VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 5. februārī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānu vērsti ierobežojoši pasākumi, lai novērstu kodolieroču izplatīšanu – Naudas līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Acīmredzama kļūda vērtējumā
Lieta T‑494/10
Bank Saderat Iran, Teherāna (Irāna), ko sākotnēji pārstāvēja S. Gadhia un S. Ashley, solicitors, D. Anderson, QC, un R. Blakeley, barrister, pēc tam – S. Gadhia, S. Ashley, R. Blakeley un D. Wyatt, QC, un visbeidzot – S. Ashley, R. Blakeley, D. Wyatt, S. Jeffrey un A. Irvine, solicitors,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un R. Liudvinaviciute‑Cordeiro, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv S. Boelaert un M. Konstantinidis, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 195, 25. lpp.), Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.), Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), un Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.), ciktāl šie tiesību akti skar prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs N. Rosners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 23. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Bank Saderat Iran ir Irānas komercbanka.
2 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu un kodolieroču piegādes sistēmu attīstību saistītās darbības (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).
3 2010. gada 26. jūlijā prasītāja tika iekļauta to vienību sarakstā, kuras veicina Irānas kodolieroču izplatīšanu, kas ir Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), II pielikumā.
4 Tā rezultātā prasītājas nosaukums ar Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 195, 25. lpp.), tika iekļauts Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) V pielikumā. Šīs iekļaušanas rezultātā tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi.
5 Lēmumā 2010/413 Eiropas Savienības Padome norādīja šādu pamatojumu:
“Bank Saderat ir Irānas valdībai piederoša banka (94 % pieder Irānas valdībai). Bank Saderat ir sniegusi finanšu pakalpojumus vienībām, kas iegādājas preces Irānas kodolprogrammas un ballistisko raķešu programmas vajadzībām, tostarp vienībām, kas minētas [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijā] 1737. Bank Saderat vēl 2009. gada martā apkalpoja Organisation des industries de la défense [Aizsardzības industriju organizācija, turpmāk tekstā – “OID”] (kam ar [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju] 1737 noteiktas sankcijas) un Iran Electronics Industries [turpmāk tekstā – “IEI”] maksājumus un akreditīvus. Bank Saderat 2003. gadā apkalpoja akreditīvus ar kodolenerģiju saistītā Irānas uzņēmuma Mesbah Energy Company interesēs (vēlāk šim uzņēmumam ar [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju] 1737 tika noteiktas sankcijas).”
6 Īstenošanas regulā Nr. 668/2010 norādītais pamatojums bija tāds pats kā Lēmumā 2010/413 esošais.
7 Padome ar 2010. gada 27. jūlija vēstuli informēja prasītāju par tās nosaukuma iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā.
8 Ar 2010. gada 18. un 25. augusta un 2., 9. un 30. septembra vēstulēm prasītāja lūdza Padomi informēt to par pierādījumiem, uz kuru pamata Padome attiecībā uz to ir noteikusi ierobežojošus pasākumus. 2010. gada 15. septembra vēstulē prasītāja lūdza Padomi pārskatīt lēmumu par tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā.
9 Prasītājas nosaukuma iekļaušana Lēmuma 2010/413 II pielikumā ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.), tika atstāta spēkā. Norādītais pamatojums bija šāds:
“Bank Saderat ir Irānas banka, kas daļēji pieder Irānas valdībai. Bank Saderat ir sniegusi finanšu pakalpojumus vienībām, kas iegādājas preces Irānas kodolprogrammas un ballistisko raķešu programmas vajadzībām, tostarp vienībām, kas minētas [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības Padomes rezolūcijā] 1737. Bank Saderat vēl 2009. gada martā apkalpoja DIO un Iran Electronics Industries (kam ar [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju] 1737 noteiktas sankcijas) maksājumus un akreditīvus. Bank Saderat 2003. gadā apkalpoja akreditīvus ar kodolenerģiju saistītā Irānas uzņēmuma Mesbah Energy Company interesēs (vēlāk šim uzņēmumam ar [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūciju] 1737 tika noteiktas sankcijas).”
10 Tā kā Regula Nr. 423/2007 ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 281, 1. lpp.), tika atcelta, Padome prasītājas nosaukumu iekļāva pēdējās minētās regulas VIII pielikumā. Tā rezultātā saskaņā ar šīs regulas 16. panta 2. punktu tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi.
11 Regulā Nr. 961/2010 norādītais pamatojums būtībā bija tāds pats kā Lēmumā 2010/644 esošais.
12 Ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2010. gada 15. septembra vēstuli, norādot, ka pēc pārskatīšanas tā noraida prasītājas lūgumu svītrot tās nosaukumu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajā sarakstā. Tā šajā ziņā precizēja, ka tā nepiekrīt prasītājas viedoklim, ka tās darbības saistībā ar akreditīviem nevarēja veicināt kodolieroču izplatīšanu. Atbildot uz prasītājas lūgumu piekļūt lietas materiāliem, Padome nosūtīja prasītājai divu dalībvalstu iesniegto priekšlikumu ierobežojošu pasākumu noteikšanai kopiju.
13 Atbildes raksta uz repliku pielikumā Padome nosūtīja prasītājai kādas dalībvalsts iesniegtā trešā ierobežojošu pasākumu noteikšanas priekšlikuma kopiju.
14 Prasītājas nosaukuma iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā neskāra Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmuma 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.), un Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), stāšanās spēkā.
15 Tā kā Regula Nr. 961/2010 ar Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 88, 1. lpp.) tika atcelta, prasītājas nosaukums tika iekļauts pēdējās minētās regulas IX pielikumā. Norādītais pamatojums bija tāds pats kā Lēmumā 2010/644 esošais. Tādējādi saskaņā ar šīs regulas 23. panta 2. punktu tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi un ekonomiskie resursi.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
16 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 7. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
17 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 5. novembrī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus atbilstoši Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 pieņemšanai.
18 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 14. janvārī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2011. gada 8. marta rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos.
