ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGENIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]

SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 6. maijā (1)

Lieta C‑791/19

Eiropas Komisija

pret

Polijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Valsts pasākumi, ar kuriem nosaka disciplināros pasākumus tiesnešiem – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Tiesiskums – Tiesu varas neatkarība – Disciplinārpārkāpumu definīcija – Izskatīšana neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā – Saprātīgs termiņš – Tiesības uz aizstāvību – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pants – LESD 267. pants – Valsts tiesu tiesību iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ierobežošana

I.      Ievads

1.        Šajā lietā Eiropas Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu ir sākusi tiesvedību pret Polijas Republiku par to, ka tā nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un LESD 267. panta otrajā un trešajā daļā paredzētos pienākumus saistībā ar valsts pasākumiem, kuri ieviesti ar 2017. gadā pieņemtiem tiesību aktiem un ar kuriem Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija; turpmāk tekstā – “Augstākā tiesa”) un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem tiek noteikti jauni disciplinārie pasākumi (2).

2.        Proti, Komisija būtībā apgalvo, ka Polijas Republika ir pārkāpusi LES 19. panta 1. punkta otro daļu, un to pamato ar četriem pamatiem – pirmkārt, tiesas nolēmumu saturs tiekot uzskatīts par disciplinārpārkāpumu; otrkārt, Izba Dyscyplinarna Sądu Nawyższego (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta, Polija; turpmāk tekstā – “Disciplinārlietu palāta”) neesot neatkarīga un objektīva; treškārt, šīs palātas priekšsēdētājs varot brīvi noteikt kompetento tiesu, tādējādi disciplinārlietas neizskata tiesību aktos noteikta tiesa; un, ceturtkārt, netiekot garantēta disciplinārlietu izskatīšana saprātīgā termiņā un netiekot garantētas apsūdzēto tiesnešu tiesības uz aizstāvību, tādējādi netiek ņemtas vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantā nostiprinātās tiesības.

3.        Komisija arī apgalvo, ka Polijas Republika ir pārkāpusi LESD 267. panta otro un trešo daļu, proti, tiekot ierobežotas valsts tiesu tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo pret tiesnešiem, kuri īsteno šīs tiesības, var ierosināt disciplinārlietu.

4.        Šī lieta ir jāskata tādā kontekstā, ka aizvien vairāk lietu nonāk Tiesā saistībā ar leģislatīvajām izmaiņām, kas ietekmē tiesu varas neatkarību Polijā (3), tostarp Disciplinārlietu palātas neatkarību, saistībā ar ko tika pasludināts 2019. gada 19. novembra spriedums A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (4), kā arī saistībā ar citiem aspektiem, kas attiecas uz tiesnešiem piemērojamajiem jaunajiem disciplinārajiem pasākumiem, kā norādīts 2020. gada 26. marta spriedumā Miasto Łowicz un Prokurator Generalny (5). Kā zināms, šīs izmaiņas ir plaši kritizētas starptautiskā līmenī (6) un Komisija saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu ir sniegusi argumentētu atzinumu par tiesiskumu Polijā (7).

5.        Šī lieta ir trešā prasība, ko Komisija ir cēlusi pret Polijas Republiku saskaņā ar LESD 258. pantu par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas iespējamo pārkāpumu šo izmaiņu dēļ (8). Ar pirmajiem diviem spriedumiem – 2019. gada 24. jūnija spriedumu Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (9) un 2019. gada 5. novembra spriedumu Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība) (10) – Tiesa būtībā nosprieda atbilstoši manos secinājumos šajās lietās piedāvātajam, ka Augstākās tiesas un vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšana un diskrecionāru pilnvaru piešķiršana Polijas Republikas prezidentam (turpmāk tekstā – “Republikas prezidents”) un tieslietu ministram pagarināt šīs pašas tiesas tiesnešu amata pienākumu pildīšanas termiņu neatbilst Polijas Republikas pienākumiem atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, jo šie pasākumi ir pretrunā tiesu varas neatkarības un tiesnešu neatceļamības principiem, ko garantē minētā tiesību norma.

6.        Neapšaubāmi šai lietai ir fundamentāla nozīme Savienības tiesību sistēmā. Vispārīgi runājot, tiesnešiem piemērojamie disciplinārie pasākumi ir noteikumu kopums, kas ļauj tiesnešus saukt pie atbildības par nopietniem pārkāpumiem un tādējādi veicina sabiedrības uzticēšanos tiesām (11). Tomēr būtu jābūt pietiekamām garantijām, lai tiesnešu neatkarību nemazinātu tas, ka tiesnešiem var draudēt sankcijas vai tās var piemērot. Tāpēc šie pasākumi ir saistīti ar tiesiskumu un tādējādi ar Savienības tiesu sistēmas darbību un nākotni, kuru nosaka Tiesa un valstu tiesas.

7.        Attiecīgi šī lieta sniedz Tiesai iespēju pilnveidot judikatūru jautājumā par to, cik saderīgi ir dalībvalsts veiktie pasākumi tiesu sistēmas organizācijas jomā un it īpaši tiesnešiem piemērojamie disciplinārie pasākumi ar LES 19. panta 1. punkta otrās daļas prasībām nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un ievērot tiesiskumu Savienības tiesību sistēmā. Šī lieta raisa arī dažus būtiskus jautājumus par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. un 48. panta savstarpējo saistību šajā kontekstā.

8.        Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka šī prasība par pienākumu neizpildi būtu jāapmierina.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

9.        LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.”

10.      LESD 267. panta otrajā un trešajā daļā ir noteikts:

“Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu.

Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāgriežas Tiesā.”

B.      Polijas tiesības

1.      Likums par Augstāko tiesu

11.      Izmaiņas Polijas tiesībās attiecībā uz jaunajiem disciplinārajiem pasākumiem, kas piemērojami Augstākās tiesas un šajā lietā aplūkoto vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem, tika ieviestas ar 2017. gada 8. decembra ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu, 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija, ar grozījumiem; turpmāk tekstā – “Likums par Augstāko tiesu”), kas stājās spēkā 2018. gada 3. aprīlī.

12.      Saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 3. panta 4. un 5. punktu ar šo likumu Augstākajā tiesā tika izveidotas divas jaunas palātas – Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, Polija; turpmāk tekstā – “Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta”) un Disciplinārlietu palāta.

13.      Likuma par Augstāko tiesu 27. pantā ir noteikts:

“§ 1.      Disciplinārlietu palātas kompetencē ir šādas lietas:

1)      disciplinārlietas:

a)      kuras ierosinātas pret Augstākās tiesas tiesnešiem;

b)      kuras Augstākā tiesa izskata saistībā ar disciplinārlietām, kas ir ierosinātas, pamatojoties uz šādiem likumiem:

[..]

–        2001. gada 27. jūlija Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu sistēmu;

[..].”

14.      Likuma par Augstāko tiesu 73. pantā ir noteikts:

“§ 1.      Disciplinārtiesas sastāvs disciplinārlietās, kas attiecas uz Augstākās tiesas tiesnešiem, ir šāds:

1)      pirmajā instancē – Augstākā tiesa divu Disciplinārlietu palātas tiesnešu un viena Augstākās tiesas piesēdētāja sastāvā;

2)      otrajā instancē – Augstākā tiesa trīs Disciplinārlietu palātas tiesnešu un divu Augstākās tiesas piesēdētāju sastāvā.”

15.      Likuma par Augstāko tiesu 97. pantā ir noteikts:

“§ 1.      Ja Augstākā tiesa konstatē acīmredzamu noteikumu pārkāpumu lietas izskatīšanā, tā neatkarīgi no citām savām pilnvarām norāda uz konstatēto kļūdu attiecīgajai tiesai. Pirms konstatētās kļūdas norādīšanas tai ir jāinformē tiesnesis vai tiesneši, kas ietilpst iztiesāšanas sastāvā, par iespēju septiņu dienu laikā iesniegt rakstveida paskaidrojumus. Kļūdas konstatēšana un norādīšana neietekmē lietas iznākumu.

[..]

§ 3.      Ja tiek norādīta konstatētā kļūda, Augstākā tiesa var lūgt disciplinārtiesu izskatīt disciplinārlietu. Pirmās instances disciplinārtiesa ir Augstākā tiesa.”

2.      Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām

16.      Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem piemērojamos disciplināros pasākumus reglamentē 2001. gada 27. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām, 2001. gada Dz. U. Nr. 98, 1070. pozīcija, kurā grozījumi izdarīti tostarp ar Likumu par Augstāko tiesu; turpmāk tekstā – “Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām”).

17.      Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktā, redakcijā, kas bija piemērojama attiecīgajā laikā (12), ir noteikts:

“Par aroda ētikas pārkāpumiem, tostarp par klajiem un rupjiem tiesību aktu pārkāpumiem un tiesneša amata cieņas aizskārumu (disciplinārpārkāpumiem), tiesnesim ir paredzēta disciplinārā atbildība.”

18.      Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 110. panta 3. punktā ir noteikts:

“Disciplinārtiesa, kurā darbojas tiesnesis, pret kuru ir sākta disciplinārlieta, nevar izskatīt 1. punkta 1) apakšpunkta a) punktā minētās lietas. Disciplinārtiesu, kuras kompetencē ir izskatīt lietu, ieceļ Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kas vada Disciplinārlietu palātas darbu pēc pieprasījuma, ko iesniegusi par disciplinārlietām atbildīgā persona.”

19.      Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b pants ir formulēts šādi:

“§ 1.      Tieslietu ministrs var iecelt tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu konkrētas ar tiesnesi saistītas lietas vadīšanai. Tieslietu ministram ieceļot savu par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu, tiek izslēgta citas par disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas darbība konkrētajā lietā.

§ 2.      Tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona tiek iecelta no vispārējās jurisdikcijas tiesu vai Augstākās tiesas tiesnešu vidus. Gadījumā, ja disciplinārpārkāpums ir raksturojams kā tīšs noziedzīgs nodarījums, par kuru tiek celta valsts apsūdzība, tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu var iecelt arī no valsts prokurora norādīto prokuroru vidus. Pamatotos gadījumos, it īpaši tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas nāves gadījumā vai ja ilgstoši pastāv šķēršļi, kas tai liedz pildīt savus pienākumus, tās vietā tieslietu ministrs ieceļ citu tiesnesi vai – gadījumos, ja disciplinārpārkāpums ir raksturojams kā tīšs noziedzīgs nodarījums, par kuru tiek celta valsts apsūdzība, – tiesnesi vai prokuroru.

§ 3.      Tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona var ierosināt disciplinārlietu pēc tieslietu ministra ierosinājuma vai piedalīties norisošajā disciplinārlietā.

§ 4.      Ja tiek iecelta tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona, tas nozīmē, ka tiek virzīts pieprasījums sākt pārbaudi vai ierosināt disciplinārlietu.

§ 5.      Tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona beidz pildīt savas funkcijas, tiklīdz nolēmums par atteikumu ierosināt disciplinārlietu, nolēmums neturpināt disciplinārlietu vai nolēmums izbeigt disciplinārlietu kļūst galīgs. Tas, ka tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona ir beigusi pildīt savas funkcijas, neliedz tieslietu ministram šajā pašā lietā atkārtoti iecelt tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu.”

20.      Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 113.a pantā ir noteikts:

“Darbības, kas saistītas ar ex officio aizstāvja iecelšanu, un aizstāvība, ko īsteno šis aizstāvis, neaptur procesa gaitu.”

21.      Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 114. panta 7. punktā ir noteikts:

“Pēc disciplināro apsūdzību paziņošanas par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona lūdz Augstākās tiesas priekšsēdētāju, kas vada Disciplinārās palātas darbu, iecelt disciplinārtiesu, lai tā izskata lietu pirmajā instancē. Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kas vada Disciplinārlietu palātas darbu, ieceļ šo tiesu septiņu dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.”

22.      Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 115.a panta 3. punktā ir noteikts:

“Disciplinārtiesa izskata disciplinārlietu, neraugoties uz informētā atbildētāja vai tā aizstāvja attaisnotu neierašanos, ja vien tas nav pretrunā disciplinārlietas interesēm.”

3.      Likums par KRS

23.      Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija; turpmāk tekstā – “KRS”) darbojas saskaņā ar 2011. gada 12. maija ustawa o Krajowej Radzie Sądownictwa (Likums par Valsts tiesu padomi, 2011. gada Dz. U. Nr. 126, 714. pozīcija), kurā grozījumi izdarīti tostarp ar 2017. gada 8. decembra ustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par Valsts tiesu padomi un dažos citos likumos, 2018. gada Dz. U., 3. pozīcija; turpmāk tekstā – “Likums par KRS”), kas stājās spēkā 2018. gada 17. janvārī.

24.      Likuma par KRS 9.a pantā ir noteikts:

“1.      [Polijas Parlamenta] apakšpalāta no Augstākās tiesas, vispārējās jurisdikcijas tiesu, administratīvo tiesu un kara tiesu tiesnešu vidus ieceļ piecpadsmit [KRS] locekļus uz kopējo četru gadu termiņu.

2.      Ieceļot 1. punktā minētos padomes locekļus, apakšpalāta pēc iespējas ņem vērā nepieciešamību, lai [KRS] tiktu pārstāvēti dažādu veidu un līmeņu tiesu tiesneši.

3.      No tiesnešu vidus iecelto jauno [KRS] locekļu kopējais pilnvaru termiņš sākas nākamajā dienā pēc viņu iecelšanas dienas. Iepriekšējā pilnvaru termiņa [KRS] locekļi pilda savas funkcijas līdz jauno [KRS] locekļu kopējā pilnvaru termiņa sākumam.”

