. punktā.

135    Protams, kā to norāda ABN Amro, šis pamatojums ir salīdzinoši īss un lielākoties ietver paziņojuma par pārstrukturēšanu principus. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo ABN Amro, šis pamatojums skaidri un nepārprotami atklāj Komisijas argumentāciju atbilstoši iepriekš 131. punktā minētajai judikatūrai, tostarp tādēļ, ka Komisija ir piemērojusi minētajā paziņojumā izklāstīto principu.

136    Runājot par ABN Amro piedāvātajiem alternatīvajiem pasākumiem – pat ja apstrīdētajā lēmumā tie nav izvērtēti, no sniegtā pamatojuma izriet, ka ir nepieciešama strikta izklāstīto principu piemērošana, kas tātad izslēdz elastīgākus alternatīvus risinājumus. Turklāt papildus tam, ka no iepriekš 132. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijai katrā ziņā nav jāpauž nostāja par visiem argumentiem, ir jāņem vērā viedokļu apmaiņa starp to, Nīderlandes valsti un ABN Amro, kurā tā ir skaidri norādījusi, kādēļ atsevišķi risinājumi nav pieņemami.

137    Var tikt veikta atsauce, piemēram, uz Komisijas par lietu atbildīgās komandas atbildi uz ABN Amro piedāvāto pasākumu formulējumu to 2010. gada 6. septembra redakcijā. Šajā atbildē ir paskaidrots, pirmkārt, ka aizlieguma iegādāties kontroles līdzdalību citos uzņēmumos ierobežošana ļautu realizēt vēlamās iegādes, bet Komisija var akceptēt vienīgi iegādes, kas nepieciešamas uzņēmuma dzīvotspējas nodrošināšanai un, otrkārt, ka kompensācijas sistēma starp ieņēmumiem no aktīvu pārdošanas un iegādēm nav akceptējama tādēļ, ka pārdošanā iegūtie līdzekļi esot jāizmanto, lai pēc iespējas samazinātu atbalsta apjomu. Tāpat no dažām lietas materiāliem pievienotajām elektroniskajām vēstulēm izriet, ka Komisija ir noraidījusi ABN Amro ierosinājumus, kas būtībā paredzēja ierobežot iegāžu aizliegumu līdz apjomam, kas pārsniedz 20 %, paredzot konkrētus nosacījumus, kā arī attiecībā uz kredītiestādēm ārpus Nīderlandes un izslēgt no tā iegādes attiecībā uz pārvaldības, pakalpojumu vai informāciju tehnoloģiju sabiedrībām nolūkā paaugstināt aktuālo darbību efektivitāti, atkārtojot savu argumentāciju, saskaņā ar kuru tā var akceptēt vienīgi iegādes, attiecībā uz kurām ir pierādīts, ka tās ir nepieciešamas, lai nodrošinātu uzņēmuma dzīvotspēju, un ka tā gaida pierādījumus šajā ziņā vai ka tā nav saņēmusi šādus pierādījumus.

138    Tādējādi, pēc analoģijas atsaucoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas ieinteresētajai personai ir zināms un ļauj tai saprast pret to veiktā pasākuma apjomu (skat. Tiesas 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 54. punkts un tajā minētā judikatūra), izskatāmajā lietā nevar secināt, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots no tiesību viedokļa tādēļ, ka tajā nav apspriesti izmeklēšanas procedūras laikā ABN Amro piedāvātie alternatīvie pasākumi, kurus Komisija ir noraidījusi.

139    Attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisijai bija pastiprināts pienākums norādīt pamatojumu tādēļ, ka paziņojumu rezultātā tika īstenota jauna politika, ABN Amro, šķiet, veic atsauci uz judikatūru, saskaņā ar kuru, lai arī Komisijas lēmumu, kas atbilst tās pastāvīgajai lēmumu pieņemšanas praksei, ir iespējams pamatot kopsavilkuma veidā, tostarp veicot atsauci uz šo praksi gadījumā, ja lēmums būtiski pārsniedz iepriekš pieņemtajos lēmumos noteikto, Komisijai ir jāsniedz detalizēts pamatojums (Tiesas 1975. gada 26. novembra spriedums lietā 73/74 Groupement des fabricants de papiers peints de Belgique u.c./Komisija, Recueil, 1491. lpp., 31. punkts; 2008. gada 11. decembra spriedums lietā C‑295/07 P Komisija/Département du Loiret, Krājums, I‑9363. lpp., 44. punkts, un 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 155. punkts). Tomēr šo judikatūru nevar piemērot tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā, kur Komisija, nepavisam neattālinoties no pastāvīgās prakses, norāda, ka tā strikti piemēro paziņojumos izklāstītos principus.

140    Turklāt attiecībā uz ABN Amro veikto atsauci uz faktu, ka no paziņojuma par pārstrukturēšanu izrietošais pamatojums nevarot attaisnot noteikto aizliegumu, jo minētajā paziņojumā ir paredzētas vienīgi iegādes, kas var ietekmēt konkurenci, – ar šo atsauci tiek apstrīdēta motivācija pēc būtības, kas ir jautājums, kurš ir izvērtēts saistībā ar [pirmā prasības pamata] pirmo daļu.

141    Attiecībā uz pārējo fakts, ka Komisija aizliegumu veikt iegādes pirmām kārtām pamato kā pasākumu, ko nosaka princips par atbalsta ierobežošanu līdz nepieciešamajam minimumam, izskaidro detalizēta pētījuma par pārstrukturēšanas sekām uz banku tirgu neesamību. Vēl šajā ziņā attiecībā uz apstrīdētā lēmuma salīdzinājumu ar lēmumu Lloyds, uz ko ABN Amro atsaucas, apgalvojot, ka šis iepriekš minētais lēmums ir daudz detalizētāk pamatots un atbilst paziņojumiem – papildus tam, ka Komisijas analīze lēmumā Lloyds nav būtiski izvērstāka nekā apstrīdētajā lēmumā, katrā ziņā cita lēmuma pamatojuma apjoms ir maznozīmīgs, lai ļautu Vispārējai tiesai novērtēt, vai apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots no tiesību viedokļa.

142    Tādēļ pirmā prasības pamata ceturtā daļa un līdz ar to pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par otro pamatu – aizlieguma veikt iegādes ilgumu

143    Šis pamats skar apstrīdētā lēmuma 5. panta 3. punktu (iepriekš 13. punkts), saskaņā ar kuru aizliegums veikt iegādes ir spēkā vismaz trīs gadus no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienas vai līdz dienai, kad Nīderlandes valsts akciju turējums kļūst mazāks par 50 %, bet aizlieguma piemērošana tiek pārtraukta vēlākais pēc pieciem gadiem no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datuma.

