Apelācija, ko 2007. gada 21. februārī ierosinājusi Coop de France Bétail et Viande, iepriekš saukta Fédération nationale de la coopération bétail et viande (FNCBV), par Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2006. gada 13. decembra spriedumu apvienotajās lietās T-217/03 un T-245/03 FNCBV u.c./Komisija

(lieta C-101/07 P)

Tiesvedības valoda - franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Coop de France Bétail et Viande, iepriekš saukta Fédération nationale de la coopération bétail et viande (FNCBV) (pārstāvis - M. Ponsard, avocat)

Pārējie lietas dalībnieki: Fédération nationale des syndicats d'exploitants agricoles (FNSEA), Fédération nationale bovine (FNB), Fédération nationale des producteurs de lait (FNPL), Jeunes agriculteurs (JA), Eiropas Kopienu Komisija, Francijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. decembra spriedumu lietā T-217/03;

atzīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav uzliekams naudas sods;

pakārtoti, samazināt šajā spriedumā noteikto naudas sodu;

piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus pagaidu noregulējuma tiesvedībā un tiesvedībā pamata lietā Pirmās instances tiesā, kā arī tiesvedībā Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza sešus pamatus. Pirmajos piecos pamatos, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa pieļāvusi kļūdu, neatzīstot, ka Komisija ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, kas saistīts ar to, ka paziņojumā par iebildumiem nebija norādīta naudas soda aprēķināšanas metode; otrkārt, Pirmās instances tiesa sagrozījusi pierādījumus attiecībā uz 2001. gada 24. oktobra nolīguma slepenu pagarināšanu; treškārt, Pirmās instances tiesa pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, prezumējot apelācijas sūdzības iesniedzējas dalību nolīguma atjaunošanā, atsaucoties uz vispārēju nolīgumu starp kautuvēm un lopkopjiem, bet precīzi nepierādot apelācijas sūdzības iesniedzējas piekrišanu minētā nolīguma izpildē; ceturtkārt, un pieņemot, ka šāda piekrišana ir pierādīta, Pirmās instances tiesa pieļāvusi kļūdu, kvalificējot nolīgumu kā konkurenci ierobežojošu, neizvērtēdama vispārējos tiesiskos un ekonomiskos apstākļus, kuros tas tika noslēgts, un to iespējamās sekas; piektkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un pretrunas pārsūdzētā sprieduma pamatojumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas biedru - nevis pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas - apgrozījuma ņemšanu vērā, lai pārbaudītu, vai nav pārkāpta 10 % robeža no apgrozījuma, kas noteikta Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā.

Sestajā pamatā, kas, pakārtoti, attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktā naudas soda samazināšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo - pat ja Tiesa noraida visus iepriekš minētos pamatus, ka jebkurā gadījumā ir jāsamazina naudas soda apmērs, jo tas atbilst nevis 10 %, bet gan 20 % no tās apgrozījuma, kas ir pretrunā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta noteikumiem.

____________