III. Pirmstiesas procedūra

25.      2019. gada 3. aprīlī Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu nosūtīja Polijas Republikai brīdinājuma vēstuli par to, ka jaunie Augstākās tiesas tiesnešu un vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu disciplinārie pasākumi, kas izriet no Likuma par Augstāko tiesu, Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām un Likuma par KRS (turpmāk visi kopā – “apstrīdētie pasākumi”), neatbilst LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un LESD 267. panta otrajai un trešajai daļai, un lūdza to divu mēnešu laikā iesniegt savus apsvērumus.

26.      2019. gada 1. jūnijā Polijas Republika atbildēja uz brīdinājuma vēstuli un apstrīdēja Komisijas argumentus.

27.      2019. gada 17. jūlijā Komisija Polijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, apgalvojot, ka ar attiecīgajiem disciplinārajiem pasākumiem ir pārkāpti šo secinājumu 25. punktā minētie Līguma noteikumi, un aicināja to izpildīt šajā argumentētajā atzinumā minētās prasības divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža.

28.      2019. gada 17. septembrī Polijas Republika atbildēja uz argumentēto atzinumu, apgalvojot, ka [pārmetums par] iespējamiem pārkāpumiem ir nepamatots.

IV.    Tiesvedība Tiesā

29.      2019. gada 25. oktobrī Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu cēla šo prasību Tiesā. Tās prasījumi Tiesai ir šādi:

1)      atzīt, ka Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus:

–        ļaujot attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesnešiem uzskatīt tiesas nolēmumu saturu par disciplinārpārkāpumu;

–        nenodrošinot Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti, kurai ir jurisdikcija pārskatīt lēmumus pret tiesnešiem ierosinātajās disciplinārlietās;

–        piešķirot Disciplinārlietu palātas priekšsēdētājam pilnvaras iecelt kompetento pirmās instances disciplinārtiesu lietās, kas attiecas uz vispārējās jurisdikcijas tiesnešiem, tādējādi nenodrošinot, ka šīs lietas iztiesā tiesību aktos noteikta tiesa;

–        piešķirot tieslietu ministram pilnvaras iecelt tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu, tādējādi nenodrošinot vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, un radot situāciju, ka darbībām, kas attiecas uz aizstāvja iecelšanu, un aizstāvības darbībām nav apturošas iedarbības uz disciplinārlietas gaitu un ka disciplinārtiesa vada procedūru, neraugoties uz informētā apsūdzētā vai viņa aizstāvības advokāta attaisnotu neierašanos, tādējādi vispārējās jurisdikcijas tiesnešiem nenodrošinot tiesības uz aizstāvību;

2)      atzīt, ka Polijas Republika nav izpildījusi LESD 267. panta otrajā un trešajā daļā paredzētos pienākumus, pieļaujot iespēju, ka tiesai piešķirtās tiesības uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus tiek ierobežotas, jo pastāv iespēja ierosināt disciplinārlietu; un

3)      piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30.      Polijas Republika iebildumu rakstā, kas iesniegts 2020. gada 9. janvārī, norāda, ka tās prasījumi Tiesai ir šādi:

1)      pilnībā noraidīt šo prasību kā nepamatotu; un

2)      piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31.      Komisija un Polijas Republika iesniedza arī repliku un atbildes rakstu uz repliku attiecīgi 2020. gada 21. februārī un 2020. gada 6. maijā.

32.      Ar 2019. gada 26. novembra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs noraidīja Komisijas lūgumu šai lietai piemērot paātrinātu tiesvedību un noteica tai prioritāru izskatīšanu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 3. punktu.

33.      Ar atsevišķu dokumentu, kas tika iesniegts 2020. gada 23. janvārī, Komisija cēla prasību piemērot pagaidu pasākumus, lūdzot, lai Tiesa piespriež Polijas Republikai, pirmkārt, apturēt Likuma par Augstāko tiesu 3. panta 5. punkta, 27. panta un 73. panta 1. punkta piemērošanu, uz kuru pamata ir noteikta Disciplinārlietu palātas kompetence pirmajā instancē un apelācijas instancē iztiesāt tiesnešu disciplinārlietas; otrkārt, neuzdot Disciplinārlietu palātā izskatāmās lietas skatīt palātai, kas neatbilst neatkarības prasībām, kā noteikts tostarp spriedumā A. K. u.c.; un, treškārt, mēneša laikā pēc Tiesas nolēmuma paziņošanas darīt Komisijai zināmus pasākumus, kas veikti, lai pilnībā izpildītu šo nolēmumu.

34.      Ar 2020. gada 11., 19. un 20. februāra rīkojumiem Tiesas priekšsēdētājs atļāva Beļģijas Karalistei, Dānijas Karalistei, Somijas Republikai, Nīderlandes Karalistei un Zviedrijas Karalistei iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

35.      Ar 2020. gada 8. aprīļa rīkojumu (13) Tiesa pilnībā apmierināja Komisijas pieteikumu par pagaidu pasākumiem līdz galīgā sprieduma pasludināšanai šajā lietā.

36.      Tiesas sēde notika 2020. gada 1. decembrī, un tajā mutvārdu apsvērumus sniedza Komisija, Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Somijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika un Zviedrijas Karaliste.

V.      Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

A.      Par iebildumiem saistībā ar LES 19. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpumu

1.      Par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērojamību un tvērumu

37.      Komisija apgalvo, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa esot piemērojama šajā lietā, jo Augstākā tiesa un vispārējās jurisdikcijas tiesas lemj par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju. Tā uzskata, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (14) LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir ietvertas visas garantijas, kas izriet no Hartas 47. un 48. panta, tostarp tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu, tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un tiesības uz aizstāvību, ciktāl to mērķis ir novērst risku, ka disciplinārie pasākumi tiks izmantoti kā tiesas nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma.

38.      Polijas Republika savukārt apgalvo, ka Hartas 47. un 48. pantā noteiktās tiesības neizriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, līdz ar to trešais un ceturtais iebildums nevarot tikt apmierināts. Ņemot vērā Hartas piemērošanas jomu attiecībā uz dalībvalstīm, kā paredzēts tās 51. panta 1. punktā, šīs tiesības neesot piemērojamas disciplinārlietām, kas tiek skatītas, pamatojoties uz apstrīdētajiem pasākumiem, jo tie ir iekšēji pasākumi un šādos gadījumos disciplinārtiesa nepiemēro Savienības tiesības.

39.      Beļģijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste uzskata, ka šajā lietā ir piemērojama LES 19. panta 1. punkta otrā daļa. Beļģijas Karaliste norāda, ka Tiesas judikatūrā pamatgarantijas, kas tiek nodrošinātas attiecībā uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, pamatojoties uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu, ir vienādas.

2.      Par pirmo iebildumu, ka tiesas nolēmumu saturs tiek uzskatīts par disciplinārpārkāpumu

40.      Ar pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka, pamatojoties uz Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta formulējumu, kā arī Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punkta formulējumu, ar šiem noteikumiem tiekot pārkāpta LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, jo tie valsts iestādēm, kuru kompetencē ir skatīt vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu disciplinārlietas, ļaujot interpretēt disciplināro atbildību tādējādi, ka tiesas nolēmumu saturs varētu tikt kvalificēts kā disciplinārpārkāpums. Tas ļaujot izmantot šos disciplināros pasākumus kā līdzekli, lai politiski kontrolētu vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešus pretēji tiesu varas neatkarības principam, kas tiek aizsargāts ar šo tiesību normu. Pat ja šā likuma 107. panta 1. punktā ietvertā disciplinārpārkāpumu definīcija un it īpaši klaju un rupju likumpārkāpumu kategorijas definīcija netika grozīta ar 2017. gadā pieņemtajiem tiesību aktiem, tās interpretācija esot uzticēta Disciplinārlietu palātai, kas nav neatkarīga, kā sīkāk norādīts otrajā iebildumā, un tai neesot saistoša spēkā esošā Augstākās tiesas judikatūra, kuru tā interpretē šauri (15).

41.      Komisija apgalvo, ka interpretācija, saskaņā ar kuru Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkts attiecoties uz tiesas nolēmumu saturu, praksē ir pamatota ar pasākumiem, kurus esot veikusi par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgā amatpersona un tās divi vietnieki, kurus 2018. gadā bija iecēlis tieslietu ministrs un kuri prokuroru statusā vēršas pret tiesnešiem saskaņā ar jaunajiem disciplinārajiem pasākumiem. 2018. gada 29. novembrī esot sākta pārbaude, lai noskaidrotu, vai trīs tiesneši ir izdarījuši disciplinārpārkāpumu saistībā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑558/18, C‑563/18 un C‑623/18, un šajā pārbaudē viņiem tika uzdots sniegt skaidrojumus par iespējamu “tiesu pilnvaru pārsniegšanu” saistībā ar to, ka viņi ir iesnieguši šos lūgumus (16). 2019. gada 3. septembrī esot veikta pārbaude, lai noskaidrotu, vai tiesnesis, kurš bija iesniedzis lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās no C‑748/19 līdz C‑754/19 konkrēti par tiesu varas neatkarības prasībām attiecībā uz tiesu, kuras sastāvā ir tieslietu ministra iecelts tiesnesis, ir izdarījis disciplinārpārkāpumu (17). 2019. gada 6. decembrī esot ierosināta disciplinārlieta pret šo tiesnesi tostarp par to, ka viņš apšaubījis attiecīgā tiesneša neatkarību un prettiesiski izdevis lūgumus sniegt prejudiciālus nolēmumus (18).

42.      Komisija min vēl citus piemērus, kas esot bijuši pēc šīs lietas ierosināšanas. Ar 2020. gada 4. februāra lēmumu (19) Disciplinārlietu palāta esot atstādinājusi no amata tiesnesi, pret kuru bija ierosināta disciplinārlieta 2019. gada 29. novembrī par šā tiesneša lēmumu pārbaudīt cita tiesneša juridisko statusu, ņemot vērā likumdošanas izmaiņas attiecībā uz KRS sastāvu (20). Minētajā lēmumā Disciplinārlietu palāta tostarp esot norādījusi, ka tiesneša rīcība ir bijusi klajš un rupjš tiesību aktu pārkāpums un tiesneša amata cieņas aizskārums saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktu un ka neesot nekādu šaubu par tiesneša lēmuma prettiesiskumu. Disciplinārlietas esot sāktas arī pret trim tiesnešiem, kuri šo izmaiņu dēļ bija apšaubījuši tiesnešu juridisko statusu (21).

43.      Komisija apgalvo, ka Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punkts pastiprinot Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta tiesiskās sekas, jo tajā ir apvienota Augstākās tiesas iespēja norādīt tiesai uz konstatēto kļūdu – klaju likumpārkāpumu – un iespēja ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi. Tas tā esot saistībā ar jauno ārkārtas apelācijas kārtību, saskaņā ar kuru pirms daudziem gadiem pieņemtus vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumus pārskata Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, kura tāpat kā Disciplinārlietu palāta ir jauna Augstākās tiesas palāta un kuras sastāvā ir jaunizveidotās KRS piedāvātie tiesneši.

44.      Polijas Republika apgalvo, ka pret tiesnešiem neesot sākta neviena disciplinārlieta, pamatojoties uz tiesas nolēmumu saturu, un ka neesot nekādas “atturošas iedarbības”. Disciplinārpārkāpumu definīcija esot bijusi ilgu laiku spēkā, neradot strīdus, kā tas redzams Augstākās tiesas judikatūrā (22). Komisijas minētajiem piemēriem neesot nozīmes, un Tiesas spriedumam šajā lietā esot jāattiecas uz situāciju, kāda tā bijusi pamatotajā atzinumā norādītā perioda beigās. Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punkts esot piemērojams atšķirīgā kontekstā, un Augstākā tiesa tikai izsakot lūgumu ierosināt disciplinārlietu.

45.      Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste tiesas sēdē uzsvēra, ka esot daudz valstu un starptautisko iestāžu ziņojumu, kuros tiekot kritizētas pret tiesnešiem sāktās izmeklēšanas un disciplinārlietas, kā arī disciplinārpārkāpumu plašā definīcija. Somijas Republika, Nīderlandes Karaliste un Zviedrijas Karaliste uzskata, ka tam ir “atturoša iedarbība” uz tiesnešiem. Dānijas Karaliste piebilst, ka apvienojumā ar citām izmaiņām tas palielinot risku, ka disciplināros pasākumus var izmantot, lai uz tiesnešiem izdarītu spiedienu.

3.      Par otro iebildumu saistībā ar Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti

46.      Ar otro iebildumu Komisija norāda, ka Likuma par Augstāko tiesu 3. panta 5. punkts, 27. pants un 73. panta 1. punkts kopsakarā ar Likuma par KRS 9.a pantu nenodrošinot Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti. Saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 3. panta 5. punktu, 27. pantu un 73. panta 1. punktu Disciplinārlietu palāta attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem esot otrās instances disciplinārtiesa un dažos gadījumos – pirmās instances disciplinārtiesa, kā arī – attiecībā uz Augstākās tiesas tiesnešiem – pirmās un otrās instances disciplinārtiesa. Ar Likuma par KRS 9.a pantu esot mainīta kārtība, kā tiek iecelti KRS locekļi, kas ir konstitucionāla iestāde, kura tostarp virza Republikas prezidentam kandidātus iecelšanai tiesneša amatā.