144    Šis pamats ietver piecas daļas. Pirmā daļa ir saistīta ar LESD 345. panta pārkāpumu, ciktāl aizlieguma veikt iegādes ilgums ir atkarīgs no valstij piederošās līdzdalības. Otrā daļa attiecas uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, kā arī paziņojumu kļūdainu piemērošanu. Trešā daļa ir saistīta ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Ceturtā daļa skar samērīguma principa pārkāpumu, turpretim piektā daļa ir saistīta ar labas pārvaldības principa pārkāpumu un pamatojuma neesamību LESD 296. panta izpratnē.

 Par pirmo daļu – LESD 345. panta pārkāpumu, ciktāl aizlieguma veikt iegādes ilgums ir atkarīgs no valstij piederošās līdzdalības

145    ABN Amro apgalvo, ka ir pārkāpts LESD 345. pants, jo apstrīdētā lēmuma 5. pantā ir izveidota saikne starp valstij piederošajām tās akcijām vismaz 50 % apmērā un aizlieguma veikt iegādes piemērojamību maksimāli divu gadu laikā pēc sākotnējā trīs gadu termiņa. Tā tostarp norāda, ka LESD 345. pants aizliedz Komisijai pieņemt lēmumu, veicot nošķiršanu, kas balstās uz privātām vai publiskām īpašumtiesībām uz uzņēmumu. ABN Amro uzsver, ka valsts īpašumtiesības pašas par sevi neveido valsts atbalstu, un apgalvo, ka saskaņā ar LESD 345. pantu uzskats, ka valsts īpašumtiesības pašas par sevi rada valsts atbalstam ekvivalentu priekšrocību, ir prettiesisks.

146    Komisija apstrīd šo argumentāciju. Tā uzskata, ka LESD 345. pants pieprasa neitralitāti attiecībā uz īpašumtiesību uz uzņēmumu publisko vai privāto raksturu, bet neaizliedz nevienlīdzīgu attieksmi.

147    Saskaņā ar LESD 345. pantu līgumi nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu.

148    No judikatūras izriet, ka LESD 345. panta mērķis nav liegt attiecināt Līguma pamatnoteikumus uz dalībvalstu īpašumtiesību regulējumiem (Tiesas 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑503/04 Komisija/Vācija, Krājums, I‑6153. lpp., 37. punkts). Turklāt konkurences tiesības, kas ir Līguma pamatnoteikumi, vienādi ir piemērojamas publiskiem un privātiem uzņēmumiem, un tādēļ nevar tikt uzskatīts, ka minētā norma ierobežo valsts atbalsta jēdziena apjomu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑228/99 un T‑233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, Recueil, II‑435. lpp., 193. un 194. punkts un tajos minētā judikatūra).

149    ABN Amro uzskata, ka aizlieguma veikt iegādes beigu noteikšana atkarībā no ABN Amro iespējamās (daļējas) privatizācijas ir šīs tiesību normas pārkāpums tādēļ, ka tādējādi Komisija saista sekas vienkārši ar faktu, ka valstij pieder ABN Amro kapitāldaļu vairākums. Tā neapgalvo, ka tiesību normas par valsts atbalstu ir jāpiemēro atšķirīgi tādēļ, ka tā pieder valstij, bet drīzāk, ka šī apstākļa dēļ tā nevarētu tikt sodīta.

150    Šo argumentāciju nevar pieņemt.

151    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 312. apsvēruma (skat. iepriekš 36. punktu), Komisija neuzskata, ka fakts, ka uzņēmums turpina būt valsts īpašums, veido valsts atbalstu. Minētajā apsvērumā ir norādīts, ka “valsts īpašumtiesību izbeigšanās ir pazīme, kas ļauj aplēst, kad beidzas atbalsta sniegtās priekšrocības”. No tā izriet, ka Komisija uzskata, ka ir jāmīkstina Nīderlandes valsts piešķirtā atbalsta sekas, veicot FBN nacionalizāciju un turpmākus rekapitalizācijas pasākumus, kuru ietekme tās ieskatā turpināsies tik ilgi, kamēr valstij piederēs ABN Amro kapitāldaļu vairākums.

152    Turklāt aizliegums veikt iegādes vairs nebūs piemērojams pēc pieciem gadiem, pat ja attiecīgā gadījumā Nīderlandes valsts šajā stadijā nebūs samazinājusi savu līdzdalību vismaz līdz 50 %.

153    Kā to pamatoti norāda Komisija, no LESD 345. panta neizriet, ka tā nevar saistīt sekas ar faktu, ka valstij pieder uzņēmuma kapitāldaļu vairākums, ja tā uzskata, ka šādai rīcībai ir objektīvi iemesli. Šī loģika ir ievērota izskatāmajā lietā. Tās pamatotība turklāt ir jāizvērtē saistībā ar otrā prasības pamata pārējām daļām.

154    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā valsts īpašumtiesības nav pielīdzinātas valsts atbalstam un tajā ir norādīts objektīvs iemesls, pamatojoties uz kuru valsts īpašumtiesības uz bankas kapitāldaļu vairākumu šajā kontekstā ir izmantotas kā atsauces elements, tādējādi nevar runāt par diskriminējošu attieksmi attiecībā uz valsts īpašumtiesībām.

155    Tādēļ otrā [prasības] pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un paziņojumu kļūdainu piemērošanu

156    Šī daļa ietver divus iebildumus, kas attiecas, pirmkārt, uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un, otrkārt, uz paziņojumu kļūdainu piemērošanu. Ir jāsāk ar otrā iebilduma izvērtējumu.

–       Par otro iebildumu – paziņojumu kļūdainu piemērošanu

157    ABN Amro uzskata, ka, ņemot vērā, ka atbalsta nepieciešamība izskatāmajā lietā neizriet no pārmērīgu risku uzkrāšanās, un ievērojot tās ļoti niecīgo riska profilu, izskatāmajā lietā būtu attaisnoti vienīgi ierobežoti ar rīcību saistīti pasākumi. Tās ieskatā, tā kā paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punktā ir paredzēta aizlieguma veikt iegādes pagarināšana līdz pārstrukturēšanās perioda beigām, jebkāds aizliegums, kas pārsniedz trīs gadus, tās gadījumā ir nepieņemams tādēļ, ka tā vienmēr ir bijusi rentabla un apstrīdētajā lēmumā ir atzīta kā dzīvotspējīgs uzņēmums. Turklāt pēc šī perioda beigām tā nav pārstrukturēšanas procesā, jo tās pārstrukturēšana ir tikusi izbeigta tad, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un 2009. gada pārstrukturēšanas plāns ir piemērojams tikai līdz 2013. gadam. Turklāt Komisijas arguments, saskaņā ar kuru attiecīgais aizliegums ir jāpiemēro tik ilgi, kamēr valsts kā vairākumakcionāra statusam ir nomierinoša iedarbība uz kreditoriem un debitoriem, neesot attaisnojums atbilstoši paziņojumam par pārstrukturēšanu.

