Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 16. maijā (1)
Apvienotās lietas C‑269/23 P un C‑272/23 P
Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics SAE,
Jushi Egypt for Fiberglass Industry SAE (C‑269/23 P)
Jushi Egypt for Fiberglass Industry SAE (C‑272/23 P)
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Subsīdijas – Regula (ES) 2016/1037 – Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Nolīgums par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem – Trešās valsts finansiālā ieguldījuma kompensēšana citas trešās valsts teritorijā – Pamatotība
I. Ievads
1. Subsīdiju disciplinēšana ir delikāts uzdevums. To piešķiršana ir cieši saistīta ar valstu suverenitāti, jo valstis parasti var brīvi atbalstīt savas nozares, nepamatojot savu rīcību (2).
2. Tomēr daži Eiropas Savienības tirdzniecības partneri arvien biežāk izmanto subsīdijas kā vāji slēptu ekonomikas politikas darbības līdzekli (3). Konkrēti, Ķīnas Tautas Republikas (turpmāk tekstā – “Ķīna”) darbības ir nonākušas starptautisko centienu cīņā pret “tirgu un tirdzniecību kropļojošām subsīdijām” (4) centrā, it īpaši attiecībā uz šīs valsts “Go Global” politiku (5), kas mudina Ķīnas uzņēmumus investēt ārvalstīs (6).
3. Šīs apelācijas sūdzības attiecas uz šīs politikas potenciāli kropļojošo ietekmi uz iekšējo tirgu. Aplūkotais jautājums par to, vai Eiropas Komisija varēja likumīgi izmantot Antisubsidēšanas pamatregulā (7) un Nolīgumā par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (turpmāk tekstā – “SKP nolīgums”) (8), reglamentētos kompensācijas pasākumus, lai kompensētu subsīdijas, ko viena PTO dalībvalsts (Ķīna) piešķīrusi citas PTO dalībvalsts (Ēģiptes Arābu Republika) (turpmāk tekstā – “Ēģipte”) teritorijā (9).
4. Vispārējā tiesa spriedumos Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics un Jushi Egypt for Fiberglass Industry/Komisija (10) un Jushi Egypt for Fiberglass Industry/Komisija (11) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”) apstiprināja kompensācijas maksājumu izmantošanas pamatotību šajā konkrētajā faktiskajā situācijā. Apelācijas sūdzību iesniedzējas minētajās lietās tagad apstrīd šo konstatējumu.
5. Tā kā pamatā esošās izmeklēšanas ir pirmā reize, kad PTO dalībvalsts ir kompensējusi “starptautisko subsīdiju” kaitīgo ietekmi (12), šī problēma ir jauna un strīdīga (13) ne tikai no Savienības tiesību viedokļa (14).
II. Tiesvedības priekšvēsture
6. Pamata prasību priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzēto spriedumu 2.–26. punktā. Šīs analīzes vajadzībām ir jāatgādina turpmāk minētais.
7. “Ķīnas un Ēģiptes Suecas TEDA ekonomikas un tirdzniecības sadarbības zona” (turpmāk tekstā – “ĶETS zona”) ir daļa no plašākas brīvās ekonomiskās zonas Suecas jūras līča ziemeļos un daļa no Ēģiptes teritorijas (15).
8. Saskaņā ar Ēģiptes Likumu Nr. 83/2002 par īpaša rakstura ekonomiskajām zonām Ēģiptes valdība šo zonu klasificē kā īpašu ekonomisko zonu (16).
9. Ķīna to noteica kā vienu no pirmajām 18 oficiāli apstiprinātajām “aizjūras tirdzniecības un sadarbības zonām” (17), un kopš 2013. gada Ķīnas uzņēmumi, kas “dodas uz ārvalstīm”, tostarp, lai darbotos ĶETS zonā, var gūt labumu no fiskālās un nodokļu atbalsta politikas, koncesijas aizdevumiem, finanšu atbalsta, izmantojot sindicētos aizdevumus, eksporta kredītus, projektu finansēšanu, kapitāla ieguldījumus un eksporta kredītu apdrošināšanu (18).
10. Ķīnas un Ēģiptes prezidenti 2016. gadā parakstīja Ķīnas Tautas Republikas Tirdzniecības ministrijas un Ēģiptes Arābu Republikas Suecas kanāla ekonomiskās zonas galvenās iestādes nolīgumu par Suecas ekonomisko un tirdzniecības sadarbības zonu (19).
11. Saskaņā ar šī sadarbības nolīguma noteikumiem Ķīnas un Ēģiptes valdībām ir kopīgi jāattīsta ĶETS zona atbilstoši to attiecīgajām valsts stratēģijām (20). Šī vienošanās paredz, ka Ēģiptes valdība nodrošina zemi, darbaspēku un dažus nodokļu atvieglojumus, savukārt Ķīnas uzņēmumi, kas darbojas zonā, pārvalda ražotni ar saviem aktīviem un vadītājiem. Papildu finansējums tiek saņemts tieši no Ķīnas (21).