47.      Komisija apgalvo, ka vairāki Polijas tiesībās vienlaikus ieviestie elementi, ņemti kopā, atainojot “strukturālu pārrāvumu”, kas radot šaubas par Disciplinārlietu palātas ārēju neietekmējamību un tās neitralitāti pretrunīgu interešu gadījumā. Šie elementi esot šādi: i) [Disciplinārlietu palāta] Augstākajā tiesā tika izveidota no nulles; ii) tās kompetencē ir lemt par disciplinārlietām pret tiesnešiem; iii) to raksturo augsta organizatoriskā un finansiālā autonomija no citām Augstākās tiesas palātām; iv) tās sastāvā ir jaunizveidotās KRS piedāvātie tiesneši, kas iecelti pēc šīs palātas izveides, nevis pārceltie tiesneši, kas jau darbojas citās Augstākās tiesas palātās; un v) KRS locekļu pilnvaras tika priekšlaikus izbeigtas, un tika mainīti noteikumi, kas reglamentē KRS tiesnešu–locekļu iecelšanas kārtību, tādējādi KRS tika politizēta, jo no 25 tās locekļiem 23 locekļi ir likumdevēja vai izpildvaras iestāžu iecelti locekļi vai pārstāv šīs iestādes un šīs iestādes vairāk ietekmē Disciplinārlietu palātas tiesnešu iecelšanas procesu. Tā atsaucas uz spriedumu A. K. u.c., kā arī uz Augstākās tiesas judikatūru, kurā piemēroti šie minētā sprieduma kritēriji.

48.      Polijas Republika apgalvo, ka tiesnešu iecelšanas procedūra saskaņā ar Polijas tiesībām neatšķiroties no citu dalībvalstu pieejas un grozītā KRS locekļu iecelšanas kārtība stiprinot viņu pārstāvniecību. Tā uzskata, ka Disciplinārlietu palātas tiesnešiem esot izstrādāta rūpīgi pārdomāta garantiju sistēma tostarp attiecībā uz viņu neatceļamību, imunitāti un atalgojumu, kas ir jāņem vērā saskaņā ar Tiesas judikatūru (23). Tās augstā organizatoriskā un finansiālā autonomija stiprinot tās neatkarību, un šīs palātas tiesneši saņemot par 40 % lielāku atalgojumu, lai nebūtu ieinteresēti uzņemties kādas atalgotas darbības. Disciplinārlietu palātas judikatūra liecinot par tās neatkarību, kā to parāda apsvērumiem pievienotais pārskats. Spriedumā A. K. u.c. esot konstatēts, ka strīdīgās tiesību normas atbilst Savienības tiesībām, un Augstākās tiesas judikatūrai, uz kuru atsaucas Komisija, neesot nozīmes.

49.      Beļģijas Karaliste apgalvo, ka pamatojums tam, ka Disciplinārlietu palāta nav neatkarīga, esot rodams vadlīnijās par tiesnešu neatkarību, ko izdevušas starptautiskas iestādes. Dānijas Karaliste un Somijas Republika uzskata, ka to apstiprinot Tiesas judikatūra, tostarp spriedums A. K. u.c.

4.      Par trešo iebildumu attiecībā uz Disciplinārlietu palātas priekšsēdētāja pilnvarām iecelt disciplinārlietu tiesu

50.      Ar trešo iebildumu Komisija apgalvo, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 110. panta 3. punkts un 114. panta 7. punkts, ar kuriem Disciplinārlietu palātas priekšsēdētājam ir piešķirtas gandrīz neierobežotas pilnvaras noteikt pirmās instances kompetento disciplinārtiesu lietās, kas ierosinātas pret vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem, nenodrošinot, ka šīs lietas izskata tiesību aktos noteikta tiesa, un tādējādi esot pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, ņemot vērā Tiesas judikatūru un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) spriedumus attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktu. Tā kā Disciplinārlietu palāta neesot neatkarīga, šādu pilnvaru piešķiršana minētās palātas priekšsēdētājam nevarot būt efektīva tiesu varas neatkarības garantija, un iztiesāšanas sastāvs, kas lemj par lietu, tiekot noteikts izlozes veidā no konkrētas tiesas tiesnešiem, kurus pašus ir iecēlis tieslietu ministrs.

51.      Polijas Republika apgalvo, ka jebkura pirmās instances disciplinārtiesa esot tiesību aktos noteikta tiesa, kuras amata vietas ir aizpildītas saskaņā ar likumu. Disciplinārlietu palātas priekšsēdētājs ieceļ vienu no tiesību aktos noteiktajām disciplinārtiesām, savukārt konkrēto tiesnešu sastāvu ieceļ izlozes veidā no šīs tiesas tiesnešu saraksta, tādējādi tiekot novērsta nepamatota ietekme.

52.      Dānijas Karaliste uzskata, ka šo iebildumu pastiprina Disciplinārlietu palātas neatkarības trūkums. Nīderlandes Karaliste uzskata, ka to apstiprina ECT judikatūra.

5.      Par ceturto iebildumu, kas attiecas uz tiesnešu procesuālo tiesību neievērošanu

53.      Ar ceturto iebildumu, kam ir divas daļas, Komisija apgalvo, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b un 113.a pants un 115.a panta 3. punkts neatbilstot LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, jo negarantē vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnešu disciplinārlietu izskatīšanu saprātīgā termiņā un apsūdzēto tiesnešu tiesības uz aizstāvību.

54.      Attiecībā uz pirmo daļu Komisija norāda, ka saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b pantu tieslietu ministram esot iespēja pastāvīgi uzturēt apsūdzības pret tiesnesi, ieceļot tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu, kura varot sākt lietu pēc tieslietu ministra pieprasījuma, jebkurā brīdī iesaistīties lietā un atsākt tās pašas lietas izskatīšanu pat pēc tās pabeigšanas. No ECT judikatūras par ECPAK 6. panta 1. punkta piemērošanu krimināllietās aspekta (24) netiekot garantēta saprātīga termiņa prasības izpilde. Argumentos, kas balstīti uz ne bis in idem principu, neesot ņemts vērā šīs tiesību normas skaidrais formulējums, un tā paša likuma 112.b panta 2. punkts reglamentējot situācijas, kurās šīs amatpersonas funkcijas tiek izbeigtas citu iemeslu dēļ.

55.      Attiecībā uz otro daļu Komisija apgalvo, ka ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 113.a pantu, kas paredz procesa turpināšanu pat tad, ja nav iecelts ex officio aizstāvis vai ja šis aizstāvis vēl nav sācis aizstāvību, esot pārkāptas tiesības uz aizstāvību, ņemot vērā ECT judikatūru par ECPAK 6. panta 3. punkta c) apakšpunktu (25) par tiesībām uz advokātu. Tā nepiekrīt, ka šīs tiesību normas mērķis esot vienīgi ļaut disciplinārtiesai iecelt ex officio aizstāvi, kā to reglamentējot šā paša likuma 113. panta 2. un 3. punkts. Tā uzskata, ka ar šā likuma 115.a panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka disciplinārtiesa var vadīt tiesas procesu, pat ja attaisnotu iemeslu dēļ nav ieradies pats apsūdzētais tiesnesis vai viņa pārstāvis, esot pārkāpts audiatur et altera pars princips, kas ir tiesību uz aizstāvību sastāvdaļa. Lietas izskatīšanas intereses un tiesneša intereses neesot vienādas, un iespēja iesniegt pierādījumus un rakstveida paskaidrojumus iepriekšējos procesa posmos neatsverot dalību procesā.

56.      Polijas Republika attiecībā uz pirmo daļu apgalvo, ka Komisija neesot sniegusi nekādus argumentus, lai apstrīdētu Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b pantā paredzētā tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgās personas amata izveidi, un ka attiecībā uz Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b panta 5. punktu tā neesot iesniegusi pietiekamus pierādījumus saskaņā ar Tiesas judikatūru (26), lai pierādītu, ka ar valsts praksi tiek pārkāpta saprātīga termiņa prasība. Šā likuma 112.b panta 5. punkts esot piemērojams tikai tādām procedūrām, par kurām nav pieņemts galīgais lēmums un kurās tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona vairs nevar pildīt savus pienākumus citu iemeslu dēļ, piemēram, nāves vai darba attiecību pārtraukšanas dēļ. Tā kā ar galīgo lēmumu process tiekot izbeigts, tad gadījumā, ja tiek ierosināta jauna lieta, tā tiekot noraidīta saskaņā ar ne bis in idem principu, un res judicata princips arī nepieļaujot nebeidzami uzturēt apsūdzības pret tiesnesi, kura lieta jau ir izbeigta. Procesa ilgumam neesot saistības ar faktu, ka šo procesu var vadīt tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona, kurai dažādos procesa posmos ir jāievēro tie paši termiņi kā par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgajai amatpersonai un tās vietniekiem.

57.      Polijas Republika attiecībā uz otro daļu apgalvo, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 113.a pants attiecoties tikai uz ex officio aizstāvja iecelšanu, proti, izņēmuma situāciju, kas reglamentēta šā likuma 113. panta 2., 3. un 4. punktā. Runājot par šā likuma 115.a panta 3. punktu, lietas izskatīšanas intereses sakrītot ar tiesneša interesēm, un tās novērtējot neatkarīga tiesa. Tiesneša tiesības tikt uzklausītam esot nodrošinātas jau iepriekšējos posmos.

B.      Par iebildumu saistībā ar LESD 267. panta otrās un trešās daļas pārkāpumu

58.      Ar piekto iebildumu Komisija apgalvo, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkts un Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. punkts ļaujot pret tiesnešiem ierosināt disciplinārlietas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu, kā to pierādot četri piemēri, kas sniegti saistībā ar šo secinājumu 41. punktā izklāstīto pirmo iebildumu. Tas, ka tiesneši netiekot pasargāti no disciplināratbildības draudiem gadījumā, ja viņi iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, esot LESD 267. panta pārkāpums, un tam esot “atturoša iedarbība” uz tiesnešiem.

59.      Polijas Republika apgalvo, ka pret tiesnesi par prejudiciāla nolēmuma lūgšanu neesot sākta neviena disciplinārlieta un ka Komisijas minētie piemēri nepierādot pretējo. Pārbaudes, kuras tiek veiktas izņēmuma kārtā un kuru rezultātā ne vienmēr tiek sākta disciplinārlieta, neapdraudot tiesu varas neatkarību, un tām neesot nekādas “atturošas iedarbības”.

60.      Dānijas Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste apgalvo, kā to apstiprina iepriekš minētais spriedums Miasto Łowicz, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšana nevarot būt pamats disciplinārlietas sākšanai. Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes ieskatā, esot jāņem vērā “atturoša iedarbība” uz tiesnešiem.

VI.    Analīze

61.      Mana analīze ir strukturēta trijās pamatdaļās. Pirmkārt, saistībā ar trešo un ceturto iebildumu pievērsīšos Polijas Republikas iebildumiem par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērojamību un tvērumu (A iedaļa). Pēc tam pēc būtības izvērtēšu iebildumus, kas attiecas uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas (B iedaļa) un LESD 267. panta otrās un trešās daļas (C iedaļa) pārkāpumu.

62.      Pamatojoties uz šo analīzi, esmu secinājis, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir ietvertas tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu, tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, kā arī tiesības uz aizstāvību un ka uz šo tiesību normu un LESD 267. pantu balstītie iebildumi ir pamatoti.

A.      Par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērojamību un tvērumu

63.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LES 19. pantu, kurā ir konkretizēta LES 2. pantā noteiktā tiesiskuma vērtība, valstu tiesām un Tiesai ir uzticēts uzdevums nodrošināt pilnīgu Savienības tiesību piemērošanu visās dalībvalstīs, kā arī tiesību, kas šiem indivīdiem izriet no šīm Savienības tiesībām, aizsardzību tiesā (27). Lai arī tiesu organizācija dalībvalstīs principā ir šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām un – it īpaši – no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas (28). Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai attiecīgās struktūras, kas kā Savienības tiesībās definēta “tiesa” ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (29).

64.      Turklāt ir arī skaidri noteikts, ka attiecībā uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērojamību ratione materiae šī norma darbojas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (30). Tādējādi LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir piemērojama jebkurai valstu tiesai, kura var spriest par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju un tādējādi ietilpst jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (31).

65.      Šajā lietā visi ir vienisprātis, ka Augstākā tiesa un vispārējās jurisdikcijas tiesas Polijā lemj par jautājumiem, kas ir saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretēšanu un kas tādējādi ietilpst jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (32). Līdz ar to LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir piemērojama šai prasībai par pienākumu neizpildi, kas celta, lai apstrīdētu minēto tiesu tiesnešiem piemērojamo disciplināro pasākumu atbilstību šai tiesību normai. Tam, ka disciplinārlietas, kas tiek izskatītas, pamatojoties uz apstrīdētajiem pasākumiem, neattiecas uz Savienības tiesību īstenošanu, nav nozīmes, tāpat kā tam, ka tiesnešu disciplināratbildība neietilpst Savienības vispārējā kompetencē.

66.      Nav strīda par to, ka pienākums nodrošināt piekļuvi neatkarīgai un objektīvai tiesai izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, un tādējādi apstrīdētie pasākumi ir jāvērtē, balstoties uz šiem pamatiem. Tomēr šajā lietā rodas jautājums, vai šajā tiesību normā ir ietvertas citas garantijas, kas ir nostiprinātas Hartas 47. un 48. pantā, proti, tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu, tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un tiesības uz aizstāvību saistībā ar šiem pasākumiem (33).

