Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 16. maijā (1)
Lieta C‑156/23 [Ararat] (i)
K,
L,
M,
N
pret
Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid
(Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115/EK – 5. pants – Neizraidīšanas princips – Tiesību akts, ar kuru kompetentā valsts iestāde noraida pieteikumu par valsts tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un atsaucas uz agrāku atgriešanas lēmumu, kas ir kļuvis galīgs – Atgriešanas lēmuma īstenošanas tiesiskums – Pienākums veikt aktualizētu vērtējumu par riskiem, kas rastos izraidīšanas gadījumā – 13. pants – Tiesību aizsardzības līdzekļi – Pienākums tiesas iestādei pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 19. panta 2. punkts – Aizsardzība izraidīšanas gadījumā – 47. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību
I. Ievads
1. Neizraidīšanas principa ievērošana trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atgriešanas kontekstā rada īpašas problēmas tad, kad dalībvalsts atgriešanas lēmumu, kuru attiecībā uz šo valstspiederīgo tā ir pasludinājusi, neizpilda īsā termiņā. Laikam ritot, lai arī šis lēmums attiecībā uz minēto valstspiederīgo kļūst galīgs, turpretī vērtējums, uz kuru tas ir balstīts, it īpaši vērtējums par riskiem, kas šim valstspiederīgajam rastos izraidīšanas uz plānoto galamērķa valsti gadījumā, kļūst novecojis.
2. Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Ledi Bjanku [Ledi Bianku] ir norādījis, ka “jautājums par neizraidīšanu un par tiesu lomu tās īstenošanā [ir temats, kuram raksturīgas] īpašas grūtības, jo tas attiecas uz lietām, kurās it īpaši tiek skatītas absolūtas tiesības, kas aizsargātas ar [Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (2)]. Turklāt tiesām, gan valsts, gan starptautiskajām tiesām, ir jāspriež par ļoti attālām situācijām, par kurām tām ne obligāti ir tiešas un pilnīgas zināšanas. Neizraidīšanas lietas turklāt parasti ir lietas, kas saistītas ar situācijām, kuras mainās” (3).
3. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretējams 5. un 13. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (4); šie panti garantē attiecīgi neizraidīšanas principa ievērošanu, kā arī efektīvu tiesību aizsardzību tiesā šiem valstspiederīgajiem.
4. Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp K, L, M un N, Armēnijas valstspiederīgajiem, un Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par tāda tiesību akta tiesiskumu, ar kuru šis pēdējais noraidīja minēto personu pieteikumu par Nīderlandes tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu un kurā tas, lai atsāktu atgriešanas procedūru, atsaucās uz agrāku atgriešanas lēmumu, kas ir kļuvis galīgs.
5. Minētajā lūgumā būtībā ir ietverti divi jautājumi.
6. Pirmkārt, Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā, Nīderlande) vaicā Tiesai, vai situācijā, kurā valsts kompetentā iestāde konstatē, ka trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru ir pieņemts agrāks atgriešanas lēmums, kas ir kļuvis galīgs, valstī uzturas nelikumīgi, šai iestādei pirms atgriešanas procedūras atsākšanas ir pienākums veikt aktualizētu vērtējumu par riskiem, kas šim valstspiederīgajam rastos atgriešanas uz plānoto galamērķa valsti gadījumā.
7. Otrkārt, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai tiesas iestādei – tai veicamās tiesiskuma kontroles ietvaros un pamatojoties uz tās rīcībā esošiem elementiem – ir pienākums pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa neievērošanu, ja kompetentā valsts iestāde nav veikusi šādu vērtējumu.
8. Šajos secinājumos es ieteikšu Tiesai nospriest, ka situācijā, kurā atgriešanas procedūra ilgāku laiku ir bijusi apturēta, valsts kompetentajai iestādei ir pienākums pirms agrākā atgriešanas lēmuma izpildes noteikt, vai trešās valsts valstspiederīgā situācija nav mainījusies tā, ka pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka šā lēmuma izpildes gadījumā plānotajā galamērķa valstī tas varētu tikt spīdzināts, pret to varētu izturēties necilvēcīgi vai pazemojoši, vai tas varētu tikt sodīts. Es arī izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka, nepastāvot šādam vērtējumam, valsts tiesai ir pienākums pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu, uz ko šis valstspiederīgais nebūtu atsaucies, ja tās rīcībā ir šādi elementi.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
9. Direktīvas 2008/115 5. pantā ir paredzēts, ka, “īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis [..] ievēro neizdošanas principu”.
