Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 16. maijā (1)
Apvienotās lietas C‑512/22 P un C‑513/22 P
Finanziaria d’investimento Fininvest S.p.A. (Fininvest)
pret
Silvio Berlusconi,
Eiropas Centrālo banku (ECB) (C‑512/22 P)
un
Marina Elvira Berlusconi, Pier Silvio Berlusconi, Barbara Berlusconi, Eleonora Berlusconi un Luigi Berlusconi kā Silvio Berlusconi tiesību pārņēmēji,
Silvio Berlusconi
pret
Finanziaria d’investimento Fininvest S.p.A. (Fininvest),
Eiropas Centrālo banku (ECB) (C‑513/22 P)
Apelācija – Direktīva 2013/36/ES – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Būtiskas līdzdalības iegūšanas izvērtējums – Regula (ES) Nr. 1024/2013 – Vienotais uzraudzības mehānisms – Eiropas Centrālās bankas pilnvaras – Iepriekšēja būtiska līdzdalība – Iebildumi pret finanšu sabiedrības Fininvest veiktas būtiskas līdzdalības iegūšanu Banca Mediolanum
1. Tiesas 2018. gada 19. decembra spriedumā Berlusconi un Fininvest (2) tika izskaidrota tiesas pārbaudes īstenošana pār Eiropas Centrālās bankas (turpmāk tekstā – “ECB”) lēmumiem administratīvajās procedūrās, kas uzsāktas, lai izvērtētu paziņojumus par būtiskas līdzdalības iegūšanu un atsavināšanu kredītiestādēs.
2. Pēc attiecīgā sprieduma Vispārējā tiesa ar 2022. gada 11. maija spriedumu (3) noraidīja prasību, kas bija celta par ECB 2016. gada 25. oktobra lēmumu (4), ar kuru ECB atteicās piekrist tam, ka S. Berluskoni un Finanziaria d’investimento Fininvest SpA (Fininvest) iegūst būtisku līdzdalību Banca Mediolanum SpA.
3. Šajās apvienotajās apelācijās Tiesai būs jāaplūko:
– būtiskas līdzdalības iegūšanas vai palielināšanas kredītiestādē jēdziens;
– būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūras piemērošana pirms vienotā uzraudzības mehānisma (turpmāk tekstā – “VUM”) spēkā stāšanās.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Šajā lietā piemērojamās Savienības normas būtībā saskan ar normām, kuras minēju secinājumos lietā C‑219/17 (5). Tādēļ atsaucos uz tām, bet nav nepieciešamības vēlreiz tās atkārtot.
5. Toreiz minētās normas bija:
– Direktīva 2013/36/ES (6);
– Regula (ES) Nr. 1024/2013 (7);
– Regula (ES) Nr. 468/2014 (8).
B. Valsts tiesības
6. Atsaucos arī uz Konsolidētā banku darbības likuma (9) pantiem un citām Itālijas tiesību normām, kuras minēju secinājumos lietā C‑219/17.
II. Fakti, tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
7. Tiesvedības rašanās fakti pārsūdzētā sprieduma 1.‑13. punktā ir izklāstīti šādi:
“Finanziaria d’investimento Fininvest SpA” (turpmāk tekstā – “Fininvest”) ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta pārvaldītājsabiedrība, kurā Silvio Berluskoni piederēja 61,21 % kapitāldaļu, pamatojoties uz līdzdalību četrās pārvaldītājsabiedrībās, kas dibinātas saskaņā ar Itālijas tiesībām.
Mediolanum bija biržā kotēta jaukta finanšu pārvaldītājsabiedrība, kurai līdz 2015. gada 30. decembrim pilnībā piederēja Banca Mediolanum SpA kapitāls.
Fininvest piederēja 30,1 % Mediolanum pamatkapitāla un Fin. Prog. Italia piederēja 26,5 % šīs sabiedrības pamatkapitāla.
Pēc tam, kad stājās spēkā Decreto Legislativo [53/2014 (10)], Banca d’Italia (Itālijas Banka) uzsāka procedūru, lai novērtētu prasītājus – Fininvest un S. Berluskoni – kā jauktu finanšu pārvaldītājsabiedrību kvalificētos akcionārus.
Ar 2014. gada 7. oktobra lēmumu Itālijas Banka atzina, ka S. Berluskoni vairs neatbilst nosacījumam par labu reputāciju, kas paredzēts decreto ministeriale 144/1998 [..], jo pēc Corte suprema di cassazione (Augstākā Kasācijas tiesa, Itālija) 2013. gada 1. augusta sprieduma Nr. 35729/13 viņš tika galīgi notiesāts par krāpšanu nodokļu jomā (turpmāk tekstā – “2014. gada 7. oktobra lēmums”).
Šā iemesla dēļ Itālijas Banka, pirmkārt, uzdeva apturēt prasītāju balsstiesības un atsavināt to Mediolanum kapitāldaļas, kas pārsniedz 9,99 %, un, otrkārt, noraidīja prasītāju lūgumu atļaut tiem iegūt būtisku līdzdalību minētajā iestādē.
Prasītāji 2014. gada 7. oktobra lēmumu apstrīdēja Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), kura ar 2015. gada 5. jūnija spriedumu prasību noraidīja.
2015. gada 30. decembrī, veicot apgrieztās apvienošanās darījumu, Mediolanum pārņēma tās meitasuzņēmums Banca Mediolanum.
2016. gada 3. martā Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) apmierināja prasītāju apelācijas sūdzību par Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) spriedumu un atcēla 2014. gada 7. oktobra lēmumu.
Pēc [..] minētās apvienošanās un [..] Consiglio di Stato (Valsts padome) 2016. gada 3. marta sprieduma Itālijas Banka un Eiropas Centrālā banka [..] atzina, ka saistībā ar šo būtisko līdzdalību ir nepieciešams jauns atļaujas pieprasījums saskaņā ar [..] Direktīvas 2013/36 [..] 22. un turpmākajiem pantiem, kā arī [TUB] 19. un turpmākajiem pantiem.
Itālijas Banka 2016. gada 14. jūlija vēstulē aicināja Fininvest 15 dienu laikā iesniegt pieteikumu atļaujas saņemšanai, lai varētu iegūt būtisku līdzdalību. Tā kā nekāds pieteikums noteiktajā termiņā netika iesniegts [..], Itālijas Banka 2016. gada 3. augustā nolēma uzsākt ex officio administratīvo procedūru pret Fininvest, pēc kuras saskaņā ar 15. panta 2. punktu Regulā [..] Nr. 1024/2013 [..] tā nosūtīja ECB ar 2016. gada 23. septembri datētu lēmuma priekšlikumu, kurā bija sniegts nelabvēlīgs atzinums par attiecīgās līdzdalības Banca Mediolanum ieguvēju labo reputāciju un aicinājums ECB iebilst pret līdzdalības iegūšanu.
