VISPĀRĒJĀS TIESAS (pirmā palāta) SPRIEDUMS
2013. gada 19. aprīlī (*)
ERAF – 2000.–2006. gada reģionālā darbības programma (RDP) Kampānijas [Campanie] reģionam – Regula (EK) Nr. 1260/1999 – 32. panta 3. punkta f) apakšpunkts – Lēmums neveikt starpposma maksājumus saistībā ar RDP pasākumu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu un apglabāšanu – Pārkāpuma process pret Itāliju
Apvienotās lietas T‑99/09 un T‑308/09
Itālijas Republika, ko pārstāv P. Gentili un lietā T‑99/09 – arī G. Palmieri, avvocati dello Stato,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv D. Recchia un A. Steiblytė, pārstāves,
atbildētāja,
par prasībām atcelt lēmumus, kas ir ietverti Komisijas 2008. gada 22. decembra, 2009. gada 2. un 6. februāra (Nr. 012480, Nr. 000841 un Nr. 001059 – lieta T‑99/09) un 2009. gada 20. maija (Nr. 004263 – lieta T‑308/09) vēstulēs, ar kuriem saskaņā ar Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.), 32. panta 3. punkta f) apakšpunktu ir atzīti par nepieņemamiem Itālijas iestāžu pieteikumi starpposma maksājumu saņemšanai attiecībā uz maksājumu, kas pēc 2007. gada 29. jūnija ir veikti atbilstoši darbības programmas “Kampānija” pasākumam 1.7, atlīdzību.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 12. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Darbības programmai “Kampānija” paredzētā atbalsta apstiprināšanas procedūra
1 Ar 2000. gada 8. augusta Lēmumu C(2000) 2347 Eiropas Komisija apstiprināja darbības programmu “Kampānija” (turpmāk tekstā – “DP “Kampānija””), kas iekļaujas Kopienas strukturālās palīdzības 1. mērķa reģioniem Itālijā paredzētajā atbalstā. Minētā lēmuma 5. pantā kā izdevumu atlīdzināmības sākuma un beigu datumi attiecīgi bija paredzēti 1999. gada 5. oktobris un 2008. gada 31. decembris. Vēlāk šis lēmums vairākas reizes tika grozīts.
2 Ar 2001. gada 20. marta vēstuli Kampānijas reģiona priekšsēdētājs paziņoja Komisijai “galīgās programmas papildinājumu”.
3 2006. gada 23. maijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 2165, ar kuru tika grozīts Lēmums C(2000) 2347 un kuram bija pievienota grozīta DP “Kampānija” redakcija, kurā ir aprakstīts šīs programmas pasākums 1.7 (turpmāk tekstā – “pasākums 1.7”).
4 2008. gada 22. aprīlī Itālijas iestādes paziņoja Komisijai grozītu programmas papildinājuma redakciju, kurā bija iekļauts grozīts pasākuma 1.7 apraksts; Komisija to apstiprināja ar 2008. gada 30. maija vēstuli.
5 Beigās Komisija grozīja Lēmumu C(2000) 2347 ar savu 2009. gada 18. februāra Lēmumu C(2009) 1112, galīgā redakcija, ar kuru izdevumu atlīdzināmības laikposms tika pagarināts līdz 2009. gada 30. jūnijam.
6 DP “Kampānija” redakcijā, kura Komisijai tika paziņota 2008. gada 22. aprīlī, palīdzība attiecībā uz pasākumu 1.7 bija aprakstīta šādi:
“a) Kvalitatīvu kompostēšanas un ekoloģisko saliņu iekārtu izveidošana
[..]
b) Palīdzība attiecībā uz izgāztuvju pēc diferencētas savākšanas atlikušo atkritumu apglabāšanai izveidošanu, ievērojot drošības noteikumus un atbilstoši Likumdošanas dekrēta Nr. 36/03 normām, un atļauto un neaktīvo izgāztuvju galīgu izveidošanu un/vai ekoloģisku atjaunošanu, īpašu uzmanību veltot to pielāgošanai atbilstoši Likumdošanas dekrētam Nr. 36/03.
Šīs rīcības kontekstā tiks finansēta palīdzība izgāztuvju pēc diferencētas savākšanas atlikušo atkritumu apglabāšanai izveidošanai, ievērojot drošības noteikumus un atbilstoši Likumdošanas dekrēta Nr. 36/03 normām, palīdzība nozares plānošanā paredzēto atļauto un neaktīvo izgāztuvju galīgai izveidošanai un/vai ekoloģiskai atjaunošanai, turklāt, ievērojot atkritumu apglabāšanas plānā paredzētās prioritātes, priekšroka tiks dota jau pastāvošām izgāztuvēm, un palīdzība atlikušo noteiktu veidu atkritumu aprakšanas zonu ekoloģiskai pārkvalificēšanai [..]. Izgāztuves ir uzskatāmas par izmantojamām vienīgi integrētas atkritumu apglabāšanas sistēmas ietvaros.
[..]
c) Optimālo teritoriālo zonu un plānu saistībā ar apsaimniekošanu un apstrādi (plānu un programmu izstrādes tehniskā palīdzība, tehniskā aprīkojuma iepirkšana un palīdzība sistēmu uzraudzībā un zināšanu nozarē attīstībā, semināri darbinieku izglītošanai, saziņas un informēšanas darbības) izveidošana.
[..]
d) Palīdzība pašvaldībām, kuras ir apvienojušās pilsētas atkritumu diferencētas savākšanas sistēmas pārvaldei.
Šī rīcība ļaus finansēt apvienoto pašvaldību un, pastāvot juridiski saistošām saistībām, kuras ir nodibinātas līdz 2004. gada 31. decembrim, – arī [pilnvarota komisariāta] iepirkumus Likumdošanas dekrēta Nr. 267/2000 paredzētajā formā un kārtībā attiecībā uz tehnisko aprīkojumu, kas ir nepieciešams pilsētas un līdzīgu atkritumu diferencētai savākšanai, un ar minēto savākšanu saistīto zonu un punktu aprīkojumu (savākšanas konteineri, kompostētāji, atkritumu kastes, savākšanas transportlīdzekļi utt.), lai nodrošinātu efektīvu sadarbību starp vietējām iestādēm, kas atrodas šajā pašā optimālajā zonā, tādā formā un ar nosacījumiem, kas ir paredzēti spēkā esošajos tiesību aktos.
[..]
e) Atbalsta shēma uzņēmumiem, lai pielāgotu iekārtas no atkritumiem iegūto vielu reģenerācijai (inerto atkritumu, mehānisko transportlīdzekļu, izturīgu priekšmetu [un] lielizmēra objektu apstrāde, kvalitatīva kompostēšana, plastmasas vielu reģenerācija), pamatojoties uz publisku stratēģiju attiecībā uz reģenerācijas darbību īstenošanu un kvalitātes normu uzlabošanu.
[..]
f) Reģionālā līmenī – uzņēmumu, kas nodarbojas ar no īpašām ražošanas darbības kategorijām radušos atkritumu savākšanu un reģenerāciju, koordinēšanas, loģistikas un atbalsta darbība.
Ar šo rīcību tiks veicinātas aktivitātes, lai atbalstītu uzņēmumus, kas rada īpašas atkritumu kategorijas un kuri pretējā gadījumā nevarētu veikt tāda mēroga darbību, kas ļautu veikt vai atvieglotu šo atkritumu reģenerāciju tā vietā, lai veiktu vienīgi izvešanu.
[..]
Turklāt rīcība ietvers uzraudzības kadastra izveidošanu, kas ietvers atkritumu kvantitātes un kvalitātes uzraudzības funkciju, saskaņojot to ar atbilstoši pasākumam 1.1 līdzfinansēto palīdzību, kā tas ir paredzēts 2002. gada 12. aprīļa DGR (Giunta Regionale lēmums) Nr. 1508 minētajā priekšizpētē un tās iespējamos grozījumos un paplašinājumos, kā arī diferencētas savākšanas, reģenerācijas un pārstrādes veicināšanas un tās nozīmes palielināšanas kampaņas. Šo kampaņu mērķis būs arī atvieglot reģionālo plānu īstenošanas procesus.
[..]
g) Atbalsta shēmas uzņēmumiem iekārtu izveidošanai vielu, kas ir iegūtas no atkritumiem, kuri ir radušies no īpašām ražošanas kategorijām, reģenerācijai un iekārtu izveidošanai to atkritumu enerģētiskai reģenerācijai, kuri pretējā gadījumā nebūtu reģenerējami.
Šīs rīcības mērķis ir veicināt diferencētai savākšanai sekojošo ražošanas aktivitāšu attīstību noteiktu daļu ekonomiskai izmantošanai.
Šī rīcība paredz Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 31. un 33. pantā minētajām atkritumu reģenerācijas darbībām paredzēto iekārtu izveidošanas finansēšanu. Konkrētāk, tiks finansētas reģenerācijas darbības, kas ir minētas Ministrijas 1998. gada 5. februāra dekrēta I pielikuma 1. apakšpielikumā, izņemot 14. (reģenerējamie atkritumi, kas tiek iegūti no pilsētas atkritumiem, un līdzīgi speciāli nebīstami atkritumi, kas tiek izmantoti [no kvalitatīviem atkritumiem iegūstamā kurināmā] ražošanai), 16. (kompostējamie atkritumi) un 17. (atkritumi, kas tiek reģenerēti, izmantojot pirolīzes un gazifikācijas procesus) kategoriju, un Ministrijas 2002. gada 12. jūnija dekrēta Nr. 161 I pielikuma 1. apakšpielikumā.
[..]”
7 Atkritumu savākšanas un apglabāšanas sistēmas uzlabošanai un veicināšanai īstenotā un paredzētā palīdzība atbilstoši pasākumam 1.7 ir radījusi izdevumus EUR 93 268 731,59 apmērā, no kuriem 50 % – t.i., EUR 46 634 365,80 – līdzfinansēja struktūrfondi.
Pārkāpuma process pret Itālijas Republiku
8 Saistībā ar pret Itālijas Republiku uzsākto pārkāpuma procesu ar Nr. 2007/2195 Komisija 2007. gada 29. jūnijā nosūtīja Itālijas iestādēm brīdinājuma vēstuli, tām pārmetot Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvas 2006/12/EK par atkritumiem (OV L 114, 9. lpp.) 4. un 5. panta pārkāpumu, jo attiecībā uz Kampānijas reģionu tās neesot veikušas visus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu, ka atkritumi tiek apglabāti, neapdraudot cilvēka veselību un neradot kaitējumu videi, un, it īpaši, neesot radījušas integrētu un piemērotu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu.
