VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2010. gada 8. jūlijā (*)
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Karjeras attīstības ziņojuma atcelšana pirmajā instancē – 2005. gada novērtējums – Piemērojamais tiesiskais regulējums – Sadaļa “Potenciāls” – Novērtējuma procedūra – Atestācijas procedūra
Lieta T‑160/08 P
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā F‑31/07 Putterie-De-Beukelaer/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt,
Eiropas Komisija, ko pārstāv K. Berardī‑Kaizere [C. Berardis-Kayser] un K. Hermane [K. Hermann], pārstāves,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Françoise Putterie-De-Beukelaer, Eiropas Komisijas ierēdne, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv Ē. Buaželo [É. Boigelot], avocat,
prasītāja pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij], M. Vilars [M. Vilaras], N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] un M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente),
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pantu, Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā F‑31/07 Putterie-De-Beukelaer/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā atcēla Puterijas-de-Bukeleres [Putterie-De-Beukelaer] karjeras attīstības ziņojumu par laika posmu no 2005. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim (turpmāk tekstā – “2005. gada KAZ”) tiktāl, ciktāl tajā netiek atzīts tās potenciāls veikt B* kategorijas pienākumus (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Atbilstoši Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 43. pantam:
“Par katra ierēdņa spējām, efektivitāti un uzvedību darbā vismaz reizi divos gados sastāda [sagatavo] periodisku ziņojumu, kā to noteikusi katra iestāde saskaņā ar 110. pantu. Katra iestāde nosaka noteikumus, kas piešķir tiesības iesniegt pārsūdzību ziņošanas [novērtēšanas] procedūras ietvaros, kas jāizpilda pirms sūdzības iesniegšanas, kā minēts 90. panta 2. punktā.
Attiecībā uz 4. pakāpi AST funkciju grupas ierēdņiem ziņojumā var ietvert atzinumu par to, vai, pamatojoties uz darba izpildi, ierēdnis spēj veikt pārvaldnieka [administratora] funkcijas.
Ierēdnis ir jāiepazīstina ar šo ziņojumu. Tam ir tiesības par to sniegt jebkādas atsauksmes, kuras tas uzskata par vajadzīgām.”
3 Komisijas 2004. gada 23. decembra Civildienesta noteikumu 43. panta vispārīgo īstenošanas noteikumu (turpmāk tekstā – “VĪN”) 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Saskaņā ar [..] Civildienesta noteikumu 43. pantu [..] novērtēšana tiek organizēta katra gada sākumā. Novērtēšanas atskaites periods ilgst no iepriekšējā gada 1. janvāra līdz 31. decembrim. Šajā nolūkā ikgadējs ziņojums, kas attiecas uz atskaites periodu un ko sauc par karjeras attīstības ziņojumu, tiek sagatavots par katru ierēdni [..] Civildienesta noteikumu [1. panta] nozīmē, kas ir bijis aktīvi nodarbināts vai pārcelts dienesta interesēs nepārtraukti vismaz vienu mēnesi atskaites periodā [..].
2. Novērtēšanas mērķis ir novērtēt štata darbinieka efektivitāti, spējas un uzvedību darbā. Nopelnu punkti tiek piešķirti, pamatojoties uz vērtējumu par katru no šīm trim daļām, kā tas ir norādīts II pielikumā iekļautajā ziņojuma paraugā.”
4 VĪN 2. pantā ir precizēts:
“1. Atbilstoši [..] [1.] pantā sniegtajai definīcijai štata darbinieks ir ierēdnis, kurš tiek novērtēts [..].
2. Novērtētāja pienākums ir veikt novērtēšanu. Pēc dialoga, kas īstenots atbilstoši 8. panta 5. punktam, tas izveido ziņojuma projektu. Tas paraksta tos ziņojumus, kuri ir viņa kompetencē.
3. Saistībā ar visiem ziņojumiem, kuri ir viņa kompetencē, apstiprinātājs raugās, lai, piemērojot 8. panta 3. punktu, tiktu viendabīgi piemērotas novērtējuma normas. Pirms to karjeras novērtējuma ziņojumu līdzparakstīšanas, kuri ir tā kompetencē, tas salīdzina nopelnus un saskaņo nopelnu punktus, kurus ieteikuši novērtētāji. Ja viņš kādam novērtētājam nepiekrīt, galīgā atbildība par ziņojumu ir apstiprinātājam.
4. Apelācijas instances novērtētājs lemj par to, kā rīkoties ar Apvienotās novērtējumu komitejas sniegto atzinumu [..].”
5 VĪN 8. pantā ir noteikts:
“1. Ikgadējā novērtēšana sākas ne vēlāk kā 15. janvārī.
?..?
4. Astoņās darba dienās pēc novērtētāja lūguma štata darbinieks sagatavo pats savu novērtējumu, kas tiek iestrādāts karjeras attīstības ziņojumā.
5. Vēlākais desmit darba dienas pēc tam, kad štata darbinieks ir darījis zināmu pats savu novērtējumu, novērtētājs un novērtējamais iesaistās formālā dialogā ?..?.
6. Uzreiz pēc ierēdņa un novērtētāja formālā dialoga novērtētājs un apstiprinātājs sagatavo karjeras attīstības ziņojuma projektu. Šajā projektā it īpaši iekļauj ierēdņa spēju, efektivitātes un uzvedības darbā novērtējumu, kā arī priekšlikumu, par to, cik nopelnu punktus piešķirt, kurš atbilstu norādījumiem, kas sniegti formālā dialoga laikā.
7. Ja attiecībā uz noteiktu pakāpi ir sagatavotas vismaz divas trešdaļas to karjeras novērtējumu ziņojumu projektu, kuri ir apstiprinātāja kompetencē, viņš kopā ar novērtētājiem pārbauda, vai 8. panta 3. punktā noteiktās novērtēšanas normas ir viendabīgi ievērotas, un salīdzina nopelnu punktus, un saskaņo piedāvātos nopelnu punktus, par pamatu izmantojot formālā dialoga gaitā sniegtos novērtētāju norādījumus.
Pirms ziņojumu pabeigšanas ģenerāldirektors apspriežas ar apstiprinātājiem. Šīs apspriešanās mērķis ir ģenerāldirektorāta līmenī attiecībā uz katru pakāpi nodrošināt attiecīgo štata darbinieku panākumu novērtēšanas viendabīgumu.
8. Kad 7. punktā minētā apspriešanās ir notikusi, novērtētājs un apstiprinātājs pabeidz karjeras attīstības ziņojumu un tas tiek darīts zināms štata darbiniekam.
?..?
9. Štata darbiniekam piecu darba dienu laikā jāpiekrīt ziņojumam, neizsakot piezīmes, jāpiekrīt ziņojumam, tomēr pievienojot piezīmes šim nolūkam paredzētajā daļā vai arī viņš var, ja tas nepiekrīt ziņojumam, to noraidīt un šim nolūkam paredzētajā daļā izteikt motivētu lūgumu pārskatīt ziņojumu.
?..?
10. Ja štata darbinieks nepiekrīt ziņojumam, apstiprinātājs desmit darba dienu laikā veic pārrunas ar štata darbinieku. Ja štata darbinieks, novērtētājs un apstiprinātājs to lūdz, arī novērtētājs piedalās pārrunās.
?..?
Ne vēlāk kā piecas darba dienas pēc šīm pārrunām apstiprinātājs apstiprina ziņojumu vai to groza. Viņš ziņojumu dara zināmu štata darbiniekam.
Štata darbinieks desmit darba dienu laikā piekrīt ziņojumam bez piezīmēm, piekrīt ziņojumam, tomēr pievieno savus komentārus šim nolūkam paredzētajā daļā vai arī nepiekrīt ziņojumam, to motivējot šim nolūkam paredzētajā daļā. Ja štata darbinieks piekrīt karjeras attīstības ziņojumam, tas ir pabeigts. Ja štata darbinieks iepriekš tekstā norādītajā termiņā nereaģē, tas nozīmē, ka viņš piekrīt ziņojumam.
11. Ja štata darbinieks motivēti nepiekrīt ziņojumam, tad jāvēršas Apvienotajā novērtējumu komitejā, kas paredzēta 9. pantā.
12. Apstiprinātājs pienācīgi informē novērtētāju par dažādo procedūras posmu norisi un pieņemtajiem lēmumiem.
[..]
15. Štata darbiniekam elektroniski vai kādā citā veidā tiek nosūtīta informācija, kurā norādīts, ka atbilstoši 9. panta 7. punktam ir pieņemts lēmums, ar kuru nosaka, ka ziņojums ir galīgs un ka tas ir pieejams informātikas sistēmā. Šī informācija ir iepazīstināšana ar lēmumu Civildienesta noteikumu 25. panta nozīmē.”
6 VĪN 9. pantā ir noteikts:
“1. Katrā ģenerāldirektorātā tiek izveidota Apvienotā novērtējumu komiteja [..].
4. Komiteja štata darbinieka darba novērtēšanā neaizvieto nedz novērtētājus, nedz apstiprinātājus. Tā pārbauda, vai karjeras attīstības ziņojums ir sagatavots taisnīgi, objektīvi, proti, cik vien iespējams, pamatojoties uz faktiskiem apstākļiem un saskaņā ar šiem vispārīgiem īstenošanas noteikumiem un novērtēšanas rokasgrāmatu. Tā it īpaši pārbauda, vai ir ievērota 8. pantā noteiktā procedūra. Šajā nolūkā tā organizē nepieciešamās apspriedes un tās rīcībā ir tās darbam noderīgie darba dokumenti.
?..?
5. Ja, piemērojot 8. panta 11. punktu, ir notikusi vēršanās Apvienotajā novērtēšanas komitejā, tā [Apvienotā novērtējumu komiteja] sniedz atzinumu desmit darba dienu laikā no dienas, kad štata darbinieks tajā ir vērsies.
[..]
7. [Apvienotās novērtējumu komitejas] atzinums tiek nosūtīts štata darbiniekam, novērtētājam, apstiprinātājam un apelācijas instances novērtētājam. Ja atzinums pieņemts balsojot, [Apvienotās novērtējumu komitejas] atzinumā norādītas vairākuma un mazākuma paustās nostājas. Ja [Apvienotā novērtējumu komiteja] nav varējusi pieņemt atzinumu, štata darbinieks, novērtētājs apstiprinātājs un apelācijas novērtētājs tiek informēts par to, ka atzinuma nav.