Ar 2016. gada 25. oktobra Lēmumu [..] ECB iebilda pret prasītāju veikto Banca Mediolanum būtiskas līdzdalības iegūšanu, pamatojoties uz to, ka prasītāji neatbilda prasībai par labu reputāciju un ka pastāvēja nopietnas šaubas par viņu spēju nākotnē nodrošināt šīs finanšu iestādes pārdomātu un piesardzīgu pārvaldību [..].
Konkrēti, ECB saskaņā ar TUB 19. un 25. pantu un Ministrijas dekrēta Nr. 144, ar ko transponēta Direktīva 2013/36, 1. pantu atzina, ka, ņemot vērā to, ka S. Berluskoni, kas bija Fininvest lielākais akcionārs un faktiskais īpašnieks, bija netiešais Banca Mediolanum akciju daļas ieguvējs un ka viņš bija galīgi notiesāts ar četru gadu brīvības atņemšanas sodu par krāpšanu nodokļu jomā, nebija izpildīta prasība par labu reputāciju, kas ir izvirzīta būtiskas līdzdalības ieguvējiem transponētās Direktīvas 2013/36 23. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tā arī pamatojās uz to, ka S. Berluskoni ir izdarījis citus pārkāpumus un ka viņš, tāpat kā citi Fininvest vadības struktūru locekļi, ir bijis sodīts”.
8. Šo aprakstu var papildināt, pievienojot dažus faktiskos apstākļus, kurus izklāstīju secinājumos lietā C‑219/17:
– abu uzņēmumu valdes bija pieņēmušas lēmumu par “apgriezto apvienošanos”, Banca Mediolanum iegādājoties sabiedrību Mediolanum (11). Par šo apvienošanās projektu 2015. gada 26. maijā tika paziņots Itālijas Bankai, lai tā saskaņā ar TUB 57. pantu izsniegtu atļauju;
– ar 2015. gada 21. jūlija lēmumu Nr. 7969932/21 Itālijas Banka atļāva ierosināto apvienošanos. 2015. gada 23. jūlija vēstulē, kurā tika paziņots pieņemtais lēmums, tā apstiprināja savu 2014. gada 7. oktobra lēmumu, precizējot, ka tajā paredzētais atsavināšanas pienākums “attiecas uz Banca Mediolanum akcijām, kas apvienošanās rezultātā tiek nodotas [Fininvest] apmaiņā pret [sabiedrības] Mediolanum akcijām””.
9. 2016. gada 23. decembrī Fininvest un S. Berluskoni Vispārējā tiesā cēla prasību par ECB 2016. gada 25. oktobra lēmuma atcelšanu.
10. Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus iesniegt apsvērumus par iespējamām sekām, kas attiecībā uz šo lietu izriet no 2018. gada 19. decembra sprieduma lietā Berlusconi un Fininvest.
11. 2019. gada 21. janvārī, ņemot vērā šo Tiesas spriedumu, prasītāji izvirzīja deviņus jaunus atcelšanas pamatus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 84. pantu, par kuriem ECB un Eiropas Komisija pauda savus apsvērumus.
12. Prasītāji lūdza Vispārējai tiesai atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, pret ko ECB un Komisija iebilda.
13. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību par atcelšanu un piesprieda Fininvest un S. Berluskoni segt savus, kā arī atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus, bet Komisijai segt pašai savus tiesāšanās izdevumus.
III. Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
14. 2022. gada 22. jūlijā Fininvest un S. Berluskoni (12) iesniedza analoga satura apelācijas sūdzības par pārsūdzēto spriedumu.
15. Apelācijas sūdzībās Fininvest un S. Berluskoni lūdz:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– tā rezultātā atcelt ECB 2016. gada 25. oktobra lēmumu;
– pakārtoti, nodot lietu izskatīšanai Vispārējā tiesā;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, citustarp tos, kas radušies saistībā ar lietas izskatīšanu pirmajā instancē.
16. ECB un Komisija ir lūgušas Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības kā daļēji nepieņemamas vai neefektīvas un katrā ziņā kā nepamatotas, un, ja nepieciešams, aizstāt dažus pārsūdzētā sprieduma pamatus. Komisija pakārtoti lūdz noraidīt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Tās arī lūdz piespriest S. Berluskoni un Fininvest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17. Abas apelācijas sūdzības tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.
18. Tiesa nolēma, ka nav jārīko tiesas sēde un ir jāsniedz secinājumi par pirmo, otro un devīto apelācijas sūdzības pamatu.
IV. Apelācijas sūdzību pieņemamība
19. ECB iebilst, ka apgalvotā S. Berluskoni reabilitācija, par kuru ir lemts 2018. gada 11. maijā (13), ļautu viņam lūgt atkārtoti novērtēt labu reputāciju, kuras neesamība bija apstrīdētā lēmuma pamatā. No tā izriet, ka apelācijas sūdzību iesniedzējiem nav intereses panākt šā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.
20. Iebildumu nevar pieņemt, jo gan S. Berluskoni (tagad viņa mantiniekiem), gan Fininvest ir interese atcelt lēmumu un spriedumu, kas to apstiprina, kuru viņi uzskata par kaitējošu savām interesēm.
V. Sākotnējie apsvērumi: būtiskas līdzdalības iegūšanas vai palielināšanas jēdziens
21. Pirms sākt apelācijas pamatu analīzi, atgādināšu, ka būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūras mērķis ir nodrošināt, ka banku nozarē var strādāt tikai fiziskas vai juridiskas personas, kas neapdraud to labu funkcionēšanu.
22. Konkrētāk, novērtējuma mērķis ir pārbaudīt, vai potenciālajam ieguvējam ir laba reputācija un finanšu stabilitāte, kas ir nepieciešamas, lai iestāde, kuras līdzdalību ir paredzēts iegādāties, turpinātu atbilst prudenciālajām prasībām. Novērtējums palīdz arī novērst to, ka darījums tiktu finansēts ar līdzekļiem, kas iegūti ar nelikumīgām darbībām (14).
