PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2009. gada 28. janvārī (*)
Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi – Konkursa par bērnu silītes pilnīgu pārvaldīšanu procedūra – Lēmums par Infrastruktūras un apgādes biroja (OIB) pakalpojumu izmantošanu un konkursa procedūras atsaukšanu
Lieta T‑125/06
Centro Studi Antonio Manieri Srl, Roma (Itālija), ko pārstāv K. Forte [C. Forte], M. Forte [M. Forte] un Dž. Forte [G. Forte], advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Vitro [A. Vitro], P. Manika [P. Mahnic] un M. Balta [M. Balta], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, pirmkārt, atcelt Padomes lēmumu, kas tika publiskots ar ģenerālsekretariāta 2006. gada 16. janvāra vēstuli un ar kuru tika atsaukta konkursa par bērnu silītes pilnīgu pārvaldīšanu procedūra 2003/S 209‑187862, un, otrkārt, par prasību atcelt lēmumu pieņemt “Infrastruktūras un apgādes” biroja (OIB) piedāvājumu par attiecīgo pakalpojumu sniegšanu un, treškārt, par prasību atlīdzināt zaudējumus.
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 24. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture
1 Prasītāja Centro Studi Antonio Manieri Srl ir sabiedrība, kas ir specializējusies apmācības darbību un izglītības iestāžu pārvaldībā.
2 2003. gada 20. oktobrī Padome izsludināja slēgtu konkursa procedūru publisko pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai ar nosaukumu “B‑Brisele: Bērnu silītes pilnīga pārvaldīšana, 2003/S 209‑187862” (turpmāk tekstā – “konkursa procedūra”).
3 Padome ar tās ģenerālsekretariāta 2004. gada 7. janvāra vēstuli informēja prasītāju, ka atlases komisija ir pieņēmusi tās kandidatūru, un apstiprināja, ka sabiedrība atbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai tā varētu piedalīties slēgtajā konkursa procedūrā.
4 Ar konkursa procedūru saistītās konkursa dokumentācijas nosūtīšana, kas sākotnēji bija paredzēta 2004. gada jūlijā, tika divreiz atlikta. Visbeidzot tā kopā ar līgumprojektu prasītājai tika nosūtīta ar 2004. gada 8. decembra vēstuli. Par piedāvājumu iesniegšanas termiņu tika noteikts 2005. gada 28. februāris.
5 2005. gada sākumā prasītāja iesniedza Padomei savu piedāvājumu. Padome ar tās ģenerālsekretariāta 2005. gada 21. aprīļa vēstuli apstiprināja, ka tā ir saņēmusi šo piedāvājumu.
6 Ar 2005. gada 20. decembra vēstuli Padome paziņoja prasītājai, ka datums, kurā tiks pieņemts lēmums, ir pārcelts uz 2006. gada 16. janvāri.
7 Padomes ģenerālsekretariāts ar 2006. gada 16. janvāra vēstuli, kas prasītājai tika nosūtīta pa faksu, informēja to par Padomes pieņemtajiem lēmumiem, pirmkārt, atsaukt konkursa procedūru un, otrkārt, piešķirt bērnu silītes pārvaldību “Infrastruktūras un apgādes” birojam (OIB) Briselē. Šajā vēstulē bija norādīts:
“Ģenerālsekretariāts ir nolēmis atsaukt attiecīgo konkursa procedūru saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti konkursa dokumentācijas 4. punktā, kas tika izstrādāts, piemērojot Padomes Regulas Nr. 1605/2002 101. pantu.
Ģenerālsekretariāts ir pieņēmis 2005. gada otrajā pusgadā OIB iesniegto piedāvājumu [..] veikt tiešu pedagoģisko un administratīvo bērnu silītes, kas galvenokārt ir paredzēta ģenerālsekretariāta ierēdņu bērniem, pārvaldīšanu.
Izanalizējot šo iespēju, tika atklātas vairākas priekšrocības, it īpaši attiecībā uz personālam garantētajiem līgumtiesiskajiem nosacījumiem, apjoma radītajiem ietaupījumiem un pieejamo resursu optimizāciju atbilstīgas starpinstitūciju sadarbības ietvaros.
[..]”
8 Ar 2006. gada 15. februāra vēstuli prasītāja lūdza Padomei paskaidrojumus par tās 2006. gada 16. janvāra vēstuli un norādīja vairākus argumentus, apstrīdot šīs vēstules saturu.
9 Ar 2006. gada 3. marta vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas norādītajiem jautājumiem un argumentiem.
Tiesvedība
10 Prasītāja cēla šo prasību 2006. gada 20. martā, nosūtīdama prasības pieteikumu pa faksu. 2006. gada 17. martā prasītāja pa pastu nosūtīja prasības pieteikuma oriģinālu. Pirmās instances tiesas kancelejā prasības pieteikums tika saņemts 2006. gada 3. maijā. 2006. gada 20. maijā tika iesniegts kļūdas labojums, kas attiecās uz pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem.
11 Ar 2006. gada 12. jūnija lēmumu Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs nodeva šo lietu ceturtajai palātai.
12 2006. gada 18. jūlijā Padome iesniedza iebildumu rakstu.
13 Replikas iesniegšanas termiņš bija noteikts līdz 2006. gada 10. oktobrim. Replika tika nosūtīta pa pastu 2006. gada 6. oktobrī. Pirmās instances tiesas kancelejā tā tika saņemta 2006. gada 12. oktobrī.
14 2006. gada 10. oktobrī prasītāja iesniedza papildu lūgumu iesniegt dokumentus pierādījumu savākšanas pasākumu ietvaros.
15 Attiecībā uz šo lūgumu Padome 2006. gada 23. oktobrī iesniedza savus apsvērumus.
16 Rakstveida process noslēdzās 2006. gada 30. novembrī ar iesniegto atbildi uz repliku.
17 Ar 2007. gada 18. janvāra lēmumu Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs nodeva šo lietu trešajai palātai.
18 Tā kā tiesnesis referents nevarēja piedalīties palātas darbā, Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs nodeva šo lietu otrajai palātai.
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Padomes ģenerālsekretariāta 2006. gada 16. janvāra lēmumu atsaukt konkursa procedūru;
– atcelt lēmumu pieņemt OIB piedāvājumu;
– pieņemt visus aktus, ar kuriem var nodrošināt tās tiesības un prasības, tostarp apturēt ar OIB noslēgtā līguma izpildi;
– novērtēt prasītājas ex aequo et bono ciestos zaudējumus;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– galvenokārt, atzīt prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka tā tika iesniegta pēc EKL 230. pantā noteiktā termiņa beigām;
– pakārtoti, atzīt, ka lūgumi atcelt tiesību aktu un atlīdzināt zaudējumus ir nepamatoti;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par pieņemamību
21 Padome apgalvo, ka prasības pieteikums un replika ir nepieņemami, jo tie abi ir iesniegti pēc noteiktā termiņa.
1. Par prasības iesniegšanas termiņa ievērošanu
22 Atbilstoši EKL 230. panta piektajai daļai prasība atcelt tiesību aktu ir jāiesniedz divu mēnešu laikā pēc tam, kad tiesību akts vai nu publicēts vai darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šim prasītājam kļuvis zināms. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktu šos termiņus, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, pagarina par fiksētu desmit dienu termiņu.