Piecu darba dienu laikā apelācijas instances novērtētājs ziņojumu vai nu apstiprina vai arī to groza. Ja apelācijas novērtētājs nepiekrīt [Apvienotās novērtējumu komitejas] atzinumā izteiktajiem ieteikumiem, viņš motivē savu lēmumu.
Ja [Apvienotā novērtējumu komiteja], kurā vērsies štata darbinieks, kura pakāpe ir līdzvērtīga viņa novērtētāja pakāpei, nesniedz vienbalsīgi pieņemtu atzinumu vai nav varējusi sniegt atzinumu, apelācijas novērtētājam prasībai jāpievērš īpaša uzmanība un piecu darba dienu laikā jāorganizē saruna ar štata darbinieku. Piecas darba dienas pēc šīs sarunas apelācijas novērtētājs, piemērojot iepriekšējo rindkopu, ziņojumu apstiprina vai arī to groza.
Tad ziņojums ir pabeigts un tas tiek paziņots ieinteresētajai personai, novērtētājam un apstiprinātājam, kā arī [Apvienotajai novērtējumu komitejai].”
7 Karjeras novērtējuma ziņojuma paraugā, kas ir VĪN pielikumā, ir 6.5. sadaļa “Potenciāls”, kuras nosaukums ir “Norāde, kas jāņem vērā Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 3. punktā noteiktās atestācijas procedūras ietvaros” un kura formulēta šādi:
“Štata darbinieks ir veicis uzdevumus, kuri attiecas uz B* kategoriju (vai, attiecībā uz ierēdņiem, kuri līdz 2004. gada 1. maijam dienējuši D un C kategorijā, sākot ar 2006. gada 1. maiju, uzdevumus, kuri attiecas uz pakāpēm, kas augstākas par AST7 pakāpi):
– attiecīgo uzdevumu raksturs:
[aizpilda novērtētājs];
– štata darbinieka darbības daļa, ko viņš velta šo uzdevumu veikšanai:
[aizpilda novērtētājs];
– štata darbinieka veikuma kvalitāte, pildot šos uzdevumus:
[aizpilda novērtētājs].”
8 2006. gada 12. janvāra izdevumā Administratīvā informācija Nr. 1‑2006 par 2006. gada novērtēšanu, kas atbilst novērtēšanas periodam no 2005. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, attiecībā uz sadaļu par potenciāla novērtējumu ir norādīts:
“Šī sadaļa ir jāaizpilda atestācijas un sertifikācijas procedūru ietvaros. Novērtētājs to aizpilda tikai tad, ja attiecīgā amata izpildītājs to skaidri lūdzis savā pašnovērtējumā (ar krustiņu atzīmējamā ailē).
Sadaļa par potenciālu ir grozīta. Tagad novērtētājam ir saraksts ar A* vai B* kategorijas pienākumu veidiem. Tas atzīmē, kuri uzdevumi attiecas uz augstāku kategoriju, un novērtē attiecīgā štata darbinieka darbību, kas saistīta ar šiem uzdevumiem, kā arī tā snieguma kvalitāti šo uzdevumu veikšanā.”
9 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. pantu:
“1. Ierēdņi, kuri pirms 2004. gada 1. maija dien C vai D kategorijā, no 2006. gada 1. maija tiek ievirzīti karjeras grupā ar šādām paaugstinājuma amatā iespējām:
a) agrākajā C kategorijā līdz AST7 pakāpei;
b) agrākajā D kategorijā līdz AST5 pakāpei;
[..]
3. Ierēdnis, uz kuru attiecas 1. punkts, var kļūt par asistentu funkciju grupas locekli bez ierobežojumiem, ja viņš iztur atklātu konkursu vai, pamatojoties uz atestācijas procedūru. Atestācijas procedūra balstās uz ierēdņu darba stāžu, pieredzi, nopelniem un apmācības līmeni un amatu pieejamību AST funkciju grupā. Apvienotā komiteja izskata ierēdņu kandidatūras atestācijai. Iestādes līdz 2004. gada 1. maijam pieņem noteikumus šīs procedūras izpildei. Vajadzības gadījumā iestādes pieņem īpašus noteikumus, lai ņemtu vērā izmaiņas, kas izraisījušas izmaiņas piemērojamās paaugstināšanas amatā kvotās.”
10 Saskaņā ar Komisijas 2004. gada 7. aprīļa lēmuma par grozījumiem atestācijas procedūras veikšanā (turpmāk tekstā – “2004. gada 7. aprīļa lēmums”), kas ir publicēts 2004. gada 22. jūnija izdevumā Administratīvā informācija Nr. 70‑2004, 1. pantu:
“1. Atestācijas procedūras mērķis ir atlasīt ierēdņus, kuri pirms 2004. gada 1. maija dien C vai D kategorijā un kuri var kļūt par asistentu funkciju grupas locekļiem bez ierobežojumiem.
[..]”
11 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 4. pantā ir noteikts:
“Katru gadu pirms 30. septembra [iecēlējinstitūcija] nosaka darbavietu skaitu, kas pieder pie asistentu funkciju grupas, ko nākamajā gadā var piešķirt 8. panta izpratnē apstiprinātajiem ierēdņiem.
Pēc šī lēmuma pieņemšanas [iecēlējinstitūcija] publicē sludinājumu par konkursu.”
12 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 5. pantā ir precizēts:
“1. 1. pantā minētajiem ierēdņiem, kuri ir pieteikuši savu kandidatūru, tiek veikta atestācijas procedūra, ja katrs no viņiem atbilst šādiem diviem kritērijiem:
– apmācības līmenis atbilst vismaz tam, kas prasīts Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta a) [apakšpunktā], lai ieceltu asistentu funkciju grupas ierēdņa amatā;
– ir vismaz piecu gadu darba stāžs, kas attiecas uz C vai D karjeru [..].
2. Katras atestācijas laikā [iecēlējinstitūcija] sastāda [izveido] un publicē to ierēdņu sarakstu, kas ir pieteikuši savu kandidatūru un ir pielaisti pie atestācijas procedūras.
3. Ierēdņi, kuri ir pieteikuši savu kandidatūru un kuri uzskata, ka tie atbilst 1. punktā minētajiem kritērijiem, taču nav iekļauti 2. punktā minētajā sarakstā, var vērsties 9. pantā minētajā komitejā desmit darba dienu laikā pēc attiecīgā saraksta publicēšanas.
[..]”
13 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 6. pantā ir noteikts:
“1. Katras atestācijas laikā [iecēlējinstitūcija] sastāda [izveido] procedūrai pielaisto ierēdņu sarakstu, kuri ir grupēti prioritārā secībā pēc šādiem kritērijiem: apmācību līmenis, darba stāžs C vai D karjerā, pieredze un nopelni, kas ir novērtēti, balstoties uz pieejamajiem karjeras attīstības ziņojumiem.
2. Par kritēriju vērtību un to izvērtēšanu [iecēlējinstitūcija] lemj līdz 2004. gada 31. decembrim pēc 9. pantā minētās komitejas atzinuma. Tos katru gadu var pielāgot ar [iecēlējinstitūcijas] lēmumu atbilstoši 9. pantā minētās komitejas ieteikumam.
3. Ikviens procedūrai pielaistais ierēdnis ir informēts par vietu sarakstā, ko noteikusi [iecēlējinstitūcija], kā arī par iegūto punktu skaitu, pamatojoties uz to kritēriju vērtību un to izvērtēšanu, kuri minēti 1. un 2. punktā.
4. Procedūrai pielaistie ierēdņi desmit darba dienu laikā pēc šīs informācijas var vērsties 9. pantā minētajā komitejā, ja viņi apstrīd saņemto punktu skaitu. Viņiem ir jāpamato savs pieteikums un jāiesniedz 9. pantā minētajai komitejai visi noderīgie oficiālie dokumenti.
9. pantā minētā komiteja desmit darba dienu laikā sniedz atzinumu un to paziņo [iecēlējinstitūcijai], kas, pamatojoties uz to, lemj par turpmāko rīcību.”
14 Saskaņā ar 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 7. pantu:
“1. Pirmie ierēdņi 6. pantā minētajā sarakstā līdz vietas kārtas skaitlim, kas atbilst dubultam saskaņā ar 4. pantu noteikto darbavietu skaitam, ir tiesīgi līdz nākamā gada 31. decembrim kandidēt uz brīvajiem amatiem asistentu funkciju grupā.
2. [Iecēlējinstitūcija] publicē 1. punktā minēto ierēdņu sarakstu.
3. Brīvie amati, ko var piešķirt 1. punktā minētajiem ierēdņiem, tiek paziņoti, publicējot paziņojumu par vakanci.”
15 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 8. pantā ir noteikts:
“1. 7. panta 1. punktā minētie ierēdņi, kas ir iecelti 7. panta 3. punktā minētajos brīvajos amatos, ir uzskatāmi par apstiprinātiem. Viņi kļūst par asistentu funkciju grupas dalībniekiem bez karjeras ierobežojumiem.
2. [Iecēlējinstitūcija] katru gadu līdz 31. martam publicē pēdējā atestācijas posma laikā apstiprināto ierēdņu sarakstu.”
16 Ar 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 9. pantu ir izveidota Apvienotā atestācijas komiteja, noteikts tās sastāvs, kā arī darbības kārtība. Šā paša lēmuma 7. punktā noteikts, ka katra gada sākumā šī komiteja pieņem atzinumu par pēdējās atestācijas rezultātiem un tai ir tiesības pievienot šim atzinumam ieteikumus, tostarp arī par kritēriju vērtību un izvērtēšanu.
17 2004. gada 7. aprīļa lēmums tika atcelts un aizstāts ar Komisijas 2006. gada 29. novembra lēmumu par atestācijas procedūras veikšanas kārtību.
18 2006. gada 29. novembra lēmuma 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. pantā minētie ierēdņi, kas ir pieteikuši savu kandidatūru, pēc 7. pantā minētās komitejas atzinuma tiek pielaisti pie atestācijas procedūras, ja viņi atbilst šādiem četriem kritērijiem:
– apmācības līmenis atbilst vismaz tam, kas prasīts Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkta a) [apakšpunktā], lai ieceltu asistentu funkciju grupas ierēdņa amatā;
– ir vismaz piecu gadu darba stāžs, kas attiecas uz C vai D karjeru [..];
– uzskata sevi par spējīgu uzņemties “Administratīvā asistenta” līmeņa funkcijas;
– ir atbilstošas vai pietiekamas profesionālās iemaņas.”