23. VUM regulas 2. panta 8. punktā ir atsauce uz Regulas (ES) Nr. 575/2013 (15) 4. panta 1. punkta 36. apakšpunktā ietverto “būtiskas līdzdalības” definīciju. Par šādu līdzdalību ir uzskatāma “tieša vai netieša līdzdalība uzņēmumā, kas ir 10 % vai vairāk no kapitāla vai balsstiesībām vai kas ļauj būtiski ietekmēt attiecīgā uzņēmuma vadību”.
24. Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punktā paziņošanas pienākums ir noteikts “[..] jebkura[i] fiziska[i] vai juridiska[i] persona[i] vai šād[ām] person[ām], kuras rīkojas saskaņoti (“potenciālais ieguvējs”), pieņemot lēmumu tieši vai netieši iegādāties būtisku līdzdalību kādā kredītiestādē vai arī tieši vai netieši turpināt palielināt šādu būtisku līdzdalību tiktāl, ka to turētā balsstiesību vai kapitāla daļa sasniegtu vai pārsniegtu 20 %, 30 % vai 50 % vai kredītiestāde kļūtu par to meitasuzņēmumu [..]” (16).
25. Lasot šīs normas kopā, ir secināms, ka “būtiska līdzdalība” ir tāda tieša vai netieša līdzdalība kredītiestādē:
– kas ir 10 % vai vairāk no kapitāla vai balsstiesībām vai
– kas ļauj būtiski ietekmēt attiecīgā uzņēmuma vadību vai
– kuras rezultātā kredītiestāde kļūst par potenciālā ieguvēja meitasuzņēmumu.
26. Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punktā ir noteikts pienākums paziņot par šāda veida līdzdalības iegādi kredītiestādē un par tādu tiek uzskatīts šādas būtiskas līdzdalības tieša vai netieša palielināšana, ja balsstiesību vai kapitāla daļa sasniegtu vai pārsniegtu 20 %, 30 % vai 50 %.
27. Būtiskas līdzdalības iegādes vai palielināšanas novērtējuma prasības ir noteiktas Direktīvas 2013/36 22.‑27. pantā. Valstu tiesiskajos regulējumos nevar noteikt stingrākas prasības (17).
28. Direktīvas 2013/36 23. pantā ir saskaņoti materiāltiesiskie kritēriji, lai izvērtētu būtiskas līdzdalības iegādi vai palielinājumu (18). Lai vienādotu dalībvalstu praksi, Eiropas uzraudzības iestādes 2016. gadā pieņēma kopīgas pamatnostādnes (19).
29. Procedūru šā veida atļauju piešķiršanai regulē VUM regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 6. panta 4. punkts un 15. pants, kurus papildina VUM pamatregulas 85.‑87. pants. Tiesa 2018. gada 19. decembra spriedumā Berlusconi un Fininvest veica rūpīgu šīs procedūras pārbaudi.
30. ECB ir ekskluzīva kompetence izvērtēt un lemt par būtiskas līdzdalības iegādi vai palielināšanu visās finanšu iestādēs, kas ir pakļautas vienotajam uzraudzības mehānismam (20), neatkarīgi no tā, vai līdzdalība ir vai nav būtiska, un tā, vai to tieši uzrauga ECB vai valstu iestādes.
VI. Pirmais apelācijas pamats
A. Lietas dalībnieku argumenti
31. Apelācijas sūdzību iesniedzēji apstrīd argumentus, ko Vispārējā tiesa norādījusi, lai noraidītu tajā izvirzīto pirmo atcelšanas pamatu. Tie formulē pirmo apelācijas pamatu sešās daļās, kas apzīmētas ar burtiem A, B, C, D, E un F un attiecas uz šādiem jautājumiem:
– kopīga kontrole, ko īsteno prasītājas pār Banca Mediolanum. Kļūdains seku vērtējums;
– Fininvest kvalificēšana par būtiskas līdzdalības īpašnieku Banca Mediolanum. Faktu sagrozīšana un acīmredzama tiesību kļūda;
– Vispārējās tiesas veiktā apstrīdētā akta autora pamatojuma aizstāšana ar savu pamatojumu. LESD 263. un 264. panta pārkāpums;
– būtiskas līdzdalības iegūšanas jēdziena izpratnes jauninājums. Valsts tiesību nepiemērošana;
– Vispārējās tiesas veikta Savienības tiesību aktos neparedzētas hipotēzes radīšana;
– netiešas būtiskas līdzdalības nošķiršana no tiešas būtiskas līdzdalības: Direktīvas 2013/36 22. panta un TUB 22. panta pārkāpums.
