Lieta T‑174/21
Agrofert, a.s.
pret
Eiropas Parlamentu
Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2022. gada 28. septembra spriedums
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti saistībā ar izmeklēšanu pret Čehijas Republikas bijušo premjerministru par Eiropas līdzekļu nepareizu izmantošanu un iespējamiem interešu konfliktiem – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību – Intereses celt prasību daļējs zudums – Daļēja tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Pienākums norādīt pamatojumu
1. Eiropas Savienības iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001 – Izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem – Juridisko atzinumu aizsardzība – Sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumentu publiskošanu – Jēdziens – Komisijas juridiska atzinuma publiskošana, pamatojoties uz vienas strīda puses interesēm – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums)
(skat. 28.–30. punktu)
2. Eiropas Savienības iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001 – Izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem – Sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumentu publiskošanu – Jēdziens – Attiecīgas personas subjektīva ieinteresētība savā aizstāvībā – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts)
(skat. 45. un 128.–130. punktu)
3. Atcelšanas prasība – Fiziskas vai juridiskas personas – Interese celt prasību – Prasība par iestādes lēmumu, ar ko ir atteikta piekļuve dokumentiem – Pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzība – Dokumenta daļēja publiskošana, ņemot vērā prasības par noteiktas informācijas aizsardzību – Intereses celt prasību zudums – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas
(LESD 263. panta ceturtā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums)
(skat. 46., 47. un 49.–53. punktu)
4. Atcelšanas prasība – Fiziskas vai juridiskas personas – Interese celt prasību – Prasība par iestādes lēmumu, ar ko ir atteikta piekļuve dokumentiem – Dokumenta publiskošana, ko veic trešā persona pēc prasības celšanas – Trešo personu jēdziens – Iestāde, kas ir dokumenta autore – Izslēgšana
(LESD 263. panta ceturtā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 10. panta 1. un 2. punkts)
(skat. 54.–59. punktu)
5. Eiropas Savienības iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001 – Izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem – Pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzība – Apjoms – Piemērošana pēc šo darbību beigšanas – Nosacījumi – Informācijas apmaiņas ar dalībvalsti posms, lai īstenotu revīzijas posmā sagatavotā galīgā revīzijas ziņojuma ieteikumus – Pieļaujamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums)
(skat. 73.–77., 84., 85., 88., 92. un 119. punktu)
Rezumējums
Parlamenta lēmums atteikt piekļuvi diviem dokumentiem saistībā ar izmeklēšanu pret Čehijas Republikas bijušo premjerministru Andrej Babiš par Eiropas līdzekļu nepareizu izmantošanu un iespējamiem interešu konfliktiem ir spēkā.
Vispārējā tiesa konstatē, pirmkārt, ka ir zudusi sabiedrības “Agrofert” interese celt prasību attiecībā uz lēmumu, ar kuru tai atteikta piekļuve Komisijas sagatavotam ziņojumam šajā jomā, un, otrkārt, noraida šī uzņēmuma celto prasību par lēmumu atteikt piekļuvi vēstulei, ko Komisija ir adresējusi Čehijas premjerministram.
Prasītāja Agrofert, a.s. ir Čehijas holdinga sabiedrība, kas kontrolē vairāk nekā 230 uzņēmumus, kuri darbojas dažādās ekonomikas nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, pārtikas produktu ražošanā, ķīmijas rūpniecībā vai plašsaziņas līdzekļu jomā. Sākotnēji to izveidoja Andrej Babiš, kurš no 2017. līdz 2021. gadam bija Čehijas Republikas premjerministrs. Parlamenta rezolūcijā (1) par izmeklēšanas atsākšanu pret Čehijas premjerministru saistībā ar ES līdzekļu nepareizu lietošanu un iespējamu interešu konfliktu apgalvots, ka pēc iecelšanas par Čehijas Republikas premjerministru viņš turpināja kontrolēt Agrofert grupu. Uzskatot, ka šis apgalvojums neesot precīzs, un vēloties uzzināt avotus un informāciju, kas Parlamenta rīcībā bija pirms šīs rezolūcijas pieņemšanas, prasītāja iesniedza Parlamentā pieteikumu, kurā lūdza piekļuvi vairākiem dokumentiem (2). Savā sākotnējā atbildē 2020. gada 14. septembrī Parlaments identificēja dažus dokumentus kā publiski pieejamus un atteica piekļuvi Komisijas vēstulei Čehijas Republikas premjerministram un Komisijas galīgajam revīzijas ziņojumam par revīziju attiecībā uz to pārvaldības un kontroles sistēmu darbību, ko Čehijas Republika ir ieviesusi, lai izvairītos no interešu konfliktiem (3). Atbildē uz atkārtotu pieteikumu Parlaments ar 2021. gada 15. janvāra lēmumu (4) tostarp apstiprināja savu atteikumu piekļūt šiem diviem dokumentiem, pamatojoties uz Regulā Nr. 1049/2001 (5) paredzēto izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību.
Izskatot atcelšanas prasību par šo lēmumu, Vispārējā tiesa, pirmkārt, konstatēja, ka prasītājai ir zudusi interese celt prasību par Parlamenta lēmumu atteikt tai piekļuvi Komisijas galīgajam revīzijas ziņojumam un, otrkārt, noraidīja prasību par lēmumu atteikt piekļuvi Komisijas vēstulei Čehijas premjerministram.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa izvērtē, vai pēc tam, kad Komisija bija publicējusi galīgo revīzijas ziņojumu, prasītāja saglabāja interesi celt prasību, ciktāl atcelšanas prasība attiecas uz Parlamenta atteikumu piekļūt šim ziņojumam.