67.      Uzskatu, ka uz šo jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši.

68.      Tiesa ir nospriedusi (34), ka tiesu varas neatkarības garantijas, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, saistībā ar tiesnešiem piemērojamiem disciplināriem pasākumiem ietver noteikumus, kuri “paredz neatkarīgas instances iesaistīšanos saskaņā ar procedūru, kas pilnībā garantē Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, it īpaši tiesības uz aizstāvību”. Tas nozīmē, ka prasība izstrādāt tādus disciplināros pasākumus, kas garantētu Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas.

69.      Šī analīze atbilst arī judikatūrai, kurā Tiesa ir konstatējusi saistību starp LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā paredzētajām garantijām. Piemēram, Tiesa ir atzinusi, ka “LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā visām dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir vajadzīgi, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē, tādējādi šī pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot LES 19. panta 1. punkta otro daļu” (35). Var uzskatīt, ka tas ir tāpēc, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktais princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir Savienības pamatprincips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas iekļauts ECPAK 6. un 13. pantā un tagad vēlreiz apstiprināts Hartas 47. pantā (36). Tik tiešām, kā jau esmu norādījis savos secinājumos lietā A. K u.c. (37), starp LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu pastāv “konstitucionāla pāreja”, un judikatūra, kas attiecas uz tām, nenovēršami pārklājas, ņemot vērā, ka šīm normām ir kopīgi juridiskie avoti. Tādējādi abās šajās tiesību normās ietvertās tiesības pārklājas, un LES 19. panta 1. punkta otrā daļa tostarp ietver (bet ar to nav ierobežota) pienākumu nodrošināt neatkarīgu un objektīvu tiesu.

70.      Šajā saistībā ir jāatzīst, ka tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu ir tieši saistītas ar tiesu varas neatkarību (38) un ka tiesu varas neatkarība ir arī viena no prasībām, kas jāizpilda, lai tiesa būtu “tiesa” Savienības tiesību izpratnē saskaņā ar LESD 267. pantu (39). No judikatūras izriet, ka Tiesa saskaņā ar LESD 267. pantu tiesu varas neatkarības prasību interpretē, ņemot vērā LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto prasību (40). Tāpēc šķiet, ka tas tā ir arī attiecībā uz šo prasību.

71.      Līdztekus tiesu varas neatkarībai tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu, tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un tiesības uz aizstāvību ietilpst tiesībās uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas tiek aizsargātas ar Hartas 47. panta otro daļu, kā arī tās 48. panta 2. punktu attiecībā uz tiesībām uz aizstāvību. Tas liecina, ka šīs tiesības būtu jāiekļauj LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktajās garantijās, ņemot vērā, ka tās ir saistītas ar tiesu varas neatkarību, jo kopā tās veido tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pamatelementus.

72.      Tāpēc uzskatu, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir ietvertas tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu, tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un tiesības uz aizstāvību, kas ir nostiprinātas Hartas 47. un 48. pantā. Tādējādi Hartas 47. un 48. pants ir piemērojams valsts pasākumiem attiecībā uz tiesnešu disciplināro kārtību, ko dalībvalsts ir pieņēmusi, lai īstenotu LES 19. panta 1. punkta otro daļu, piemēram, šeit aplūkotajiem pasākumiem. Tas nozīmē, ka saistībā ar trešo un ceturto iebildumu Polijas Republikas iebildumi, ka šādas tiesības neizriet no minētās tiesību normas, ir jānoraida.

B.      Par iebildumiem saistībā ar LES 19. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpumu

1.      Par pirmo iebildumu, ka tiesas nolēmumu saturs tiek uzskatīts par disciplinārpārkāpumu

73.      Komisija apgalvo, ka ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktu un ar Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punktu ir pārkāpts tiesu varas neatkarības princips, jo tie ļaujot uzskatīt tiesas nolēmumu saturu par disciplinārpārkāpumu. Tā pamato šo iebildumu ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta formulējumu un it īpaši ar disciplinārpārkāpumu kategoriju, kas ietver klajus un rupjus likumpārkāpumus, ņemot vērā tā piemērošanu un plašāku kontekstu, tostarp Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punktā noteikto kļūdas konstatēšanas mehānismu.

74.      Polijas Republika apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka ar strīdīgajām tiesību normām tiek pārkāpts šis princips, it īpaši, ņemot vērā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta formulējumu un pastāvīgo interpretāciju, kā arī Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punkta atšķirīgo kontekstu.

75.      Vispirms būtu jāatgādina, ka dalībvalstīm nav pienākuma attiecībā uz tiesnešiem noteikt konkrētus disciplināros pasākumus saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Svarīgi ir tas, lai noteikumos, kas reglamentē šos pasākumus, “būtu iekļautas garantijas, kas nepieciešamas, lai izvairītos no jebkāda riska, ka šādi pasākumi tiks izmantoti kā tiesu nolēmumu satura politiskās kontroles sistēma” (41). Proti, šo garantiju sastāvdaļa ir tiesību normas, kurās ir noteikts, kāda rīcība ir uzskatāma par disciplinārpārkāpumiem (42).

76.      Ir arī jānorāda, ka starptautisko iestāžu izdotajās vadlīnijās par tiesu varas neatkarību ir noteikts, ka tiesnešu disciplinārā atbildība ir tiesu varas neatkarības garantiju sastāvdaļa (43). Šajā saistībā disciplinārlieta pret tiesnesi ir jāierosina par smagākajiem aroda ētikas pārkāpumiem un nevis par tiesas nolēmumiem, kuru saturu kopumā veido faktu novērtēšana, pierādījumu izvērtēšana un tiesību aktu interpretēšana (44). Tomēr nav vienotas nostājas par to, kādi ir materiāltiesiskie nosacījumi, lai personu varētu saukt pie disciplināratbildības, un daudzās valstīs disciplinārpārkāpumi bieži vien ir definēti vispārīgā veidā (45).

77.      Tas liecina par to, cik svarīgi ir ņemt vērā atbilstošās tiesību normas un plašāku kontekstu, kurā tiek interpretēta un piemērota konkrētā disciplinārpārkāpumu definīcija (46). Proti, attiecībā uz tiesu varas neatkarības principa izvērtēšanu Tiesa izmanto vispārēju pieeju, proti, ņem vērā visus atbilstošos faktorus saistībā ar attiecīgo valsts pasākumu kontekstu un piemērošanu, kā arī to kumulatīvās sekas (47). Līdz ar to, pat ja kāds valsts pasākums, aplūkojot to atsevišķi, nevar izraisīt šā principa pārkāpumu, tomēr citādi var būt, ja dažādi faktori tiek izvērtēti kopā (48).

78.      Šajā lietā es uzskatu, ka Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka ar strīdīgajām tiesību normām tiek pārkāpts tiesu varas neatkarības princips, kurš ir jāievēro, lai tiktu izpildītas LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktās efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības.

79.      Jāatzīmē, kā norādīts šo secinājumu 17. punktā, ka attiecīgajā laikā (49) Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktā disciplinārpārkāpumi tika definēti vispārīgā veidā kā klaji un rupji tiesību aktu pārkāpumi un tiesneša amata cieņas aizskārums. Piekrītu, ka šī tiesību norma un it īpaši klaju un rupju likumpārkāpumu kategorija pati par sevi nevar apdraudēt tiesu varas neatkarības principu. Tomēr ir jāņem vērā, ka šī tiesību norma dod iespēju uzskatīt tiesas nolēmumu saturu par disciplinārpārkāpumu, un tādējādi tā nav efektīva garantija pret iejaukšanos neatkarīgā tiesu varas īstenošanā, ņemot vērā plašāku kontekstu un tās praktisko piemērošanu Polijā, kas nav salīdzināma ar citās dalībvalstīs pastāvošajām situācijām.

80.      Šajā saistībā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkts ir jāskata saistībā ar izmaiņām Polijas tiesu sistēmā un it īpaši ar tiesnešiem piemērojamiem jauniem disciplināriem pasākumiem, tādējādi palielinās risks, ka saskaņā ar šo tiesību normu var veikt procedūras vai pasākumus, lai izdarītu politisku spiedienu uz tiesnešiem attiecībā uz viņu lēmumu saturu. It īpaši būtu jāuzsver, ka tās galīgā interpretācija ir uzticēta Disciplinārlietu palātai, kuras neatkarība ir apšaubīta, kā tas tiks izklāstīts otrajā iebildumā, un kura jau ir interpretējusi šo tiesību normu tādējādi, ka tā attiecas uz tiesas nolēmumu saturu (skat. šo secinājumu 42. punktu). Kā norādījusi Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste, ir daudz starptautisko iestāžu izdotu ziņojumu (50), kuros uzsvērta jauno disciplināro pasākumu kaitīgā ietekme un it īpaši riski, ko rada disciplinārpārkāpumu plašā definīcija Polijas tiesībās attiecībā uz tiesu varas neatkarību.

81.      To, ka tiesnešus var saukt pie atbildības par viņu lēmumu saturu, manuprāt, pastiprina Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punkts, kas ļauj Augstākajai tiesai pieprasīt disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi, ja tā konstatē klaju likumpārkāpumu, izskatot lietu par kļūdas konstatēšanu. Pat ja, kā apgalvo Polijas Republika, šajā tiesību normā noteiktais klaja likumpārkāpuma jēdziens ir domāts citādā kontekstā nekā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktā minētais klaju un rupju likumpārkāpumu jēdziens, nevar izslēgt, ka tas, kādā veidā šī tiesību norma ir formulēta Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktā saistībā ar jaunajiem disciplinārajiem pasākumiem, nesniedz pietiekamas garantijas, lai aizsargātu tiesnešus.

82.      No Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punkta izriet, ka Disciplinārlietu palāta ir pirmās instances disciplinārtiesa, tostarp lietās, kas attiecas uz vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem. Šo tiesību normu piemēro Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, kura arī ir izveidota saskaņā ar Likumu par Augstāko tiesu un kuras sastāvā ir jaunizveidotās KRS virzītie tiesneši, ļaujot šai palātai jaunā ārkārtas apelācijas procesā pārskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesu galīgos lēmumus, kas pieņemti kopš 1997. gada (51). Lai arī šī palāta un minētā procedūra šajā lietā netiek skatīta, tā veido šo strīdīgo tiesību normu kontekstu. Kā norādīja Dānijas Karaliste, tas, ka pārsūdzību izvērtēšana, tostarp ārkārtas pārsūdzību izvērtēšana, ir saistīta ar disciplinārlietu ierosināšanu, veicina to, ka uz tiesnešiem, tiem pildot tiesas spriešanas funkcijas, tiek izdarīts spiediens.

83.      Turklāt, kā redzams šo secinājumu 41. un 42. punktā, Komisija ir sniegusi apliecinājumus par Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punkta praktisku piemērošanu, kas, manuprāt, pierāda, ka tiesas nolēmumu saturs tiek uzskatīts par disciplinārpārkāpumu. Polijas Republikas argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta Komisijas minēto piemēru atbilstība, nav pārliecinoši. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, patiešām tiek noteikts, atsaucoties uz situāciju, kāda tā ir šajā dalībvalstī, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, kas šajā gadījumā ir 2019. gada 17. septembris, un Tiesa nevar ņemt vērā turpmākās izmaiņas (52). Tomēr, kā norādīja Komisija, lai arī daži no šiem piemēriem attiecas uz vēlākiem notikumiem, tie apstiprina argumentus un apliecina to piemērošanu attiecīgajā laikā, un tādēļ tiem ir nozīme šīs lietas kontekstā (53).

84.      Pat ja, kā apgalvo Polijas Republika, daži piemēri neattiecas uz klajiem un rupjiem likumpārkāpumiem, tie tomēr joprojām pamato, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktā ietverto disciplinārpārkāpumu definīciju patiešām var izmantot, lai tajā ietvertu tiesas nolēmumu saturu, un ka minētajā punktā nav ietvertas pietiekamas garantijas, lai aizsargātu tiesnešus. Komisijas minētie piemēri apliecina, ka pret tiesnešiem ir ierosinātas disciplinārlietas vai pasākumi to lēmumu dēļ, kurus viņi ir pieņēmuši saistībā ar Polijas tiesu sistēmas izmaiņām un Polijas tiesnešu neatkarību (54). Nav būtiski, ka pārbaužu rezultātā attiecīgajiem tiesnešiem netika izvirzītas disciplināras apsūdzības vai ka par disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas vērtējums nav saistošs disciplinārtiesai, jo ar šiem pasākumiem var izdarīt spiedienu uz tiesnešiem. Jau iespēja vien, ka pret tiesnešiem var ierosināt disciplinārlietu vai piemērot disciplinārus pasākumus viņu tiesas nolēmumu satura dēļ, neapšaubāmi rada “atturošu iedarbību” ne tikai uz šiem tiesnešiem, bet arī uz citiem tiesnešiem nākotnē, un tas neatbilst tiesu varas neatkarības principam.

85.      Ņemot vērā minētos iemeslus, pirmais Komisijas izvirzītais iebildums ir pamatots.

2.      Par otro iebildumu saistībā ar Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti

86.      Komisija norāda, ka Likuma par Augstāko tiesu 3. panta 5. punkts, 27. pants un 73. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Likuma par KRS 9.a pantu, nenodrošina Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti. Tā pamato savu apgalvojumu ar vairākiem elementiem, kā arī ar spriedumu A. K. u.c. un Augstākās tiesas judikatūru, kurā piemērots šis spriedums.

87.      Polijas Republika apgalvo, ka tiesu varas neatkarība nav skarta, it īpaši, ņemot vērā Disciplinārlietu palātas tiesnešu iecelšanas procedūru un garantijas, kas viņiem ir piešķirtas saskaņā ar Polijas tiesībām.