32. ECB un Komisija apstrīd apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentus un lūdz noraidīt minēto pamatu.
B. Juridiskais vērtējums
1. Apelācijas sūdzības pirmā un otrā daļa
33. Pirmā apelācijas sūdzības pamata A un B punktu pamatā ir šādi argumenti:
– Vispārējā tiesa (pārsūdzētā sprieduma 81. punkts) atzina, ka S. Berluskoni un Fininvest bija būtiska līdzdalība Banca Mediolanum, kas ļāva tiem kopīgi kontrolēt Mediolanum un Banca Mediolanum pirms apgrieztās apvienošanās darījuma;
– ņemot vērā šo premisu (proti, ja ir atzīta Fininvest kontrole pār Banca Mediolanum pirms apvienošanās), Vispārējā tiesa kļūdījās, novērtējot kāda fakta, ko tā pati bija atzinusi, sekas: ja kontrole pastāvēja jau pirms apvienošanās, ECB nevajadzēja uzsākt būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūru. Šāda būtiska līdzdalība jau bija pirms VUM normu spēkā stāšanās;
– Vispārējā tiesa uzskatīja (pārsūdzētā sprieduma 70. punkts), ka Fininvest un S. Berluskoni ar Fininvest starpniecību piederēja 30,16 % Mediolanum akciju, kurai savukārt pilnībā piederēja Banca Mediolanum akcijas. Tā uzskatīja arī (pārsūdzētā sprieduma 71. punkts), tā kā balsstiesību daļa, ko Fininvest varēja netieši izmantot ar Mediolanum starpniecību, bija lielāka par 20 % slieksni, Fininvest un līdz ar to S. Berluskoni netieši piederēja būtiska līdzdalība Banca Mediolanum;
– šiem konstatējumiem vajadzēja likt Vispārējai tiesai secināt, ka pēc apvienošanās un Consiglio di Stato (Valsts padome) 2016. gada 3. marta sprieduma nenotika [līdzdalības] iegūšana, jo Fininvest un S. Berluskoni jau bija būtiska līdzdalība Banca Mediolanum. ECB atļaujai tādējādi nebija nozīmes;
– neizdarot loģiskus secinājumus, kas izriet no faktu novērtējuma, Vispārējā tiesa pieļāva vairākas tiesību kļūdas;
– pārsūdzētā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka pēc 2014. gada 7. oktobra lēmuma (ar kuru Itālijas Banka apturēja prasītāju balsstiesības, atteicās izsniegt atļauju, kas ļautu tiem iegūt būtisku līdzdalību Mediolanum, un lika tiem atsavināt to Mediolanum akcijas, kuras pārsniedza 9,99 %), prasītāju netiešā līdzdalība vairs nebija uzskatāma par būtisku līdzdalību;
– šis secinājums ir kļūdains, jo būtiska līdzdalība saglabājas pilnībā, kamēr nenotiek akciju atsavināšana. Attiecībā uz balsstiesībām 2014. gada 7. oktobra lēmums tehniski nenozīmē šo tiesību apturēšanu, ņemot vērā TUB 24. pantu;
– pārsūdzētā sprieduma 73. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka pēc 2015. gada 30. decembrī notikušās apvienošanās, kas tika veikta, Mediolanum pievienojot Banca Mediolanum, Fininvest kļuva par tiešo 9,99 % Banca Mediolanum akciju īpašnieku;
– kā norāda apelācijas sūdzību iesniedzēji, arī šis secinājums ir kļūdains, jo Fininvest būtiska līdzdalība Mediolanum bija un visu laiku saglabājās tāda pati, proti, 30,16 % pamatkapitāla;
– pārsūdzētā sprieduma 76. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka pēc 2014. gada 7. oktobra lēmuma atcelšanas ar Consiglio di Stato (Valsts padome) 2016. gada 3. marta spriedumu Fininvest kļuva par tiešo 30,16 % Banca Mediolanum akciju īpašnieku;
– apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā šis konstatējums, kas izriet no iepriekšējiem diviem konstatējumiem, ir kļūdains. Atceļot 2014. gada 7. oktobra lēmumu ar 2016. gada 3. marta spriedumu, nekas nemainījās līdzdalības sākotnējā situācijā. Fininvest šā sprieduma rezultātā nebūtu atguvusi 30,16 % līdzdalību Banca Mediolanum, kuru nekad nebija zaudējis. Šis spriedums ir neitrāls attiecībā uz līdzdalības apmēru;
– īsumā, Fininvest 30,16 % līdzdalība nekad nav samazinājusies uz 9,99 (ar Itālijas Bankas lēmumu) un nekad nav atkārtoti kļuvusi par būtisku līdzdalību (pēc Valsts padomes sprieduma). Tā vienmēr ir bijusi būtiska līdzdalība 30,16 % apmērā.
34. Uzskatu, ka šī kritika ir pamatota, jo, ņemot vērā Vispārējās tiesas faktu izklāstu, tai bija jāatzīst, ka ECB nevarēja uzsākt būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūru.
35. Mana viedokļa pamatā ir VUM regulas 15. pants un Direktīvas 2013/36 22. pants. Tajos abos ir noteikta ECB kontrole pār būtiskas līdzdalības iegūšanu vai palielināšanu no VUM spēkā stāšanās brīža, kas notika 2014. gada 4. novembrī.
36. Tomēr šī kontrole neattiecas uz būtiskām līdzdalībām, kuras varētu saukt par “vēsturiskām”, proti, kuras pastāvēja pirms šī datuma. Ja vēsturiska būtiska līdzdalība finanšu iestādē saglabājas, bet nepalielinās, ECB kontrole uz to neattiecas.
37. Tieši šis ir galvenais arguments, uz kuru apelācijas sūdzību iesniedzēji atsaucas, pamatoti norādot, ka Vispārējā tiesa nav izdarījusi atbilstošus secinājumus no konstatējuma, ka S. Berlusconi un Fininvest līdzdalība Mediolanum un ar tās starpniecību – Banca Mediolanum bija vēsturiska būtiska līdzdalība pirms VUM stāšanās spēkā, kas bija saglabājusies nemainīga.
38. Vispārējās tiesas ieskatā šo vēsturisko līdzdalību ietekmēja trīs notikumi, proti: a) 2014. gada 7. oktobra lēmums, ar kuru S. Berluskoni un Fininvest tika uzdots atsavināt Mediolanum akcijas, kas pārsniedza 9,99 %, b) 2015. gada 30. decembrī Mediolanum pievienojot Banca Mediolanum, Fininvest kļuva par tiešo 9,99 % Banca Mediolanum akciju īpašnieku; un c) 2014. gada 7. oktobra lēmuma atcelšana, kas tika noteikta Consiglio di Stato (Valsts padome) 2016. gada 3. marta spriedumā, saskaņā ar kuru Fininvest un S. Berluskoni atkal pilnībā varēja rīkoties ar savām akcijām Banca Mediolanum.
39. Saistībā ar apvienošanos Vispārējā tiesa atzina, ka S. Berluskoni vienmēr piederēja līdzdalība Banca Mediolanum, “vispirms ar Fininvest starpniecību un pēc tam – ar Mediolanum starpniecību” (21). Tomēr tā papildus norāda, ka apgrieztas apvienošanās darījuma dēļ esot mainīta būtiskās līdzdalības juridiskā struktūra un tādēļ ECB pamatoti bija tiesības kvalificēt šo darījumu kā [būtiskas līdzdalības] iegūšanu, “lai gan prasītāju būtiskās līdzdalības apmērs nav mainījies salīdzinājumā ar to, kas tiem piederēja iepriekš ar Mediolanum starpniecību” (22).
40. Kā paudīšu, iztirzājot šā pamata piekto daļu, pārsūdzētajā spriedumā izmantotā pieeja, kuras pamatā ir līdzdalības juridiskās struktūras izmaiņu jēdziens, man nešķiet pareiza.
41. Manuprāt, pareizs nav arī Vispārējās tiesas viedoklis par sekām, kādas ir 2014. gada 7. oktobra lēmumam, konkrētāk, attiecībā uz Fininvest un S. Berluskoni būtiskas līdzdalības Banca Mediolanum samazināšanu līdz 9,99 %.