10. Šīs direktīvas 6. panta 1. un 6. punkts ir formulēts šādi:
“1. Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.
[..]
6. Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu, neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.”
11. Minētās direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:
“Dalībvalstis atliek izraidīšanu:
a) ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizdošanas princips [..].”
12. Visbeidzot šīs pašas direktīvas 13. panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:
“1. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.
2. 1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”
B. Nīderlandes tiesības
13. 1992. gada 4. jūnija Algemene wet bestuursrecht (Vispārējais administratīvo tiesību likums) (5) 8:69. pantā ir noteikts:
“1. Tiesa, kurā ierosināta lieta, pieņem nolēmumu, pamatodamās uz prasības pieteikumu, iesniegtajiem dokumentiem, iepriekšēju apstākļu pārbaudi un lietas izskatīšanu tiesas sēdē.
2. Tiesa pēc savas ierosmes papildina tiesību pamatus.
3. Tiesa pēc savas ierosmes var papildināt faktus.”
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
14. 2011. gada 16. martā prasītāji, ģimene, ko veido divas māsas K un L, kā arī viņu vecāki M un N, kuriem visiem ir Armēnijas pilsonība, iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Šis pieteikums tika noraidīts ar 2012. gada 9. augusta lēmumu. Turklāt attiecībā uz prasītājiem ir pieņemts atgriešanas lēmums, kas tika pieņemts pēc tam, kad tika izvērtēti riski, ar kādiem prasītāji saskartos izraidīšanas uz Armēniju gadījumā. Šis lēmums ir kļuvis galīgs.
15. 2016. gada 10. maijā prasītāji iesniedza pieteikumu par Nīderlandes tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Šis pieteikums tika noraidīts ar 2016. gada 16. jūnija lēmumu, kas arī ir kļuvis galīgs pēc prasītāju iesniegtā pieteikuma noraidīšanas.
16. 2019. gada 18. februārī prasītāji lūdza piešķirt citu uzturēšanās atļauju, kas arī paredzēta Nīderlandes tiesībās, bērniem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji [“afsluitingsregeling langdurig verblijvende kinderen” (galīgais regulējums attiecībā uz bērniem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji)] (6). Ar 2019. gada 8. oktobra aktu valsts sekretārs noraidīja prasītāju pieteikumu un konstatēja, pirmām kārtām, viņu uzturēšanās nelikumību un, otrām kārtām, 2012. gada 9. augustā attiecībā uz tiem pieņemtā atgriešanas lēmuma (turpmāk tekstā – “strīdīgais akts”) spēkā esamību. Šis akts tika apstiprināts 2020. gada 12. novembrī pēc prasītāju iesniegtās sūdzības noraidīšanas.
17. Prasītāji, apstrīdot šo noraidījumu, iesniedza pieteikumu Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā), kura nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas [(7)] 47. pants, skatīts kopsakarā ar [Hartas] 4. pantu un 19. panta 2. punktu, kā arī [Direktīvas 2008/115] 5. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesai pēc savas ierosmes, pamatojoties uz tai iesniegtajiem lietas materiāliem, kas ir papildināti vai precizēti tajā notiekošajā uz sacīkstes principu balstītā tiesvedībā, ir jāpārbauda, vai, iespējams, nav ievērots neizraidīšanas princips? Vai šī pienākuma apjoms ir atkarīgs no tā, vai tiesvedība, kas balstīta uz sacīkstes principu, ir tikusi uzsākta, pamatojoties uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un, līdz ar to, vai šī pienākuma apjoms ir atšķirīgs, vērtējot izraidīšanas risku saistībā ar uzņemšanu, nekā tas būtu gadījumā, ja tas tiktu vērtēts saistībā ar atgriešanu?
2) Vai [Direktīvas 2008/115] 5. pants, skatīts kopsakarā ar [Hartas] 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja atgriešanas lēmums ir pieņemts tādas procedūras ietvaros, kas nav tikusi uzsākta, pamatojoties uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vērtējums par to, vai atgriešana netiek pieļauta ar neizraidīšanas principu, ir jāveic pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas un vai šādā gadījumā konstatēts izraidīšanas risks liedz pieņemt atgriešanas lēmumu vai arī tas šajā gadījumā ir šķērslis izraidīšanai?