158    ABN Amro piebilst, ka paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punktā ir paredzēts, ka ar rīcību saistītu pasākums var tikt turpināts atkarībā no atbalsta apmēra, lieluma un ilguma, bet, lai gan tā ir saņēmusi atbalstu tādā apmērā, kas skaidri pārsniedz atbalstu, kāds piešķirts citās atbilstošajās lietās, nevienā no šīm citām lietām aizliegums veikt iegādes neesot pārsniedzis piecus gadus.

159    ABN Amro arī atgādina, ka paša paziņojuma par pārstrukturēšanu 14. punktā ir atzīts, ka Līgums par Eiropas Savienības darbību ir neitrāls attiecībā uz īpašumtiesību publisko vai privāto raksturu, tādējādi tas, ka juridiskās sekas tiek saistītas ar bankas kapitāla publiskā rakstura ilgumu, veido šī līguma pārkāpumu.

160    Visbeidzot, tā norāda, ka Komisijas iebilde par nepieņemamību nav pamatota.

161    Komisija apgalvo, ka daļa saistībā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, tāpat kā pirmā prasības pamata gadījumā, nav pamatota ne ar kādu argumentāciju un tādēļ tā ir jāatzīst par nepieņemamu. Turklāt ABN Amro argumenti būtībā neesot pamatoti, jo ar rīcību saistīto nosacījumu ilgums arī ir jāizvērtē, ievērojot principu, saskaņā ar kuru atbalsts ir jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam.

162    Pakārtoti ir jānorāda, ka atsevišķi ABN Amro argumenti jau ir izvērtēti un ir jānoraida. Tā arguments, saskaņā ar kuru tās riska profilam būtu jābūt par pamatu, lai tai noteiktu vieglākus ar rīcību saistītus pasākumus, attiecas uz šādu pasākumu apjomu un to ilgumu. Tas jau ir izvērtēts iepriekš 91.–100. punktā, kur ir secināts, ka ABN Amro analīzei ir jābūt niansētai. It īpaši nav pierādīts, ka Komisija nav ņēmusi vērā izskatāmās lietas īpatnības, jo ABN Amro ir saņēmusi ļoti liela apmēra atbalstu un tās gadījumā nav noteikts neviens ar rīcību saistīts pasākums. Turklāt arguments saistībā ar citās aktuālajās lietās noteikto aizliegumu veikt iegādes salīdzinājumu tiks izvērtēts saistībā ar [otrā prasības pamata] trešo daļu.

163    Turpinot attiecībā uz ABN Amro argumentu saistībā ar paziņojuma par pārstrukturēšanu 14. punkta ievērošanu, saskaņā ar kuru Līgums ir neitrāls attiecībā uz īpašumtiesību piederību, jo tiesību normas attiecībā uz valsts atbalstu ir piemērojamas neatkarīgi no bankas privātā vai publiskā rakstura, šajā normā ir vienīgi atgādināts LESD 345. pantā ietvertais princips, tādējādi arguments to pašu iemeslu dēļ, kas pamato otrā prasības pamata pirmās daļas noraidīšanu, ir jānoraida.

164    Izvērtējot ABN Amro galveno iebildumu par konkrētu paziņojumu neievērošanu, līdzīgi, kā ir norādīts iepriekš 31. punktā, ir jāatgādina, ka paziņojumos ir veikta atsauce uz Komisijas novērtējuma brīvību attiecībā uz nosacījumiem, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai atbalsta pasākumu, ar kuru tiek novērsti nopietni traucējumi dalībvalsts tautsaimniecībā, varētu atzīt par saderīgu ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, it īpaši formulējot strukturālus un ar rīcību saistītus pasākumus. Šādas brīvības esamība ir jāņem vērā, izvērtējot iebildumus saistībā ar paziņojumu pārkāpumu, jo Komisijai ir jālemj par atbalsta saderīgumu, pamatojoties uz visiem pasākumiem un nosacījumiem atkarībā no katras konkrētās lietas īpatnībām.

165    Attiecībā uz aizlieguma veikt iegādes ilgumu apstrīdētā lēmuma 311. apsvērumā (skat. iepriekš 36. punktu) ir veikta atsauce uz paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punktu.

166    Saskaņā ar šo normu aizliegums veikt iegādes, kas noteikts ar mērķi ierobežot konkurences izkropļojumus, būtu jāpiemēro trīs gadus un to var turpināt piemērot līdz pārstrukturēšanās perioda beigām atkarībā no konkrētā atbalsta apmēra, lieluma un ilguma.

167    Turpinot apstrīdētā lēmuma 312. apsvērumā (skat. iepriekš 36. punktu) Komisija tomēr piebilst, ka aizlieguma pagarināšanu vairāk par trim gadiem attaisno fakts, ka, lai gan daļa no atbalsta jau ir atmaksāta, ABN Amro nevar atmaksāt dažus pasākumus, ņemot vērā to piešķiršanas formu. Turklāt, kā ir norādīts saistībā ar [otrā prasības pamata] pirmo daļu, Komisija arī precizē, ka valsts īpašumtiesību vairākuma izbeigšanās ir pazīme, kas ļauj aplēst, kad beidzas atbalsta sniegtās priekšrocības, bet ka aizliegums nekādā gadījumā nav piemērojams ilgāk par pieciem gadiem.

168    Ar savu argumentāciju ABN Amro būtībā neapstrīd, ka atbilstoši minētajai normai aizliegums veikt iegādes var tikt noteikts uz trim gadiem, bet norāda, ka tam esot jābūt maksimālajam aizlieguma ilgumam, it īpaši tādēļ, ka pēc šī termiņa tā nebija pārstrukturēšanas procesā.

