PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (piektā palāta)
2004. gada 6. septembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Direktīva 2002/34/EK – Poliakrilamīda izmantošanas ierobežojumi kosmētisko līdzekļu sastāvā – Individuāli skarta persona – Pieņemamība
Lieta T‑213/02
SNF SA, Sentetjēna [Saint‑Étienne] (Francija), ko pārstāv K. van Maldehems [K. Van Maldegem] un K. Mero [C. Mereu], avocats,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja
par prasību atcelt Komisijas 2002. gada 15. aprīļa Divdesmit sesto direktīvu 2002/34/EK, ar ko tehnikas attīstībai pielāgo II, III, VII pielikumu Padomes Direktīvai 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētiskiem līdzekļiem (OV L 102, 19. lpp.) daļā, ciktāl tā aizliedz poliakrilamīda izmantošanu kosmētisko līdzekļu sastāvā.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja P. Linda [P. Lindh], tiesneši R. Garsija‑Valdekasass [R. García‑Valdecasas] un Dž. D. Kuks [J. D. Cooke],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīva 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 262, 169. lpp.) ar pēdējiem grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2000. gada 19. jūnija Direktīvu 2000/41/EK, pirms tika pieņemta direktīva, kas ir šīs prasības priekšmets un ar ko otrreiz atliek termiņu, pēc kura aizliedz kosmētikas līdzekļu sastāvdaļu vai sastāvdaļu savienojumu izmēģinājumus ar dzīvniekiem (OV L 145, 25. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva par kosmētiku”) tostarp ir noteikts, ka Kopienas iekšējā tirgū pārdošanā laistie kosmētikas līdzekļi nedrīkst kaitēt cilvēka veselībai, kad tos pielieto parastos un saprātīgi paredzamos lietošanas apstākļos, tostarp ņemot vērā līdzekļa iesaiņojumu, marķējumu, iespējamos norādījumus par tā lietošanu un likvidēšanu, kā arī jebkuru citu ražotāja vai tā pārstāvja, vai citas personas, kas atbildīga par šo produktu laišanu tirgū, norādījumus vai informāciju.
2 Direktīvas par kosmētiku 4. panta 1. punktā ir noteikts:
“Neierobežojot vispārējos pienākumus, kas izriet no 2. panta, dalībvalstis aizliedz tirdzniecību ar kosmētikas līdzekļiem, kas satur:
[..]
b) vielas, kuras uzskaitītas III pielikuma pirmajā daļā, ja tās pārsniedz ierobežojumus un neatbilst paredzētajiem nosacījumiem;
[..].”
3 Direktīvas par kosmētiku 8. pantā ir noteikts:
“Saskaņā ar 10. pantā paredzēto kārtību jānosaka:
– analīžu metodes, kas vajadzīgas, lai pārbaudītu kosmētikas līdzekļu sastāvu;
– kosmētikas līdzekļu mikrobioloģiskās un ķīmiskās tīrības kritēriji un metodes, kas vajadzīgas, lai pārbaudītu atbilstību šiem kritērijiem.
2. Kosmētiskos līdzekļos izmantoto sastāvdaļu kopējo nomenklatūru un grozījumus, kas vajadzīgi, lai II pielikumu pielāgotu tehnikas attīstībai, pēc apspriešanās ar Kosmetoloģijas Zinātnes komiteju pieņem tādā pašā kārtībā.”
4 Direktīvas par kosmētiku 9. pantā ir noteikts:
“1. Ar šo izveido Komiteju direktīvu par tehnisko šķēršļu atcelšanu tirdzniecībā kosmētikas līdzekļu nozarē pielāgošanai tehnikas attīstībai, turpmāk tekstā – “Komiteja”. Komitejas locekļi ir dalībvalstu pārstāvji un Komisijas pārstāvis, kas ir priekšsēdētājs.
2. Komiteja pieņem savu reglamentu.”
5 Direktīvas par kosmētiku 10. pantā ir noteikts:
“1. Jautājumus, kurus risinot jāievēro šajā pantā noteiktā kārtība, priekšsēdētājs iesniedz Komitejai vai nu pēc paša ierosmes, vai pēc kādas dalībvalsts pārstāvja pieprasījuma.
2. Komisijas pārstāvis Komitejai iesniedz pieņemamo pasākumu projektu. Komiteja sniedz atzinumu par minēto projektu laikā, ko atbilstīgi jautājuma steidzamībai noteicis priekšsēdētājs. Atzinumu pieņem ar 41 balss vairākumu, dalībvalstu balsis vērtējot, kā paredzēts Līguma 148. panta 2. punktā. Priekšsēdētājs nebalso.
3.a) Komisija pieņem ierosinātos pasākumus, ja tie ir saskaņā ar Komitejas viedokli;
b) ja ierosinātie pasākumi nav saskaņā ar Komitejas atzinumu vai ja atzinums nav pieņemts, tad Komisija tūlīt ierosina Padomei pasākumus, kas jāpieņem. Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu;
c) ja trīs mēnešus pēc tam, kad ierosinājums iesniegts Padomei, tā nav pieņēmusi lēmumu, tad ierosinātos pasākumus pieņem Komisija.”
6 Direktīvas par kosmētiku 13. pantā ir noteikts:
“Konkrētie pasākumi, ko veic saskaņā ar šo direktīvu kosmētikas līdzekļu tirdzniecības ierobežošanai vai aizliegšanai, tiek skaidri pamatoti. Šos pasākumus ieinteresētajai personai dara zināmus kopā ar informāciju par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas izmantojami saskaņā ar dalībvalstīs spēkā esošajiem tiesību aktiem, kā arī par šo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas termiņiem.”
7 2002. gada 15. aprīlī Komisija pieņēma Divdesmit sesto direktīvu 2002/34/EK, ar ko tehnikas attīstībai pielāgo II, III un VII pielikumu Padomes Direktīvai 76/768 (OV L 102, 19. lpp., turpmāk tekstā – “Apstrīdētā direktīva”), piemērojot Direktīvas par kosmētiku 8. panta 2. punktu un pēc apspriešanās ar Zinātnisko komiteju patērētājiem paredzēto kosmētikas līdzekļu un nepārtikas preču jautājumos (turpmāk tekstā – “SCCNFP”).
8 Apstrīdētās direktīvas 1. pantā ir noteikts, ka Direktīva par kosmētiku ir grozīta atbilstoši Apstrīdētās direktīvas pielikumam. Šajā pielikumā tostarp ir paredzēts Direktīvas par kosmētiku III pielikumā ietvert atsauci Nr. 66 un attiecībā uz poliakrilamīdiem noteikts maksimālo akrilamīdu atlikumu daudzums, proti – 0,1 mg/kg apmērā ķermeņa kopšanas līdzekļiem, kas nav jānoskalo, un 0,5 mg/kg apmērā citiem kosmētikas līdzekļiem.
