Lieta C‑214/16

Conley King

pret

The Sash Window Workshop Ltd
un
Richard Dollar

(Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division)
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 2003/88/EK – Darba laika organizēšana – 7. pants – Atlīdzība par neizmantotu ikgadējo atvaļinājumu, ko izmaksā darba tiesisko attiecību beigās – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts pienākums darba ņēmējam izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, lai gan darba samaksa par šo atvaļinājuma laiku nav noteikta

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 29. novembra spriedums

1.        Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Mērķis – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts pienākums izmantot šādu atvaļinājumu pirms iespējams uzzināt par tiesībām saņemt samaksu par to – Nepieļaujamība

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

2.        Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir liegts darba ņēmējam pārcelt un, vajadzības gadījumā, summēt līdz brīdim, kad beidzas viņa darba tiesiskās attiecības, tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, kas nav izmantotas vairākos secīgos references laikposmos tādēļ, ka darba devējs ir atteicies apmaksāt šo atvaļinājumu – Nepieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88 7. pants)

1.      Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja ir strīds starp darba ņēmēju un viņa darba devēju par to, vai darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu saskaņā ar pirmo no šiem pantiem, tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, saskaņā ar kuru darba ņēmējam ir jāiet atvaļinājumā, pirms viņš noskaidro, vai viņam ir tiesības uz samaksu par šo atvaļinājumu.

Tiesību uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu mērķis ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (it īpaši skat. spriedumus, 2009. gada 20. janvāris, Schultz-Hoff u.c., no C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 25. punkts, un 2016. gada 30. jūnijs, Sobczyszyn, C‑178/15, EU:C:2016:502, 25. punkts).

Runājot par tiesību aizsardzības tiesā līdzekļiem, kuriem ir jābūt darba ņēmēja rīcībā strīda ar darba devēju gadījumā, lai aizstāvētu savas tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu atbilstoši Direktīvai 2003/88, tajā neapšaubāmi nav ietverta neviena tiesību norma šajā ziņā. Tomēr nav strīda par to, ka dalībvalstīm šajā kontekstā ir jānodrošina arī Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību ievērošana (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c., C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 46. punkts).

(skat. 37., 41. un 47. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.      Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām darba ņēmējam tiek liegts pārcelt un, vajadzības gadījumā, summēt līdz brīdim, kad beidzas viņa darba tiesiskās attiecības, tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, kas nav izmantotas vairākos secīgos references laikposmos tādēļ, ka darba devējs ir atteicies apmaksāt šo atvaļinājumu.

Šādos apstākļos pieļaut, ka darba ņēmēja iegūto tiesību uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu izbeigšana varētu pieļaut uzvedību, kas ļauj darba devējam nelikumīgi iedzīvoties, kaitētu pašam minētās direktīvas mērķim gādāt par darba ņēmēja veselības ievērošanu.

(skat. 64. un 65. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)