VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2012. gada 29. novembrī (*)
Pagaidu noregulējums – Konkurence – Komisijas lēmums nosūtīt dokumentus valsts tiesai – Konfidencialitāte – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu – Fumus boni juris – Steidzamība – Interešu izsvēršana
Lieta T‑164/12 R
Alstom, Levallois‑Perret (Francija), ko pārstāv J. Derenne, avocat, kā arī N. Heaton, P. Chaplin un M. Farley, solicitors,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Antoniadis, N. Khan un P. Van Nuffel, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
National Grid Electricity Transmission plc, kas reģistrēta Londonā (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv A. Magnus, C. Bryant un E. Coulson, solicitors, kā arī J. Turner un D. Beard, QC,
persona, kas iestājusies lietā,
par pieteikumu apturēt Komisijas 2012. gada 26. janvāra lēmuma, kurš izklāstīts Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora vēstulēs D/2012/006840 un D/2012/006863, par atsevišķu dokumentu nosūtīšanu High Court of Justice (England & Wales) [Anglijas un Velsas Augstākajai tiesai], lai tie tiktu izmantoti par pierādījumiem pret prasītāju celtā prasībā, izpildi un par pieteikumu izdot rīkojumu par konfidencialitātes ievērošanu pagaidu noregulējuma tiesvedībā attiecībā uz dienesta noslēpumiem, kas ietverti prasītājas 2006. gada 30. jūnija atbildē uz paziņojumu par iebildumiem lietā COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas.
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
Ievada piezīmes
1 Areva T&D Holding SA, Areva T&D SA un Areva T&D AG ietilpa prasītājas – Alstom – grupā līdz 2004. gada 8. janvārim – dienai, kad Areva tās iegādājās. 2010. gada 7. jūnijā Areva tās nodeva tālāk prasītājai, kura tās pārdēvēja attiecīgi par T&D Holding (vēlāk pēc 2012. gada 30. un 31. marta iekšējām pārstrukturēšanām – par Alstom Holdings), Alstom Grid SAS un Alstom Grid AG. Šie trīs uzņēmumi šajā rīkojumā ir saukti par “Grid sabiedrībām” neatkarīgi no to mātessabiedrības.
Procedūra Komisijā un tiesvedība Eiropas Savienības tiesās
2 2006. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem lietā COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas (turpmāk tekstā – ““GIS” lēmums”), uz kuru, pirmkārt, prasītāja atbildēja 2006. gada 30. jūnijā (turpmāk tekstā – “prasītājas atbilde”) un, otrkārt, Areva un Grid sabiedrības kopīgi atbildēja tajā pašā dienā, kad prasītāja (turpmāk tekstā – “Areva un Grid sabiedrību atbilde”).
3 2007. gada 24. janvārī Komisija šajā lietā pieņēma Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, ar ko, konkrēti, piemēro sodu prasītājai, Areva un Grid sabiedrībām par to dalību aizliegtā vienošanās gāzes izolācijas slēgiekārtu tirgū. 2007. gada 18. aprīlī, pirmkārt, prasītāja un, otrkārt, Areva un Grid sabiedrības cēla prasību atcelt šo lēmumu.
4 2011. gada 3. marta spriedumā apvienotajās lietās T‑117/07 un T‑121/07 Areva u.c./Komisija (Krājums, II‑633. lpp.) Vispārējā tiesa samazināja prasītājai, kā arī Areva un Grid sabiedrībām piemēroto naudas sodu apmēru. Pirmkārt, Areva un, otrkārt, prasītāja un Grid sabiedrības iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu (apvienotās lietas C‑247/11 P un C‑253/11 P Areva/Komisija) attiecīgi 2011. gada 24. un 25. maijā.
Tiesvedība High Court of Justice (England & Wales)
5 2008. gada 17. novembrī National Grid Electricity Transmission plc (turpmāk tekstā – “NGET”) cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, konkrēti, pret prasītāju, Areva un Grid sabiedrībām High Court of Justice (England &Wales) [Anglijas un Velsas Augstākā tiesa] (turpmāk tekstā – “High Court”), pamatojoties uz to, ka cenas, ko NGET bija samaksājusi par gāzes izolācijas slēgiekārtām, kuras no 1988. līdz 2004. gadam pirktas no šajā aizliegtajā vienošanās iesaistītajām sabiedrībām, minētā pārkāpuma esamības dēļ esot bijušas pārmērīgas.
6 Minētajā tiesvedībā NGET lūdza paziņot prasītājas atbildi, kā arī Areva un Grid sabiedrību atbildi. High Court par šo lūgumu lēma 2011. gada 4. jūlija spriedumā; tad – izdevusi 2011. gada 11. jūlija rīkojumu (turpmāk tekstā – “rīkojums par konfidencialitāti”), ar ko izveido “konfidencialitātes loku”, kura mērķis bija aizsargāt konfidenciālo informāciju, kas ietverta dokumentos, kuri nodoti tiesvedības minētajā tiesā lietas dalībnieku rīcībā, – High Court 2011. gada 13. jūlija vēstulē lūdza, lai Komisija atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L1, 1. lpp.), 15. panta 1. punktam nosūta prasītājas atbildi, kā arī Areva un Grid sabiedrību atbildi. 2011. gada 25. jūlija vēstulē prasītāja un Grid sabiedrības sniedza Komisijai savus apsvērumus attiecībā uz High Court nosūtīšanas lūgumu.
7 2011. gada 28. oktobrī Komisija nosūtīja vēstuli High Court, informējot to par savu nodomu apmierināt High Court lūgumu, precizēdama, ka tai tomēr iepriekš par to jāinformē prasītāja un Grid sabiedrības. Tādējādi 2012. gada 26. janvāra vēstulē Komisija paziņoja šiem uzņēmumiem par savu lēmumu apmierināt High Court lūgumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kā arī par dokumentiem, ko tā paredzējusi nosūtīt, ja minētie uzņēmumi nepārsūdzēs šo lēmumu Vispārējā tiesā un pagaidu noregulējuma tiesnesim.