Prāvas rašanās fakti
9 Prasītājs ir viens no vadošajiem akrilamīda un uz akrilamīda bāzes veidotu polimēru, tādu kā poliakrilamīdi, ražotājiem, ko viņš pārdod visā pasaulē. Pamatojoties uz savu pieredzi un prasmi polimēru tehniskās analīzes nozarē, viņš ir radījis poliakrilamīdu spektru, kas ir polimēri un kas īpaši paredzēti izmantošanai kosmētikas un ķermeņa kopšanas līdzekļos ar preču zīmi “FLOCARE”.
10 Poliakrilamīdus, pateicoties to spējai darboties daudzos un dažādos veidos, izmanto kosmētiskos līdzekļos kā kondicionējošu un plēvi veidojošu vielu savienojumu, abrazīvu polimēru, biezinātāju, emulgatoru un šķīdinātāju dekoratīvās kosmētikas līdzekļiem.
11 Prasītājs ir Poliakrilamīdu ražotāju grupas (turpmāk tekstā – “PRG”) biedrs, kuru veido septiņi Kopienas poliakrilamīda ražotāji. Divi no šiem ražotājiem, tostarp prasītājs, arī ražo akrilamīdu. Saskaņā ar statistikas datiem, Kopienā poliakrilamīda ražošanai izmanto 99,9 % akrilamīdu.
12 Jautājumu par poliakrilamīda izmantošanu kosmētikas līdzekļos SCCNFP iekļāva savas 1997. gada 14. novembra sanāksmes dienas kārtībā. 1998. gada vidū Eiropas Kosmētikas un parfimērijas asociācija (turpmāk tekstā – “Colipa”) – nozares asociācija, kurā apvienoti kosmētisko līdzekļu ražotāji (bet kurā neietilpst tādi izejvielu ražotāji kā prasītājs) – saņēma SCCNFP pirmā atzinuma projekta kopiju par risku saslimstībai ar vēzi, ko saistīja ar poliakrilamīdu izmantošanu kosmētikas līdzekļos. Ne PRG, ne prasītājs tieši nesaņēma šī dokumenta kopiju. SCCNFP piedāvātais slēdziens tostarp bija – poliakrilamīdu saturošu kosmētikas līdzekļu ilggadējai izmantošanai piemīt nepieņemami augsts papildu risks izraisīt saslimstību ar vēzi akrilamīda koncentrāciju atlikumu dēļ. Colipa nosūtīja viedokļa projektu PRG.
13 1998. gada 3. septembrī Colipa nosūtīja vienotu nozaru atbildi SCCNFP, ko daļēji sagatavoja PRG. Šajā atbildē tā norādīja, ka SCCNFP atzinuma projekts ir jāpārskata, ņemot vērā jaunākos datus un pašreizējo riska novērtējuma metodoloģiju. SCCNFP, Colipa un PRG uzsāka ilgstošu saraksti [par šo jautājumu]. Līdz 2002. gada 15. aprīlim, kad tika pieņemta Apstrīdētā direktīva, Colipa un PRG piedalījās sanāksmēs ar SCCNFP un iesniedza tai vairākus novērtējumus attiecībā uz risku, kas saistīts ar poliakrilamīda izmantošanu kosmētikas līdzekļos.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 12. jūlijā, prasītājs cēla šo prasību.
15 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 22. augustā, Komisija atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantam cēla iebildi par nepieņemamību. Prasītājs iesniedza savus apsvērumus par šo iebildi 2002. gada 10. oktobrī.
16 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Pirmās instances tiesa (piektā palāta) 2002. gada 28. novembrī uzaicināja prasītāju sniegt atbildes uz noteiktiem jautājumiem un tostarp precizēt savu nostāju saistībā ar tā apgalvojumu, saskaņā ar kuru, pieņemot strīdīgo direktīvu, noteikti viņam piederoši patenti de facto tika atzīti par nevērtīgiem, un iesniegt Pirmās instances tiesai katra attiecīgā patenta kopiju. Prasītājs šo prasību izpildīja noteiktajā termiņā.
17 Savā prasības pieteikumā un apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu vai, pakārtoti, apvienot iebildi par nepieņemamību ar lietas izskatīšanu pēc būtības;
– atcelt Apstrīdēto direktīvu daļā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Savā iebildē par nepieņemamību Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Lietas dalībnieku argumenti
19 Prasītājs norāda, ka šī prasība ir pieņemama atbilstoši EKL 230. pantam tāpēc, ka Apstrīdētā direktīva ir saistošs tiesību akts, kas rada noteikta veida juridiskas sekas, skarot viņu tieši un individuāli. Sākotnēji viņš lūdz Pirmās instances tiesai, pirms tā pieņem lēmumu par lietas pieņemamību, izvērtēt šīs lietas būtību vai, pakārtoti, atteikties no jebkāda lēmuma pieņemšanas līdz sprieduma pasludināšanai pamata lietā. Prasītājs tostarp atsaucas uz to, ka šī lieta attiecas uz ļoti sarežģītu tiesiskā regulējuma nozari un ka prasītāja tiesiskais stāvoklis nav vērtējams atsevišķi no lietas būtības. Prasītājs apgalvo, ka šis strīds tostarp attiecas uz saistību starp Padomes 1967. gada 27. jūnija Direktīvu 67/548/EEK par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (OV P 196, 1. lpp.) un Direktīvu par kosmētiku.
20 Sava apgalvojuma atbalstam prasītājs izvirza piecus argumentus.
21 Pirmkārt, viņš apgalvo, ka, lai gan Apstrīdētā direktīva formulēta vispārīgi, tā attiecas tikai uz septiņiem Kopienas poliakrilamīda ražotājiem, kuri veido PRG. Gan faktiski, gan tiesiski lietas faktisko apstākļu rezultātā šīs sabiedrības veido slēgtu ekonomiski aktīvu uzņēmēju kategoriju, kas to nošķir no pārējiem uzņēmējiem. Saskaņā ar prasītāja teikto, pašā Direktīvā par kosmētiku tās tiek identificētas kā “ieinteresētās personas” (skat. 5.a) punktu). Prasītājs uzsver, ka pati poliakrilamīdu klātbūtne Kopienas tirgū un kosmētikas produktos pilnībā ir nodrošināta, pateicoties PRG sabiedrības locekļu pūlēm. Viņš norāda, ka, ja PRG nebūtu veikusi ieguldījumus poliakrilamīdu attīstības izaugsmē un nebūtu iesniegusi šos rādītājus Komisijai, šī sastāvdaļa nekad netiktu pārdota kosmētikas nozarē un Apstrīdētā direktīva, iespējams, nekad nebūtu tikusi pieņemta.