19 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 10. februārī, prasītāja, pirmkārt, pielāgoja savus prasījumus atbilstoši Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 pieņemšanai un, otrkārt, lūdza, lai apstrīdētie akti attiecīgā gadījumā tiktu atcelti ar tūlītēju iedarbību.
20 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 27. aprīlī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus atbilstoši Regulas Nr. 267/2012 pieņemšanai.
21 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja lietas dalībniekus iesniegt dažus dokumentus un rakstveidā uzdeva tiem jautājumus. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja.
22 2012. gada 23. maija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
23 Ar Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2012. gada 4. septembra rīkojumu tika uzsākts mutvārdu process, lai lietas materiāliem pievienotu prasītājas apsvērumus par Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 19. jūlija rīkojumu lietā [C‑110/12 P(R)] Akhras/Padome un apkopotu pārējo lietas dalībnieku apsvērumus. Mutvārdu process no jauna tika pabeigts 2012. gada 4. oktobrī.
24 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt ar tūlītēju iedarbību Lēmuma 2010/413 II pielikuma B tabulas 7. punktu, Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pielikuma B tabulas 5. punktu, Lēmuma 2010/644 pielikuma I sadaļas B tabulas 7. punktu, Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma B tabulas 7. punktu, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma I sadaļas B tabulas 7. punktu, ciktāl šie tiesību akti skar prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Padomes un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
26 Prasītāja norāda trīs pamatus. Pirmais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, tās tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Otrais pamats ir par acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz ierobežojošu pasākumu noteikšanu pret to. Trešais pamats ir par tās īpašuma tiesību un proporcionalitātes [samērīguma] principa pārkāpumu.
27 Padome un Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto pamatu pamatotību. Turklāt tās vispirms apgalvo, ka, būdama piederīga Irānas valstij, prasītāja nevar atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras saistītas ar pamattiesībām.
28 Pirms lietas dalībnieku iesniegto dažādo pamatu un argumentu aplūkošanas ir jāpārbauda prasītājas veikto prasījumu pielāgojumu pieņemamība.
Par prasītājas prasījumu pielāgošanu
29 Kā izriet no šī sprieduma 9., 10. un 15. punkta, kopš prasības pieteikuma iesniegšanas Lēmuma 2010/413 II pielikuma saraksts ir ticis aizstāts ar jaunu sarakstu, kas pieņemts ar Lēmumu 2010/644, un Regula Nr. 423/2007, kas grozīta ar Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 961/2010, kas savukārt tikusi aizstāta un atcelta ar Regulu Nr. 267/2012. Turklāt Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 preambulu apsvērumos Padome ir skaidri konstatējusi, ka tā ir veikusi Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma saraksta pārskatīšanu pilnībā un nonākusi pie secinājuma, ka personām, vienībām un organizācijām, kuru nosaukumi tajos ir uzskaitīti, tostarp prasītājai, ir jāturpina piemērot ierobežojošos pasākumus. Prasītāja ir pielāgojusi savus sākotnējos prasījumus tādējādi, ka tās prasība atcelt tiesību aktus papildus Lēmumam 2010/413 un Īstenošanas regulai Nr. 668/2010 attiecas arī uz Lēmumu 2010/644, Regulu Nr. 961/2010, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012 (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie tiesību akti”). Padome un Komisija nav iebildušas pret šo pielāgojumu.
30 Šajā ziņā jāatgādina, ka, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu uzlikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērota tiesvedības ekonomijas prasība. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Eiropas Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Tāds pats secinājums attiecas uz tādiem tiesību aktiem kā Lēmums 2011/783 un Īstenošanas regula Nr. 1245/2011, kuros konstatēts, ka lēmumam vai regulai ir jāturpina tieši un individuāli attiekties uz noteiktām personām pēc pārskatīšanas, kura skaidri noteikta šajā pašā lēmumā vai šajā pašā regulā.
32 Šajā lietā tādējādi ir jāuzskata, ka prasītāja var prasīt atcelt Lēmumu 2010/644, Regulu Nr. 961/2010, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012, ciktāl šie tiesību akti to skar (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 30. punktā minēto spriedumu lietā People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, 47. punkts).
Par iespēju prasītājai atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras saistītas ar pamattiesībām
33 Padome un Komisija norāda, ka, ņemot vērā Savienības tiesības, juridiskās personas, kuras ir trešo valstu veidojumi, nevar atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras ir saistītas ar pamattiesībām. Ciktāl prasītāja, kā tās uzskata, ir Irānas valsts veidojums, šī norma tai ir piemērojama.
34 Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka ne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (OV 2010, C 83, 389. lpp.), ne līgumos nav paredzēti noteikumi, ar kuriem juridiskām personām, kuras ir valstu veidojumi, tiktu liegta pamattiesību aizsardzība. Tieši pretēji – šīs hartas noteikumi, kas ir būtiski attiecībā uz prasītājas norādītajiem pamatiem, it īpaši tās 17., 41. un 47. pants, nodrošina [šādas] tiesības “ikvienam”; tas ir formulējums, kurš ietver tādas juridiskās personas kā prasītāja.
35 Padome un Komisija tomēr šajā kontekstā atsaucas uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 34. pantu, kurā nav atzīti par pieņemamiem prasības pieteikumi, kurus Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir iesniegušas valdības organizācijas.
36 Pirmkārt, ECPAK 34. pants ir procesuāls noteikums, kas nav piemērojams tiesvedībā Savienības tiesā. Otrkārt, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru šī noteikuma mērķis ir izvairīties no tā, ka valsts, kura ir ECPAK dalībniece, vienlaicīgi ir prasītāja un atbildētāja šajā tiesā (šajā ziņā skat. ECT 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā Compagnie de navigation de la République islamique d’Iran pret Turciju, Recueil des arrêts et décisions, 2007‑V, 81. punkts). Šis pamatojums šajā lietā nav piemērojams.
37 Padome un Komisija arī norāda, ka norma, uz kuru tās atsaucas, ir pamatojama ar faktu, ka valsts ir pamattiesību ievērošanas garants savā teritorijā, bet nevar gūt labumu no šādām tiesībām.