23 Šajā gadījumā Padomes lēmums tika nosūtīts ar tās ģenerālsekretariāta vēstuli, kas datēta ar 2006. gada 16. janvāri, un nākošajā dienā prasītājai tā tika nosūtīta pa faksu. Tiesas sēdē prasītāja īpaši atzina, ka tā šo vēstuli ir saņēmusi 2006. gada 17. janvārī.
24 Tā kā prasītāja šo vēstuli saņēma 2006. gada 17. janvārī, prasības atcelt attiecīgo lēmumu iesniegšanas termiņš, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita desmit dienas, ir pirmdiena – 2006. gada 27. marts (dies ad quem).
25 Ir skaidrs, ka prasības pieteikuma kopija Pirmās instances tiesas kancelejā tika saņemta pa faksu 2006. gada 20. martā un tās oriģināls tika iesniegts 2006. gada 3. maijā.
26 Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punktu 2006. gada 20. marts ir datums, kurš ir jāņem vērā procesuālo termiņu ievērošanas nolūkā, ar nosacījumu, ka attiecīgā parakstītā procesuālā dokumenta oriģinālu iesniedz kancelejā vēlākais desmit dienu laikā, proti, ne vēlāk kā līdz 2006. gada 30. marta pusnaktij. Ņemot vērā, ka šajā lietā prasītājas parakstītais oriģināls tika iesniegts tikai 2006. gada 3. maijā, nevar uzskatīt, ka procesuālo termiņu ievērošanas nolūkos 2006. gada 20. marts ir iesniegšanas datums. Līdz ar to vienīgais datums, kuru var ņemt vērā, lai noteiktu, vai prasības pieteikums tika iesniegts pēc termiņa, ir 2006. gada 3. maijs. Tā kā šis datums ir pēc dies ad quem, prasība ir iesniegta novēloti un līdz ar to principā būtu jāatzīst par nepieņemamu.
27 Tomēr ir jānoskaidro, vai šajā gadījumā pastāv neparedzēti apstākļi vai force majeure, saskaņā ar kuriem Pirmās instances tiesa var atkāpties no attiecīgā termiņa ierobežojuma, pamatojoties uz Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 45. panta otro daļu, kas Pirmās instances tiesas tiesvedībā ir piemērojams saskaņā ar šo statūtu 53. pantu.
28 Jēdziens “force majeure” un “neparedzēti apstākļi” Tiesas Statūtu 45. panta izpratnē ietver ne tikai objektīvus apstākļus, kas attiecas uz neparastiem un ārpus ieinteresētās personas ietekmes esošiem apstākļiem, bet arī subjektīvus apstākļus, kas attiecas uz attiecīgās personas pienākumu nodrošināties pret neparasta notikuma sekām un bez pārmērīgām pūlēm veikt atbilstošus pasākumus. It īpaši attiecīgajai personai ir rūpīgi jāseko tiesvedības gaitai un tostarp rūpīgi jāievēro paredzētie termiņi (1994. gada 15. decembra spriedums lietā C‑195/91 P Bayer/Komisija, Recueil, I‑5619. lpp., 32. punkts). Tātad force majeure jēdziens nav piemērojams situācijā, kad rūpīga un saprātīga persona objektīvi būtu varējusi novērst prasības celšanai noteiktā termiņa nokavējumu (Tiesas 1984. gada 12. jūlija spriedums lietā 209/83 Ferriera Valsabbia/Komisija, Recueil, 3089. lpp., 22. punkts, un 2005. gada 18. janvāra rīkojums lietā C‑325/03 P Zuazaga Meabe/ITSB, Krājums, I‑403. lpp., 25. punkts). Līdz ar to ir jānoskaidro, vai prasītājas norādītos apstākļus var uzskatīt par īpašiem apstākļiem, kuri ir uzskatāmi par force majeure gadījumu.
29 Šajā gadījumā sūtījumu ar parakstīto prasības pieteikuma oriģinālu prasītāja nosūtīja 2006. gada 17. martā. Nosūtot oriģinālu 2006. gada 17. martā, prasītāja varēja saprātīgi uzskatīt, ka tas Pirmās instances tiesā tiks saņemts pirms prasības celšanas termiņa beigām, it īpaši tādēļ, ka tas kā kopija tika nosūtīts pa faksu, šis termiņš tika pagarināts līdz 2006. gada 30. martam. Kā to var redzēt no pasta zīmoga, attiecīgais sūtījums Luksemburgas pastā tika saņemts jau 2006. gada 21. martā. Tas, ka pasts 42 dienas (sākot no 2006. gada 21. marta līdz 3. maijam) turēja šo sūtījumu, ir acīmredzami neierasti apstākļi, kas nav atkarīgi no prasītājas, kura savukārt prasības pieteikuma oriģinālu paredzēto termiņu ievērošanas nolūkā ar rūpību laicīgi ir nosūtījusi pirms prasības celšanas termiņa beigām un, nosūtot pa faksu prasības pieteikuma oriģināla kopiju Pirmās instances tiesas kancelejai, ir veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai šis termiņš tiktu pagarināts saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punktu. Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasības pieteikuma oriģināla iesniegšanas nokavējumu var uzskatīt par force majeure gadījumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1967. gada 2. marta spriedumu apvienotajās lietās 25/65 un 26/65 Simet un Feram/Augstā iestāde, Recueil, 52. lpp. nobeigums).
30 Līdz ar to, tā kā termiņa neievērošanu nevar attiecināt uz prasītāju saskaņā ar Tiesas Reglamenta 45. panta otro daļu, Padomes izvirzītais pamats saistībā ar nepieņemamību ir jānoraida.
2. Par replikas iesniegšanas termiņa ievērošanu
31 2006. gada 10. oktobris ir datums, kas tika noteikts replikas iesniegšanai. Tā kā replika Pirmās instances tiesas kancelejā tika saņemta 2006. gada 12. oktobrī, tā ir iesniegta novēloti.
32 Replikas oriģināls 2006. gada 6. oktobrī tika nosūtīts pa pastu no Briseles. Neskatoties uz to, ka oriģināls tika nosūtīts tikai četras dienas pirms iesniegšanas termiņa beigām, prasītāja neizmantoja Reglamenta 43. panta 6. punktā paredzēto iespēju nosūtīt parakstīta oriģinālā dokumenta kopiju kancelejai pa faksu vai ar citu Pirmās instances tiesai pieejamu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību, lai varētu pagarināt replikas iesniegšanas beigu termiņu par desmit papildu dienām.