22 Prasītājs uzskata, ka, ņemot vērā poliakrilamīdu ražošanā vajadzīgās īpašās tehniskās un komerciālās zināšanas, trešiem uzņēmumiem īstermiņā nav iespējams ienākt šajā tirgū. Viņš piebilst, ka, ieviešot pārāk stingrus akrilamīda atlikumu daudzuma koncentrācijas ierobežojumus kosmētiskos līdzekļos, ar Apstrīdēto direktīvu tika radīts papildu šķērslis tiesiskā regulējuma veidā potenciālajiem jaunpienācējiem.
23 Prasītājs uzskata, ka ar šiem jaunajiem koncentrācijas ierobežojumiem tehniski nav iespējams ražot blīvu polikarilamīda pulveri, kas atbilstu jaunajām akrilamīda atlikumu daudzuma vērtībām, tāpēc ka mūsdienu tehnoloģijas nepieļauj visā blīvajā akrilamīdā ietvertā akrilamīda atlikuma iznīcināšanu. Tātad kosmētiskiem produktiem paredzētā blīvā akrilamīda tirgus ir slēgts de jure.
24 Vēl jo vairāk, apstrīdētie ierobežojumi attiecas īpaši uz šiem produktiem. Prasītājs apgalvo, ka šie produkti ir apstrīdēto ierobežojumu pamats un iemesls iestāžu rīcībai šajā jautājumā. Tātad starp Apstrīdēto direktīvu un prasītāja situāciju pastāv cēloņsakarība. Prasītājs ir vienīgais uzņēmējs, kas ražo blīvu poliakrilamīdu un laiž to tirgū pulvera veidā lietošanai kosmētikā. Citi uzņēmēji ražo emulsijas šķidrā veidā, uz ko neattiecas jaunie akrilamīda atlikumu daudzuma koncentrācijas ierobežojumi. Tātad ar strīdīgo direktīvu tiek skarts prasītājs īpašā veidā tādējādi, ka viņš ir vienīgais uzņēmējs, kurš ražo poliakrilamīda blīvo pulveri kosmētikas rūpniecības nozarē un šī produkta īpašo raksturīgo īpašību dēļ.
25 Otrkārt, prasītājs uzskata, ka ar strīdīgo direktīvu viņš tiek skarts individuāli, jo tā negatīvi ietekmē noteiktas, jau pastāvošas un viņam piederošas īpašas tiesības, kas to nošķir no pārējiem ekonomiski aktīviem uzņēmējiem.
26 No šī viedokļa [raugoties], viņš apgalvo, ka ar Apstrīdēto direktīvu viņam noteikti tiek liegta kopš 2004. gada viņam piederoša patenta aizsardzība Francijā, ciktāl šai dalībvalstij nebūs citas izvēles iespējas, kā vien piemērot Apstrīdētajā direktīvā noteiktos poliakrilamīdu ierobežojumus, ar kuru prasītāja patentu de facto atzīst par nevērtīgu. Prasītājs apgalvo, ka tā ekskluzīvās tiesības laist tirgū produktus, kuri ir tā izgudrojumu rezultāts, ir identiskas prasītāja tiesībām, balstoties uz tā reģistrēto preču zīmi lietā, kas bija pamatā Tiesas 1994. gada 18. maija spriedumam lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp.
27 Prasītājs norāda, ka viņš ražo blīvus poliakrilamīda produktus, kas paredzēti izmantošanai kosmētikas rūpniecības nozarē, izmantojot īpašu ražošanas procesu, kas ir ilgstošas izpētes un attīstības, kā arī apjomīgu ieguldījumu rezultāts. Viņam [piederošais] patents ietver tehnoloģisku procesu, kādu izmanto kosmētikā, kur prasītājs ražo blīvus biezinošos polimērus, kuri maina kosmētisko līdzekļu, tādu kā šampūnu un krēmu, viskozitāti un tekstūru tādējādi, ka iznīcina šķīdinātājus (minerāleļļas) un virsmas aktīvās vielas (nonilfenolu un citus etoksilātus), kuru klātbūtni nav iespējams iznīcināt emulsijās, ko ražo tā konkurenti, kuri izmanto tradicionālas tehnoloģijas.
28 Atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem (skat. šī sprieduma 16. punktu), prasītājs precizēja, ka šajā gadījumā viņš jo īpaši balstījās uz diviem patentu pieteikumiem, proti, Nr. 00 02664 (2805461) un Nr. 01 00963 (2819719), kas iesniegti, attiecīgi, 2000. gada 28. februārī un 2001. gada 19. janvārī. Attiecīgie patenti ietvēra gan procesus, gan kosmētiskus savienojumus.
29 Prasītājs norāda, ka viņš saviem klientiem un gala patērētājiem piedāvāja produktus, kuros bija apvienoti divi svarīgi faktori, proti, blīvs [produkta] stāvoklis un monomēra akrilamīda vismazākie atlikumu daudzumi. Šie faktori prasītājam ir būtiski un sniedz viņam nozīmīgu priekšrocību attiecībā pret tā konkurentiem. Tomēr ar Apstrīdēto direktīvu prasītājam netiek ļauts likt lietā tā patentēto ražošanas procesu izmantošanai kosmētikā, jo tajā patentētā tehnoloģija neatbilst Apstrīdētajā direktīvā noteiktajiem jaunajiem koncentrāciju apjomiem attiecībā uz akrilamīda atlikumu daudzumu kosmētikas līdzekļos.
30 Prasītājs apstrīd Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru [viņam piederošais] patents aptver citus iespējamus izmantošanas veidus farmaceitiskās un veterinārās ražošanas nozarē. Viņš apgalvo, ka, iesniedzot patenta pieteikumu, vispārpieņemta prakse ir – paredzēt tik daudz izmantojumu, cik vien iespējams, tādā veidā aptverot iespējamos nākotnes tirgus pat tad, ja produkts vēl faktiski nav gatavs laišanai tirgū visiem šiem izmantošanas veidiem. Šajā gadījumā prasītāja patents ir gatavs tikai izmantošanai kosmētikā. Turklāt tiesiskā regulējuma [noteikto] ierobežojumu dēļ ar to nevar vienlaicīgi aptvert gan kosmētisku, gan farmaceitisku pielietojumu.
31 Prasītājs piebilst, ka tā tiesību aizsardzība ir augstākais tiesību princips, kas ir jāievēro jebkurā situācijā, kur uz spēles liktas indivīdu tiesības un brīvība. Šis princips izriet no Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. panta.