12. Prasītāji pirmajā instancē ir Jushi Egypt for Fiberglass Industry SAE (turpmāk tekstā – “Jushi Egypt”) un Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics SAE (turpmāk tekstā – “Hengshi Egypt”). Šie uzņēmumi ir reģistrēti saskaņā ar Ēģiptes tiesībām un tos tur ir nodibinājuši to Ķīnas mātesuzņēmumi Jushi China un Hengshi China. Šie uzņēmumi ir saistīti un galu galā pieder valsts uzņēmumam China National Building Material Group (22).
13. Savukārt šī grupa pilnībā pieder Ķīnas Valsts padomes Valsts īpašumā esošo aktīvu uzraudzības un administrēšanas komisijai (turpmāk tekstā – “SASAC”) (23). Attiecībā uz SASAC, kuru tieši kontrolē Ķīnas Valsts padome – šīs valsts augstākā administratīvā iestāde, –apstrīdētajās regulās ir norādīts, ka “tā vietā, lai darījumdarbībā sekotu tirgus loģikai, Ķīnas valdība izmanto SASAC kā galveno līdzekli valsts īpašumā esošu uzņēmumu kontrolei dažādos veidos ar mērķi īstenot savu politiku un plānus” (24).
14. Izstrādājumi, par kuriem ir runa šajās apelācijas sūdzībās, ir nepārtrauktās stikla elementāršķiedras izstrādājumi (turpmāk tekstā – “SŠS”) un stikla šķiedras audumi (turpmāk tekstā – “SŠA”). SŠS ir tiešais augšupējais SŠA izejmateriāls.
15. SŠS būtībā ir smiltis, kas pārveidotas lokāmos stikla šķiedras pavedienos, kurus pēc tam var izmantot vai nu pašus par sevi, vai arī austus un/vai iešūtus SŠA. Apvienojumā ar sveķiem, lai radītu vieglus kompozītmateriālus, tos var izmantot, lai uzlabotu sastāvdaļu stingrību, vieglumu un izturību. Rezultātā tos tostarp izmanto autobūves, jūras, gaisa aviācijas, vēja enerģijas, infrastruktūras, cauruļvadu, celtniecības un būvniecības nozarēs.
16. Eiropas Savienības vērienīgā klimata politika ir ievērojami palielinājusi Savienības pieprasījumu pēc SŠS un SŠA (25).
17. Jushi Egypt un Hengshi Egypt ražo SŠA ĶETS zonā, Jushi Egypt tur ražo arī SŠS (26). Abi uzņēmumi eksportē šos izstrādājumus uz Eiropas Savienību no minētās zonas (27).
18. Apstrīdētajās regulās Komisija, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem pierādījumiem (28), tostarp secināja, ka pastāv saikne (29) starp Ķīnas valdības un Ēģiptes valdības veiktajām darbībām, piemēram, attiecībā uz preferenciāliem aizdevumiem (30) un atbalstu kapitālieguldījumiem (31) par labu Jushi Egypt un Hengshi Egypt, līdz ar to finansiālos ieguldījumus, ko Ķīnas valdība sniegusi šiem uzņēmumiem, varēja attiecināt uz Ēģiptes valdību (32).
19. Apstrīdētajās regulās Komisija noteica kompensācijas maksājumus SŠA un SŠS importam Eiropas Savienībā. Attiecībā uz prasītājiem šis maksājums tika noteikts 13,1 % apmērā.
III. Pārsūdzētie spriedumi
20. Ar pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika reģistrēti 2020. gada 28. jūlijā un 2020. gada 27. augustā, apelācijas sūdzību iesniedzējas cēla prasības atcelt apstrīdētās regulas.
21. Vispārējā tiesa 2023. gada 1. martā pasludināja pārsūdzētos spriedumus, noraidot apelācijas sūdzību iesniedzēju prasības un piespriežot tām segt savus, kā arī Komisijas tiesāšanās izdevumus.
IV. Tiesvedība Tiesā
22. Apelācijas sūdzībās, kas reģistrētas attiecīgi 2023. gada 25. aprīlī un 2023. gada 27. aprīlī, apelācijas sūdzību iesniedzējas lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētos spriedumus, daļēji apmierināt pirmajā instancē izvirzītos pamatus un piespriest Komisijai un personām, kas iestājušās lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23. Komisija lūdz Tiesu pilnībā noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24. Šajā ziņā to atbalsta Tech‑Fab Europe eV (lietā C‑269/23 P) un European Glass Fibre Producers Association (lietā C‑272/23 P).