33 Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ņemot vērā attiecīgos apstākļus, prasītāja nav ievērojusi rūpību, kādu termiņa ievērošanas nolūkā ierasti sagaida no prasītāja. Tieši pretēji, prasītāja palielināja risku, ka replika Pirmās instances tiesā tiks saņemta ar novēlošanos, jo, pirmkārt, tā neizdarīja atbilstīgus secinājumus no problēmām, kas radās saistībā ar prasības pieteikuma iesniegšanu, un, otrkārt, tā nenosūtīja parakstītu oriģinālā dokumenta kopiju tiesas kancelejai pa faksu vai ar citu Pirmās instances tiesai pieejamu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību.
34 Šāds rūpības trūkums izslēdz force majeure gadījuma pastāvēšanu, un līdz ar to replika ir jānoraida kā nepieņemama.
Par prasībām atcelt tiesību aktu
1. Ievada apsvērumi
35 Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītāja savos prasījumos lūdz atcelt ne tikai Padomes lēmumu atsaukt konkursa procedūru, bet arī Padomes lēmumu pieņemt OIB piedāvājumu. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa prasību atcelt tiesību aktu, kas ir vērsta pret OIB piedāvājuma pieņemšanu, izskatīs pēc prasības, kas ir vērsta pret lēmumu atsaukt konkursa procedūru, pārbaudes.
36 Tāpat ir jānorāda, ka prasītāja savu prasību atcelt tiesību aktu pamatojumam ir izvirzījusi četrus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz EKL 43., 49. un 86. panta pārkāpumu, otrkārt, uz nepareizu konkursa dokumentu 4. punkta piemērošanu un EKL 43. un 49. panta, Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), 89., 97., 98., 100. un 101. panta, kā arī Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Finanšu regulai (OV L 357, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), 135. un 147. panta pārkāpumu, treškārt, uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un, ceturtkārt, uz kļūdainu Īstenošanas regulas 116. panta piemērošanu.
37 Visbeidzot, katrā no šiem četriem pamatiem prasītāja ir norādījusi arī uz pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Līdz ar to Pirmās instances tiesa prasītājas argumentus, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pārkāpti šie divi principi, izskatīs pēc šo četru pamatu izskatīšanas.
2. Par prasību atcelt Padomes lēmumu, ar kuru nolemts atsaukt konkursa procedūru
Par ceturto prasības pamatu attiecībā uz kļūdainu Īstenošanas regulas 116. panta piemērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
38 Attiecībā uz Padomes 2006. gada 3. marta vēstulē norādīto iemeslu (skat. šī sprieduma 9. punktu), saskaņā ar kuru šajā gadījumā nav piemērojami Līguma un Finanšu regulas noteikumi, kā arī vispārējie Kopienu principi, jo Padome attiecīgajā gadījumā nav rīkojusies kā līgumslēdzēja iestāde Īstenošanas regulas 116. panta 7. punkta nozīmē, prasītāja nepiekrīt, ka šo tiesību noteikumu var ņemt vērā, izskatot “2006. gada 16. janvāra lēmuma” likumību, jo tajā nav minēts šis tiesību noteikums.
39 Katrā ziņā prasītāja apstrīd Īstenošanas regulas 116. panta 7. punktā paredzētā izņēmuma piemērojamību šajā gadījumā.
40 Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka šis izņēmums ir jāinterpretē ierobežoti, proti, tādējādi, ka tas ir piemērojams tikai attiecībā uz nolīgumiem starp Kopienas iestāžu struktūrvienībām. Prasītāja uzskata, ka OIB nav šāda struktūrvienība, bet gan – kā to var secināt no Komisijas 2002. gada 6. novembra Lēmuma 2003/523/EK, ar ko izveido infrastruktūras un apgādes biroju Briselē (OV 2003, L 183, 35. lpp.) – Eiropas birojs Finanšu regulas 171. panta nozīmē. Turklāt atšķirībā no citiem Eiropas birojiem, tādiem kā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) vai Eiropas personāla atlases birojs (EPSO), OIB nevar saistīt ar Padomi. Patiešām, tas nav Eiropas starpinstitūciju birojs Finanšu regulas 174. panta nozīmē, jo saskaņā ar Lēmuma 2003/523, ar kuru tas tiek izveidots, 6. pantu to pilnībā pārvalda Komisijas iecelti pārstāvji.
41 Otrkārt, analogi ir jāpiemēro judikatūra, saskaņā ar kuru publiskā iepirkuma jomu reglamentējošie tiesību noteikumi ir piemērojami, ja tāda līgumslēdzēja iestāde kā teritoriāla iestāde ar veidojumu, kas no tās ir atšķirīgs, skatoties no formālā un autonomijas, kas tam ir attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, viedokļa, nolemj rakstveidā par atlīdzību noslēgt līgumu par preču piegādi. Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka OIB nav Padomes struktūrvienība un ka Padomei pār to nav nekādas kontroles, nevar apgalvot, ka nav piemērojama Finanšu regula un EKL 43. un 49. pants.
42 Treškārt, no Lēmuma 2003/523 preambulas otrā un trešā apsvēruma izriet, ka OIB tika izveidots kā birojs, kura uzdevums ir pārvaldīt ārpuspakalpojumu nodrošināšanu attiecībā uz tām Kopienu iestāžu darbībām, kas nav Kopienu iestāžu pamatdarbības. Līdz ar to tāda pakalpojuma internacionalizācija, attiecībā uz kuru jau tāpat attiecas konkursa procedūra, ir pretēja OIB mērķim.
43 Padome apstrīd prasītājas argumentus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
44 Jānorāda, ka saskaņā ar Finanšu regulas 88. pantu: “publiskā iepirkuma līgums ir [attiecīgās regulas] 104. un 167. pantā noteiktas līgumslēdzējas iestādes rakstveida līgums par kustamu vai nekustamu lietu iegādi, būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, kas pilnīgi vai daļēji tiek izmaksāta no budžeta”.
45 Lai līgumu varētu kvalificēt par publiskā iepirkuma līgumu, tam ir jābūt noslēgtam ar “līgumslēdzēja iestādi”. Saskaņā ar Īstenošanas regulas 116. panta 7. punktu “Kopienas iestāžu dienestus uzskata par līgumslēdzējām iestādēm, izņemot gadījumus, ja tie noslēdz savā starpā administratīvas vienošanās par pakalpojumu sniegšanu, preču piegādi vai darbu izpildi”.