8 2012. gada 21. februārī prasītāja un Grid sabiedrības informēja Komisiju par savu nodomu celt prasību par šo lēmumu, kā arī iesniegt Vispārējās tiesas priekšsēdētājam pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
Tiesvedība
Pieteikums par pagaidu noregulējumu un pieteikums par daļēju atteikšanos no prasības
9 2012. gada 10. aprīlī prasītāja un Grid sabiedrības cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Ar atsevišķu dokumentu, kas datēts ar to pašu dienu, tās iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai tiktu apturēta apstrīdētā lēmuma izpilde saskaņā ar LESD 278. un 279. pantu.
10 Saņēmusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu, Komisija pieņēma zināšanai prasītājas un Grid sabiedrību iebildumu, ka – neraugoties uz to, ka ziņas, kas sniegtas saistībā ar tās paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.), bija izslēgtas no High Court lūguma piemērošanas jomas – atbilžu versijā, kuru Komisija bija paredzējusi nosūtīt High Court, šīs ziņas bija iekļautas. 2012. gada 26. aprīļa vēstulē Komisija informēja šos uzņēmumus, ka ir nolēmusi grozīt minētās versijas, svītrojot šīs ziņas.
11 2012. gada 10. maijā Komisija iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
12 2012. gada 21. maijā prasītāja un Grid sabiedrības iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā vēstuli, kurā to informēja, ka pēc Komisijas 2012. gada 26. aprīļa lēmuma Areva un Grid sabiedrību atbildes grozītā versija vairs nerada nevienu pietiekami būtisku problēmu un ka tādējādi Grid sabiedrības ir nolēmušas atteikties no pamattiesvedības un atsaukt savu pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Turklāt, pieņemot zināšanai Komisijas lēmumu, prasītāja grozīja savus prasījumus, ņemot vērā, ka atsevišķi tās prasības pamati un dokumenti, kas pievienoti prasītājas pieteikuma pamatojumam, bija zaudējuši nozīmi.
13 2012. gada 29. maijā Komisija iesniedza apsvērumus attiecībā uz pieteikumu par daļēju atteikšanos no prasības un attiecībā uz to, ka prasītāja ir grozījusi pieteikuma par pagaidu noregulējumu prasījumus.
14 2012. gada 13. jūnijā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pieņēma rīkojumu par lietas T‑164/12 R daļēju izslēgšanu no reģistra, lai no prasītāju saraksta izņemtu Grid sabiedrību nosaukumu. 2012. gada 10. jūlijā Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs ar rīkojumu arī svītroja Grid sabiedrību nosaukumu no prasītāju saraksta pamatlietā un piesprieda Komisijai atlīdzināt šo sabiedrību tiesāšanās izdevumus, kā arī vienu trešdaļu no tiesāšanās izdevumiem, kas Grid sabiedrībām radušies lietās T‑164/12 un T‑164/12 R.
NGET pieteikums par iestāšanos lietā un prasītājas lūgums ievērot konfidencialitāti
15 2012. gada 1. maijā NGET lietā T‑164/12 R iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā iespējamo Komisijas prasījumu atbalstam. 2012. gada 22. maija vēstulē Komisija informēja Vispārējās tiesas priekšsēdētāju, ka šajā ziņā tai nav iebildumu. 2012. gada 23. maijā prasītāja paziņoja savus apsvērumus par šo pieteikumu, kuros tā pēc būtības precizēja, ka neiebilst pret šo iestāšanos lietā. Ar atsevišķu dokumentu, kurš datēts ar to pašu dienu, prasītāja iesniedza lūgumu ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju un dokumentiem, kas iesniegti lietā T‑164/12 R. 2012. gada 6. jūnijā NGET iesniedza vēstuli, kurā norādīja, ka prasītāja savos apsvērumos attiecībā uz pieteikumu par iestāšanos lietā vienu no valsts tiesvedības aspektiem ir izklāstījusi nepareizi, un šajā saistībā atkārtoja to, cik svarīgi ir ļaut tai iestāties lietā, lai tā varētu sniegt Vispārējai tiesai skaidrojumu par tiesvedības High Court būtību un stāvokli.
16 2012. gada 10. jūlijā NGET iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam lietā T‑164/12, pret ko neiebilda nedz Komisija, nedz prasītāja. Tomēr prasītāja 2012. gada 7. augustā iesniedza lūgumu ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju un dokumentiem, kas iesniegti lietā T‑164/12.
17 Ar 2012. gada 4. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs apmierināja NGET lūgumu par iestāšanos lietā T‑164/12. 2012. gada 13. septembrī Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pieņēma rīkojumu, ar ko ļāva NGET iestāties lietā T‑164/12 R. Pagaidu noregulējuma tiesnesim nevērtējot lūguma ievērot konfidencialitāti pamatotību, dokumentu, kas iesniegti saistībā ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu, nekonfidenciālā versija, kuru bija sagatavojusi prasītāja, tika nosūtīta personai, kas iestājusies lietā, kura tika aicināta sniegt par to savus iespējamos apsvērumus.
18 2012. gada 27. septembrī persona, kas iestājusies lietā, iesniedza, pirmkārt, iestāšanās rakstu un, otrkārt, apsvērumus par prasītājas iesniegto lūgumu ievērot konfidencialitāti, kuros tā paziņoja, ka paļaujas uz Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz iespējamību veikt procesuālus pasākumus, kuri ļautu to uzklausīt saistībā ar šo problēmjautājumu. 2012. gada 8. oktobrī Vispārējās tiesas kanceleja izsniedza šos abus dokumentus prasītājai un Komisijai.
