Apvienotās lietas T‑721/18 un T‑81/19
Zoi Apostolopoulou
un
Anastasia Apostolopoulou‑Chrysanthaki
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2021. gada 21. decembra spriedums
Ārpuslīgumiskā atbildība – Dažādās Savienības programmās noslēgti dotācijas nolīgumi – Saņēmēja sabiedrības pieļauts līguma noteikumu pārkāpums – Attiecināmās izmaksas – OLAF izmeklēšana – Sabiedrības likvidācija – Atgūšana no minētās sabiedrības biedriem – Piespiedu izpilde – Komisijas pārstāvju paustie apgalvojumi valsts tiesās – Atbildētāja noteikšana – Formas prasību neievērošana – Daļēja nepieņemamība – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums
1. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Prasības pieteikums, ar kuru lūdz atlīdzināt Savienības iestādes radītu kaitējumu – Prasība par to, lai šai iestādei uzdotu veikt noteiktu darbību – Rīkojums atturēties no darbības – Pieņemamība
(Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa un 53. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punkts)
(skat. 86.–89. punktu)
2. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Prasības pieteikums, ar kuru lūdz atlīdzināt Savienības iestādes radītu kaitējumu – Prasība par to, lai šai iestādei uzdotu veikt noteiktu darbību – Rīkojums veikt darbību – Precizējumu neesamība – Nepieņemamība
(Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa un 53. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punkts)
(skat. 90.–93. punktu)
3. Tiesvedība – “Lis pendens” iebilde – Lietas dalībnieku, prasības priekšmeta un pamatu identiskums divās prasībās – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas vērsta uz atšķirīga morālā kaitējuma atlīdzinājumu – Priekšmeta identiskuma neesamība – Pieņemamība
(skat. 98.–105. punktu)
4. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Civilsabiedrība, kas ir saņēmusi finansējumu dažādās Savienības programmās – Valsts piespiedu izpildes procesi, kas vērsti uz šī finansējuma daļas atgūšanu no šīs sabiedrības biedriem – Komisijas juridisko pārstāvju valsts tiesās paustu dažādu apgalvojumu formulējums attiecībā uz minēto sabiedrību un tās biedriem – Fakts, kas nav prettiesisks
(LESD 340. panta otrā daļa)
(skat. 126.–131. un 151.–156. punktu)
5. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Tiesību norma, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības – Jēdziens – Valsts tiesībās nostiprinātais procesuālā taisnīguma princips – Izslēgšana – Tāda prettiesiskuma neesamība, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību
(LESD 340. panta otrā daļa)
(skat. 157.–166. punktu)
Rezumējums
Prasītājas ir 2004. gada janvārī dibinātas Grieķijas bezpeļņas civilsabiedrības Koinonia Tis Pliroforias Anoichti Stis Eidikes Anagkes – Isotis (turpmāk tekstā – “Isotis”) divas vienīgās biedres. Dibināšanas dienā Isotis saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu bija juridiska persona. Tādējādi tās kreditori varēja vērsties pret [sabiedrības] biedrēm, lai panāktu savu prasījumu samaksu, tikai pēc sabiedrības darbības izbeigšanas un tās likvidācijas un ar nosacījumu, ka sabiedrības aktīvi nav pietiekami, lai apmierinātu to prasījumus.
Isotis bija noslēgusi vairākus līgumus ar Eiropas Kopienu, kuru pārstāvēja Eiropas Kopienu Komisija, par noteiktu projektu īstenošanu dažādās Savienības programmās. Dažus no šiem līgumiem aptvēra Komisijas 2010. gada februārī veiktā finanšu revīzija. Revīzijas galīgajā ziņojumā secināts, ka visi Isotis izdevumi, kas radušies ar revīziju aptverto līgumu izpildē, ir neattiecināmi un ka visas attiecīgās prasītājai pārskaitītās summas ir jāatgūst. 2010. gada decembrī Isotis tika likvidēta. Pēc tam 2011. gada aprīlī un jūnijā Komisija izdeva vairākus paziņojumus par parādu saistībā ar 2010. gada februāra revīzijā minētajiem līgumiem. Pēc izmeklēšanas, ko Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica saistībā ar iespējamu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, tostarp attiecībā uz Isotis, OLAF izklāstīja ieteikumus attiecībā uz pienācīgu pasākumu pieņemšanu un Grieķijas tiesu iestāžu informēšanu sakarā ar aizdomām par krāpšanu, kas apdraud minētās intereses.
Vispārējā tiesa noraidīja Isotis prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu (1), un piesprieda tai atmaksāt tos finanšu ieguldījumus, kuri prasītājai izmaksāti saskaņā ar 2010. gada februāra revīzijas aptvertajiem līgumiem. Tiesa noraidīja par šo spriedumu iesniegto apelācijas sūdzību (2).