38 Tomēr, pat ja tiktu pieņemts, ka šis pamatojums attiecas uz iekšēju situāciju, apstāklim, ka valsts ir pamattiesību ievērošanas garants savā teritorijā, nav nozīmes attiecībā uz tiesību, kas var būt juridiskām personām, kuras ir šīs pašas valsts veidojumi, apjomam trešās valsts teritorijā.
39 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Savienības tiesībās nav normas, kura liegtu juridiskām personām, kuras ir trešās valsts veidojumi, sev par labu atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kas saistītas ar pamattiesībām. Tādējādi šīs personas uz šīm pašām tiesībām var atsaukties Savienības tiesā, ciktāl tas ir saderīgi ar to juridiskās personas statusu.
40 Katrā ziņā Padome un Komisija nav norādījušās faktus, kuri ļautu pierādīt, ka prasītāja tiešām ir Irānas valsts veidojums, proti, iestāde, kura piedalās valsts varas īstenošanā vai kura sniedz valsts pakalpojumu iestāžu kontrolē (šajā ziņā skat. iepriekš 36. punktā minēto ECT spriedumu lietā Compagnie de navigation de la République islamique d’Iran pret Turciju, 79. punkts).
41 Šajā ziņā Padome vispirms apgalvo, ka prasītāja sniedz valsts pakalpojumu Irānas iestāžu kontrolē, jo tā sniedz finanšu pakalpojumus, kuri ir nepieciešami Irānas ekonomikas darbībai. Tā neapstrīd prasītājas apgalvojumus, ka šie pakalpojumi ir komercdarbības, kas tiek veiktas nozarē, kurā pastāv konkurence, un tiem tiek piemērotas kopējās tiesības. Šādos apstākļos ar to, ka šīs darbības ir nepieciešamas kādas valsts ekonomikas darbībai, tām netiek piešķirts valsts pakalpojuma statuss.
42 Turklāt Komisija apgalvo, ka apstāklis, ka prasītāja ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā, parāda, ka tā piedalās valsts varas īstenošanā. Izdarot šādu secinājumu, Komisija par faktisku premisu pieņem apstākli, kura patiesumu apstrīd prasītāja un kas ir diskusiju centrā Vispārējā tiesā. Turklāt tāda apgalvotā prasītājas iesaistīšanās kodolieroču izplatīšanā, kāda ir izklāstīta apstrīdētajos tiesību aktos, neatklāj valsts pilnvaru īstenošanu, bet gan komercdarījumus, kuri ir veikti ar vienībām, kuras piedalās kodolieroču izplatīšanā. Tādējādi šis apgalvojums nepamato prasītājas kvalificēšanu par Irānas valsts veidojumu.
43 Visbeidzot, Komisija uzskata, ka prasītāja ir Irānas valsts veidojums tādēļ, ka pēdējā minētā piedalās tās kapitālā. Papildus tam, ka saskaņā ar prasītājas iesniegtajām norādēm, kuras Padome un Komisija nav apstrīdējušas, minētā dalība ir tikai mazākuma dalība, tas nenozīmē, ka prasītāja piedalās valsts varas īstenošanā vai sniedz valsts pakalpojumu.
44 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītāja savā labā var atsaukties uz aizsardzību un garantijām, kuras ir saistītas ar pamattiesībām.
Par pirmo pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, prasītājas tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
45 Ar savu pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, tās tiesības uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, ciktāl, pirmkārt, Padome tai nav nosūtījusi pietiekamu informāciju, kas tai ļautu formulēt derīgus apsvērumus saistībā ar ierobežojošo pasākumu noteikšanu pret to un nodrošinātu tai taisnīgu procesu, un, otrkārt, gan iepriekšējā pret to vērsto ierobežojošo pasākumu pārbaudē, gan šo pašu pasākumu periodiskā pārskatīšanā ir pieļautas vairākas kļūdas.
46 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Tā apgalvo, ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu.
47 Jāatgādina, pirmkārt, ka LESD 296. panta otrajā daļā – un, konkrētāk, šajā lietā – Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir labi pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu un pamatojuma trūkumu nevar novērst tā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā procesā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Tādējādi Padomei, ja vien nepastāv imperatīvi apsvērumi, kuri attiecas uz Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību veidošanu, kas neļautu paziņot zināmus faktus, veidojumam, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, ir jādara zināmi īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka ierobežojošie pasākumi ir jānosaka. Tai ir arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs konkrēto pasākumu juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kas to ir pamudinājuši šos pasākumus veikt (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Turklāt pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un apstākļiem, kādos tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt skaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību, tostarp tiesību tikt uzklausītam, ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret kādu vienību un kuros var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja nav attiecīgās procedūras tiesiskā regulējuma (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 91. punkts).
51 Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa, pirmkārt, lai pārkāpumu pamatojošie pierādījumi, ar kuriem pamatots attiecīgajai vienībai nelabvēlīgais lēmums, tai tiktu paziņoti. Otrkārt, tai ir jābūt iespējai lietderīgi paust savu viedokli par šiem pierādījumiem (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 93. punkts).
52 Tātad attiecībā uz sākotnējo aktu, ar kuru tiek iesaldēti kādas vienības naudas līdzekļi, ja vien nav imperatīvu apsvērumu, kuri attiecas uz Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību veidošanu, kas to neļautu, pārkāpumu pamatojošie pierādījumi ir jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā akta pieņemšanu, vai iespējami ātrāk pēc tā pieņemšanas. Pēc attiecīgās vienības pieprasījuma tai ir arī tiesības pēc akta pieņemšanas paust savu viedokli par šiem pierādījumiem. Ar tādām pašām atkāpēm pirms visiem turpmākiem lēmumiem par naudas līdzekļu iesaldēšanu attiecīgajai vienībai principā ir jāpaziņo par jauniem pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem un jādod jauna iespēja paust savu nostāju (pēc analoģijas skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 137. punkts).