19 Iecēlējinstitūcijas [..] lēmuma par 2006. gada atestācijas procedūras apstiprināšanas kritēriju piemērošanu, kas publicēts 2006. gada 21. decembra izdevumā Administratīvā informācija Nr. 59‑2006, 3. punktā ar nosaukumu “Potenciāls”, ir noteikts:
“Spējai uzņemties “Administratīvā asistenta” līmeņa funkcijas ir jābūt pozitīvi novērtētai 2005. gada novērtējuma ietvaros.”
Tiesvedības rašanās fakti
20 Tiesvedības rašanās fakti pārsūdzētā sprieduma 16.–24. punktā ir izklāstīti šādi:
“16. [Puterija-de-Bukelere] strādā kā ierēdne Komisijas Ģenerālsekretariātā kopš 1985. gada. Līdz 1996. gada novembrim bijusi direkcijas sekretāre, prasītāja pēc tam mainīja profesionālo orientāciju un kļuva par informātikas apmācību instruktori. 2000. gadā viņa oficiāli tika atzīta par atbildīgo par informātikas apmācībām.
17. Pēc C2 pakāpes līdz 2004. gada 1. maijam prasītāja no šī datuma, piemērojot Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 2. panta 1. punktu, saņēma C*5 pakāpi, pēc tam, sākot no 2006. gada 1. maija, atbilstoši Civildienesta noteikumu 8. panta 1. punktam – AST5 pakāpi.
18. Laikā no 2005. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, par ko ir sagatavots KAZ [..], [Puterija-de-Bukelere] pildīja tās pašas funkcijas, ko iepriekš. Viņas 2005. gada KAZ, tāpat kā viņas iepriekšējā KAZ izstrādes laikā viņa lūdza novērtētāju aizpildīt 6.5. sadaļu “Potenciāls”, kā tas ir paredzēts 2006. gada 12. janvāra [izdevumā] Administratīvā informācija Nr. 1‑2006, lai varētu piedalīties 2006. gada atestācijas procedūrā.
19. Minētajā 2005. gada KAZ 6.5. sadaļā, kuras apakšvirsraksts atgādina, ka tā jāņem vērā atestācijas procedūras ietvaros, novērtētājs uzskatīja, ka aplūkotajā laika posmā [Puterijas-de-Bukeleres] veiktie uzdevumi pat ne daļēji nav atbilduši uzdevumiem, kas attiecas uz B* kategorijas ierēdni. Līdz ar to novērtētājs tāpat kā iepriekšējā KAZ norādīja, ka ieinteresētā persona nav pierādījusi savu potenciālu, lai uzņemtos funkcijas, kas attiecas uz šo kategoriju. Apstiprinātājam šādi nolemjot, [Puterija-de-Bukelere] 2006. gada 6. jūnijā iesniedza [Apvienotajā novērtējumu komitejā] argumentētu sūdzību, kas paredzēta [Civildienesta noteikumu 43. panta] VĪN 8. panta 11. punktā.
20. Savā atzinumā [Apvienotā novērtējumu komiteja] ne konstatēja pretrunu starp [Puterijai-de-Bukelerei] veltītajiem komentāriem un vērtējumu, ne arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz tās potenciāla uzņemties B* kategorijas funkcijas neatzīšanu.
21. Ar 2006. gada 26. jūnija lēmumu apelācijas novērtētājs apstiprināja 2005. gada KAZ.
22. 2006. gada 26. septembrī [Puterija-de-Bukelere] iesniedza “sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam” par “[viņas] augstākstāvošās vadības lēmumu attiecībā uz KAZ 2005 nepielaist [viņu] pie atestācijas [viņas] darba nenovērtēšanas dēļ [..] un kļūdas amata noteikšanā dēļ”.
23. Ar 2006. gada 21. decembra lēmumu iecēlējinstitūcija noraidīja [Puterijas-de-Bukeleres] sūdzību, uzskatot, ka apstiprinātājs, kuram, “pamatojoties uz novērtētāja sniegto informāciju, [..] ir jāizlemj, vai novērtētais ir faktiski pierādījis savu potenciālu uzņemties augstākas kategorijas uzdevumus”, nav pieļāvis “nevienu acīmredzamu kļūdu vērtējumā”. Tajā pašā dienā ar sludinājuma par konkursu publikāciju [izdevumā] Administratīvā informācija Nr. 60‑2006 sākās atestācijas procedūra par 2006. gadu.
24. Pēc [Puterijas-de-Bukeleres] lietas elektroniskajiem izrakstiem Sysper 2, kurus viņa iesniegusi tiesā, viņas kandidatūra, kas bija pieteikta 2007. gada 25. janvārī, 1. februārī tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka nav ticis atzīts viņas potenciāls. [Puterijas-de-Bukeleres] 2007. gada 24. aprīļa apelācijas sūdzību par šo lēmumu iecēlējinstitūcija pēc pārbaudes, ko veica Apvienotā atestācijas komiteja, noraidīja 2007. gada 25. maijā. Šīs komitejas atzinumā, ko ņēma vērā iecēlējinstitūcija, tika uzskatīts, ka [Puterija-de-Bukelere] nevar iegūt tiesības piedalīties atestācijā, jo viņas 2005. gada KAZ apliecinātājs ir noliedzis viņas potenciālu veikt B* kategorijas funkcijas.”
21 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 2. aprīlī un reģistrēts ar numuru F‑31/07, Puterija-de-Bukelere cēla prasību šajā tiesā.
22 Puterijas-de-Bukeleres prasījums Civildienesta tiesai pirmajā instancē ir atcelt viņas 2005. gada KAZ tiktāl, ciktāl administrācija tajā nav atzinusi viņas potenciālu veikt B* kategorijas funkcijas, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Komisija pirmajā instancē lūdz Civildienesta tiesai noraidīt prasību kā nepieņemamu vai katrā ziņā kā nepamatotu un atbilstoši izlemt par tiesāšanās izdevumiem.
Par pārsūdzēto spriedumu
24 Attiecībā uz lietas būtību un nenorādot Puterijas-de-Bukeleres pamatus, ko viņa norāda prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pamatošanai, Civildienesta tiesa, pārsūdzētā sprieduma 50. punktā atgādinājusi, ka Pirmās instances tiesa 1994. gada 15. jūlija spriedumā apvienotajās lietās no T‑576/93 līdz T‑582/93 Browet u.c./Komisija (Recueil, II‑677. lpp.) nosprieda, ka pamats, kas balstīts uz likuma piemērošanas jomu, ir absolūts un tas jāpārbauda pēc savas ierosmes, pārsūdzētā sprieduma 52. punktā uzskatīja, ka pēc savas ierosmes ir jāizvirza absolūts pamats sakarā ar to, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek ignorētas attiecīgi Civildienesta noteikumu 43. panta un Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 3. punkta piemērošanas jomas.
25 Pēc tam, kad lietas dalībnieki tika uzaicināti iesniegt savus apsvērumus attiecībā uz to, ka tiek plānots pēc savas ierosmes izvirzīt šo absolūto pamatu sakarā ar to, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek ignorētas attiecīgi Civildienesta noteikumu 43. panta un Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 3. punkta piemērošanas jomas, Civildienesta tiesa nosprieda:
“54. Savā atbildē [Puterija-de-Bukelere] ir norādījusi, ka izvirzītais absolūtais pamats viņai šķiet pamatots.
55. Savukārt Komisija savos rakstiskajos apsvērumos par Civildienesta tiesas paziņoto pamatu ir noliegusi Civildienesta tiesas iespēju pēc savas ierosmes izvirzīt iekšējā tiesiskuma pamatus. Vispirms Kopienu tiesa varot pārbaudīt šādus pamatus tikai tad, ja uz tiem atsaucas prasītāji vai ja tie vismaz var būt tieši saistīti ar pašu lietas dalībnieku argumentāciju. Tad iespēja tiesai pēc savas ierosmes izvērtēt jautājumus attiecībā uz apstrīdētā tiesību akta iekšējo tiesiskumu varētu liegt jebkādu lietderīgu iedarbību kā Civildienesta tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktam, ar kuru lietas dalībniekiem ir aizliegts tiesvedības laikā iesniegt jaunus pamatus, tā [prasības] pieteikuma un sūdzības savstarpējās atbilstības noteikumam. Visbeidzot, iekšējā tiesiskuma pamata izvirzīšana pēc savas ierosmes, grozot uz sacīkstes principu balstīta procesa struktūru, riskētu noslēgties ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
56. Vispirms ir jāatbild uz šiem principiālajiem iebildumiem.
57. Pirmkārt, jau ir nolemts, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Kopienu tiesai ir iespēja un attiecīgā gadījumā pienākums pēc savas ierosmes izvirzīt noteiktus iekšējā tiesiskuma pamatus. Tas, kā izklāstīts 50. punktā, attiecas arī uz likuma piemērošanas jomas neievērošanu. Tāpat res judicata absolūtais spēks ir absolūts iekšējā tiesiskuma pamats, kas tiesai ir jāizskata pēc savas ierosmes (Tiesas 2006. gada 1. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑442/03 P un C‑471/03 P P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, Krājums, I‑4845. lpp., 45. punkts). Visbeidzot, noteiktos gadījumos Kopienu judikatūra uzliek pienākumu valsts tiesai, kuras kompetences robežās ir Kopienu tiesību normu piemērošana, pēc savas ierosmes izvirzīt iekšējā tiesiskuma pamatus, it īpaši tos, kas attiecas uz līgumos, kuri ir noslēgti starp patērētājiem un speciālistiem, ietvertas klauzulas ļaunprātīgu izmantošanu (Tiesas 2002. gada 21. novembra spriedums lietā C‑473/00 Cofidis, Recueil, I‑10875. lpp., 36. un 38. punkts, kā arī 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑168/05 Mostaza Claro, Krājums, I‑10421. lpp., 39. punkts).
58. Attiecībā uz Komisijas argumentāciju, ka tiesa pēc savas ierosmes varētu izvirzīt iekšējā tiesiskuma pamatu tikai tad, ja minēto pamatu ir izvirzījuši lietas dalībnieki vai ja tas ir tieši saistīts ar viņu argumentāciju, – tā ir pretrunā pat jautājuma izskatīšanas pēc savas ierosmes mērķim un būtu līdzvērtīga jebkādas Civildienesta tiesas iespējas pēc savas ierosmes izvirzīt iekšējā tiesiskuma pamatu noliegumam, lai gan judikatūrā tas ir paredzēts.