42. Ar tās 2014. gada 7. oktobra lēmumu Itālijas Banka tiešām lika Fininvest atsavināt tās Mediolanum akcijas, kas pārsniedza 9,99 %. Atsavināšana bija jāīsteno 30 mēnešu laikā no trasta izveides to pārdošanai. Tomēr akciju atsavināšana nenotika, jo Consiglio di Stato (Valsts padome), pirmkārt, uzdeva apturēt Itālijas Bankas lēmuma izpildi un pēc tam 2016. gada 3. marta spriedumā to atcēla ar ex tunc iedarbību.
43. No šo darbību secības izriet, ka akcijas, kas atbilst Fininvest līdzdalībai Banca Mediolanum, vienmēr ir bijušas Fininvest īpašumā un tās netika nodotas nevienam pircējam.
44. Tādēļ pretēji tam, ko secināja Vispārējā tiesa (pārsūdzētā sprieduma 72. punkts), Fininvest un S. Berluskoni būtiskā līdzdalība Banca Mediolanum nesamazinājās līdz 9,99 %, bet gan saglabājās nemainīga, kad stājās spēkā VUM un ECB ieguva kompetenci sniegt atļaujas par būtiskas līdzdalības iegūšanu vai palielināšanu. Vienīgais, kas tika ierobežots īsā laikposmā, bija balsstiesības, kas saistītas ar akcijām, uz kurām attiecās atsavināšanas pienākums.
45. Šī pirmā kļūda lika Vispārējai tiesai (pārsūdzētā sprieduma 73. punkts) pieļaut vēl vienu kļūdu, atzīstot, ka pēc apvienošanās, kas tika veikta, Mediolanum pievienojot Banca Mediolanum, Fininvest kļuva par tiešo 9,99 % Banca Mediolanum akciju īpašnieku.
46. Tomēr, tā kā Fininvest jau bija 30,16 % līdzdalības Mediolanum īpašniece, pēc apvienošanās, veicot pievienošanu, tai joprojām bija tā pati tiešā būtiskā līdzdalība 30,16 % apmērā (22 828 000 akcijas) Banca Mediolanum, nevis 9,99 %, kā uzskatīja Vispārējā tiesa.
47. Abu kļūdu rezultātā Vispārējā tiesa pieļāva vēl vienu kļūdu (pārsūdzētā sprieduma 76. punkts), norādot, ka pēc 2014. gada 7. oktobra lēmuma atcelšanas ar Consiglio di Stato (Valsts padome) 2016. gada 3. marta spriedumu Fininvest kļuva par tiešo 30,16 % Banca Mediolanum akciju īpašnieku.
48. Minētais Consiglio di Stato (Valsts padome) spriedums pretēji tam, ko apgalvo Vispārējā tiesa, neradīja Fininvest līdzdalības Banca Mediolanum palielināšanos no 9,99 % līdz 30,16 %: šī līdzdalība, kā jau teicu, nebija samazinājusies saskaņā ar 2014. gada 7. oktobra lēmumu.
49. Šīs trīs Vispārējās tiesas kļūdas atspēko secinājumu, pie kura tā nonāca pārsūdzētā sprieduma 77. punktā (23).
50. No minētā izriet, ka Fininvest un S. Berluskoni līdzdalība Banca Mediolanum vienmēr bija būtiska līdzdalība 30,16 % apmērā. Tā kā šī līdzdalība nepalielinājās pēc VUM stāšanās spēkā, nebija vajadzīga ECB atļauja, jo tā bija “vēsturiska” būtiska līdzdalība.
51. Tādējādi pirmā apelācijas pamata pirmā un otrā daļa (A un B punkts) ir jāapmierina, jo atklāj pārsūdzētajā spriedumā pieļautu tiesību kļūdu attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ECB ir tiesības noteikt atļaujas saņemšanas prasību būtiskas līdzdalības iegūšanai vai palielināšanai kredītiestādēs.
2. Trešā daļa (C punkts)
52. Apelācijas sūdzību iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir izmantojusi argumentus, kuru nav ECB lēmumā, tādējādi pārkāpjot LESD 263. un 264. pantu.
53. Kritika attiecas tikai uz šo formulējumu, paziņojot, ka tā tiks attīstīta turpmākajās daļās. Tādējādi tai nav sava satura, tādēļ tā ir jānoraida.
3. Ceturtā daļa (D punkts)
54. Kā norāda apelācijas sūdzību iesniedzēji, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka VUM regulas 4. panta 3. punktā nav tiešas norādes uz valstu tiesībām, lai noteiktu būtiskas līdzdalības iegūšanas kredītiestādē jēdzienu.
55. Manuprāt, Vispārējā tiesa nav pārkāpusi VUM regulas 4. panta 3. punktu (24). Protams, šajā normā ir noteiktas tiesības, kuras ir jāpiemēro ECB, īstenojot tās uzraudzības uzdevumus VUM ietvaros. Tomēr tajā nav norāžu uz valstu tiesībām, lai interpretētu tādu Savienības tiesību normā noteiktu jēdzienu kā būtiskas līdzdalības iegūšana (25).
56. Attiecībā uz šo jēdzienu ne VUM regulas 15. pantā, ne Direktīvas 2013/36 22. pantā nav tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām.
57. Būtiskas līdzdalības iegūšanas vai palielināšanas jēdziens, kā pareizi atzina Vispārējā tiesa (26), ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas ir jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs. Vienveidība zustu, ja katra dalībvalsts varētu to definēt pēc saviem ieskatiem.
58. Šāds secinājums izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras: gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un tvēruma noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi (27).
59. Īsumā, ceturtā daļa ir jānoraida.
4. Piektā daļa (E punkts)
60. Apelācijas sūdzību iesniedzēji kritizē to, ka Vispārējā tiesa esot pielīdzinājusi “būtiskas līdzdalības iegūšanas” jēdzienu “līdzdalības juridiskās struktūras izmaiņu” jēdzienam. Tie uzskata, ka uz pēdējo jēdzienu, kuru Vispārējā tiesa izmantoja pārsūdzētajā spriedumā (28), neattiecas Savienības tiesības un to nevar izmantot tādos gadījumos kā šis.
61. Apelācijas sūdzību iesniedzēju kritika par šo pārsūdzētā sprieduma daļu ir pamatota. Līdzdalības juridiskās struktūras izmaiņas ir jēdziens, kas neparādās ne Direktīvā 2013/36, ne VUM regulā, lai novērtētu, vai ir notikusi būtiskas līdzdalības iegūšana vai palielināšana. Šo tiesību aktu normās nav noteikts, ka juridiskās struktūras izmaiņas varētu tikt uzskatītas par līdzdalības iegūšanu.
