Lieta T‑484/22
(publicēts izvilkumu veidā)
QN
pret
Eiropas Savienības Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā
Vispārējās tiesas (desmitā palāta) 2023. gada 22. novembra spriedums
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Pārklasificēšana – 2021. pārklasificēšanas gads – Lēmums neveikt pārklasificēšanu – Standarta reizināšanas likmes – PDNK 54. panta vispārīgie īstenošanas noteikumi – Iebilde par prettiesiskumu – Vienlīdzīga attieksme – Atbildība
1. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pārklasificēšana – Vispārīgo īstenošanas noteikumu pieņemšana – Administrācijas novērtējuma brīvība – Tiesiskās sekas
(Civildienesta noteikumu 6. panta 2. punkts, 45. pants un I pielikuma B punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 54. pants)
(skat. 40.–42. punktu)
2. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pārklasificēšana – Nosacījumi – Standarta reizināšanas likmju vidējās karjeras atbilstības noteikšanai ievērošana – Likmju mērķis – Piemērošana, lai noteiktu vidējo minimālo darba stāžu pakāpē – Pieņemamība – Nepieciešamība nodrošināt paralēlismu ar ierēdņu karjeras attīstību – Neesamība – Uz nopelniem balstītas pārklasificēšanas principa neievērošana – Neesamība
(Civildienesta noteikumu 6. panta 2. punkts, 45. pants un I pielikuma B punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 54. pants)
(skat. 43.–45., 53.–63., 66.–74., 88., 94.–103. punktu)
3. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pārklasificēšana – Eiropas Savienības Aģentūras lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu‑LISA) ieviestā sistēma – Nosacījumi – Vidējais minimālais darba stāžs pakāpē – Administrācijas novērtējuma brīvība piemērot nosacījumu – Ierobežojumi – Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana – Apjoms – Nepieciešamība piemērot nosacījumu visiem darbiniekiem, kuri ir tiesīgi uz pārkvalificēšanu, visās pakāpēs vai to nepiemērot nevienā pakāpē – Iespēja nepiemērot nosacījumu noteiktās pakāpēs, objektīvi pamatojot šo diferencēto piemērošanu
(Civildienesta noteikumu 6. panta 2. punkts, 45. pants, 110. panta 2. punkts un I pielikuma B punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 54. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1077/2011 20. pants un Regulas 2018/1726 28. panta 1. punkts)
(skat. 47.–49., 137.–148. punktu)
4. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pārklasificēšana – Salīdzinošs nopelnu izvērtējums – Pārklasificēšanas punktu piešķiršana – Administrācijas novērtējuma brīvība, pieņemot lēmumu par pārklasificēšanu
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 54. pants)
(skat. 110., 111. punktu)
5. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pārklasificēšana – Nosacījumi – Standarta reizināšanas likmju vidējās karjeras atbilstības noteikšanai ievērošana – Tāda darbinieka nepārklasificēšana, kurš nav sasniedzis vidējo minimālo darba stāžu pakāpē, bet saņēmis daudz punktu salīdzinošā nopelnu izvērtējumā – Samērīguma principa pārkāpums – Neesamība
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 54. pants)
(skat. 115.–119. punktu)
6. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pārklasificēšana – Nosacījumi – Tiesības uz pārklasificēšanu, pamatojoties uz divu gadu minimālo darba stāžu pakāpē – Nošķiršana no nosacījuma par minimālo darba stāžu pakāpē pirms iespējas tikt pārklasificētam
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 54. pants)
(skat. 125.–128. punktu)
Rezumējums
2019. gada 1. martā Eiropas Savienības Aģentūra lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu‑LISA) prasītāju QN pieņēma darbā kā pagaidu darbinieku saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. panta f) punktu un klasificēja viņu AD 9 pakāpē.
2021. gada februārī prasītājs kļuva tiesīgs uz pārklasificēšanu. Tomēr viņa vārds netika iekļauts ne pārklasificēšanai ieteikto darbinieku sarakstā, ne 2021. pārklasificēšanas gadā pārklasificēto darbinieku sarakstā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā ziņā eu‑LISA piemēroja Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) I pielikuma B punktā norādītās standarta reizināšanas likmes vidējās karjeras atbilstības noteikšanai, kas paredzētas tās pieņemtajos PDNK 54. panta vispārīgos īstenošanas noteikumos (turpmāk tekstā – “VĪN”) (1).