169    Šajā ziņā – kā Komisija vērsa uz to uzmanību tiesas sēdē – ir jānorāda, ka paziņojumā par pārstrukturēšanu nav konkrēti definēts tādu aizliegumu veikt iegādes ilgums, kas noteikti ar mērķi nodrošināt atbalsta ierobežošanu līdz nepieciešamajam minimumam. Tomēr, tā kā paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punktā ir veikta atsauce uz atbalsta saņēmēja pārstrukturēšanu, no tā var secināt, ka šāds pasākums var tikt uzskatīts par pamatotu tik ilgi, cik ilgi pastāv šāds konteksts. Tātad paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punktā paredzētais noteikums ir analogs noteikumam, kas izvērsts minētā paziņojuma 40. punktā (iepriekš 166. punkts), uz kuru ir veikta atsauce apstrīdētā lēmuma 311. un 312. apsvērumā un kura ir precizēts, ka atsevišķus aizliegumus veikt iegādes var turpināt “līdz pārstrukturēšanās perioda beigām atkarībā no konkrētā atbalsta apmēra, lieluma un ilguma”. Tādēļ ir jāizpēta, vai izskatāmajā lietā apstrīdētā lēmuma 5. pantā paredzētais aizlieguma ilgums atbilst paziņojuma par pārstrukturēšanu 23. punktā definētajam noteikumam, kā tas tikko ir interpretēts.

170    Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 76.–92. apsvērumā apraksta 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāna saturu un šī plāna atjaunināto versiju – 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plānu. Tādējādi ABN Amro ir taisnība attiecībā uz faktu, ka minētā plāna finanšu prognozes nepārsniedz 2013. gadu.

171    Tomēr no apstrīdētā lēmuma 312. apsvēruma un tā 5. panta izriet, ka izskatāmajā lietā tas nav bankas pārstrukturēšanas periods, kā tas ir definēts dažādās pārstrukturēšanas plāna versijās, kas raksturo apstrīdētā pasākuma piemērošanas ilgumu, bet gan Nīderlandes valsts akciju līdzdalības samazināšana mazāk par 50 %.

172    Tāpat apstrīdētajā lēmumā attiecīgā aizlieguma piemērošanas beigas nav tieši saistītas ar atbalsta beigām. Kā ir paskaidrots apstrīdētā lēmuma 312. apsvērumā, piešķirtā atbalsta raksturs, proti, rekapitalizācijas atbalsts, ir tāds, ka daļa no tā nevar tikt atmaksāta, ko ABN Amro neapstrīd. Tātad izskatāmajā lietā nevar konstatēt tiešu saikni starp aizlieguma veikt iegādes ilgumu, no vienas puses, un iespējamo atbalsta atmaksāšanas datumu, ko varētu uzskatīt par norādi uz atbalsta galīgo ilgumu, no otras puses.

173    Šajā kontekstā var norādīt, ka Komisija tiesvedībā Vispārējā tiesā atsaucas arī uz 2010. gada 5. februāra lēmuma C(2010) 726, galīgā redakcija, 139. apsvērumu, kas minēts apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā. Ar šo lēmumu Komisija ir paplašinājusi ar 2009. gada 8. aprīļa lēmumu uzsākto formālo izmeklēšanas procedūru, palielinot tās darbības jomu, lai tajā iekļautu atsevišķus jaunus pasākumus. Šajā 139. apsvērumā, kas seko minētā lēmuma 138. apsvērumam, kurā ir minēta aizlieguma veikt iegādes nepieciešamība, lai ierobežotu konkurences izkropļojumus, ir norādīts, ka, ņemot vērā Nīderlandes valsts atkārtoto un apjomīgo iejaukšanos par labu FBN un ABN Amro N, sabiedrība un, it īpaši, noguldītāji varētu uzskatīt, ka valsts atkal iejauksies, ja radīsies grūtības. Komisija minētajā apsvērumā piebilst, ka patērētāji varētu uzskatīt, ka jaunais ABN Amro uzņēmums ir ļoti droša banka, kas grupai varētu veicināt depozītu iegūšanu.

174    Līdzīgi apsvērumi ir rodami apstrīdētā lēmuma, kas ietilpst diskusijā par valsts atbalsta esamību, 89. zemsvītras piezīmē. Tajā ir veikta atsauce uz FBN 2009. gadā izmantotajiem mārketinga līdzekļiem attiecībā uz ārvalstu investoriem, kas norāda uz faktu, ka valsts īpašumtiesības ir labvēlīgs elements, kas veicina noguldītāju un kreditoru uzticību.

175    Tādēļ pretēji tam, ko apgalvo ABN Amro, konkrētajos lietas apstākļos bija atbilstoši, ka Komisija uzskatīja, ka brīdis, kad Nīderlandes valstij vairs nepiederēs ABN Amro kontrole, ir jāuzskata par datumu, kurā paredzama no atbalsta izrietošās priekšrocības, ko attaisnoja pārstrukturēšanas konteksts, izbeigšanās. Ņemot vērā iepriekš 169. punktā minēto, Komisijai tādējādi bija pamats apstrīdētā lēmuma 5. pantā atsaukties uz Nīderlandes valstij piederošo ABN Amro kapitāldaļu vairākumu. Pakārtoti var piebilst, ka no lietas materiāliem pievienotās sarakstes izriet, ka izmeklēšanas procedūrā ABN Amro pati vairākkārt ir izmantojusi valsts vairākuma līdzdalības izbeigšanās brīdi kā pagrieziena punktu, lai noteiktu tādu citu ar rīcību saistīto pasākumu beigas kā reklāmas aizliegums vai dividenžu politika.

176    Attiecībā uz faktu, ka aizlieguma veikt iegādes ilgums tika noteikts līdz pieciem gadiem, ievērojot nozīmi, kāda piešķirta valsts līdzdalības sekām, Nīderlandes valsts stratēģijas, lai atbrīvotos no līdzdalības ABN Amro kapitālā, ņemšana vērā ir acīmredzami atbilstoša. Komisija to apraksta apstrīdētā lēmuma 87. un 88. apsvērumā. Tajos ir norādīts, ka Nīderlandes valsts dažādās vēstulēs ir paskaidrojusi, ka tā apsver pirmreizējā publiskā piedāvājuma iespēju (initial public offering) kā galveno stratēģiju, lai atbrīvotos no ABN Amro kapitāla, tādējādi pirmais tās akciju daļu piedāvājums, kura apmērs ir no [konfidenciāli dati] līdz [konfidenciāli dati], varētu būt pieejams agrākais [konfidenciāli dati], turpretim otrās akciju daļas piedāvājums tirgū no [konfidenciāli dati] līdz [konfidenciāli dati] varētu sekot 2015. gadā. Tāpat ir precizēts, ka Nīderlandes valstij ir nolūks samazināt savu daļu līdz ne vairāk kā [konfidenciāli dati] līdz [konfidenciāli dati] līdz gada beigām un ka, visbeidzot, tā paredz pilnībā atbrīvoties no ABN Amro kapitāldaļām, galīgo lēmumu pieņemot atkarībā no tirgus apstākļiem un ABN Amro gatavības pirmreizējam publiskajam piedāvājumam. Tātad paredzētā atbrīvošanās no līdzdalības stratēģija skaidri atspoguļojas ilgumā vairāk par četriem gadiem no apstrīdētā lēmuma datuma, kas ir 2011. gada aprīlis.