3) Vai atgriešanas lēmuma spēks tiek atjaunots, ja tas ir ticis apturēts jaunas procedūras dēļ, kas nav tikusi uzsākta, pamatojoties uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vai arī [Direktīvas 2008/115] 5. pants, skatīts kopsakarā ar [Hartas] 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja procedūrā, kuras rezultātā tiek atkārtoti konstatēta nelikumīga uzturēšanās, nav ticis novērtēts izraidīšanas risks, ir jāveic šī riska faktisks novērtējums un ir jāpieņem jauns atgriešanas lēmums? Vai atbilde uz šo jautājumu ir atšķirīga, ja runa ir nevis par apturētu atgriešanas lēmumu, bet gan par atgriešanas lēmumu, kuru ilgāku laiku nav īstenojis nedz trešās valsts valstspiederīgais, nedz iestādes?”
18. Rakstveida apsvērumus iesniedza Nīderlandes, Vācijas un Šveices valdības, kā arī Eiropas Komisija. Nīderlandes valdība un Komisija, kurām pievienojās prasītāji, kā arī Dānijas valdība, piedalījās tiesas sēdē, kura notika 2024. gada 21. martā un kuras laikā minētie dalībnieki arī atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, uz ko paredzēta mutvārdu atbilde.
IV. Ievada apsvērums
19. Pirms vērtēju prejudiciālos jautājumus, man šķiet lietderīgi sniegt ievada apsvērumu par šo jautājumu priekšmetu, pieņemamību, kā arī kārtību, kādā es tos skatīšu.
20. Vispirms es uzskatu, ka ir svarīgi atbildēt uz trešo jautājumu, kurš attiecas uz atgriešanas procedūras administratīvo posmu. Iesniedzējtiesa vaicā, kādas sekas tas, ka trešās valsts valstspiederīgais iesniedz jaunu pieteikumu par valsts tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, rada uz iepriekš attiecībā uz viņu iesāktu atgriešanas procedūru, un it īpaši, vai pastāv valsts kompetentajai iestādei saistošs pienākums veikt aktualizētu vērtējumu par riskiem, kas rastos izraidīšanas gadījumā.
21. Turpinot būs jāatbild uz pirmo jautājumu, kas konkrētāk attiecas uz atgriešanas procedūras tiesvedības posmu un tiesas iestādes pienākumu tai veicamās tiesiskuma kontroles ietvaros pēc savas ierosmes norādīt uz izraidīšanas principa iespējamu neievērošanu. Lai gan iesniedzējtiesa šajā kontekstā lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 2008/115 5. pantu, ņemot vērā Hartas 4. pantu un 19. panta 2. punktu, es iesaku vērtēt šo jautājumu, ņemot vērā tiesību normas, kas noteiktas šīs direktīvas 13. pantā, kurā ir nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā šīs procedūras īstenošanas laikā.
22. Visbeidzot es uzskatu, ka nav jāvērtē otrais prejudiciālais jautājums, tā kā, neskarot tā neskaidro formulējumu, man šķiet, ka tam nav nekādas saistības ar pamatlietas priekšmetu. Proti, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt neizraidīšanas principa ievērošanas kārtību gadījumā, ja vēl nav pieņemts atgriešanas lēmums. Tomēr šajā lietā nav strīda par to, ka attiecībā uz prasītājiem ir pieņemts atgriešanas lēmums; tas tika pieņemts 2012. gada 9. augustā. Šis lēmums ir kļuvis galīgs. Pamatlieta tātad attiecas uz šā principa ievērošanu nevis atgriešanas lēmuma pieņemšanas kontekstā, bet drīzāk tā izpildes kontekstā atgriešanas procedūras iespējamas turpināšanas gadījumā.
23. No Tiesas judikatūras izriet, ka šis jautājums tādējādi ir nepieņemams, jo tas aicina Tiesu sniegt konsultatīvu viedokli par hipotētisku jautājumu, neievērojot Tiesai uzticēto uzdevumu saistībā ar LESD 267. pantā paredzēto tiesu sadarbību (8).