9 2007. gada 23. oktobrī Komisija nosūtīja Itālijas iestādēm ar 2007. gada 17. oktobri datētu papildu brīdinājuma vēstuli, lai paplašinātu iebildumus attiecībā uz pārkāpuma procesa priekšmetu. Šī iebildumu paplašināšana attiecās uz apgalvoto atkritumu apsaimniekošanas plāna Kampānijas reģionam, kas 1997. gadā tika pieņemts, lai sasniegtu Direktīvas 2006/12 3., 4., 5. un 7. pantā paredzētos mērķus, efektivitātes trūkumu.
10 Pēc jauna atkritumu apsaimniekošanas plāna Kampānijas reģionam apstiprināšanas 2007. gada 28. decembrī Komisija 2008. gada 1. februārī izdeva argumentētu atzinumu, kurš attiecas tikai uz apgalvoto Direktīvas 2006/12 4. un 5. panta pārkāpumu.
11 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā 2008. gada 4. jūlijā tika reģistrēts ar numuru C‑297/08, Komisija cēla prasību atbilstoši EKL 226. pantam un lūdza Tiesu konstatēt, ka Itālijas Republika, attiecībā uz Kampānijas reģionu neveicot visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju un apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neradot kaitējumu videi, it īpaši, neizveidojot atbilstošu un integrētu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu, nav izpildījusi Direktīvas 2006/12 4. un 5. pantā paredzētos pienākumus.
12 Ar savu 2010. gada 4. marta spriedumu lietā C‑297/08 Komisija/Itālija (Krājums, I‑1749. lpp.) Tiesa apmierināja šo prasību un konstatēja Itālijas Republikas pienākumu neizpildi, kā to bija prasījusi Komisija.
Pārkāpuma procesa sekas attiecībā uz DP “Kampānija” īstenošanu
13 Ar 2008. gada 31. marta vēstuli ar Nr. 002477 Komisija informēja Itālijas iestādes par secinājumiem, ko tā no iepriekš 8. punktā minētā pārkāpuma procesa 2007/2195 paredzēja izdarīt attiecībā uz pasākuma 1.7 finansēšanu saistībā ar DP “Kampānija” īstenošanu. Ņemot vērā šī procesa uzsākšanu un argumentētā ziņojuma saturu, Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulas Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.), 32. panta 3. punktu, vairs nevarot “veikt starpposma maksājumus attiecībā uz izdevumu, kas ir saistīti ar DP “Kampānija” pasākumu 1.7, atlīdzību”. “DP “Kampānija” pasākuma 1.7 [..] priekšmets [esot] “Reģionāla atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas sistēma”, uz kuru attiecas pārkāpuma process, kas [parādot] atbilstoša un integrēta atkritumu apglabāšanas iekārtu tīkla izveidošanas neefektivitāti”. Komisija uzskatīja, ka esot atklājies, ka, “ņemot vērā atkritumu pareizas savākšanas un apglabāšanas nodrošināšanas nepieciešamību, atkritumu apsaimniekošana [esot] bijusi neapmierinoša kopumā un tādējādi [neapmierinošas ir bijušas] arī pasākumā 1.7 paredzētās darbības, tādas kā darbības saistībā ar uzglabāšanas iekārtām, atkritumu apstrādi un apglabāšanu, sausas un mitras frakcijas reģenerācijas iekārtām, izgāztuvju galīgu izveidošanu līdzās diferencētai savākšanai [..], kā arī nozares plāniem un programmām”. Tā būtībā secināja, ka visi pieteikumi maksājumu saņemšanai attiecībā uz izdevumiem saistībā ar pasākumu 1.7, kuri tika iesniegti pēc tam, kad Kampānijas reģions nebija izpildījis savas no Direktīvas 2006/12, kura ir stājusies spēkā 2006. gada 17. maijā, izrietošos pienākumus, neesot pieņemami. Tādējādi Komisija lūdza Itālijas iestādēm, sākot ar nākamo pieteikumu maksājuma saņemšanai, atskaitīt visus saistībā ar pasākumu 1.7 pēc 2006. gada 17. maija radušos izdevumus, ja vien Itālijas Republika nepieņems “situācijas” labošanai vajadzīgās tiesību normas.
14 Ar 2008. gada 9. jūnija vēstuli ar Nr. 0012819 Itālijas iestādes apstrīdēja Komisijas 2008. gada 31. marta vēstulē iekļauto tās izteikto vērtējumu. Šīs iestādes uzskatīja, ka paziņojumam par pieteikumu maksājumu saņemšanai atbilstoši pasākumam 1.7 nepieņemamību neesot tiesiska pamata. Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta otrās daļas kritēriji šajā lietā neesot izpildīti. Komisija neesot norādījusi “nevienu konkrētu, Kopienu tiesībām pretēju darbību, bet ir aprobežojusies ar pilnībā vispārīgu prasījumu uzsākt pārkāpuma procesu saistībā ar atkritumu apsaimniekošanu, kas neļauj saprast, kā pasākuma 1.7 īstenošana atbilstoši DP “Kampānija” varētu būt daļa no šāda Kopienu tiesību pārkāpuma”. Tādējādi Komisijas nostājas rezultātā Itālijas Republika tiekot “iepriekšēji un automātiski” sakcionēta pirms tāda pārkāpuma procesa pabeigšanas, kurā pilnībā būtu ievērotas tiesības uz aizstāvību un sacīkstes princips. Turklāt Komisijas vērtējums esot pretrunīgs, jo palīdzība, kas tiek finansēta atbilstoši pasākumam 1.7, esot tieši paredzēta ar atkritumu savākšanu un apglabāšanu Kampānijā saistīto problēmu risināšanai un tās finansēšanas apturēšana varot vienīgi paildzināt pašreizējās krīzes risinājumu. Itālijas iestādes tādējādi aicināja Komisiju pārskatīt tās 2008. gada 31. marta vēstulē pausto nostāju.
15 Ar 2008. gada 20. oktobra vēstuli, kuras priekšmets bija “atkritumu apsaimniekošanas Kampānijas reģionā plāna stratēģiskās ietekmes pētījums”, Komisija Itālijas iestādēm paziņoja savas rūpes saistībā ar 2007. gada 28. decembrī pieņemto atkritumu apsaimniekošanas plānu Kampānijas reģionam. Būtībā Komisija lūdza minētajām iestādēm atjaunināt šo plānu, ņemot vērā nesen pieņemtās tiesību normas, kā arī veikto stratēģiskās ietekmes pētījumu. Saistībā ar attiecīgā plāna īstenošanu Komisija lūdza iekļaut pasākumus, kas ļautu veikt atkritumu parastu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kura varētu aizstāt pašreizējo steidzamības apsaimniekošanu. Visbeidzot, Komisija atgādināja, ka, ņemot vērā notiekošo pārkāpuma procesu 2007/2195, pieteikumi starpposma maksājumu saņemšanai attiecībā uz pasākumu 1.7 vairs neesot pieņemami.
16 Ar 2008. gada 22. decembra vēstuli ar Nr. 012480, kuras priekšmets bija “RDP “Kampānija” 2000.–2006. gadam (CCI Nr. 1999, IT 16 1 PO 007) – Pārkāpuma procesa 2007/2195 sekas attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu Kampānijā”, Komisija atbildēja uz Itālijas iestāžu 2008. gada 9. jūnija vēstuli un atkārtoja savu 2008. gada 31. marta vēstulē pausto nostāju. Šajā lietā piemērojamais tiesiskais pamats esot Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkts, jo pieteikumu starpposma maksājumu saņemšanai pieņemamība esot pakļauta vairākiem nosacījumiem, tostarp tam, ka “Komisija nav pieņēmusi lēmumu uzsākt pārkāpuma tiesvedību [pārkāpuma procesu] [EKL] 226. panta nozīmē”. Turklāt Komisija norādīja, ka ar pārkāpuma procesu 2007/2195 tiekot apšaubīta visa atkritumu apsaimniekošanas sistēmas Kampānijā atbilstība Direktīvas 2006/12 4. un 5. pantam. Tāpat tā atgādināja savas 2008. gada 20. oktobra vēstulē paustās rūpes un izņēmumus. No minētā Komisija secināja, ka nepastāvot “pietiekamas garantijas attiecībā uz darbību, ko ERAF līdzfinansē atbilstoši pasākumam 1.7, pareizu īstenošanu, kuras, ņemot vērā paša pasākuma nosaukumu, [attiecoties] uz visu reģionālo atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas sistēmu, kuras efektivitāte un atbilstība ir pārkāpuma procesa priekšmets”. Visbeidzot, Komisija precizēja, ka datums, sākot ar kuru tā izdevumus attiecībā uz pasākumu 1.7 uzskata par neatlīdzināmiem, esot nevis 2006. gada 17. maijs, bet 2007. gada 29. jūnijs.
17 Ar 2009. gada 2. februāra vēstuli ar Nr. 000841, kuras priekšmets bija “citu summu, kas nav pieteiktās summas, samaksa, ko veic Komisija”, Komisija, atsaucoties uz savām 2008. gada 31. marta un 22. decembra vēstulēm, Itālijas iestāžu 2008. gada 18. novembra pieteikumu maksājuma saņemšanai tiktāl, ciktāl šajā pieteikuma bija iekļauti izdevumi EUR 12 700 931,62 apmērā, kas saistībā ar pasākumu 1.7 bija radušies pēc 2006. gada 17. maija, atzina par nepieņemamu, jo attiecīgās darbības esot saistītas ar pārkāpuma procesu 2007/2195. Komisija tomēr precizēja, ka par lēmumu uzsākt minēto pārkāpuma procesu tā Itālijas Republikai esot paziņojusi 2007. gada 29. jūnijā. Tādējādi, kā ir norādīts 2008. gada 22. decembra vēstulē, datums, sākot ar kuru Komisija izdevumus attiecībā uz pasākumu 1.7 uzskata par neatlīdzināmiem, esot nevis 2006. gada 17. maijs, bet 2007. gada 29. jūnijs. Visbeidzot, gadījumā, ja “saistībā ar summu EUR 12 700 931,62 apmērā pastāvētu pozitīvs saldo”, Komisija aicināja Itālijas iestādes ņemt to vērā saistībā ar nākamo pieteikumu maksājuma saņemšanai.