Tā konstatē, ka pēc minētā ziņojuma publicēšanas Parlamenta atteikumam piekļūt šim dokumentam vairs nav iedarbības, jo dokumenta autors – Komisija – nolēma to padarīt pieejamu sabiedrībai, un ka apstrīdētā lēmuma atcelšana, ciktāl ar to prasītājai ir atteikta piekļuve minētajam revīzijas ziņojumam, neradītu nekādas papildu sekas salīdzinājumā ar šī dokumenta publiskošanu un nevarētu sniegt labumu prasītājai.
Šo secinājumu neatspēko fakts, ka Komisija nav publicējusi galīgā revīzijas ziņojuma pilno versiju. Proti, Vispārējā tiesa atgādina, ka pieteikuma par piekļuvi dokumentam rezultātā šis dokuments kļūst pieejams sabiedrībai un tādējādi tas var izraisīt tikai šī dokumenta publiskās versijas publiskošanu. Šajā ziņā tā norāda, ka, lemjot nepadarīt sabiedrībai pieejamus noteiktus galīgajā revīzijas ziņojumā ietvertos datus, Komisija ir pamatojusies nevis uz Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību, bet gan uz prasībām par noteiktas informācijas – tādas kā personas dati vai komercnoslēpumi – aizsardzību. No tā Vispārējā tiesa secina, ka, atceļot Parlamenta lēmumu atteikt piekļuvi galīgajam revīzijas ziņojumam, – pamatojoties uz Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību – šie dati netiktu padarīti publiski pieejami, jo Parlaments nav minētā ziņojuma autors un tāpēc tas nevar pārsniegt Komisijas, kas ir šī dokumenta autore, veikto publiskošanu. Tādējādi, ievērojot galīgā revīzijas ziņojuma publicēšanu, prasītāja ir guvusi vienīgo labumu, ko tās prasība tai būtu varējusi sniegt.
Vispārējā tiesa piebilst – tas, ka prasītāja izvēlējās lūgt piekļuvi galīgajam revīzijas ziņojumam Parlamentam, nevis iestādei, kas ir šī dokumenta autore, nevar likt uzskatīt, ka Komisijas veiktā šī dokumenta publicēšana ir “trešās personas veikta” publiskošana, jo Komisija ir tā autore.
Tā secina, ka prasītājai ir zudusi interese celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ciktāl Parlaments ir atteicis piekļuvi galīgajam revīzijas ziņojumam.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa analizē prasību par apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu, ciktāl Parlaments prasītājai ir liedzis piekļuvi Komisijas vēstulei.
Pirmkārt, tā noraida pirmo prasības pamatu, ar ko tiek apgalvots Regulā Nr. 1049/2001 paredzētā izņēmuma saistībā ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību pārkāpums, jo Parlaments neesot pierādījis, ka ir ievēroti nosacījumi, lai atteiktu piekļuvi Komisijas vēstulei.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa nospriež, ka šajā lietā Komisijas izmeklēšanas darbības mērķis – nodrošināt dalībvalsts pārvaldības un kontroles sistēmu atbilstību Savienības tiesībām – nav sasniegts ar Komisijas pārraudzības vēstules pieņemšanu. Proti, šo mērķi nevar ierobežot tikai ar attiecīgās dalībvalsts ieviesto sistēmu analīzi, – pēdējās minētās veiktā Komisijas revīzijas ziņojumā formulēto ieteikumu īstenošana arī ir posms mērķa sasniegšanai. Tādējādi izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzība, ko nodrošina šis izņēmums, nav pabeigta nedz ar galīgā revīzijas ziņojuma pieņemšanu, nedz ar Komisijas pārraudzības vēstules pieņemšanu, ar kuru Komisija nodrošina minētajā revīzijas ziņojumā formulēto ieteikumu pārraudzību. Abos gadījumos sākas informācijas apmaiņas ar dalībvalsti posmi – viens par sākotnējiem ieteikumiem, otrs – par ieteikumiem, kas joprojām nav noslēgti, un tie ir daļa no izmeklēšanas darbībām, uz kurām attiecas šis izņēmums.
Turklāt Vispārējā tiesa noraida prasītājas argumentu, ka Parlaments neesot pierādījis, ka Komisijas vēstules publiskošana var kaitēt izmeklēšanai. Proti, no vienas puses, lai pierādītu saikni starp Komisijas vēstuli un attiecīgo revīzijas izmeklēšanu, Parlamentam bija vienīgi jāpierāda, ka šī vēstule ir daļa no dokumentiem, kuri attiecas uz notiekošās izmeklēšanas darbībām. No otras puses, apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums ir pietiekams, lai izskaidrotu iemeslu, kādēļ šīs vēstules publiskošana var kaitēt revīzijas izmeklēšanas darbību mērķim, it īpaši tāpēc, ka, ņemot vērā Čehijas premjerministra tiešo iesaistīšanos, bija svarīgi ievērot dialoga starp pēdējo minēto un Komisiju konfidencialitāti.
Otrkārt, Vispārējā tiesa noraida otro prasības pamatu, ar kuru tiek apgalvota sevišķi svarīgu sabiedrības interešu neņemšana vērā, kas pamato Komisijas vēstules publiskošanu. Proti, tiesību uz aizstāvību esamība, protams, pati par sevi ir vispārējas intereses. Tomēr tas, ka šīs tiesības šajā lietā izpaužas kā prasītājas subjektīvas intereses atstāvēties pret Parlamenta izteiktām nopietnām apsūdzībām, nozīmē, ka intereses, uz kurām atsaucas prasītāja, ir nevis vispārējas intereses, bet gan privātas intereses, līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, ka pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas pamato Komisijas vēstules publiskošanu.