62. Kā izskaidrošu turpmāk, iegūšanas vai palielināšanas izvērtēšanai būtisks ir iegūto (vai palielināto) līdzdalību [kapitāldaļu] skaits (29), bet ne to juridiskā struktūra, kas ir jēdziens ar nenoteiktām aprisēm, kas rada zināmu nenoteiktību tā piemērošanā.
63. Katrā ziņā, pieņemot, ka līdzdalības juridiskās struktūras izmaiņas ir būtiskas, būtiskas būtu tikai tās, kas notikušas pēc VUM ieviešanas, bet ne tās, kas notikušas pirms tam, kā jau iepriekš minēju.
64. Līdzdalībai pirms VUM ieviešanas ECB atļauja būtu vajadzīga tikai tad, ja tās iegādes rezultātā palielinātos ieguvēja kontroles līmenis pār finanšu iestādi. Ja mainās līdzdalības juridiskā struktūra (ja tiktu atzīts šī jaunā jēdziena būtiskums, quod non), ECB atļauja nav vajadzīga, ja būtiskā līdzdalība saglabājas nemainīga un nepalielinās.
65. Tā ir noticis šajā lietā. Fininvest visu laiku ir bijusi būtiska līdzdalība Mediolanum un tādējādi Banca Mediolanum. Apgrieztā apvienošanās, pievienojot Mediolanum Banca Mediolanum, bija uzņēmumu grupas juridiskās struktūras iekšējas izmaiņas, bet nemainījās Fininvest (30) (un netieši S. Berluskoni) kontroles pār šo finanšu iestādi līmenis un intensitāte.
66. Tādos darījumos kā šajā lietā, kuros tās pašas personas un iestādes saglabā to pašu kontroles līmeni vai ietekmi uz kredītiestādi, nenotiek būtiskas līdzdalības iegūšana vai palielināšana. Šajos apstākļos ECB nav jāuzsāk administratīvā procedūra atļaujas piešķiršanai.
67. Tādēļ piektā daļa ir jāapmierina.
5. Sestā daļa (F punkts)
68. Apelācijas sūdzību iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka līdzdalības tiešais vai netiešais raksturs ir nozīmīgs elements, lai noskaidrotu, vai ir notikusi būtiskas līdzdalības iegūšana.
69. Apelācijas sūdzību iesniedzēji apgalvo, ka Direktīvas 2013/36 22. pants un TUB 22. pants attiecas tikai uz būtiskas līdzdalības ‑ gan tiešas, gan netiešas ‑ iegūšanu. Turklāt S. Berluskoni (kura labas reputācijas trūkums ir ECB lēmuma pamatā) vienmēr, gan pirms, gan pēc apvienošanās un Consiglio di Stato (Valsts padome) 2016. gada 3. marta sprieduma, ir bijusi netieša līdzdalība kredītiestādē.
70. Arī šai kritikai ir jāpiekrīt. No VUM regulas 2. panta 8. punkta un Regulas 575/2013 4. panta 1. punkta 36. apakšpunkta un Direktīvas 2013/36 22. panta izriet, ka pirmais kritērijs, lai noteiktu, vai pastāv tieša vai netieša būtiskas līdzdalības iegūšana vai palielināšana (31), ir kvantitatīvs.
71. Līdzdalībai ir jābūt 10 % vai vairāk no uzņēmuma kapitāla vai balsstiesībām (32) un līdzdalība ir palielināma tiktāl, ka balsstiesību vai kapitāla daļa sasniegtu vai pārsniegtu 20 %, 30 % vai 50 %. Divi citi kritēriji (ieguvēja būtiska ietekme uz attiecīgā uzņēmuma vadību un kredītiestāde kļūst par potenciālā ieguvēja meitasuzņēmumu) šajā gadījumā nav izvirzīti.
72. Konkrētāk, saskaņā ar Direktīvas 2013/36 22. pantu būtisku līdzdalību kredītiestādē var iegūt vai palielināt tieši vai netieši, un viena vai otra iegādes veida (tieša vai netieša) izmantošana neietekmē rezultātu.
73. Tādēļ noteicošais nav tas, ka būtiskas līdzdalības iegūšana ir tieša vai netieša, bet gan, ka tā pastāv jebkurā no abiem veidiem, un ka ar to tiek panākts noteikts kontroles līmenis vai ietekme uz kredītiestādi.
74. Ņemot vērā šo premisu, Vispārējā tiesa nepareizi interpretē Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punktu, piešķirot nozīmi tam, ka pēc apgrieztās apvienošanās Fininvest netiešā līdzdalība Banca Mediolanum kļuva par tiešu līdzdalību (33).
75. Attiecībā uz Direktīvas 2013/36 22. panta 1. punktu Vispārējā tiesa uzskata, ka “[..] ja līdzdalība, kas netieši pieder divām sabiedrībām, kļūst par tādu, kas netieši pieder vienai sabiedrībai, mainās pati būtiskas līdzdalības juridiskā struktūra, tāpēc šāds darījums ir jāuzskata par būtiskas līdzdalības iegūšanu šīs normas izpratnē” (34).
76. Taču nevaru piekrist šim pamatojumam, kas atkal balstās uz līdzdalības juridiskās struktūras izmaiņu jēdzienu (jēdziens, kuru jau kvalificēju kā nepamatotu šajā kontekstā). Tā piemērošana faktiem, kurus Vispārējā tiesa uzskata par pierādītiem, ir sākotnēji kļūdainas pieejas rezultāts.
77. Jau norādīju, ka Vispārējā tiesa atzīst, ka pēc apvienošanas “[..] līdzdalības apmērs nav mainījies salīdzinājumā ar to, kas tiem piederēja iepriekš ar Mediolanum starpniecību” (35). Proti, pāreja no netiešas uz tiešu līdzdalību neizmainīja Fininvest kontroles līmeni pār Banca Mediolanum, jo Fininvest vienmēr piederēja 30,16 % akciju.
78. Tas pats arguments a fortiori ir attiecināms uz S. Berluskoni līdzdalību, kas vienmēr ir bijusi netieša būtiska līdzdalība Banca Mediolanum (36).
79. Taču, ja tas tā ir (37), tad tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, pāreja no viena līdzdalības veida (tiešā) uz citu (netiešo) nav būtiska, un tādēļ nebija notikusi (jauna) būtiskas līdzdalības iegūšana vai palielināšana. Šajos apstākļos nebija vajadzīga ECB iejaukšanās.