V. Juridiskā analīze
24. Ir jānosaka strīdīgā akta – kura tiesiskums ir apstrīdēts tiesā – priekšmets.
25. Strīdīgais akts ir hibrīds akts. Uz to attiecas gan Nīderlandes tiesības, ciktāl ar to prasītājiem liedz saņemt šajās tiesībās paredzēto uzturēšanās atļauju, gan Savienības tiesības, ciktāl tajā ir paredzēts atsākt pret prasītājiem sākotnēji uzsākto atgriešanas procedūru, konstatējot 2012. gada 9. augustā pieņemtā atgriešanas lēmuma spēkā esamību (9).
26. Tiesai uzdotie jautājumi attiecas tikai uz šā lēmuma izpildes tiesiskumu, ciktāl tas ir atgriešanas lēmums Direktīvas 2008/115 3. panta 4. punkta izpratnē (10).
A. Par kompetentās valsts iestādes pienākumu veikt aktualizētu vērtējumu par riskiem, kas rastos izraidīšanas gadījumā (trešais prejudiciālais jautājums)
27. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai situācijā, kurā kompetentā valsts iestāde konstatē trešās valsts valstspiederīgā, attiecībā uz kuru ir pieņemts agrāks atgriešanas lēmums, kas ir kļuvis galīgs, nelikumīgu uzturēšanos, Direktīvas 2008/115 5. pants, to lasot kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šai iestādei ir jāatsāk atgriešanas procedūra šā lēmuma izpildes stadijā, vai arī tai vispirms ir jāveic aktualizēts vērtējums par riskiem, ar ko šis valstspiederīgais saskartos izraidīšanas uz plānoto galamērķa valsti gadījumā, ņemot vērā, ka šī procedūra ilgāku laiku bijusi apturēta.
28. Es uzreiz norādu, ka Savienības tiesībās, it īpaši Direktīvā 2008/115, nav ietvertas tiesību normas, kas skaidri noteiktu, kādā veidā tas, ka trešās valsts valstspiederīgais iesniedz pieteikumu par valsts tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, un tas, ka šis pieteikums pēc tam tiek noraidīts, ietekmē iepriekš attiecībā uz viņu pieņemtu atgriešanas lēmumu.
29. Lai arī 2016. gada 15. februāra spriedumā N. (11) Tiesa iedibināja dažus principus, šis spriedums tika pieņemts atšķirīgā faktiskajā kontekstā. Lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, pret attiecīgo personu uzsāktā atgriešanas procedūra tika pārtraukta nevis sakarā ar pieteikumu par valsts tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, bet sakarā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) uzsvēra, ka saskaņā ar tās judikatūru šāda pieteikuma iesniegšanas sekas ir tādas, ka jebkurš atgriešanas lēmums, kas iepriekš ir ticis pieņemts saistībā ar šo procedūru, pilnībā zaudē spēku. Tiesa turpretī uzskatīja, ka tad, ja saskaņā ar Direktīvu 2008/115 uzsākta procedūra, kuras laikā ir pieņemts atgriešanas lēmums, ir tikusi pārtraukta sakarā ar jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanu, dalībvalstīm kopš brīža, kad šis pieteikums ir noraidīts, ir pienākums atsākt šo procedūru nevis no tās sākuma, bet tajā posmā, kurā tā tika pārtraukta (12). Tiesa pamatoja savu vērtējumu ar efektivitātes prasībām, ko Savienības likumdevējs ir noteicis attiecībā uz atgriešanas procedūras īstenošanu, un it īpaši ar prasību dalībvalstīm veikt izraidīšanu, cik vien iespējams drīz.
30. Pamatlietā valsts sekretārs, šķiet, bija atsācis iepriekš pret prasītājiem uzsākto atgriešanas procedūru nevis no tās sākuma, bet gan posmā, kurā tā bija pārtraukta, konstatējot agrākā atgriešanas lēmuma spēkā esamību.
31. Šādā situācijā, lai arī 2016. gada 15. februāra spriedumā N. (13) iedibinātā principa īstenošana atbilst efektivitātes prasībām, kas minētas it īpaši Direktīvas 2008/115 4. apsvērumā, tomēr neļauj nodrošināt neizraidīšanas principa ievērošanu.