59. Otrkārt, pretēji Komisijas izvirzītajai argumentācijai civildienesta jomā prasītājiem noteiktais aizliegums viņu prasības pieteikumā izvirzīt pamatus, kas nav saistīti ar argumentāciju, kura iepriekš norādīta viņu sūdzībā, un Reglamenta 43. panta 1. punktā noteiktais aizliegums iesniegt jaunus pamatus pēc apmaiņas ar pirmajiem procesuālajiem rakstiem attiecas uz lietas dalībniekiem, nevis uz Civildienesta tiesu.
60. Treškārt, Komisijas argumentācija attiecībā uz to, ka pēc savas ierosmes izvirzīts iekšējā tiesiskuma pamats apdraudētu sacīkstes principu, kas ir strīdīgās tiesvedības pamatā, un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, nav pieņemams. Reglamenta 77. pantā ir paredzēts, ka Civildienesta tiesa pēc savas ierosmes norādīt, ka pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, var tikai pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas. Tomēr nav nekāda iemesla domāt, ka, ja šis nosacījums ir sacīkstes principa un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pietiekama garantija gadījumā, kad pēc savas ierosmes tiek norādīts kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, tas tāpat nebūtu gadījumā, kad pēc savas ierosmes tiek norādīts absolūts pamats, kas izriet no iekšējā vai ārējā tiesiskuma. Līdz ar to ir jāuzskata, ka, paziņojot lietas dalībniekiem absolūto pamatu, ko tā plāno izvirzīt, pieņemot lietas dalībnieku rakstiskos apsvērumus attiecībā uz savu nodomu un pat apspriežot tos savā tiesas sēdē, Civildienesta tiesa ir ievērojusi principu, uz kuriem ir atsaukusies Komisija, prasības.
61. No iepriekš teiktā izriet, ka Komisijas izvirzītie argumenti, kas vērsti pret iekšējā tiesiskuma pamata izvirzīšanu pēc savas ierosmes, ir jānoraida.”
26 Šādos apstākļos Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. punktā pēc savas ierosmes norādīja, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāptas attiecīgi Civildienesta noteikumu 43. panta un Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 3. punkta piemērošanas jomas, un pārsūdzētā sprieduma 74. punktā nosprieda, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts saskaņā ar kompetences normām par piekritību, procedūru un novērtēšanas procedūras saturu, nevis saskaņā ar atestācijas procedūras noteikumiem, kuri bija vienīgie piemērojamie. Tomēr, ņemot vērā, ka Puteriju-de-Bukeleri nevarēja pielaist atestācijai, jo viņa nebija pierādījusi, ka viņai ir atestācijai nepieciešamais “potenciāls”, kaut arī piemērojamajos noteikumos pielaide atestācijai nebija saistīta ar šo nosacījumu, bet tikai ar stāžu, pieredzi, nopelniem un apmācības līmeni, Civildienesta tiesa uzskatīja, ka administrācija ir pārkāpusi attiecīgo minēto noteikumu piemērošanas jomu, un atcēla apstrīdēto lēmumu.
Par apelācijas sūdzību
Procedūra un lietas dalībnieku prasījumi
27 Ar Pirmās instances tiesā [tagad – Vispārējā tiesa] 2008. gada 5. maijā iesniegto procesuālo rakstu Komisija iesniedza šo apelācijas sūdzību.
28 2009. gada 23. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku prasījumi.
29 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– nodot lietu otrreizējai izskatīšanai Civildienesta tiesā;
– atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem.
30 Puterijas-de-Bukeleres prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– piespriest Komisijai samaksāt tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē.
Lietas dalībnieku argumenti
31 Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, Komisija norāda tikai vienu pamatu, īpaši atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 50.–62. punktu. Šis pamats ir dalāms divās daļās: pirmā daļa attiecas uz to, ka tiešas prasības ietvaros ir pārkāpta tiesas kontroles joma pēc savas ierosmes, jo pēc savas ierosmes tika izvirzīts pamats attiecībā uz pārsūdzētā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības, un otrā – uz dispozitivitātes principa pārkāpumu un aizliegumu izlemt ultra petita.
Par pirmo daļu attiecībā uz to, ka tiešas prasības ietvaros ir pārkāpta tiesas kontroles joma pēc savas ierosmes, jo pēc savas ierosmes tika izvirzīts pamats attiecībā uz pārsūdzētā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības
32 Komisija uzskata, ka Civildienesta tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 50.–62. punktā esot tiesiski kļūdaina, jo tajā nav ņemta vērā Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūrā nostiprinātā atšķirība starp, no vienas puses, akta ārējo tiesiskumu, kā arī prasības pēc savas ierosmes pieņemamības absolūtajiem šķēršļiem un, no otras puses, šā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības (iekšējais tiesiskums).
33 Pamats attiecībā uz attiecīgi Civildienesta noteikumu 43. panta un XIII pielikuma 10. panta 3. punkta piemērošanas jomas pārkāpumu attiecoties uz tiesību akta iekšējo tiesiskumu, ko Civildienesta tiesa, šķiet, atzinusi pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, ko tiesa pēc savas iniciatīvas nevarot izvirzīt, pretēji tiem pamatiem, kuri attiecas uz ārējo tiesiskumu vai absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam.
34 Pēc Komisijas domām, pirmkārt, neviens noteikums Eiropas Savienības Tiesas Statūtos vai Pirmās instances tiesas un Civildienesta tiesas procedūras Reglamentā neparedzot Kopienu tiesnesim iespēju jebkurā brīdī izvirzīt pamatu attiecībā uz pārsūdzētā akta iekšējo tiesiskumu pretēji Civildienesta tiesas procesa Reglamenta 77. pantam par absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam.
35 Otrkārt, šāda iespēja esot izslēgta gan Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumā lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France (Recueil, I‑1719. lpp.), saskaņā ar kuru uz pamatu par tiesiskumu pēc būtības attiecas tiesību normas pārkāpums saistībā ar Līguma piemērošanu un Kopienu tiesa varot to pārbaudīt tikai tad, ja to izvirza prasības iesniedzējs, gan arī Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumā lietā T‑44/00 Mannesmannröhren-Werke/Komisija (Krājums, II‑2223. lpp., 126. un 192. punkts), saskaņā ar kuru pamatus pēc būtības, pretēji tiem, kuri attiecas uz nepietiekamu pamatojumu, Kopienu tiesa pēc savas ierosmes nevarot izvirzīt.
36 Treškārt, Civildienesta tiesas minētie piemēri no judikatūras, pamatojot to, kas pēc tās uzskata ir iekšējā tiesiskuma izvirzīšana, drīzāk būtu pretēji tās argumentācijai.
37 No vienas puses, res judicata absolūtais spēks pretēji tam, ko norāda Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, esot nevis iekšējā tiesiskuma pamats, bet gan prasības vai pamata nepieņemamības pamatojums. Pēc Komisijas domām, Tiesa 2006. gada 1. jūnija sprieduma apvienotajās lietās C‑442/03 P un C‑471/03 P P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija (Krājums, I‑4845. lpp.) 45. punktā nosprieda, ka pamats par res judicata absolūto spēku ir sabiedriskās kārtības jautājums, kurš ir izskatāms pēc pašas tiesas ierosmes, jo ar to tiek novērsts, ka Pirmās instances tiesa no jauna pārbaudītu pamatus, kas ir izskatīti par galīgu kļuvušā spriedumā, un pārkāptu res judicata.
38 No otras puses, piemēriem no Tiesas spriedumiem, kuru pamatā ir Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) interpretācija, kas iestājas pret aizliegumu tiesai pēc savas ierosmes norādīt uz līgumā ietvertas klauzulas ļaunprātīgu izmantošanu, neesot nekādas saistības ar pārbaudes jomu, ko Kopienu tiesa veic pēc savas ierosmes tiešās administratīvas prasības ietvaros EKL 236. panta izpratnē. Katrā ziņā Tiesa 2007. gada 7. jūnija spriedumā apvienotajās lietās no C‑222/05 līdz C‑225/05 van der Weerd u.c. (Krājums, I‑4233. lpp.) esot ierobežojusi 2002. gada 21. novembra sprieduma lietā C‑473/00 Cofidis (Recueil, I‑10875. lpp.) un 2006. gada 26. oktobra sprieduma lietā C‑168/05 Mostaza Claro (Krājums, I‑10421. lpp.) piemērošanas jomu, nospriežot, ka efektivitātes principa ievērošana valsts tiesai neuzliek pienākumu pēc pašas ierosmes izvirzīt pamatu, kas attiecas uz kādu Kopienu noteikumu, neatkarīgi no šā noteikuma svarīguma Kopienas tiesību sistēmā, ja lietas dalībniekiem ir patiesa iespēja valsts tiesā izvirzīt Kopienas tiesībās balstītu pamatu.
39 Ceturtkārt, ja pamata, kas attiecas uz likuma piemērošanas jomu, pārbaude pēc savas ierosmes ir zināma vismaz Francijas administratīvajās tiesībās, Kopienas tiesību sistēmā tas tā nav. Acīmredzama šā pamata izmantošana šī sprieduma 24. punktā minētajā Pirmās instances tiesas spriedumā apvienotajās lietās Browet u.c./Komisija (35. punkts) esot vienīgais gadījums un tas esot tikai obiter dictum Pirmās instances tiesas argumentācijā tiktāl, ciktāl risinājums esot pieņemts atbilstoši norādītajiem pamatiem.
40 Puterija-de-Bukelere vispirms uzskata, ka atbilstoši piemērojamajai judikatūrai Kopienas tiesai pēc pašas ierosmes jānorāda absolūtie pamati, kaut arī tos nav viegli definēt. Kā Pirmās instances tiesa nolēma iepriekš 24. punktā minētajā sprieduma apvienotajās lietās Browet u.c./Komisija, pamats, kas attiecas uz likuma piemērošanas jomu, neapšaubāmi ir tāds pamats un ne tikai tad, pretēji Komisijas apgalvotajam, ja tas ir tieši saistīts ar pretējā lietas dalībnieka argumentiem. Šāds ierobežojums esot pretrunā iespējai izvirzīt kādu pamatu pēc savas ierosmes.