Vēlāk prasītājs cēla Vispārējā tiesā prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu un papildina judikatūru attiecībā uz standarta reizināšanas likmēm vidējās karjeras atbilstības noteikšanai saistībā ar pagaidu darbinieku pārkvalificēšanu, kā arī attiecībā uz iespēju izmantot šīs likmes, lai aprēķinātu vidējo darba stāžu pakāpē, kas piemērojams pirms pārklasificēšanas.
Vispārējās tiesas vērtējums
Par iespēju veikt pārklasificēšanu, piemērojot nosacījumu par vidējo minimālo darba stāžu pakāpē, kas aprēķināts, balstoties uz standarta reizināšanas likmēm
Iesākumā Vispārējā tiesa norāda, ka no VĪN izriet, ka lēmums par pārklasificēšanu ir atkarīgs, pirmkārt, no nopelnu salīdzinājuma un, otrkārt, no tā, ka administrācija ņem vērā gan attiecīgajā pārklasificēšanas gadā pieejamos budžeta līdzekļus, gan ievēro standarta reizināšanas likmes vidējās karjeras atbilstības noteikšanai, kas paredzētas VĪN II pielikumā (turpmāk tekstā – “noteikums par reizināšanas likmēm”).
VĪN nepārprotami ir paredzēts, kādā veidā jāpiemēro Civildienesta noteikumu I pielikuma B punktā noteiktās reizināšanas likmes, veicot pārklasificēšanu.
Proti, pirmkārt, VĪN ir noteikts, ka šīs likmes nedrīkst pārsniegt, atgādinot, ka tās piemēro uz pieciem gadiem periodiski no 2014. gada 1. janvāra. Otrkārt, pirms pārklasificēšanas augstākā pakāpē šīs likmes tiek pārrēķinātas vidējā darba stāžā katrā pakāpē. AD 9 pakāpei, kuras likme ir 25 %, šis vidējais darba stāžs ir četri gadi.
Turklāt no VĪN ietvertā noteikuma par reizināšanas likmēm kontekstuālās analīzes un tā, kādā veidā VĪN ir saistīti ar PDNK 54. pantu un atbilstošajām Civildienesta noteikumu normām, izriet, ka reizināšanas likmes, kas Civildienesta noteikumu I pielikuma B punktā izteiktas procentos, izmanto divos dažādos veidos. No vienas puses, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 6. panta 2. punktu tās izmanto, lai aprēķinātu ikgadējo vakanto amata vietu skaitu katrā pakāpē un tādējādi arī paaugstināšanas amatā iespējas. No otras puses, saskaņā ar VĪN 5. panta 8. punktu un II pielikumu tās izmanto, lai noteiktu vidējo minimālo darba stāžu katrā pakāpē, no kura ir atkarīga darbinieku pārklasificēšana.
Attiecībā uz noteikuma par reizināšanas likmēm, pirmkārt, no Civildienesta noteikumu 6. panta 2. punkta izriet, ka reizināšanas likmes ir rādītājs vidējās karjeras atbilstības noteikšanai un tās neskar uz nopelniem balstītas paaugstināšanas amatā principu. Tomēr šo likmju pārrēķināšana minimālajā vidējā darba stāžā attiecīgajā pakāpē ir vēl viens veids, kā regulēt vidējo ātrumu, ar kādu darbiniekus var pārklasificēt.
Turklāt pagaidu darbinieku pārklasificēšanai piemērojamie noteikumi nevar būt identiski tiem, kas attiecas uz ierēdņiem, jo pagaidu darbiniekiem nav tādu pašu tiesību uz karjeru savā iestādē kā ierēdņiem. Tādējādi atšķirībā no ierēdņiem, kuru nodarbinātības stabilitāte ir garantēta Civildienesta noteikumos, pagaidu darbiniekiem ir piemērojama īpaša kārtība, pamatojoties uz kuru ir noslēgts darba līgums ar attiecīgo iestādi.
Šajā ziņā nav nekādas pretrunas, ja attiecībā uz darbinieku pārklasificēšanu tiek paredzēts nosacījums nostrādāt savā pakāpē vidēji noteiktu gadu skaitu, it īpaši tāpēc, ka pat saistībā ar ierēdņu, kam ir tiesības veidot karjeru savā iestādē, paaugstināšanu amatā tam pieejamo amata vietu skaita ņemšana vērā neizslēdz vienlaicīgu nosacījuma par minimālo darba stāžu pakāpē piemērošanu.
