Lieta T‑282/23
Oil company “Lukoil” PAO
pret
Eiropas Parlamentu u.c.
Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2024. gada 25. janvāra rīkojums
Atcelšanas prasība – Termiņš prasības celšanai – Nokavējums – Acīmredzama nepieņemamība
1. Atcelšanas prasība – Termiņi – Termiņa sākums – Paziņošana – Jēdziens – Pienākums pierādīt paziņošanas faktu
(LESD 263. panta sestā daļa)
(skat. 7. punktu)
2. Atcelšanas prasība – Termiņi – Termiņa sākums – Paziņošana – Jēdziens – Lēmuma paziņošanas spēkā esamības nosacījums – Iespēja lēmuma adresātam pienācīgi iepazīties ar tā saturu – Iekļaušana
(LESD 263. panta sestā daļa)
(skat. 8. punktu)
3. Atcelšanas prasība – Termiņi – Termiņa sākums – Lēmums, kas paziņots pa elektronisko pastu – Pierādījums par paziņošanu adresātam konkrētā datumā – Nosacījumi – Pierādījumi par elektroniskā pasta vēstules faktisku nosūtīšanu adresātam, ļaujot viņam pienācīgi iepazīties ar lēmuma saturu – Iekļaušana
(LESD 263. panta sestā daļa)
(skat. 9. punktu)
4. Atcelšanas prasība – Termiņi – Termiņa sākums – Lēmums, kas paziņots pa elektronisko pastu – Paziņošanas prezumpcija – Trūkums
(LESD 263. panta sestā daļa)
(skat. 10. punktu)
Rezumējums
Izskatīdama atcelšanas prasību, kuru Vispārējā tiesa noraida kā acīmredzami nepieņemamu novēlošanās dēļ, tā, pirmkārt, pirmo reizi piemēro judikatūru, kas izriet no 2022. gada 1. augusta sprieduma Kerstens/Komisija (1) par prasības celšanas termiņa aprēķināšanu saistībā ar lēmumu, kurš paziņots ar elektroniskā pasta vēstuli, jomā, kas nav civildienesta joma, un, otrkārt, precizē vienotas reģistrācijas principa piemērošanu saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par obligātu pārredzamības reģistru (2).
Ar prasību, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2023. gada 17. maijā, Oil company “Lukoil” PAO – prasītāja –, kura reģistrēta Maskavā, lūdz atcelt pārredzamības reģistra sekretariāta lēmumu par tās dzēšanu no Eiropas Savienības pārredzamības reģistra (3). Minētais sekretariāts 2023. gada 6. martā ar elektroniskā pasta vēstuli paziņoja prasītājai apstrīdēto lēmumu. Prasītāja tieši atzina, ka minētā elektroniskā pasta vēstule šajā dienā saņemta divu pārstāvju, ko tā iecēlusi, reģistrējoties pārredzamības reģistrā (turpmāk tekstā – “pārstāvji”), elektroniskajās pastkastēs.
Vispārējās tiesas vērtējums
Vispārējā tiesa vispirms atgādina, ka, lai lēmums būtu pienācīgi paziņots, ir vajadzīgs nevis tas, lai tā adresāts būtu faktiski iepazinies ar tā saturu, bet gan lai adresātam būtu bijusi iespēja pienācīgi iepazīties ar lēmumu. Šajā ziņā pierādījums, ka lēmuma adresāts to ir ne tikai saņēmis, bet tam ir bijusi iespēja arī pienācīgi ar to iepazīties, var izrietēt no dažādiem apstākļiem.
Šajā ziņā, lai pierādītu, ka lēmums, kas paziņots pa elektronisko pastu, tā adresātam ticis pienācīgi paziņots konkrētā datumā un ka līdz ar to prasības celšanas termiņš ir sācies šajā datumā, lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz novēlošanos, ir jāapliecina ne tikai tas, ka šis lēmums ir ticis paziņots adresātam, proti, ka tas ir nosūtīts uz viņa elektroniskā pasta adresi un viņš to šajā adresē ir saņēmis, bet arī tas, ka minētajam adresātam tikusi dota iespēja pienācīgi iepazīties ar minētā lēmuma saturu, proti, ka tas ir varējis atvērt elektroniskā pasta vēstuli, kurā ir attiecīgais lēmums, un tādējādi ar to atbilstoši iepazīties šajā datumā.
No šāda viedokļa pieņēmums, saskaņā ar kuru lēmuma, kas paziņots ar elektroniskā pasta vēstuli, adresātam katrā ziņā var būt bijusi iespēja pienācīgi iepazīties ar tā saturu tikai datumā, kad viņš ir iepazinies ar informāciju savā elektroniskajā pastkastē, tāpat kā pieņēmums, atbilstoši kuram šāda lēmuma adresātam ir bijusi iespēja pienācīgi iepazīties ar lēmuma saturu katrā ziņā pēc tā saņemšanas elektroniskajā pastkastē, neatbilst tiesību normām, kurās noteikti termiņi prasības celšanai.
Šajā lietā Vispārējā tiesa iebilst, ka, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma nosūtīšanas datumu, proti, 2023. gada 6. martu, termiņš, lai lūgtu to atcelt, principā beidzās 2023. gada 16. maijā, tādējādi pirmšķietami šī prasība celta novēloti.