41 Iespējai pēc savas iniciatīvas izvirzīt pamatu nevajadzētu būt atkarīgai no iekšējā un ārējā tiesiskuma teorētiskās klasifikācijas, ko Tiesa arī neapgalvoja. Šis formālais un neskaidrais nodalījums izraisītu pārmērīgu shematizāciju. Tiklīdz kāds pamats būtu saistīts ar absolūtu šķērsli, tam vajadzētu tikt izvirzītam pēc savas ierosmes, neraugoties uz to, vai tas attiecas uz iekšējo vai ārējo tiesiskumu. Tādējādi jautājums būtu, vai pamats attiecībā uz likuma darbības jomas pārkāpumu ir saistīts ar absolūtu šķērsli. Šajā sakarā neesot pieņemami, ka tas neattiektos uz gadījumu par līdzīgu būtisku prettiesiskumu, kaut gan dažu procesuālo tiesību normu pārkāpumi būtu jāizvirza pēc savas iniciatīvas.
42 Visbeidzot, Komisijas norādītās judikatūras piemērojamība neesot jāpārspīlē tiktāl, ciktāl pamatu par ārējo tiesiskumu un iekšējo tiesiskumu nošķiršana tika veikta situācijā, kurā tai nebija nekādas ietekmes uz tiesvedības iznākumu. Turklāt šī judikatūra attiecās tikai uz tiem pamatiem, kuri bija attiecīgi saistīti ar pienākumu norādīt pamatojumu un acīmredzamu kļūdu novērtējumā, pēdējam esot pamatam pēc būtības par exellence. Tādējādi lietās, kuras Tiesai būtu jāizskata, tā būtu rīkojusies atšķirīgi, izvirzot pamatus pēc savas ierosmes, neņemot vērā to klasifikāciju. Tādējādi atbilstoši judikatūrai konstatējums, kas attiecas uz Komisijas kompetenci, būtu jānorāda pēc savas iniciatīvas.
43 Turklāt Puterija-de-Bukelere uzskata, ka attiecībā uz līgumiem, kuros ietverti negodīgi noteikumi, Tiesa uzskatīja par svarīgu, lai valsts tiesa varētu pēc savas ierosmes norādīt kāda noteikuma negodīgo raksturu tā, ka nebūtu loģiski, ja Vispārējai tiesai jānoraida šī iespēja “procesos atcelt aktu”.
44 Katrā ziņā šajā lietā likuma piemērošanas jomas pārkāpums esot pietiekami svarīgs acīmredzams prettiesiskums. Tas, ka ir piemērotas novērtēšanas procesuālās tiesību normas, pieņemot lēmumu atestācijas procedūras ietvaros, esot izraisījis būtiskus pārkāpumus gan attiecībā uz kompetenci, gan formu, jo procedūras pārkāpumi bija saistīti cita starpā ar apstrīdētā lēmuma sagatavošanas kārtību, un tādējādi ar atbildētājas apelācijas tiesvedībā tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Civildienesta noteikumu 43. panta un XIII pielikuma 10. panta 3. punkta noteikumu attiecīgais mērķis esot nostiprināts ierēdņu interesēs vispār, nevis tieši iesaistīto personu interesēs.
Par otro daļu attiecībā uz dispozitivitātes principa un aizlieguma lemt ultra petita pārkāpumu
45 Pēc Komisijas domām, atceļot apstrīdēto lēmumu, balstoties tikai uz vienu pamatu – par attiecīgi Civildienesta noteikumu 43. panta un XIII pielikuma 10. panta 3. punkta piemērojamības jomas pārkāpumu –, kurš ir izvirzīts pēc savas ierosmes, Civildienesta tiesa ir pārkāpusi dispozitivitātes principu un ir lēmusi ultra petita. Kopienu tiesai ir saistošs tāds lietas apmērs, kāds noteikts prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu. Izņemot absolūtus šķēršļus tiesas procesam un sabiedriskās kārtības pamatus saistībā ar akta ārējo tiesiskumu, Kopienu tiesas kontrolei vajadzētu ievērot procesa dispozitivitātes principu, kas aizliedz tai vienpusīgi paplašināt lietas nosacījumus. Tiešajās prasībās lietas dalībniekiem būtu jānosaka tās apmērs un jāizvēlas tie tiesiskuma pamati pēc būtības, kas izvirzīti pret tiesību aktu.
46 Tādējādi Komisija uzskata, ka iepriekš šī sprieduma 24. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Browet u.c./Komisija Pirmās instances tiesa esot ņēmusi vērā, ka pamats attiecībā uz likuma piemērošanas jomas pārkāpumu bija cieši saistīts ar lietas dalībnieku argumentāciju, jo, lai varētu spriest par prasītāju izvirzīto pamatu, Pirmās instances tiesai katrā gadījumā jāpārbauda likuma piemērošanas joma.
47 Tiesa nav atteikusies no šīs koncepcijas, uzskatot, ka tai jāspriež tikai par lietas dalībnieku prasījumiem, kuri nosaka lietas apmēru, tai nebūtu jāaprobežojas vienīgi ar šo lietas dalībnieku savu prasījumu atbalstam norādītajiem argumentiem, pretējā gadījumā atbilstošā situācijā tā pamatotu savu nolēmumu ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem, dictum, kas attiecas tikai uz argumentiem, ko, pretēji pamatos norādītajam, tiesa varētu jebkurā brīdī nomainīt. Tas, ka Civildienesta tiesa šajā lietā deva lietas dalībniekiem iespēju izteikties par konkrēto pamatu, neesot pietiekami, lai to atzītu par tādu, kas ietilpst lietas robežās.
48 Komisija uzskata, ka sadaļa “Potenciāls” Puterijai-de-Bukelerei nav radījusi nekādus nelabvēlīgus nosacījumus procedūras līmenī, gluži pretēji, tā ļāvusi lūgt, lai novērtētājs veic atkārtotu novērtējumu un lai šo gadījumu pārbaudītu Apvienotā novērtējumu komiteja, kā arī iesniegt sūdzību pat pirms atestācijas procedūras uzsākšanas. Civildienesta tiesa, kurai bija jāpārbauda tikai jautājums par Puterijas-de-Bukeleres potenciāla neatzīšanas pamatotību, esot uzsākusi abstraktu analīzi, nelemjot par norādītajiem strīdīgajiem punktiem.
49 Protams, ja tiesa nevar pieņemt prettiesisku lēmumu, kas ir iemesls, kāpēc tai nav saistoši Puterijas-de-Bukeleres juridiski kļūdainie argumenti, tiesai būtu jāievēro viņas izvirzītie iekšējā tiesiskuma pamati. Komisija uzskata, ka tiesai jāievēro iekšējā tiesiskuma pamats, kuru izvirza Puterija-de-Bukelere, tieši tādēļ, lai izvairītos no negaidītiem rezultātiem kā šajā lietā, kad Civildienesta tiesa, protams, atcēla apstrīdēto lēmumu, bet atcelšanai tomēr nebija ietekmes uz lietā iesaistītās personas situāciju.
50 Pat ja pieņem, ka tiesa, kas lemj par tiesiskumu, var lemt tikai saskaņā ar spēkā esošiem tiesību aktiem un ka tāpēc tai pēc savas ierosmes jāpārbauda tā likuma piemērošanas joma, uz kuru balstītas Puterijas-de-Bukeleres prasības, Civildienesta tiesai tomēr nebija pamata pēc savas ierosmes izvirzīt šo pamatu saistībā ar lietu, kura ir tās tiesvedībā. Civildienesta tiesa turklāt arī nebija paskaidrojusi, kāpēc, izskatot izvirzītos pamatus, tā secināja, ka tai nav jāpilda savs – kā tiesas, kura lemj par akta tiesiskumu, – uzdevums.
51 Pakārtoti tiktāl, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 75. un 76. punktu varētu uzskatīt par tādiem, uz kuriem neattiecas pamats attiecībā uz Civildienesta noteikumu 43. panta un Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 3. punkta piemērošanas jomas pārkāpumiem, un tie ir kvalificēti kā atšķirīgs pamats, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma autora nekompetenci, 2005. gada KAZ atcelšana tādēļ, ka tajā netiek atzīts Puterijas-de-Bukeleres potenciāls pildīt B* kategorijas pienākumus, nozīmē, ka lēmums ir pieņemts, pārkāpjot tiesības uz aizstāvību, pretēji Civildienesta tiesas procesa Reglamenta 77. pantā noteiktajam.
52 Turklāt tas, ka šis pamats tika apmierināts, balstījās uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru 2005. gada KAZ sadaļa “Potenciāls” esot no minētā KAZ neatkarīgs lēmums, kuru varēja pieņemt cita iestāde, kas nav novērtēšanas procedūras dalībniece. Runa esot tikai par vienu sadaļu, kuru nevar skatīt atsevišķi no daudzajiem faktiem, kas veido 2005. gada KAZ, un tā arī būtu apstrīdamais tiesību akts.
53 Turklāt, pretēji Civildienesta tiesas konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 76. punktā, iecēlējinstitūcijai esot bijis jālemj par pielaidi atestācijas procedūrai, attiecībā uz kuru 2005. gada KAZ sadaļa “Potenciāls” bija viens no priekšnoteikumiem. Noteikumos, kuri regulē 2006. gada atestācijas procedūru, nebija paredzēts, ka potenciāls kā pielaides kritērijs jākonstatē iecēlējinstitūcijai, kuras kompetencē ir pielaide atestācijas procedūrai.
54 Puterija-de-Bukelere vispirms apgalvo, ka sabiedriskās kārtības pamats, piemēram, likuma piemērošanas jomas pārkāpums, ir izņēmums no dispozitivitātes principa un ka atteikt tiesai iespēju pēc savas ierosmes izvirzīt sabiedriskās kārtības pamatu, kas tieši nav saistīts ar lietas dalībnieku argumentāciju, būtu pretrunā izvirzīšanas pēc savas ierosmes priekšmetam.
55 Atbildot uz Komisijas argumentu, ka sadaļa “Potenciāls” neesot radījusi kaitējumu Puterijai-de-Bukelerei, viņa norāda, ka viņai nav bijusi iespēja lietderīgi īstenot to pārsūdzību, kas noteikta atestācijas jomā, lai apstrīdētu, ka viņas lūgums par pielaidi atestācijas procedūrai tika noraidīts. Katrā ziņā, kā ir arī nospriedusi Civildienesta tiesa, tā būtu pārkāpusi savas ierosmes tiesības, ja – pat ja šis punkts netiek apstrīdēts – tā būtu izskatījusi lietu atbilstoši tiesību normai, kuru šajā gadījumā nevar piemērot. Civildienesta tiesa, ļaujot lietas dalībniekiem par to diskutēt, bija ievērojusi sacīkstes principu un tiesības uz aizstāvību.
