Lieta T‑406/08
Industries chimiques du fluor (ICF)
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Pasaules alumīnija fluorīda tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un tirgu sadale – Pārkāpuma pierādīšana – Tiesības uz aizstāvību – Atbilstība starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 18. jūnija spriedums
1. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Pašrocīgs advokāta paraksts – Stingri piemērojama būtiska norma – Prasības pieteikuma oriģināleksemplārs, kurā ir paraksts, kas nav pašrocīgs, un kuram pievienota vēstule ar tā paša pārstāvja pašrocīgu parakstu – Šaubu par prasības pieteikuma autora identitāti neesamība – Pieņemamība
(Tiesas statūtu 21. pants; Vispārējās tiesas reglamenta 43. panta 1. un 6. punkts)
2. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Netiešu pierādījumu kopuma izmantošana – Nepieciešamais pierādījuma spēka līmenis
(EKL 81. pants)
3. Aizliegtas vienošanās – Saskaņotas darbības – Jēdziens – Pret konkurenci vērsts mērķis – Pietiekams konstatējums – Nepieciešamība pārbaudīt kritēriju, kas reglamentē saskaņotu darbību jēdzienu, esamību “in concreto” – Neesamība
(EKL 81. panta 1. punkts)
4. Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu – Jēdziens – Uzņēmumu, kas ir pārkāpuma līdzdalībnieki, personiskā atbildība par visu minēto pārkāpumu – Nosacījumi – Pierādīšanas pienākums – Vienots mērķis – Jēdziens
(EKL 81. panta 1. punkts)
5. Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Nepieciešamais saturs – Tiesību uz aizstāvību ievērošana
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts)
6. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Lēmums, kas atšķiras no paziņojuma par iebildumiem – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Pārkāpuma dalībnieku skaita un pārkāpuma ilguma samazināšana – Papildu iebildumu, kas aizskartu attiecīgā uzņēmuma intereses, neesamība – Daļējā un pieļaujamā atteikšanās no iebilduma – Iespēja sniegt apsvērumus par paziņojumā par iebildumiem vērā ņemtajiem apstākļiem
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts)
7. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Tiesības piekļūt lietas materiāliem – Pārkāpums – Atteikums sniegt piekļuvi dokumentiem, kuri var būt lietderīgi uzņēmuma aizstāvībai
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts)
8. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums un ilgums – Saistoša vai izsmeļoša kritēriju saraksta neesamība
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)
9. Konkurence – Naudas sodi – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Juridiskā būtība – Indikatīva uzvedības norma, kas nozīmē Komisijas rīcības brīvības pašierobežošanu – Pienākums ievērot vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principus
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)
10. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Neesamība – Nepieņemamība
(Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa un 53. panta pirmā daļa; Vispārējās tiesas reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)
11. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Komisijas pieņemtās pamatnostādnes – Naudas soda pamatsumma – Noteikšana atbilstoši uzņēmumu, kas ir pārkāpuma dalībnieki, atbilstošajā ģeogrāfiskajā apgabalā veikto pārdevumu vērtībai – Pasaules mēroga nolīgumi par tirgus sadali – Attiecīgo uzņēmumu pasaules tirgū veikto pārdevumu kopapjoma un pilnīgāko pieejamo datu ņemšana vērā
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 12., 13., 15. un 18. punkts)
12. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Komisijas pieņemtās pamatnostādnes – Naudas soda pamatsumma – Noteikšana atbilstoši pārdevumu vērtībai, neatskaitot transporta izdevumus un komisijas maksu
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 15., 16. un 18. punkts)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas pienākums neatkāpties no savas iepriekšējās lēmumpieņemšanas prakses – Neesamība
(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojumi 98/C 9/03 un 2006/C 210/02)
14. Konkurence – Savienības tiesību normas – Teritoriālā piemērojamība – Aizliegta vienošanās starp ārpus Savienības reģistrētiem uzņēmumiem, kura tomēr rada sekas iekšējā tirgū – Savienības konkurences tiesību normu piemērošana – Pieļaujamība atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām
(EKL 81. pants; Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma starp Savienību un Tunisiju 36. pants)
1. Prasības par pašrocīgu parakstu Vispārējās tiesas reglamenta 43. panta 1. punkta izpratnē mērķis – tiesiskās noteiktības labad – ir nodrošināt prasības pieteikuma autentiskumu un novērst risku, ka to patiesībā nav sagatavojusi šai sakarā pilnvarotā persona. Šī prasība tādēļ ir uzskatāma par būtisku formālu prasību, kas ir piemērojama stingri, no kā izriet, ka tās neievērošana ir pamats prasības atzīšanai par nepieņemamu. Tomēr prasība ir jāatzīst par pieņemamu, ja prasības pieteikumam, kurā nav ietverts pārstāvošā advokāta paraksta oriģināls, ir pievienota pavadvēstule, kurā ir tā paša pārstāvošā advokāta paraksta oriģināls rokrakstā, kas arī atbilst parakstam, kurš ir uz faksa sūtījuma pavadvēstules. Šādos apstākļos nav nekādu šaubu par prasības pieteikuma, kurš iesniegts kā oriģināls, autora identitāti. Turklāt nosūtīšanas pavadvēstule vai veidlapa, kuru parakstījis prasītāja pārstāvis, un neparakstīts procesuālais raksts ir jāuzskata par vienu pienācīgi parakstītu procesuālo dokumentu, ja tie ietilpst vienā un tajā pašā pasta sūtījumā.