177    Turklāt, kā to pamatoti norāda Komisija, piecu gadu termiņš ir minēts paziņojumā par pārstrukturēšanu, kas ir izmantots kā atsauces struktūra, lai apstrīdētajā lēmumā noteiktu aizlieguma veikt iegādes aprises, kā tas izriet, piemēram, no tā 6.3. punkta “Atbalsta un 2009. gada decembra pārstrukturēšanas plāna, un atjauninātā 2010. gada novembra pārstrukturēšanas plāna novērtējums saskaņā ar [paziņojumu par pārstrukturēšanu]”. Tā termiņš, kas nepārsniedz piecus gadus, ir minēts tostarp minētā paziņojuma 37. punktā attiecībā uz maksimālo termiņu, kas atsevišķos gadījumos bankām var tikt piešķirts, lai īstenotu noteiktus strukturālus atsavināšanas un darbības samazināšanas pasākumus.

178    Turklāt, pat ja ABN Amro kategoriski apstrīd, ka tā būtu varējusi norādīt savu piekrišanu maksimālajam aizlieguma veikt iegādes piecu gadu termiņam, šis pats maksimālais [aizlieguma] piemērošanas piecu gadu termiņš ir minēts arī apstrīdētajā lēmumā. Tā šī lēmuma 6. pants attiecas uz aizliegumu ABN Amro saziņā ar esošajiem vai potenciālajiem klientiem vai investoriem reklamēt vai atsaukties uz to, ka tā pieder valstij. Aizlieguma piemērošanas ilgums ir definēts kā tāds, kas ir spēkā “vismaz trīs gadus no šā lēmuma datuma vai līdz datumam, kurā Nīderlandes valsts daļa ABN Amro akcijās kļūst mazāka par 50 %, atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāk”. Ir piebilsts, ka šā aizlieguma “piemērošanu pārtrauc vēlākais pēc pieciem gadiem no šā lēmuma datuma”.

179    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka nevar tikt konstatēts, ka Komisija, piemērojot apstrīdētajam aizliegumam maksimālo piecu gadu termiņu ir pārkāpusi paziņojumus, it īpaši paziņojumu par pārstrukturēšanu.

–       Par pirmo iebildumu – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu

180    To pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti iepriekš 68.–70. punktā, izvērtējot pirmā prasības pamata pirmo daļu, šis iebildums ir pieņemams, tomēr nav pamatots.

181    No iepriekš minētā izriet, ka otrā prasības pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par trešo daļu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

182    ABN Amro apgalvo, ka Komisija, nosakot tādu aizlieguma termiņu kā apstrīdētā lēmuma 5. pantā paredzētais, pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu. Tā tostarp apgalvo, ka, lai gan citos Komisijas lēmumos atsevišķi aizliegumi ir īsāki, vairums no tiem ilgst trīs gadus bez pagarināšanas. Turklāt tai noteiktā aizlieguma ārkārtējais ilgums esot pretrunā saņemtā atbalsta ievērojami pieticīgākajam apmēram salīdzinājumā ar to, kas piešķirts vairumam citu banku, kuras saņēmušas atbalstu. Tāpat ABN Amro uzskata, ka lēmumā Lloyds un lēmumā RBS, kurus Komisija citēja tiesvedībā Vispārējā tiesā, papildus tam, ka noteiktā aizlieguma apjoms bija ierobežotāks, tas bija saistīts ar šo banku pārstrukturēšanas procesā noteikto pasākumu izpildi.

183    Komisija apstrīd ABN Amro argumentus un it īpaši atgādina, ka tās situācija nevar tikt mehāniski salīdzināta ar citu banku, kurām ir jāpiemēro strukturāli pasākumi vai jāmaksā lielāka kompensācija, vai arī jāveic abi šie pasākumi, situāciju.

184    Šajā ziņā, kā tas jau ir izvērtēts saistībā ar pirmo prasības pamatu, ir grūti konstatēt reāli salīdzināmas situācijas attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem atļauts valsts atbalsts bankām finanšu krīzes gadījumā tādēļ, ka salīdzinājumam, kā to norāda ABN Amro, attiecībā uz aizlieguma veikt iegādes ilgumu izrādās visai niecīga nozīme, jo Komisija veic visaptverošu katra konkrētā gadījuma izvērtējumu (it īpaši skat. iepriekš 113. punktu).

185    Turklāt iepriekš 114. punktā ir atgādināts, ka, ciktāl Vispārējā tiesa varēja veikt salīdzinošo dažādos lēmumos paredzēto noteikumu izvērtējumu, ABN Amro ir pienākums pierādīt attiecīgo situāciju salīdzināmo raksturu vai faktu, ka runa ir par atšķirīgiem faktiskiem apstākļiem, attiecībā uz kuriem ir ticis piemērots viens un tas pats risinājums.

186    Attiecībā uz citiem aktuāliem lēmumiem līdzīgi, kā to uzsver Komisija, ir jānorāda, ka lēmumā Lloyds un lēmumā RBS arī ir ietverts aizliegums veikt iegādes, kura piemērošanas ilgums pārsniedz paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punktā minēto “standarta” trīs gadu termiņu, kas ir pretrunā ABN Amro tēzei, saskaņā ar kuru citām bankām esot noteikts aizliegums, kas nepārsniedz trīs gadus.

187    Lēmuma RBS 108. apsvērumā ir norādīts beigu datums pēc trim gadiem vai datums, kurā tiks atsavināta pēdējā operacionālā darbība, par attiecīgo datumu nosakot vēlākā notikuma datumu. Lēmumā Lloyds ir ietverts analogs formulējums, bet precīzs alternatīvā notikuma, kas noteiks minimālo trīs gadu termiņu, formulējums ir aizklāts konfidencialitātes iemeslu dēļ. Tomēr no Komisijas argumentācijas ir saprotams, ka arī šajā gadījumā runa ir par noteiktu strukturālu pasākumu īstenošanas brīdi.