18 2009. gada 14. janvārī Itālijas iestādes iesniedza jaunu pieteikumu maksājuma saņemšanai, tostarp attiecībā uz summu EUR 18 544 968,76 apmērā par saistībā ar pasākumu 1.7 veiktajiem izdevumiem.
19 Ar 2009. gada 6. februāra vēstuli ar Nr. 001059, kuras priekšmets bija “pieteikumu maksājumu saņemšanai un informācijas pieprasījumu saistībā ar finanšu korekcijām pārtraukšana, piemērojot Regulas Nr. 1260/1999 39. pantu”, Komisija, kā ir ticis norādīts iepriekš 16. un 17. punktā, atkārtoja, ka datums, sākot ar kuru tā izdevumus attiecībā uz pasākumu 1.7 uzskata par neatlīdzināmiem, esot nevis 2006. gada 17. maijs, bet 2007. gada 29. jūnijs. Gadījumā, ja no tā izrietētu “grozījums attiecībā uz summu EUR 18 544 968,76 apmērā”, Komisija aicināja Itālijas iestādes koriģēt attiecīgo pieteikumu maksājuma saņemšanai.
20 Ar 2009. gada 20. maija vēstuli ar Nr. 004263, kuras priekšmets bija “citu summu, kas nav pieteiktās summas, samaksa, ko veic Komisija”, un kura tika nosūtīta Itālijas iestādēm, Komisija, atsaucoties uz savām 2008. gada 31. marta un 22. decembra vēstulēm, atkārtoti apstiprināja, ka summa EUR 18 544 968,76 apmērā attiecībā uz izdevumiem, kas saistībā ar pasākumu 1.7 tikuši veikti pēc 2006. gada 17. maija un kuru mērķis ir reģionāla atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas sistēma, esot neatlīdzināma. Gaidot Vispārējā tiesā izskatāmās lietas T‑99/09 izspriešanu, Komisija esot atskaitījusi šo summu no aplūkojamā pieteikuma maksājuma saņemšanai. Tomēr, kā jau esot ticis norādīts 2009. gada 6. februāra vēstulē, datums, sākot ar kuru Komisija saistībā ar pasākumu 1.7 veiktos izdevumus uzskata par neatlīdzināmiem, esot nevis 2006. gada 17. maijs, bet 2007. gada 29. jūnijs. Gadījumā, ja no tā izrietētu “grozījums saistībā ar summu EUR 18 544 968,76 apmērā”, Komisija aicināja Itālijas iestādes to norādīt nākamajā pieteikumā starpposma maksājuma saņemšanai.
21 Komisijas 2008. gada 22. decembra, 2009. gada 2. un 6. februāra un 2009. gada 20. maija vēstules (skat. iepriekš 16.–20. punktu) turpmāk kopā tiks sauktas par “apstrīdētajiem aktiem”.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
22 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 4. martā, Itālijas Republika cēla prasību par 2008. gada 22. decembra un 2009. gada 2. un 6. februāra vēstulēs iekļautajiem lēmumiem; tā tika reģistrēta ar numuru T‑99/09.
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 30. jūnijā, Itālijas Republika cēla prasību par 2009. gada 20. maija vēstulē iekļauto lēmumu; tā tika reģistrēta ar numuru T‑308/09.
24 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 25. augustā, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 77. panta d) punktam lūdza apturēt tiesvedību lietā T‑308/09, sagaidot Vispārējās tiesas nolēmumu, ar kuru tiek izspriesta lieta T‑99/09, kurā vairākums izvirzīto pamatu esot identiski lietā T‑308/09 izvirzītajiem pamatiem. Pakārtoti Komisija lūdza izdot rīkojumu apvienot lietas T‑99/09 un T‑308/09 mutvārdu procesa vajadzībām atbilstoši Reglamenta 50. panta 1. punktam.
25 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 17. septembrī, Itālijas Republika iebilda pret pieteikumu apturēt tiesvedību, bet izteica savu piekrišanu abu lietu apvienošanai tiesvedības mutvārdu procesa vajadzībām.
26 Atbilstoši Itālijas Republikas lietās T‑99/09 un T‑308/09 izvirzītajiem prasījumiem tās prasījums Vispārējai tiesai ir atcelt apstrīdētos aktus.
27 Atbilstoši Komisijas lietās T‑99/09 un T‑308/09 izteiktajiem prasījumiem tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasības noraidīt;
– piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
29 Tā kā viens no palātas locekļiem nevarēja piedalīties, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 32. panta 3. punktu norīkoja citu tiesnesi, lai palātu papildinātu.
30 Vispārējā tiesa, veicot procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Reglamenta 64. pantu, lūdza lietas dalībniekiem iesniegt noteiktus dokumentus un rakstveidā atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Lietas dalībnieki šos procesa organizatoriskos pasākumus izpildīja noteiktajos termiņos.
31 2012. gada 12. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem. Tiesas sēdē priekšsēdētājs, uzklausījis lietas dalībniekus, atbilstoši Reglamenta 50. panta 1. punktam izdeva rīkojumu apvienot lietas T‑99/09 un T‑308/09 galīgā sprieduma taisīšanai, par ko tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
Juridiskais pamatojums
Lietās T‑99/09 un T‑308/09 izvirzīto pamatu kopsavilkums
32 Ar savu pirmo lietās T‑99/09 un T‑308/09 izvirzīto pamatu Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktu. Ar savu otro lietās T‑99/09 un T‑308/09 izvirzīto pamatu Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktu un 3. punkta otro daļu, kā arī esot sagrozījusi faktus. Ar savu trešo lietās T‑99/09 un T‑308/09 izvirzīto pamatu Itālijas Republika norāda uz Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta un otrās daļas pārkāpumu, kā arī pilnvaru nepareizu izmantošanu. Ar savu ceturto lietās T‑99/09 un T‑308/09 izvirzīto pamatu Itālijas Republika norāda uz Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta un otrās daļas un 39. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, kā arī sacīkstes principa pārkāpumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu. Ar savu piekto lietās T‑99/09 un T‑308/09 izvirzīto pamatu Itālijas Republika norāda uz pamatojuma neesamību atbilstoši EKL 253. pantam. Ar savu sesto lietā T‑308/09 izvirzīto pamatu Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 32. un 39. pantu. Ar savu septīto lietā T‑308/09 izvirzīto pamatu Itālijas Republika norāda uz EKL 230. panta pārkāpumu.
33 Ņemot vērā, ka četri pirmie pamati lielā mērā pārklājas, jo tie ir balstīti uz iebildumu, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktu, šis iebildums ir jāizskata vispirms.
Par apgalvoto Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma pārkāpumu
Ievadapsvērumi
34 Pirmā pamata kontekstā Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktu, ar kuru tā esot pamatojusi savu apstrīdētajos aktos izmantoto pieeju. Atbilstoši šai tiesību normai pieteikums maksājuma saņemšanai varot tikt atzīts par nepieņemamu tikai divos gadījumos, tostarp gadījumā, ja Komisija ir pieņēmusi lēmumu uzsākt pārkāpuma procesu “attiecībā uz pasākumu(‑iem), kas ir [attiecīgā] pieteikuma pamatā” (turpmāk tekstā – “otrais pieņēmums”). Tātad konkrētajam pārkāpuma procesa priekšmetam esot precīzi jāatbilst pieteikuma maksājuma saņemšanai priekšmetam. Itālijas Republika uzskata, ka, runājot par jēdzienu “pasākums” un “darbība”, kas izriet no Regulas Nr. 1260/1999 9. panta j) un k) punkta, definīcijām, pārkāpuma process “attiecas” uz “pasākumu” tad, ja Savienības tiesību pārkāpums, uz ko norāda Komisija, izriet tieši no konkrētā pasākuma pieņemšanas veidā, kas ir uzskatāms par pretēju Savienības tiesībām, vai no tā, ka šāds pasākums tiek īstenots ar darbībām, kas neatbilst šim pasākumam vai Savienības tiesībām. Tātad Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta, kura mērķis esot izvairīties no tā, ka struktūrfondi ar savu finansējumu atbalsta pasākumus, kuri tiek īstenoti pretēji Savienības tiesībām, pareizas piemērošanas priekšnosacījums esot vispirms identificēt pasākumus un darbības, kas ir pieteikuma maksājuma saņemšanai priekšmets, un pēc tam pārbaudīt, vai to īstenošana ir Komisijas uzsākta pārkāpuma procesa priekšmets. Konkrētajā gadījumā Komisija esot rīkojusies pretēji šīs pieejas loģikai.
35 Komisija apstrīdētajos aktos, pretēji iepriekš izklāstītajām prasībām, neesot ņēmusi vērā īpašu saistību vai pat identiskumu starp pieteikuma maksājuma saņemšanai priekšmetu un pārmestā pārkāpuma priekšmetu. Šo vērtējumu apstiprinot minētajos aktos iekļautā vispārīgā norāde uz argumentētā atzinuma priekšmetu, kas šajā gadījumā esot “atkritumu apsaimniekošanas sistēma kopumā”, un pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmetu, kas šajā gadījumā esot “ERAF līdzfinansētas darbības, [..] kas [..] ir saistītas ar atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas reģionālo sistēmu kopumā”. Iesniegto pieteikumu starpposma maksājumu saņemšanai mērķis tieši esot bijis atkritumu diferencētas savākšanas un reģenerācijas uzlabošana, kas esot posmi, kuri objektīvi un funkcionāli ir ļoti atšķirīgi no nešķirotu atkritumu vispārīgas apglabāšanas izgāztuvēs, uz ko attiecoties pārkāpuma process.