(sal. ar 52. un 55. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 66.–69. punktu)
3. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 88.–91. punktu)
4. Vienota pārkāpuma jēdziens aptver situāciju, kurā vairāki uzņēmumi ir piedalījušies pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kura vērsta uz vienu ekonomisko mērķi, kas paredz izkropļot konkurenci, vai pat individuāli pārkāpumi, kas savstarpēji saistīti to mērķa identiskuma dēļ un subjektu identiskuma dēļ. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka viens vai vairāki šīs darbību virknes vai šīs turpinātās rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi var būt EKL 81. panta pārkāpums. Turklāt vienota pārkāpuma jēdziens var attiekties uz tādas pret konkurenci vērstas darbības juridisko kvalifikāciju, ko veido nolīgumi, saskaņotas darbības un uzņēmumu apvienību lēmumi.
Kad dažādas darbības iekļaujas vienotā plānā sakarā ar identisko mērķi kropļot konkurences norisi kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības uzlikt atbildību par šīm darbībām, ņemot vērā dalību pārkāpumā, kas tiek vērtēta kopumā. Dažādās pārkāpjošās rīcības izpausmes jāaplūko kopsakarā, kas izskaidro to cēloni. Šajā sakarā pierādījumu sniegšanas kontekstā dažādu faktisku apstākļu pierādījuma vērtību palielina vai apliecina citi faktiskie apstākļi, kas, kopā ņemti, veido loģisku un pilnīgu vienota pārkāpuma kopainu.
Visbeidzot, vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārīgu norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū, kuru skar pārkāpums. Tādējādi, lai kvalificētu dažādas darbības kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai tās ir bijušas ar papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām bijusi vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un ar mijiedarbību devusi ieguldījumu visu pret konkurenci vērsto to seku īstenošanā, kuras vēlējās pārkāpuma izdarītāji saistībā ar vispārējo plānu, kurā paredzēts vienots mērķis.
(sal. ar 101.–104. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 117. punktu)
6. Būtiskie apstākļi, uz kuriem pamatojas Komisija paziņojumā par iebildumiem, var tikt izklāstīti kopsavilkuma veidā, un galīgajam lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem kopijai, jo šis paziņojums ir sagatavojošs akts, kurā sniegtie faktiskie un tiesiskie vērtējumi ir tikai provizoriski. Tādēļ līdz galīgā lēmuma pieņemšanai Komisija, tostarp ņemot vērā procesa dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumus, var vai nu atteikties no dažiem vai pat visiem iebildumiem, kas bija pret tiem vērsti sākotnēji, un tādējādi grozīt savu nostāju tiem par labu, vai arī, tieši pretēji, izlemt pievienot jaunus iebildumus, ja vien tā sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju šajā ziņā paust savu viedokli.
Konkrētāk runājot pat tiesību uz aizstāvību ievērošanu gadījumā, ja galīgajā lēmumā noteiktais pārkāpuma ilgums ir ticis samazināts salīdzinājumā ar paziņojumā par iebildumiem norādīto pārkāpuma ilgumu saistībā ar pieejamajiem pierādījumiem noteikto pierādījuma vērtību, šis samazinājums nav papildu iebildums un nekādi neaizskar uzņēmuma, kas ir minētā lēmuma adresāts, intereses. Gluži otrādi, šāds samazinājums tam ir labvēlīgs. Faktiski ar to Komisija pieļaujamā veidā ir daļēji samazinājusi iebilduma apjomu par labu minētajam uzņēmumam. Turklāt, ja tam ir bijusi izdevība sniegt savus apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem, tostarp par norādēm saistībā ar pārkāpuma ilgumu, tā tiesības uz aizstāvību nevar tikt uzskatītas par pārkāptām.