188    ABN Amro it īpaši uzsver, ka tas, ka abos šajos lēmumos ilgums ir saistīts ar strukturālo pasākumu īstenošanu, padara pret to vērsto diskrimināciju īpaši jūtamu tādēļ, ka tai ir noteikti vienīgi ar rīcību saistīti pasākumi.

189    Kā paskaidro Komisija, abām attiecīgajām bankām ir noteikts pienākums veikt atsavināšanu un tas ir noteikts kā saistība, lai samazinātu atbalsta ietekmi uz konkurenci, nevis kā dzīvotspējas atjaunošanas pasākums. Apgalvot, kā to dara ABN Amro, ka no tā izriet, ka pret to būtu jāizturas labvēlīgāk saistībā ar tai noteiktā ar rīcību saistītā pasākuma formulējumu, ir argumentācija, kas nevar tikt pieņemta. Turklāt pretēji tās apgalvotajam strukturālo pasākumu neesamības gadījumā jo sevišķi nozīmīgi ir nodrošināt ar rīcību saistīto pasākumu efektivitāti.

190    Tātad nav pierādīts, ka salīdzinājums ar citiem aktuālajiem lēmumiem par valsts atbalstu varētu būt pamats apšaubīt apstrīdētā lēmuma 5. panta tiesiskumu attiecībā uz tajā ietvertā aizlieguma ilgumu.

191    Tādēļ otrā prasības pamata trešā daļa arī ir jānoraida.

 Par ceturto daļu – samērīguma principa pārkāpumu

192    ABN Amro apgalvo, ka aizlieguma veikt iegādes ilgums ir nesamērīgs. Tās ieskatā Komisija nav sniegusi nevienu pārliecinošu argumentu, kas ļautu attaisnot aizlieguma veikt iegādes pagarināšanu vairāk par trim gadiem, un tā noteikti nav pierādījusi šīs pagarināšanas nepieciešamību.

193    Tā norāda, ka, tā kā Nīderlandes valstij bija nodoms atsavināt tai piederošās kapitāldaļas ar atsevišķiem piedāvājumiem, šādi formulēts aizliegums nepadara šo daļu piedāvājumu pievilcīgāku investoriem, jo tie ir mazāk ieinteresēti investēt vai vēlas investēt tikai par zemāku cenu. Tā uzskata, ka sabiedrības interese parāda, ka Nīderlandes valstij ir augsts vērtējums, un ka Komisija atbalsta ātru privatizāciju. Tā uzsver, ka šī iemesla dēļ Nīderlandes valsts un pati ABN Amro bija piedāvājušas saistīt aizlieguma veikt iegādes ilgumu ar Nīderlandes valstij piederošajām kapitāldaļām vairāk par 80 %, bet Komisija ignorēja šo piedāvājumu.

194    Turklāt ABN Amro vēlas zināt, kādēļ ar aizlieguma laiku, kas ir īsāks par pieciem gadiem, nebūtu varēts īstenot ar aizliegumu nosprausto mērķi.

195    ABN Amro piebilst, ka, lai varētu pieņemt Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru valsts īpašumtiesību samazināšana līdz 50 % esot atjaunojusi kreditoru un noguldītāju uzticību tādā pašā līmenī, kāds tas bija pirms 2008. gada oktobra, ir jāuzskata, ka valsts īpašumtiesības ir pielīdzināmas valsts atbalstam, kas ir pretrunā LESD 345. pantam. ABN Amro uzskata, ka Komisijas argumentācija būtībā ir nepareiza tādēļ, ka valsts īpašumtiesību izraisītā uzticība lieliski varētu turpināt pastāvēt, ja šis rādītājs tiktu pārsniegts, ņemot vērā, ka šī uzticība ir saistīta ar ABN Amro sistēmiski nozīmīgas bankas statusu un ar šo statusu saistīto iespēju, ka Nīderlandes valsts iejauksies krīzes gadījumā.

196    Visbeidzot, ABN Amro norāda, ka tā nesaprot, kāds Komisijai ir pamats uzskatīt, ka sabiedrības uzticība samazinās gadījumā, ja valsts ir pārdevusi 50 % no tās akcijām. Tas, ka Komisija nespēj konstatēt adekvātus nosacījumus aizlieguma izbeigšanai, nevarot attaisnot patvaļīgu nosacījumu noteikšanu.

197    Komisija uzskata, ka samērīguma princips ir ievērots.

198    Vispirms ir jāatgādina tāda pasākuma kā izskatāmajā lietā samērīguma vērtējuma kritēriji, ņemot vērā īpašo lēmuma par valsts atbalsta saderīgumu kontekstu, ievērojot nosacījumus, kurus attiecīgā dalībvalsts iepriekš nav akceptējusi. Šajā ziņā ir jāatsaucas uz 74.–82. punktu iepriekš. Katrā ziņā vēlreiz ir jāatgādina, ka nav jāieņem galīgā nostāja attiecībā uz minētajos punktos norādītajām Vispārējās tiesas izvērtējuma robežām, jo ABN Amro katrā ziņā nav pierādījusi, ka aizlieguma pagarināšana ilgāk par trim gadiem saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 5. pantā paredzēto kārtību ir pretēja samērīguma principam.

199    Runājot par ar attiecīgo aizliegumu izvirzīto mērķi, ir jāatgādina, ka tas pirmām kārtām ir noteikts, pamatojoties uz principu, saskaņā ar kuru atbalsts ir jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam, kādēļ tiek uzskatīts, ka šķietami pieejamie līdzekļi, lai veiktu iegādes, drīzāk būtu jāatmaksā valstij, piemēram, izmaksājot papildu dividendes.

200    No šī prasības pamata otrās daļas otrā iebilduma izriet, ka attiecīgais aizliegums veikt iegādes acīmredzami var atbilst šim mērķim, ciktāl tas ir piemērojams maksimālajam piecu gadu termiņam, it īpaši tādēļ, ka šī perioda beigas ir pazīme, kas ļauj aplēst atbalsta beigas, pēc kurām apsvērumiem par atbalsta saņēmēja ieguldījumu atbalsta atmaksāšanā vai ierobežošanā zūd jebkāda jēga. Tas pats attiecas uz pakārtoto motīvu par konkurences izkropļojumu ierobežošanu (it īpaši skat. iepriekš 173.–175. punktu).