32. Pirmkārt, tas ir saistīts ar lūgtās uzturēšanās atļaujas raksturu. Lai arī, izvērtējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kompetentajai valsts iestādei ir jāievēro neizraidīšanas princips saskaņā ar Direktīvas 2011/95/ES (14) 21. panta 1. punktu, turpretī saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm Nīderlandes juridiskajā praksē neesot pieņemts, ka tiesa pēc savas ierosmes vērtē riskus, ar ko persona saskartos izraidīšanas gadījumā pēc tam, kad ir noraidīts pieteikums par Nīderlandes tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu.
33. Otrkārt, tas ir saistīts ar atgriešanas procedūras apturēšanas ilgumu. Šajā gadījumā, lai arī valsts sekretārs pieņēma atgriešanas lēmumu brīdī, kurā prasītāju izraidīšana uz viņu izcelsmes valsti bija tiesiska, ņemot vērā neizraidīšanas principu, šķiet, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm šī procedūra bija pārtraukta septiņus gadus, proti, ilgu laiku pirms minētā procedūra tika atsākta pēc tam, kad tika noraidīts pēdējais pieteikums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Ir acīmredzami, ka tik ilgs laikposms visticamāk nozīmē izmaiņas attiecīgā valstspiederīgā situācijā un/vai apstākļos plānotajā galamērķa valstī.
34. Ar Direktīvu 2008/115 tiecas ieviest tādu izraidīšanas un atgriešanas politiku, kura ne tikai ir efektīva, bet saskaņā ar kuru arī tiek pilnībā ievērotas attiecīgo personu pamattiesības un cieņas neaizskaramība (15).
35. Ikvienam atgriešanas lēmumam, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktu, un izpildīts, pamatojoties uz šīs direktīvas 8. panta 1. punktu, ir jāievēro Hartā garantētās tiesības, tostarp tās 4. pants un 19. panta 2. punkts (16). Šajās normās ir aizliegta spīdzināšana, kā arī necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sodīšana, tāpat arī izraidīšana uz valsti, kurā pastāv nopietns risks, ka persona var tikt pakļauta šādai attieksmei (17). Tiesas ieskatā, šāds aizliegums nostiprina “vienu no Savienības un tās dalībvalstu pamatvērtībām” un tam ir absolūts raksturs, jo tas ir cieši saistīts ar Hartas 1. pantā minētās cilvēka cieņas ievērošanu (18).
36. Šajā kontekstā Direktīvas 2008/115 5. pantā dalībvalstīm ir noteikta prasība ievērot neizraidīšanas principu “visos procedūras posmos” (19), līdz attiecīgās personas izraidīšanai (proti, fiziskai izvešanai no dalībvalsts (20)). Saskaņā ar Tiesas judikatūru minētajām normām tādējādi ir jāļauj attiecīgajām personām atsaukties uz jebkādām apstākļu izmaiņām, kas notikušas pēc šī atgriešanas lēmuma pieņemšanas un kas varētu būtiski ietekmēt konkrētās personas situācijas novērtējumu no šīs direktīvas, it īpaši tās 5. panta (21), viedokļa, ņemot vērā to, ka minētās direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir prasīts, lai dalībvalstis atliek izraidīšanu, “ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizdošanas [neizraidīšanas] princips”.
37. Situācijā, kurā atgriešanas procedūra ilgāku laiku ir bijusi apturēta, ir nepieciešams, lai kompetentā valsts iestāde pirms atgriešanas procedūras atsākšanas veic jaunu vērtējumu par riskiem, ar kuriem attiecīgā persona saskartos izraidīšanas gadījumā, atšķirīgu no vērtējuma, kas tika veikts, pieņemot agrāko atgriešanas lēmumu. Procedūras apturēšana uz tik ilgu laikposmu izslēdz to, ka kompetentā valsts iestāde var izdarīt galīgu secinājumu par riskiem, ar kuriem šī persona saskartos plānotajā galamērķa valstī, pastāvot riskam pārkāpt neizraidīšanas principu (22). Neesot šādam vērtējumam, ir iespējams, ka atgriešanas pienākums vairs neatbilst Savienības tiesībās prasītajiem tiesiskuma nosacījumiem un tiek īstenots, lai arī pastāv nopietns pārbaudīts pamats uzskatīt, ka izraidīšanas uz šo valsti gadījumā būtu reāls rists, ka attiecīgā persona tiek pakļauta spīdzināšanai, sodiem vai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei.