46 Līdz ar to atbilstoši diviem iepriekš minētajiem tiesību noteikumiem publiskā iepirkuma jomu reglamentējošie noteikumi nav piemērojami attiecībā uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kuri ir starp Kopienu iestāžu struktūrvienībām noslēgtas administratīvas vienošanās priekšmets.
47 Pretēji prasītājas apgalvotajam OIB saskaņā ar Īstenošanas regulas 116. panta 7. punktu ir starpkopienu iestāžu struktūrvienība. Patiešām, atbilstoši Lēmuma 2003/523 preambulas ceturtajam apsvērumam “izvēlētā biroja veids [attiecībā uz OIB] sastāv no administratīvajām vienībām, kuru mērķis ir nodrošināt atbalstu citām Komisijas struktūrvienībām un/vai, iespējams, citām Kopienas iestādēm”. Tā kā Komisija OIB atbalsta saņēmēju skaitā min arī “citas Komisijas struktūrvienības”, Komisija šajā apsvērumā netieši, bet neizbēgami atzinusi, ka OIB arī ir viena no tās struktūrvienībām.
48 Līdz ar to Padomei, pieņemot lēmumu izmantot OIB sniegtos pakalpojumus, nebija pienākums ievērot publiskā iepirkuma jomu reglamentējošos noteikumus. Šo secinājumu nevar apšaubīt ar citiem prasītājas izvirzītajiem argumentiem.
49 Vispirms jānorāda, ka prasītājas argumentiem, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, OIB ir piesaistīts Komisijai, nevis Padomei un, otrkārt, to pārvalda vienīgi Komisijas iecelti pārstāvji, nav nozīmes. Pirmkārt, Īstenošanas regulas 116. panta 7. punktā paredzētais izņēmums ietver administratīvas vienošanās starp Kopienu iestādēm neatkarīgi no tā, vai attiecīgās struktūrvienības ir pakļautas šai pašai iestādei. Otrkārt, tas, ka OIB ir iekļauts Komisijas Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātā (ĢD) neliedz tam būt par starpiestāžu struktūrvienību, kā tas skaidri izriet no Lēmuma 2003/523 preambulas ceturtā un sestā apsvēruma, kā arī 2. panta 4. punkta. Treškārt, attiecībā uz Lēmuma 2003/523 6. panta 1. punkta g) apakšpunktu ir jānorāda, ka šajā tiesību noteikumā ir nepārprotami paredzēts, ka OIB Pārvaldības komitejas sastāvā tāpat ietilpst arī citu iestāžu pārstāvji. Šis fakts ne tikai norāda, ka prasītājas apgalvojums, ka OIB ekskluzīvā veidā pārvalda tikai Komisijas iecelti pārstāvji, ir nederīgs, bet arī skaidri norāda, ka OIB ir starpiestāžu raksturs.
50 Šo pašu iemeslu dēļ kā nepamatoti ir jānoraida prasītājas argumenti, atbilstoši kuriem OIB no formālā un lēmumu pieņemšanas autonomijas viedokļa ir no Padomes neatkarīga struktūrvienība. Katrā ziņā atbilstoši EKL 281. pantam OIB attiecībā pret Padomi nevar būt atšķirīgs un autonoms raksturs. Ņemot vērā, ka saskaņā ar šo tiesību noteikumu tikai Eiropas Kopienai kā tādai ir juridiskas personas statuss Kopienu iestāžu sistēmas ietvaros, Padome un OIB ir vienas un tās pašas juridiskās personas sastāvdaļas un tādējādi OIB nevar uzskatīt par atsevišķu vai no Padomes neatkarīgu vienību.
51 Attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru “2006. gada 16. janvāra lēmuma” likumības pārbaudes ietvaros nevar ņemt vērā Īstenošanas regulas 116. panta 7. punktu, jo iepriekš minētajā lēmumā nav ietverta neviena atsauce uz šo tiesību noteikumu, jānorāda, ka Padome ar 2006. gada 16. janvāra vēstuli ir informējusi prasītāju par savu lēmumu atsaukt konkursa procedūru, jo tā ir pieņēmusi lēmumu izmantot OIB pakalpojumus. Attiecībā uz lēmumu atsaukt konkursa procedūru jāsecina, ka Padome abus tiesību noteikumus, ar kuriem ir pamatots šis lēmums – proti, Finanšu regulas 101. pantu, kā arī konkursa dokumentācijas 4. punktu – ir atbilstīgi norādījusi iepriekš minētajā vēstulē. Savukārt no šī sprieduma 44.–48. punktā minētā izriet, ka lēmums izmantot OIB pakalpojumus ir akts, kas nav saistīts ar konkursa procedūru, un ka tas nekādi neattiecas uz prasītāju. Līdz ar to tam, ka nav minēta norāde uz Īstenošanas regulas 116. panta 7. punktu, nav nozīmes, pārbaudot lēmuma atsaukt konkursa procedūru likumīgumu, un tādējādi prasītājas arguments ir jānoraida kā neefektīvs.
52 Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru bērnu silītes pilnīgas pārvaldīšanas iekšēja piešķiršana OIB ir pretēja tā izveides mērķim, jo tā uzdevums ir pārvaldīt ārpuspakalpojumus saistībā ar administratīvajām darbībām, kuras nav Kopienu administrācijas pamatdarbības, jānorāda, ka Lēmumā 2003/523 nav noteikts pienākums OIB, īstenojot savus uzdevumus, sistemātiski piemērot konkursa procedūru. Kaut arī saskaņā ar šī lēmuma 16. pantu OIB ir tiesīgs piemērot šādu procedūru, tomēr nav tāda tiesību noteikuma, saskaņā ar kuru OIB būtu aizliegts veikt savus uzdevumus par saviem līdzekļiem. Līdz ar to, nepastāvot šādam formālam aizliegumam, OIB katrā atsevišķā gadījumā var izvērtēt, vai ir lietderīgi piemērot konkursa procedūru.
53 No iepriekš minētā jāsecina, ka vienošanās par bērnu silītes pilnīgu pārvaldīšanu noslēgšana starp Padomi un OIB ir uzskatāma par administratīvas vienošanās noslēgšanu starp divām Kopienu iestāžu struktūrvienībām pakalpojumu sniegšanas nolūkā, uz kuru neattiecas publiskā iepirkuma jomu reglamentējošie tiesību noteikumi.
54 Līdz ar to ceturtais prasības pamats ir pilnībā jānoraida kā nepamatots.
Par trešo prasības pamatu attiecībā uz “pienākuma norādīt pamatojumu” pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
55 Prasītāja apstrīd, ka daudzās priekšrocības, uz kurām Padome norādījusi 2006. gada 16. janvāra vēstulē, var pamatot tās izvēli izmantot OIB pakalpojumus, pat ņemot vērā paskaidrojumus, kurus Padome sniegusi savā 2006. gada 3. marta vēstulē. Tādējādi prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā paskaidrojumus, kas tika sniegti saistībā ar priekšrocībām attiecībā uz personālam nodrošinātajiem līgumtiesiskajiem nosacījumiem, apjoma radītajiem ietaupījumiem un pieejamo resursu optimizāciju, Padome ir pārkāpusi “pienākumu norādīt pamatojumu”.