201    Attiecībā uz konkrētiem ABN Amro izvirzītiem argumentiem, pirmkārt, tās pirmais arguments par nepieciešamību ņemt vērā bankas vērtības zudumu no potenciālo investoru viedokļa, ko rada attiecīgais aizliegums, kurš tās ieskatā neļauj Nīderlandes valstij ātri atbrīvoties no ABN Amro akcijām, nevar tikt pieņemts, ņemot vērā mērķi ierobežot atbalstu līdz nepieciešamajam minimumam. Nenoteikt tik ierobežojošu aizliegumu veikt iegādes, lai publiskajā piedāvājumā nodrošinātu vislabāko cenu valsts akcijām, ir acīmredzami netiešāks un attiecīgi mazāk efektīvs pasākums, lai sasniegtu vienu un to pašu mērķi.

202    Otrkārt, ABN Amro nesniedz nevienu konkrētu pierādījumu, lai pamatotu savu argumentu, saskaņā ar kuru aizlieguma veikt iegādes ilgumam esot negatīva ietekme uz kapitāldaļu, kas laistas pārdošanā privātajiem investoriem, cenu. Protams, šie investori varētu ņemt vērā bankai noteiktos ierobežojumus, tomēr nav pierādīts, ka tie nespētu saprast, ka daļējas privatizācijas gadījumā aizliegums izbeidzas. Tādēļ šis arguments nepārliecina.

203    Treškārt, no lietas materiāliem izriet, ka sākotnējais Komisijas piedāvājums bija saistīt aizlieguma veikt iegādes beigas ar ABN Amro pilnīgas privatizācijas brīdi. Tādēļ ABN Amro nevar apgalvot, ka Komisijas argumentācija nav konsekventa, kad tā uzskata, ka trešo personu uzticību piešķirtu cits līdzdalības līmenis, nevis pilnīga privatizācija, jo pārrunu gaitā par aizlieguma ierobežošanu šī nostāja izvērsās par ABN Amro mazāk ierobežojošu risinājumu.

204    Turklāt Nīderlandes valsts un ABN Amro pārrunu gaitā akceptēja, pat piedāvāja kontroles zudumu Savienības tiesību koncentrācijas jomā izpratnē kā atskaites punktu, lai izbeigtu ar rīcību saistītos pasākumus, kā tas tostarp izriet no 2010. gada 30. jūlijā un 6. septembrī piedāvātajiem pasākumiem. Tikai izvērstākā pārrunu posmā parādījās akciju īpašumtiesību ierobežojums 80 % apmērā, kā arī izskaidrojums saistībā ar nepieciešamību Nīderlandes valstij spēt iegūt labu cenu publiskā piedāvājuma gadījumā. Tomēr, ņemot vērā iepriekš veikto šī prasības pamata otrās daļas izvērtējumu, nav pierādīts, ka valstij piederošu 20 % bankas akciju atsavināšana būtu piemērots atskaites punkts, lai definētu no atbalsta izrietošo priekšrocību beigas.

205    Ceturtkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisija varēja uzskatīt, ka kreditoru un noguldītāju uzticība ir priekšrocība, kas valsts atbalsta rezultātā izriet no valsts īpašumtiesībām, papildus atbildēm, kas jau sniegtas, veicot otrā prasības pamata otrās daļas izvērtējumu, Komisijas argumentāciju pamato novērtējuma aģentūru sagatavotie dokumenti, uz kuriem Komisija atsaucas šajā tiesvedībā. No tiem izriet, ka uzticību rada ne tikai ABN Amro kā sistēmiski nozīmīgas bankas vai “pārāk lielas, lai bankrotētu” statuss, bet arī Nīderlandes valsts efektīvā līdzdalība akciju kapitālā. Izskaidrojošs ir Komisijas citētais fragments no novērtējuma aģentūras 2011. gada 6. janvāra ziņojuma, ciktāl tajā ir norādīts, ka attiecīgā aģentūra “uzskata Nīderlandes valsts aktuālās, tomēr pagaidu īpašumtiesības un ABN Amro īpašnieku atbalstu par galveno priekšrocību, kas pamato [ABN Amro] novērtējumu”.

206    Visbeidzot, attiecībā uz faktu, ka aizliegums veikt iegādes automātiski izbeidzas pēc pieciem gadiem, ja Nīderlandes valsts nezaudē kontroli pirms šī datuma, papildus saistībā ar otro daļu jau norādītajai analoģijai, saskaņā ar kuru paziņojuma par pārstrukturēšanu 37. punktā par strukturāliem pasākumiem arī ir veikta atsauce uz maksimālo piecu gadu termiņu šādu pasākumu īstenošanai, ir jāatgādina, ka aizlieguma ilgums, kas pārsniedz sākotnējos trīs gadus, vispirms ir saistīts – ko ABN Amro nav apstrīdējusi – ar Nīderlandes valsts kontroles zuduma brīdi. Tomēr šīs pieejas tiesiskums nevarēja tikt apstrīdēts saistībā ar šī prasības pamata otro daļu.

207    Turklāt no Nīderlandes valsts piedāvātās stratēģijas, lai atbrīvotos no līdzdalības [ABN Amro] (skat. arī iepriekš apsvērumus par šī prasības pamata otro daļu), izriet, ka tā paredz otrās akciju daļas piedāvājumu no [konfidenciāli dati] līdz [konfidenciāli dati] izvietot tirgū tikai 2015. gadā, proti, četrus gadus pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un lēmumu par to pieņemot atkarībā no tirgus apstākļiem.

208    Šādos apstākļos nevar izslēgt pieņēmumu, saskaņā ar kuru maksimālais piecu gadu termiņš var būt pat izdevīgs Nīderlandes valstij, proti, ka aizliegums izbeidzas, pirms tā ir varējusi pārdot akciju vairākumu.

209    Tātad nav pierādīts, ka Komisija būtu pārkāpusi samērīguma principu, apstrīdētā lēmuma 5. pantā definējot aizlieguma veikt iegādes ilgumu. Līdz ar to otrā prasības pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

 Par piekto daļu – labas pārvaldības principa pārkāpumu un pamatojuma neesamību LESD 296. panta izpratnē

210    ABN Amro apgalvo, ka attiecībā uz aizlieguma veikt iegādes ilgumu Komisija nav ņēmusi vērā visus faktus, kam ir nozīme lietā, tostarp saistībā ar pasākuma nepieciešamību iespēju noteikt mazāk ierobežojošus pasākumus un izmeklēšanas procedūrā formulētos iebildumus, tādējādi, pieņemot apstrīdētā lēmuma 5. pantu, tā ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.