V. Vērtējums
25. Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Tā kā galvenais juridiskais jautājums, kas jāizskata saistībā ar šīm apelācijas sūdzībām, ir saistīts ar šaubām par Komisijas izmantotās metodoloģijas pamatotību, lai kompensētu Ķīnas “starptautiskās subsīdijas” Ēģiptē, vispirms aplūkošu šo jautājumu. Ierosinu atzīt, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, kad tā, pamatojoties uz Antisubsidēšanas pamatregulu un SKP nolīgumu (A iedaļa), apstiprināja attiecīgo metodoloģiju (33).
26. Tikai pēc tam pievērsīšos tehniskākiem kopīgajiem apelācijas pamatiem: salīdzināmā lieluma noteikšanai Ēģiptes ievedmuitas atlaižu shēmas piemērošanas kompensācijas nolūkos (B iedaļa) un nodokļu režīma kompensācijai saistībā ar valūtu kursu svārstību dēļ radītajiem zaudējumiem (C iedaļa). Visbeidzot, pievērsīšos vienīgajam apelācijas pamatam, kas atšķiras starp abām Tiesā izskatāmajām apelācijas sūdzībām: kompensējamās subsīdijas apmēram grupas subjektiem (D iedaļa).
A. Par antisubsidēšanas instrumenta piemērošanu “starptautiskām” subsīdijām
27. Otrais un trešais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑269/23 P, kā arī pirmais un otrais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑272/23 P būtībā attiecas uz jautājumu, vai Komisija varēja likumīgi izmantot antisubsidēšanas instrumentu, kā tas regulēts Antisubsidēšanas pamatregula, lai kompensētu tiešo un netiešo finansiālo atbalstu, ko apelācijas sūdzību iesniedzējas saņēma no Ķīnas valdības par aplūkotā izstrādājuma ražošanu Ēģiptē (34).
28. Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa apstiprināja šo iespēju. Pamatojoties uz gramatisko, sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju, Vispārējā tiesa secināja, ka “ar antisubsidēšanas pamatregulu nav izslēgts, ka pat tad, ja finansiālais ieguldījums nenāk tieši no izcelsmes valsts vai eksportētājas valsts valdības, šis ieguldījums var būt uz to attiecināms” (35). Tā šādi secināja, pamatojoties uz Antisubsidēšanas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kurā definēts jēdziens “subsīdija”, interpretāciju kopsakarā ar šīs regulas 5. apsvērumu (36).
29. Piekrītu Vispārējās tiesas secinājumam. Turpmāk izklāstīšu dažus papildu apsvērumus.
30. Būtībā šo apelācijas sūdzību pamatā esošais juridiskais jautājums attiecas uz Antisubsidēšanas pamatregulas 3. pantā definētā jēdziena “subsīdija” piemērošanas jomu.
31. Šī tiesību norma tās angļu valodas redakcijā paredz, ka ar subsīdiju ir jāsaprot “a financial contribution by a government in the country of origin or export” (“izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība veic finansiālu ieguldījumu”) (37), ar kuru tiek piešķirts ieguvums (38).
32. Komisijas argumentācija ir tieši saistīta ar izceltajām šīs normas formulējuma daļām angļu valodas versijā. Tās argumentācija būtībā attiecas uz atšķirībām starp nenoteiktā artikula “a” un noteiktā artikula “the” izmantošanu Antisubsidēšanas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā un no tā izrietošo šā instrumenta atvērtību attiecībā uz Ķīnas subsīdiju, kas piešķirtas Ēģiptē reģistrētiem uzņēmumiem, kompensēšanu.
33. Tomēr, kā pamatoti uzsver apelācijas sūdzību iesniedzējas, Antisubsidēšanas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta dažādu valodu versiju lingvistiskā pārbaude atklāj atšķirības.
34. Dažas šīs tiesību normas valodu versijas, tāpat kā angļu valodas versiju, patiešām var interpretēt, lai atstātu zināmā mērā atvērtu finansiālā ieguldījuma avotu, no kura gūst labumu attiecīgais izstrādājums izcelsmes vai eksportētājā valstī (39). Tomēr citu valodu versijas ir formulētas veidā, kas liek domāt, ka subsīdijas jēdziens attiecas tikai uz finansiāliem ieguldījumiem, ko piešķir attiecīgā izstrādājuma izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība (40).
35. Lai nodrošinātu vienotu Antisubsidēšanas pamatregulas interpretāciju un piemērošanu, tās 3. pants tādējādi ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā tā ietilpst, kontekstu un mērķi (41).
36. Antisubsidēšanas instrumenta darbības jomas un piemērošanas principi ir izklāstīti Antisubsidēšanas pamatregulas 1. panta 1. punktā. Saskaņā ar šo tiesību normu kompensācijas maksājumu var piemērot, lai kompensētu “jebkuru subsīdiju, kas tieši vai netieši piešķirta par jebkura tāda izstrādājuma izgatavošanu, ražošanu, eksportu vai pārvadāšanu, kura laišana brīvā apgrozībā Savienībā rada kaitējumu” (42).