53 Turklāt ir jānorāda, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot pieeju tās lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot pieeju tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Treškārt, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un ir noteikts Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka attiecīgajai Savienības iestādei ierobežojošā pasākuma pamatojums attiecīgajai vienībai ir jāpaziņo cik ātri vien iespējams – vai nu brīdī, kad šāds pasākums ir noteikts, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs noteikšanas, lai attiecīgā vienība paredzētajā termiņā varētu izmantot savas pārsūdzības tiesības. Šī pienākuma paziņot pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā, gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā akta tiesiskumu, kas ir tās uzdevums (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 335.–337. punkts un tajos minētā judikatūra).
55 Ņemot vērā šo judikatūru, Vispārēja tiesa uzskata, ka lietas dalībnieku iesniegtos argumentus par pirmo pamatu var pārbaudīt piecos turpmāk aprakstītos posmos. Pirmkārt, ir jāpārbauda Padomes un Komisijas ievadarguments, ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu. Otrkārt, ir jāpārbauda argumenti par, pirmkārt, pienākumu norādīt pamatojumu un, otrkārt, apgalvoto prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas attiecas uz pārkāpumu pamatojošajiem pierādījumiem. Treškārt, ir jāpārbauda argumentācija saistībā ar apgalvoto prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas attiecas uz piekļuvi Padomes lietas materiāliem. Ceturtkārt, Vispārējā tiesa pārbaudīs argumentus, kuri attiecas, pirmkārt, uz apgalvoto prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar iespēju tai paust savu nostāju un, otrkārt, apgalvoto tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Piektkārt, tiks izskatīti apgalvojumi par apgalvotajām kļūdām Padomes veiktajā pārbaudē un pārskatīšanā.
Par iespēju prasītājai atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu
56 Padome un Komisija apstrīd tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa piemērošanu šajā lietā. Atsaucoties uz Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T‑181/08 Tay Za/Padome (Krājums, II‑1965. lpp., 121.–123. punkts), tās norāda, ka ierobežojošie pasākumi netika attiecināti uz prasītāju tās darbības dēļ, bet sakarā ar tās piederību vispārējai personu un vienību kategorijai, kuras ir sniegušas atbalstu kodolieroču izplatīšanai. Tādējādi ierobežojošo pasākumu noteikšanas procedūra netika uzsākta pret prasītāju šī sprieduma 50. punktā minētās judikatūras izpratnē un līdz ar to tā nevarot atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību vai arī varot atsaukties tikai ierobežojošā apmērā.
57 Šādai argumentācijai nevar piekrist.
58 Pirmkārt, iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Tay Za/Padome apelācijas instancē ar Tiesas 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑376/10 P Tay Za/Padome pilnībā tika atcelts. Tādējādi šajā spriedumā veiktie secinājumi vairs neietilpst Savienības tiesību sistēmā un Padome un Komisija uz tiem vairs nevar likumīgi atsaukties.
59 Otrkārt, Lēmuma 2010/413 24. panta 3. un 4. punktā, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. un 4. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. un 4. punktā ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina to vienību tiesības uz aizstāvību, attiecībā uz kurām atbilstoši šiem tiesību aktiem ir noteikti ierobežojoši pasākumi. Šo tiesību ievērošana ir Savienības tiesas veicamās pārbaudes priekšmets (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. punkts).
60 Šajos apstākļos ir jāsecina, ka prasītāja šajā lietā var atsaukties uz šī sprieduma 50.–53. punktā atgādināto tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu.
Par pienākumu norādīt pamatojumu un pārkāpumu pamatojošo pierādījumu sākotnējo paziņošanu
61 Vispirms ir jānorāda, ka, lai novērtētu pienākuma norādīt pamatojumu un pienākuma ieinteresētajai vienībai paziņot tās pārkāpumu pamatojošos pierādījumus ievērošanu, papildus apstrīdētajos tiesību aktos esošajam pamatojumam ir jāņem vērā trīs priekšlikumi ierobežojošo pasākumu noteikšanai, kurus Padome ir paziņojusi prasītājai.
62 Pirmkārt, no šiem noteikumiem, kādi tie tika paziņoti prasītājai, izriet, ka tie ir tikuši nodoti dalībvalstu pārstāvniecībām uz to attiecošos ierobežojošo pasākumu noteikšanas kontekstā un ka tie tādējādi ir elementi, ar kuriem ir pamatoti šie pasākumi.
63 Otrkārt, ir taisnība, ka trīs priekšlikumi prasītājai tika paziņoti gan pēc prasības celšanas, gan – attiecībā uz atbildes uz repliku pielikumā esošo priekšlikumu – pēc prasījumu pielāgošanas sakarā ar Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 pieņemšanu. Tādējādi tie nevar likumīgi papildināt Lēmuma 2010/413, Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 un, kas attiecas uz priekšlikumu atbildes uz repliku pielikumā, Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 pamatojumu. Tomēr tie var tikt ņemti vērā, novērtējot vēlāko tiesību aktu, proti, Lēmuma 2011/783, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012, attiecībā uz trīs priekšlikumiem tiesiskumu, kā arī Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 attiecībā uz 2010. gada 28. oktobrī paziņotajiem priekšlikumiem tiesiskumu.
64 Apstrīdētajos tiesību aktos ir minēti četri šādi pamatojumi, kuri attiecas uz prasītāju:
– saskaņā ar Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010 prasītāja 94 % apmērā jeb saskaņā ar turpmākajiem tiesību aktiem daļēji pieder Irānas valstij;
– prasītāja ir sniegusi finanšu pakalpojumus vienībām, kuras veic iepirkumus, kuri paredzēti Irānas kodolprogrammām un ballistisko raķešu programmām; šo vienību starpā ir vienības, kuras norādītas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijā 1737 (2006);
– prasītāja 2009. gada martā vēl nodarbojās ar Organisation des industries de la défense (turpmāk tekstā – “OID”) un Iran Electronics Industries (turpmāk tekstā – “IEI”), uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, maksājumiem un akreditīviem;
– 2003. gadā prasītāja apstrādāja akreditīvus sabiedrības Mesbah Energy Company, kura ir saistīta ar Irānas kodolprogrammu, interesēs.