36 Otrā pamata ietvaros Itālijas Republika norāda, ka ar numuru C‑297/08 reģistrētā tiesvedība būtībā esot vērsta uz pārkāpumu, kas ir saistīts ar atkritumu apglabāšanas tīklu. Savas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi 86., 87. un 90. punktā Komisija esot kritizējusi atkritumu, kas nevar tikt citādi izmantoti vai pārstrādāti, galīgās apglabāšanas situāciju, pamatojoties uz to, ka neesot nepieciešamo struktūru (atkritumu dedzināmās krāsnis, izgāztuves) šī atkritumu “nozares” posma īstenošanai atbilstoši Direktīvai 2006/12. Turpretim citi šīs “nozares” posmi un cita atkritumu apsaimniekošanas kārtība, kas atšķiras no galīgās apglabāšanas, tāda kā dažādi atkritumu reģenerācijas pēc to šķirošanas diferencētas savākšanas ietvaros kārtības veidi un šīs savākšanas organizēšana, esot acīmredzami nesaistīti ar konkrēto procesa sakarā ar pienākumu neizpildi priekšmetu, kā tas izrietot no minētās prasības 48. un 49. punkta. Saistībā ar 2007. gada 28. decembrī notikušo jaunā atkritumu apsaimniekošanas plāna Kampānijas reģionam pieņemšanu Komisija šajā ziņā izvirzīto iebildumu uzturēšanu neesot uzskatījusi par lietderīgu. Tomēr pasākums 1.7, tāpat kā tajā ietvertās darbības projektu formā, esot bijis saistīts tieši ar atkritumu reģenerācijas posmu un iepriekš notiekošo diferencēto savākšanu. It īpaši 2008. gada 22. decembra vēstulē esot tikusi kļūdaini ietverta norāde uz 2008. gada 1. februāra argumentēto ziņojumu un Itālijas Republikai esot ticis kļūdaini pārmests, ka, “neizveidojot atbilstošu un integrētu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu un neizstrādājot pienācīgu un efektīvu atkritumu apsaimniekošanas plānu, kas būtu vērsts uz [minētās] direktīvas 4. un 5. pantā paredzēto mērķu sasniegšanu”, tā ir pārkāpusi Direktīvu 2006/12, jo Komisija pati esot atsaukusi iebildumu attiecībā uz vispārīga atkritumu apsaimniekošanas plāna neesamību un esot aprobežojusies ar kritiku attiecībā uz atkritumu galīgās apglabāšanas iekārtu neatbilstību.
37 Replikā Itālijas Republika apstrīd, ka pārkāpuma procesa priekšmets un pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets objektīvi sakrīt; šī iespējamā sakritība attiecoties, lielākais, uz reģenerāciju, bet ne uz atkritumu diferencētu savākšanu, kas esot galvenais pasākuma 1.7 priekšmets. No tā izrietot, ka apstrīdētie akti tiktāl, ciktāl ar šo pasākumu pamatotie pieteikumi maksājumu saņemšanai ar tiem ir atzīti par pilnībā nepieņemamiem, esot vismaz “pārmērīgi”. Šajā ziņā Itālijas Republika pakārtoti izvirza jaunu pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu. Esot acīmredzami nesamērīgi maksājumus saistībā ar pasākumu attiecībā uz atkritumu diferencētu savākšanu, kompostēšanu un reģenerāciju atzīt par pilnībā nepieņemamiem tāda pārkāpuma procesa uzsākšanas dēļ, kurš, lielākais un tikai margināli, attiecas vienīgi uz reģenerāciju. Itālijas Republika it īpaši uzskata, ka pārkāpuma process pat neattiecoties uz atkritumu reģenerāciju, jo tā esot minēta tikai argumentētā atzinuma un prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam “prasījumos”. Turpretim minētā argumentētā atzinuma un minētās prasības pamatojumā par šo reģenerāciju neesot runas un esot acīmredzams, ka pārkāpuma procesa priekšmets attiecas tikai uz nešķirotu atkritumu apglabāšanu vispārējās izgāztuvēs. Reģenerācija sākotnēji esot bijusi iekļauta pārkāpuma procesa priekšmetā, bet tā no šī priekšmeta pēc pašas Komisijas iniciatīvas beigās esot tikusi izslēgta.
38 Savā trešajā pamatā Itālijas Republika būtībā norāda, ka 2008. gada 22. decembra vēstulē Komisija esot vēlējusies papildināt savus iebildumus un pastiprināt savus argumentus attiecībā uz iespējamo saikni starp prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi priekšmetu un pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmetu, atsaucoties uz 2008. gada 20. oktobra vēstulē paustajām “rūpēm” attiecībā uz 2007. gada 28. decembra atkritumu apsaimniekošanas Kampānijas reģionā plānu un tostarp precizējot, ka, ja nepastāv atbilstošs reģionāls atkritumu apsaimniekošanas plāns, neesot pietiekamu garantiju, ka darbības, kuras ERAF līdzfinansē atbilstoši pasākumam 1.7, tiks izpildītas pareizi. Tomēr neviens no šīs kritikas attiecībā uz 2007. gada 28. decembra atkritumu apsaimniekošanas Kampānijas reģionā plānu punktiem neesot pārkāpuma procesa priekšmets; šis process esot ticis balstīts uz 2008. gada 1. martā pastāvošo situāciju, lai gan attiecīgās tiesību normas esot tikušas pieņemtas 2008. gada 23. maijā. Tieši pretēji, šī plāna pieņemšana esot mudinājusi Komisiju savā prasībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atteikties no jebkura iebilduma attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas iekļaušanu plānā, it īpaši attiecībā uz diferencētu savākšanu, pārstrādi un reģenerāciju. Itālijas Republika no minētā secina, ka Komisijai neesot bijis tiesību atzīt pieteikumus maksājumu saņemšanai par nepieņemamiem, balstoties uz norādītajiem iemesliem un uz Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktu un otro daļu, jo tie neesot izraisījuši pārkāpuma procesa uzsākšanu.
39 Ceturtā pamata kontekstā Itālijas Republika būtībā norāda, ka paziņojums par pieteikumu maksājumu saņemšanai nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka “nav pietiekamu garantiju attiecībā uz darbību, kuras ERAF līdzfinansē atbilstoši pasākumam 1.7, pareizu īstenošanu”, esot pretējs Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētajam otrajam pieņēmumam un ka minētais paziņojums, lielākais, esot varēts tikt balstīts uz attiecīgajā normā paredzēto pirmo pieņēmumu, t.i., maksājumu apturēšanu atbilstoši šīs regulas 39. panta 2. punktam. Šajā lietā Komisija esot izvairījusies no Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 2. punktā paredzētā sacīkstes procesa, lai nonāktu pie rezultāta, kas atbilst apturēšanai šīs regulas 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā pirmā pieņēmuma izpratnē. Šādi rīkojoties, tā esot ne tikai pārkāpusi šīs tiesību normas un sacīkstes principu, radot negatīvas sekas Itālijas Republikai, kurai neesot bijusi iespēja sniegt savus apsvērumus par apturēšanas iemesliem un nonākt pie vienošanās, kas ļautu tās pilnībā vai daļēji pārvarēt, bet arī neesot ievērojusi Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 3. punktā paredzēto procedūru, ar kuru Komisijai esot noteikts pienākums trīs mēnešu laikā pieņemt galīgu pamatotu lēmumu, kura neesamības gadījumā maksājumu apturēšana tūlīt zaudē spēku.
40 Komisija apstrīd visu šo pamatu atbalstīšanai norādītos Itālijas Republikas apgalvojumus.
41 Vispārējā tiesa konstatē, ka minētie pamati galvenokārt ir balstīti uz premisu, atbilstoši kurai Komisija šajā lietā neesot ievērojusi Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma piemērošanas kritērijus. Tādējādi ir jāpārbauda, pirmkārt, vai apstrīdētie akti ir vai nav balstīti uz pareizu šo kritēriju interpretāciju un, otrkārt, vai Komisija tos šajā lietā ir vai nav pareizi piemērojusi.
Par Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma piemērošanas kritēriju tvērumu
42 Lai pārbaudītu Itālijas Republikas pirmā līdz ceturtā pamata kontekstā izvirzītos iebildumus, ir jāveic Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma gramatiskā, kontekstuālā, teleoloģiskā un vēsturiskā interpretācija, kas ir pastāvīgajā judikatūrā atzīta metodoloģija (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 20. novembra spriedumu lietā T‑251/00 Lagardère un Canal+/Komisija, Recueil, II‑4825. lpp., 72.–83. punkts, un 2005. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, Krājums, II‑4065. lpp., 41.–60. punkts). Attiecīgajā tiesību normā tostarp ir paredzēts:
“Komisija veic starpposma maksājumus, lai atlīdzinātu faktiskos fondu izdevumus, kā to apstiprina maksātāja iestāde. Šādus maksājumus veic jebkuras palīdzības līmenī un aprēķina saistībā ar pasākumiem programmas papildinājuma finansēšanas plānā. Tie ir atkarīgi no šādiem nosacījumiem:
[..]
f) nav pieņemts lēmums apturēt maksājumus, kā tas paredzēts 39. panta 2. punkta pirmajā daļā, un Komisija nav pieņēmusi lēmumu uzsākt pārkāpumu tiesvedību [pārkāpuma procesu] [EKL] 226. panta nozīmē attiecībā uz pasākumu(‑iem), kas ir minētā pieteikuma pamatā.
Komisija nekavējoties informē dalībvalsti un maksātāju iestādi, ja nav izpildīts viens no šiem nosacījumiem un pieteikums maksājuma saņemšanai tādēļ nav pieņemams, un tām jāveic vajadzīgie pasākumi, lai labotu situāciju.”
43 Tātad ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmo daļu Komisija ir pilnvarota veikt starpposma maksājumus, lai atlīdzinātu fondu izdevumus, kas atbilst šajā tiesību normā precizētajiem pozitīvajiem un negatīvajiem atlīdzināmības nosacījumiem. Saskaņā ar šīs tiesību normas otro teikumu šādus maksājumus “veic jebkuras palīdzības līmenī un aprēķina saistībā ar pasākumiem programmas papildinājuma finansēšanas plānā”. Turklāt šīs pašas regulas 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētajā otrajā pieņēmumā kā negatīvais atlīdzināmības nosacījums ir noteikts, ka “Komisija nav pieņēmusi lēmumu uzsākt pārkāpumu tiesvedību [pārkāpuma procesu] [EKL] 226. panta nozīmē attiecībā uz pasākumu(‑iem), kas ir minētā pieteikuma [maksājuma saņemšanai] pamatā”.