37. No šīs definīcijas skaidri izriet, ka Antisubsidēšanas pamatregula ir piemērojama jebkurā gadījumā, kad var būt nepieciešams noteikt kompensācijas maksājumu, lai kompensētu ārvalstu izstrādājuma subsidēšanu, izmantojot dažādus līdzekļu nodošanas veidus, kas rada kaitējumu līdzīga izstrādājuma ražošanai Savienībā.
38. Antisubsidēšanas pamatregulas 1. panta 1. punktā nav paredzēts, ka kaitējumu radošajai subsīdijai ir jābūt tieši iegūtai no valsts, kurā attiecīgais izstrādājums tiek ražots vai no kuras tas tiek eksportēts. Gluži pretēji, atsauce uz šādas subsīdijas piešķiršanu “netieši” nozīmē, ka nav obligāti jāpastāv teritoriālai saiknei ar izcelsmes vai eksportētāju valsti, ja vien šis piešķīrums var būt saistīts ar jebkura tāda izstrādājuma izgatavošanu, ražošanu, eksportu vai pārvadāšanu, kura laišana iekšējā tirgū rada kaitējumu.
39. Šāda interpretācija ir pamatota arī ar Antisubsidēšanas pamatregulas 2. panta a) apakšpunktu, kura attiecīgajā daļā ir noteikts, ka kompensējamu “subsīdiju drīkst piešķirt importētā izstrādājuma izcelsmes valsts valdība vai tās starpniekvalsts valdība, no kuras izstrādājumu eksportē uz Savienību” (43). Tādējādi, izmantojot modālo darbības vārdu “drīkst”, šajā tiesību normā ir atstāta atvērta arī kompensējamās subsīdijas iespējamo piešķīrēju grupa, neattiecinot to tikai uz attiecīgā izstrādājuma izcelsmes vai eksportētāja valsti.
40. Turklāt un pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzību iesniedzējas, šo apsvērumu neatspēko Antisubsidēšanas pamatregulas 4. panta 2. un 3. punkta formulējums, kurā aplūkots jautājums par kompensējamās subsīdijas īpašo raksturu un noteikts, ka īpašo raksturu novērtē, atsaucoties uz “piešķīrējas iestādes kompetenci”.
41. Proti, šajā tiesību normā nekas nav teikts par to, vai piešķīrējai iestādei jāatrodas attiecīgā izstrādājuma eksportētājā valstī vai izcelsmes valstī.
42. Tādējādi, kā to pamatoti ir konstatējusi Vispārējā tiesa (44), ja, tāpat kā pamatā esošajā izmeklēšanā, Komisija, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, var attiecināt finansiālu ieguldījumu uz attiecīgā izstrādājuma izcelsmes vai eksportētājas valsts valdību, lai gan sākotnēji šo ieguldījumu ir sniegusi trešās valsts valdība vai valsts iestāde, Anstisubsidēšanas pamatregulas 4. panta 2. un 3. punkts ļauj Komisijai šo pirmo valdību uzskatīt par šā konkrētā finansiālā ieguldījuma “piešķīrēju iestādi” (45).
43. Visbeidzot, kā pamatoti norāda Komisija, šādu interpretāciju apstiprina arī Antisubsidēšanas pamatregulas 5. apsvērums, kurā, šķiet, konsekventi visās valodu versijās (46) ir izskaidrots, ka subsīdija pastāv, ja ir pierādīts, ka “valdība vai jebkura sabiedriskā organizācija kādas valsts teritorijā ir veikusi finansiālu ieguldījumu” (“a financial contribution by a government or a public body within the territory of a country”) (47).
44. Šajā kontekstā izstrādājumu var uzskatīt par subsidētu ne tikai tad, ja subsīdiju var attiecināt uz attiecīgā izstrādājuma izcelsmes vai eksportētāju valsti, bet arī tad, ja, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, var noteikt, ka kaitējumu radošās subsidēšanas avots ir cita valdība vai valsts iestāde.
45. Šādu interpretāciju apstiprina arī Antisubsidēšanas pamatregulas mērķis, kas kopš tās sākotnējās redakcijas 1968. gadā (48) galvenokārt vērsts uz to, lai palīdzētu Savienības ražošanai līdzsvarot konkurences apstākļus iekšējā tirgū, kurus ietekmē ārvalstīs piešķirtās aizliegtās subsīdijas (49).
46. Jāsecina, ka Antisubsidēšanas pamatregula neattiecas tikai uz subsīdijām, ko piešķir valsts valdība “savā” teritorijā.
47. Apelācijas sūdzību iesniedzējas tomēr apgalvo, ka šādi saprastā antisubsidēšanas disciplīnas piemērošanas joma nav saderīga ar Eiropas Savienības pienākumiem saskaņā ar GATT un SKP nolīgumu (50).