80. Īsumā, ir jāapmierina pirmā apelācijas pamata sestā (un pēdējā) daļa.
VII. Otrais apelācijas pamats
A. Lietas dalībnieku argumenti
81. Apelācijas sūdzību iesniedzēji kritizē to, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi otro atcelšanas pamatu, kurā viņi apgalvoja, ka Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta piemērošana pamatkapitāla līdzdalībai, kura ir iegūta vairāk nekā 20 gadus atpakaļ, nozīmē atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu.
82. Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā atzina, ka Direktīva 2013/36 nebija piemērojama būtiskas līdzdalības iegūšanai pirms tās stāšanās spēkā, apelācijas sūdzību iesniedzēji apgalvo, ka faktiski tā ir apstiprinājusi ar atpakaļejošu spēku veikto piemērošanu šajā lietā. Tādējādi pirmajā apelācijas pamatā apgalvotajai kļūdai ir izšķiroša ietekme uz otrajā pamatā norādīto kļūdu.
83. ECB un Komisija apstrīd šos argumentus.
B. Izvērtējums
84. Vispārējā tiesa pareizi norāda, ka Direktīvas 2013/36 22. un 23. panta piemērošanas joma neaptver būtiskas līdzdalības iegūšanu pirms tās stāšanās spēkā un tādējādi jau esošu būtisku līdzdalību, bet tā aptver tikai lēmumus par būtiskas līdzdalības iegūšanu, kas pieņemti pēc tās stāšanās spēkā (38).
85. Tomēr, kā apgalvo apelācijas sūdzību iesniedzēji, šādi formulētais princips ir neefektīvs, ja, kā uzsvērts pirmā apelācijas pamata analīzē, šos Direktīvas 2013/36 noteikumus piemēro būtiskai līdzdalībai, kāda ir Fininvest līdzdalība Banca Mediolanum, kurā nav notikušas faktiskas izmaiņas (attiecībā uz to kontroles līmeni vai ietekmi uz kredītiestādi) pirms un pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.
86. Otrais apelācijas pamats tādējādi ir jāpieņem.
VIII. Devītais apelācijas sūdzības pamats
A. Lietas dalībnieku argumenti
87. Apelācijas sūdzību iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot par nepieņemamiem divus jaunos tai iesniegtos atcelšanas pamatus, kuri balstīti uz Itālijas Bankas pieņemto sagatavojošo aktu prettiesiskumu (39).
88. Tiesību kļūda esot radusies, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 84. pantu saistībā ar jaunajiem pamatiem, kas tika iesniegti pēc 2018. gada 19. decembra sprieduma Berlusconi un Fininvest.
89. Tā attiecoties uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā par “jauna tiesību elementa” esamību, kuru papildina pamatojuma nenorādīšana un tā acīmredzams neloģiskums un pamatojuma nenorādīšana saistībā ar jauno pamatu neizskatīšanu pēc savas ierosmes. Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiek apgalvots efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) 47. panta pārkāpums.
90. Izvēršot apelācijas pamatu, apelācijas sūdzību iesniedzēji min šādus argumentus:
– jaunajiem atcelšanas pamatiem bija cieša materiāltiesiska saikne ar iepriekš minētajiem pamatiem;
– 2018. gada 19. decembra spriedumā Berlusconi un Fininvest ir ietverti ļoti novatoriski interpretācijas elementi, kas pārsniedz tās iepriekšējās judikatūras apstiprinošo raksturu. Šajā spriedumā pirmo reizi ir erga omnes interpretētas ECB pilnvaras šajā jomā, risinot pilnīgi jaunus un sarežģītus jautājumus;
– šo jauno pamatu atzīšana par nepieņemamiem pārkāpj apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesības uz efektīvu un pilnīgu tiesību aizsardzību tiesā. Šīs aizsardzības īstenošanai Vispārējā tiesa varot pārbaudīt šos pamatus pat pēc savas ierosmes, piemērojot Reglamenta 84. pantu.
91. ECB un Komisija iebilst pret šiem argumentiem.
B. Izvērtējums
92. 2018. gada 19. decembra spriedumā Berlusconi un Fininvest Tiesa atzina:
– LESD 263. pants nepieļauj, ka valsts tiesas īsteno tiesiskuma kontroli attiecībā uz procesa uzsākšanas aktiem, lēmumu sagatavojošiem aktiem vai nesaistošu lēmuma priekšlikumu, kurus valsts kompetentās iestādes pieņēmušas būtiskas līdzdalības iegūšanas vai palielināšanas atļaujas procedūrā (40);
– Savienības tiesai saskaņā ar tās ekskluzīvo kompetenci īstenot Savienības aktu tiesiskuma kontroli, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ir jālemj par attiecīgās Savienības iestādes pieņemtā galīgā lēmuma tiesiskumu un, lai nodrošinātu efektīvu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, ir jāizvērtē iespējamie pārkāpumi saistībā ar valsts iestāžu izdotajiem sagatavojošajiem aktiem vai priekšlikumiem, kuri varētu ietekmēt šī galīgā lēmuma tiesiskumu (41).
93. Pēc šā sprieduma publicēšanas un Vispārējās tiesas aicinājuma iesniegt apsvērumus par iespējamām sekām attiecībā uz šo lietu (42), prasītāji atsaucās uz diviem jauniem atcelšanas pamatiem, ar kuriem tie plānoja apstrīdēt Itālijas Bankas pieņemto sagatavojošo aktu (konkrētāk, lēmuma sākt procedūru un ECB iesniegtā lēmuma priekšlikuma) tiesiskumu.
94. Vispārējā tiesa atzina par nepieņemamiem abus jaunos pamatus, uzskatot, ka: a) tiem nebija ciešas saiknes ar prasības pieteikumā izvirzītajiem atcelšanas pamatiem; un b) Tiesas spriedumu nevarēja uzskatīt par tiesisku apstākli, kas ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē (43).
95. Apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti man šķiet pamatoti.
96. Attiecībā uz ciešas saiknes neesamību starp jaunajiem atcelšanas pamatiem un sākotnēji prasības pieteikumā norādītajiem pamatiem uzskatu, ka pārsūdzētajā spriedumā bija jākonstatē šāda saikne.