44 Saistībā ar regulatīvo kontekstu, kurā iekļaujas šīs tiesību normas, ir jāatzīmē, ka jēdziena “pasākums” piemērošanas jomu turklāt izskaidro Regulas Nr. 1260/1999 9. panta j) punktā paredzētā juridiskā definīcija, atbilstoši kurai “pasākums ir līdzekļi, ar kādiem panākt prioritātes [prioritāra virziena] īstenošanu dažu gadu laikā un nodrošināt darbību finansēšanu”. Savukārt jēdziens “darbība” 9. panta k) punktā ir definēts kā “jebkurš projekts vai rīcība, ko veic atbalsta galīgie ieguvēji”. Visbeidzot, 9. panta e) punktā definētais jēdziens “palīdzība” attiecas uz “[dažādiem] fondu sniegtās palīdzības veidiem”.
45 No minētā izriet, ka jēdzienam “pasākums” ir plaša piemērošanas joma, kas ir saistīta ar stratēģisku prioritāti, kura tiek definēta ar “prioritāru virzienu”, un tas ir šī prioritārā virziena īstenošanas dažu gadu laikā līdzeklis, kas ļauj finansēt “darbības”. Tā kā šāds “pasākums” var attiekties uz vairākām “darbībām”, pirmajam minētajam jēdzienam ir plašāka piemērošanas joma nekā tā, kas attiecas uz “darbībām”, kuras savukārt atspoguļo projektus vai rīcību, kurai var tikt piešķirta fondu palīdzība. Šī jēdziena “pasākums” piemērošanas jomas izpratne atbilst tai, kura ir jāpiešķir pasākuma 1.7 saturam, kurš tāpat attiecas uz vairākām darbībām un palīdzību, kas ir paredzēta, lai sasniegtu noteiktus mērķus vai apakšmērķus, izveidojot atkritumu apsaimniekošanas sistēmu Kampānijā (tostarp skat. iepriekš 6. punktu).
46 Tādējādi, lai varētu tikt secināts par pieteikuma maksājuma saņemšanai nepieņemamību, ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto otro pieņēmumu Komisijas uzsākta pārkāpuma procesa priekšmetu tiek prasīts salīdzināt ar “pasākuma(‑u)” – nevis “darbību” –, “kas ir minētā pieteikuma [maksājuma saņemšanai] pamatā”, priekšmetu. Tādējādi Itālijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru pārkāpuma procesa priekšmets vai pat dažādi šī procesa ietvaros izvirzītie iebildumi esot jāsalīdzina ar “darbībām”, kuras ir par nepieņemamiem atzīto pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets, nevar tikt atbalstīts. Tāpat tās arguments, ka, ņemot vērā jēdziena “pasākums” juridisko definīciju, Komisijai šādā salīdzinājumā esot obligāti jānoskaidro un savā vērtējumā jāiekļauj konkrētas “darbības”, ko ietver attiecīgais “pasākums”, ir neefektīvs. Vienīgi fakts, ka pieteikums maksājuma saņemšanai varētu attiekties uz vairākām konkrētām darbībām, kuras ir veiktas viena (vairāku gadu) pasākuma ietvaros, kas šajā lietā ir pasākums 1.7, pats par sevi neļauj veikt Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma skaidras un precīzas redakcijas interpretāciju contra legem, uzskatot, ka šāds salīdzinājums būtu jāveic, atsaucoties drīzāk uz katras no dažādām darbībām, aplūkojot tās atsevišķi, priekšmetu, nevis atsaucoties uz attiecīgo “pasākumu” vai “pasākumiem”. Visbeidzot, pretēji tam, ko norāda Itālijas Republika, frāzē “attiecībā uz pasākumu(‑iem), kas ir [..] pieteikuma [maksājuma saņemšanai] pamatā”, kurai atbilst [arī] citu šīs normas valodu redakcijas, tāpat nav pausta prasība par īpašu saistību vai pilnīgu atbilstību, bet, lielākais, tiek prasīta vienkārša saistība starp minēto pasākumu vai pasākumiem vai vispārīga norāde uz to (tiem).
47 Turklāt iepriekš minēto vērtējumu, aplūkojot to no kontekstuālā viedokļa, apstiprina gan Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas otrais teikums, gan arī 18. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkts. Saskaņā ar 32. panta 3. punkta pirmās daļas otro teikumu starpposma maksājumus, ko veic atbilstoši konkrētam atlīdzības pieteikumam, “aprēķina saistībā ar pasākumiem programmas papildinājuma finansēšanas plānā”, nevis saistībā ar minētajos pasākumos ietilpstošajām “darbībām”. Šī interpretācija atbilst principam, atbilstoši kuram šīs pašas regulas 18. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētais indikatīvais finansēšanas plāns, saistībā ar kuru ir veikta atsauce uz “katru prioritāti”, var balstīties tikai uz attiecīgo pasākumu aprakstu, kamēr “darbības” šādai prasībai nav pakļautas. Atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 18. panta 2. punkta b) apakšpunktam “katra darbības programma ietver [..] īsu plānoto pasākumu aprakstu, īstenojot prioritātes”. No tā izriet, ka, lai gan likumdevējs nav prasījis arī precizēt minēto “pasākumu”, kuri atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētajam otrajam pieņēmumam ir vienīgie, kas ir jāsalīdzina ar pārkāpuma procesa priekšmetu, piemērošanas jomu, šāda precizēšanas prasība jo mazāk pastāv saistībā ar dažādām “darbībām”, uz kurām attiecas šāds “pasākums”. Visbeidzot, ar Regulas Nr. 1260/1999 31. panta 2. punkta otro daļu šis vērtējums nevar tikt apšaubīts, jo, kā tas izriet arī no šīs regulas 31. panta 2. punkta pirmās daļas, Kopienas budžeta saistības ir saistītas nevis ar jēdzienu “darbība”, bet drīzāk ar jēdzienu “palīdzība”.
48 Šajā kontekstā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu Nr. 1260/1999 (OV L 210, 25. lpp.), 86. panta 1. punkta d) apakšpunktam nav nozīmes. Šai jaunajai tiesību normai, ar ko ticis aizstāts Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētais otrais pieņēmums, nav atpakaļejoša spēka, un tādējādi tā nav nedz piemērojama šajā lietā, nedz nozīmīga aplūkojamā strīda risinājumam. Tādējādi tajā noteiktais negatīvais maksājumu atlīdzināmības nosacījums, atbilstoši kuram “katram Komisijas veiktajam starpposma maksājumam piemēro [nosacījumu, ka] attiecībā uz darbību(‑ām), par ko izdevumi ir deklarēti attiecīgajā maksājuma pieteikumā, nav argumentēta Komisijas atzinuma par neatbilstībām saskaņā ar [EKL] 226. pantu”, nevar ietekmēt agrākās tiesību normas interpretāciju. Turklāt pilnības labad ir jāatzīmē, pirmkārt, ka šajā jaunajā tiesību normā tiek sniegts precizējums, kas agrākajā tiesību normā nebija paredzēts, un Komisija savā sākotnējā 2004. gada 14. jūlija priekšlikumā (COM(2004)492, galīgā redakcija), kurš būtībā tika atbalstīts galīgajā regulas redakcijā, šajā jautājumā nav norādījusi pamatojumu, un, otrkārt, ka Regulā Nr. 1083/2006 ir veikta pilnīga atteikšanās no jēdziena “pasākums”. Minētās regulas 2. pantā ir vienīgi definēti jēdzieni “prioritārais virziens” (“viena no darbības programmas stratēģijas prioritātēm, kura ietver saistītu darbību grupu ar konkrēti izmērāmiem mērķiem”) un “darbība” (“projekts vai projektu grupa [..], tādējādi veicinot attiecīgā prioritārā virziena mērķu sasniegšanu”). Atbilstoši šim jaunajam regulatīvajam ietvaram ar jēdzienu “darbība” tādējādi vienlaikus tiek aizstāti jēdzieni “pasākums” un “darbība” agrākās Regulas Nr. 1260/1999 izpratnē un tas ir tieši saistīts ar jēdzienu “prioritārais virziens”. Šajos apstākļos Itālijas Republika nevar atsaukties uz Regulu Nr. 1083/2006, lai pamatotu savu galveno tēzi attiecībā uz atbilstību starp pārkāpuma procesa priekšmetu un par nepieņemamiem atzītajos pieteikumos maksājumu saņemšanai paredzēto darbību priekšmetu.
49 Tādējādi Itālijas Republikas argumentācija attiecībā uz īpašas saistības starp pārkāpuma procesa priekšmetu un pieteikumā maksājuma saņemšanai paredzētās darbības priekšmetu esamību ir jānoraida. Vēl jo mazāk veiksmīgs var būt tās arguments, atbilstoši kuram ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto otro pieņēmumu tiekot prasīta pilnīga sakritība vai identiskums starp darbībām – neatkarīgi no tā, vai runa ir par projektiem vai rīcību, kura ir par nepieņemamiem atzītu pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets, – un Komisijas pārkāpuma procesa 2007/2195 kontekstā izvirzītajiem iebildumiem. Tomēr paliek spēkā tas, ka Komisijai ir jāpierāda pietiekami tieša saikne starp attiecīgo “pasākumu”, kas šajā lietā ir pasākums 1.7, no vienas puses, un pārkāpuma procesa 2007/2195 priekšmetu, no otras puses; tā ir prasība, kuras nozīmīgumu lietas dalībnieki galu galā ir atzinuši tiesas sēdē.
50 Šie apsvērumi atbilst attiecīgo Regulas Nr. 1260/1999 tiesību normu mērķim. Lai gan, protams, kā norāda Itālijas Republika, Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma mērķis ir izvairīties no tā, ka struktūrfondi finansē darbības, ko dalībvalstis veic, pārkāpjot Savienības tiesības, no tā tomēr neizriet, ka Kopienas fondu nepieļaujamā zaudējuma risks būtu jāsaista tieši ar konkrētu darbību (projekti vai rīcība), kas ir pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets, nelikumību vai prettiesisku īstenošanu, ne arī tas, ka Komisijai būtu jāpierāda, ka šis risks konkrēti un tieši izriet no šādām prettiesiskām darbībām, kuras ir apstrīdētas pārkāpuma procesā. Šāda ierobežojoša interpretācija samazinātu attiecīgo tiesību normu – ar kurām Komisijai ir piešķirtas pilnvaras vienīgi provizoriski apturēt maksājumus atbilstoši struktūrfondu finanšu saistībām, kuras tie ir uzņēmušies saskaņā ar darbības programmu, ja Komisija saskaras ar tādu iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu no dalībvalsts – saņēmējas puses, kuram ir pietiekami tieša saikne ar pasākumu, kas ir paredzētā finansējuma priekšmets, līdz brīdim, kamēr minētā pārkāpuma konstatējums tiek apstiprināts vai galīgi noraidīts ar Tiesas spriedumu, – lietderīgo iedarbību.