65 Ierobežojošo pasākumu noteikšanas priekšlikumos, kas ir ietverti Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstules pielikumā, norādītais pamatojums pilnībā pārklājas ar apstrīdētajos tiesību aktos norādīto pamatojumu.
66 Ar trešo ierobežojošo pasākumu noteikšanas priekšlikumu, kurš ir ietverts atbildes uz repliku pielikumā, savukārt ir papildināts piektais pamatojums, saskaņā ar kuru prasītāja esot sniegusi finanšu pakalpojumus Sanam Industria Group.
67 Prasītāja apgalvo, ka ar šo pamatojumu netiek pietiekami precizēti iemesli ierobežojošo pasākumu noteikšanai pret to. Tā uzskata, ka šī nepietiekamība turklāt ietver tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
68 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentācijas pamatotību.
69 Pirmais pamatojums ir pietiekami precīzs, jo tas ļauj prasītājai saprast, ka Padome tai pārmet Irānas valdības dalību tās kapitālā.
70 Attiecībā uz otro pamatojumu ir jānorāda, ka tas ir neskaidrs – no pirmā skata runa ir par vispārēju apgalvojumu, kuru papildina un ilustrē turpmākie pamatojumi vai arī neatkarīgs pamatojums. Nepastāvot tiešai sakarībai starp dažādajiem pamatojumiem, ir jāizmanto apstrīdēto tiesību aktu pamatojuma otrā interpretācija.
71 Atbilstīgi šai interpretācijai otrais pamatojums ir pārmērīgi plašs, jo tajā nav precizēta to vienību identitāte, kurām ir sniegti finanšu pakalpojumi.
72 Trešais, ceturtais un piektais pamatojums ir pietiekami detalizēti, jo tajos ir precizēti attiecīgo vienību nosaukumi, kā arī pirmo divu pamatojumu gadījumā ir precizēts sniegto finanšu pakalpojumu veids un to sniegšanas datumi.
73 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Padome ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī pienākumu prasītājai kā ieinteresētajai vienībai paziņot pret to izvirzītās apsūdzības pamatā esošos faktus, kas attiecas uz otro pret to vērsto pamatu. Savukārt šie paši pienākumi ir ievēroti attiecībā uz pārējiem pamatiem.
Par piekļuvi lietas materiāliem
74 Kā tika konstatēts iepriekš 12. un 13. punktā, Padome 2010. gada 28. oktobra vēstules pielikumā nosūtīja prasītājai divus dalībvalstu priekšlikumus par ierobežojošu pasākumu noteikšanu, bet pēc tam – atbildes raksta uz repliku pielikumā – trešo priekšlikumu.
75 Prasītāja sūdzas, ka šī piekļuve bija nepietiekama, lai tai ļautu laicīgi paust savu nostāju.
76 Padome, kuru atbalsta Komisija, aizstāvas, būtībā apgalvojot, ka tā attiecīgos priekšlikumus nosūtīja prasītājai, tiklīdz tā bija saņēmusi priekšlikumus sagatavojušo dalībvalstu piekrišanu.
77 Šis Padomes arguments nevar tikt pieņemts. Ja Padome ir iecerējusi balstīties uz faktiem, kurus ir sniegusi dalībvalsts, lai noteiktu ierobežojošus pasākumus pret kādu vienību, tai pirms šo pasākumu noteikšanas ir pienākums nodrošināt, ka attiecīgie fakti attiecīgajai vienībai tiek nosūtīti laikus, lai tā varētu lietderīgi paust savu nostāju.
78 Šajā lietā ir jānorāda, ka termiņš, kuru Padome noteica prasītājai tās apsvērumu iesniegšanai pēc Lēmuma 2010/413 un Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pieņemšanas, beidzās 2010. gada 15. septembrī.
79 Tā kā Padome visus trīs priekšlikumus ierobežojošu pasākumu noteikšanai prasītājai nosūtīja tikai pēc šī termiņa beigām, tā prasītājai nav devusi piekļuvi savas lietas materiālos esošajiem elementiem laikus, tādējādi pārkāpjot [tās] tiesības uz aizstāvību.
Par iespēju prasītājai lietderīgi paust savu nostāju un par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
80 Pirmkārt, prasītāja norāda, ka tai nav bijusi iespēja lietderīgi paust savu nostāju un ka katrā ziņā Padome nav ņēmusi vērā apsvērumus, ko tā varējusi paust.
81 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
82 Vispirms ir jākonstatē, ka pēc sākotnējo tiesību aktu, ar kuriem tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi, pieņemšanas 2010. gada 26. jūlijā prasītāja ir nosūtījusi Padomei ar 2010. gada 15. septembri datētu vēstuli, kurā tā ir paudusi savu nostāju un lūgusi atcelt attiecībā uz to noteiktos ierobežojošos pasākumus. Padome uz šo vēstuli atbildēja 2010. gada 28. oktobrī. Pēc tam, pirms Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 pieņemšanas, prasītāja savus apsvērumus Padomei ir iesniegusi ar 2011. gada 29. jūlija vēstuli, uz kuru Padome atbildēja 2011. gada 5. decembrī. Visbeidzot, 2012. gada 10. februārī, proti, pirms Regulas Nr. 267/2012 pieņemšanas, prasītāja iesniedza jaunus apsvērumus Padomei, kura uz tiem atbildēja 2012. gada 24. aprīlī.
83 Tādējādi ir jāuzskata, ka prasītājai bija iespēja lietderīgi paust savu nostāju, izņemot, pirmkārt, attiecībā uz otro Padomes norādīto pamatojumu, kurš ir pārmērīgi plašs (skat. iepriekš 70. punktu), un, otrkārt, par trīs priekšlikumiem noteikt ierobežojošus pasākumus, ciktāl tai to nebija 2010. gada 15. septembrī.