56 Padome apstrīd prasītājas argumentus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
57 Vispirms ir jānorāda, ka šī prasības pamata ietvaros prasītāja ir sajaukusi pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Patiešām, neskatoties uz to, ka šī prasības pamata nosaukumā ir minēts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, tajā norādītie argumenti vairāk attiecas uz kļūdām, kuras Padome, iespējams, ir pieļāvusi, izvērtējot priekšrocības, kādas var rasties, pieņemot lēmumu izmantot OIB pakalpojumus.
58 Jāatgādina, ka šie ir divi atšķirīgi prasības pamati, kurus var izvirzīt prasības atcelt tiesību aktu ietvaros. Pirmais prasības pamats, kas attiecas uz pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu, ir būtisks formas prasību pārkāpums EKL 253. panta izpratnē un ir uzskatāms par absolūtu pamatu, kurš Kopienu tiesai ir jāizskata pašai pēc savas ierosmes (skat. Tiesas 1997. gada 20. februāra spriedumu lietā C‑166/95 Komisija/Daffix, Recueil, I‑983. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra). Savukārt otro prasības pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, Kopienu tiesa var izskatīt tikai tādā gadījumā, ja to ir izvirzījusi prasītāja.
59 Līdz ar to, lai lemtu par trešā prasības pamata ietvaros izvirzītajiem argumentiem, vispirms ir jāizskata argumenti, pamatojoties uz kuriem, tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, bet pēc tam – argumenti, kuri attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā.
60 Attiecībā uz iespējamo pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis pienākums norādīt pamatojumu ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta veida un situācijas, kādā tas tika pieņemts. Pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes argumentācija, lai, pirmkārt, ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā akta pamatojumu, aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots, un, otrkārt, lai Kopienu tiesa varētu pārbaudīt tā likumību (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I‑395. lpp., 15. un 16. punkts; Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. aprīļa spriedums lietā T‑217/01 Forum des migrants/Komisija, Recueil, II‑1563. lpp., 68. punkts, un 2007. gada 18. aprīļa spriedums lietā T‑195/05 Deloitte Business Advisory/Komisija, Krājums, II‑871. lpp., 45. punkts).
61 Šajā gadījumā 2006. gada 16. janvāra vēstulē ir skaidri norādīts, ka lēmums atsaukt konkursa procedūru ir pamatots ar to, ka ticis pieņemts piedāvājums, kuru OIB bija izteikusi Padomei. Līdz ar to Padomes ģenerālsekretariāts ar šo vēstuli informēja prasītāju, ka šī lēmuma rezultātā attiecīgo pārvaldības pakalpojumu veikšana tiek piešķirta OIB, pamatojoties uz tā piedāvājumu, un ka vairs nav iemesla turpināt konkursa procedūru. No tā izriet, ka 2006. gada 16. janvāra vēstulē tika skaidri un nepārprotami norādīta Padomes argumentācija, kas, pirmkārt, prasītājai ļauj aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots, un, otrkārt, ļauj Pirmās instances tiesai pārbaudīt tā likumību. Tādēļ Padome savā lēmumā atsaukt konkursa procedūru nav pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu.
62 Attiecībā uz iespējamām acīmredzamām kļūdām vērtējumā ir jāatgādina, ka iestādei, piemērojot konkursa procedūru, ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz to, kurus elementus ņemt vērā, lai nolemtu piešķirt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un ka Pirmās instances tiesa var pārbaudīt tikai, vai ir ievēroti procedūras noteikumi un sniegts pamatojums, kā arī faktisko apstākļu atbilstību un acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamību (skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑250/05 Evropaïki Dynamiki/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑85.* lpp., 89. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasītāja nav norādījusi uz tādiem faktiskajiem apstākļiem, pamatojoties uz kuriem, varētu noteikt, ka lēmumā atsaukt konkursa procedūru ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Attiecībā uz lēmumu izmantot OIB pakalpojumus un it īpaši uz iespējamām priekšrocībām, kas rodas šī lēmuma pieņemšanas rezultātā, jānorāda, ka Padomei, protams, ir pienākums politiskai iestādei un iekšējiem revidentiem pamatot savas izvēles pareizību, bet tai nav pienākuma pretendentam, kas piedalījies konkursa procedūrā, norādīt uz priekšrocībām, kas tiek iegūtas ar lēmumu attiecīgos pakalpojumus veikt, izmantojot savus resursus. Šāds lēmums ir politiskas izvēles jautājums, un līdz ar to tas iekļaujas Padomes rīcības brīvības ietvaros. Līdz ar to Pirmās instances tiesai šīs tiesvedības ietvaros nav jāpārbauda, vai lēmums izmantot OIB pakalpojumus ir ekonomiski un institucionāli pamatots.
63 Līdz ar to šis prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro prasības pamatu par Līguma, Finanšu regulas, Īstenošanas regulas, kā arī konkursa dokumentācijas pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
64 Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka uz konkursa dokumentācijas 4. punktu kā juridisko pamatojumu, lai atsauktu konkursa procedūru, var atsaukties tikai tad, ja šīs atsaukšanas mērķis ir uzsākt jaunu konkursa procedūru. Līdz ar to Padomes lēmumā atsaukt konkursa procedūru ietvertā atsauce uz konkursa dokumentācijas 4. punktu ir neatbilstīga un pretrunīga un ir uzskatāma par kļūdu tiesību piemērošanā.
65 Otrkārt, tāpat nav nozīmīga arī Padomes lēmumā atsaukt konkursa procedūru minētā atsauce uz Finanšu regulas 101. pantu, jo saskaņā ar šo tiesību noteikumu šāda veida atsaukumam ir jābūt pamatotam. Šajā sakarā par pamatojumu ir uzskatāma izvēle attiecīgo pakalpojumu veikšanu uzticēt OIB. Ņemot vērā apstākli, ka OIB atšķirībā no pārējiem pretendentiem nepiedalījās konkursa procedūrā un savu piedāvājumu iesniedza pēc noteiktā termiņa, šāds lēmums nav uzskatāms par izvēli atsaukt konkursa procedūru. Līdz ar to šajā gadījumā Finanšu regulas 101. pants ticis piemērots kļūdaini un nav ņemts vērā Finanšu regulas 89., 97., 98. un 100. pants, kā arī Īstenošanas regulas 135. un 147. pants.
