Lieta T‑427/08

Confédération européenne des associations d’horlogers-réparateurs (CEAHR)

pret

Eiropas Komisiju

Aizliegtas vienošanās – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Lēmums par sūdzības noraidīšanu – Šveices pulksteņu ražotāju atteikums piegādāt rezerves daļas neatkarīgajiem pulksteņu labotājiem – Kopienas interese – Konkrētais tirgus – Primārais tirgus un pēcpārdošanas tirgus – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Sūdzību pārbaude – Komisijas veikta prioritāšu noteikšana

(EKL 81., 82. un 85. pants)

2.      Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Konkrētais tirgus – Noteikšana – Kritēriji – Primārais tirgus un pēcpārdošanas tirgus

(EKL 82. pants)

3.      Konkurence – Administratīvais process – Sūdzību pārbaude – Kopienas interešu, kas saistītas ar lietas izmeklēšanu, ņemšana vērā – Vērtējuma kritēriji

(EKL 81. un 82. pants)

4.      Konkurence – Administratīvais process – Sūdzību pārbaude – Tāds lēmums izbeigt sūdzības izskatīšanu, kurš pamatots ar sūdzības iesniedzēja iespēju vērsties valsts tiesā – Tiesiskums – Nosacījums

(EKL 81. un 82. pants)

1.      Komisija, kam ar EKL 85. panta 1. punktu ir uzticēts uzdevums nodrošināt EKL 81. un 82. panta piemērošanu, ir aicināta definēt un īstenot Savienības konkurences politiku, un Komisijai šim nolūkam ir diskrecionāra vara sūdzību izskatīšanā.

Tad, kad Komisija, izmantojot šo diskrecionāro varu, izlemj piešķirt tai iesniegtajām sūdzībām dažāda līmeņa prioritāti, tā var nevien noteikt secību, kādā sūdzības tiks izskatītas, bet arī noraidīt sūdzību tādēļ, ka nepastāv pietiekama Kopienas interese turpināt lietas izskatīšanu.

Tomēr Komisijas diskrecionārā vara nav neierobežota. Tai ir jāņem vērā visi tiesiskie un faktiskie apstākļi, kuriem ir nozīme, lai pieņemtu lēmumu par turpmāku rīcību attiecībā uz sūdzību. Tai it īpaši ir uzmanīgi jāizskata visi faktiskie un tiesiskie apstākļi, ko sūdzības iesniedzēja tai darījusi zināmus. Turklāt tai ir saistošs pienākums norādīt pamatojumu, ja tā atsakās turpināt sūdzības izskatīšanu; šim pamatojumam ir jābūt pietiekami precīzam un sīki izklāstītam, lai ļautu Vispārējai tiesai veikt efektīvu pārbaudi par to, kā Komisija izmanto savu diskrecionāro varu noteikt prioritātes.

Savienības tiesai, veicot pārbaudi attiecībā uz to, kā Komisija īsteno diskrecionāro varu, kas tai piešķirta sūdzību izskatīšanā, tās rezultātā nevajadzētu aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu Kopienas intereses vērtējumu; šī pārbaude ir paredzēta, lai pārbaudītu, vai apstrīdētais lēmums nebalstās uz būtībā nepareiziem faktiem un vai tajā nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana.

(sal. ar 26.–28. un 65. punktu)

2.      Procesā, kas attiecas uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, konkrētā tirgus jēdziens nozīmē, ka starp tajā ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem varētu pastāvēt efektīva konkurence, kas nozīmē pietiekamu savstarpējās aizstājamības pakāpi saistībā ar visu preču vai pakalpojumu, kas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū, specifisku izmantojumu. Savstarpējo aizstājamību vai aizvietojamību izvērtē ne tikai no attiecīgo preču vai pakalpojumu objektīvo īpašību viedokļa, bet ir jāņem vērā arī konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū.

Arī no Komisijas Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās izriet, ka konkrētā produkta tirgus ietver visus tos produktus un/vai pakalpojumus, kas produktu īpašību, cenu vai paredzētā izmantojuma dēļ no patērētāja viedokļa uzskatāmi par aizstājamiem vai aizvietojamiem.

Saskaņā ar minēto paziņojumu pieprasījuma aizvietojamības novērtēšana ir saistīta ar to preču klāsta noteikšanu, kuras patērētājs uzskata par aizvietojamām. Viens no veidiem, kā to noteikt, ir intelektuāls uzdevums, paredzot nelielas, bet ilgstošas relatīvo cenu izmaiņas un novērtējot iespējamās klientu reakcijas. Minētā paziņojuma 17. punktā ir precizēts, ka ir jānoskaidro, vai pušu klienti, reaģējot uz nelielu (no 5 līdz 10 % robežās), bet pastāvīgu produktu relatīvās cenas paaugstinājumu attiecīgajās teritorijās, pārorientētos uz viegli pieejamiem aizstājošiem produktiem. Ja aizstāšana būtu pietiekama, lai cenu paaugstinājums kļūtu neizdevīgs pārdošanas apjomu samazināšanās dēļ, konkrētajā tirgū tiek iekļauti papildu aizstājoši produkti.