48. Jāpiekrīt, ka šie starptautiskie nolīgumi ir jāņem vērā, jo Eiropas Savienība ir parakstījusi PTO līgumus, kas ietver GATT un SKP nolīgumu, un tādējādi tie ir daļa no Savienības tiesību sistēmas un ir saistoši tās iestādēm (51).
49. Lai gan ir vispāratzīts, ka šiem līgumiem parasti nav tiešas iedarbības (52), Eiropas Savienības konstitucionālais pienākums ievērot saistības, kas izriet no tās starptautiskajām saistībām (53), atspoguļojot starptautisko tiesību vispārējo principu par līgumsaistību ievērošanu (pacta sunt servanda) (54), uzliek tai pienākumu vajadzības gadījumā interpretēt Savienības tiesības atbilstoši PTO tiesībām (55).
50. Saskaņā ar Antisubsidēšanas pamatregulas 3. apsvērumu tās mērķis ir “pēc iespējas” Savienības tiesību aktos ieviest saistības, kas uzņemtas SKP nolīguma līmenī.
51. Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka tas pats formulējums, kaut arī Antidempinga pamatregulas kontekstā (56), pats par sevi nav jāsaprot kā Savienības likumdevēja nodoms Savienības tiesībās transponēt visus SKP nolīgumā ietvertos noteikumus (57).
52. Līdz ar to ir kļūdaini secināt, kā to izdarījusi Vispārējā tiesa (58), ka šā formulējuma izmantošana ir pietiekams pierādījums, lai uzskatītu, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies īstenot konkrētos pienākumus, kas paredzēti SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1) apakšpunktā.
53. Tomēr Antisubsidēšanas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums būtībā atspoguļo SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1) apakšpunkta formulējumu. Attiecīgi pirmais noteikums ir jāinterpretē atbilstoši otrajam (59).
54. Šā nolīguma 1.1. panta a) punkta 1) apakšpunktā ir noteikts, ka “subsīdija eksistē, ja [..] pastāv valdības vai jebkuras sabiedriskas institūcijas finansiāls ieguldījums Dalībvalsts [..] teritorijā” (“a subsidy shall be deemed to exist if [..] there is a financial contribution by a government or any public body within the territory of a Member”) (60).
55. Interpretējot šo tiesību normu godprātīgi un saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama tās noteikumiem kopumā, kā to prasa Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (United Nations Treaty Series, 1155. sēj., 331. lpp.) 31. panta 1. punkts, atklājas, ka nenoteiktā artikula “a” izmantošana SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1. apakšpunkta ievaddaļas frāzē “valdības finansiālais ieguldījums” atstāj atklātu attiecīgā finansiālā ieguldījuma avota ģeogrāfisko izcelsmi, ja vien attiecīgo subsīdiju piešķīrusi jebkura PTO dalībvalsts.
56. Neuzskatu, ka šo interpretāciju ietekmē SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1. apakšpunktā minētais precizējums “Dalībvalsts teritorijā”, jo šī frāze attiecas uz jēdzienu “valdība vai jebkura sabiedriskā institūcija”, nevis uz terminu “finansiālais ieguldījums”.
57. Šis secinājums atbilst arī SKP nolīgumam, kurā interpretēts un piemērots GATT 1994 VI pants un kura “galvenais priekšmets un mērķis [..] ir plašāk un labāk izmantot GATT kārtību attiecībā uz subsīdiju un kompensācijas pasākumu izmantošanu” (61).
58. Šajā ziņā īpaši atsaucos uz GATT 1994 VI panta 3. punktu, kurā kompensācijas maksājums ir definēts kā īpašs maksājums, ko piemēro, lai kompensētu “jebkuru šā izstrādājuma izgatavošanas, ražošanas vai eksporta subsīdiju vai atlīdzību”, neprecizējot, kas sniedz šādu atlīdzību vai subsīdiju, un teritoriāli neierobežojot subjektu, kas to sniedz.
59. Tādējādi GATT 1994 VI pants galvenokārt (62) attiecas uz visām subsīdijām neatkarīgi no to izcelsmes (63).
60. Tāpat raugoties no šā viedokļa, atšķirīga interpretācija ne tikai būtu pretrunā SKP nolīgumā un GATT 1994 VI pantā izmantoto terminu parastajai nozīmei, bet tā apdraudētu šo noteikumu priekšmetu un mērķi, ja Eiropas Savienība nevarētu kompensēt tādus finansiālos ieguldījumus kā šajā lietā aplūkotie tikai to teritoriālā avota dēļ.
61. Ņemot vērā to, ka no SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1) apakšpunkta sarunu vēstures (64), kuras izmantošana var kalpot kā papildu paņēmiens šā nolīguma interpretācijai Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 32. panta nozīmē, nevar secināt nekādu citu interpretāciju, man šķiet skaidrs, ka SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1) apakšpunkts teritoriāli neierobežo finansiālo ieguldījumu avota ģeogrāfisko darbības jomu PTO dalībvalstij, kuras teritorijā notiek attiecīgā izstrādājuma ražošana (65).