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Prasītājas prasījumi Vispārējās tiesas priekšsēdētājam būtībā ir šādi:
– izdot rīkojumu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa būs pieņēmusi nolēmumu par pamatprasību;
– izdot rīkojumu šajā tiesvedībā ievērot konfidencialitāti attiecībā uz dienesta noslēpumiem, kas ietverti tās atbildē;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Ņemot vērā to, ka prasītāja ir grozījusi prasījumus (skat. šī rīkojuma 12. punktu), jāuzskata, ka tā ir atteikusies no sava pieteikuma par pagaidu noregulējumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas sniegta saistībā ar paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos.
21 Komisijas, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējās tiesas priekšsēdētājam būtībā ir šādi:
– noraidīt pieteikumu par pagaidu noregulējumu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieteikumu izdot rīkojumu pagaidu noregulējuma tiesvedībā ievērot konfidencialitāti attiecībā uz dienesta noslēpumiem, kas ietverti prasītājas atbildē
22 2012. gada 10. maija apsvērumos Komisija pauž uzskatu, ka pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jānoraida kā nepieņemams tiktāl, ciktāl tā mērķis ir panākt, ka šīs tiesvedības gaitā tiek ievērota konfidencialitāte attiecībā uz dienesta noslēpumiem, kas ietverti prasītājas atbildē.
23 Šajā ziņā jānorāda, ka, pieteikums izdot rīkojumu šīs tiesvedības gaitā ievērot konfidencialitāti attiecībā uz dienesta noslēpumiem, kas ietverti prasītājas atbildē, var tikt saprasts vienīgi tādējādi, ka tas ir vērsts pret atbildētāju. Šajā lietā šādam pieteikumam nav nozīmes, jo Komisijas rīcībā ir apstrīdēto dokumentu konfidenciālā versija. Tomēr, ja prasītājai ar šo pieteikumu būtu bijis nodoms prasīt konfidencialitātes ievērošanu attiecībā pret iespējamo personu, kas iestāsies lietā, tad šis pieteikums būtu bijis priekšlaicīgs. Katrā ziņā jāatgādina – kā norādīts šī rīkojuma 17. un 18. punktā –, ka personai, kas iestājusies lietā, bija pieejama vienīgi dokumentu, kuri iesniegti saistībā ar šo pieteikumu, nekonfidenciālā versija.
Par pieteikumu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi
24 Kopā aplūkojot, pirmkārt, LESD 278. un 279. pantu un, otrkārt, LESD 256. panta 1. punktu, no tiem izriet, ka, ja attiecīgajos apstākļos pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata par vajadzīgu, viņš var izdot rīkojumu apturēt Vispārējā tiesā apstrīdētā akta izpildi vai noteikt nepieciešamos pagaidu pasākumus.
25 Vispārējās tiesas Reglamenta 104. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu ir jānorāda strīda priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesību pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt izpildi un noteikt citus pagaidu pasākumus, ja, ņemot vērā faktiskos un tiesību pamatus, to noteikšana sākotnēji šķiet pamatota (fumus boni juris) un tie ir jānosaka un jāīsteno steidzami, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu lietas dalībnieka, kurš tos prasa, interesēm pirms nolēmuma pieņemšanas par pamatprasību. Tāpat pagaidu noregulējuma tiesnesis, ja nepieciešams, arī izsver attiecīgās intereses (Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 23. februāra rīkojums lietā C‑445/00 R Austrija/Padome, Recueil, I‑1461. lpp., 73. punkts).
26 Veicot šo kopējo pārbaudi, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir plaša novērtējuma brīvība un viņš, ņemot vērā lietas īpatnības, var brīvi noteikt veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāpārbauda, kā arī šīs pārbaudes secību, jo nevienā tiesību normā tiesnesim nav paredzēts pienākums ievērot kādu iepriekš noteiktu analīzes sistēmu, saskaņā ar kuru būtu jāvērtē nepieciešamība noteikt pagaidu pasākumus (Tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 19. jūlija rīkojums lietā C‑149/95 P(R) Komisija/Atlantic Container Line u.c., Recueil, I‑2165. lpp., 23. punkts, un 2007. gada 3. aprīļa rīkojums lietā C‑459/06 P(R) Vischim/Komisija, Krājumā nav publicēts, 25. punkts).
27 Ņemot vērā lietas materiālus, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata, ka viņa rīcībā ir visas nepieciešamās ziņas, lai lemtu par šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, iepriekš neuzklausot lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus, tāpat arī nepieņemot procesa organizatoriskos pasākumus, kā lūdz persona, kas iestājusies lietā.
28 Tādos apstākļos kā šajā lietā vispirms ir jāizsver attiecīgās intereses.
Par interešu izsvēršanu
29 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dažādu attiecīgo interešu izsvēršana nozīmē, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis nosaka, vai lietas dalībnieka, kurš prasa noteikt pagaidu pasākumus, intereses panākt, ka šie pasākumi tiek paredzēti, ir vai nav pārākas par interesēm tūlītēji izpildīt apstrīdēto aktu; it īpaši tiesnesis pārbauda, vai iespējamā šī akta atcelšana, ko veiktu tiesa, kura izskata lietu pēc būtības, ļautu mainīt situāciju, ko būtu radījusi šī akta tūlītēja izpilde, un, otrādi, vai minētā akta izpildes apturēšana būtu šķērslis tā pilnīgai iedarbībai, ja prasība pamatlietā tiktu noraidīta (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 1989. gada 11. maija rīkojumu apvienotajās lietās 76/89 R, 77/89 R un 91/89 R RTE u.c./Komisija, Recueil, 1141. lpp., 15. punkts, un 2003. gada 26. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās C‑182/03 R un C‑217/03 R Beļģija un Forum 187/Komisija, Recueil, I‑6887. lpp., 142. punkts). Šajos apstākļos pagaidu noregulējuma tiesnesim var nākties arī ņemt vērā trešo personu intereses.
