Prasība, kas celta 2006. gada 12. maijā - Francija pret Komisiju

(lieta T-139/06)

Tiesvedības valoda - franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Francijas Republika, Parīze (Francija) (pārstāvji - E. Belliard, G. de Bergues, S. Gasri)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

prioritāri, atcelt apstrīdēto lēmumu Komisijas kompetences neesamības dēļ;

pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu procedūras noteikumu pārkāpuma dēļ, jo tika pārkāptas aizstāvības tiesības,

pakārtoti tam, atcelt apstrīdēto lēmumu, jo tajā ir ietverts kļūdains vērtējums attiecībā uz pasākumiem, ko veica Francija, lai pilnībā izpildītu 2005. gada 12. jūlija spriedumu;

pakārtoti tam, atcelt apstrīdēto lēmumu, jo tajā bija jāparedz mazāka kavējuma naudas summa;

pakārtoti visam iepriekš minētajam, samazināt kavējuma naudas summu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus vai - gadījumā, ja Pirmās instances tiesa samazina kavējuma naudas summu - piespriest katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus pašam.

Pamati un galvenie argumenti

Ar 1991. gada 11. jūnija spriedumu ¹ Eiropas Kopienu Tiesa konstatēja, ka prasītāja nebija izpildījusi pienākumus, ko dalībvalstīm uzliek Kopienu tiesību akti zivsaimniecības politikas jomā. Tā kā minētais spriedums netika izpildīts, Komisija cēla Tiesā prasību, pamatojoties uz EKL 228. pantu, un ar 2005. gada 12. jūlija spriedumu ² prasītājai tika piespriests samaksāt Komisijai kavējuma naudu par katru sešu mēnešu periodu no minētā sprieduma pasludināšanas brīža, kā arī sodanaudu. Pēc minētā sprieduma pieņemšanas Komisija turpināja sekot tam, kā prasītāja izpildīja Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumu, un, konstatējusi, ka prasītāja nebija to izpildījusi pilnībā, Komisija pieņēma prasītājai adresēto lēmumu, ar kuru tai tika pieprasīts samaksāt ar Tiesas 2005. gada 12. jūlija spriedumu tai uzliktās finansiālās sankcijas. Tas ir apstrīdētais lēmums.

Savas prasības atbalstam prasītāja ir izvirzījusi vairākus pamatus.

Prioritāri, tā uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tāpēc, ka Komisijai nebija kompetence, t.i., tā nevarēja pieņemt lēmumu, ar kuru dalībvalstij liek samaksāt kavējuma naudu, ko uzlikusi Tiesa atbilstoši EKL 228. pantam. Prasītāja norāda, ka saskaņā ar EKL 228. pantu vienīgi Tiesai ir kompetence prasīt veikt šādu maksājumu, jo pirms tam ir jākonstatē pienākuma neizpildes turpināšanās.

Pakārtoti, prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi lēmuma pieņemšanas procedūras noteikumus, pārkāpjot aizstāvības tiesības, jo Francijas iestādēm netika dota iespēja atbilstošā veidā iesniegt savus apsvērumus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

Pakārtoti tam, prasītāja izvirza prasības pamatu saistībā ar Komisijas izdarīto kļūdaino vērtējumu attiecībā uz pasākumiem, ko veica Francija, lai pilnībā izpildītu Tiesas spriedumu.

Pakārtoti tam, tā uzskata, ka, ņemot vērā izpildes pasākumus, ko tā veikusi kopš Tiesas sprieduma pieņemšanas, Komisijai bija jānoteic mazāka kavējuma naudas summa.

Visbeidzot, pakārtoti visam iepriekš minētajam, prasītāja uzskata, ka gadījumā, ja Pirmās instances tiesa atzīs, ka Komisija pati nevarēja samazināt ar Tiesas spriedumu noteikto kavējuma naudas summu, tas būtu jāizdara pašai Pirmās instances tiesai, izmantojot savu neierobežoto kompetenci.

____________

¹ - Lieta C-64/88 Komisija/Francija (Recueil, I-02727. lpp.).

² - Lieta C-304/02 Komisija/Francija (Krājums, I-06263. lpp.).