(sal. ar 118. un 123.–125. punktu)
7. Administratīvajā konkurences tiesību normu piemērošanas procesā tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ja pastāv iespēja, ka tādēļ, ka Komisija ir pieļāvusi nepilnību, tās veiktajam administratīvajam procesam varētu būt bijis atšķirīgs iznākums. Uzņēmums, kas ir prasītājs, ir pierādījis, ka šāds pārkāpums ir noticis, ja tas pietiekami pierāda nevis to, ka Komisijas lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs, bet gan to, ka tas būtu varējis labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja procesuāla nepilnība nebūtu pieļauta, piemēram, tādēļ, ka tas būtu varējis savai aizstāvībai izmantot dokumentus, kuriem administratīvā procesa gaitā tam tikusi liegta piekļuve.
Runājot konkrētāk par tiesībām piekļūt lietas materiāliem, pietiek ar to, ka uzņēmums parāda, ka tas būtu varējis izmantot šo dokumentu savai aizstāvībai. Šim uzņēmumam ir jāpierāda nevis tas, ka šāda nepilnība tam nelabvēlīgi ir ietekmējusi procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu, bet gan vienīgi tas, ka tā varēja ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Tātad dokumentu nepaziņošanas gadījumā attiecīgajam uzņēmumam nav jāsniedz pierādījumi par to, ka administratīvā procesa iznākums būtu citāds gadījumā, ja dokumenti tiktu paziņoti, bet pietiek ar to, ka tas parāda kaut vai nelielas varbūtības iespēju, ka administratīvajā procesā nepaziņotie dokumenti varētu būt bijuši noderīgi tā aizstāvībai.
Tā kā konkrētajā gadījumā prasītājam, pirmkārt, ir bijusi sniegta piekļuve dokumentiem attiecībā uz notikušo saziņu, bet tas no šiem dokumentiem nav izsecinājis nevienu attaisnojošu pierādījumu ne administratīvā procesa gaitā, ne arī tiesvedībā, un turklāt, otrkārt, administratīvā procesa posmā tas pat atteicās paust nostāju par vēlāk notikušu saziņu, kā arī, treškārt, pat tiesvedības laikā tas nav sniedzis ne paskaidrojumus, ne arī pamatojumu attiecībā uz to, kādā veidā apstāklis, ka šie dokumenti paziņojumā par iebildumiem nav minēti tieši, būtu kaitējis tā aizstāvības efektivitātei administratīvā procesa laikā un kā tas varētu būt aizstāvējis sevi efektīvāk, ja attiecīgajā laikā tas tiktu tieši informēts par faktu, ka Komisija plāno izmantot šos dokumentus kā apsūdzošus pierādījumus, šis prasītājs nevarēja pierādīt, ka apstāklis, ka ar paziņojumu par iebildumiem tas netika informēts par Komisijas nodomu izmantot attiecīgos dokumentus kā apsūdzošus dokumentus, varētu ietekmēt tā aizstāvības efektivitāti un tātad arī rezultātu, pie kura nonākusi Komisija savā lēmumā.
(sal. ar 119., 120., 137. un 141. punktu)
8. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 148.–152. punktu)
9. Komisijas pieņemtajās pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai par konkurences tiesību normu pārkāpumiem ir iekļauta indikatīva uzvedības norma attiecībā uz praksi, kura ir jāievēro un no kuras administrācija konkrētajā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus. Tajās ir aprakstīta tikai pārkāpuma izvērtēšanas metode, kādu izmanto Komisija, un kritēriji, kādus Komisija ir apņēmusies ņemt vērā, nosakot naudas soda apmēru. Proti, pamatnostādnes ir instruments, kas paredzēts, lai, ievērojot augstāka ranga tiesību normas, precizētu kritērijus, kurus Komisija ir paredzējusi piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību naudas sodu noteikšanā, kas tai piešķirta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Tātad pamatnostādnes nav lēmuma, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, juridiskais pamats, jo šis lēmums ir pamatots ar Regulu Nr. 1/2003, bet tajās vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodoloģija, ko Komisija ir apņēmusies izmantot, lai noteiktu to naudas sodu apmēru, kuri uzlikti ar minēto lēmumu, un tādējādi nodrošināta uzņēmumiem tiesiskā noteiktība. Tātad, lai gan šīs pamatnostādnes nevar kvalificēt kā tiesību normas, tajās tomēr ir paredzēta uzvedības norma, kurā norādīta prakse, kas administrācijai jāievēro un no kuras konkrētā gadījumā tā nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, jo citādāk varētu tikt pārkāpti tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principi,
