Lieta T‑62/08

ThyssenKrupp Acciai Speciali Terni SpA

pret

Eiropas Komisiju

Valsts atbalsts – Kompensācija par ekspropriāciju sabiedriskā labuma dēļ – Elektroenerģijas piegādes preferenciālā tarifa pagarināšana – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Jēdziens “priekšrocība” – Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – Atbalsta īstenošana

Sprieduma kopsavilkums

1.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Atlīdzība, kas piešķirta kā kompensācija par aktīvu ekspropriāciju – Izslēgšana

(EKL 87. panta 1. punkts)

2.      Valsts atbalsts – Pārbaude, ko veic Komisija – Administratīvais process – Komisijas pienākums likt ieinteresētajām personām iesniegt to apsvērumus – Atbalsta saņēmēja tiesības tikt atbilstošā apmērā iesaistītam procesā – Robežas

(EKL 88. panta 2. punkts)

3.      Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Piemērošana Komisijas sāktajos administratīvajos procesos – Atbalsta projektu izskatīšana – Apjoms

(EKL 88. panta 2. punkts)

4.      Valsts atbalsts – Atbalsta projekti – Paziņošana Komisijai – Pienākuma darbības joma – Nepieciešamība paziņot atbalsta pasākumus projekta stadijā

(EKL 88. panta 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 2. un 3. pants)

5.      Valsts atbalsts – Komisijas lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nelikumīgu un noteikts pienākums to atgūt – Vēl neizmaksāts atbalsts

(EKL 88. panta 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkts)

6.      Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot EKL 88. panta procesuālos noteikumus – Iespējamā saņēmēju tiesiskā paļāvība – Aizsardzība – Nosacījumi un ierobežojumi

(EKL 88. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkts)

7.      Valsts atbalsts – Komisijas lēmums necelt iebildumus pret valsts pasākumu – Saņēmēja tiesiskā paļāvība par minētā pasākuma pagarināšanas likumību – Neesamība

(EKL 88. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkts)

1.      Pasākumi, ar kuriem dažādos veidos tiek samazinātas uzņēmuma budžeta parastās izmaksas un kas tādēļ ir pielīdzināmi subsīdijām, tādi kā tostarp preču vai pakalpojumu piegāde ar izdevīgiem nosacījumiem, ir uzskatāmi par priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Taču valsts atbalsta juridiskā būtība ir pavisam atšķirīga no zaudējumu atlīdzināšanas būtības, ko valsts iestādēm eventuāli vajadzētu maksāt privātpersonām, kompensējot zaudējumus, ko tās varētu būt tām radījušas, un šī zaudējumu atlīdzināšana tādēļ nav valsts atbalsts EKL 87. un 88. panta nozīmē.

Taču par valsts atbalstu ir jākvalificē pasākums, kas ietver pasākuma, ar kuru uzņēmumam tiek piešķirts elektroenerģijas piegādes labvēlīgais tarifs, pagarināšanu, un kas noticis sakarā ar kompensāciju sakarā ar ekspropriāciju elektroenerģijas nozares nacionalizācijas kontekstā, ja labvēlīgais tarifs ir ticis piešķirts kā kompensācija uz noteiktu laiku bez pagarināšanas iespējām. Turklāt pasākums, kurš ir tikai viens no labvēlīgajiem tarifu nosacījumiem, kura pagarināšana ir paredzēta, lai “ļautu attiecīgo uzņēmumu ražošanas attīstību un restrukturēšanu”, nevar tikt uzskatīts par tiesisku kompensācijas, kurus tas saņēmis pēc nacionalizācijas, turpināšanu.

(sal. ar 57., 60., 63., 72., 74., 99. un 101. punktu)

2.      Valsts atbalsta kontroles procedūra, ņemot vērā tās vispārējo struktūru, ir procedūra, ko uzsāk pret dalībvalsti, kura tās pienākumu atbilstoši Kopienu tiesībām dēļ ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu. Šajā procedūrā ieinteresētās personas, izņemot dalībvalsti, kas atbildīga par atbalsta piešķiršanu, pašas nevar iesaistīties tādā sacīkstes procesā ar Komisiju, kāds ir uzsākts attiecībā pret minēto valsti. Tādēļ šīs ieinteresētās personas galvenokārt ir informācijas avoti Komisijai. Šajā sakarā neviena no normām par valsts atbalsta kontroles procedūru nepiešķir atbalsta saņēmējam lielāku lomu nekā citām ieinteresētajām personām. Turklāt valsts atbalsta kontroles procedūra nav procedūra, ko sāk “pret” atbalsta saņēmēju, kas nozīmētu, ka atbalsta saņēmējs varētu balstīties uz tik plašām tiesībām kā tiesības uz aizstāvību. Adresāti Komisijas pieņemtajiem lēmumiem valsts atbalsta jomā ir tikai un vienīgi attiecīgās dalībvalstis.