Līdztekus 2010. gada februāra revīzijas aptvertajiem līgumiem Kopiena ar citiem līgumpartneriem no dažādām Savienības dalībvalstīm, tostarp Isotis, bija noslēgusi līgumu, kura priekšmets bija REACH112 projekta īstenošana. 2013. gada septembrī Komisija izdeva paziņojumu par parādu attiecībā uz konkrētas summas atgūšanu saistībā ar Isotis dalības izbeigšanu šajā projektā. Vispārējā tiesa apmierināja Isotis prasību attiecībā uz izmaksām, kuras tā bija deklarējusi REACH112 projekta pirmajam atsauces periodam, un piesprieda Isotis samaksāt Komisijai atlikušo naudas summu, kuras samaksu pieprasīja šī iestāde (3), pieskaitot tai nokavējuma procentus.
2017. gada septembrī Komisija paziņoja prasītājām par trim izpildu dokumentiem, kurus izdevusi Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā, Grieķija). Spriedumu, ar kuru šī tiesa daļēji apmierināja prasītāju celtos iebildumus pret piespiedu izpildi, atcēla Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa, Grieķija). Šī pēdējā minētā tiesa apmierināja iebildumus, ņemot vērā, ka piemērojamās Grieķijas tiesību normas neļauj turpināt piespiedu izpildi pret prasītājām, lai gan viņas bija divas vienīgās Isotis biedres, un ka minētā izpilde var tikt veikta tikai attiecībā pret attiecīgo juridisko personu Isotis.
2018. gada decembrī un 2019. gada februārī prasītājas cēla divas prasības, it īpaši, lūdzot atlīdzināt kaitējumu, kas viņām esot nodarīts ar viņu reputācijas un cieņas aizskārumu, ko, pirmkārt, nodarījuši Komisijas pārstāvji un OLAF darbinieks iebildumu procesā pret piespiedu izpildi (turpmāk tekstā – “lieta T‑721/18”) un, otrkārt, Komisijas pārstāvji apelācijas procesā (turpmāk tekstā – “lieta T‑81/19”).
Vispārējā tiesa šīs prasības noraidīja kā daļēji nepieņemamas un daļēji nepamatotas. Šajās lietās Vispārējai tiesai ir bijusi iespēja izvērtēt delikātu jautājumu par to, kādā mērā prasītājas, kuras ir vienīgās Isotis biedres, var saņemt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas viņām nodarīts dažādu Komisijas juridisko pārstāvju Grieķijas tiesās pausto apgalvojumu dēļ.
Vispārējās tiesas vērtējums
Attiecībā uz prasību pieņemamību Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, pievēršas prasības pieteikumu iespējamai neprecizitātei. Tā, Vispārējā tiesa norāda, pirmkārt, ka prasītāju lūgums uzdot Komisijai atturēties no jebkāda turpmāka viņu personiskā aizskāruma nākotnē ir uzskatāms par lūgumu izdot rīkojumu atturēties no darbības. Šāds rīkojums ir viens no veidiem, kā Savienības tiesa var piešķirt atlīdzību natūrā, un tas var konkretizēties tikai tad, ja Savienības ārpuslīgumiskā atbildība jau ir konstatēta. Līdz ar to Vispārējā tiesa secina, ka šis prasītāju prasījums ir pieņemams, ciktāl tas ir tieši saistīts ar izskatīšanā esošā strīda priekšmetu un ciktāl prasītājas vēlas atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kurš nodarīts ar viņu reputācijas aizskārumu, par ko viņu ieskatā ir atbildīga Komisija.
Otrkārt, Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāju lūgums uzdot Komisijai izdarīt publisku paziņojumu, lai atjaunotu viņu reputāciju, ir uzskatāms par lūgumu izdot rīkojumu veikt darbību. Tomēr tā precizē, ka, lai gan saskaņā ar judikatūru nevar izslēgt, ka atlīdzība natūrā var izpausties kā rīkojums veikt darbību, ko Savienības tiesa uzdevusi Komisijai, šim rīkojumam joprojām ir jāatbilst skaidrības un precizitātes prasībām (4). Konkrētajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītāju prasījums nav pieņemams, jo, pirmkārt, šīs prasītājas prasības pieteikumos nav precizējušas nedz paziņojuma, kura mērķis ir atjaunot viņu reputāciju, formu, nedz kārtību un, otrkārt, paskaidrojumi, kurus prasītājas ir sniegušas attiecībā uz sava prasījuma precīzu tvērumu, nav pietiekami.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa konstatē, ka, tā kā abu prasību priekšmets nav pilnībā identisks, lis pendens nepastāv un līdz ar to prasība lietā T‑81/19 ir pieņemama. Proti, lai gan abas prasības celtas uz viena uz tā paša juridiskā pamata (5), tajās ir vieni un tie paši lietas dalībnieki un abas ir vērstas uz tāda morālā kaitējuma atlīdzību, ko Komisija, iespējams, nodarījusi katrai prasītājai, kaitējums, kuru tiek lūgts atlīdzināt, nav identisks, jo tā pamatā ir dažādi fakti. Proti, pirmkārt, iespējami nepatiesu un diskreditējošu apgalvojumu atkārtošana apelācijas tiesvedībā pati par sevi var nodarīt kaitējumu, kas atšķiras no sākotnēji nodarītā kaitējuma. Otrkārt, šajā pašā tiesvedībā Komisija pauda jaunus apgalvojumus, kuri, pieņemot, ka tie ir kaitējoši, var nodarīt atšķirīgu morālo kaitējumu nekā tas, uz kuru prasītājas atsaucas lietā T‑721/18.