97. Ir tiesa, ka sākotnējā prasības pieteikumā netika apstrīdēts Itālijas Bankas pieņemto sagatavojošo aktu tiesiskums. Tomēr, kā Tiesa atzina 2018. gada 19. decembra spriedumā Berlusconi un Fininvest, būtiskas līdzdalības iegūšanas vai palielināšanas kredītiestādēs atļaujas sniegšana iekļaujas vienotā administratīvā procesā, kurā piedalās valsts iestādes un ECB. ECB ir galīga lēmuma pieņemšanas pilnvaras, tādēļ ekskluzīva kompetence novērtēt šajās procedūrās pieņemto aktu tiesiskumu ir Vispārējai tiesai un Tiesai.
98. Tādēļ nevar noliegt, ka pastāv tieša un cieša saikne starp valstu iestāžu pieņemtajiem sagatavojošiem aktiem un ECB galīgo lēmumu, jo tie ir tā paša vienotā administratīvā procesa elementi. (ECB) galīgā lēmuma spēkā esamības vērtējumu var ietekmēt būtiski pārkāpumi saistībā ar (valstu iestāžu) sagatavojošajiem aktiem, uz kuriem apelācijas sūdzību iesniedzēji vēlējās atsaukties Vispārējā tiesā.
99. Attiecībā uz 2018. gada 19. decembra sprieduma Berlusconi un Fininvest uzskatīšanu par jaunu tiesisko apstākli, kas radies iztiesāšanas laikā un kas pamato jaunu atcelšanas pamatu izvirzīšanu, Vispārējās tiesas argumentācija arī nav pareiza.
100. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa:
– balstās uz Tiesas judikatūru (44), saskaņā ar kuru spriedums, kurā ir apstiprināta tiesiskā situācija, kas prasītājam bija zināma prasības celšanas brīdī, nevar tikt uzskatīts par apstākli, kurš ļauj izvirzīt jaunu pamatu;
– papildus norāda, ka “[..] uz iztiesāšanas laikā taisītu spriedumu nevar atsaukties kā uz jaunu elementu, jo ar šo spriedumu principā tiek sniegta tikai Savienības tiesību ex tunc interpretācija [..]” (45);
– apgalvo, ka spriedumu, kas taisīti, pamatojoties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, interpretācijai ir deklaratīvs, nevis galīgs spēks un ex tunc iedarbība (46);
– apgalvo, ka “Tiesas sniegtā interpretācija prasītājiem bija zināma to prasības [par atcelšanu] celšanas brīdī” (47);
– norāda, ka 2018. gada 19. decembra spriedumu Berlusconi un Fininvest “nevar uzskatīt par tiesību apstākli, kas ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā [Vispārējās tiesas] Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē” (48).
101. Nevaru piekrist šim argumentam un secinājumam, kuru no tā izdarījusi Vispārējā tiesa.
102. Pati Vispārējā tiesa citos spriedumos ir atzinusi, ka, lai izvirzītu jaunus atcelšanas pamatus, Tiesas spriedums tiesvedībā ir būtisks, ja tajā ir sniegti jauni skaidrojumi par piemērojamajām normām (49)
103. Spriedumi, kuros ir tikai atkārtota iepriekšējā judikatūra, noteikti nepamato jaunu pamatu izvirzīšanu. Citādi tas ir tad, kad runa ir par Tiesas spriedumiem, kuros ir attīstīta iepriekšējā judikatūra vai kuros ietverta jauna judikatūra: tādos gadījumos šie spriedumi ļauj izvirzīt jaunus pamatus atcelšanas prasībās, kas vēl tiek izskatītas.
104. Par šo jautājumu Tiesa ir izteikusi viedokli Direktīvas 2013/32/ES (50) īpašajā kontekstā. Tā ir atzinusi, ka uz tās spriedumu var attiekties jauna elementa jēdziens šīs direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē (51). Šis konstatējums neizslēdz spriedumu prejudiciālā nolēmuma procedūrās ex tunc iedarbību (52).
105. 2018. gada 19. decembra spriedumā Berlusconi un Fininvest bija izteikti būtiski (un jauni) secinājumi par tiesas kontroli vienotos administratīvajos procesos, kas ir paredzēti banku savienības ietvaros, starp kuriem izceļama atļaujas procedūra būtiskas līdzdalības iegādei. Nevar uzskatīt, ka šis spriedums tikai apstiprina iepriekšējo judikatūru.
106. Ceļot prasības, Fininvest un S. Berluskoni nevarēja iepriekš zināt, ka Itālijas Bankas sagatavojošie akti būtiskas līdzdalības iegūšanas atļaujas procedūrā bija jāapstrīd tikai Vispārējā tiesā, nevis Itālijas tiesās.
107. Tādējādi Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu, atzīstot par nepieņemamiem divus jaunos atcelšanas pamatus.
108. Šajos apstākļos pamatu nepieņemšana pārkāpj apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kuras aizsargā Hartas 47. pants, jo liedza viņiem atsaukties uz iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar galīgā lēmuma sagatavojošo aktu tiesiskumu, lai Vispārējā tiesa tos varētu analizēt.
109. Tādēļ ir jāapmierina devītais apelācijas pamats, kas kopā ar pirmā apelācijas pamata (daļēju) apmierināšanu un otrā pamata apmierināšanu nosaka, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
IX. Atcelšanas prasības izspriešana Vispārējā tiesā
110. Saskaņā ar Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
111. Šajā lietā Tiesas rīcībā ir nepieciešamā informācija, lai galīgi izspriestu prasību par ECB 2016. gada 25. oktobra lēmuma atcelšanu.
112. Iepriekšējos punktos izklāstīto iemeslu dēļ ir jāapmierina prasītāju minētais pirmais atcelšanas pamats un pilnībā jāatceļ ECB 2016. gada 25. oktobra lēmums.
X. Tiesāšanās izdevumi
113. Saskaņā ar tās Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu.
114. Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
115. Apelācijas sūdzību iesniedzēji ir lūguši piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Ja, kā ierosinu, viņu apelācijas sūdzības tiks apmierinātas, ECB būs jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un Komisijai būs jāsedz pašai savi izdevumi.
XI. Secinājumi
116. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai:
– apmierināt apelācijas sūdzības un atcelt Vispārējās tiesas 2022. gada 11. maija spriedumu Fininvest un Berlusconi/ECB (T‑913/16, EU:T:2022:279).
– atcelt Eiropas Centrālās bankas 2016. gada 25. oktobra Lēmumu ECB/SSM/2016 – 7LVZJ6XRIE7VNZ4UBX81/4.
– piespriest Eiropas Centrālajai bankai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, bet Eiropas Komisijai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.