30 Konkrēti, attiecībā uz nosacījumu, ka juridiskajam stāvoklim, kas rodas ar rīkojumu par pagaidu noregulējumu, ir jābūt grozāmam, ir jānorāda, ka pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir tikai garantēt, ka nākotnē pieņemamais nolēmums pēc būtības ir pilnīgi efektīvs (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 27. septembra rīkojumu lietā C‑7/04 P(R) Komisija/Akzo un Akcros, Krājums, I‑8739. lpp., 36. punkts). Līdz ar to šī tiesvedība ir tikai papildu tiesvedība, salīdzinot ar pamattiesvedību, uz ko tā balstīta (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 12. februāra rīkojums lietā T‑228/95 R Lehrfreund/Padome un Komisija, Recueil, II‑111. lpp., 61. punkts), tādējādi pagaidu noregulējuma tiesneša pieņemtajam nolēmumam ir jābūt ar pagaidu raksturu tādā veidā, lai tas nevarētu nedz iepriekš noteikt nākotnē pieņemamo nolēmumu pēc būtības, nedz arī to padarīt iluzoru, atņemot tam lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 1991. gada 17. maija rīkojumu lietā C‑313/90 R CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑2557. lpp., 24. punkts, un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 12. decembra rīkojumu lietā T‑203/95 R Connolly/Komisija, Recueil, II‑2919. lpp., 16. punkts).
31 No tā katrā ziņā izriet, ka intereses, kuras aizstāv viens lietas dalībnieks pagaidu noregulējuma tiesvedībā, nav jāaizsargā, ja šis lietas dalībnieks prasa, lai pagaidu noregulējuma tiesnesis pieņemtu lēmumu, kuram ne vien nav tikai pagaidu rakstura, bet kura sekas arī būtu tādas, ka tas iepriekš noteiktu nākotnē pieņemamo nolēmumu pēc būtības un padarītu to iluzoru, atņemot tam lietderīgo iedarbību.
32 Šajā lietā Vispārējai tiesai saistībā ar pamatlietu būs jāpieņem nolēmums par to, vai apstrīdētais lēmums – ar kuru Komisija ir nolēmusi apmierināt High Court lūgumu paziņot tai prasītājas atbildi – ir jāatceļ tostarp tādēļ, ka ir pārkāpts dienesta noslēpums, kas aizsargāts LESD 339. pantā.
33 Pirmkārt, attiecībā uz interesēm, ko aizstāv persona, kas iestājusies lietā, ir jānorāda, ka iestāšanās rakstā tā vērš pagaidu noregulējuma tiesneša uzmanību uz to, ka saistībā ar iesaistīto interešu izsvēršanu ir jāparedz dažādās iespējas, kādas sniedz attiecīgi Vispārējās tiesas un High Court [tiesas sēžu] kalendāri.
34 Vispirms, gadījumā, ja pieteikums apturēt piemērošanu tiktu apmierināts, apstrīdētos dokumentus Komisija nenosūtītu High Court, kamēr Vispārējā tiesa nebūtu taisījusi spriedumu pamattiesvedībā. Persona, kas iestājusies lietā, uzskata – ja Vispārējā tiesa lemtu par labu Komisijai, bet taisītu spriedumu pēc tam, kad High Court būtu pieņēmusi savu nolēmumu, tad personas, kas iestājusies lietā, rīcībā vairs nebūtu dokumentu, kas ir noderīgi tās pieteikumam, un apturēšana sniegtu prasītājai ar tai labvēlīga galīga sprieduma sekām saistītās priekšrocības, bet Vispārējā tiesa būtu noraidījusi pamatprasību kā nepamatotu.
35 Tāpat gadījumā, ja tiktu noraidīts pieteikums par pagaidu noregulējumu, Komisija nosūtītu apstrīdētos dokumentus High Court, kura savukārt tos paziņotu “konfidencialitātes lokam”, kas izveidots ar 2011. gada 11. jūlija rīkojumu, lai tie tiktu ņemti vērā tiesvedībā par zaudējumu atlīdzību. Proti, persona, kas iestājusies lietā, uzskata, – ja Vispārējā tiesa lemtu par labu prasītājai, pirms savu nolēmumu būtu pieņēmusi High Court, tad nelikumīgi nosūtītā informācija tiktu izslēgta no valsts tiesvedības.
36 Tomēr jānorāda, ka persona, kas iestājusies lietā, neņem vērā citu gadījumu – kas ir būtisks attiecībā uz prasītājas aizstāvētajām interesēm –, ja pieteikums par pagaidu noregulējumu tiktu noraidīts un High Court pieņemtu nolēmumu, pirms Vispārējai tiesai būtu bijis pietiekami daudz laika pieņemt nolēmumu attiecībā uz pamata pieteikumu. Proti, šādā gadījumā spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, kļūtu iluzors un tam zustu lietderīgā iedarbība. Tādējādi šī pieteikuma noraidīšanas sekas būtu tādas, ka tas iepriekš noteiktu nākotnē pieņemamo nolēmumu pēc būtības saturu, proti, prasības atcelt tiesību aktu noraidīšanu.
37 Tātad attiecībā uz šī rīkojuma 30. un 31. punktā atgādināto judikatūru ir jānorāda, ka strīds par iestādes veiktu apstrīdēto dokumentu nosūtīšanu valsts tiesai, kas ir pieprasīta saistībā ar notiekošu tiesvedību, kā tas ir šajā lietā, var radīt šaubas par pie pagaidu noregulējuma tiesneša notiekošās pagaidu noregulējuma tiesvedības papildu raksturu.
38 Tomēr – tad, ja, pirmkārt, šis pieteikums tiktu apmierināts un, otrkārt, High Court spētu pieņemt nolēmumu, pirms Vispārējā tiesa pieņem savu nolēmumu pamattiesvedībā – persona, kas iestājusies lietā, nav pierādījusi, ka tā nevar aizsargāt savas intereses, prasītājas statusā High Court lūdzot apturēt tiesvedību par zaudējumu atlīdzību.