211    Turklāt ABN Amro norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums. Tā uzskata, ka izskaidrojums, saskaņā ar kuru valsts īpašumtiesību izbeigšanās ļauj aplēst, kad izbeidzas atbalsta sniegtā priekšrocība, nav ne skaidrs, ne pareizs. Tāpat apstrīdētā lēmuma pamatojums esot vājš, jo Komisija nepaskaidro, kādēļ līdzdalība bankā 50 % apmērā ir atbilstošs kritērijs (nevis, piemēram, 20 % apmērā) vai kādēļ aizliegums tika noteikts uz ilgāku laiku nekā citām bankām noteiktie aizliegumi.

212    Komisija uzskata, ka, ņemot vērā izmeklēšanas procedūrā notikušās daudzās viedokļu apmaiņas ar Nīderlandes valsti un ABN Amro attiecībā uz aizliegumu veikt iegādes un tās nostājas attīstību šajā laikā, tā nav pārkāpusi labas pārvaldības principu. Turklāt apstrīdētajā lēmumā esot skaidri izklāstīts pamatojums, uz kuru balstīts aizlieguma veikt iegādes ilgums.

213    Šajā ziņā, izvērtējot pirmā prasības pamata ceturto daļu, ir veikta atsauce uz 128. un 131.–133. punktu iepriekš, lai atgādinātu atbilstošo judikatūru.

214    Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto labas pārvaldības principa pārkāpumu, ir jākonstatē, ka Komisija ir izvērtējusi atbilstošos faktus ar vajadzīgo rūpību. No lietas materiāliem izriet, ka Komisijas nostāja ir attīstījusies, sākumā ņemot vērā saikni starp attiecīgā aizlieguma beigām un ABN Amro pilnīgu privatizāciju un pēc tam akceptējot saikni starp aizlieguma beigām un brīdi, kad Nīderlandes valsts zaudētu ABN Amro kapitāldaļu vairākumu. Ir tiesa, ka tā noraidīja minētās valsts un ABN Amro priekšlikumus, atsaucoties uz mazāk svarīgu kapitāldaļu atsavināšanu, tomēr no tā, ka nav panākta vienošanās pēc būtības, nevar izsecināt labas pārvaldības principa pārkāpumu.

215    Otrkārt, neaplūkojot jautājumu par to, kāds bija patiesais Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu apjoms attiecībā uz konkrētu pasākumu, kas ietilpst visos pasākumos, pamatojoties uz kuriem tā varēja uzskatīt, ka, ņemot vērā arī tai iesniegto pārstrukturēšanas plānu, atbalsts bankai ir saderīgs ar vienoto tirgu, ir jākonstatē, ka Komisija ir pietiekami no tiesību viedokļa pamatojusi aizlieguma veikt iegādes ilgumu.

216    Ir tiesa, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverti tikai daži precizējumi attiecībā uz aizlieguma veikt iegādes ilgumu un tostarp nav ietverti ne precizējumi attiecībā uz izmeklēšanas procedūrā minētajiem alternatīvajiem risinājumiem, ne attiecībā uz citos lēmumos pieņemtajiem risinājumiem.

217    Tomēr tajā nav pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu.

218    Tā apstrīdētā lēmuma 311. apsvērumā ir veikta atsauce uz paziņojuma par pārstrukturēšanu 40. punktu saistībā ar minimālo [aizlieguma] trīs gadu ilgumu. Šī lēmuma 312. apsvērumā, atsaucoties uz līdzdalību 50 % apmērā, uz to, ka atbalsts nav atmaksājams, kā arī uz faktu, ka minētais apjoms ir pazīme, kas ļauj aplēst brīdi, kad beidzas atbalsta sniegtās priekšrocības, ir paskaidrota saikne starp valsts īpašumtiesībām un aizlieguma veikt iegādes ilgumu.

219    Attiecībā uz alternatīvu termiņu pēc pieciem gadiem, lai sasniegtu aizlieguma veikt iegādes beigas, – tas ir netieši saprotams, ņemot vērā Nīderlandes valsts piedāvāto laika grafiku tās īpašumtiesību atsavināšanas stratēģijai. Turklāt minimālā piemērošanas termiņa ņemšana vērā attiecībā uz aizliegumu nozīmē, ka ir jādefinē arī maksimālais termiņš. Tādēļ šis piecu gadu termiņš, ņemot vērā lietas apstākļus, ir loģisks un samērīgs.

220    Visbeidzot, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai esot bijis jāpaskaidro, kādēļ ABN Amro noteiktā aizlieguma termiņš ir garāks nekā citos lēmumos paredzētais termiņš, Komisija pamatoti norāda, ka tai ir pienākums pamatot tās valsts atbalsta saderīguma vērtējumu, vienīgi ņemot vērā paziņojumos ietvertās vadlīnijas attiecīgajai nozarei, nevis citus lēmumus.

221    No iepriekš minētā izriet, ka otrā prasības pamata piektā daļa ir jānoraida.

222    Tādēļ katrā ziņā un it īpaši Vispārējai tiesai nelemjot par tiesas sēdē Komisijas izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru nevar tikt apmierināti ABN Amro prasījumi vienīgi par apstrīdētā lēmuma 5. panta atcelšanu, jo šis pants nav nodalāms no tā 1. panta un Vispārējā tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu par atbalsta saderīgumu, prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

223    Atbilstoši reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā ABN Amro spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      ABN Amro Group NV atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Czúcz Labucka Gratsias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 8. aprīlī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu – aizlieguma veikt iegādes apjomu

Par pirmo daļu – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un paziņojumu kļūdainu piemērošanu

– Par otro iebildumu – paziņojumu kļūdainu piemērošanu

– Par pirmo iebildumu – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu

Par otro daļu – samērīguma principa pārkāpumu

Par trešo daļu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

Par ceturto daļu – labas pārvaldības principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma neesamību LESD 296. panta izpratnē

Par otro pamatu – aizlieguma veikt iegādes ilgumu

Par pirmo daļu – LESD 345. panta pārkāpumu, ciktāl aizlieguma veikt iegādes ilgums ir atkarīgs no valstij piederošās līdzdalības

Par otro daļu – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un paziņojumu kļūdainu piemērošanu

– Par otro iebildumu – paziņojumu kļūdainu piemērošanu

– Par pirmo iebildumu – LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu

Par trešo daļu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

Par ceturto daļu – samērīguma principa pārkāpumu

Par piekto daļu – labas pārvaldības principa pārkāpumu un pamatojuma neesamību LESD 296. panta izpratnē

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.

1      Aizklāti konfidenciāli dati.