Attiecībā uz lietas būtību Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, analizē Komisijai pārmesto rīcību. Tā, Vispārējā tiesa uzsver, ka tiesvedībā pirmajā un apelācijas instancē iesniegtajos procesuālajos rakstos Komisijas pārstāvji ir pārmetuši prasītājām nevis to, ka viņas būtu vainojamas par krāpniecisku darbību veikšanu, bet gan to, ka viņām ir bijusi aktīva loma Isotis vadībā. Līdz ar to vienkāršs apgalvojums lietā T‑721/18, ka prasītājām bija aktīva loma Isotis vadībā, tostarp attiecībā uz Savienības finansējuma pārvaldību, nevar tikt uzskatīts par prasītāju apsūdzēšanu krāpšanā. Tāpat lietā T‑81/19 Komisijas pārstāvju apgalvojumi apelācijas tiesvedībā, kuru mērķis bija apšaubīt Isotis darbības faktisko esību un līdz ar to tās juridiskās personas esību, paši par sevi nenozīmē prasītāju apsūdzēšanu krāpšanā, kas apdraud Savienības finanšu intereses.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārbauda, vai apstāklis, ka Komisijas pārstāvji tiesvedībā pirmajā un apelācijas instancē kļūdaini ir apgalvojuši, ka prasītājām bija aktīva loma Isotis vadībā, un pauduši vairākus faktu apgalvojumus, lai apšaubītu Isotis juridiskās personas esību, veido prettiesisku rīcību, par ko var iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība. Vispārējā tiesa noraida prasītāju argumentu saistībā ar viņu tiesību uz cilvēka cieņu pārkāpumu (6), saskaņā ar kuru Komisija esot aizskārusi šīs tiesības, tiesvedībā pirmajā un apelācijas instancē attēlojot viņas kā krāpnieces attiecībā uz Komisiju un Savienību, jo šis arguments ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Turklāt tā atgādina – katrā ziņā iespēja īstenot savas tiesības tiesā, kā arī no tās izrietošā tiesas kontrole ir tāda vispārējā tiesību principa izpausme, kura saknes ir meklējamas dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās (7). Proti, tā precizē, ka prasītāju argumentācija liek domāt – tas, ka Komisija iebildumu procesā pret piespiedu izpildi ir paudusi dažādus argumentus, lai pierādītu viņu krāpniecisku rīcību, noteikti rada viņu tiesību uz cieņu pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību, jo valsts tiesa esot noraidījusi attiecīgo argumentu. Taču, ja šāda argumentācija tiktu pieņemta, tiktu ierobežotas Komisijas tiesības celt prasību valsts tiesās par tāda Vispārējās tiesas sprieduma piespiedu izpildi, ar kuru tai ir atzīts prasījums (8), atbilstoši tās pienākumiem nodrošināt Savienības resursu labu pārvaldību un apkarot krāpšanu un jebkādu citu nelikumīgu darbību, kas ietekmē Savienības finanšu intereses (9).
Trešām kārtām un visbeidzot, Vispārējā tiesa noraida prasītāju lietā T‑81/19 izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Komisijas rīcība esot prettiesiska, jo ar to esot pārkāpts procesuālā taisnīguma princips. Vispirms tā norāda, ka prasītājas šajā ziņā neatsaucas uz Savienības tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu, kas ir viens no nosacījumiem, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, bet gan uz tāda principa pārkāpumu, kurš ir nostiprināts valsts tiesībās un nav nostiprināts Savienības tiesībās. Pēc tam Vispārējā tiesa atgādina par valsts tiesu kompetenci pārbaudīt izpildes pasākumu tiesiskumu piespiedu izpildes ietvaros (10) un atzīmē, ka Atēnu apelācijas tiesai bija jānodrošina, ka Komisijas pārstāvju rīcība šajā tiesā notiekošajā iebildumu procesā pret piespiedu izpildi atbilst procesuālā taisnīguma principam. Visbeidzot Vispārējā tiesa precizē, ka, lai gan vienīgi tās kompetencē ir izskatīt prasības par Savienību vai tās darbinieku ārpuslīgumisko atbildību (11), tā nevar lemt par Komisijas pieļautu iespējamu valsts procesuālās tiesību normas pārkāpumu strīdā, kas saistīts ar Vispārējās tiesas sprieduma piespiedu izpildi valsts tiesā, neaizskarot valsts tiesai skaidri noteiktas prerogatīvas un līdz ar to LESD noteikto kompetenču sadali starp Savienības tiesām un valsts tiesām.