Tādi vispārējie tiesību principi, kā tiesības tikt uzklausītam vai labas pārvaldības princips, nevar ļaut Kopienu tiesai paplašināt procesuālās tiesības, kas saskaņā ar Līgumu un atvasinātajām tiesībām piemīt ieinteresētajām personām valsts atbalsta kontroles procedūrā. Tas, ka prasītājam ir tiesības celt prasību pret apstrīdēto lēmumu, to arī nepieļauj.

Ne no normām par valsts atbalstu, ne no judikatūras neizriet, ka Komisijai vajadzētu uzklausīt valsts līdzekļu saņēmēja viedokli par juridisko vērtējumu, ko tā veic saistībā ar attiecīgo pasākumu, vai ka tai pirms lēmuma pieņemšanas vajadzētu informēt attiecīgo dalībvalsti un a fortiori atbalsta saņēmēju par savu viedokli, jo ieinteresētās personas un dalībvalsts ir uzaicinātas iesniegt apsvērumus.

(sal. ar 161.–163. un 166.–168. punktu)

3.      Valsts atbalstu kontroles jomā tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa nodrošināt attiecīgajai dalībvalstij iespēju izteikt savu viedokli par apsvērumiem, ko saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu iesniegušas ieinteresētās trešās personas un uz ko Komisija ir paredzējusi balstīties savā lēmumā, un tad, ja dalībvalstij nav tikusi dota iespēja sniegt savus komentārus par šiem apsvērumiem, Komisija nevar iekļaut minētos apsvērumus lēmumā pret šo valsti. Tomēr, lai šāda tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ lēmums tiktu atcelts, ir jāpierāda, ka minētā pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds.

(sal. ar 189. punktu)

4.      Ir jāatgādina, ka attiecībā uz jaunu atbalstu, ko dalībvalstis iecerējušas piešķirt, pastāv iepriekšējās pārbaudes procedūra, kuras neievērošanas gadījumā atbalsts nevar tikt uzskatīts par likumīgā kārtā piešķirtu. Atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam un Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai, 2. un 3. pantam visi projekti, ar kuriem tiek plānots ieviest vai grozīt atbalstus, ir jāpaziņo Komisijai un tie nevar tikt īstenoti, pirms tā nav sniegusi tiešu vai netiešu piekrišanu.

Tādēļ dalībvalstīm ir jāievēro divi nenošķirami pienākumi: pienākums iepriekš paziņot par plāniem piešķirt atbalstu un pienākums atlikt šo plānu īstenošanu, līdz Komisija ir spriedusi par šo pasākumu saderīgumu ar kopējo tirgu.

Atbalsts var tikt uzskatīts par piešķirtu, pat ja summa vēl nav pārskaitīta saņēmējam.

Turklāt atbalsta pasākumi ir jāpaziņo Komisijai, kad tie vēl ir projekta stadijā, t.i., pirms to īstenošanas, un kad tie vēl var tikt grozīti atkarībā no Komisijas iespējamajiem apsvērumiem. Ir jānodrošina Komisijai iespēja pienācīgā laikā un vispārējo interešu labā veikt kontroli par jebkuru projektu, ar kuru plānots ieviest vai grozīt atbalstus, kā arī veikt preventīvu pārbaudi. Būtu pretēji valsts atbalsta iepriekšējās kontroles sistēmas loģikai uzskatīt, ka Komisija var konstatēt EKL 88. panta 3. punkta pārkāpumu vienīgi pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, vai katrs saņēmējs patiešām saņem priekšrocības, kuras tiek piešķirtas ar attiecīgo shēmu.

(sal. ar 228.–230. un 234.–236. punktu)

5.      Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai, 14. panta formulējums, saskaņā ar kuru tad, kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja, izsaka sistemātisko atgūšanas raksturu.