66 Treškārt, neskatoties uz to, ka Padome ir veikusi noteikta veida salīdzinošu analīzi starp, no vienas puses, OIB piedāvājumu un, no otras puses, prasītājas un citu pretendentu piedāvājumiem, kas piedalījās konkursa procedūrā, tā nav lūgusi OIB piedalīties konkursa procedūrā. Līdz ar to ar Padomes izvēlēto procedūru tiek pārkāpti arī vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principi, kā arī EKL 43. un 49. pants.
67 Padome apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.
– Pirmās instances tiesas vērtējums
68 Pirmkārt, konkursa dokumentācijas 4. punktā ir norādīts, ka:
“Sekretariāts pēc savas ierosmes un, nesniedzot nekādu pamatojumu, var nolemt:
a) nepiešķirt līguma, attiecībā uz kuru bija izsludināta konkursa procedūra, slēgšanas tiesības un uzsākt jaunu procedūru;
[..]
Nevienā no iepriekš minētajiem gadījumiem pretendenti, neatkarīgi no tā, vai tie tikuši izvēlēti vai noraidīti, nevar pieprasīt zaudējumu atlīdzību.”
69 Pat ja atbilstoši konkursa dokumentācijas 4. punkta a) apakšpunkta gramatiskajai interpretācijai ir iespējams secināt, ka pastāv saikne starp Padomes lēmumu nepiešķirt līguma slēgšanas tiesības un lēmumu no jauna uzsākt konkursa procedūru, ir skaidrs, ka šis noteikums ir jāinterpretē atbilstoši Finanšu regulas 101. pantam. Kamēr konkursa dokumentācijas 4. punkta a) apakšpunktā Padomei ir tikai paredzēta iespēja uzsākt jaunu konkursa procedūru pēc tam, kad tā pirmās procedūras ietvaros ir nolēmusi nepiešķirt līguma slēgšanas tiesības, Finanšu regulas 101. pantā nepārprotami ir paredzēta alternatīva iespēja vispār nepiešķirt līguma slēgšanas tiesības. Faktiski šajā tiesību noteikumā ir noteikts, ka, “kamēr līgums nav parakstīts, līgumslēdzēja iestāde var vai nu atteikties no publiskā iepirkuma piešķiršanas, vai atcelt piešķiršanas procedūru [..]”. Līdz ar to Pirmās instances tiesa nevar no konkursa dokumentācijas 4. punkta a) apakšpunkta secināt, ka Padomei nav iespējas atsaukt konkursa procedūru.
70 Patiešām, Finanšu regulas 101. pantā atšķirībā no konkursa dokumentācijas 4. punkta a) apakšpunkta ir skaidri noteikta prasība līgumslēdzējai iestādei pamatot savu lēmumu atsaukt konkursa procedūru. Tomēr, kā tas tika norādīts, izskatot trešo prasības pamatu, šajā gadījumā Padome ir atbilstīgi pamatojusi savu lēmumu atsaukt konkursa procedūru. Tādējādi tās lēmums atsaukt konkursa procedūru atbilst Finanšu regulas 101. pantā paredzētajiem nosacījumiem.
71 Otrkārt, attiecībā uz argumentu, kas attiecas uz iespējamo EKL 43. un 49. panta, Finanšu regulas 89., 97., 98. un 100. panta, kā arī Īstenošanas regulas 135. un 147. panta pārkāpumu, jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas Statūtu 21. panta pirmajai daļai, kas Pirmās instances tiesai ir piemērojama saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, un atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam prasības pieteikumā jābūt ietvertam strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Saskaņā ar judikatūru šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs attiecīgi varētu sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesa varētu lemt par prasību bez citas papildu informācijas (Pirmās instances tiesas 1996. gada 18. septembra spriedums lietā T‑387/94 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑961. lpp., 106. punkts, un 1998. gada 29. janvāra spriedums lietā T‑113/96 Dubois et Fils/Padome un Komisija, Recueil, II‑125. lpp., 29. punkts). Šajā gadījumā prasītāja tikai atsaukusies uz attiecīgo tiesību noteikumu pārkāpumu, nenorādot uz šī apgalvojuma pamatojumu. Līdz ar to saskaņā ar iepriekš norādītajiem principiem arguments ir jānoraida kā nepieņemams.
72 Katrā ziņā, kā uz to jau tika norādīts, izskatot ceturto prasības pamatu, lēmums piešķirt pakalpojumu izpildi OIB neatkarīgi no konkursa procedūras bija pilnīgi atbilstīgs, jo uz OIB pakalpojumu sniegšanu Padomei neattiecas publiskā iepirkuma jomu reglamentējošie tiesību noteikumi, un tādējādi nerodas jautājums par iepriekš minēto tiesību noteikumu pārkāpumu.
73 Līdz ar to šis prasības pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un attiecībā uz pārējo daļu – kā nepamatots.
Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz EKL 43., 49. un 86. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
74 Prasītāja uzskata, ka, tā kā Padome, izvēloties piemērot konkursa procedūru, izvēlējās attiecīgo pakalpojumu veikšanu uzticēt skaidri definētā ietvarā, tai ir jāuzņemas atbildība par to, lai tiktu ievēroti Līgumā noteiktie principi, Finanšu regula un EKL 43. un 49. pants. Šādos apstākļos lēmums uzticēt attiecīgo pakalpojumu sniegšanu OIB neatkarīgi no konkursa procedūras ir pretējs EKL 43. un 49. pantam.
75 Tāpat prasītāja pamatojas uz EKL 86. pantu, saskaņā ar kuru attiecībā uz uzņēmumiem nav paredzēta nekāda atkāpe no Līguma noteikumiem, un apgalvo, ka šis tiesību noteikums a fortiori attiecas uz Kopienu iestādēm.
76 Līdz ar to šajā gadījumā lēmums pakalpojumu sniegšanu uzticēt OIB bez jebkādas izsludināšanas vai konkursa ir pretējs iepriekš minēto Kopienu tiesību noteikumiem un principiem, kas pamato tā [lēmuma] atcelšanu.
77 Padome apstrīd prasītājas argumentus.
Pirmās instances tiesas vērtējums
78 Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, kas attiecas uz iespējamo EKL 86. panta pārkāpumu, jānorāda, ka no Lēmuma 2003/523 2. un 3. panta izriet, ka OIB ir birojs, kas ir atbildīgs par pilnībā iekšēju Kopienas vajadzību nodrošināšanu, un tam pilnībā nav komerciāla nolūka, tādējādi to nevar kvalificēt par publisku uzņēmumu EKL 86. panta nozīmē. Līdz ar to nevar rasties jautājums par jebkādu EKL 86. panta pārkāpumu, un tādējādi prasītājas arguments ir jānoraida kā nepamatots.