62. Tāpēc es uzskatu, ka SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1) apakšpunkts neliedz uzskatīt par subsīdiju vienošanos, saskaņā ar kuru viena PTO dalībvalsts sniedz finansiālu ieguldījumu izstrādājumam, kas ražots citas PTO dalībvalsts teritorijā.
63. No tā izriet, ka visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka Antisubsidēšanas pamatregulas piemērošanas joma, kas it īpaši izteikta tās 1. panta 1. punktā un 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecas arī uz situāciju, kādā Komisija, pamatojoties uz pietiekamiem pierādījumiem, var attiecināt no vienas trešās valsts valdības saņemto finansiālo atbalstu uz citas trešās valsts valdību.
64. Tāpēc ierosinu Tiesai noraidīt otro un trešo apelācijas pamatu lietā C‑269/23 P un pirmo un otro apelācijas pamatu lietā C‑272/23 P.
B. Salīdzināmā lieluma noteikšana Ēģiptes ievedmuitas atlaižu shēmas piemērošanas importētiem materiāliem kompensācijas nolūkos
65. Ceturtajā apelācijas pamatā lietā C‑269/23 P un trešajā apelācijas pamatā lietā C‑272/23 P apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, apstiprinot Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru tā, lai kompensētu apelācijas sūdzību iesniedzēju ievedmuitas atlaižu shēmas piemērošanu, ir salīdzinājusi viņu situāciju ar uzņēmumiem, kas arī atrodas ĶETS zonā, bet veic pārdošanu Ēģiptes tirgū (66). Turklāt apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka to situācija bija jāsalīdzina ar teorētisku scenāriju, saskaņā ar kuru tās būtu reģistrētas ārpus ĶETS zonas, bet joprojām eksportētu attiecīgos izstrādājumus uz Eiropas Savienību. Apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka šādā situācijā Ēģiptes valdība nebūtu zaudējusi ieņēmumus, izmantojot ievedmuitas atlaižu shēmu, jo tā nekad nebūtu centusies iekasēt ievedmuitu par importētiem izejmateriāliem attiecīgo izstrādājumu ražošanai.
66. Apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentācijas pamatā tātad ir jautājums par to, kādai jābūt salīdzināmai situācijai šajā lietā (67).
67. Tomēr vienīgā tiesību norma, uz kuru apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucas apelācijas sūdzību tekstā, pamatojot savu argumentāciju, ir Antisubsidēšanas pamatregulas 5. pants. Minētā tiesību norma, kas attiecas uz kompensējamās subsīdijas apjoma noteikšanu, nereglamentē salīdzināmo lielumu, lai noteiktu, vai Ēģiptes valdība ir izvēlējusies atteikties no konkrētiem ieņēmumiem, kas citādi būtu maksājami Antisubsidēšanas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta nozīmē (jo šo negūto ieņēmumu kvantitatīva noteikšana loģiski notiek pēc to esamības konstatēšanas) (68).
68. Apelācijas sūdzību iesniedzējas arī nepaskaidro, kādā veidā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu piemērojamā tiesiskā regulējuma interpretācijā vai piemērošanā.
69. Un tomēr šis izskaidrojums ir būtisks apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentācijas pieņemamībai, jo Antisubsidēšanas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts, pat ja tā būtu norma, uz kuru apelācijas sūdzību iesniedzējas būtu vēlējušās atsaukties (quod non), neparedz metodi, kā identificēt atbilstošu salīdzināmo lielumu, lai noteiktu, vai valsts ieņēmumi, kas citādi pienākas, nav gūti vai nav iekasēti.
70. Līdz ar to Komisijai ir zināma rīcības brīvība izvēlēties no dažādiem parametriem un scenārijiem, kas ir pamatā tās uzdevumam noteikt, vai Ēģiptes valdība ir izvēlējusies atteikties no ieņēmumiem, kas tai citādi pienāktos (69).
71. Tā kā nav citu argumentu, kas liecinātu par pretējo, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir apstiprinājusi Komisijas veikto atbilstoša salīdzināmā lieluma izvēli antisubsidēšanas izmeklēšanās, kas ir šo apelācijas sūdzību pamatā (70).
72. Tādēļ es ierosinu Tiesai atzīt ceturto apelācijas pamatu lietā C‑269/23 P un trešo apelācijas pamatu lietā C‑272/23 P par nepieņemamiem.