38. Gadījumā, ja šis jaunais vērtējums apstiprinātu secinājumus, kurus kompetentā valsts iestāde bija izdarījusi, pieņemot agrāko atgriešanas lēmumu, tai ir jāatsāk atgriešanas procedūra posmā, kurā tā šo procedūru pārtrauca, un jāizpilda atgriešanas pienākums.
39. Pretējā gadījumā kompetentajai valsts iestādei būtu jāatliek attiecīgās personas izraidīšana uz plānoto galamērķa valsti atbilstoši Direktīvas 2008/115 9. panta 1. punkta a) apakšpunktam (23). Tomēr nekas tai neliedz saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajām normām pārskatīt agrāko atgriešanas lēmumu vai pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas ar šo direktīvu paredzētās materiālās un procesuālās garantijas (24).
40. Ņemot vērā visus šos elementus, es uzskatu, ka situācijā, kurā kompetentā valsts iestāde konstatē trešās valsts valstspiederīgā, attiecībā uz kuru ir pieņemts agrāks atgriešanas lēmums, kas ir kļuvis galīgs, nelikumīgu uzturēšanos, Direktīvas 2008/115 5. pants, to lasot kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šai iestādei pirms atgriešanas procedūras atsākšanas ir jānosaka, vai, ņemot vērā to, ka šī procedūra ilgāku laiku bijusi apturēta, šā valstspiederīgā situācija nav mainījusies tā, ka ir nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka šā lēmuma izpildes gadījumā pastāvētu risks, ka plānotajā galamērķa valstī šis valstspiederīgais var tikt spīdzināts, pret viņu var izturēties necilvēcīgi vai pazemojoši, vai viņš var tikt sodīts.
B. Par tiesas iestādes pienākumu pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu (pirmais prejudiciālais jautājums)
41. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai situācijā, kurā tiesai ir jāpārbauda tāda akta tiesiskums, ar kuru kompetentā valsts iestāde atsāk atgriešanas procedūru, kas ilgāku laiku bijusi apturēta, bet tā tomēr nav veikusi aktualizētu vērtējumu par riskiem, kuri trešās valsts valstspiederīgajam rastos izraidīšanas gadījumā, Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkts, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 5. pantu, kā arī Hartas 4. pantu, 19. panta 2. punktu un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, veicot šo pārbaudi, pamatojoties uz tai iesniegtajiem lietas materiāliem, kas ir papildināti vai precizēti tajā notiekošajā uz sacīkstes principu balstītajā tiesvedībā, ir pienākums pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu, uz ko šis valstspiederīgais nav atsaucies.
42. Iesniedzējtiesas ieskatā būtu neiedomājami, ka tiesas iestāde nenorādītu uz to, ka var pastāvēt neizraidīšanas principa neievērošanas risks vai ka tas nav ticis vērtēts un ka trešās valsts valstspiederīgie, kā tas ir pamatlietā, neapzinās šo risku un neatsaucas uz to sava pieteikuma par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu atbalstam vai nolūkā apstrīdēt lēmumu, ar kuru ir konstatēta viņu nelikumīga uzturēšanās, vai atgriešanas lēmumu (25).
43. Turklāt šī tiesa lūdz Tiesu precizēt, vai minētā pienākuma apjoms ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai atgriešanas lēmums ir pamatots ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījumu vai ar valsts tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas pieteikuma noraidījumu.
1. Par pienākuma pastāvēšanu
44. Savienības tiesības principā neprasa, lai valsts tiesa pēc savas ierosmes pārbaudītu pamatu par Savienības tiesību normu pārkāpumu, ja saistībā ar šā pamata izskatīšanu tai būtu jāpārkāpj lietas dalībnieku noteiktās strīda robežas. Šo valsts tiesas tiesību ierobežojumu pamato princips, ka tiesvedības ierosināšana ir lietas dalībnieku kompetencē. Līdz ar to saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šī tiesa pēc savas ierosmes var rīkoties tikai ārkārtas gadījumos – sabiedrības interesēs (26).