56 Visbeidzot, ņemot vērā, ka tajā pašā dienā Civildienesta tiesa 2008. gada 21. februāra spriedumā lietā F‑19/06 Semeraro/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.) nosprieda, ka tas, ka karjeras novērtējuma ziņojumā par 2004. gadu tiek iekļauta norāde par potenciālu, ir prettiesiski, pārsūdzētais spriedums atbilst konsekvences prasībai, jo abiem strīdiem ir piemērojamas vienāds tiesiskais regulējums un vienādas normas.
57 Runājot par Komisijas pakārtotajiem apsvērumiem – Puterija-de-Bukelere piekrīt Komisijai un uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 75. un 76. punktu nevar uzskatīt par atsevišķu pamatu, kurš attiecas uz apstrīdētā lēmuma autora nekompetenci. Katrā ziņā sacīkstes princips un tiesības uz aizstāvību šajā punktā arī esot ievēroti.
Vispārējās tiesas vērtējums
58 Savas prasības ietvaros Puterija-de-Bukelere lūdza atcelt 2005. gada KAZ, tā kā tā sadaļā “Potenciāls”, kas bija ieviesta atestācijas procedūras vajadzībām, netika atzīts viņas potenciāls veikt B* kategorijai atbilstošas funkcijas.
59 Jāatgādina, ka Civildienesta tiesa, neizskatot Puterijas-de-Bukeleres prasību pēc būtības, izvirzīja pamatu attiecībā uz likuma piemērošanas jomas pārkāpumu un pēc būtības pārsūdzētā sprieduma 74. punktā secināja, ka apstrīdētais lēmums ticis pieņemts saskaņā ar noteikumiem par kompetenci, procedūru un novērtēšanas procedūras saturu, nevis saskaņā ar atestācijas procesuālajām normām, kuras bija vienīgās piemērojamas.
60 Pirmkārt, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 75. un 76. punktā konstatēja, ka apstrīdēto lēmumu nav pieņēmusi kompetentā iestāde, proti, iecēlējinstitūcija, kurai ir jālemj par atestācijas kandidātiem, bet novērtētājs, kura kompetencē ir karjeras attīstības ziņojuma (turpmāk tekstā – “KAZ”) pieņemšana.
61 Tādējādi jāatgādina, ka nelabvēlīgā akta autora nekompetence ir sabiedriskās kārtības pamats (šajā ziņā skat. Tiesas 1959. gada 17. decembra spriedumu lietā 14/59 Société des fonderies de Pont‑à‑Mousson/Augstā iestāde, Recueil, 445., 473. lpp., un Pirmās instances tiesas 1996. gada 24. septembra spriedumu lietā T‑182/94 Marx Esser un Del Amo Martinez/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑411. lpp. un II‑1197. lpp., 42. un 44. punkts) un ka Savienības tiesai tas ir jāpārbauda, vajadzības gadījumā – pēc savas ierosmes (Tiesas 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑210/98 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I‑5843. lpp., 56. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑165/04 Vounakis/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑155. lpp. un II‑A‑2‑735. lpp., 30. punkts).
62 Otrkārt, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 77.–79. punktā secināja, ka Puterija-de-Bukelere nevarēja lietderīgi īstenot pārsūdzību, kas ir noteikta atestācijas jomā, lai apstrīdētu viņas lūguma par pielaidi atestācijas procedūrai noraidīšanu, jo Apvienotā atestācijas komiteja, ar kuru atbilstoši Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 3. punktam apspriežas, ja ierēdnis apstrīd lēmumu, ar kuru iecēlējinstitūcija ir noraidījusi viņa kandidatūru attiecībā uz atestāciju, noliedza savu kompetenci pārbaudīt prasītājas iekšējo pārsūdzību.
63 Tādējādi atbilstoši judikatūrai to procesuālo tiesību normu neievērošana, kuras attiecas uz nelabvēlīga tiesību akta pieņemšanu, ir būtisku formas prasību pārkāpums, kuru Savienības tiesa var pārbaudīt pat pēc savas ierosmes (Pirmās instances tiesas 2007. gada 13. decembra spriedums lietā T‑113/05 Angelidis/Parlaments, Krājums, I‑0000. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2009. gada 2. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑300/05 un T‑316/05 Kipra/Komisija, Krājumā nav publicēts, 206. punkts). Atteikums pārbaudīt iekšēju pārsūdzību, kura paredzēta procesuālajās tiesību normās, ko piemēro nelabvēlīga tiesību akta pieņemšanas gadījumā, acīmredzami ir būtisku formas prasību pārkāpums šīs judikatūras nozīmē, un tāpēc Civildienesta tiesa to var norādīt pēc savas ierosmes.
64 Treškārt, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 80.–86. punktā secināja, ka potenciāls nebija minēts starp tiem kritērijiem, kuri paredzēti atestācijas procedūrai piemērojamajās normās.
65 Jākonstatē, ka atbilstošā regulējuma interpretācija, lai noteiktu, vai administrācijai vajadzēja vai nevajadzēja pārsūdzētajā spriedumā izteikties par Puterijas-de‑Bukeleres potenciālu, bija pamata – kļūdas vērtējuma, uz kuru prasībā atsaucās prasītāja, – pārbaudes nepieciešams priekšnoteikums. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesa, lai gan tai jālemj tikai pēc to lietas dalībnieku lūguma, kuriem jānosaka strīda robežas, nevar vadīties tikai no argumentiem, kurus min lietas dalībnieki savu prasījumu pamatošanai, lai tā attiecīgajā gadījumā nebūtu spiesta savu nolēmumu balstīt uz kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem (Tiesas 2004. gada 27. septembra rīkojums lietā C‑470/02 P UER/M6 u.c., Krājumā nav publicēts, 69. punkts, un Tiesas 2006. gada 13. jūnija rīkojums lietā C‑172/05 P Mancini/Komisija, Krājumā nav publicēts, 41. punkts).
66 No tā izriet, ka konkrētajos lietas apstākļos Civildienesta tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudīja iespējamo atbilstošā tiesiskā regulējuma pārkāpumu Puterijas-de-Bukeleres 2005. gada KAZ tiktāl, ciktāl šī pārbaude bija nepieciešama, pirmkārt, tā pamata analīzei, kas saistīts ar pārsūdzētā dokumenta autora nekompetenci un būtisku formas prasību pārkāpumiem, ko Civildienesta tiesa varēja izvirzīt pēc savas ierosmes, un, otrkārt, lai atbildētu uz iepriekšēju jautājumu, kura atrisināšana bija nepieciešama, ņemot vērā Puterijas-de-Bukeleres minēto argumentāciju.
67 Tāpēc jānoraida Komisijas galvenais iebildums pret pārsūdzēto spriedumu –attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā, kas ir saistīta ar Civildienesta tiesas veikto trīs iepriekšminēto jautājumu pārbaudi, bez nepieciešamības izskatīt jautājumu par Savienības tiesas iespēju pēc savas ierosmes pārbaudīt pamatu par likuma piemērošanas jomas pārkāpumu.
68 Turklāt jākonstatē, ka savu pakārtoto apsvērumu ietvaros Komisija būtībā apstrīd Civildienesta tiesas veikto analīzi attiecībā uz lietas faktiskajiem apstākļiem piemērojamo tiesisko regulējumu. Pirmkārt, Komisija uzskata, ka Civildienesta tiesa balstās uz kļūdainu pieņēmumu, ka sadaļa “Potenciāls” ir no KAZ neatkarīgs lēmums, kuru var pieņemt cita iestāde, kas nav kompetentā iestāde novērtējuma veikšanai. Otrkārt, Komisija uzskata, ka noteikumos, kuri regulē 2006. gada atestācijas procedūru, nav paredzēts, ka potenciāla esamību kā pielaides atestācijai kritēriju konstatē nevis novērtētājs, bet iecēlējinstitūcija, kuras kompetencē ir pielaide atestācijas procedūrai.
69 Tiesas sēdē Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, precizēja, ka novērtētājs un apstiprinātājs bija kompetentās personas Puterijas-de-Bukeleres potenciāla novērtēšanai, tādējādi Civildienesta tiesa, uzskatot, ka šāds novērtējums bija jāveic iecēlējinstititūcijai, kura ir kompetenta attiecībā uz pielaidi atestācijas procedūrai, ir kļūdījusies, lemjot, ka Komisija pārkāpusi attiecīgi Civildienesta noteikumu 43. panta un šo noteikumu XIII pielikuma 10. panta 3. punkta piemērošanas jomas.
70 Šajā sakarā vispirms jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Kopienu tiesību noteikumu, jāņem vērā ne tikai tā formulējums, bet arī tā konteksts un mērķi, kādus vēlas sasniegt ar tiesisko regulējumu, kurā tas ietilpst (Tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedums lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 11. punkts, un 2009. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑301/08 Bogiatzi, Krājums, I‑10185. lpp., 39. punkts; Pirmās instances tiesas 2008. gada 26. jūnija spriedums lietā T‑94/98 Alferink u.c./Komisija, Krājums, II‑1125. lpp., 68. punkts).
71 Jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 43. panta pirmajā daļā noteikta prasība par katra ierēdņa spējām, efektivitāti un uzvedību darbā vismaz reizi divos gados sagatavot KAZ, kā to noteikusi katra iestāde.
72 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai KAZ kā iekšēja dokumenta galvenā funkcija ir nodrošināt administrācijai periodisku informāciju par ierēdņu darba izpildi. Attiecībā uz ierēdni tam ir svarīga loma karjeras attīstībā, galvenokārt attiecībā uz viņa pārcelšanu vai paaugstināšanu amatā (skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑249/04 Combescot/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Pirmkārt, attiecībā uz AST funkciju grupas ierēdņiem, sākot no 4. līmeņa, Civildienesta noteikumu 43. panta otrajā daļā noteikts, ka viņu KAZ var tikt iekļauts arī atzinums, kurā, pamatojoties uz darba izpildi, norādīts, vai ieinteresētajam ierēdnim ir nepieciešamais potenciāls, lai veiktu administratora funkcijas.