Tomēr tā izvērtē vairākus argumentus, uz kuriem balstās prasītāja, lai apstrīdētu novēlotu prasības celšanu.
Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa it īpaši noraida argumentu par elektroniskā pasta vēstules nosūtīšanu ārpus darba laika. Proti, saskaņā ar termiņu aprēķināšanas noteikumiem, “ja dienās, nedēļās, mēnešos vai gados izteiktais laikposms jāaprēķina no brīža, kad iestājas kāds notikums vai notiek kāda darbība, tad tiek uzskatīts, ka diena, kurā šāds notikums iestājas vai šāda darbība notiek, nav pieskaitāms attiecīgajam periodam” (4).
No vienas puses, Vispārējā tiesa norāda, ka prasītājas pārstāvji 2023. gada 31. martā, atbildot uz apstrīdēto lēmumu, kas pievienots 2023. gada 6. marta elektroniskā pasta vēstulei, pārredzamības reģistra sekretariātam iesniedza pieprasījumu atsākt izmeklēšanu, kura jāizskata ne ilgāk kā 20 darba dienu laikā pēc tam, kad iesaistītajām pusēm ir paziņots par lēmumu (5).
No otras puses, tā norāda, ka, lai pamatotu to, ka pieprasījums atsākt izmeklēšanu attiecībā uz prasītāju tika iesniegts termiņā, tās pārstāvji 2023. gada 31. marta vēstulē skaidri norādīja, ka 20 darba dienu termiņš sākās 2023. gada 7. martā un beidzās 2023. gada 3. aprīlī.
Vispārējā tiesa secina, ka šāda precīza informācija, ko snieguši pašas prasītājas pārstāvji, nevar tikt interpretēta citādi kā vien tā, ka viņi ir atzinuši, ka elektroniskā pasta vēstule, kurai pievienots apstrīdētais lēmums, patiešām nosūtīta 2023. gada 6. martā, ka minētā elektroniskā pasta vēstule ir nonākusi pārstāvju elektroniskajās pastkastēs šajā pašā datumā un ka viņi ar to ir iepazinušies vai vismaz ir varējuši ar to pienācīgi iepazīties tajā pašā nosūtīšanas un saņemšanas dienā. Tā konstatē, ka elektroniskā pasta vēstule ar apstrīdēto lēmumu minētajiem pārstāvjiem tika “pienācīgi paziņota” 2023. gada 6. martā.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa noraida argumentu, ka elektroniskā pasta vēstule ar apstrīdēto lēmumu 2023. gada 6. martā esot nosūtīta tikai tās Beļģijas meitasuzņēmuma pārstāvjiem, nevis pašai prasītājai, un tādējādi tā šajā dienā neesot varējusi ar vēstuli iepazīties.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka saskaņā ar pārredzamības reģistra sekretariāta izstrādātajām pamatnostādnēm, kuras attiecas uz minēto reģistru un paredzētas reģistrācijas pieteikuma iesniedzējiem un reģistrētajām personām, lai nodrošinātu nolīguma konsekventu piemērošanu (turpmāk tekstā –“pamatnostādnes”), interešu pārstāvjiem, kas darbojas vairākās valstīs (piemēram, starptautiskā mērogā), lai izvairītos no vairākkārtējas reģistrācijas un paātrinātu pieteikuma vai reģistrācijas administratīvo procedūru, savas darbības būtu jāreģistrē reģistrā tikai vienu reizi, aptverot dažādas tīkla, uzņēmumu grupas vai citas struktūras (6). Pamatnostādnēs ir precizēts, ka praksē parasti reģistrācija jāveic filiālei vai birojam, kas pārstāv struktūras intereses attiecībā pret Savienības iestādēm.
Vispārējā tiesa konstatē, ka, pirmkārt, no pārredzamības reģistra izraksta izriet, ka šajā reģistrā bija reģistrēta tikai prasītāja. Proti, tās Beļģijas meitasuzņēmums nav ticis atsevišķi reģistrēts un ir minēts tikai kā “birojs, kas ir atbildīgs par attiecībām ar Savienību”. Tādējādi saskaņā ar Iestāžu nolīgumu (7) un ar pamatnostādnēs noteikto vienotas reģistrācijas principu (8) prasītāja kā pārredzamības reģistrā vienīgā reģistrētā organizācija aptvēra visus tās grupas uzņēmumus visās valstīs, kurās šī grupa bija pārstāvēta, ieskaitot Beļģijas meitasuzņēmumu.
Otrkārt, lai kādi arī būtu to attiecīgie pienākumi minētajā meitasuzņēmumā, izrakstā no reģistra minēti divi šīs meitasuzņēmuma direktoru vārdi kā “persona, kura ir juridiski atbildīga par tiesību subjektu” un “persona, kura atbild par attiecībām ar Savienību”, tādējādi prasītāja ir piekritusi, ka šīs personas rīkojas tās vārdā un kā pārstāvji, kas ir atbildīgi par tās attiecībām ar pārredzamības reģistra sekretariātu (9).