51 Pretēji tam, ko norāda Itālijas Republika, ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto pirmo pieņēmumu, ar kuru Komisijai analoģiski ir piešķirta iespēja izmantot apturošas sekas attiecībā uz starpposma maksājumiem, pielietojot šīs regulas 39. panta 2. punktā paredzēto apturēšanas procedūru, t.i., rīkojoties ārpus pārkāpuma procesa, šis vērtējums tāpat netiek apšaubīts. Līdzās tam, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā netiek izmantots jēdziens “darbība”, Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētajā pirmajā pieņēmumā, tāpat kā otrā pieņēmuma gadījumā, ir noteikts, ka tam, ka “nav pieņemts lēmums apturēt maksājumus”, ir jāattiecas uz “pasākumu(‑iem), kas ir pieteikuma [maksājuma saņemšanai] pamatā”. Tādējādi šim pirmajam pieņēmumam ir piemērojama tāda pati interpretācija kā tā, kas ir norādīta iepriekš 43. un nākamajos punktos, un no tās tieši neizriet, ka būtu jānosaka īpaša saikne ar noteiktām “darbībām”. Visbeidzot, no abu Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto pieņēmumu redakcijas skaidri izriet, ka, lai varētu provizoriski noraidīt starpposma maksājumu, Komisijai ir pietiekami balstīties tikai uz vienu no šiem gadījumiem.
52 No Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta izstrādāšanas vēstures viedokļa ir jānorāda, ka Komisijas iesniegtajā likumdošanas priekšlikumā attiecībā uz struktūrfondu vispārīgajiem noteikumiem (OV 1998, C 176, 1. lpp.) bija iekļauts 31. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkts, kurā bija norādīti divi pieņēmumi, otra no kuriem formulējums bija saistīts ar to, ka “Komisija nav pieņēmusi lēmumu uzsākt pārkāpumu tiesvedību Līguma 169. panta nozīmē attiecībā uz palīdzību un attiecīgo pasākumu”. Vēlāk lēmumpieņemšanas procesā notikusī atsauces uz konkrētāku jēdzienu “palīdzība” izslēgšana, argumentējot a contrario, parāda, ka likumdevējs beigās ir aprobežojies ar pietiekami tiešas saistības starp pārkāpuma procesu, no vienas puses, un pasākumu vai “pasākumiem, kas attiecas” uz attiecīgo pieteikumu maksājuma saņemšanai, no otras puses, esamības prasību; piedāvātās juridiskās definīcijas ir bijušas atbilstošas tām, kuras beigās ir tikušas izmantotas Regulas Nr. 1260/1999 9. pantā.
53 Tādējādi attiecīgo tiesību normu formulējums, regulatīvais konteksts, mērķis un izstrādāšanas vēsture skaidri liecina par to, ka, lai pamatotu paziņojumu par starpposma maksājumu nepieņemamību saistībā ar notiekošu pārkāpuma procesu, Komisijai ir pietiekami pierādīt, ka šī procesa priekšmetam ir pietiekami tieša saikne ar “pasākumu”, kurā ietilpst attiecīgajos pieteikumos maksājumu saņemšanai norādītās “darbības”.
54 Tādējādi, pirmkārt, Komisija bija tiesīga apstrīdētos aktus pamatot ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto otro pieņēmumu un, otrkārt, ņemot vērā tai šādi piešķirtās pilnvaras provizoriski noraidīt starpposma maksājumus, tai nebija pienākuma rīkoties atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā, skatot to kopsakarā ar 39. panta 2. un 3. punktu, paredzētajā pirmajā pieņēmumā noteiktajai procedūrai. Tātad Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā būtu izvairījusies no šīs procedūras.
55 Tādējādi ir jāpārbauda, vai Komisija šajā lietā pareizi ir novērtējusi pietiekami tiešas saiknes esamību starp pārkāpuma procesa 2007/2195 priekšmetu un pasākuma 1.7, ar kuru ir saistīti par nepieņemamiem atzītie pieteikumi maksājumu saņemšanai, priekšmetu.
Par Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma piemērošanu šajā lietā
56 Pirmām kārtām, nav strīda par to, ka pārkāpuma procesā 2007/2195 Komisija Itālijas iestādēm 2007. gada 29. jūnijā ir nosūtījusi brīdinājuma vēstuli un 2008. gada 1. februārī – argumentēto atzinumu, tām pārmetot, ka, attiecībā uz Kampānijas reģionu neveicot visus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu, ka atkritumi tiek reģenerēti un apglabāti, neapdraudot cilvēka veselību un neradot kaitējumu videi, un it īpaši neizveidojot integrētu un piemērotu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu, tās esot pārkāpušas Direktīvas 2006/12 4. un 5. pantu; pēc šī atzinuma tā 2008. gada 4. jūlijā Tiesā ir cēlusi prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi (skat. iepriekš 8.–11. punktu un iepriekš 12. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 20. un nākamie punkti).
57 Ir jākonstatē, ka Itālijas Republika neapstrīd nedz to, ka šajā lietā piemērošanas nosacījums attiecībā uz “Komisijas [..] lēmuma uzsākt pārkāpumu tiesvedību [EKL] 226. panta nozīmē] atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētajam otrajam pieņēmumam esamību ir izpildīts, nedz arī datuma, t.i., 2007. gada 29. jūnija, sākot ar kuru Komisija attiecīgos pieteikumus maksājumu saņemšanai ir atzinusi par nepieņemamiem, nozīmīgumu, un par to ir tikusi izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā. Katrā ziņā, tā kā visi apstrīdētie akti ir tikuši pieņemti pēc prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi celšanas, nav jānosaka, kādi no iepriekš 56. punktā minētajiem pasākumiem veido “Komisijas lēmumu” iepriekš minētās tiesību normas izpratnē.
58 Otrām kārtām, saistībā ar iespējamo Direktīvas 2006/12 4. un 5. panta pārkāpumu, kas ir pārkāpuma procesa 2007/2195 priekšmets, gan no iepriekš 12. punktā minētā sprieduma lietā Komisija/Itālija (tostarp 35., 36., 41., 76., 100. un 113. punkta, kā arī rezolutīvās daļas 1) punkta), gan arī no Komisijas prasības pieteikuma sakarā ar valsts pienākumu neizpildi (58. punkta ceturtā un piektā ievilkuma un 82., 84., 86., 87. un 102. punkta) izriet, ka šis process ir attiecies uz visu atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas sistēmu Kampānijas reģionā, ieskaitot, pirmkārt, reģenerāciju vai izmantošanu un, otrkārt, diferencētās savākšanas efektivitātes neesamību, attiecībā uz ko Itālijas Republika uzskata, ka šis aspekts uz to neesot attiecies (skat. iepriekš 36. un 37. punktu). Runājot konkrētāk par Direktīvas 2006/12 4. panta pārkāpumu, ir jāatzīmē, ka iepriekš 12. punktā minētā sprieduma lietā Komisija/Itālija 76. punktā Tiesa ir tieši konstatējusi, ka mazais diferencētas atkritumu savākšanas līmenis Kampānijas reģionā salīdzinājumā ar vidējiem valsts un Kopienas rādītājiem tikai pasliktināja situāciju, un minētā sprieduma 78. punktā no tā tostarp ir secinājusi, ka iekārtas, kas pastāv un darbojas šajā reģionā, ir tālu no šī reģiona atkritumu apglabāšanas reālo vajadzību apmierināšanas. No tā izriet, ka pretēji tam, ko norāda Itālijas Republika, pārkāpuma procesa 2007/2195 priekšmets faktiski ir ietvēris diferencētas atkritumu savākšanas trūkumu kā iepriekšēja līmeņa elementu, kas pastiprina atkritumu apsaimniekošanas sistēmas nepilnības kopumā. Tāpat iepriekš 12. punktā minētā sprieduma lietā Komisija/Itālija rezolutīvās daļas 1) punktā Tiesa atbilstoši Komisijas prasības pirmajam prasījumam ir tieši konstatējusi Itālijas Republikas pienākumu neizpildi, tostarp tādēļ, ka tā nav veikusi visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu atkritumu reģenerāciju un apglabāšanu, neapdraudot cilvēka veselību un neradot kaitējumu videi. Tādējādi Itālijas Republika kļūdaini norāda, ka pārkāpuma procesa 2007/2195 priekšmets neesot ietvēris reģenerāciju vai izmantošanu un diferencētu savākšanu un ka neesot bijis pietiekami tiešas saistības starp šo priekšmetu un par nepieņemamiem atzīto pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmetu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Itālijas Republika replikā pati ir atzinusi, ka pārkāpuma procesa priekšmets un provizorisko pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets pārklājas vismaz attiecībā uz reģenerāciju vai izmantošanu, kas ir iemesls, kādēļ tā pakārtoti ir izvirzījusi jaunu pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu (skat. iepriekš 37. punktu un tālāk 63. punktu).
59 Trešām kārtām, ir jāatzīmē, ka atbilstoši pasākumam 1.7 paredzētā palīdzība, kas ir norādīta DP “Kampānija” grozītajā redakcijā iekļautajā minētā pasākuma aprakstā, līdzās palīdzības gadījumu virknei atkritumu reģenerācijai vai izmantošanai, kura tiek veikta pēc diferencētas savākšanas [pasākuma 1.7 apraksta 5. punkta e)–f) apakšpunkts], ietver arī palīdzību saistībā ar atbalstu diferencētas pilsētas atkritumu savākšanas sistēmas izveidošanai [pasākuma 1.7 apraksta 5. punkta d) apakšpunkts] un saistībā ar izgāztuvju izveidošanu atkritumu apglabāšanai, kas seko diferencētajai savākšanai [pasākuma 1.7 apraksta 5. punkta b) apakšpunkts]. Kā ir atgādināts iepriekš 56. punktā, pārkāpuma process 2007/2195 tieši attiecas gan uz pārkāpumiem saistībā ar reģenerāciju vai izmantošanu, gan arī diferencētas savākšanas efektivitātes trūkumu. Šajos apstākļos Itālijas Republika nevar pārmest Komisijai, ka pasākuma 1.7 un tātad par nepieņemamiem atzīto pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmetam nebūtu pietiekamas saiknes ar pārkāpuma procesa priekšmetu. Turklāt, lai gan Itālijas Republika nav varējusi pietiekami izskaidrot, vai un kādā mērā minētajos pieteikumos norādītās darbības ir bijušas tieši saistītas ar pasākuma 1.7 apraksta 5. punkta b)–g) apakšpunktā paredzēto palīdzību, tā tomēr ir atzinusi, ka pieteikto starpposma maksājumu mērķis tieši ir bijis uzlabot tostarp diferencētu savākšanu atbilstoši pasākuma 1.7 apraksta 5. punkta d) apakšpunktam.