45. Saistībā ar Direktīvu 2008/115 Tiesa atzina valsts tiesas pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt tiesiskuma nosacījumus aizturēšanas pasākumam, par kuru izdots rīkojums atgriešanas procedūras īstenošanas laikā. Savā 2022. gada 8. novembra spriedumā Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Aizturēšanas pārbaude pēc savas ierosmes) (27) – uz kuru iesniedzējtiesa skaidri atsaucas – Tiesa nosprieda, ka tiesu iestādei ir jāizmanto visi tai zināmie elementi, it īpaši fakti, kas ir papildināti vai precizēti saistībā ar procesuālajiem pasākumiem, kurus tā uzskatītu par nepieciešamiem veikt, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, un attiecīgā gadījumā, balstoties uz šiem elementiem, jākonstatē, ka nav ievērots kāds tiesiskuma nosacījums, kas izriet no Savienības tiesībām, pat ja attiecīgā persona nav norādījusi uz šo neievērošanu. Šim nolūkam Tiesa atsaucās uz to, cik nozīmīgas ir Hartas 6. pantā garantētās tiesības uz brīvību, kā arī uz būtisko iejaukšanos šajās tiesībās, ko rada aizturēšana, un uz augsta līmeņa tiesiskās aizsardzības prasību (28). Tā turklāt nošķīra strīdu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanu, ko ir stingri regulējis Savienības likumdevējs, no administratīva strīda, kurā strīda iniciatīva un tā robežu noteikšana ir atstāta pušu ziņā (29).
46. Es uzskatu, ka šāda argumentācija var tikt attiecināta uz situāciju, kurā tiesa, ņemot vērā tai zināmos elementus, konstatē, ka ar atgriešanas lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, izpildi tiek pārkāpts neizraidīšanas princips. Līdzīgu iemeslu dēļ kā tie, ko es izklāstīju savos secinājumos lietā, kurā ir pasludināts minētais spriedums (30), šā principa aizsardzība prasa, lai valsts tiesa varētu pēc savas ierosmes norādīt, ka kompetentā valsts iestāde nav veikusi aktualizētu vērtējumu par riskiem, kas rastos izraidīšanas gadījumā uz atgriešanas lēmumā paredzēto galamērķa valsti.
47. Šo secinājumu 35. un 36. punktā es atgādināju, kāda ir neizraidīšanas principa būtība un tvērums atgriešanas procedūras īstenošanas kontekstā. Es norādīju uz tā saistošo raksturu un uzstāju uz tā nozīmīgumu. Es arī atgādināju, ka dalībvalstīm ir jāgarantē šā principa ievērošana “visos procesa posmos”, proti, gan tā administratīvajā posmā, kurā tiek pieņemti lēmumi, kas saistīti ar atgriešanu, gan tiesvedības posmā, kurā tiek vērtēts šo lēmumu tiesiskums, jo atgriešanas procedūra beidzas tikai brīdī, kad attiecīgā persona faktiski ir nonākusi savā izcelsmes valstī, tranzīta valstī vai citā valstī.
48. Es piebilstu, ka saskaņā ar Hartas 47. pantu dalībvalstīm ir jānodrošina no Savienības tiesību sistēmas izrietošo individuālo tiesību efektīva aizsardzība [tiesā] (31). Attiecībā uz lēmumu, kas saistīti ar atgriešanu, tiesiskuma kontroli Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis nodrošinātu attiecīgajai personai efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, vēršoties kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šā tiesību aizsardzības līdzekļa iezīmes ir jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam un ievērojot neizraidīšanas principu, kas garantēts Hartas 18. pantā un 19. panta 2. punktā (32). Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasībai noteikti ir jābūt ar apturošu iedarbību, ja tā ir celta pret atgriešanas lēmumu, kura izpilde var pakļaut attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo reālam riskam ciest no necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes, tādējādi nodrošinot Hartas 19. panta 2. punkta un 47. panta prasības attiecībā pret šo valstspiederīgo (33).
49. Turklāt Direktīvas 2008/115 13. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tiesa vai administratīvā iestāde, kurā ir apstrīdēta ar atgriešanu saistītā lēmuma tiesiskums, ir pilnvarota pārskatīt šo lēmumu un vajadzības gadījumā atlikt izraidīšanu (34). Ir runa par obligātu normu, kā pierāda angļu valodas versijā lietotais formulējums “shall have the power” (nevis “may have the power”).
50. Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punktā definēto procesuālo noteikumu mērķis ir garantēt, ka persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums, netiek izraidīta uz paredzēto galamērķa valsti, ja šīs direktīvas 5. pantā izklāstītie tiesiskuma nosacījumi, tostarp neizdošanas [neizraidīšanas] principa ievērošana, nav izpildīti vai vairs nav izpildīti sakarā ar apstākļiem, kas ir radušies pēc šā lēmuma pieņemšanas.