32 Treškārt, prasītājs norāda, ka Komisija ir pārkāpusi procesuālās tiesības, kuras viņam piešķir Direktīvas par kosmētiku 13. pants. Saskaņā ar prasītāja teikto, šajā pantā tostarp ir noteikts, ka “jebkurai ieinteresētai personai” ir jādara zināms jebkurš ierobežojošs pasākums, kas ir pieņemts atbilstoši šai direktīvai, līdz ar informāciju par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Prasītājs jo īpaši norāda, ka ar minēto pantu netiek nodalīti Komisijas pieņemtie tiesību akti, lai ierobežotu ķīmisko vielu izmantošanu kosmētikas līdzekļos, un dalībvalstu veiktie pasākumi, lai rūpētos par to, ka kosmētisko līdzekļu gala patēriņa produkts atbilstu šiem ierobežojumiem šo valstu teritorijā. Viņš uzskata, ka Komisijai bija pienākums viņam paziņot visus ierobežojumus poliakrilamīdu izmantošanai kosmētikas līdzekļos.
33 Šajā sakarā prasītājs apstrīd Komisijas interpretāciju par Direktīvu par kosmētiku. Viņš iebilst, ka ar šo direktīvu regulētajā nozarē Komisijas parasti neierobežotā diskrecionārā vara ir ierobežota, jo tai jāapspriežas ar nozares ekspertiem un kompetentām zinātniskām komitejām, un tā var pieņemt tikai tādus pielāgojošus pasākumus, ko apstiprinājusi ad hoc komiteja. Saskaņā ar prasītāja teikto, tieši tāda ir Direktīvas par kosmētiku 10. un 13. pantā paredzēto procesuālo noteikumu iedarbība. EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē atsevišķi tiek nošķirti attiecīgie uzņēmumi, kam ar šiem pantiem tiek piešķirta īpaša aizsardzība.
34 Attiecībā uz Komisijas atsauci uz Pirmās instances tiesas 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā T‑199/96 Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, II‑2805. lpp., 58. punkts, prasītājs norāda, ka Pirmās instances tiesa nepārprotami ir atzinusi inter partes procedūras esamību. Viņš atzīmē, ka Pirmās instances tiesa nodala “administratīvo” un “likumdošanas” procesu, kas noved pie Kopienas pasākuma pieņemšanas un kas atzīst, ka personām, kuras ir tieši ieinteresētas administratīvā procesa galarezultātā un/vai ir piedalījušās administratīvajā procesā, kas noved pie Kopienas pasākuma pieņemšanas, ir procesuālās tiesības attiecībā uz šo pasākumu. Šajā gadījumā prasītājs atsaucas uz viņam esošām, īpašām, no Apstrīdētās direktīvas atvasinātām tiesībām, jo viņš ir piedalījies administratīvajā procesā, iesniedzot zinātniskus datus un komentārus visa pielāgošanas procesa laikā. Tomēr Komisija izvērtēja prasītāja produktu, neņemot vērā datus, ko tas iesniedza administratīvajā procesā, kas noveda pie Komisijas priekšlikuma pieņemšanas. Šādi rīkojoties, Komisija pieņēma Apstrīdēto direktīvu, neievērojot procedūru un pretēji acquis communautaire [normām] poliakrilamīdu jomā.
35 Katrā ziņā, pat tad, ja Pirmās instances tiesa atzīs Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru ar Direktīvas par kosmētiku 13. pantu viņam netiek piešķirtas nekādas procesuālās tiesības, jo Apstrīdēto direktīvu pieņēma, piemērojot tās pašas direktīvas 8. panta 2. punktu, ar minēto pantu tiek ieviests administratīvais process, kura ietvaros viņš iegūst pamattiesības uz aizsardzību. Prasītājs jo īpaši atzīmē, ka Direktīvas par kosmētiku 8. panta 2. punktā paredzēts, ka grozījumi, kas domāti šīs direktīvas pielikumu pielāgošanai tehniskajam progresam, ir pieņemti pēc apspriešanās ar SCCNFP.
36 Ceturtkārt, prasītājs, atsaucoties uz Tiesas 1991. gada 16. maija spriedumu lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑2501. lpp., norāda, ka Apstrīdētās direktīvas iedarbība uz minēto situāciju ir tāda, kas prasītāju noteiktu viņam īpaši raksturīgu pazīmju dēļ nošķir no visiem citiem uzņēmējiem pat PRG ietvaros. Šajā sakarā prasītājs norāda, ka viņš ir viens no nedaudziem PRG uzņēmumiem, kuri ražo gan akrilamīdu, gan poliakrilamīdu. Apstrīdētā direktīva situāciju ietekmē tādējādi, ka ar to prasītājs tiek skarts tādā pašā veidā kā direktīvas adresāti, jo faktiski ar šī pasākuma pieņemšanu prasītāja akrilamīdu ražošanas uzņēmējdarbība ir pakļauta riskam. Laika gaitā prasītājs ir izveidojis “tirgus nišu”, izmantojot savu unikālo un augsto tehnoloģiju poliakrilamīdu ražošanas procesu. Tādējādi prasītāja pozīcija ir īpaša un nošķir to no konkurentiem, kuri darbojas tradicionālajā biezinātāju tirgū. Līdz ar to Apstrīdētajai direktīvai ir īpaša ekonomiska ietekme uz prasītāju, jo viņš būs spiests pamest gan savu uzņēmējdarbību kosmētikas nozarē un [veiktos] finansiālos ieguldījumus, gan rūpnieciskās īpašuma tiesības.
37 Turklāt prasītājs apgalvo, ka viņa rīcībā nav nekādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pret kādu citu Kopienas tiesas, administratīvo vai valsts iestādi. Prasītājs piebilst, ka, dalībvalstīm pieņemot Apstrīdēto direktīvu, ar tās transponēšanas pasākumiem viņs netiks skarts tieši un individuāli.
38 Piektkārt, prasītājs atsaucas uz neseno judikatūras attīstību [jautājumā par] EKL 230. panta 4. punkta piemērošanu, kas izriet no Pirmās instances tiesas 2002. gada 3. maija sprieduma lietā T‑177/01 Jégo Quéré/Komisija, Recueil, II‑2365. lpp., un ģenerāladvokāta Džeikoba [Jacobs] secinājumiem par Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677., I‑6681. lpp.
39 Komisija nepiekrīt prasītāja izvirzītajiem argumentiem par šīs prasības pieņemamību. Tā uzskata, ka Pirmās instances tiesa var lemt par šīs prasības pieņemamību neatkarīgi no tās būtības un ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, nav nekādas saistības starp jautājumu par zinātniskajiem datiem, kas iesniegti saskaņā ar Direktīvu Nr. 67/548, un prasītāja situāciju atbilstoši Direktīvai par kosmētiku.