Otrkārt, paredzot, ka reizināšanas likmes ir domātas, lai aprēķinātu to vakanto amata vietu skaitu katrai pakāpei, kas norādīts attiecīgās iestādes budžeta iedaļai pievienotajā štatu sarakstā, Civildienesta noteikumu 6. panta 1. un 2. punktā ir noteikta tieša saikne starp reizināšanas likmēm un attiecīgās iestādes budžetu. Tomēr tas, ka no šī teksta skaidri izriet, ka šīs likmes ir mehānisms, kas kalpo, lai regulētu karjeras attīstības ātrumu un budžeta līdzekļu piešķiršanu, neļauj secināt, ka, veicot darbinieku pārklasificēšanu, šo ātrumu var kontrolēt, tikai piemērojot pārklasificēšanas kvotas – pat orientējošas – bez iespējas noteikt vidējo minimālo darba stāžu pakāpē.
Par nosacījuma par vidējo minimālo darba stāžu pakāpē spēkā esamību, ņemot vērā uz nopelniem balstītas pārklasificēšanas principu
Vispārējā tiesa norāda, ka saskaņā ar PDNK 54. pantu pārklasificēšanai ir piemērojams uz nopelniem balstītas paaugstināšanas amatā princips, kas noteikts Civildienesta noteikumu 45. pantā, vienlaikus administrācijai ir arī uzlikts pienākums nepārsniegt reizināšanas likmes. Šī divkāršā prasība ir pārņemta VĪN.
Abi pārklasificēšanas parametri, proti, nopelnu salīdzināšana un vidējais minimālais darba stāžs pakāpē, nav tīri individuāli kritēriji, jo tie ir atkarīgi attiecīgi no citu šīs pakāpes kandidātu, kuriem ir tiesības uz pārklasificēšanu, nopelniem un darba stāža.
Turklāt šajā lietā eu‑LISA piemērotā metode parāda, ka kandidātu nopelni nosaka, pirmkārt, vidējā darba stāža pakāpē aprēķinu, jo šajā aprēķinā tiek ņemti vērā tikai visaugstāk klasificētie kandidāti, nepārsniedzot štatu sarakstā pieejamo amata vietu skaitu (turpmāk tekstā –“kandidāti, kuriem ir visvairāk nopelnu”), un, otrkārt, iespēju pārklasificēt kandidātus, kuriem ir visvairāk nopelnu un kuriem attiecīgā gadījumā individuālais darba stāžs pakāpē ir lielāks par piemērojamo vidējo darba stāžu.
Šī metode parāda, ka nopelnu salīdzināšana joprojām ir galvenais pārklasificēšanas kritērijs. Proti, tā tiek izmantota, lai klasificētu kandidātus pēc viņu nopelniem, un turpinājumā klasifikācijas secība nosaka, vai vidējais darba stāžs pakāpē neļauj pārklasificēt visu grupu vai daļu no tās. Citiem vārdiem, ja darbinieks ir viens no tiem, kuriem ir visvairāk nopelnu, bet viņš nav augstāk klasificēts, un ja viņa individuālais darba stāžs pakāpē ir lielāks par vidējo darba stāžu, viņu nevar pārklasificēt, ja, pirmkārt, kandidātiem, kuriem ir visvairāk nopelnu, visiem kopā nav šī vidējā darba stāža un ja, otrkārt, šajā grupā augstāk klasificēto darbinieku darba stāžs ir mazāks par vidējo darba stāžu. Šajā gadījumā šķērslis pakāpē pieredzējušākā darbinieka pārklasificēšanai ir tieši nopelni un nevis darba stāžs.
Tādējādi nosacījums par vidējo darba stāžu pakāpē nekādā veidā neapdraud to kandidātu pārklasificēšanu, kuriem ir visvairāk nopelnu.
Turklāt, pirmkārt, VĪN paredzētā nosacījuma par vidējo minimālo darba stāžu pakāpē mērķis ir saglabāt vidējo karjeru līdzvērtību, paredzot noteikumus par to, cik ātri aģentūra var pārklasificēt savus darbiniekus, kuriem ir visvairāk nopelnu. Otrkārt, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 6. panta 2. punktu tas, ka ierēdņu paaugstināšanas amatā ātrumu nosaka nosacījums par vidējo darba stāžu pakāpē, pamatojoties uz reizināšanas likmēm, neskar uz nopelniem balstītas paaugstināšanas amatā principu, un a fortiori tas ir attiecināms uz darbiniekiem, kuriem nav tādu pašu tiesību veidot karjeru kā ierēdņiem. Treškārt, nosacījums par vidējo minimālo darba stāžu pakāpē arī ir paredzēts, lai veicinātu mobilitāti starp aģentūrām, un tas ir to darbinieku interesēs, kuriem ir visvairāk nopelnu.