Komisijas informēšana administratīvā procesa laikā par to, ka apstrīdētais atbalsts nav ticis izmaksāts saņēmējiem, nekādā veidā negarantē, ka šādi maksājumi netika veikti vēlāk, it īpaši laika posmā starp to, kad Komisija par to tika informēta, un to, kad apstrīdētais lēmums tika paziņots. Jebkurā ziņā Komisija nevar tikt kritizēta par to, ka tā skaidri noteica tās lēmuma praktiskās sekas, lai nodrošinātu lielāku tiesisko drošību.

Tas, ka atbalsts vēl nav ticis izmaksāts saņēmējam, nevar ietekmēt Komisijas lēmuma spēkā esamību, bet tikai atbalsta atgūšanas noteikumus. Atbalsta atgūšanai principā ir jānotiek saskaņā ar atbilstošajām valsts tiesību normām ar nosacījumu, ka šīs tiesību normas tiek piemērotas tā, lai nepadarītu atbalsta atgūšanu, kas pieprasīta saskaņā ar Kopienu tiesībām, par praktiski neiespējamu, un strīdus par šo izpildi izskata vienīgi valsts tiesa.

Dalībvalsts pienākums aprēķināt precīzu atgūstamā atbalsta apmēru, – it īpaši, ja šis aprēķins ir atkarīgs no informācijas, kas Komisijai netika paziņota, – ir ietverts plašākā lojālas sadarbības pienākuma ietvaros, kas abpusēji saista Komisiju un dalībvalstis, īstenojot Līguma normas valsts atbalsta jomā. Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā neesot ņēmusi vērā faktiskos vai tiesību apstākļus, kuri varēja tikt tai iesniegti administratīvā procesa gaitā, bet netika iesniegti, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas ierosmes vai atbilstoši pieņēmumiem izvērtēt elementus, kuri tai varēja būt tikuši iesniegti.

(sal. ar 239., 241., 250. un 251. punktu)

6.      Tā kā valsts atbalsta kontrole, ko Komisija veic saskaņā ar EKL 88. pantu, ir obligāta, uzņēmumiem, kas saņem atbalstu, principā var rasties tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību tikai tad, ja tas ir ticis piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru. Rūpīgam uzņēmējam parasti būtu jāpārliecinās, vai šī procedūra ir tikusi ievērota. Īpaši gadījumā, ja atbalsts ir piešķirts, nepaziņojot Komisijai, un tādējādi tas ir nelikumīgs saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, atbalsta saņēmējs neiegūst tiesisko paļāvību attiecībā uz atbalsta piešķiršanas likumību.

Tomēr nelikumīga atbalsta saņēmējiem ir iespēja izvirzīt izņēmuma apstākļus, kas tiem leģitīmi ļāva paļauties uz atbalsta likumīgumu, lai šie saņēmēji varētu iestāties pret tā atmaksāšanu.

Turklāt Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai, pieņemšana radīja jaunu situāciju saistībā ar nesaderīga atbalsta atgūšanu, un šīs situācijas visas juridiskās sekas ir jāievēro. Šīs regulas 14. panta 1. punktā tiek noteikts atgūšanas obligātais raksturs (pirmais teikums), bet ir noteikts izņēmums (otrais teikums), ja atgūšana ir pretrunā Savienības tiesību vispārējiem principiem. Līdz ar to pastāv sekundāro tiesību norma, kas Komisijai ir jāņem vērā, pieņemot tās lēmumus, un kas tai attiecīgā gadījumā var likt atcelt lēmumu atgūt nesaderīgu atbalstu. Nav noliedzams, ka šādas tiesību normas pārkāpums var tikt izvirzīts, lai pamatotu lēmuma daļas, ar kuru tiek uzdots atgūt atbalstu, atcelšanu.

(sal. ar 269.–271., 275. un 276. punktu)

7.      Vienīgi tas, ka pasākuma kvalificēšana par valsts atbalstu varēja šķist minētā atbalsta saņēmējiem apšaubāma, ir acīmredzami nepietiekami, lai pamatotu to tiesisko paļāvību par atbalsta likumību vai par faktu, ka apstrīdētais pasākums nebija valsts atbalsts.

Tādēļ Komisijas lēmums necelt iebildumus pret pasākumu, kas ietver labvēlīga tarifa piešķiršanu elektroenerģijas piegādei, nevar radīt tiesisko paļāvību par minētā pasākuma vēlākas pagarināšanas tiesiskumu vai par to, ka šis labvēlīgais tarifs nebūšot atbalsts.

(sal. ar 283., 284. un 288. punktu)