40 Pirmkārt, Komisija uzskata, ka prasītājs nav slēgtās akrilamīda ražotāju grupas biedrs. Tā norāda, ka prasītājs nav skaidrojis iemeslus, kāpēc citi, nevis septiņi Kopienas poliakrilamīda ražotāji, ir izslēgti no šī tirgus, tādējādi traucējot konkurenci ar esošajiem ražotājiem.
41 Tā uzskata, ka ar Direktīvas par kosmētiku 5.a) punktu netiek paredzēts veidot slēgtu kosmētisko sastāvdaļu ražotāju kategoriju. Šis noteikums uzliek Komisijai par pienākumu sastādīt orientējošu sastāvdaļu, nevis to ražotāju sarakstu.
42 Otrkārt, Komisija apgalvo, ka ar patenta pieteikumiem prasītājs netiek izcelts un viņš netiek nostādīts situācijā, kura ir līdzīga vai analoga prasītāja situācijai iepriekš minētajā lietā Cordoniu/Padome.
43 Saskaņā ar Komisijas teikto, prasītājs nav sniedzis skaidrojumu tam, kādā veidā Apstrīdētā direktīva atzīst patentus par spēkā neesošiem vai padara nenozīmīgu to piešķirto aizsardzību. Tā atzīmē, ka ar Apstrīdēto direktīvu tiek noteikts akrilamīda maksimālo atlikumu daudzums gatavos kosmētikas līdzekļos, ka akrilamīda izmantošana nav aizliegta un ka prasītājs nav norādījis faktisko akrilamīda atlikumu daudzumu tā patentētajos produktos pirms Apstrīdētās direktīvas pieņemšanas. Patentu pieteikumu pārbaude neuzrāda nekādus datus par akrilamīda atlikumu daudzumiem produktos, kas ir aizsargāti ar [šiem pieteikumiem]. Tādējādi prasītājs nav pierādījis, ka ar jauno ierobežojumu piemērošanu gataviem kosmētikas līdzekļiem faktiski tiek ietekmēti ar patentu [reģistrācijas] pieteikumiem aptvertie ķīmiskie savienojumi.
44 Komisija atsaucas uz 2000. gada 28. februāra un 2001. gada 19. janvāra patentu pieteikumiem Nr. 00 02664 (2805461) un Nr. 01 00963 (2819719). Tā atzīmē, ka ar otro pieteikumu tiek aptverti produkti, kas neaprobežojas tikai ar kosmētikas līdzekļiem, bet attiecas arī uz farmaceitiskiem, veterināriem un mazgāšanas līdzekļiem, kurus Apstrīdētā direktīva pilnīgi neskar. Tā arī atzīmē, ka ar pirmo patenta pieteikumu tiek aptverta “viena vai vairāku” nejonisku monomēru, tostarp akrilamīda, izmantošana. Tā piebilst, ka veids, kādā šie produkti ir uzskaitīti, norāda uz to savstarpējo aizvietojamību. Šādā gadījumā 2000. gada 28. februāra patenta pieteikums nezaudētu neko no savas vērtības vai sava iedarbīguma pat tad, ja akrilamīdi būtu pilnībā aizliegti.
45 Attiecībā uz prasītāja situāciju iepriekš minētajā lietā Codorniu/Padome Komisija atzīmē, ka šajā lietā ar apstrīdēto nosacījumu bija paredzēts izmantot nosaukumu “crémant” dzirkstošos vīnos, kas ražoti īpašos apstākļos Francijā un Luksemburgā. Codorniu Spānijas ražotājs 1924. gadā Spānijā reģistrēja grafisko preču zīmi “Gran Crémant de Codorniu” un attiecīgi izmantoja šo preču zīmi gan pirms, gan pēc tās reģistrācijas. Saglabājot tiesības tikai Francijas un Luksemburgas ražotājiem izmantot nosaukumu “crémant”, ar strīdīgo nosacījumu Codorniu tika liegts izmantot savu preču zīmi. Komisija uzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs (skat., jo īpaši šī sprieduma 26.–28. punktu), ar patenta pieteikumiem viņam netiek piešķirtas “īpašas tiesības laist tirgū poliakrilamīdus kā kosmētikas līdzekļu sastāvdaļas”, bet gan tikai viņam tiek piešķirtas tiesības liegt citiem ražotājiem pārdot līdzīgus ķīmiskus preparātus.
46 Treškārt, Komisija uzskata, ka prasītāja procesuālās tiesības netika pārkāptas Apstrīdētās direktīvas pieņemšanas laikā. Tā atzīmē, ka šī direktīva tika pieņemta, nevis piemērojot Direktīvas par kosmētiku 13. pantu, bet gan piemērojot šīs direktīvas 8. panta 2. punktu. Tomēr individuālie uzņēmumi un uzņēmumu asociācijas nepiedalās Direktīvas par kosmētiku 8. panta 2. punktā paredzētajā procesā; tie neuzsāk procesu un ar tiem neapspriežas tā norises laikā.
47 Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesa savā spriedumā iepriekš minētajā lietā Bergaderm un Goupil/Komisija (59. punkts) ir skaidri noteikusi, ka Direktīvas par kosmētiku 8. panta 2. punktā paredzētais process noved pie tiesību akta pieņemšanas. Tomēr tiesību akta pieņemšana neprasa nodrošināt aizsardzības tiesības, ja vien šajā ziņā nepastāv izņēmums, kāds arī nav ietverts Direktīvā par kosmētiku
48 Ceturtkārt, Komisija uzskata, ka prasītājs nav izskaidrojis, kādā veidā ar faktu, ka “[viņš] ir viens no nedaudziem” akrilamīda un poliakrilamīda ražotājiem, tā situācija tiek nošķirta no citiem ražotājiem. Komisija apgalvo – tikai fakts, ka ar Apstrīdēto direktīvu tiek skartas prasītāja darbības akrilamīda nozarē, nav pietiekams [pamats], lai piešķirtu prasītajam tiesības prasīt tās atcelšanu.
49 Attiecībā uz prasītāja argumentu, kas izklāstīts šī sprieduma 37. punktā, Komisija norāda, ka, pirmkārt, ir grūti piekrist prasītāja apgalvojumam, saskaņā ar kuru Apstrīdētajai direktīvai ir tieša, beznosacījuma un neatgriezeniska iedarbība, liedzot dalībvalstīm jebkādu diskrecionāro varu tās īstenošanā, un, otrkārt, ka ar valsts transponēšanas pasākumiem prasītājs nav ticis skarts tieši. Tā apgalvo – ja ar Apstrīdēto direktīvu prasītājs tiek skarts tieši, tas pats attiecas arī uz valsts transponēšanas pasākumiem, tāpēc ka tie atspoguļo direktīvu.