39 Turklāt šāda pieteikuma sekmes šķiet drīzāk iespējamas nekā tad, ja minēto apturēšanu būtu pieprasījusi prasītāja atbildētājas statusā High Court gadījumā, ja, pirmkārt, šis pieteikums tiktu noraidīts un tādējādi High Court tiktu nosūtīti dokumenti un, otrkārt, High Court spētu pieņemt nolēmumu, pirms Vispārējā tiesa pieņem savu nolēmumu pamattiesvedībā.
40 Otrkārt, saistībā ar Komisijas aizstāvētajām interesēm jānorāda, ka 2012. gada 10. maija apsvērumos Komisija pauž uzskatu, ka tā vēlas vienīgi saglabāt valstu tiesu kompetenci Savienības tiesību normu piemērošanā, nodrošinot šīm normām pilnīgu iedarbību un aizsargājot tiesības, kas tajās piešķirtas privātpersonām. Šajā ziņā tā precizē, ka iesaistītās intereses ir ne tikai to vienību intereses, kuras prasa atlīdzināt zaudējumus, kas tām nodarīti ar rīcību, kura var ierobežot vai izkropļot konkurenci, bet arī vispārējās intereses efektīvi piemērot Savienības tiesību normas konkurences jomā, jo prasības par zaudējumu atlīdzību valstu tiesās var būtiski sekmēt efektīvas konkurences saglabāšanu. Persona, kas iestājusies lietā, šajā ziņā piebilst, ka gan Komisija, gan Savienības tiesas ir atzinušas, ka ir svarīgi nodrošināt personām, kas cietušas no konkurences tiesību pārkāpumiem, iespēju celt prasības par zaudējumu atlīdzību un atsaukties uz tiesībām, kas tām piešķirtas Savienības tiesībās. Saistībā ar to Komisija norāda, ka 2009. gada 12. jūnija spriedumā, kurā it īpaši tika lemts par pieteikumu apturēt tiesvedību, ko iesniedza prasītāja un visi pārējie atbildētāji High Court attiecībā uz prasību atcelt “GIS” lēmumu, minētā tiesa īpaši uzsvēra nepieciešamību nenovilcināt pirmstiesas stadiju, kaut arī prasības joprojām bija izskatīšanā Vispārējā tiesā.
41 Attiecībā uz Savienības tiesību normu konkurences jomā efektīvu piemērošanu un, konkrētāk, attiecībā uz valsts procedūrām attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību, ja ar tiesvedības ātrumu saistītās intereses īpaši atbalsojas pagaidu noregulējuma tiesneša vērtējumā par interešu izsvēršanu, ir jākonstatē, ka Komisija – lai gan tā ir pārņēmusi High Court nostāju – tomēr nav iesniegusi Vispārējai tiesai pieteikumu par paātrināto procesu, kā aicināja darīt prasītāja, šajā pieteikumā paziņodama, ka vajadzības gadījumā tā neiebilstu. Tā kā atbilstoši Reglamenta 76.a pantam persona, kas iestājusies lietā, nevar iesniegt šādu pieteikumu, tas bija jādara Komisijai, ja šīs tiesvedības pabeigšanas ātrums bija izšķirošs apstāklis šīs iestādes nostājai.
42 Turklāt attiecībā uz šī rīkojuma 37.–39. punktā izklāstītajiem apsvērumiem par lietderīgās iedarbības saglabāšanu Vispārējās tiesas nolēmumam pamattiesvedībā un šīs lietas īpašajiem apstākļiem ir jānodrošina līdzsvars starp Savienības tiesību normu konkurences jomā efektīvu piemērošanu un pagaidu noregulējuma tiesvedības papildu rakstura ievērošanu. Turklāt tā netieši ir līdzīga izsvēršanai, kāda tika veikta, kad pieteikums par pagaidu noregulējumu – kurā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs bija aicināts izdot rīkojumu par, iespējams, konfidenciālas informācijas, kas bija Komisijas rīcībā, “pagaidu” izpaušanu – tika atzīts par nepieņemamu, jo rīkojums, ar ko šis pieteikums tiktu apmierināts, varētu jau iepriekš atņemt iedarbību vēlāk pieņemamajam nolēmumam pēc būtības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 23. janvāra rīkojumu lietā T‑607/11 R Henkel un Henkel France/Komisija, 23.–25. punkts).
43 Treškārt, 2012. gada 27. septembra iestāšanās rakstā persona, kas iestājusies lietā, ir uzsvērusi, ka pagaidu noregulējuma tiesnesim, izsverot intereses, ir jāņem vērā iebildumu stratēģija, ko prasītāja lieto, izmantodama novilcinošas procedūras, lai aizkavētu tiesvedības High Court virzību. Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka neviens no procesuālajiem dokumentiem, kurus persona, kas iestājusies lietā, uzskaitījusi kā daudzus šķēršļus tās prasībai par zaudējumu atlīdzību, nav kvalificēts kā tiesību ļaunprātīga izmantošana, kā to atzīst persona, kas iestājusies lietā. Tādējādi šīs procedūras ir vienīgi juridisko līdzekļu, kas nodoti lietas dalībnieka rīcībā tā tiesību aizsardzībai, izpausme. Kad šīs procedūras tika atzītas par nepamatotām, personas, kas iestājusies lietā, prasījumi tika apmierināti un tādējādi tiesvedība High Court turpinājās pienācīgi. Otrkārt, lai gan šī tiesvedība, pēc personas, kas iestājusies lietā, uzskatiem, bija pārmērīgi ilga, tomēr persona, kas iestājusies lietā, nav pierādījusi, ka tai šī ilguma dēļ būtu nodarīts tāds kaitējums, ka tās interesēm uzzināt apstrīdēto informāciju, pirms Vispārējā tiesa taisa spriedumu pamattiesvedībā, vajadzētu gūt pārsvaru pār interesēm saglabāt šī sprieduma lietderīgo iedarbību (skat. šī rīkojuma 37.–39. punktu).