60 Tātad Itālijas Republika nevar apgalvot, ka par nepieņemamiem atzītajos pieteikumos maksājumu saņemšanai iekļautās darbības nebūtu nedz tieši iekļautas pārkāpuma procesa 2007/2195 priekšmetā, nedz arī pretējas Direktīvas 2006/12 4. un 5. pantam un ka apstrīdētie akti radītu pasākuma 1.7 finansēšanas mērķa apdraudējuma risku, jo pieteikto maksājumu mērķis tieši esot bijis pārmesto trūkumu labošana. Kā ir ticis konstatēts iepriekš 43.–54. punktā, atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētajam otrajam pieņēmumam Komisijai pietiek pierādīt pietiekami ciešu saikni starp pārkāpuma procesa priekšmetu un par nepieņemamiem atzītu pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmetu, ko tā šajā lietā ir izdarījusi, būtībā norādot, ka rīcība vai darbības, kas ir bijušas minēto pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets, ir bijušas paredzētas, lai sasniegtu dažus no pasākumā 1.7 paredzētajiem mērķiem vai apakšmērķiem, un ka minētā pasākuma īstenošana ir bijusi pārkāpuma procesa 2007/2195 priekšmets. It īpaši Komisijai šajā ziņā nebija pienākuma pierādīt, ka pasākumā 1.7 paredzēto darbību, kas ir bijušas minēto pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets, finansēšana radītu faktiska kaitējuma Savienības budžetam nodarīšanas risku (skat. iepriekš 50. punktu).
Secinājumi par pirmajiem četriem pamatiem
61 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
62 Saistībā ar otro un trešo pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta un otrās daļas pārkāpumu, no vienas puses, un faktu sagrozīšanu, kā arī pilnvaru nepareizu izmantošanu, no otras puses, ir pietiekami konstatēt, ka, ņemot vērā iepriekš 56.–60. punktā izklāstītos apsvērumus, Itālijas Republika nav pierādījusi, ka Komisija būtu nepareizi interpretējusi vai pat sagrozījusi faktus vai iepriekš minētajā tiesību normā paredzēto procedūru būtu izmantojusi citam nolūkam, nevis tam, ko paredz tās atbilstošie [piemērošanas] kritēriji, it īpaši tie, kas ir noteikti Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētajā otrajā pieņēmumā. Šajā ziņā Itālijas Republikas izteiktais iebildums, ka savā apstrīdēto aktu pamatā esošajā vērtējumā Komisija esot kļūdaini iekļāvusi vispārīga atkritumu apsaimniekošanas plāna neesamību (skat. iepriekš 38. punktu), ir neefektīvs. Komisija turklāt ir atzinusi šo neesamību, uzsverot tās nenozīmīgo raksturu šī strīda risinājumā. Ar šo iebildumu nevar tikt apšaubīti Komisijas sniegtie pierādījumi par pietiekami ciešas saiknes starp pārkāpuma procesa 2007/2195 priekšmetu un par nepieņemamiem atzīto pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmetu esamību, jo šī saikne jau pati par sevi ir Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta un otrās daļas piemērošanas pamats. Šajos apstākļos Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā šajā lietā ir centusies sasniegt rezultātu, ko tā ir varējusi sasniegt, vai nu uzsākot pārkāpuma procesu, vai īstenojot apturēšanas procedūru atbilstoši šīs regulas 39. panta 2. un 3. punktam.
63 Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, Itālijas Republika šajā kontekstā nav tiesīga replikā izvirzīt jaunu pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu (skat. iepriekš 37. punktu), jo Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētie izņēmuma nosacījumi šajā lietā acīmredzami nav izpildīti. Itālijas Republika nenorāda nevienu atbilstoši tiesisku vai faktisku apstākli, kas būtu kļuvis zināms iztiesāšanas laikā, jo visi apstākļi, uz kuriem Komisija ir balstījusi savu aizstāvību, ir jau pastāvējuši un bijuši zināmi administratīvajā procesā. Šajā ziņā, pretēji tam, ko Itālijas Republika ir norādījusi tiesas sēdē, vienīgi veids, kādā Komisija ir prezentējusi šos tiesiskos vai faktiskos apstākļus savā iebildumu rakstā, nevar būt atkāpes no iepriekš minētās normas pamats, no kā izriet, ka šis jaunais pamats ir jānoraida kā nepamatots (šajā ziņā skat. 1999. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑104/97 P Atlanta/Eiropas Komisija, Recueil, I‑6983. lpp., 29. punkts).
64 Tādējādi otrais un trešais pamats, tāpat kā jaunais pakārtoti izvirzītais pamats attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu arī ir jānoraida.
65 Saistībā ar ceturto pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta un otrās daļas un 39. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, kā arī sacīkstes principa pārkāpumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu no iepriekš 43.–60. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā no šīm tiesību normām ir piemērots tiesiskais pamats apstrīdēto aktu pieņemšanai. Tādējādi Itālijas Republika nevar pārmest Komisijai nedz to, ka tā būtu sagrozījusi šīs regulas 39. panta 2. un 3. punktā paredzēto apturēšanas procedūru, ne arī Itālijas Republikas tiesību uz aizstāvību neievērošanu saistībā ar strīdīgajiem argumentiem attiecībā uz pieteikumu starpposma maksājumu saņemšanai nepieņemamību, kas ir tikuši vispirms izteikti 2008. gada 31. marta vēstulē un vēlāk atkārtoti apstrīdētajos aktos. Kā norāda Komisija, no šīs vēstules, lasot to kopsakarā ar apstrīdētajiem aktiem, izriet, ka noteiktas no bažām un izņēmumiem saistībā ar 2007. gada 28. decembra atkritumu apsaimniekošanas plānu Kampānijas reģionam, kas ir tikuši izteikti 2008. gada 20. oktobra vēstulē un īsi atkārtoti 2008. gada 22. decembra vēstulē, atšķirībā no strīdīgajiem nepieņemamības pamatiem, nav bijuši formālas apstrīdēšanas priekšmets nedz pārkāpuma procesā 2007/2195, nedz DP “Kampānija” īstenošanas procesā, kā rezultātā ir tikuši pieņemti apstrīdētie akti. Tātad nevar tikt uzskatīts, ka saistībā ar apstrīdētajiem aktiem, ciktāl tajos ir paustas šīs bažas un izņēmumi, būtu pieļauts Itālijas Republikas tiesību uz aizstāvību pārkāpums vai cits formas vai materiāls pārkāpums.
66 Līdz ar to ceturtais pamats arī ir jānoraida.
Par piekto pamatu attiecībā uz pamatojuma neesamību atbilstoši EKL 253. pantam
67 Šī pamata kontekstā Itālijas Republika būtībā norāda, ka 2008. gada 22. decembra vēstuli skarot pamatojuma neesamība attiecībā uz būtiskiem faktiskiem jautājumiem, jo Komisija neesot pienācīgi atbildējusi uz Itālijas iestāžu 2008. gada 9. jūnija vēstulē sniegtajiem apsvērumiem. Tātad 2008. gada 22. decembra vēstulē neesot ņemts vērā, ka projekti saistībā ar pasākumu 1.7 ir veicinājuši un būtu varējuši nākotnē veicināt atkritumu apglabāšanas problēmas risinājumu, jo runa esot bijusi par projektiem, kas ir vērsti uz to, lai paplašinātu diferencēto savākšanu un no šādi apstrādāto atkritumu iegūto vielu un enerģijas reģenerāciju. Šis aspekts esot bijis būtisks saiknes vai pat pilnīgas atbilstības starp pārkāpuma procesa priekšmetu un mērķiem un pasākumā 1.7 ietilpstošo projektu priekšmetu un mērķiem elements. Turklāt, tā kā pasākuma 1.7 mērķi un projekti esot detalizēti definēti DP “Kampānija”, Komisijai esot bijis jāpamato savs lēmums ar pienācīgu šajā ziņā veiktu pārbaudi un esot bijis jāizskaidro iemesli, kādēļ tā ir uzskatījusi, ka situācija, kas ir bijusi pārkāpuma procesa uzsākšanas pamatā, negatīvi ietekmē minētā pasākuma efektivitāti.
68 Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.
69 Vispirms ir jāatgādina, ka ar savu 2008. gada 31. marta vēstuli, kas šajā tiesvedībā nav apstrīdēta, Komisija ir informējusi Itālijas iestādes par secinājumiem, ko tā no pārkāpuma procesa 2007/2195 paredzēja izdarīt attiecībā uz pasākuma 1.7 finansēšanu saistībā ar DP “Kampānija” īstenošanu (skat. iepriekš 13. punktu). Šajā vēstulē Komisija ir norādījusi, ka, piemērojot Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punktu, tā vairs nevarot “veikt starpposma maksājumus saistībā ar to izdevumu atlīdzību, kas ir saistīti ar pasākumu 1.7”, kura “priekšmets [esot] “Reģionāla atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas sistēma”, uz kuru attiecas [konkrētais] pārkāpuma process”. Šajā ziņā Komisija ir precizējusi, ka, “ņemot vērā atkritumu pareizas savākšanas un apglabāšanas nodrošināšanas nepieciešamību, atkritumu apsaimniekošana [esot bijusi] neapmierinoša kopumā un tādējādi [neapmierinošas esot bijušas] arī pasākumā 1.7 paredzētās darbības, tādas kā darbības saistībā ar uzglabāšanas iekārtām, atkritumu apstrādi un apglabāšanu, sausas un mitras frakcijas reģenerācijas iekārtām, izgāztuvju galīgo izveidošanu līdzās diferencētai savākšanai [..], kā arī nozares plāniem un programmām”. Tādējādi Komisija būtībā ir secinājusi, ka jebkurš pieteikums maksājuma saņemšanai attiecībā uz pasākumu 1.7, kas ir iesniegts pēc tam, kad Kampānijas reģions nav izpildījis savus no Direktīvas 2006/12 izrietošos pienākumus, ir nepieņemams.