88.      No Tiesas judikatūras izriet, ka tiesību normas, kas attiecas uz tiesnešiem piemērojamajiem disciplinārajiem pasākumiem, palīdz nodrošināt tiesas neatkarību un objektivitāti, lai kliedētu indivīdu pamatotas šaubas par šādas tiesas ārēju neietekmējamību, it īpaši saistībā ar likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, kā arī par tās neitralitāti attiecībā uz izvērtējamajām interesēm. Tādēļ nedrīkst pieļaut, ka tiesa netiek uztverta kā neatkarīga un objektīva, apdraudot minēto personu paļāvību, kāda tiesai ir jārada indivīdos demokrātiskā sabiedrībā (55).

89.      Spriedumā A. K. u.c. (56) Tiesa precizēja neatkarības un objektivitātes prasību tvērumu Disciplinārlietu palātas izveides kontekstā. Tā norādīja – tas vien, ka šīs palātas tiesnešus ir iecēlis Republikas prezidents, nerada šaubas attiecībā uz viņu objektivitāti, ja pēc tam, kad šīs personas ir ieceltas, uz tām netiek izdarīts nekāds spiediens pienākumu izpildē. Tomēr Tiesa ir identificējusi vairākus faktorus, kuri apvienojumā var radīt šaubas šajā jautājumā.

90.      Minētajā spriedumā (57) Tiesa konstatēja, ka attiecībā uz KRS neatkarību, kam ir nozīme, kad ir jānoskaidro, vai tiesneši, kurus tā izvēlas, spēj izpildīt neatkarības un objektivitātes prasības, šie elementi tostarp ir šādi – jaunizveidotā KRS tika izveidota, saīsinot to locekļu četru gadu pilnvaru termiņu, kuri līdz šim tajā darbojušies, un paredzot, ka 15 KRS locekļus, kurus agrāk ievēlēja viņu kolēģi tiesneši, tagad ievēlē likumdevējas iestādes. Attiecībā uz elementiem, kuri tieši raksturo Disciplinārlietu palātu, Tiesa norādīja, ka, pirmkārt, tai ir ekskluzīva kompetence lemt lietās par pasākumiem, kurus Tiesa ar 2019. gada 24. jūnija spriedumu Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (58) bija atzinusi par nesaderīgiem ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu; otrkārt, to veido no jauna iecelti tiesneši, izņemot tos tiesnešus, kuri jau ir norīkoti darbā Augstākajā tiesā; un, treškārt, tai ir īpaši liela autonomija salīdzinājumā ar citām šīs tiesas palātām.

91.      Ar 2019. gada 5. decembra spriedumu (59) Augstākā tiesa (Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palātas sastāvā lemjot par vienu no lietām, kurās tika pasludināts spriedums A. K. u.c.) nolēma, pamatojoties uz spriedumu A. K. u.c., ka KRS pašreizējā sastāvā nav neatkarīga iestāde un ka Disciplinārlietu palāta nav tiesa Hartas 47. panta, ECPAK 6. panta un Polijas Konstitūcijas 45. panta 1. punkta izpratnē. Attiecībā uz KRS šajā spriedumā tostarp bija norādīts uz trūkumiem tās locekļu ievēlēšanas procesā, tās iztapību politiskajām iestādēm un tās darbībām, kas ir pretrunā tiesu varas neatkarībai. Attiecībā uz Disciplinārlietu palātu minētajā spriedumā tostarp bija norādīts, ka visiem šajā palātā ieceltajiem tiesnešiem ir spēcīga saikne ar likumdošanas vai izpildvaras iestādēm; konkursa procedūras laikā tika grozīti tās nosacījumi šo tiesnešu iecelšanai; Augstākā tiesa nav piedalījusies šo tiesnešu iecelšanas procesā; Disciplinārlietu palātas darbību mērķis bija atsaukt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu; un disciplinārlietas, par kurām ir lēmusi Disciplinārlietu palāta, pierāda, ka tiesnesi par tiesas nolēmumu pieņemšanu var apsūdzēt disciplinārpārkāpuma izdarīšanā, un tā iepriekš nav bijis.

92.      Ar 2020. gada 15. janvāra rīkojumiem (60) Augstākā tiesa (tādā pašā sastāvā lemjot par citām lietām, kurās tika pasludināts spriedums A. K. u.c.) uz līdzīga pamata nosprieda, ka Disciplinārlietu palāta nav neatkarīga un objektīva tiesa, ņemot vērā tās izveides apstākļus, pilnvaras un sastāvu, kā arī KRS iesaistīšanos tās locekļu atlasē.

93.      Ar 2020. gada 23. janvāra rezolūciju (61) Augstākā tiesa (lemjot Civillietu palātas, Krimināllietu palātas un Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palātas apvienotajā sastāvā) piekrita 2019. gada 5. decembra spriedumam, ka KRS un Disciplinārlietu palāta nav neatkarīgas iestādes. Proti, šajā rezolūcijā bija norādīts, ka KRS ir pakļauta politiskajām iestādēm, tādējādi tās īstenotajos tiesnešu amatu konkursos ir trūkumi, radot nopietnas šaubas par pamatojumu personu iecelšanai tiesneša amatā. Tāpat, ņemot vērā tās organizāciju, sistēmu, iecelšanas procedūru un autonomiju, spriedumi, kurus ir pieņēmuši Disciplinārlietu palātas tiesnešu sastāvi, nav pienācīgi ieceltas tiesas spriedumi. Tādējādi saskaņā ar šo rezolūciju tiesas sastāvi bija izveidoti prettiesiski, kad tie pieņēma nolēmumus, piedaloties tiesnešiem, kurus bija atlasījusi jaunizveidotā KRS.

94.      Šajā lietā Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka apstrīdētās tiesību normas negarantē Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti un tādējādi ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai.

95.      Jānorāda, ka spriedums A. K. u.c. ir attiecināms uz šo lietu. Lai arī konstatējumi attiecas uz Hartas 47. pantu, Tiesa atzīmēja, ka tie būtu bijuši tādi paši attiecībā uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu (62). Pretēji Polijas Republikas argumentiem minētajā spriedumā netika noteikts, ka strīdīgie noteikumi atbilst Savienības tiesībām. Tas, ka Tiesa nepasludināja, ka valsts tiesību akti saistībā ar KRS un Disciplinārlietu palātu nav saderīgi ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, izriet no tai LESD 267. pantā noteiktajām kompetencēm (63). Proti, manuprāt, spriedumā A. K. u.c. ir stingri pamatots atzinums, ņemot vērā elementu kopumu, kurus bija minējusi Komisija un kuri tika izvērtēti minētajā spriedumā, ka Disciplinārlietu palāta neatbilst LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktajām neatkarības un objektivitātes prasībām. Kā secināju savos secinājumos minētajā lietā (64), bijušo KRS locekļu pilnvaras tika priekšlaikus izbeigtas, un tiesnešu iecelšanas veida izmaiņas nozīmē, ka 23 no 25 KRS locekļiem nāk no likumdošanas un izpildvaras iestādēm, kas, kopā ņemot, atklāj nepilnības, kuras apdraud KRS neatkarību.

96.      Turklāt, ņemot vērā spriedumu A. K. u.c. un manus secinājumus šajā lietā (65), ir vairāki elementi attiecībā uz Disciplinārās palātas raksturojumu, kuri, ņemti kopā, rada pamatotas šaubas par šīs palātas neatkarību un objektivitāti – pirmkārt, tā tika izveidota kā viens no Polijas tiesu sistēmas likumdošanas pasākumiem, un tai tika uzdots izlemt lietas, kas saistītas ar tiesnešu statusu, proti, disciplinārlietas, kas ir aspekti, uz kuriem attiecas minētie pasākumi; otrkārt, tās sastāvā ir no jauna iecelti tiesneši, kurus izvirzījusi jaunizveidotā KRS, tādējādi tajā nav pašreiz Augstākajā tiesā strādājošo tiesnešu; un, treškārt, tai ir liela organizatoriskā un finansiālā autonomija salīdzinājumā ar citām šīs tiesas palātām.

97.      Šo secinājumu 91.–93. punktā minētajos Augstākās tiesas nolēmumos šī tiesa pati atzina, ka KRS un Disciplinārlietu palāta nav neatkarīgas. Pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, šie spriedumi ir vērsti konkrēti uz Komisijas minētajiem elementiem un tāpēc attiecas uz šo lietu. Šīs dalībvalsts norādītajam faktam, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) ir atzinusi Augstākās tiesas 2020. gada 23. janvāra rezolūciju par neatbilstošu Konstitūcijai (66) vai ka šī tiesa ir apstiprinājusi tiesību aktu grozījumus attiecībā uz KRS sastāvu (67), nav ietekmes uz tiesu varas neatkarības prasībām, kas šai palātai ir jāievēro saskaņā ar Savienības tiesībām.

98.      Polijas Republikas izvirzītie argumenti, ka Disciplinārlietu palātas augstā organizatoriskā un finansiālā autonomija stiprina šīs palātas neatkarību, mani nepārliecina, tos aplūkojot apvienojumā ar šiem elementiem un plašākā kontekstā. Tas, ka tikai šīs palātas tiesneši saņem par 40 % augstāku atalgojumu nekā citi Augstākās tiesas tiesneši, kam nav nekādas acīmredzamas saistības ar konkrēto darbību vai šīs palātas darba apjomu, manuprāt, var radīt pamatotas šaubas par to, vai šādas priekšrocības nekalpo citiem mērķiem. Līdzīgas šaubas rada tas, ka Disciplinārlietu palātas priekšsēdētājs attiecībā uz šo palātu pilda noteiktas funkcijas, kas parasti tiek uzticētas Augstākās tiesas pirmajam priekšsēdētājam, kuram nav tiesību pārskatīt Disciplinārlietu palātas apstiprinātos ienākumus un izdevumus, un Disciplinārlietu palātas priekšsēdētājam ir piešķirtas kompetentā ministra pilnvaras attiecībā uz budžeta izpildi saistībā ar šīs palātas darbību, jo ir grūti saskatīt, kā šie elementi ir saistīti ar šķietamo mērķi aizsargāt Disciplinārlietu palātas tiesnešus no koleģialitātes riskiem.

99.      Turklāt argumenti par to, ka Republikas prezidentam ir konstitucionāla prerogatīva iecelt tiesnešus un ka Disciplinārlietu palātas tiesnešiem ir formāli piemērojamas neatkarības garantijas, kā arī statistikas dati par šīs palātas lēmumiem man nešķiet pietiekami, lai kliedētu pamatotas šaubas, ka šī palāta neizskatās neatkarīga, ja aplūko visu tiesisko regulējumu kopumā un ņem vērā visus šo secinājumu 95.–97. punktā izklāstītos elementus.

100. Ņemot vērā minētos iemeslus, Komisijas izvirzītais otrais iebildums ir pamatots.

3.      Par trešo iebildumu attiecībā uz Disciplinārlietu palātas priekšsēdētāja pilnvarām iecelt disciplinārtiesu

101. Komisija norāda – piešķirot Disciplinārlietu palātas priekšsēdētājam rīcības brīvību noteikt kompetento pirmās instances disciplinārtiesu lietās, kas attiecas uz vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem, Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 110. panta 3. punkts un 114. panta 7. punkts neatbilst prasībai, ka šādai tiesai ir jābūt tiesību aktos noteiktai tiesai saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu atbilstoši Tiesas un ECT judikatūrai.

102. Polijas Republika apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka ar apstrīdētajām tiesību normām ir pārkāpta šī prasība, ņemot vērā to, ka ir garantēta disciplinārtiesu neatkarība.

103. Pamatojoties uz šo secinājumu 67.–72. punktā izklāstīto analīzi, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir ietvertas tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu, kas nostiprinātas Hartas 47. panta otrajā daļā. Tādējādi šā jēdziena nozīme un tvērums ir jāizvērš, ņemot vērā ECT judikatūru par ECPAK 6. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru šis Hartas pants ir jāinterpretē (68).

104. Tiesa ir atzinusi (69), ka ECPAK 6. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “tiesību aktos noteikta” tiesa attiecas ne tikai uz pašas tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī uz katras lietas iztiesāšanas sastāvu, kā arī uz jebkuru citu valsts tiesību normu, kuras neievērošana padara prettiesisku viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā. ECT savā judikatūrā (70) ir uzsvērusi, ka ECPAK 6. panta 1. punktā paredzētā prasība, ka tiesai vienmēr ir jābūt “noteiktai tiesību aktos”, nodrošina, ka tiesu organizācija balstās uz tiesību normām, kas izriet no likumdošanas atzara, tāpēc nav atkarīga ne no izpildvaras atzara rīcības brīvības, ne no pašām tiesu iestādēm, lai arī tas nenozīmē, ka tiesām nav zināmas rīcības brīvības interpretēt atbilstošos valsts tiesību aktus.

105. Konkrētāk, 2016. gada 12. janvāra spriedumā Miracle Europe Kft. pret Ungāriju (71) ECT konstatēja, ka tad, ja lietas nodošana ir diskrecionāra tādā ziņā, ka tās kārtība nav paredzēta tiesību aktos, šādā situācijā tiek apdraudēts iespaids par objektivitāti, dodot vietu spekulācijām par politisko spēku vai citu spēku ietekmi uz iecelto tiesu. Pamatojoties uz to, ECT nosprieda, ka ECPAK 6. panta 1. punktam pretrunā ir tas, ka ar valsts pasākumu jaunizveidotas nacionālās tiesu iestādes priekšsēdētājam (kuram bija plašas pilnvaras attiecībā uz administratīvajiem jautājumiem un zināmā mērā – tiesnešu personisko statusu) tiek piešķirta rīcības brīvība pārdalīt lietu citai tiesai, jo piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav noteikti šīs pārdales kritēriji. Runa bija nevis par tiesas likumīgu pastāvēšanu, bet gan par lietas nodošanas šai tiesai tiesiskumu. ECT ieskatā, lietas pārdales diskrecionārais raksturs izpaužas tādējādi, ka nav bijis ne pārbaudāmu iemeslu, ne kritēriju par to, kādas lietas ir nododamas.