44 Tādējādi Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, intereses, lai tiktu noraidīts pieteikums par pagaidu noregulējumu, ir jāpakārto prasītājas aizstāvētajām interesēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka, nosakot prasīto izpildes apturēšanu, vairākus gadus pastāvējis status quo tiktu vienīgi saglabāts ierobežotu laika posmu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu apvienotajās lietās RTE u.c./Komisija; skat. arī Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 16. novembra rīkojumu lietā T‑345/12 R Akzo Nobel u.c./Komisija, 29. punkts), neradot tādas neērtības, kas liktu nekavējoties izbeigt šo nogaidošo situāciju. Šajā ziņā jāpiebilst, ka prasītājai ir iebildumi tikai pret apstrīdēto dokumentu konfidenciālās versijas nosūtīšanu. Tādējādi tas, ka pieteikums apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi tiek apmierināts, nav šķērslis Komisijai pieņemt jaunu lēmumu, kas ļauj nosūtīt apstrīdēto dokumentu nekonfidenciālo versiju, gaidot, kamēr Vispārējā tiesa pamattiesvedībā būs pieņēmusi nolēmumu par prasību atcelt tiesību aktu. Tādējādi tiesvedība High Court zināmā mērā var turpināties.
Par steidzamību
45 Šķiet, ka ir steidzami jāaizsargā intereses, ko aizstāv prasītājs, ja prasītājam var tikt nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums tā pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidījuma gadījumā. Šajā ziņā prasītāja būtībā apgalvo, ka situāciju, kāda rastos, ja apstrīdētie dokumenti tiktu nosūtīti, vairs nevarētu grozīt. Pēc tam, kad konfidenciālā informācija būtu nosūtīta, šīs nosūtīšanas radītās sekas negrozītu arī vēlāka apstrīdētā lēmuma atcelšana, konkrēti, LESD 339. pantā aizsargātā dienesta noslēpuma pārkāpuma dēļ. Tādējādi, ja apstrīdētā informācija tiktu paziņota, pirms tiktu atrisināta pamatlieta, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā būtu tikai “tukša čaula”.
46 Vispirms jānorāda, ka attiecībā uz strīda par konfidenciālo dokumentu nosūtīšanu specifiskumu pagaidu noregulējuma tiesvedībā (skat. šī rīkojuma 37. punktu) un šīs lietas īpašajiem apstākļiem (skat. šī rīkojuma 38. un 39. punktu) pietiek izvērtēt kaitējuma – kas šajā gadījumā prasītājai nodarīts ar pašu apstrīdētās informācijas nosūtīšanas faktu – smagumu un neatgriezeniskumu attiecībā pret prasītājas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
47 Jākonstatē, ka tad, ja, pirmkārt, šis pieteikums tiktu noraidīts un Komisija nosūtītu dokumentus High Court un, otrkārt, High Court pieņemtu nolēmumu, pirms Vispārējai tiesai būtu bijis pietiekami daudz laika pieņemt nolēmumu attiecībā uz prasību pamattiesvedībā par iespējamo informācijas nosūtīšanas nelikumīgumu, prasītājai piemītošajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā būtu zudusi jēga.
48 Ir interesanti piebilst, ka persona, kas iestājusies lietā – kura savā pieteikumā par iestāšanos lietā ir tieši precizējusi, ka spēj sniegt Vispārējai tiesai skaidrojumu par [šīs personas] Apvienotajā Karalistē celtās prasības raksturu un statusu –, pirmkārt, savā 2012. gada 6. jūnija vēstulē norāda, ka High Court nav jāgaida Tiesas nolēmums apelācijas lietās par Vispārējās tiesas spriedumiem, kas taisīti, pamatojoties uz prasībām, kuras celtas par “GIS” lēmumu, un, otrkārt, savā 2012. gada 27. septembra iestāšanās rakstā norāda – ir iespējams, ka Vispārējai tiesai vajadzēs vairāk laika, lai pieņemtu nolēmumus attiecībā uz prasību pamattiesvedībā, nekā High Court vajadzēs, lai pabeigtu valsts tiesvedību. Ievērojot šo informāciju, risks, ka valsts tiesa, ņemot vērā nosūtīto informāciju, pieņems nolēmumu, pirms Vispārējai tiesai būs iespēja pieņemt nolēmumu par šīs nosūtīšanas likumīgumu, šķiet ievērojams un nebūt ne hipotētisks.
49 Tādējādi, tā kā šī pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidījuma gadījumā Komisija nekavējoties nosūtītu apstrīdēto informāciju, varētu pastāvēt bažas par to, ka prasītājas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas paredzētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kura parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2010, C 83, 389. lpp.) 47. pantā, būtu apdraudētas, ja Komisijai būtu atļauts nosūtīt attiecīgo informāciju, pirms Vispārējā tiesa būtu pieņēmusi nolēmumu attiecībā uz prasību pamatlietā. Tādējādi, tā kā prasītājas pamattiesības var tikt būtiski un neatgriezeniski aizskartas – šajā nolūkā jāveic pārbaude attiecībā uz nosacījumu par fumus boni juris (attiecībā uz ciešo saikni starp šo pēdējo nosacījumu un steidzamības nosacījumu skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 8. aprīļa rīkojumu apvienotajās lietās T‑54/08 R, T‑87/08 R, T‑88/08 R un no T‑91/08 R līdz T‑93/08 R Kipra/Komisija, Krājumā nav publicēts, 56. un 57. punkts) –, šķiet, ir steidzami jānosaka prasītā izpildes apturēšana (skat. arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 31.–33. punkts).