50 Piektkārt, Komisija norāda, ka nesenie jauninājumi, ko jautājumā par pieņemamību nesen ieviesusi Pirmās instances tiesa savā spriedumā iepriekš minetajā lietā Jégo‑Quéré/Komisija un ģenerāladvokāta Džeikoba secinājumos par spriedumu iepriekš minētajā lietā Unión Pequeños Agricultores/Padome, nesniedz atbalstu prasītājam. Tā piebilst, ka spriedumā šajā pēdējā minētajā lietā Tiesa ir skaidri apstiprinājusi pastāvošo judikatūru jautājumā par pieņemamību. Jebkurā gadījumā, šajā situācijā prasītājs neprasa regulas, kā tas prasīts divās iepriekš minētajās lietās, bet gan direktīvas atcelšanu. Atšķirībā no regulas direktīva ir jāīsteno dalībvalstīm, kurām tā ir adresēta.
Pirmās instances tiesas vērtējums
51 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja viens lietas dalībnieks to pieprasa, Pirmās instances tiesa var lemt par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 3. punktu, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa (piektā palāta) uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu vajadzīgo informāciju un ka nav jāsāk mutvārdu process. Turklāt tā uzskata, ka nav pamata apvienot iebildi par nepieņemamību ar lietas izskatīšanu pēc būtības.
52 Atbilstoši EKL 230. panta ceturtās daļas noteikumiem, “jebkura fiziska vai juridiska persona [..] var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli”.
53 Šī lieta ir par tādas prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību, ko atbilstoši [minētajam] noteikumam juridiska persona cēlusi pret noteiktiem noteikumiem Komisijas pieņemtajā Direktīvā par kosmētiku, piemērojot šīs direktīvas 8. panta 2. punktu.
54 Lai gan EKL 230. panta ceturtajā daļā nav skaidri aplūkota pieņemamība privātpersonu celtajai prasībai atcelt direktīvu, nav strīda par to, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru – tikai fakts, ka apstrīdētais akts ir direktīva, nav pietiekams, lai šādu prasību atzītu par nepieņemamu (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑135/96 UEAPME/Padome, Recueil, II‑2335. lpp., 63. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. septembra rīkojums lietā T‑223/01 Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, Recueil, II‑3259. lpp., 28. punkts). Turklāt – Kopienu iestādes tikai ar attiecīgā akta veida izvēli nevar liegt tiesisko aizsardzību, kas privātpersonām tiek piešķirta [ar šo] EK līguma noteikumu (Pirmās instances tiesas 2002. gada 14. janvāra rīkojums lietā T‑84/01 Association contre l'heure d'été/Parlaments un Padome, Recueil, II‑90. lpp., 23. punkts, un iepriekš minētajā lietā Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, 28. punkts).
55 Citiem vārdiem sakot, pastāvot noteiktiem apstākļiem, pat tad, ja normatīvs tiesību akts ir vispārīgi piemērojams lielākai daļai uzņēmēju, dažus no tiem tas var skart tieši un individuāli (skat. Tiesas 1985. gada 17. janvāra spriedumu lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 11.–32. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 27. jūnija spriedumu lietā T‑172/98, apvienotajās lietās no T‑175/98 līdz T‑177/98 Salamander u.c./Parlaments un Padome, Recueil, II‑2487. lpp., 30. punkts).
56 Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka, atbilstoši pastāvošai judikatūrai, personas, kuras nav lēmumu adresāti, saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu, var apgalvot, ka tās ir individuāli skartas tikai tad, ja šis akts dažu tām specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas tās raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ tās individuāli izceļ analogi adresātam (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197., 223. lpp.; sprieduma iepriekš minētajā lietā UEAPME/Padome, 69. punkts, un rīkojuma iepriekš minētajā lietā Association contre l'heure d'été/Parlaments, 24. punkts).
57 Šo fiziskas vai juridiskas personas celtās prasības pieņemamības nosacījumu Tiesa nesen vēlreiz ir apstiprinājusi savos spriedumos iepriekš minētajā lietā Union de Pequeños Agricultores/Padome (36. punkts) un 2004. gada 1. aprīļa spriedumā lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré, Recueil, I‑3425. lpp., 45. punkts.
58 Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka ar Apstrīdēto direktīvu viņš tiek skarts individuāli, jo viņš pieder ierobežotam uzņēmēju lokam, uz kuriem attiecas šī direktīva.
59 Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka iespēja vairāk vai mazāk precīzi noteikt tiesību subjektu skaitu vai identitāti, uz kuriem attiecas normatīvs tiesību akts, noteikti nenozīmē to, ka šie tiesību subjekti jāuzskata par tādiem, kuri ar šo pasākumu ir tikuši skarti individuāli, ciktāl ir skaidrs, ka šāda piemērošana tiek izdarīta saskaņā ar attiecīgajā tiesību aktā noteikto objektīvo tiesisko un faktisko situāciju (Tiesas 1993. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑213/91 Abertal u.c./Komisija, Recueil, I‑3177. lpp., 17. punkts, un 1996. gada 15. februāra spriedums lietā C‑209/94 P Buralux u.c./Padome, Recueil, I‑615. lpp., 24. punkts).
60 Arī no judikatūras izriet, ka – tikai fakts, ka uzņēmējs, kas darbojas nozarē, kuru skar pasākums, nav pietiekams, lai šo uzņēmēju varētu uzskatīt par individuāli skartu EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē (šajā sakarā skat. sprieduma iepriekš minētajā lietā Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, 14. punktu, un Tiesas 1993.gada 21. jūnija rīkojumu lietā C‑276/93 Chiquita Banana u.c./Padome, Recueil, I‑3345. lpp., 12. punkts, un 1995. gada 23. novembra rīkojumu lietā C‑10/95 P Asocarne/Padome, Recueil, I‑4149. lpp., 42. punkts). Šāda judikatūra tiek skaidrota ar papildu elementa klātesamību šajos gadījumos, proti, cēloņskarību starp attiecīgajiem uzņēmējiem un iestādes iejaukšanos, parādot to, ka tad, kad tika pieņemts strīdīgais pasākums, iestāde noteica katram uzņēmējam piešķiramo režīmu (šajā sakarā skat. Tiesas 1971. gada 13. maija spriedumu apvienotajās lietās no 41/70 līdz 44/70 International Fruit Company u.c./Komisija, Recueil, 411. lpp., 20. punkts, un 1990. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑354/87 Weddel/Komisija, Recueil, I‑3847. lpp., 22. punkts). Tomēr šis nosacījums neatbilst šīs lietas apstākļiem.