84 Kas attiecas uz izteikto apsvērumu ņemšanu vērā, ir taisnība, ka atbilde uz prasītājas argumentiem Padomes 2010. gada 28. oktobra, 2011. gada 5. decembra un 2012. gada 24. aprīļa vēstulēs ir īsa. Tomēr nemainīgs paliek tas, ka pēdējā minētā 2010. gada 28. oktobra vēstulē ir precizējusi, ka nepiekrīt prasītājas viedoklim, ka tās darbības saistībā ar akreditīviem nevarēja veicināt kodolieroču izplatīšanu. Padome šo nostāju ir atkārtojusi 2011. gada 5. decembra un 2012. gada 24. aprīļa vēstulēs.
85 Turklāt netiek apstrīdēts, ka Padome ir labojusi norādi – kuras precizitāti prasītāja apstrīdēja – par to, ka Irānas valsts ir kapitāla turētāja prasītājā.
86 Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāuzskata, ka Padome, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ir ņēmusi vērā prasītājas apsvērumus savā atkārtoti veiktajā izskatīšanā.
87 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka tai paziņotās informācijas un pierādījumu nepilnība ietekmēja tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
88 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šī argumenta pamatotību.
89 Līdzīgi iepriekš 83. punktā konstatētajam ir jāuzskata, ka, tā kā prasītāja individuāli saņēma pietiekami precīzu pamatojumu, proti, Padomes norādītos pirmo, trešo, ceturto un piekto pamatojumu, tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir tikušas ievērotas.
90 Savukārt Padomes sniegtā otrā pamatojuma nenoteiktība, kā arī novēlotā trīs priekšlikumu ierobežojošu pasākumu noteikšanai nosūtīšana rada prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
Par kļūdām Padomes veiktajā izskatīšanā
91 Prasītāja apgalvo, ka Padome nav veikusi patiesu šīs lietas apstākļu izskatīšanu, bet ka tā esot aprobežojusies ar dalībvalstu iesniegto priekšlikumu pieņemšanu. Šīs pašas kļūdas attiecoties gan uz iepriekšējo izskatīšanu pirms to skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšanas, gan uz šo pašu pasākumu periodisko pārskatīšanu.
92 Turklāt, kā uzskata prasītāja, no diplomātiskās sarakstes, kas tikusi publiskota ar organizācijas Wikileaks starpniecību (turpmāk tekstā – “diplomātiskā sarakste”), izriet, ka dalībvalstis, it īpaši Apvienotā Karaliste, esot izjutušas spiedienu no Amerikas Savienoto Valstu valdības noteikt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz Irānas vienībām. Šis apstāklis liekot apšaubīt noteikto pasākumu un to noteikšanas procedūras tiesiskumu.
93 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Tā apgalvo, ka diplomātiskā sarakste nav ņemama vērā.
94 Pirmkārt, ir jānorāda, ka tiesību akti, ar kuriem tika noteikti ierobežojošie pasākumi attiecībā uz vienībām, kuras, kā tika apgalvots, ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā, ir Padomes tiesību akti, kurai tādējādi ir jāpārliecinās, ka to pieņemšana ir pamatota. Līdz ar to, pieņemot pirmo tiesību aktu, kurā noteikti šādi pasākumi, Padomei ir jāpārbauda informācijas un pierādījumu, ko tai saskaņā ar Lēmuma 2010/413 23. panta 2. punktu ir iesniegusi kāda dalībvalsts vai Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, atbilstība. Pieņemot nākamos tiesību aktus, kuri attiecas uz to pašu vienību, Padomei saskaņā ar šī paša lēmuma 24. panta 4. punktu ir jāpārskata nepieciešamība atstāt spēkā šos pasākumus, ņemot vērā šīs vienības iesniegtos apsvērumus.
95 Šajā lietā, pirmkārt, lietas materiālos nav norāžu, ka Padome ir pārbaudījusi informācijas, kura attiecas uz prasītāju un kura tai tika iesniegta pirms Lēmuma 2010/413 un Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pieņemšanas, atbilstību un pamatotību. Tieši pretēji, kļūdainas norādes tās tiesību aktos par Irānas valsts dalību prasītājas kapitālā, kuru neprecizitāti Padome nav apstrīdējusi, vedina konstatēt, ka nekāda pārbaude šādā ziņā nav notikusi.
96 Otrkārt, no šī sprieduma 84.–86. punkta izriet, ka, pieņemot vēlākos tiesību aktus, Padome ir pārskatījusi lietas apstākļus atbilstīgi prasītājas apsvērumiem, jo tā ir svītrojusi norādes par Irānas valsts dalību tās kapitālā un ir izteikusies par savu argumentāciju saistībā ar darbībām ar akreditīviem.
97 Turklāt, kas attiecas uz diplomātisko saraksti, apstāklis, ka atsevišķas dalībvalstis esot izjutušas diplomātisku spiedienu, pat ja tas tiktu pierādīts, nenozīmē, ka tāds pats spiediens būtu īstenots saistībā ar Padomes pieņemtajiem tiesību aktiem vai tās veikto pārbaudi sakarā ar to pieņemšanu.
98 Šajos apstākļos ir jāpieņem prasītājas argumenti par kļūdām, kuras ir ietekmējušas Padomes veikto pārbaudi, attiecībā uz Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, bet pārējā daļā tie ir jānoraida.
99 Ņemot vērā iepriekš minēto, vispirms ir jānorāda, ka Padome ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību un tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo tā laikus tai nav paziņojusi trīs priekšlikumus ierobežojošu pasākumu noteikšanai (skat. iepriekš 79., 83. un 90. punktu). Ciktāl Padome ir izmantojusi šos priekšlikumus, lai pamatotu visus apstrīdētos tiesību aktus attiecībā uz prasītāju, kā arī ņemot vērā to paziņošanas datumu, šis trūkums ietekmē Lēmuma 2010/413, Īstenošanas regulas Nr. 668/2010, Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 tiesiskumu, ciktāl šie akti skar prasītāju.
100 Turklāt, pieņemot Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Padome nav ievērojusi pienākumu pārbaudīt tai iesniegtās informācijas un pierādījumu attiecībā uz prasītāju atbilstību un pamatotību, tādējādi padarot šos tiesību aktus par prettiesiskiem (skat. iepriekš 95. un 98. punktu).