Par fumus boni juris
50 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts tad, ja vismaz viens no prasītāja pamatprasības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem sākotnēji šķiet tāds, kam ir nozīme, un katrā ziņā nešķiet nepamatots, jo liecina par to, ka pastāv svarīgi juridiski jautājumi, kuru risinājums nav acīmredzams no paša sākuma un attiecībā uz kuriem tātad būtu jāveic padziļināta pārbaude, ko nevar veikt pagaidu noregulējuma tiesnesis, bet kas jāveic pamattiesvedībā, vai arī ja strīds starp lietas dalībniekiem liecina, ka pastāv nozīmīgas juridiskas pretrunas, kuru risinājums nav skaidrs no paša sākuma (skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 19. septembra rīkojumu lietā T‑52/12 R Grieķija/Komisija, 13. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 8. maija rīkojumu lietā C‑39/03 P‑R Komisija/Artegodan u.c., Recueil, I‑4485. lpp., 40. punkts).
51 Prasītāja, konkrēti, norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts, pirmkārt, LESD 339. pants, otrkārt, Komisijas Paziņojuma par Komisijas un valstu tiesu sadarbību [EKL] 81. un 82. panta piemērošanai (OV 2004, C 101, 54. lpp.) 25. punkts un, treškārt, LES 4. panta 3. punkts.
52 Šajā saistībā pēc būtības ir apstrīdēts tas, ka, nosūtot prasītājas atbildi tādā veidā, kā paredzējusi Komisija, būtu pārkāpts LESD 339. pants, jo High Court sniegtās garantijas nosūtītās informācijas konfidencialitātes aizsardzībai nenodrošinot tādu aizsardzības pakāpi, kāda izriet no minētās līguma par ES darbību normas.
53 Atgādinot tai noteikto pienākumu – kas precizēts Vispārējās tiesas 1996. gada 18. septembra spriedumā lietā T‑353/94 Postbank/Komisija (Recueil, II‑921. lpp., 90. punkts) – veikt visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai ar dokumentu nosūtīšanu valsts tiesai un nosūtīšanas gaitā šīs tiesības netiktu aizskartas, Komisija uzskata, ka no minētā sprieduma izriet, ka valsts tiesai ir jānodrošina nosūtītās informācijas konfidencialitāte un tādējādi Komisija izpilda šo pienākumu, ja, pirmkārt, norāda valsts tiesai dokumentus vai to daļas, kas ietver konfidenciālu informāciju vai komercnoslēpumus, un, otrkārt, pārliecinās, ka šī informācija tiek nosūtīta tikai tad, ja valsts tiesa sniedz konkrētas garantijas attiecībā uz savu spēju un vēlmi aizsargāt šīs informācijas konfidencialitāti.
54 Pirmkārt, attiecībā uz pirmo piesardzības pasākumu saistībā ar Komisijas norādi uz dokumentiem vai to daļām, uz ko attiecas konfidencialitāte vai komercnoslēpums, jāuzsver, ka šajā lietā Komisija nav uzskatījusi par nepieciešamu pārbaudīt šīs kvalifikācijas esamību pirms minētās informācijas nosūtīšanas, bet ir aprobežojusies ar norādi uz daļām, ko par konfidenciālām uzskata prasītāja. Šajā ziņā ir dīvaini, ka 2012. gada 10. maija apsvērumos Komisija atgriežas pie tā, ka atzīst šo statusu, jo vienkārši no fakta, ka tā valsts tiesai šo informāciju paziņo saskaņā ar piesardzības pasākumiem, kuri piemērojami ar LESD 339. pantu aizsargātās informācijas nosūtīšanai, varot secināt, ka minētie piesardzības pasākumi faktiski ietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā. Katrā ziņā, veicot šīs kvalifikācijas pārbaudi – ja tāda nepieciešama – tā detalizēti ir jāpārbauda; pagaidu noregulējuma tiesnesim šāda pārbaude nav jāveic.
55 Otrkārt, attiecībā uz konkrētajām garantijām, ko sniedz valsts tiesa, par kuru esamību Komisijai jāpārliecinās pirms minētās informācijas nosūtīšanas, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir aprobežojusies ar apgalvojumu, ka saskaņā ar tās viedokli rīkojums par konfidencialitāti ļauj aizsargāt visu konfidenciālo informāciju, kura ietverta dokumentos, kas pieprasīti saskaņā ar LESD 339. pantā noteiktajām garantijām. Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma neizriet neviens vērtējums attiecībā uz rīkojumā par konfidencialitāti paredzētās aizsardzības konkrētajām sekām saistībā ar pienākumu, kas noteikts LESD 339. pantā, atbilstoši interpretācijai judikatūrā.
56 Pirmkārt, jāmin, ka savos 2012. gada 10. maija apsvērumos Komisija norāda – valsts tiesa to informējusi, ka pieprasītie dokumenti tiek paziņoti, tikai ievērojot robežas, kādas ir “konfidencialitātes lokam”, kurš izveidots tiesvedībā High Court pēc saskaņošanas ar lietas dalībniekiem, un ka prasītāja apsvērumos, ko tā iesniegusi [Komisijai] 2011. gada 25. jūlijā, nav paudusi nekādas bažas attiecībā uz “konfidencialitātes loka” apjomu vai ar to saistītajiem noteikumiem. Tomēr fakts, ka lietas High Court dalībnieki, tostarp prasītāja, ir tikuši saistīti ar “konfidencialitātes loka” robežu definīciju, nedrīkst likt aizmirst to, ka 2011. gada 4. jūlija spriedumā (13. punkts) valsts tiesa ir īpaši minējusi iespējamību šiem lietas dalībniekiem iesniegt apsvērumus Komisijai par lēmuma – apmierināt vai neapmierināt pieteikumu nosūtīt attiecīgo informāciju – atbilstību. Turklāt no prasītājas 2011. gada 25. jūlijā nosūtītajiem apsvērumiem (34. punkts) izriet, ka prasītāja bija darījusi Komisijai zināmu, ka ir nepieciešams mainīt atsevišķu dokumentu saturu gadījumā, ja tiktu apmierināts High Court lūgums. Citiem vārdiem sakot, “konfidencialitātes loka” sastāvs acīmredzami radīja prasītājai grūtības, jo tā iebilda pret to, ka šajās robežās tiek paziņotas pieprasīto dokumentu konfidenciālās versijas. Tādējādi, ņemot vērā šādu ziņu esamību, ir iespējams, ka saistībā ar pamattiesvedību Vispārējā tiesa izskata jautājumu, vai nolūkā ievērot dienesta noslēpuma aizsardzību saskaņā ar LESD 339. pantu Komisijai nevajadzēja veikt citus piesardzības pasākumus papildus tiem, kas paredzēti apstrīdētajā lēmumā.