74 Otrkārt, C un D kategorijas ierēdņi, kuri pildīja funkcijas pirms 2004. gada 1. maija un uz kuriem attiecas Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 1. punkts, un kuru paaugstināšanas iespējas amatā ir attiecīgi AST7 un AST5 pakāpe, var arī izpildīt uzdevumus, kuri attiecas uz augstākām AST funkciju grupas pakāpēm. Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 2. punktā noteikts, ka šie ierēdņi bez ierobežojumiem var kļūt par asistentu grupas locekļiem, ne vien, ja viņi iztur atklātu konkursu, bet arī, pamatojoties uz atestācijas procedūru atkarībā no darba stāža, pieredzes un apmācības līmeņa, kā arī pamatojoties uz amatu pieejamību AST grupā. Šīs procedūras īstenošanas kārtību Komisija noteica ar 2004. gada 7. aprīļa lēmumu, kas piemērojams pirmajai atestācijas procedūrai attiecībā uz 2005. gadu, un ar 2006. gada 29. novembra lēmumu par atestācijas procedūru, kas iesākās 2006. gada 21. decembrī.
75 Attiecībā uz novērtēšanas procedūru, pirmkārt, jānorāda, ka VĪN 1. panta 2. punktā ir precizēts, ka novērtēšanas mērķis it īpaši ir novērtēt štata darbinieka efektivitāti, spējas un uzvedību darbā. Šajā punktā ir piebilde par to, ka nopelnu atzīme tiek piešķirta, pamatojoties uz katras daļas attiecīgo novērtējumu, kā norādīts ziņojuma paraugā, kas pievienots minētā VĪN II pielikumā. Šajā KAZ paraugā (skat. versiju, kas piemērojama novērtējumam par 2005. gadu, iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā Semeraro/Komisija) it īpaši iekļauta sadaļa “Potenciāls”, kuras nosaukums ir “Norāde, kas jāņem vērā Civildienesta noteikumu XIII pielikuma 10. panta 3. punktā noteiktajā atestācijas procedūrā” un kurā jānorāda konkrēto veicamo uzdevumu veids, štata darbinieka tā pienākumu daļa, kuru viņš velta šo uzdevumu veikšanai, un minētā štata darbinieka darba kvalitāte, veicot šos uzdevumus.
76 Tas ir Puterijas-de-Bukeleres 2005. un 2006. gada KAZ gadījums.
77 Otrkārt, 2006. gada 12. janvāra izdevumā Administratīvā informācija Nr. 1‑2006 attiecībā uz 2006. gada novērtējumu, par ko ir runa šajā lietā, attiecībā uz sadaļu “Potenciāls” ir norādīts:
“Šī sadaļa ir jāaizpilda atestācijas un sertifikācijas procedūru ietvaros. Novērtētājs to aizpilda tikai tad, ja attiecīgā amata izpildītājs to skaidri lūdzis savā pašnovērtējumā (ar krustiņu atzīmējamā ailē).”
Sadaļa par potenciālu ir grozīta. Tagad novērtētājam ir saraksts ar A* vai B* kategorijas pienākumu veidiem. Viņš atzīmē, kuri uzdevumi attiecas uz augstāku kategoriju, un novērtē attiecīgā amata izpildītāja darbību, kas saistīta ar šiem uzdevumiem, kā arī tā snieguma kvalitāti šo uzdevumu veikšanā.
[..]
Turpmāk apstiprinātājs norāda, vai štata darbinieks ir pierādījis savu potenciālu veikt augstākai kategorijai atbilstošas funkcijas.
NB: B*, C* un D* kategorijas ierēdņu uzmanība vērsta uz to, ka iepriekšējā ziņojuma pārstrādāšana neattiecas uz sadaļu “Potenciāls”, kas izveidota atestācijas un sertifikācijas procedūras vajadzībām. Piekrītot pārstrādāšanai, jūs atsakāties no tā, ka tiek novērtēts jūsu potenciāls par 2005. gadā veikto darbu.”
78 No VĪN un Administratīvās informācijas Nr. 1‑2006 izriet, ka štata darbinieka, kurš vēlas pildīt augstākas kategorijas darba pienākumus, KAZ sadaļa “Potenciāls” pēc būtības paredzēta, lai iegūtu novērtējumu par tiem uzdevumiem, kuri attiecas uz augstāku kategoriju un kurus ikdienas darbā patiešām veic minētais ierēdnis, laikposmā, uz kuru attiecas KAZ, un lai ierēdni varētu atestēt.
79 Ņemot vērā novērtējuma priekšmetu saistībā ar ierēdņa potenciālu, proti, to viņa darbības daļu un tā darba kvalitāti, kas attiecināma uz augstāku kategoriju un ko viņš patiešām veicis laikposmā, par kuru sagatavots KAZ, šķiet, ka minētais novērtējums ir neatņemama [KAZ] daļa, kura mērķis ir novērtēt ierēdņa profesionālo pieredzi un nopelnus, kas parādās vismaz viņa novērtējumā tajā pašā laikposmā.
80 Tādējādi jākonstatē, ka iestādes, kuras novērtēšanas procedūras ietvaros ir pilnvarotas novērtēt ierēdņa nopelnus no dažādo KAZ sadaļu skatupunkta, proti, novērtētājs un apstiprinātājs, ja vien eventuāli neiesaistās apelācijas instances novērtētājs, ir tās, kuras ir pilnvarotas novērtēt arī to ierēdņu “potenciālu”, kuri lūdza, lai uz potenciālu attiecināmo sadaļu aizpildītu novērtētājs.
81 Attiecībā uz atestācijas procedūru jāatgādina, ka 2004. gada 7. aprīļa lēmuma par atestācijas procedūru 2005. gadam, kuru Civildienesta tiesa atzina par piemērojamu šīs lietas faktiskajiem apstākļiem, 4.–8. pantā paredzēti četri posmi.
82 No šiem noteikumiem izriet, ka iecēlējinstitūcija pēc tam, kad pirmajā posmā ir noteikusi amatu skaitu, ko nākamajā gadā var piešķirt atestētajiem ierēdņiem (4. pants), un pēc tam, kad otrajā posmā ir izveidots un publicēts to ierēdņu saraksts, kuri pieteikuši savu kandidatūru, kuri pielaisti atestācijas procedūrai un kuri atbilst nosacījumiem attiecībā uz apmācības līmeni un darba stāžu (5. pants), trešajā posmā izveido otru kandidātu sarakstu, kurā kandidāti tiek sadalīti pēc vairākiem kritērijiem (6. pants), lai ceturtajā posmā izveidotu to ierēdņu sarakstu, kuri drīkst pieteikt savu kandidatūru uz vakantajiem amatiem, ko var piešķirt asistentu funkciju grupā (7. pants).
83 Iedalījuma kritēriji atbilstoši 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 6. panta 1. punktam ir, pirmkārt, apmācības līmenis, kā arī darba stāžs C vai D grupas karjerā, kas jau ir ņemta vērā, lai pielaistu procedūrai, un, otrkārt, pieredze un nopelni, kas novērtēti, pamatojoties uz pieejamajiem KAZ.
84 Par šo kritēriju vērtību un izvērtēšanu, par ko atbilstoši 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 6. panta 2. punktam līdz 2004. gada 31. decembrim bija jālemj iecēlējinstitūcijai, iecēlējinstitūcija – pēc 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 9. pantā paredzētās komitejas vienprātīga atzinuma – pieņēma 2005. gada 11. maija lēmumu par 2005. gada atestācijas iedalījuma kritērijiem (2005. gada 20. maija Administratīvā informācija Nr. 33‑2005).
85 Pirmkārt, attiecībā uz iedalījuma kritēriju vērtību iecēlējinstitūcija 2005. gada 11. maija lēmumā norādīja, ka tā ierēdņa potenciāls, kurš ir pielaists atestācijas procedūrai, lai pildītu B* kategorijas funkcijas, bija jāņem vērā pieredzes kritērija ietvaros, precizējot, ka šim potenciālam bija jābūt atzītam ierēdņa 2004. gada KAZ.
86 Otrkārt, attiecībā uz iedalījuma kritēriju izvērtēšanu iecēlējinstitūcija tajā pašā lēmumā norādīja, ka tā rīkosies divos posmos. Vispirms tā izveidos prioritāšu sagatavojošos sarakstus, no kuriem viena pamatā būtu darba stāža un nopelnu kritēriji, un otra – apmācības līmeņa un sasniegumu kritērijs. Lai nodalītu ex aequo katrā no šiem sarakstiem, iecēlējinstitūcija precizēja, ka tā ņems vērā pakāpi, apsvērumus par iespēju vienlīdzību un, visbeidzot, KAZ informāciju par ierēdņa potenciālu uzņemties B* kategorijas funkcijas. Otrkārt, iecēlējinstitūcija atestācijas procedūras vajadzībām izveidos to ierēdņu sarakstu, kuriem atļauts pieteikt savu kandidatūru vakantajiem amatiem.
87 No Komisijas 2004. gada 7. aprīļa lēmuma un iecēlējinstitūcijas 2005. gada 11. maija lēmuma izriet, ka atestācijas procedūras ietvaros iecēlējinstitūcija nebija kompetenta veikt to ierēdņu potenciāla novērtēšanu, kuri bija atestācijas procedūras kandidāti. Ne vien potenciāls nebija nosacījums, lai pielaistu atestācijas procedūrai, bet arī jānorāda, ka iecēlējinstitūcija katra ierēdņa potenciālu ņem vērā tikai procedūras ceturtajā posmā, kad iecēlējinstitūcija izveido to ierēdņu sarakstu, kuri var pieteikties uz vakantajiem amatiem asistentu amatu grupā, lai nodalītu ex aequo abos sagatavojošos sarakstos, kas izveidoti uz darba stāža, nopelnu un apmācības līmeņa pamata. Tomēr pat tad, ja iecēlējinstitūcija ņem vērā ierēdņu potenciālu uzņemties augstākas kategorijas funkcijas, tā pati nekādā veidā neveic minētā potenciāla novērtēšanu, bet pamatojas uz informāciju, kas sniegta atbilstošajā KAZ sadaļā par iepriekšējo gadu.