101 Visbeidzot, Padome ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, prasītājas tiesības uz aizstāvību un tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā attiecībā uz otro pamatojumu, kas norādīts attiecībā uz prasītāju (skat. iepriekš 70., 73., 83. un 90. punktu). Tomēr, ņemot vērā, ka dažādie Padomes norādītie pamatojumi ir viens no otra neatkarīgi un ka pārējie pamatojumi ir pietiekami precīzi, šis apstāklis nav pietiekams, lai pamatotu Lēmuma 2011/783, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012 atcelšanu. Tas nozīmē tikai to, ka otrais pamatojums nevar tikt ņemts vērā, pārbaudot otro pamatu par prasītāju skarošo ierobežojošo pasākumu pamatotību.
102 Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats, ciktāl tas attiecas uz Lēmuma 2010/413, Īstenošanas regulas Nr. 668/2010, Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 atcelšanu, ir jāpieņem, ciktāl šie tiesību akti skar prasītāju, bet pārējā daļā tas ir jānoraida.
Par otro pamatu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz ierobežojošo pasākumu noteikšanu prasītājai
103 Prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz to norādītie Padomes pamatojumi, kas uzskaitīti iepriekš 64.–66. punktā, neatbilst Lēmumā 2010/413, Regulā Nr. 423/2007, Regulā Nr. 961/2010 un Regulā Nr. 267/2012 paredzētajiem nosacījumiem un nav pamatoti ar pierādījumiem. Tādējādi Padome, nosakot ierobežojošus pasākumus attiecībā uz prasītāju, pamatojoties uz šiem pamatojumiem, esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
104 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentus.
105 Saskaņā ar judikatūru tiesību akta, pamatojoties uz kuru attiecībā pret kādu vienību ir tikuši noteikti ierobežojoši pasākumi, tiesiskuma pārbaude attiecas uz tā pamatojumam minēto faktu un apstākļu pārbaudi, tāpat kā uz pierādījumu un informācijas, uz kuru šis vērtējums balstīts, pārbaudi. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāiesniedz attiecīgie pierādījumi, lai Savienības tiesa varētu tos izvērtēt (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. un 107. punkts).
106 Ņemot vērā šo judikatūru un to, ka trūkst pamatojuma otrajam pamatojumam, kuru Padome norādījusi attiecībā uz prasītāju (skat. iepriekš 101. punktu), ir jāpārbauda tikai pirmā, trešā, ceturtā un piektā pamatojuma pamatotība.
107 Attiecībā uz pirmo pamatojumu ir jāsecina, ka Irānas valstij nepieder 94 % prasītājā, jo tā ir tikai mazākuma akcionāre. Tādējādi, kas attiecas uz Lēmumu 2010/413 un Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, šis pēdējais pamatojums ir balstīts uz kļūdainu faktu konstatējumu.
108 Turklāt apstāklis, ka daļa prasītājas kapitāla pieder Irānas valstij, nenozīmē, ka tā veicina kodolieroču izplatīšanu. Tādējādi Padomes pirmais norādītais pamatojums nepamato ierobežojošu pasākumu noteikšanu prasītājai, pamatojoties uz to, ka tā esot sniegusi šādu atbalstu.
109 Kas attiecas uz ceturto pamatojumu, prasītāja apstrīd to, ka tā ir sniegusi finanšu pakalpojumus Mesbah Energy Company. Padome nav iesniegusi nevienu pierādījumu vai informāciju, lai pierādītu, ka šādi pakalpojumi ir tikuši sniegti vai arī ka prasītāja zināja par Mesbah Energy Company, pret kuru 2003. gadā vēl nebija vērsti ierobežojoši pasākumi, iesaistīšanos. Tādējādi ir jākonstatē, ka arī ceturtais pamatojums nepamato ierobežojošu pasākumu noteikšanu attiecībā uz prasītāju.
110 Šis pats secinājums ir piemērojams piektajam pamatojumam, ciktāl ir skarts Lēmuma 2011/783, Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012 tiesiskums. Lai gan prasītāja apstrīd finanšu pakalpojumu sniegšanu Sanam Industria Group pēc pēdējo minēto skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšanas, Padome nesniedz nevienu pierādījumu, lai pierādītu pretējo vai pierādītu, ka prasītāja zināja par Sanam Industria Group dalību kodolieroču izplatīšanā pat pirms pēdējo minēto skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšanas.
111 Visbeidzot, kas attiecas uz trešo pamatojumu, prasītāja neapstrīd, ka OID un IEI piedalījās kodolieroču izplatīšanā. Tā neapstrīd arī to, ka tā ir apstrādājusi šo divu vienību akreditīvus.
112 Tomēr tā apstrīd, ka tās sniegtie pakalpojumi OID un IEI attaisno ierobežojošu pasākumu noteikšanu viņai. Šajā sakarā tā apgalvo, ka tie bija kārtējie bankas pakalpojumi, kas tika sniegti agrāk trešo banku izsniegto eksporta akreditīvu kontekstā, un ka tie neattiecās uz darījumiem, kuri saistīti ar kodolieroču izplatīšanu.
113 Lai pārbaudītu šo argumentu pamatotību, Vispārējā tiesa ir lūgusi Padomi tai nosūtīt detalizētu informāciju par akreditīviem, kurus OID un IEI vārdā ir apstrādājusi prasītāja.
114 Padome, atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu, nav iesniegusi pierādījumus. Šajā sakarā tā apgalvo, ka arī prasītāja nav sniegusi šādus pierādījumus, lai gan tā to esot varējusi darīt un tas tai esot bijis jādara.
115 Šis arguments nevar tikt pieņemts. Kā izriet no šī sprieduma 105. punktā minētās judikatūras, nevis vienībai, kuru skar ierobežojošie pasākumi, bet Padomei apstrīdēšanas gadījumā ir jāsniedz pierādījumi un informācija, uz kuru tā ir pamatojusies, nosakot šos pasākumus. Šajā lietā, tā kā Padome ir pamatojusies uz īpašiem akreditīviem, kurus prasītāja esot apstrādājusi OID un IEI, tai tātad bija jāiesniedz Vispārējai tiesai ar tiem saistītās detaļas.