79 Attiecībā uz citiem argumentiem, uz kuriem prasītāja ir norādījusi šī prasības pamata ietvaros, un it īpaši uz tiem, kuri attiecas uz EKL 43. un 49. panta pārkāpumu, jānorāda, ka prasītāja atkal vienīgi norādījusi uz attiecīgo tiesību noteikumu pārkāpumu, neminot nekādus pamatotus argumentus šajā sakarā. Līdz ar to, ņemot vērā šī sprieduma 71. punktā norādītos principus, šie argumenti ir jānoraida kā nepieņemami.
80 Tādēļ pirmais prasības pamats ir jānoraida pilnībā kā daļēji nepamatots un attiecībā uz pārējo daļu – kā nepieņemams.
– Par argumentiem attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
81 Pēc prasītājas uzskatiem, Padome, pieņemot OIB iesniegto piedāvājumu neatkarīgi no konkursa procedūras, ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
82 Šajā sakarā jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir viens no vispārējiem Kopienu tiesību pamatprincipiem. Saskaņā ar šo principu līdzīgas situācijas nevar kvalificēt atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnojama (Tiesas 2004. gada 9. septembra spriedums lietā C‑304/01 Spānija/Komisija, Krājums, I‑7655. lpp., 31. punkts).
83 Ņemot vērā, ka – kā tas jau tika konstatēts, izskatot ceturto prasības pamatu – OIB ir Kopienu iestāžu struktūrvienība, situāciju, kurā tas atrodas, nevar jebkādā veidā salīdzināt ar situāciju, kādā atrodas pretendenti, kas piedalās konkursa procedūrā. Attiecīgi faktu, ka Padome pieņēma OIB iesniegto piedāvājumu, nepiemērojot konkursa procedūru, nevar uzskatīt par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
84 Līdz ar to prasītājas argumenti attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatoti.
– Par argumentiem attiecībā uz pārskatāmības principa pārkāpumu
85 Pēc prasītājas uzskatiem, Padome, uzticot OIB attiecīgo pakalpojumu sniegšanu bez konkursa procedūras, ir pārkāpusi pārskatāmības principu.
86 Attiecībā uz šī principa pārkāpumu jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru publiskā iepirkuma jomā līgumslēdzējai iestādei ir pienākums katrā konkursa procedūras stadijā raudzīties, lai tiktu ievērots ne tikai vienlīdzīgas attieksmes princips pret pretendentiem, bet arī pārskatāmības princips (Tiesas 1996. gada 25. aprīļa spriedums lietā C‑87/94 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑2043. lpp., 54. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā T‑203/96 Embassy Limousines & Services/Parlaments, Recueil, II‑4239. lpp., 85. punkts).
87 Atbilstoši pārskatāmības principam līgumslēdzējai iestādei ir pienākums publiskot precīzu informāciju par visu konkursa procedūras gaitu (šajā sakarā skat. šī sprieduma 86. punktā minēto spriedumu lietā Embassy Limousines & Services/Parlaments, 85. punkts).
88 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka pirms 2006. gada 16. janvāra vēstules prasītāja netika atbilstīgi informēta par pārrunām, kas notika starp Padomi un OIB un kuru rezultātā tika pieņemts Padomes lēmums bērnu silītes pārvaldību uzticēt OIB. Saskaņā ar 2006. gada 16. janvāra vēstulē norādīto informāciju šīs pārrunas tika uzsāktas 2005. gada otrajā pusgadā, kad OIB iesniedza savu piedāvājumu.
89 Tomēr saskaņā ar judikatūru prasības attiecībā uz publicitāti, kas līgumslēdzējai iestādei ir jāievēro pārskatāmības pienākuma ietvaros, mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt, lai visiem pretendentiem būtu vienādas iespējas (šajā sakarā skat. šī sprieduma 86. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 54. un 55. punkts), un, otrkārt, aizsargāt to pretendentu tiesisko paļāvību, kuri tikuši pamudināti priekšlaicīgi veikt neatgriezeniskus ieguldījumus (šajā sakarā skat. šī sprieduma 86. punktā minēto spriedumu lietā Embassy Limousines & Services/Parlaments, 85. un 86. punkts).
90 Šajā gadījumā prasītāja nav pierādījusi, ka kāds no šiem diviem mērķiem nav ticis ievērots. Pirmkārt, tā kā visi pretendenti nezināja par pārrunām, kas notika starp Padomi un OIB, tad nevar apgalvot, ka šīs neziņas rezultātā prasītāja un pārējie pretendenti tikuši nostādīti nevienlīdzīgā situācijā. Otrkārt, prasītāja nav pierādījusi un pat nav apgalvojusi, ka viņa tikusi pamudināta veikt tādus ieguldījumus, kas pārsniegtu riskus, kuri ir raksturīgi līdzdalībai konkursa procedūrā.
91 Līdz ar to prasītājas argumenti attiecībā uz pārskatāmības principa pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatoti.
3. Par prasību atcelt “OIB” priekšlikuma pieņemšanu
92 Prasītājas prasību atcelt Padomes lēmumu pieņemt OIB priekšlikumu nevar atzīt par pieņemamu.
93 Patiešām, OIB priekšlikuma pieņemšana, kurai sekoja lēmums piešķirt tam attiecīgo pakalpojumu veikšanu, ir iekšējs ar konkursa procedūru nesaistīts akts, jo, kā iepriekš norādīts šī sprieduma 44.–48. punktā, Padomei, lemjot par OIB pakalpojumu izmantošanu, nav pienākuma ievērot publiskā iepirkuma jomu reglamentējošos tiesību noteikumus.
94 Tā kā tas ir iekšējs akts, kas nav saistīts ar konkursa procedūru, tas nevar radīt saistošas juridiskas sekas, kas varētu ietekmēt prasītājas intereses, būtiski izmainot tās juridisko situāciju. Līdz ar to tas nevar būt akts, pret kuru var vērst prasību atcelt tiesību aktu EKL 230. panta nozīmē (skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑10/92 līdz T‑12/92 un T‑15/92 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑2667. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra), un līdz ar to šī prasība atcelt tiesību aktu ir jāatzīst par nepieņemamu.
Prasība par zaudējumu atlīdzību
Lietas dalībnieku argumenti
95 Prasītāja lūdz Tiesu noteikt ex aequo et bono zaudējumu, kas tai radušies Padomes rīcības rezultātā, atlīdzības apmēru.
96 Padome apgalvo, ka šī prasība ir nepamatota.
Pirmās instances tiesas vērtējums
97 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu prettiesisku rīcību iestāšanās EKL 288. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, ir nodarīti faktiski zaudējumi un pastāv cēloņsakarība starp konkrēto rīcību un norādīto kaitējumu (Tiesas 1982. gada 29. septembra spriedums lietā 26/81 Oleifici Mediterranei/EEK, Recueil, 3057. lpp., 16. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā T‑175/94 International Procurement Services/Komisija, Recueil, II‑729. lpp., 44. punkts, un 2006. gada 8. septembra rīkojums lietā T‑92/06 Lademporiki un Parousis & Sia/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, II‑66.* lpp., 10. punkts).