106. Šajā lietā Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka ar strīdīgajām tiesību normām ir pārkāptas tiesības uz tiesību aktos noteiktu tiesu, kas ir jāievēro, lai izpildītu LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktās prasības nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

107. Manuprāt, ir jānoraida Polijas Republikas izvirzītie argumenti, ka strīdīgās tiesību normas attiecas nevis uz tiesību aktos noteikto disciplinārtiesu pastāvēšanu un sastāvu, bet gan vienīgi uz Disciplinārlietu palātas priekšsēdētāja pilnvarām noteikt tiesu, kurai ir teritoriālā jurisdikcija. Ņemot vērā šo secinājumu 104. un 105. punktā minēto ECT judikatūru attiecībā uz ECPAK 6. panta 1. punktu, tas, ka strīdīgajās tiesību normās nav norāžu par to, pēc kādiem kritērijiem Disciplinārlietu palātas priekšsēdētājs ir tiesīgs noteikt kompetento disciplinārtiesu, izslēdzot to, kurā darbojas apsūdzētais tiesnesis, rada risku, ka šī rīcības brīvība var tikt izmantota tādējādi, ka tiek apdraudēts disciplinārtiesu kā tiesību aktos noteiktu tiesu statuss.

108. Šo risku, šķiet, pastiprina papildu elementi, kas attiecas uz plašāku jauno disciplināro pasākumu kontekstu. Proti, var uzskatīt – tas, ka Disciplinārlietu palāta nav neatkarīga, kas ir otrā iebilduma priekšmets, veicina pamatotas šaubas par šīs palātas priekšsēdētāja neatkarību. Tāpat nav strīda par to, ka attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem ar šo režīmu ir ieviestas pastāvīgas disciplinārtiesas, kuras ir pievienotas apelācijas tiesām un kurās darbojas tiesneši, ko uz sešu gadu pilnvaru termiņu ir iecēlis tieslietu ministrs pēc KRS priekšlikuma, kuras neatkarība, kā tas tika apspriests otrajā iebildumā, arī tiek apšaubīta. Tas nozīmē – lai arī iztiesāšanas sastāvs konkrētas lietas izskatīšanai tiek iecelts izlozes veidā no konkrētās disciplinārtiesas tiesnešu saraksta, tiesnešus, kas izlems lietu, ir izraudzījies tieslietu ministrs, kā arī tieslietu ministrs ir tas, kurš lemj par tiesnešu skaitu katrā disciplinārtiesā. Tas palielina risku, ka strīdīgās tiesību normas varētu tikt izmantotas, lai konkrētu lietu piešķirtu konkrētai tiesai konkrēta rezultāta sasniegšanai, un tas ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktajai prasībai, ka tiesai ir jābūt tiesību aktos noteiktai tiesai.

109. Ņemot vērā minētos iemeslus, Komisijas izvirzītais trešais iebildums ir pamatots.

4.      Par ceturto iebildumu, kas attiecas uz tiesnešu procesuālo tiesību neievērošanu

110. Komisija apgalvo, pirmkārt, ka ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b pantu, ar kuru tieslietu ministram tiek sniegta iespēja pastāvīgi uzturēt apsūdzības pret vispārējās jurisdikcijas tiesnešiem, ieceļot tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu, tiek pārkāptas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un, otrkārt, paredzot, ka darbības, kas saistītas ar ex officio aizstāvja iecelšanu, neaptur lietas izskatīšanu un ka to var veikt arī bez paša tiesneša vai viņa aizstāvības advokāta, ar minētā likuma 113.a pantu un 115.a panta 3. punktu tiek pārkāptas tiesības uz aizstāvību, proti, tiesības, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas. Tā savu iebildumu pamato ar šo tiesību normu formulējumu un ECT judikatūru attiecībā uz ECPAK 6. pantu.

111. Polijas Republika apgalvo, ka šāds pārkāpums nav pierādīts, ņemot vērā Polijas tiesībās noteiktās garantijas, kas piešķirtas tiesnešiem.

112. Šajā ziņā ir jāatgādina šo secinājumu 68. punkts, kurā noteikts, ka tiesību normas, kas reglamentē tiesnešiem piemērojamos disciplināros pasākumus, tostarp tiesību normas, kas “paredz neatkarīgas instances iesaistīšanos saskaņā ar procedūru, kas pilnībā garantē Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības, it īpaši tiesības uz aizstāvību”, ir vienas no būtiskajām tiesnešu neatkarības garantijām saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Tas nozīmē, ka Hartas 47. un 48. panta standarti ir piemērojami disciplinārlietām pret tiesnešiem, pamatojoties uz šo tiesību normu (72).

113. Tas ir noteikts starptautisko iestāžu izdotajās vadlīnijās par tiesu varas neatkarību, saskaņā ar kurām šādu lietu skatīšana būtu jānosaka neatkarīgai iestādei, kas darbojas saskaņā ar procedūru, kura pilnībā nodrošina garantijas uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesības uz aizstāvību (73).

114. Konkrētāk, Hartas 47. panta otrajā daļā ir garantētas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ietver vairākus aspektus, tostarp tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, tiesības uz aizstāvību, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu un tiesības uz konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību (74). Ikviena apsūdzētā tiesību uz aizstāvību ievērošana ir garantēta arī Hartas 48. panta 2. punktā. Saskaņā ar Hartas paskaidrojumiem Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam un Hartas 48. panta 2. punkts ir tāds pats kā ECPAK 6. panta 3. punkts, tāpēc šie Hartas panti ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nav zemāki par ECPAK 6. panta standartiem, kā tos ir interpretējusi ECT (75).

115. Tiesas judikatūrā (76) saprātīga termiņa prasība ir jāizvērtē, ievērojot visus atbilstošos lietas apstākļus un ņemot vērā to, cik nozīmīga ir šī lieta ieinteresētajai personai, tās sarežģītību, kā arī kompetento iestāžu un lietas dalībnieku rīcību, un turklāt krimināltiesībās šī prasība ir jāievēro ne tikai iztiesāšanas laikā, bet arī pirmstiesas izmeklēšanas posmā no apsūdzības uzrādīšanas personai brīža. Līdzīgi jautājums par to, vai ir noticis tiesību uz aizstāvību pārkāpums, ir jāpārbauda atkarībā no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem, tostarp no attiecīgā akta būtības un konteksta, kādā tas ir pieņemts, kā arī no attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopuma (77). Šajā saistībā tiesības uz aizstāvību ietver arī sacīkstes principu un tiesību tikt uzklausītam principu (audiatur et altera pars, saukts arī par audi alteram partem principu), kas pamatā nodrošina, ka lietas dalībnieki tiek informēti, var apspriest un tikt uzklausīti par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kuri nosaka tiesvedības iznākumu (78), savukārt procesuālo tiesību vienlīdzības princips nodrošina, ka katram lietas dalībniekam ir saprātīga iespēja izklāstīt savu lietu apstākļos, kuros tas nav skaidri nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar savu oponentu (79).

116. Tāpat ECT savā judikatūrā (80) ir atzinusi, ka saprātīga termiņa prasība, sacīkstes princips un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips ir galvenie lietas taisnīgu izskatīšanu raksturojošie elementi, kas tiek aizsargāta saskaņā ar ECPAK 6. panta 1. punkta civiltiesisko un krimināltiesisko aspektu. Šajā saistībā ECT izvērtē to, vai procesa ilgums ir saprātīgs, ņemot vērā apstākļus konkrētajā lietā un jo sevišķi lietas sarežģītību, pieteicēja un attiecīgo iestāžu uzvedību un to, kā lietas ilgums ietekmē pieteicēju (81). Laiks parasti sāk ritēt no tiesvedības ierosināšanas brīža civillietā (82), no apsūdzības uzrādīšanas personai brīža vai katrā ziņā no brīža, kad personu “būtiski ietekmē” pasākumi, kas veikti krimināllietu kontekstā (83), un šis periods aptver visu attiecīgo procesu (84), tādējādi izbeidzot nenoteiktību saistībā ar personas tiesisko stāvokli (85). Turklāt krimināllietās ECPAK 6. panta 3. punktā ir ietvertas īpašas garantijas, kas ir ar ECPAK 6. panta 1. punktu aizsargāto tiesību uz aizstāvību konkrēti aspekti (86). Tās ir ECPAK 6. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētās tiesības saņemt aizstāvja palīdzību, kas nodrošina atbilstošu pārstāvniecību katrā procesa pret apsūdzēto posmā, un to var piemērot pirmstiesas stadijā atkarībā no apstākļiem (87).

117. Tāpat ir jānorāda, ka ECT savā judikatūrā par ECPAK 6. pantu (88) ir uzsvērusi, ka starptautiskās tiesas un citas iestādes aizvien lielāku nozīmi piešķir procesuālā taisnīguma nodrošināšanai lietās par tiesnešu atsaukšanu vai atcelšanu no amata. Šajā saistībā ECT ir uzsvērusi – pat ja disciplinārsodi neietilpst ECPAK 6. panta krimināltiesību sadaļā, tie tomēr būtiski ietekmē tiesnešu dzīvi un karjeru. Tāpēc veiktajai pārbaudei tiesā ir jābūt tādai, kas atbilst strīda priekšmetam, un tas vēl jo vairāk attiecas uz disciplinārlietām pret tiesnešiem, pret kuriem ir jāizturas ar cieņu, kas nepieciešama viņu pienākumu pildīšanai. Ja dalībvalsts sāk šādu procedūru, tiek apdraudēta sabiedrības uzticība tiesu varas darbībai un neatkarībai; demokrātiskā valstī šāda uzticība ir garantija tiesiskuma pastāvēšanai (89).

118. Šajā lietā Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka ar strīdīgajām tiesību normām ir pārkāptas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un tiesības uz aizstāvību, kas ir prasības, kuras jāizpilda, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu.

119. Attiecībā uz ceturtā iebilduma pirmo daļu Komisija apgalvo, ka ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b pantu ir pārkāpta saprātīga termiņa prasība, jo tas paredz iespēju tieslietu ministram iecelt tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo ad hoc amatpersonu, lai izskatītu konkrētu disciplinārlietu pret tiesnesi pat gadījumā, kad attiecīgajā lietā jau ir pieņemts galīgais lēmums, kā norādīts šā likuma 112.b panta 5. punktā. Pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, šis iebildums ir nepārprotami balstīts uz šīs tiesību normas formulējumu, nevis tās īstenošanu, tādējādi Tiesas judikatūra (90) attiecībā uz pierādījumiem, kas pamato apgalvoto valsts praksi, nav piemērojama.

120. Nav strīda par to, ka saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b pantu tieslietu ministrs jebkurā disciplinārlietā, kas ierosināta pret vispārējās jurisdikcijas tiesnešiem, var iecelt tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu, kas ir jauna saskaņā ar šo tiesību normu izveidota institūcija. Saskaņā ar šā likuma 112.b panta 3. punktu šī amatpersona var ierosināt procesu vai pievienoties jau sāktam procesam, un saskaņā ar šā likuma 112.b panta 4. punktu šādas amatpersonas iecelšana ir līdzvērtīga pieteikumam ierosināt pārbaudi vai disciplinārlietu. Turklāt saskaņā ar šā paša likuma 112.b panta 5. punktu, ja tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas funkcijas izbeidzas, tiklīdz lēmums par atteikumu sākt disciplinārlietu, par tās neturpināšanu vai izbeigšanu kļūst galīgs, netiek izslēgta iespēja, ka tieslietu ministrs var atkārtoti iecelt minēto amatpersonu šajā pašā lietā. Proti, neraugoties uz ne bis in idem principu un res judicata principu Polijas tiesībās, ir jānorāda, ka skaidrais šīs tiesību normas formulējums liecina par to, ka pastāv iespēja atsākt procesu tajā pašā lietā, kas attiecas uz to pašu tiesnesi, pēc tam, kad tā izbeigta ar galīgu lēmumu. Tātad šī tiesību norma rada risku, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesneša nenoteiktības stāvoklis var turpināties un tādējādi var netikt nodrošinātas tiesneša tiesības uz galīga lēmuma pieņemšanu lietā saprātīgā termiņā.

121. Pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, un kā ir norādījusi Komisija, tas, ka nav pietiekamu garantiju pret iespēju pagarināt vai atsākt procesu saskaņā ar šo tiesību normu, netiek kompensēts ar konkrētiem termiņiem attiecībā uz noteiktām procesa stadijām, jo šķiet, ka disciplinārās apsūdzības pret tiesnešiem var izvirzīt bez laika ierobežojuma. Polijas Republikas arguments, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b panta 5. punkts ir piemērojams tikai lietām, kurās nav pieņemts galīgs nolēmums un kurās tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona vairs nevar veikt savus pienākumus citu iemeslu dēļ, mani nepārliecina, jo šāda situācija ir aplūkota minētā likuma 112.b panta 2. punktā.