C. Nodokļu režīma kompensācija saistībā ar valūtu kursu svārstību dēļ radītajiem zaudējumiem, kas radušies Ēģiptes mārciņas devalvācijas rezultātā 2016. gadā
73. Piektajā pamatā lietā C‑269/23 P un ceturtajā pamatā lietā C‑272/23 P apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi, vai Komisija apstrīdētajās regulās bija noteikusi pareizu subsīdiju shēmu. Pēc to domām, Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka tieši ārvalstu valūtu kursu svārstībām piemērojamais nodokļu režīms, kas tika ieviests pēc Ēģiptes mārciņas 2016. gada devalvācijas (71), veidoja subsīdiju shēmu, kas piešķīra de facto īpašu ieguvumu Antisubsidēšanas pamatregulas 3. panta 2. punkta un 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Apelācijas sūdzību iesniedzējas uzskata, ka šāds režīms bija pieejams visiem Ēģiptes uzņēmumiem, tādējādi teorētiski katrs Ēģiptes uzņēmums no saviem ar nodokli apliekamajiem ienākumiem varēja atskaitīt zaudējumus, ko izraisīja Ēģiptes mārciņas 2016. gada devalvācijas sekas. Šā iemesla dēļ Komisija 2016. gada devalvācijas rezultātā gūto labumu kļūdaini esot attiecinājusi uz ārvalstu valūtu kursu svārstībām piemērojamo nodokļu režīmu.
74. Lai gan apelācijas sūdzības nav pārāk skaidras, pretēji Komisijas apgalvotajam, uzskatu, ka šie apelācijas pamati nav vērsti uz faktisko apstākļu atkārtotu izskatīšanu. Tā vietā, rūpīgi lasot argumentus, šķiet, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas vēlas lūgt Tiesu pārskatīt Vispārējās tiesas secinājumu, ka kopīga nodokļu režīma un īpašo grāmatvedības noteikumu izvērtēšana varēja de facto radīt konkrētas priekšrocības.
75. Šāda veida argumenti ietilpst Tiesas kompetencē (72).
76. Šajā ziņā jānorāda, ka Antisubsidēšanas pamatregulas 4. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir izstrādāts tieši tādēļ, lai aptvertu šāda veida scenārijus, kuros pasākums ir šķietami nekonkrēts, bet praksē, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem, šā pasākuma rezultātā tiek izveidots īpašs režīms, kura mērķis ir piešķirt subsīdijas konkrētiem uzņēmumiem.
77. Šā vērtējuma nolūkā, lai noteiktu, vai subsīdija ir de facto īpaša, Tiesai ir jākoncentrējas nevis uz valsts tiesisko regulējumu kā tādu, bet gan uz šā tiesiskā regulējuma ietekmes pakāpi uz konkrētiem uzņēmumiem (73), ņemot vērā kontekstu, kādā tas ir ticis ieviests (74).
78. Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos tieši to arī izdarīja.
79. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka “Komisija neuzskatīja, ka nodokļu režīms pats par sevi būtu uzskatāms par subsīdiju, kas var būt par kompensācijas pasākuma priekšmetu” (75).
80. Otrkārt, šī tiesa paskaidroja, ka Komisija, aplūkojot nodokļu režīmu un īpašos grāmatvedības noteikumus kopā, ir secinājusi, ka, lai gan minētie noteikumi varēja sniegt labumu visiem Ēģiptes uzņēmumiem, praksē tie bija paredzēti, lai ļautu kompensēt Ēģiptes mārciņas 2016. gada devalvācijas negatīvās sekas, kā rezultātā konkrētai uzņēmumu kategorijai (76), kā apelācijas sūdzību iesniedzējām (77), tika piešķirts būtisks labums (78).
81. Visbeidzot Vispārējā tiesa paskaidroja, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas nav iesniegušas nevienu pierādījumu, lai apstrīdētu šos faktu konstatējumus (79).
82. Tādēļ ierosinu Tiesai noraidīt kā nepamatotu arī piekto apelācijas pamatu lietā C‑269/23 P un ceturto apelācijas pamatu lietā C‑272/23 P.
D. Kompensējamās subsīdijas apmēra noteikšana grupas subjektiem
83. Ar pirmo apelācijas pamatu lietā C‑269/23 P apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā apstrīd Vispārējās tiesas lēmumu apstiprināt Komisijas metodoloģiju kompensējamās subsīdijas summas aprēķināšanai, ko apelācijas sūdzību iesniedzējas saņēmušas, pamatojoties uz to kopējo apgrozījumu (80).
84. Tādēļ šim apelācijas pamatam ir nepieciešama Antisubsīdiju pamatregulas 5. un 6. panta interpretācija.
85. Minētās regulas 5. pantā “Kompensējamās subsīdijas apjoma aprēķināšana” ir paredzēts, ka par pamatu kompensējamās subsīdijas apjoma aprēķināšanai ir jāņem “saņēmējam” piešķirtais ieguvums subsīdijas jautājuma izmeklēšanas laikā. Tāpat arī tās pašas regulas 6. pantā “Saņēmējam piešķirtā ieguvuma aprēķināšana” ir noteiktas konkrētas pamatnostādnes “saņēmēja” ieguvuma apmēra un līdz ar to subsīdijas apjoma aprēķināšanai.