61 Ar Apstrīdēto direktīvu tiek grozīta Direktīva par kosmētiku, tostarp iekļaujot poliakrilamīdu to vielu sarakstā, kuras kosmētiskie līdzekļi nevar ietvert, pārsniedzot noteiktus ierobežojumus, kas norādīti Direktīvas par kosmētiku III pielikumā, un nosakot poliakrilamīdiem maksimāli pieļaujamo atlikumu daudzumu ķermeņa kopšanas produktiem, kuri nav jānoskalo, 0,1 mg/kg, un citiem kosmētikas līdzekļiem – 0,5 mg/kg. No tā izriet, ka Apstrīdētā direktīva ir piemērojama objektīvi noteiktām situācijām un ar to tiek radītas tiesiskas sekas vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām, proti, jo īpaši visiem kosmētikas ražotājiem.
62 Ir acīmredzams, ka ar attiecīgajiem noteikumiem prasītājs tiek skarts tikai kā uzņēmējs, kurš darbojas poliakrilamīda ražošanas nozarē, tādā pašā veidā kā jebkurš cits uzņēmējs šādā situācijā. No šī sprieduma 59. un 60. punktā minētās judikatūras izriet, ka ar šo pazīmi vien nepietiek, lai noteiktu, ka prasītājs ir ticis skarts individuāli ar šiem noteikumiem. Šajā sakarā nav būtiskas nozīmes tam, ka Kopienā poliakrilamīdus ražo tikai septiņi uzņēmumi un ka, saskaņā ar prasītāja teikto, viņš ir vienīgais uzņēmējs, kurš ražo poliakrilamīdu blīvā veidā un laiž to tirgū pulvera veidā izmantošanai kosmētikā.
63 Jebkurā gadījumā, pretēji prasītāja apgalvotajam, poliakrilamīda ražotāju loks Apstrīdētās direktīvas pieņemšanas brīdī nebija slēgts, jo šajā direktīvā nav nekā tāda, kas atturētu uzņēmējus, kuri līdz tās pieņemšanai vēl nedarbojās poliakrilamīda ražošanas nozarē, vēlāk uzsākt šāda veida uzņēmējdarbību.
64 Otrkārt, prasītājs uzskata, ka viņš ir individuāli skarts ar strīdīgo direktīvu, jo tā ir negatīvi ietekmējusi viņa tiesības, kas izriet no viņam piederošiem patentiem, tādējādi nošķirot to no pārējiem uzņēmumiem. Prasītājs apgalvo, ka ar strīdīgo direktīvu viņam tiek atņemtas tiesības, kuras viņam ir piešķirtas saskaņā ar diviem iepriekš minētajiem patentu pieteikumiem un tādējādi viņš tiek nostādīts analoģiskā situācijā kā prasītājs iepriekš minētajā lietā Codorniu/Padome.
65 Pat ja šī argumenta pārbaudes nolūkos varētu pieņemt, ka prasītājam ir ekskluzīvas tiesības, kas izriet no atttiecīgajiem patentiem, Pirmās instances tiesa uzskata, ka prasītāja situācija būtiski atšķiras no prasītāja situācijas spriedumā, kas bija pamatā iepriekš minētajai lietai Codorniu/Padome.
66 Ir jāatgādina, ka šī lieta attiecas uz Spānijas sabiedrību Codorniu, kas ražo un pārdod dzirkstošos vīnus un kas ir Spānijas grafiskās preču zīmes “Gran Crémant de Codorniu” īpašniece, kuru tā izmanto kopš 1924. gada, lai apzīmētu vienu no saviem dzirkstošajiem vīniem. Šī sabiedrība izmantoja šo preču zīmi gan pirms, gan pēc tās reģistrācijas. Tiesa savā spriedumā atzina, ka strīdīgais nosacījums – saglabāt tiesības lietot jēdzienu “crémant” tikai Francijas un Luksemburgas ražotājiem – būtu novedis pie tā, ka Codorniu būtu liegts izmantot tai piederošo preču zīmi.
67 Tomēr šajā gadījumā prasītājam nav tādas ekskluzīvas “kosmētiskā līdzekļa” ražošanas tiesības, kādas tās ir definētas Direktīvas par kosmētiku 1. pantā. No paša prasītāja argumentiem izriet, ka viņš ražo poliakrilamīdus blīvā veidā, lai tos kā kosmētikas ražošanas izejvielas vai sastāvdaļas piegādātu kosmētikas ražotājiem.
68 Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pretēji strīdīgajam nosacījumam spriedumā iepriekš minētajā lietā Codorniu/Padome, ar Apstrīdēto direktīvu prasītājam netiek liegta iespēja izmantot savas ekskluzīvās tiesības. Apstrīdētās direktīvas mērķis ir ierobežot poliakrilamīdu izmantošanu kosmētikas līdzekļos. Ja apgalvojums, saskaņā ar kuru prasītāja patentētais ražošanas process un sastāvdaļas neatbilst Apstrīdētās direktīvas prasībām, izrādītos patiess, un tādējādi to laišana tirgū varētu kļūt apgrūtināta vai arī pārdošana prasītāja esošajiem klientiem kļūtu pat neiespējama, šis apstāklis ir uzskatāms tikai par Apstrīdētās direktīvas netiešām sekām.
69 Ar Apstrīdēto direktīvu prasītājs nav ticis skarts kā eksluzīvo tiesību īpašnieks, bet gan tikai kā izejvielu vai sastāvdaļu, ko izmanto kosmētikas līdzekļos, ražotājs tādā pašā veidā kā citi uzņēmēji, kuri ražo šīs izejvielas vai sastāvdaļas. Tāpat ir jāatzīmē, ka ekskluzīvās patenta īpašnieka tiesības saglabā izgudrotājam tā produkta vai [ražošanas] procesa izmantošanas monopolu un [tādējādi] ļauj tam iegūt atalgojumu par savu izgudrojumu, negarantējot tam šādu atalgojumu visos gadījumos (skat., pēc analoģijas, Tiesas 1996. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietā C‑267/95 un C‑268/95 Merck un Beecham, Recueil, I‑6285. lpp., 31 punkts).
70 Vēl jo vairāk – kā Komisija to pamatoti uzsvēra – prasītāja eksluzīvās tiesības vēl joprojām ir spēkā un to izmantošana noteikti neaprobežojas ar kosmētiskajiem līdzekļiem, bet potenciāli var attiekties arī uz farmaceitiskiem, veterināriem un mazgāšanas līdzekļiem. Šāda iespēja nākotnē netiek izslēgta pat tad, ja prasītājs pašreiz šādus līdzekļus neražo.