122. Jāpiebilst, ka procesa pagarināšanas vai atsākšanas risks, ieceļot tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo personu saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b pantu, var pastiprināties, ņemot vērā jauno disciplināro pasākumu plašāku kontekstu. Konkrētāk, šķiet, ka šī tiesību norma ļauj tieslietu ministram stingrāk kontrolēt pārbaudes procedūras un disciplinārlietas pret vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem, jo tieslietu ministrs var iecelt savu pārstāvi lietās, kas attiecas uz konkrētiem tiesnešiem. Tas rada pamatotas šaubas, vai var garantēt, ka pret tiesnesi ierosinātajā disciplinārlietā galīgais lēmums tiks pieņemts saprātīgā termiņā.

123. Attiecībā uz ceturtā iebilduma otro daļu no Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 113.a panta izriet, ka darbībām, kas saistītas ar apsūdzētā tiesneša ex officio aizstāvja iecelšanu, un aizstāvības darbībām, ko veic šis aizstāvis, nav apturošas iedarbības attiecībā uz disciplinārlietu. Šajā tiesību normā ir paredzēta iespēja, ka procesuālos jautājumus vai jautājumus pēc būtības, kuriem ir nozīme lietas izskatīšanā, var izskatīt pirms ex officio aizstāvja iecelšanas vai kamēr šis aizstāvis vēl nav formulējis aizstāvību, tādējādi ierobežojot tiesības uz aizstāvību un sacīkstes principu. Tādēļ ir uzskatāms, ka ar šo tiesību normu tiek pārkāptas tiesības uz aizstāvību saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. un 48. pantu.

124. Līdzīgi saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 115.a panta 3. punktu disciplinārtiesa var turpināt tiesvedību arī tad, ja attaisnotu iemeslu dēļ nav ieradies pats apsūdzētais tiesnesis vai viņa pārstāvis, ja vien tas nav pretrunā disciplinārlietas interesēm. Tas nozīmē, ka disciplinārtiesa var uzklausīt tikai par disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas nostāju, pat ja tiesnesis vai viņa aizstāvis nav ieradies attaisnotu iemeslu dēļ. Tas, ka tiesnesis var iesniegt rakstveida pierādījumus un paskaidrojumus procesa iepriekšējos posmos, manuprāt, nekompensē tiesneša vai tā aizstāvja nepiedalīšanos disciplinārtiesas sēdē. Arī ar šo tiesību normu būtiski tiek ierobežotas tiesības uz aizstāvību un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, un tas ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, lasot to saistībā ar Hartas 47. un 48. pantu. Tas tā ir, it īpaši ņemot vērā jauno disciplināro pasākumu plašāku kontekstu. Proti, atgādinot šo secinājumu 108. punktā norādīto, tieslietu ministrs ieceļ disciplinārtiesas tiesnešus, kuri interpretē un piemēro šo tiesību normu, tostarp izņēmumu saistībā ar procesa interesēm, ar iespēju to pārsūdzēt Disciplinārlietu palātā, kuras neatkarība tiek apšaubīta, kā tas ir apspriests otrajā iebildumā.

125. Ņemot vērā minētos iemeslus, Komisijas izvirzītais ceturtais iebildums ir pamatots.

C.      Par iebildumu saistībā ar LESD 267. panta otrās un trešās daļas pārkāpumu

126. Komisija apgalvo – tā kā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktā un Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punktā ir atļauts ierobežot valsts tiesu tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tādējādi, ka par to ir iespējams ierosināt disciplinārlietu, šīs normas ir pretrunā LESD 267. panta otrajai un trešajai daļai, ņemot vērā it īpaši Tiesas judikatūru un pirmās minētās tiesību normas piemērošanu.

127. Polijas Republika apgalvo, ka pārkāpuma nav, jo pret tiesnešiem nav sākta neviena disciplinārlieta par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un nav nekādas “atturošas iedarbības”.

128. Jāatgādina, ka saskaņā attiecīgi ar LESD 267. panta otro un trešo daļu valstu tiesām ir rīcības brīvība un attiecīgā gadījumā ir pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu, ja tās uzskata, ka izskatāmajā lietā rodas jautājumi par izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai nepieciešamo Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamības vērtējumu (91). Kā Tiesa ir noteikusi spriedumā Miasto Łowicz (92), valsts tiesību normas, no kurām izrietētu, ka pret valsts tiesnešiem var tikt ierosināta disciplinārlieta tādēļ, ka tie ir iesnieguši lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav pieļaujamas. Proti, jau tas vien, ka šāda prejudiciālā nolēmuma procedūra varētu būt šādas disciplinārlietas priekšmets, var apdraudēt to, ka attiecīgie tiesneši efektīvi īsteno novērtējuma brīvību un uzdevumus, kas tiem ir uzticēti saskaņā ar LESD 267. pantu. Apstāklis, ka pret šiem tiesnešiem nevar tikt ierosināta disciplinārlieta vai piemēroti disciplinārie pasākumi par to, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības iesniegt prejudiciālu jautājumu, ir uzskatāms par garantiju, kas ir būtiska viņu neatkarībai un prejudiciālā nolēmuma procedūras darbībai.

129. Jānorāda, ka 2021. gada 2. marta spriedumā A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (93) pati Tiesa bija atzinusi, ka Polijas iestādes ir mēģinājušas ierobežot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu Tiesai jautājumā par Polijas tiesu neatkarību un apšaubīt nolēmumus, kurus bija pieņēmušas Polijas tiesas, kas bija iesniegušas šādus lūgumus.

130. Šajā lietā Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka ar strīdīgajām tiesību normām – tajās neparedzot pietiekamas garantijas, lai aizsargātu tiesnešus pret iespējamu disciplinārlietas ierosināšanu par lūgumu sniegt prejudiciālus nolēmumus iesniegšanu, – ir pārkāpta LESD 267. panta otrā un trešā daļa.

131. Saskaņā ar šo secinājumu 79.–85. punktā izklāstīto analīzi, lai gan var uzskatīt, ka strīdīgās tiesību normas, aplūkotas atsevišķi, nav pretrunā LESD 267. pantam, ir pamatots iemesls uzskatīt, ka, aplūkojot tās plašākā kontekstā un ņemot vērā to piemērošanu praksē, tās var interpretēt tādējādi, ka valsts tiesnešiem var piemērot disciplinārlietas vai pasākumus par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu. Pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, šo secinājumu 41. punktā sniegtie Komisijas piemēri liecina par to, ka pret tiesnešiem tiek veiktas pārbaudes un ierosinātas disciplinārlietas saistībā ar viņu lēmumiem uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus. Proti, trim tiesnešiem tika veiktas pārbaudes par iespējamo tiesnešu pilnvaru pārsniegšanu tādēļ, ka viņi bija iesnieguši minētos lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu (94), un ceturtā lieta bija saistīta ar disciplinārlietu, kas tika ierosināta pret attiecīgo tiesnesi tostarp par to, ka iespējami prettiesiski ir uzdoti jautājumi par tiesu varas neatkarību. Tas, ka šīs pārbaudes tika izbeigtas, ka tās tika veiktas šķietami izņēmuma kārtā vai ka pārbaudes un disciplinārlietas attiecās uz citiem pārkāpumiem, kas nav klaji un rupji likumpārkāpumi, nepārliecina.

132. Šajā lietā izšķiroši ir tas, kā tas ir apstiprināts spriedumā Miasto Łowicz, ka valsts pasākumi, kas jebkādā veidā traucē vai kavē valsts tiesas izmantot rīcības brīvību vai pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, ir pretrunā LESD 267. pantam. Tas, ka strīdīgajās tiesību normās ir pieļauta iespēja sākt disciplinārlietu pret valsts tiesnešiem saistībā ar viņu lēmumiem uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, ne tikai apdraud prejudiciālā nolēmuma tiesvedības darbību, bet nākotnē var ietekmēt arī citu valsts tiesnešu lēmumus par to, vai uzdot šādus jautājumus, tādējādi radot “atturošu iedarbību”. Manuprāt, jau tas vien, ka pret valsts tiesnesi varētu ierosināt disciplinārlietu vai vērst pasākumus par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, pašos pamatos grauj LESD 267. pantā reglamentēto procedūru un līdz ar to – pašas Savienības pamatus.

133. Ņemot vērā minētos iemeslus, Komisijas izvirzītais piektais iebildums ir pamatots.

VII. Tiesāšanās izdevumi

134. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, sedz tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šā reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Somijas Republika, Nīderlandes Karaliste un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

VIII. Secinājumi

135. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai:

1)      atzīt, ka, saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 107. panta 1. punktu un Likuma par Augstāko tiesu 97. panta 1. un 3. punktu pieļaujot, ka tiesu nolēmumu saturs tiek uzskatīts par disciplinārpārkāpumu; nenodrošinot saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 3. panta 5. punktu, 27. pantu un 73. panta 1. punktu un Likuma par KRS 9.a pantu Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti; piešķirot saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 110. panta 3. punktu un 114. panta 7. punktu Disciplinārlietu palātas priekšsēdētājam pilnvaras noteikt kompetento pirmās instances disciplinārtiesu lietās, kas attiecas uz vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem; piešķirot saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 112.b pantu tieslietu ministram pilnvaras iecelt tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu un paredzot saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 113.a pantu, ka darbībām, kas saistītas ar aizstāvja ex officio iecelšanu, un aizstāvības darbībām nav apturošas iedarbības uz disciplinārlietas gaitu un ka saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 115.a panta 3. punktu disciplinārtiesai ir jāturpina process, pat ja attaisnotu iemeslu dēļ tajā nepiedalās informētais apsūdzētais vai viņa aizstāvis, Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus;

2)      atzīt, ka, pieļaujot, ka tiek ierobežotas valsts tiesu tiesības iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tādējādi, ka par to ir iespējams ierosināt disciplinārlietu, Polijas Republika nav izpildījusi LESD 267. panta otrajā un trešajā daļā paredzētos pienākumus;

3)      piespriest Polijas Republikai segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus; un

4)      piespriest Beļģijas Karalistei, Dānijas Karalistei, Somijas Republikai, Nīderlandes Karalistei un Zviedrijas Karalistei pašām segt savus tiesāšanās izdevumus.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Vispārējās jurisdikcijas tiesas, kas tiek sauktas arī par vispārējām tiesām, ir rajona tiesas, apgabaltiesas un apelācijas tiesas, kurās, pēc neseniem datiem, strādā apmēram 10 000 tiesnešu.

3      Skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) (C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586); 2020. gada 17. decembris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas tiesu iestādes neatkarība) (C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU, EU:C:2020:1033); un 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153); un šo secinājumu 4., 5., 9. un 10. zemsvītras piezīmi.

4      C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982 (turpmāk tekstā – “spriedums A. K. u.c.”).

5      C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234 (turpmāk tekstā – “spriedums Miasto Łowicz”). Minētajā spriedumā Tiesa atzina attiecīgo tiesnešu lūgumus sniegt prejudiciālus nolēmumus (skat. šo secinājumu 41. punktu) par nepieņemamiem, jo pamatlietai nebija materiāltiesiskas saistības ar Savienības tiesību normām.

6      Skat. manus secinājumus lietā A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:551, turpmāk tekstā – “secinājumi lietā A. K. u.c.”, 1. punkta 4. zemsvītras piezīme).

7      Skat. Komisijas pamatoto priekšlikumu saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu par tiesiskumu Polijā, COM(2017) 835 final (2017. gada 20. decembris).

8      Komisija ir ierosinājusi ceturto pārkāpuma procedūru pret Polijas Republiku par jaunajiem disciplinārajiem pasākumiem (skat. paziņojumu presei, 2021. gada 27. janvāris, IP/21/224). Skat. arī šo secinājumu 49. zemsvītras piezīmi.

9      C‑619/18, EU:C:2019:531. Skat. arī manus secinājumus lietā Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:325).

10      C‑192/18, EU:C:2019:924.. Skat. arī manus secinājumus lietā Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība) (C‑192/18, EU:C:2019:529).

11      Vispārīgam pārskatam skat. Devlin, R. un Wildeman, S. (red), Disciplining Judges: Contemporary Challenges and Controversies, Edward Elgar, 2021.

12      Skat. šo secinājumu 49. zemsvītras piezīmi.

13      Komisija/Polija (C‑791/19 R, EU:C:2020:277).

14      Komisija it īpaši atsaucas uz spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531).

15      Komisija tostarp atsaucas uz Augstākās tiesas 2003. gada 29. oktobra spriedumu (SNO 48/03).

16      Par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas vietnieka 2018. gada 29. novembra paziņojumi Łódź [Lodzas] apgabaltiesas, Varšavas apgabaltiesas un Gorzów Wielkopolski [Gožovas Velkopolskas] apgabaltiesas tiesnešiem; par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas 2018. gada 17. decembra paziņojums par pārbaudēm saistībā ar prejudiciālo jautājumu uzdošanu Tiesai.

17      Par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas 2019. gada 3. septembra paziņojums par Varšavas apgabaltiesas tiesnesi.

18      Par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas 2019. gada 6. decembra paziņojums par Varšavas apgabaltiesas tiesnesi.

19      Disciplinārlietu palātas 2020. gada 4. februāra lēmums (II DO 1/20).

20      Par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas 2019. gada 29. novembra paziņojums par Olsztyn [Olštinas] rajona tiesas tiesnesi.

21      Par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas 2019. gada 15. decembra paziņojums par Katowice [Katovices] apelācijas tiesas tiesnešiem; par vispārējās jurisdikcijas tiesnešu disciplinārlietām atbildīgās amatpersonas 2020. gada 14. februāra paziņojums par Jelenia Góra [Jeleņas Guras] apgabaltiesas tiesnesi.