86. Pēc apelācijas sūdzību iesniedzēju domām, vārda “saņēmējs” lietojums vienskaitlī šajās tiesību normās nozīmējot, kā Vispārējā tiesa secināja spriedumā Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (81), ka “priekšrocība ir jānosaka un jāaprēķina katram saņēmējam atbilstīgi tā situācijai” (82). Tikai tad, ja abiem subjektiem kopā tiktu piešķirta subsīdija, kompensējamās subsīdijas summu varētu arī noteikt šiem subjektiem kopīgi. Rezultātā Komisijai būtu bijis atsevišķi jāaprēķina Jushi Egypt un Hengshi Egypt ieguvums procentos, jāpiemēro šis ieguvums procentos to attiecīgā izstrādājuma apgrozījumam un kopīgi jāaprēķina viena kopēja vidējā svērtā subsīdijas starpība apelācijas sūdzību iesniedzējām (83).
87. Vienlaikus apelācijas sūdzību iesniedzējas neapstrīd – patiesībā tās savos rakstveida paskaidrojumos skaidri piekrīt –, ka, neraugoties uz vārda “saņēmējs” izmantošanu vienskaitlī Antisubsidēšanas pamatregulas 5. un 6. pantā, jēdzienu “saņēmējs” var interpretēt tādējādi, ka tas ietver arī uzņēmumu grupu (84).
88. Neuzskatu, ka būtu loģiski ievērot apelācijas sūdzību iesniedzēju ierosināto atšķirību.
89. Pirmkārt, to argumentācija nav pamatota ne ar vienu atsauci vai judikatūru (85). Antisubsidēšanas pamatregulas 5. un 6. pantā nav arī nekādu precizējumu, kas ļautu jēdzienu “saņēmējs” interpretēt šauri.
90. Otrkārt, šā jēdziena plaša interpretācija atbilst ne tikai pieejai, ko Tiesa devusi līdzīgiem valsts atbalsta un konkurences tiesību jēdzieniem, proti, jēdzieniem “ekonomiskā vienība” vai “uzņēmums” (86), bet arī interpretācijai, ko PTO Apelācijas institūcija sniegusi jēdzienam “saņēmējs”, kā lietots SKP nolīgumā (87).
91. Treškārt, pieeja, saskaņā ar kuru uzņēmumi, kas veido nedalāmu veselumu, ir saistīti no rūpnieciskā un ekonomiskā viedokļa, atbilst ekonomiskajai realitātei, jo nodrošina, ka kapitāla pārvedumi grupas iekšienē nevar izvairīties no antisubsidēšanas instrumenta piemērošanas (88).
92. Tādējādi jēdziena “saņēmējs” plašā interpretācija atbilst Antisubsidēšanas pamatregulas mērķim, “lai kompensētu jebkuru subsīdiju, kas tieši vai netieši piešķirta par jebkura tāda izstrādājuma izgatavošanu, ražošanu, eksportu vai pārvadāšanu, kura laišana brīvā apgrozībā Savienībā rada kaitējumu” (89).
93. Līdz ar to neuzskatu, ka Tiesai būtu jāatzīst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pieņemot iepriekš minēto interpretācijas nostāju un apstiprinot Komisijas veikto apelācijas sūdzību iesniedzēju kompensējamās subsīdijas aprēķinu.
94. Tādēļ ierosinu Tiesai noraidīt pirmo apelācijas pamatu lietā C‑269/23 P.
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
95. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 137. panta un 184. panta 2. punktam, ja Tiesa pati taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
96. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šā paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
97. Tā kā, manuprāt, apelācijas sūdzību iesniedzējām spriedums šajās apelācijas tiesvedībās ir nelabvēlīgs manis norādīto iemeslu dēļ, uzskatu, ka tām jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.
98. Savukārt, saskaņā ar Reglamenta 140. panta 3. punktu, kurš arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, Tech-Fab Europe eV un European Glass Fibre Producers Association sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
VII. Secinājumi
99. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai:
– noraidīt apelācijas sūdzības kā nepamatotas;
– atstāt spēkā spriedumus, 2023. gada 1. marts, Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics un Jushi Egypt for Fiberglass Industry/Komisija (T‑480/20, EU:T:2023:90), un 2023. gada 1. marts, Jushi Egypt for Fiberglass Industry/Komisija (T‑540/20, EU:T:2023:91);
– piespriest Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics SAE un Jushi Egypt for Fiberglass Industry SAE segt savus, kā arī atlīdzināt Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē, un
– piespriest Tech-Fab Europe eV un European Glass Fibre Producers Association segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.