70 Komisija atsaucas uz šo pamatojumu (skat. iepriekš 13.–21. punktu) visos apstrīdētajos aktos, no kā izriet, ka saistībā ar šo aktu tiesiskuma pārbaudi minētais pamatojums ir uzskatāms par minēto aktu pamatojuma neatņemamu daļu, ko lietas dalībnieki ir atzinuši tiesas sēdē un par ko ir tikusi izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā. Turklāt 2008. gada 22. decembra vēstulē Komisija ir norādījusi, ka ar pārkāpuma procesu 2007/2195 tiekot apšaubīta visa atkritumu apsaimniekošanas sistēma Kampānijā saistībā ar Direktīvas 2006/12 4. un 5. pantu, un no tā ir secinājusi, ka nepastāv “pietiekamas garantijas attiecībā uz to darbību, ko ERAF līdzfinansē atbilstoši pasākumam 1.7, pareizu īstenošanu, kuras, ņemot vērā paša pasākuma nosaukumu, attiecas uz visu reģionālo atkritumu apsaimniekošanas un apglabāšanas sistēmu, kuras efektivitāte un atbilstība ir [konkrētā] pārkāpuma procesa priekšmets”.
71 Kā ir atzīts pastāvīgajā judikatūrā, pienākuma norādīt individuāla lēmuma pamatojumu mērķis ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā varētu noteikt, vai lēmums ir labi pamatots vai arī tam attiecīgajā gadījumā piemīt trūkums, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību, un ļaut Savienības tiesai veikt savu tiesiskuma pārbaudi. Šī pienākuma piemērošanas joma ir atkarīga no attiecīgā akta būtības un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Ņemot vērā, ka Komisijas lēmums, kas ir pieņemts saistībā ar ERAF īstenošanu un attiecas uz pieteikumu starpposma maksājumu saņemšanai provizorisku nepieņemamību, rada negatīvas finansiālās sekas gan dalībvalstij – pieteikuma iesniedzējai, gan arī minēto maksājumu gala saņēmējiem, šī lēmuma pamatojumā ir jābūt nepārprotami norādītai paziņojuma par nepieņemamību pamatā esošajai argumentācijai (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑81/09 Grieķija/Komisija, Krājums, II‑223 lpp., 41. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑137/01 Stadtsportverband Neuss/Komisija, Recueil, II‑3103. lpp., 52.–54. punkts). Tomēr netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 2009. gada 2. decembra spriedums lietā C‑89/08 P Komisija/Īrija u.c., Krājums, I‑11245. lpp., 77. punkts).
72 Ņemot vērā, ka apstrīdētajos aktos norādītais pamatojums ietver pamatojumu, kas ir iekļauts 2008. gada 31. marta vēstulē, ir pietiekami konstatēt, ka, ņemot vērā šo pamatojumu un visu atbilstošu apstākļu, kas ir Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkta piemērošanas pamats, izklāstu, ne vien Itālijas Republika ir varējusi lietderīgi apstrīdēt apstrīdēto aktu tiesiskumu pēc būtības, bet arī Vispārējā tiesa pilnībā spēj veikt savu pārbaudi (skat. iepriekš 42.–66. punktu). Turklāt, ņemot vērā iepriekš 71. punktā minēto judikatūru, Komisijai apstrīdētajos aktos nebija tieši jāatbild uz visiem Itālijas Republikas 2008. gada 9. jūnija vēstulē norādītajiem argumentiem, ciktāl šajos aktos ir pietiekami izklāstīti būtiskie tos pamatojošie apstākļi. Runājot par kontekstu, kādā ir tikuši pieņemti apstrīdētie akti, ir jāprecizē, ka Itālijas iestādes kā pārkāpuma procesa 2007/2195 adresātes ir zinājušas Komisijas izvirzītās apstrīdēšanas priekšmetu un tādējādi ir bijušas spējīgas salīdzināt pasākuma 1.7 priekšmetu, par nepieņemamiem atzīto pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmetu un apstrīdētajos aktos pausto paziņojumu par nepieņemamību priekšmetu, no kā izriet, ka pamatojums, kas būtu detalizētāks par šajos aktos norādīto pamatojumu, nav bijis nepieciešams. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka vienīgi tas, ka Itālijas Republika noteiktus apstākļus, tādus kā iespējamā pilnīgā atbilstība starp par nepieņemamiem atzīto pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmetu un pārkāpuma procesa priekšmetu, kļūdaini ir uzskatījusi par tādiem, kas ir būtiski (skat. iepriekš 42.–54. punktu), kas ir vērtējuma pēc būtības jautājums, nevar grozīt Komisijas formālā pienākuma norādīt pamatojumu piemērošanas jomu.
73 Šajos apstākļos piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par sesto un septīto pamatu, kas ir tikuši izvirzīti lietā T‑308/09 un kas attiecas respektīvi uz Regulas Nr. 1260/1999 32. un 39. panta pārkāpumu un EKL 230. panta pārkāpumu
74 Sestā pamata kontekstā Itālijas Republika norāda, ka Komisijas 2009. gada 20. maija vēstulē izvirzītais papildu nepieņemamības pamats pret attiecīgo pieteikumu maksājuma saņemšanai, kas, ņemot vērā lietas T‑99/09 lis pendens raksturu, izrietot no lis pendens situācijas, esot pretējs Regulas Nr. 1260/1999 32. un 39. pantam, kuros ierobežojoši esot uzskaitīti pieņēmumi, pastāvot kuriem, Komisijai ir tiesības atlikt starpposma maksājumu un atzīt pieteikumu maksājuma saņemšanai par nepieņemamu. Tomēr prasības, kas ir balstīta uz EKL 230. pantu un ir vērsta pret Komisijas jau veiktiem analoģiskiem pasākumiem, esamība šajos pieņēmumos neesot iekļauta.
75 Septītā pamata ietvaros Itālijas Republika norāda, ka tiktāl, ciktāl Komisija noraida starpposma maksājumu, pamatojoties uz to, ka prasība uz EKL 230. panta pamata ir lis pendens situācijā, ar 2009. gada 20. maija vēstuli šis pants turklāt tiekot pārkāpts, ciktāl tajā tiekot paustas efektīvas tiesību aizsardzības tiesā, ko [nodrošina] Savienības tiesa, pamattiesības. Komisijas pieeja atturot dalībvalstis no prasību par lēmumiem noraidīt pieteikumus maksājumu saņemšanai celšanas, jo esot jāņem vērā starpposma maksājumu apturēšanas, gaidot saistībā ar prasību pieņemamo nolēmumu, risks, un tātad esot nepieļaujams dalībvalstu tiesību aizsardzības tiesā ierobežojums.
76 Komisija prasa šos pamatus noraidīt.
77 Saistībā ar sesto pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 1260/1999 32. un 39. panta pārkāpumu ir pietiekami konstatēt, ka šis pamats ir balstīts uz lietā T‑308/09 apstrīdētās 2009. gada 20. maija vēstules, kurā ir norādīti tie paši nepieņemamības pamati kā tie, kas ir norādīti 2008. gada 31. marta un 22. decembra vēstulēs, kļūdainu interpretāciju. Kā norāda Komisija, atsauce uz lis pendens saistītajā lietā T‑99/09 ir tikai juridiskās situācijas šajā procesa stadijā apraksts un tas nav uzskatāms par papildu nepieņemamības pamatu, kas nav paredzēts Regulas Nr. 1260/1999 32. un 39. pantā. Šādi rīkojoties, Komisija ir aprobežojusies ar Itālijas Republikas uzmanības vēršanu uz faktu, ka, pirmkārt, tiesvedības lietā T‑99/09, kuras priekšmets ir to pašu nepieņemamības pamatu tiesiskums, iznākums pēc savas būtības obligāti ietekmē tiesvedības lietā T‑308/09 iznākumu un, otrkārt, Komisija attiecīgos pieteikumus starpposma maksājumu saņemšanai turpinās uzskatīt par nepieņemamiem līdz brīdim, kad Savienības tiesa šajā ziņā būs pieņēmusi galīgu nolēmumu.
78 Arī saistībā ar septīto pamatu attiecībā uz EKL 230. panta pārkāpumu ir pietiekami norādīt, ka Komisija uz EKL 230. pantu nav atsaukusies tāpēc, lai izvirzītu papildu nepieņemamības pamatu atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 32. un 39. pantam vai lai atturētu Itālijas Republiku celt prasību; šī atsauce ir veikta vienīgi tāpēc, lai ņemtu vērā saistītās lietas T‑99/09 esamību un to, ka tās iznākums pēc savas būtības ietekmēs tiesvedības lietā T‑308/09 iznākumu.
79 Tādējādi sestais un septītais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatoti.
80 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šī prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
81 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
82 Tā kā Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai jāpiespriež pašai segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) prasības noraidīt;
2) Itālijas Republika pati sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Azizi | Dehousse | Frimodt Nielsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 19. aprīlī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Darbības programmai “Kampānija” paredzētā atbalsta apstiprināšanas procedūra
Pārkāpuma process pret Itālijas Republiku
Pārkāpuma procesa sekas attiecībā uz DP “Kampānija” īstenošanu
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Lietās T‑99/09 un T‑308/09 izvirzīto pamatu kopsavilkums
Par apgalvoto Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma pārkāpumu
Ievadapsvērumi
Par Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma piemērošanas kritēriju tvērumu
Par Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma piemērošanu šajā lietā
Secinājumi par pirmajiem četriem pamatiem
Par piekto pamatu attiecībā uz pamatojuma neesamību atbilstoši EKL 253. pantam
Par sesto un septīto pamatu, kas ir tikuši izvirzīti lietā T‑308/09 un kas attiecas respektīvi uz Regulas Nr. 1260/1999 32. un 39. panta pārkāpumu un EKL 230. panta pārkāpumu
Par tiesāšanās izdevumiem