22      Polijas Republika it īpaši atsaucas uz Augstākās tiesas 2003. gada 29. oktobra spriedumu (SNO 48/03) un 2006. gada 17. oktobra spriedumu (SNO 59/06).

23      Polijas Republika atsaucas uz spriedumu A. K. u.c. un 2020. gada 9. jūlija spriedumu Land Hessen (C‑272/19, EU:C:2020:535).

24      Komisija atsaucas konkrēti uz 2004. gada 17. decembra spriedumu Pedersen un Baadsgaard pret Dāniju (CE:ECHR:2004:1217JUD004901799).

25      Komisija atsaucas uz 2009. gada 24. septembra spriedumu Pishchalnikov pret Krieviju (CE:ECHR:2009:0924JUD000702504).

26      Polijas Republika atsaucas konkrēti uz 2005. gada 12. maija spriedumu Komisija/Beļģija (C‑287/03, EU:C:2005:282).

27      Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531, 47. punkts).

28      Skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība) (C‑192/18, EU:C:2019:924, 102. punkts).

29      Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531, 55. punkts).

30      Skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 111. punkts).

31      Skat. spriedumu Miasto Łowicz (34. punkts).

32      Skat. spriedumus, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531, 56. punkts), un 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība) (C‑192/18, EU:C:2019:924, 104. punkts).

33      It īpaši attiecībā uz Hartas 47. pantu literatūrā ir atšķirīgas nostājas; skat., piemēram, Rizcallah, C. un Davio, V., “L’article 19 du Traité sur l’Union européenne: sésame de l’Union de droit”, Revue trimestrielle des droits de l’homme, 31. sēj, 2020, 155.–185. lpp., 178.–181. lpp.; Torres Pérez, A., “From Portugal to Poland: The Court of Justice of the European Union as watchdog of judicial independence”, Maastricht Journal of European and Comparative Law, 27. sēj, 2020, 105.–119. lpp., 111. un 112. lpp.

34      Skat. spriedumus, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531, 77. punkts), un 2019. gada 5. novembris, Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība) (C‑192/18, EU:C:2019:924, 114. punkts).

35      Skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 143. punkts, izlaisti citāti); skat. arī, piemēram, spriedumus, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības apstrīdēt tiesā informācijas sniegšanas pieprasījumu nodokļu jomā) (C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 47. punkts), un 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19, EU:C:2021:311, 45. punkts).

36      Skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 110. punkts).

37      Skat. secinājumus lietā A. K. u.c. (85. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta Dž. Hogana [G. Hogan] secinājumus lietā Repubblika (C‑896/19, EU:C:2020:1055, 45.–47. punkts).

38      Skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Simpson un HG/Padome un Komisija, pārskatīšana (C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 75. punkts); [ECT] spriedums, 2020. gada 1. decembris, Guðmundur Andri Ástráðsson pret Islandi (CE:ECHR:2020:1201JUD002637418, 231.–234. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:289) un lietā Prokurator Generalny (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana) (C‑508/19, EU:C:2021:290).

39      Skat. spriedumu, 2016. gada 24. maijs, MT Højgaard un Züblin (C‑396/14, EU:C:2016:347, 23. punkts).

40      Skat. spriedumus, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117, 43. punkts); 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 56. punkts); un 2020. gada 16. jūlijs, Governo della Repubblica italiana (Itālijas miertiesnešu statuss) (C‑658/18, EU:C:2020:572, 45. punkts).

41      Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531, 77. punkts); ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c. (C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19 un C‑355/19, EU:C:2020:746, 265. punkts).

42      Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), (C‑619/18, EU:C:2019:531, 77. punkts).

43      Skat., piemēram, Eiropas Padome, Eiropas Harta par tiesnešu statusu, 1998. gada 8.–10. jūlijs, 5. punkts; Apvienoto Nāciju Organizācijas Tiesu varas neatkarības pamatprincipi, 1985, 17.–20. punkts.

44      Skat., piemēram, Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2010)12 “Tiesneši: neatkarība, efektivitāte un atbildība”, 2010. gada 17. novembris, 66. punkts; Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes īpašā ziņotāja ziņojumu par disciplināriem pasākumiem pret tiesnešiem (A/75/172), 2020. gada 17. jūlijs, 21. punkts.

45      Skat., piemēram, Eiropas tiesnešu konsultatīvās padomes (CCJE) Atzinumu Nr. 3 par tiesnešu profesionālās rīcības principiem un noteikumiem, it īpaši ētiku, nepieņemamu uzvedību un objektivitāti, 2002. gada 19. novembris, 63.–65. punkts; 44. zemsvītras piezīmē minēto ANO ziņojumu, 22. punkts.

46      Šajā nozīmē skat. [ECT] spriedumu, 2013. gada 9. janvāris, Volkov pret Ukrainu (CE:ECHR:2013:0109JUD002172211, 175.–185. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā Statul Român – Ministerul Finanţelor Publice (C‑397/19, EU:C:2020:747, 100. un 101. punkts).

47      Skat. spriedumu A. K. u.c. (142. punkts) un spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Land Hessen (C‑272/19, EU:C:2020:535, 57. punkts).

48      Skat. spriedumu A. K. u.c. (152. punkts).

49      Šī tiesību norma tika grozīta ar valsts tiesību aktu (plašsaziņas līdzekļos sauktu par “uzpurņa likumu” [ustawą kagańcową]), kas stājās spēkā 2020. gada 14. februārī. Šajā tiesību aktā tostarp tika pievienotas dažas disciplinārpārkāpumu kategorijas, vienlaikus būtībā saglabājot tās, par kurām ir runa šajā lietā. Par to Komisija ir sākusi ceturto pārkāpuma procedūru pret Polijas Republiku par valsts pienākumu neizpildi (skat. šo secinājumu 8. zemsvītras piezīmi).

50      Skat. it īpaši Venēcijas komisijas un Eiropas Padomes Cilvēktiesību un tiesiskuma ģenerāldirektorāta (DGI) 2020. gada 22. jūnija Atzinumu Nr. 977/2020 (CDL‑AD(2020)017), 44. punkts; Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2020. gada 28. janvāra Rezolūciju 2316 par demokrātisku iestāžu darbību Polijā, 11. punkts; Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) 2019. gada 6. decembra Ceturto novērtēšanas kārtu, Otrā atbilstības ziņojuma otro papildinājumu (GrecoRC4(2019)23), it īpaši 58. un 66. punkts.

51      Kā norādīja Komisija, šī procedūra tika kritizēta tostarp Venēcijas komisijas 2017. gada 11. decembra Atzinumā Nr. 904/2017 (CDL‑AD(2017)031), 53.–63. punkts.

52      Skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), (C‑619/18, EU:C:2019:531, 30. punkts). Šajā lietā – divi mēneši no argumentētā atzinuma saņemšanas 2019. gada 17. jūlijā (skat. šo secinājumu 27. punktu).

53      Skat. spriedumu, 2009. gada 10. decembris, Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑390/07, nav publicēts, EU:C:2009:765, 59. un 63. punkts).

54      Šie piemēri ir minēti dažādos valstu un starptautisko iestāžu ziņojumos par disciplinārlietām un pasākumiem, kas veikti pret Polijas tiesnešiem. Skat. tostarp Amnesty International, Poland: Free Courts, Free People, 2019. gada jūlijs; Helsinki Foundation for Human Rights, Disciplinary Proceedings Against Judges and Prosecutors, 2019. gada februāris; Themis Association of Judges, Response of the Polish authorities to the CJEU judgment of 19 November 2019, updated as of 31 December 2020. Kā norādīts šo secinājumu 45. zemsvītras piezīmē minētā CCJE Atzinuma Nr. 3 (2002) 69. punktā, disciplinārie pasākumi ir visi pasākumi, kas nelabvēlīgi ietekmē tiesneša statusu vai karjeru.

55      Skat. spriedumu A. K. u.c. (it īpaši 123.–129. un 153. punkts).

56      Skat. spriedumu A. K. u.c. (133. un 134. punkts).

57      Skat. spriedumu A. K. u.c. (137.–151. punkts). Attiecībā uz KRS skat. arī spriedumu, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 130.–135. punkts), un manus secinājumus lietā A.B. u.c. (C‑824/18, EU:C:2020:1053, 116.–126. punkts).

58      C‑619/18, EU:C:2019:531.

59      Spriedums, 2019. gada 5. decembris (III PO 7/18), it īpaši 38.–81. punkts.

60      Rīkojumi, 2020. gada 15. janvāris (III PO 8/18 un III PO 9/18).

61      Rezolūcija, 2020. gada 23. janvāris (BSA I‑4110‑1/20), it īpaši 31.–45. punkts. Šai rezolūcijai ir likuma spēks (skat. 2. un 3. punktu).

62      Skat. spriedumu A. K. u.c., 167.–169. punkts.

63      Skat. spriedumu A. K. u.c., 132. punkts.

64      Skat. secinājumus lietā A. K. u.c. (131.–137. punkts).

65      Skat. secinājumus lietā A. K. u.c. (138. un 139. punkts).

66      2020. gada 20. aprīļa spriedums (U 2/20).

67      2019. gada 25. marta spriedums (K 12/18).

68      Skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Simpson un HG/Padome un Komisija, pārskatīšana (C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 72. punkts).

69      Skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Simpson un HG/Padome un Komisija, pārskatīšana (C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 73. punkts).

70      Skat., piemēram, spriedumu, 2009. gada 28. aprīlis, Savino u.c. pret Itāliju (CE:ECHR:2009:0428JUD001721405, 94. punkts).

71      CE:ECHR:2016:0112JUD005777413, 57.–63. un 67. punkts.

72      Skat. šo secinājumu 67.–72. punktu. Skat. arī ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus apvienotajās lietās Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c. (C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19 un C‑355/19, EU:C:2020:746, 265. punkts).

73      Skat., piemēram, šo secinājumu 43. zemsvītras piezīmē minēto Eiropas Hartu, 5.1. punkts; šo secinājumu 45. zemsvītras piezīmē minēto CCJE Atzinumu Nr. 3 (2002), 69., 71. un 77. punkts; šo secinājumu 43. zemsvītras piezīmē minētos Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatprincipus, 17., 19. un 20. punkts.

74      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c. (C‑199/11, EU:C:2012:684, 48. punkts).

75      Skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Gambino un Hyka (C‑38/18, EU:C:2019:628, 39. punkts).

76      Skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C‑612/15, EU:C:2018:392, 71. un 72. punkts).

77      Skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund (C‑682/15, EU:C:2017:373, 97. punkts).

78      Skat. spriedumus, 2013. gada 21. februāris, Banif Plus Bank (C‑472/11, EU:C:2013:88, 29. un 30. punkts), un 2013. gada 4. jūnijs, ZZ (C‑300/11, EU:C:2013:363, 55. punkts).

79      Skat. spriedumu, 2019. gada 16. oktobris, Glencore Agriculture Hungary (C‑189/18, EU:C:2019:861, 61. punkts).

80      Attiecībā uz pieteikumu par disciplinārlietām pret tiesnešiem skat. spriedumu, 2009. gada 5. februāris, Olujić pret Horvātiju (CE:ECHR:2009:0205JUD002233005, 77.–91. punkts) (saprātīga termiņa prasības un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpuma konstatējums).

81      Skat. spriedumu, 2019. gada 25. jūnijs, Virgiliu Tănase pret Rumāniju (CE:ECHR:2019:0625JUD004172013, 209. punkts).

82      Skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Rangdell pret Somiju (CE:ECHR:2010:0119JUD002317208, 36. punkts). Tomēr šis periods var ietvert procesa obligātos pirmstiesas posmus: skat. spriedumu, 1978. gada 28. jūnijs, Konig pret Vāciju (CE:ECHR:1978:0628JUD000623273, 98. punkts).

83      Skat. spriedumu, 2006. gada 27. jūlijs, Mamič pret Slovēniju (Nr. 2) (CE:ECHR:2006:0727JUD007577801, 23. un 24. punkts).

84      Skat. spriedumu, 1978. gada 28. jūnijs, Konig pret Vāciju (CE:ECHR:1978:0628JUD000623273, 98. punkts).

85      Šajā ziņā skat. van Dijk, P. et al. (red.), Theory and Practice of the European Convention on Human Rights, piektais izdevums, Intersentia, 2018, 588.–592. lpp.

86      Skat. spriedumu, 2010. gada 2. novembris, Sakhnovskiy pret Krieviju (CE:ECHR:2010:1102JUD002127203, 94. punkts).

87      Skat. spriedumu, 2016. gada 13. septembris, Ibrahim u.c. pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2016:0913JUD005054108, 253. punkts).

88      Skat. spriedumus, 2016. gada 23. jūnijs, Baka pret Ungāriju (CE:ECHR:2016:0623JUD002026112, 121. punkts), un 2017. gada 23. maijs, Paluda pret Slovākiju (CE:ECHR:2017:0523JUD003339212, 45. punkts).

89      Skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Ramos Nunes de Carvalho e Sá pret Portugāli (CE:ECHR:2018:1106JUD005539113, 196. punkts).

90      Skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana) (C‑808/18, EU:C:2020:1029, 113. punkts).

91      Skat., spriedumus, 2008. gada 16. decembris, Cartesio (C‑210/06, EU:C:2008:723, 88. punkts), un 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 91. un 92. punkts).

92      Skat. spriedumu Miasto Łowicz (58. un 59. punkts). Skat. arī spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov (C‑614/14, EU:C:2016:514, 25. punkts); rīkojumu, 2019. gada 12. februāris, RH (C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 47. punkts).

93      C‑824/18, EU:C:2021:153, 100. punkts.

94      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 101. punkts).