(sal. ar 153.–156. punktu)
10. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 163.–165., 218. un 219. punktu)
11. Ja naudas sods tiek uzlikts par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, kurš izdarīts ģeogrāfiskajā teritorijā, kas pārsniedz Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) robežas, saskaņā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 18. punktā paredzēto Komisija, nosakot naudas soda pamatsummu, var novērtēt pārdevumu kopējo vērtību saistībā ar pārkāpumu attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā, kas ir plašāks nekā EEZ, un noteikt katra uzņēmuma, kas ir pārkāpuma dalībnieks, pārdevumu daļu šajā tirgū, un piemērot šo pārdevumu daļu šo pašu uzņēmumu pārdevumu kopapjomam EEZ teritorijā. Šajā ziņā no pamatnostādņu 18. punkta sistēmas un formulējuma izriet, ka izteikums “kopējais [kopējā] pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjoms [pārdevumu vērtība]” ir jāsaprot tādējādi, ka tā apzīmē uzņēmumu, kas ir pārkāpumu dalībnieki, pārdevumu kopējo vērtību, nevis visu uzņēmumu, kas darbojas tirgū, kurā uzņēmumi ir izdarījuši pārkāpumu, pārdevumu kopvērtību. Proti, uzņēmumu, kas nav piedalījušies pārkāpumā, pārdevumi nav pārdevumi, kas “ir saistīti ar pārkāpumu”. Šāda formulējuma interpretācija turklāt saskan ar minētā 18. punkta sistēmu, kas cenšas vienlaikus atspoguļot visu attiecīgo pārdevumu kopējo mērogu un katra uzņēmuma īpatsvaru pārkāpumā. Šis pēdējais mērķis nozīmē, ka tiek ņemta vērā vienīgi to uzņēmumu pārdevumu vērtība, kuri piedalās pārkāpumā.
(sal. ar 171., 172. un 182.–184. punktu)
12. Nosakot par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliekama naudas soda pamatsummu, tieši apgrozījums, kas pilnībā atspoguļo darījuma summu, ir vērtīgs saistībā ar pārdevumu vērtības noteikšanu. Līdz ar to jāņem vērā ir apgrozījuma summa, kas ir uzrādīta uzņēmuma grāmatvedībā. Turklāt pārdevumu vērtība atspoguļo cenu, kas klientam norādīta rēķinā, neatskaitot transporta izdevumus vai citas maksas. Proti, ja ražotājs pēc klienta lūguma veic pārdotās preces daudzuma piegādi kādā galamērķī, transporta pakalpojumi uzskatāmi par preces pārdevuma neatņemamu sastāvdaļu. Par šo pakalpojumu pieprasītā cena, pat ja tā atbilstu atlīdzināmām summām, kas pārdevējam jāizmaksā neatkarīgam pārvadātājam, pie kura viņš vēršas sakarā ar šo pakalpojumu, tātad ir pārdevuma kopējās cenas sastāvdaļa.
(sal. ar 175. un 176. punktu)
13. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 189.–191. punktu)
14. Savienības konkurences tiesības ir piemērojamas attiecībā uz aizliegtu vienošanos, kas rada sekas iekšējā tirgus teritorijā, neatkarīgi no tā, ka kāds no uzņēmumiem, kas ir nolīguma dalībnieki, atrodas trešajā valstī.
Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums, neatkarīgi no tā juridiskās būtības un ietekmes uz Savienības tiesību sistēmu, neņem virsroku pār piemērojamajām Savienības tiesību normām, tostarp EKL 81. pantu, un neizslēdz pēdējā minētā piemērošanu. Ja Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts Savienības konkurences tiesību normu pārkāpums, skar nevis praksi, kas konkrēti ietekmētu tirdzniecību starp Eiropas Savienību un valsti, kas noslēgusi šo nolīgumu, bet gan vispasaules praksi, kura ietekmē Eiropas tirgu, tas neietilpst starp Savienību un šo līgumslēdzēju valsti noslēgtā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma piemērošanas jomā un – vēl jo vairāk – nebūt nav pretrunā tam. Komisija šādā lēmumā izmanto savas pilnvaras un piemēro EKL 81. pantu saistībā ar konkurences ietekmēšanu Eiropas Ekonomikas zonas teritorijā. Tāpēc nav nekāda iemesla piemērot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu un iedarbināt tā mehānismus.
(sal. ar 210., 212., 213. un 216. punktu)