57 Otrkārt, no rīkojuma par konfidencialitāti analīzes, ko High Court paziņojusi Komisijai pieteikuma par apstrīdēto dokumentu nosūtīšanu pielikumā, izriet, ka “konfidencialitātes loku” – kura sastāvs nākotnē var tikt grozīts – veido liels skaits personu (šajā sarakstā ietverti 92 vārdi), kuras ieņem tik atšķirīgus amatus kā, piemēram, ārštata advokāts, štata juridiskais padomnieks (tādi, piemēram, ir divi personas, kas iestājusies lietā, darbinieki), sekretārs un pat datorists. Protams, uz visām šīm personām attiecas pienākums ievērot konfidencialitāti un, pēc personas, kas iestājusies lietā, uzskatiem, neviena no tām neveic komerciālas darbības. Tomēr attiecībā uz Savienības tiesību mērogā sāktajām pārdomām par advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzību un neatkarības nepieciešamību, kas ietver to, ka nepastāv nekādas darba tiesiskās attiecības, pat ja pastāv profesionālās deontoloģijas un disciplīnas pienākumi, pamattiesvedībā varētu tikt pamatoti izvirzīts jautājums – saskaņā ar ko, ņemot vērā šajā lietā pieprasītās informācijas izplatīšanas valsts mērogā noteikumus, kuri Komisijai bija zināmi, tai bija sīki jāpārbauda minētās garantijas konkrētā iedarbība uz dienesta noslēpuma aizsardzību un, iespējams, rezultātā jānoraida iesniegtais pieteikums par nosūtīšanu, ja pretējā gadījumā tiktu pārkāpts LESD 339. pants. Šajā ziņā jāpiebilst – lai pierādītu, ka paredzētā izpaušana nevar tikt pielīdzināta izpaušanai tiesvedības Apvienotajā Karalistē dalībniekiem, Komisija nevar aprobežoties ar apgalvojumu, ka “konfidencialitātes loka” mērķis ir ļaut advokātiem un lietas dalībniekiem iepazīties ar izpaustajiem dokumentiem, konkrēti, tāpēc, ka šī loka sastāvs nav negrozāms, tāpat arī tas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir advokāta statuss.
58 Ievērojot šos konstatējumus, nevar izslēgt, ka pamattiesvedībā tiesai, kas lietu izskata pēc būtības, ir jālemj par pārbaudes, kāda Komisijai jāveic, kad tā pārliecinās, ka konfidenciālā informācija tiek nosūtīta tikai tad, ja valsts tiesa sniedz konkrētas garantijas attiecībā uz savu spēju un vēlmi aizsargāt šīs informācijas konfidencialitāti, apjomu. Citiem vārdiem sakot, tiesai, kas lietu izskata pēc būtības, varbūt nāktos šaubīties par to, vai piesardzības pasākumi, kurus Komisija šajā lietā veikusi, lai izpildītu LESD 339. pantā paredzēto pienākumu, bija pietiekami vai arī tai vajadzēja sīkāk analizēt mehānismu, kuru valsts tiesa bija ierosinājusi, lai aizsargātu pieprasītās informācijas konfidencialitāti.
59 Turklāt, pat ja šie piesardzības pasākumi tiktu atzīti par principā piemērotiem šī pienākuma izpildei, ir jānorāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Postbank/Komisija ir precizēts – ir iespējams, ka, pat ja Komisija veica visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, trešo personu aizsardzība atsevišķos gadījumos varbūt nebija pilnībā nodrošināta. Vispārējā tiesa norāda, ka šādos izņēmuma gadījumos Komisija var atteikties paziņot dokumentus valstu tiesu iestādēm. Attiecībā uz faktiem šajā lietā iespējams, ka tiesai, kas lietu izskata pēc būtības, ir jānosaka, vai Komisija bija šādā situācijā.
60 Šī analīze rada jaunus tiesību jautājumus. Šajā ziņā jānorāda, ka gan savā 2011. gada 28. oktobra vēstulē (6. punkts), kas nosūtīta High Court, gan apstrīdētajā lēmumā (14. punkts) Komisija pati norāda, ka pieteikumam ir jauna pieteikuma raksturs, un ar to saistītos problēmjautājumus.
61 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka šajā lietā ir jāatrisina jauni tiesību jautājumi, kuri sākotnēji nešķiet neatbilstoši, bet kuru risinājums prasa padziļinātu pārbaudi saistībā ar pamattiesvedību. Tādējādi ir jāatzīst, ka pastāv fumus boni juris (skat. arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 44.–56. punkts).
62 No tā izriet, ka, tā kā šajā ziņā ir izpildīti visi nosacījumi, pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jāapmierina, nosakot pagaidu pasākumus, lai aizliegtu Komisijai nosūtīt apstrīdēto informāciju, kā paredzēts apstrīdētajā lēmumā.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠĒDĒTĀJS
nospriež:
1) apturēt Komisijas 2012. gada 26. janvāra lēmuma izpildi tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Alstom 2006. gada 30. jūnija atbildes uz paziņojumu par iebildumiem lietā COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas konfidenciālās versijas nosūtīšanu High Court of Justice (England & Wales) [Anglijas un Velsas Augstākā tiesa];
2) pārējā daļā pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;
3) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Luksemburgā, 2012. gada 29. novembrī.