88 Nevienā abu lēmumu punktā nav minēts, ka iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu par to ierēdņu potenciāla novērtēšanu, kuri pieteikuši savu kandidatūru atestācijas procedūrai, kura būtu atšķirīga un kura norisinātos pirms iecēlējinstitūcija ņem vērā informāciju, kas iekļauta viņu KAZ sadaļā “Potenciāls”, nolūkā izveidot to ierēdņu sarakstu, kuriem atļauts pieteikt savu kandidatūru uz vakantajiem amatiem, ko atbilstoši 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 7. pantam var piešķirt asistentu funkciju grupai.
89 Turklāt šī interpretācija atbilst sistēmas ekonomijai, kuras mērķis ir nodrošināt, lai saistībā ar jauno karjeras struktūru, kuras pamatā ir divas funkciju grupas, tiem ierēdņiem, kuri ievirzīti karjerā ar paaugstinājuma amatā iespējām līdz noteiktai pakāpei, nodrošinātu iespēju bez ierobežojumiem pievienoties asistentu grupai, izmantojot it īpaši atestācijas procedūru, kuras pamatā ir novērtējums, ko novērtēšanas procedūras gaitā veic novērtētājs un apstiprinātājs, ar atrunu par varbūtēju apelācijas instances novērtētāja iesaistīšanos.
90 Lai gan sadaļai “Potenciāls” ir ietekme atestācijas procedūras ietvaros, tā ir iekļauta ierēdņu novērtēšanā. Minēto sadaļu tāda noteikuma trūkuma dēļ, kurā skaidri norādīts, ka tā attiecas uz novērtēšanu, kas jāveic atestācijas procedūrā, nevar nošķirt no novērtēšanas procedūras, kā to izdarīja Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā, lai to nodotu tikai iecēlējinstitūcijas kompetencē atestācijas procedūras ietvaros.
91 Tādējādi no sistēmas izriet, ka potenciāls, kurš jāatzīst iepriekš, tāpat kā lato senso nopelni, ir cieši saistīts ar ierēdņa novērtēšanu, un tā sekas atbilstoši 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 6. pantam var būt tāda ierēdņa lietderīga iedalījuma neesamība, kurš vēlas veikt funkcijas, kas atbilst augstākai kategorijai nekā tā, kuras funkcijas viņš var veikt, un kura potenciālu iepriekš KAZ nav atzinušas personas, kuras pilnvarotas veikt tā novērtējumu.
92 Turklāt jākonstatē, ka novērtētājs kā štata darbinieka nodaļas vadītājs un iestāde, kurai jāveic ierēdņa novērtēšana, spēj labāk novērtēt to, kā ierēdnis, par kuru sniegts novērtējums, veic funkcijas, kas attiecas uz kategoriju, kas augstāka nekā tā, kurā dien ierēdnis. Tas pats attiecas uz apstiprinātāju, kā arī apelācijas instances novērtētāju. Patiešām, nosakot ierēdņa potenciālu veikt augstākas kategorijas funkcijas nekā tās, kurā dien ierēdnis, tas noteikti jāizvērtē in concreto attiecībā uz šī ierēdņa faktiski veiktajiem uzdevumiem un veidu, kā viņš tos veic.
93 Šī interpretācija ir nostiprināta, norobežojot attiecīgās Apvienotās novērtējumu komitejas un Apvienotās atestācijas komitejas kontroles piemērošanas jomas.
94 Apvienotā novērtējumu komiteja ir kompetenta nodrošināt, ka KAZ ir izveidoti godīgi, objektīvi un atbilstoši 43. panta VĪN, neaizvietojot novērtētājus un apstiprinātājus, kuri veic konkrētu novērtēšanu, kas atspoguļota dažādās KAZ sadaļās (skat. it īpaši 43. panta VĪN 9. panta 4. punktu).
95 Turpretī attiecībā uz Apvienoto atestācijas veikšanas komiteju vispirms jākonstatē, ka atbilstoši 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 6. panta 2. punktam tā sniedz atzinumu iecēlējinstitūcijai lēmuma pieņemšanai attiecībā uz to kritēriju vērtību, kuri saistīti ar apmācības līmeni, darba stāžu C un D karjeras grupā, ar pieredzi un nopelniem, kuri novērtēti, pamatojoties uz pieejamajiem KAZ un šo kritēriju izvērtēšanu. Turklāt minētā lēmuma 9. panta 7. punktā precizēts, ka katra gada sākumā minētā komiteja pieņem atzinumu par pēdējās atestācijas norisi un var šo atzinumu papildināt ar ieteikumiem, tostarp attiecībā uz vērtību un izvērtēšanu. Tālāk attiecībā uz iepriekš minētajā 82. punktā norādītās procedūras otro posmu 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 5. panta 3. punktā paredzēts, ka ierēdņi, kuri uzskata, ka atbilst kritērijiem attiecībā uz apmācības līmeni un darba stāžu un kuri ir pieteikuši savu kandidatūru, bet nav iekļauti atestācijas procedūrai pielaisto ierēdņu sarakstā, var vērsties šajā komitejā. Visbeidzot, attiecībā uz procedūras trešo posmu 2004. gada 7. aprīļa lēmuma 6. panta 1.–4. punktā noteikts, ka pielaistie ierēdņi, kuri ir grupēti prioritārā secībā, ņemot vērā iepriekš minētos kritērijus, vērtību un izvērtēšanu, var vērsties Apvienotajā atestācijas veikšanas komitejā, ja viņi apstrīd iegūto punktu skaitu.
96 Tādējādi no šo noteikumu izklāsta var secināt, pirmkārt, ka Apvienotā novērtējumu komiteja ir kompetenta attiecībā uz ierēdņu nopelnu lato senso konkrētu novērtēšanu.
97 Otrkārt, no tā izriet, ka Apvienotā atestācijas komiteja ir kompetenta pārbaudīt to ierēdņu sūdzības, kuri nav iekļauti to ierēdņu sarakstā, kuri pieteikuši savu kandidatūru un nav iekļauti atestācijas procedūrai pielaisto ierēdņu sarakstā, kā arī tās sūdzības, kas it īpaši attiecas uz vērtību, kāda tiek piešķirta šī sprieduma 95. punktā norādītajiem kritērijiem, un to izvērtēšanu. Turpretī Apvienotā atestācijas komiteja nevar paplašināt savu kompetenci attiecībā uz dažādiem novērtējumiem vai vērtējumiem, kas norādīti dažādās KAZ sadaļās, ko var pārbaudīt tikai Apvienotā novērtējumu komiteja.
98 Visbeidzot, tas, ka Civildienesta noteikumu 43. pantā paredzēts, ka tikai AST funkciju grupas ierēdņu, sākot ar 4. līmeni, KAZ var iekļaut atzinumu, kurā, pamatojoties uz veikto sniegumu, ir norādīts, vai ieinteresētajai personai ir nepieciešamais potenciāls, lai uzņemtos administratora funkcijas, taču tajā skaidri nav precizēts, ka sadaļa par potenciālu jāaizpilda arī attiecībā uz C un D kategorijā dienējošiem ierēdņiem, kuri vēlas bez ierobežojumiem pievienoties AST funkciju grupai, nevar – kā nosprieda Civildienesta tiesa – radīt šādu kompetenci iecēlējinstitūcijai, kuras kompetencē ir atestācijas procedūra.
99 Šajā sakarā jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vispārīgajos īstenošanas noteikumos, kas pieņemti saistībā ar Civildienesta noteikumu 110. panta pirmo daļu, var noteikt administrācijai vadlīnijas attiecībā uz kritērijiem tās rīcības brīvības īstenošanā, vai precizēt neskaidro Civildienesta noteikumu punktu piemērošanas jomu (skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑75/89 Brems/Padome, Recueil, II‑899. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. šajā ziņā arī Pirmās instances tiesas 1993. gada 30. marta spriedumu lietā T‑4/92 Vardakas/Komisija, Recueil, II‑357. lpp., 44. punkts).
100 Šajā gadījumā jākonstatē – kā bija norādīts iepriekš šī sprieduma 3. un 7. punktā –, ka VĪN 1. panta 2. punktā ir precizēts novērtējuma priekšmets un norādīts uz II pielikumā pievienoto ziņojuma paraugu, kurā ir ietverta sadaļa “Potenciāls”. Šis pielikums, kas ir VĪN neatņemamam sastāvdaļa, izsaka likumdevēja gribu, lai to ierēdņu, kuri dien C un D kategorijā un kuri vēlas bez ierobežojumiem pievienoties AST funkciju grupai, potenciāls veikt šādas funkcijas tiktu atzīts iepriekš KAZ (skat. pēc analoģijas Tiesas 1973. gada 20. jūnija spriedumu lietā 80/72 Koninklijke Lassiefabrieken, Recueil, 635. lpp., 15. punkts).
101 No tā izriet, ka VĪN ir tikai administrācijas vadlīnijas, tās rīcības īstenošanā Civildienesta noteikumu 43. panta ietvaros attiecībā uz dažu to C un D kategorijas ierēdņu nopelnu lato senso definēšanu, kuri vēlas bez ierobežojumiem pievienoties AST funkciju grupai.
102 No visa iepriekš minētā izriet, ka Civildienesta tiesas pieņēmums, saskaņā ar kuru 2005. gada KAZ sadaļa “Potenciāls” ir no šī KAZ neatkarīgs lēmums, ir kļūdains, jo tā nepareizi nolēma, ka kompetentās iestādes šajā sakarā bija tās, kuras bija kompetentas attiecībā uz atestācijas procedūru. No tā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
Par lietas nodošanu otrreizējai izskatīšanai Civildienesta tiesai
103 Atbilstoši Tiesas Statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktam, ja apelācija ir pamatota, Pirmās instances tiesa atceļ Civildienesta tiesas lēmumu un pati pieņem lēmumu attiecīgā lietā. Tomēr tā nodod lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Civildienesta tiesā gadījumos, ja tiesvedības apstākļi neļauj Tiesai nākt klajā ar lēmumu.
104 Tā kā Civildienesta tiesa nav nospriedusi par Puterijas-de-Bukeleres pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka tiesvedības apstākļi neļauj Tiesai nākt klajā ar lēmumu un ka lieta jānosūta atpakaļ Civildienesta tiesai sprieduma taisīšanai par prasību.
105 Tā kā lieta ir jānodod atpakaļ Civildienesta tiesai, lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā apelācijas tiesvedībā, ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā F‑31/07 Putterie-De-Beukelaer/Komisija (Krājums, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp.);
2) nodot lietu otrreizējai izskatīšanai Eiropas Savienības Civildienesta tiesai;
3) atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 8. jūlijā.
[Paraksti]