Turklāt saskaņā ar minētā paziņojuma 56. punktu pastāv atsevišķas jomas, kurās iepriekšminēto principu piemērošana jāveic piesardzīgi. Sevišķi tas jāņem vērā, apskatot primāros un sekundāros tirgus, it īpaši, ja uzņēmumu rīcība konkrētā laika brīdī jāanalizē saskaņā ar EKL 82. pantu. Tirgus definēšanas metode ir identiska, t.i., pamatojoties uz viņu lēmumiem, kas saistīti ar iegādi, jānovērtē klientu reakcija uz relatīvām cenas izmaiņām, turklāt ņemot vērā arī visus iespējamus ierobežojumus, kurus nosaka apstākļi saistītajos tirgos. Ja svarīga ir saderība ar primāro produktu, var izveidoties šaura sekundāro produktu, piemēram, rezerves daļu, tirgus definīcija. Problēmas atrast saderīgus sekundāros produktus, vienlaikus pastāvot dārgiem un ilgstoši izmantojamiem primāriem produktiem, sekundāro produktu relatīvo cenas pieaugumu var padarīt izdevīgu. Atšķirīgu tirgus definīciju iegūst tad, ja ir iespējama ievērojama sekundāro produktu savstarpējā aizstāšana vai ja primāro produktu īpašību dēļ ir iespējams iegūt patērētāju ātru un tiešu reakciju uz realizējamo sekundāro produktu relatīvajiem cenas pieaugumiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijai bija pamats uzskatīt, ka kādas noteiktas markas primārajām precēm paredzēto rezerves daļu tirgus var nebūt atsevišķs konkrētais tirgus divos gadījumos: pirmkārt, tad, ja patērētājs var pārorientēties uz kāda cita ražotāja ražotajām rezerves daļām, un, otrkārt, tad, ja patērētājs var pārorientēties uz citu primāro preci, lai izvairītos no cenu paaugstinājuma rezerves daļu tirgū. Tomēr šis konstatējums ir spēkā ar nosacījumu, ka tiek pierādīts, ka sekundāro preču cenu neliela un pastāvīga paaugstinājuma gadījumā uz citām – primārajām vai sekundārajām – precēm pārorientēsies pietiekami liels patērētāju skaits, lai šādu paaugstinājumu padarītu nerentablu. Tātad tīri teorētiska iespēja pārorientēties uz citu primāro preci vien nevar būt pietiekams pierādījums konkrētā tirgus definīcijas mērķiem.

Turklāt no iepriekš minētā izriet arī, ka ar iespēju patērētājam izvēlēties starp vairākām esošajām primārās preces markām vien nepietiek, lai primāro tirgu un pēcpārdošanas tirgus uzskatītu par vienu tirgu, ja vien nav pierādīts, ka šī izvēle tiek īstenota it īpaši atkarībā no konkurences apstākļiem sekundārajā tirgū. Turklāt, ja noteikti uzņēmēji specializējas kādā jomā un veic darbības tikai kāda primārā tirgus pēcpārdošanas tirgū, tas vien ir būtiska norāde uz specifiskā tirgus esamību.

(sal. ar 67.–70., 79., 80., 102., 105. un 108. punktu)

3.      Lai novērtētu Kopienas interesi turpināt lietas izskatīšanu, Komisijai ir jāņem vērā attiecīgās lietas apstākļi un tostarp faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas norādīti tai iesniegtajā sūdzībā. Tai tostarp ir jāizvērtē apgalvotā pārkāpuma nozīme kopējā tirgus darbībai, varbūtība, ka varēs konstatēt pārkāpuma esamību, un izmeklēšanas pasākumu, kas vajadzīgi, lai tā vislabākajos apstākļos izpildītu savu pienākumu uzraudzīt EKL 81. un 82. panta ievērošanu, apjoms.

(sal. ar 158. punktu)

4.      Ja sūdzībā norādīto pārkāpumu sekas iestājas galvenokārt tikai vienas dalībvalsts teritorijā un ja sūdzības iesniedzējs minētās valsts tiesās un kompetentajās administratīvajās iestādēs ir ierosinājis lietas saistībā ar šiem pārkāpumiem, Komisijai ir tiesības noraidīt sūdzību pietiekamas Kopienas intereses neesamības dēļ, tomēr ar nosacījumu, ka valsts instances var atbilstoši aizsargāt sūdzības iesniedzēja tiesības, kas nozīmē, ka šīs instances spēj savākt faktisko informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu, vai attiecīgās darbības ir Līgumā paredzēto normu pārkāpums.

Tomēr ar apsvērumu, ka valsts iestādēm un tiesām ir labas iespējas izskatīt iespējamos pārkāpumus, kas minēti sūdzībā, vien nepietiek, lai secinātu, ka nepastāv pietiekama Kopienas interese, ja kritizētās darbības notiek vismaz piecās dalībvalstīs vai pat visās dalībvalstīs un par tām atbildīgi ir uzņēmumi, kuru juridiskās adreses un ražotnes atrodas ārpus Savienības, kas liecina par to, ka rīcība Savienības līmenī varētu būt efektīvāka nekā vairāki pasākumi valsts līmenī.

(sal. ar 173. un 176. punktu)