116 Šajos apstākļos neiespējamībai pārbaudīt prasītājas argumentu, ka tās sniegtie pakalpojumi OID un IEI nepamato ierobežojošu pasākumu noteikšanu tai, pamatotību nebūtu tai jākaitē. Tieši pretēji, tā kā šī neiespējamība ir piedēvējama tam, ka Padome nav ievērojusi savu pienākumu iesniegt atbilstīgos pierādījumus un informāciju, otrais pamats ir jāpieņem.
117 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ, ciktāl tie skar prasītāju, un nav jāpārbauda trešais pamats par proporcionalitātes (samērīguma) principa pārkāpumu.
Par apstrīdēto tiesību aktu atcelšanas iedarbību laikā
118 Attiecībā uz apstrīdēto tiesību aktu atcelšanas iedarbību laikā vispirms ir jānorāda, ka Īstenošanas regula Nr. 668/2010, ar kuru tika izdarīti grozījumi Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā esošajā sarakstā, pēc šīs pēdējās minētās regulas atcelšanas, kas ir veikta ar Regulu Nr. 961/2010, vairs nerada tiesiskās sekas. Tāpat arī Regula Nr. 961/2010, kas grozīta ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, ar Regulu Nr. 267/2012 ir atcelta. Līdz ar to Īstenošanas regulas Nr. 668/2010, Regulas Nr. 961/2010 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 atcelšana attiecas tikai uz sekām, kuras tās ir radījušas laikā no to spēkā stāšanās līdz to atcelšanai.
119 Turklāt attiecībā uz Regulu Nr. 267/2012 ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas lēmumi, ar kuriem regulas tiek pasludinātas par spēkā neesošām, tomēr stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies minēto statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais termiņš, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, pēc tam, kad apelācija noraidīta (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑316/11 Kadio Morokro/Padome, 38. punkts).
120 Šajā sakarā, atsaucoties uz iepriekš 23. punktā minēto rīkojumu lietā Akhras/Padome, prasītāja apgalvo, ka Regula Nr. 267/2012 attiecībā uz viņu izpaužas kā lēmums, kas pieņemts regulas formā, nevis kā patiesa regula. Tādējādi Statūtu 60. panta otrā daļa neesot piemērojama šajā lietā.
121 Šis arguments nevar tikt pieņemts.
122 Pirmkārt, iepriekš 23. punktā minētā rīkojuma lietā Akhras/Padome 29. punktā Tiesas priekšsēdētājs detalizēti nav pārbaudījis Statūtu 60. panta otrās daļas piemērojamību regulām, ar kurām tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, jo viņš ir konstatējis tikai, ka, lai gan prasītāja lietā C‑110/12 P(R) šajā sakarā sniegtie argumenti nešķietot “nepamatoti”, tie savukārt neesot iedarbīgi.
123 Otrkārt, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir jāuzskata, ka Regula Nr. 267/2012, tajā skaitā tās IX pielikums, pēc dabas ir regula, jo tās 51. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka tā uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs, kas atbilst regulas ietekmei, kāda tā ir paredzēta LESD 288. pantā (pēc analoģijas skat. Tiesas 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome, 45. punkts).
124 Tādējādi Tiesas statūtu 60. panta otrā daļa šajā lietā ir piemērojama.
125 Šajos apstākļos Padomes rīcībā tātad ir divu mēnešu termiņš, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita desmit dienas, sākot no šī sprieduma paziņošanas, lai novērstu konstatētos pārkāpumus, nepieciešamības gadījumā nosakot jaunus ierobežojošus pasākumus attiecībā uz prasītāju. Šajā lietā nešķiet, ka, ņemot vērā šo pasākumu ievērojamās sekas uz prasītājas tiesībām un brīvībām, pastāvētu pietiekami liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums Regulā Nr. 267/2012 paredzēto ierobežojošo pasākumu efektivitātei, lai būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā laikposmā, kas pārsniedz Tiesas statūtu 60. panta otrajā daļā noteikto laikposmu (pēc analoģijas skat. iepriekš 119. punktā minēto spriedumu lietā Kadio Morokro/Padome, 38. punkts).
126 Visbeidzot, attiecībā uz Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un Lēmumu 2011/783, atcelšanas iedarbību laikā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu Vispārējā tiesa, pasludinot tiesību aktu par spēkā neesošu, ja tā to uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no šā tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām. Šajā lietā atšķirība starp datumiem, kad stājas spēkā Regulas Nr. 267/2012 atcelšana un Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un Lēmumu 2011/783, atcelšana, varētu izraisīt nopietnu tiesiskās noteiktības apdraudējumu, jo šajos abos aktos attiecībā uz prasītāju ir noteikti identiski pasākumi. Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un Lēmumu 2011/783, radītās sekas attiecībā uz prasītāju līdz ar to ir atstājamas spēkā līdz brīdim, kad stāsies spēkā Regulas Nr. 267/2012 atcelšana (pēc analoģijas skat. iepriekš 119. punktā minēto spriedumu lietā Kadio Morokro/Padome, 39. punkts).
Par tiesāšanās izdevumiem
127 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem.
128 Atbilstoši šī paša reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Bank Saderat Iran, atcelt:
– Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP, II pielikuma B tabulas 7. punktu;
– Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulas (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu, pielikuma B tabulas 5. punktu;
– Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmuma 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, pielikuma I sadaļas B tabulas 7. punktu;
– Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007, VIII pielikuma B tabulas 7. punktu;
– Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP;
– Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010;
– Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu, IX pielikuma I sadaļas B tabulas 7. punktu;
2) Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un Lēmumu 2011/783, radītās sekas attiecībā uz Bank Saderat Iran līdz ar to ir atstājamas spēkā līdz brīdim, kad stāsies spēkā Regulas Nr. 267/2012 atcelšana;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina Bank Saderat Iran tiesāšanās izdevumus;
5) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 5. februārī.
[Paraksti]