98 Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 71. punktā, prasības pieteikumam ir jābūt pietiekoši skaidram un precīzam, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesa varētu lemt par prasību.
99 Šajā sakarā jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru, ja prasībai par nenoteiktu zaudējumu atlīdzību trūkst vajadzīgās precizitātes, tad tā jāuzskata par nepieņemamu (Tiesas 1971. gada 2. decembra spriedums lietā 5/71 Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome, Recueil, 975. lpp., 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 8. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑79/96, T‑260/97 un T‑117/98 Camar un Tico/Komisija un Padome, Recueil, II‑2193. lpp., 181. punkts).
100 Tomēr Pirmās instances tiesa tikai izņēmuma kārtā ir piekritusi, ka īpašos apstākļos prasības pieteikumā nav obligāti jāprecizē zaudējumu precīzais apmērs un skaitliski jānorāda prasītās atlīdzības summa (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 10. jūlija spriedumu lietā T‑64/89 Automec/Komisija, Recueil, II‑367. lpp., 76. punkts, un 2007. gada 5. februāra rīkojumu lietā T‑91/05 Sinara Handel/Padome un Komisija, Krājums, II‑245. lpp., 110. punkts). Šajā sakarā tā ir arī spriedusi, ka prasītājam šādi apstākļi ir jāpierāda vai vismaz jānorāda prasības pieteikumā (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija rīkojums lietā T‑262/97 Goldstein/Komisija, Recueil, II‑2175. lpp., 25. punkts).
101 Šajā gadījumā prasītāja lūdz Pirmās instances tiesai “novērtēt prasītājas ex aequo et bono ciestos zaudējumus”. Tāpat ir skaidrs, ka papildus tam, ka prasības pieteikumā prasītāja nav norādījusi to zaudējumu apmēru, kurus tā apgalvo esam cietusi, tā tāpat nav norādījusi faktiskos pierādījumus, kas ļautu novērtēt ciestā kaitējuma apmēru. Prasītāja vienīgi abstraktos un vispārīgos terminos ir apgalvojusi, ka tai ir radušies zaudējumi, nekādi neprecizējot šos zaudējumus. Turklāt prasītāja nav norādījusi īpašos apstākļus, kas varētu attaisnot tās nespēju veikt pat aptuveno ciesto zaudējumu aprēķinu.
102 Pienākums prasības pieteikumā norādīt precīzu zaudējumu apmēru šajā gadījumā it īpaši ir piemērojams tādēļ, ka saskaņā ar Finanšu regulas 101. pantu, kā arī konkursa dokumentācijas 4. punkta a) apakšpunkta beigu daļu (skat. šī sprieduma 68. punktu) līgumslēdzējai iestādei nav pienākuma izmaksāt jebkādu kompensāciju pretendentiem, kuri ir piedalījušies tādā konkursa procedūrā, kas tikusi atcelta. Līdz ar to principā ar dalību konkursā saistītie pretendenta izdevumi un izmaksas nevar būt zaudējumi, ko var atlīdzināt, piešķirot zaudējumu atlīdzību (Pirmās instances tiesas 1998. gada 29. oktobra spriedums lietā T‑13/96 TEAM/Komisija, Recueil, II‑4073. lpp., 71. punkts, un iepriekš 86. punktā minētais spriedums lietā Embassy Limousines & Services/Parlaments, 97. punkts).
103 Tādēļ atbilstoši Tiesas Statūtu 21. panta pirmajai daļai, kas piemērojama procesā Pirmās instances tiesā saskaņā ar šo Statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida kā nepieņemama.
Par prasību apturēt starp Padomi un OIB noslēgtā līguma izpildi
104 To prasījumu starpā, kurus prasītāja minējusi, ir arī prasība “apturēt starp Padomi un OIB noslēgtā līguma izpildi”.
105 Jānorāda, ka šis lūgums no formālā viedokļa nav iesniegts kā atsevišķs dokuments atbilstoši Reglamenta 104. panta 3. punktā noteiktajām prasībām. Tas ir tikai viens no prasījumiem tajā pašā dokumentā, kas ticis iesniegts kā pamatprasība, un līdz ar to tas ir jānoraida kā nepieņemams (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz 607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98 Alzetta u.c./Komisija, Recueil, II‑2319. lpp., 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
106 Līdz ar to šis lūgums ir jānoraida kā nepieņemams.
Par pierādījumu savākšanas pasākumu noteikšanu
Lietas dalībnieku argumenti
107 Attiecībā uz pierādījumu savākšanas pasākumu noteikšanu prasītāja lūdz Pirmās instances tiesai lūgt Padomei iesniegt šādus dokumentus:
– starp Padomi un OIB noslēgto līgumu;
– visus dokumentus attiecībā uz Padomes lēmumu par attiecīgo pakalpojumu piešķiršanu OIB, it īpaši ziņojumu, kas tika sagatavots pirms 2005. gada 1. augusta un ar kuru Padome lūdza OIB iesniegt piedāvājumu attiecībā uz minēto pārvaldības pakalpojumu sniegšanu.
108 Padome apstrīd šo dokumentu lietderīgumu šīs lietas ietvaros.
Pirmās instances tiesas vērtējums
109 Vispirms jānorāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Pirmās instances tiesas ziņā ir novērtēt, vai domstarpību izskatīšanai ir noderīgi noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus (Pirmās instances tiesas 2001. gada 16. maija spriedums lietā T‑68/99 Toditec/Komisija, Recueil, II‑1443. lpp., 40. punkts, un 2007. gada 6. februāra spriedums lietā T‑23/03 CAS/Komisija, Krājums, II‑289. lpp., 323. punkts).
110 Attiecībā uz pieprasīto dokumentu iesniegšanu jāsecina, ka to iesniegšana būtu pamatota, ja tiktu atzīts, ka šajā gadījumā ir piemērojami publiskā iepirkuma jomu reglamentējošie tiesību noteikumi. Ņemot vērā, ka prasību atcelt lēmumus izskatīšanas rezultātā tika nonākts pie pretēja secinājuma, attiecīgo dokumentu iesniegšana šī strīda izšķiršanas nolūkā vairs nav lietderīga.
111 Ņemot vērā šos apsvērumus, lūgums noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
112 Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Centro Studi Antonio Manieri Srl sedz savus, kā arī atlīdzina Padomes tiesāšanās izdevumus.
Pelikánová | Jürimäe | Soldevila Fragoso |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 28. janvārī.
[Paraksti]