71 Tātad ir jāuzskata, ka šādas iespējas pastāvēšana norāda uz atšķirību starp prasītāja situāciju konkrētajā gadījumā un prasītāja situāciju iepriekš minētajā lietā Codorniu/Padome, kurā strīdīgā noteikuma mērķis bija nekavējoties un noteikti atzīt prasītāja preču zīmes komerciālo pielietojumu par nelikumīgu.
72 Treškārt, prasītājs norāda, ka ir pārkāptas viņa kā “ieinteresētās personas” procesuālās tiesības, pamatojoties uz Direktīvas par kosmētiku 13. pantu, pieņemot Apstrīdēto direktīvu, un tādējādi ar šo direktīvu prasītājs ir ticis skarts individuāli tādā veidā, kas to nošķir no pārējiem uzņēmējiem.
73 Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis arguments ir kļūdains. Jāatzīst, ka no Apstrīdētās direktīvas otrā citāta nepārprotami izriet, ka tās tiesiskais pamatojums ir Direktīvas par kosmētiku 8. panta 2. punkts, nevis šīs direktīvas 13. pants. Direktīvas par kosmētiku 13. pants attiecas uz individuāliem pasākumiem par kosmētisko līdzekļu tirgū laišanas aizliegumu vai ierobežojumu, kas pieņemti, piemērojot šo direktīvu. Ar šo nosacījumu tiek uzlikts par pienākumu skaidri pamatot šos pasākumus un darīt tos zināmus “ieinteresētajai personai” ar norādi par dalībvalstīs spēkā esošiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un termiņu, kurā šos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var izmantot.
74 Tomēr Apstrīdētā direktīva nav individuāls akts par kosmētikas līdzekļu tirgū laišanas ierobežojumu vai aizliegumu, bet gan Komisijas pieņemts vispārējs tiesību akts, piemērojot Direktīvas par kosmētiku 8. panta 2. punktu, tostarp, lai pielāgotu šīs direktīvas III pielikumu tehniskajam progresam. Ar Direktīvas par kosmētiku 8. panta 2. punktu prasītājam netiek piešķirtas nekādas procesuālas tiesības. Tādējādi var secināt, ka ar Apstrīdētās direktīvas pieņemšanu nevar tikt pārkāptas nekādas procesuālās tiesības.
75 Vēl jo vairāk – ar Direktīvas par kosmētiku 8. panta 2. punktā paredzēto apspriešanos ar SCCNFP process, kas noved pie attiecīgā tiesību akta pieņemšanas, netiek pārveidots par administratīvu procesu, kā to apgalvo prasītājs, nedz arī šajā ziņā viņam tiek radītas tiesības tikt uzklausītam no Komisijas puses šī procesa laikā, kas eventuāli varētu viņu nošķirt no pārējām trešām personām.
76 Ceturtkārt, prasītājs, pēc analoģijas atsaucoties uz spriedumu iepriekš minētajā lietā Extramet Industrie/Padome, apgalvo, ka ar Apstrīdēto direktīvu tiek ietekmēta prasītāja situācija tādējādi, ka prasītājam piemītošu noteiktu raksturīgu iezīmju dēļ viņš tiek nošķirts no visiem pārējiem uzņēmējiem. Šajā sakarā prasītājs norāda, ka tas ir viens no nedaudziem PRG uzņēmumiem, kas ražo gan akrilamīdu, gan poliakrilamīdu, un ka Apstrīdētajai direktīvai uz to ir īpaša ekonomiska ietekme, kuras rezultātā prasītājs būs spiests pamest uzņēmējdarbību šajā kosmētikas nozarē, kā arī zaudēs visus finansiālos ieguldījumus un savas rūpnieciskā īpašuma tiesības.
77 Pirmās instances tiesa uzskata, ka šim argumentam nevar piekrist. No sprieduma iepriekš minētajā lietā Extramet Industrie/Padome izriet, ka tikai tādēļ, ka šī norma ir ietekmējusi uzņēmuma saimniecisko darbību, tas nav ticis skarts ar tiesību aktu. Minētajā spriedumā aplūkotā situācija radās īpašu apstākļu kopuma rezultātā, kuri nav izspriežamās lietas apstākļi, un prasītājs nav pierādījis, ka viņš atradās līdzīgā situācijā kā sabiedrība Extramet Industrie kalcija metāla tirgū. Šajā spriedumā (17. punkts) Tiesa uzskatīja, ka uzņēmums ir uzskatāms par skartu individuāli tad, kad tas ir gan lielākais importētājs, gan gala patērētājs produktam, kas bija attiecīgo antidempinga pasākumu priekšmets, un arī pierādīja, ka uzņēmuma ekonomiskā aktivitāte ļoti lielā mērā ir atkarīga no tā importa un tas ir ticis būtiski ietekmēts ar apstrīdēto regulu, ņemot vērā ierobežoto attiecīgā produkta ražotāju skaitu un grūtības, ar kurām tam jāsaskaras, nodrošinot piegādes no vienīgā Kopienas ražotāja – tās galvenā konkurenta apstrādātajam produktam. Tiesa uzskatīja, ka šāds faktu kopums veidoja līdzīgu situāciju, kādā atradās sabiedrība Extramet Industrie, un, raugoties no attiecīgā pasākuma viedokļa, nošķīra to no citiem ražotājiem. Tomēr šajā lietā šiem faktiem nav ekvivalenta.
78 Piektkārt, attiecībā uz prasītāja argumentu, kas pamatots ar neseno judikatūras attīstību jautājumā par EKL 230. panta ceturtās daļas piemērošanu, kas izriet no sprieduma iepriekš minētajā lietā Jégo‑Quéré/Komisija un ģenerāladvokāta Džeikoba secinājumiem par spriedumu lietā Union de Pequeños Agricultores/Padome, ir pietiekami atzīt, ka Tiesa savos spriedumos iepriekš minētajā lietā Union de Pequeños Agricultores/Padome (36. punkts) un lietā Jégo‑Quéré/Komisija (37., 38. un 45. punkts) ir apstiprinājusi savu pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā.
79 Tātad ir jāsecina – prasītājs nav pierādījis to, ka viņš ir ticis skarts individuāli ar Apstrīdēto direktīvu.
80 No tā izriet, ka prasība nav pieņemama un tāpēc ir jānoraida, nepārbaudot jautājumu par to, vai prasītājs ir ticis skarts tieši ar Apstrīdēto direktīvu.
Par tiesāšanās izdevumiem
81 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt izdevumus saskaņā ar atbildētājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) prasītājs sedz savus tiesāšanās izdevumus pats un atlīdzina atbildētājas tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts Luksemburgā 2004. gada 6. septembrī.