51. Ar Hartas 47. pantu prasītā tiesību aizsardzība tiesā nebūtu ne efektīva, ne pilnīga, ja valsts tiesai nebūtu pienākuma pēc savas ierosmes konstatēt neizraidīšanas principa neievērošanu, ja tās rīcībā esošie elementi liecinātu par to, ka atgriešanas lēmums ir balstīts uz novecojušu vērtējumu par riskiem, un izdarīt no tā visus izrietošos secinājumus attiecībā uz šā lēmuma izpildi, prasot kompetentajai valsts iestādei pirms lēmuma īstenošanas veikt aktualizētu vērtējumu par minētajiem riskiem. Pretējā gadījumā tiesību rīkoties pēc savas ierosmes ierobežošanas sekas varētu būt tādas, ka šāds lēmums tiek izpildīts, lai gan attiecīgajai personai būtu risks paredzētajā galamērķa valstī ciest no spīdzināšanas, cita veida sodīšanas vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās, kas ir darbības, kuras ir absolūti aizliegtas ar Hartas 4. pantu.
52. Šajā ziņā Nīderlandes valdība savos apsvērumos apgalvoja, ka tiesu iestādei vajadzētu attiecīgo personu nosūtīt atpakaļ uz iestādi, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, – proti, “atbildīgo iestādi” Direktīvas 2013/32/ES (35) 2. panta f) punkta izpratnē – lai tā izvērtētu izraidīšanas gadījumā pastāvošos riskus. Lai gan uz šim nolūkam kompetentās valsts iestādes izvēli attiecas katras dalībvalsts procesuālā autonomija un lai gan ir taisnība, kā to norādīja šī valdība, ka atbildīgajai iestādei ir atbilstīgi līdzekļi un attiecīgajā jomā kompetents personāls, tomēr nevar prasīt, ka attiecīgajai personai ir jāiesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikums, lai varētu garantēt, ka tiek pilnīgi ievērots neizdošanas [neizraidīšanas] princips, kas nostiprināts Direktīvas 2008/115 5. pantā.
53. Turklāt es uzsveru, ka šādam pasākumam noteikti ir nepieciešams, lai tiesas iestāde spētu konstatēt neizraidīšanas principa neievērošanu un lielā mērā novērtēt, kāda veida un smaguma ir izturēšanās, kam attiecīgā persona var tikt pakļauta plānotajā galamērķa valstī, pirms šo personu aicina iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Lai arī, kā tiesas sēdē apgalvoja Nīderlandes valdība, šādam pieteikumam tad būtu prioritāte (36), tomēr šajā gadījumā tā rezultātā no jauna tiktu apturēta pret attiecīgo personu uzsāktā atgriešanas procedūra (37) un pagarināts laikposms, kurā tā atrodas starpposma situācijā dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās tiesībām un atļaujas.
54. Ņemot vērā visus šos elementus, es uzskatu, ka situācijā, kurā tiesai ir jāpārbauda tāda akta tiesiskums, ar kuru kompetentā valsts iestāde atsāk atgriešanas procedūru, kas ilgāku laiku bija apturēta, bet tā tomēr nav veikusi aktualizētu vērtējumu par riskiem, kuri trešās valsts valstspiederīgajam rastos izraidīšanas gadījumā, Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkts, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 5. pantu, kā arī Hartas 4. pantu, 19. panta 2. punktu un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, veicot šo pārbaudi, pamatojoties uz tai iesniegtajiem lietas materiāliem, kas ir papildināti vai precizēti tajā notiekošajā uz sacīkstes principu balstītajā tiesvedībā, ir pienākums pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu, uz ko šis valstspiederīgais nav atsaucies.
2. Par pienākuma apjomu
55. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, vai pienākuma pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu apjoms ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai atgriešanas lēmums ir pamatots ar to, ka ir noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums vai pieteikums par valsts tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Šīs tiesas ieskatā, kompetentajai valsts iestādei ir jāievēro šis princips katru reizi, kad tā izskata starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un tas tā ir atbilstoši Direktīvas 2011/95 21. panta 1. punktam, turpretī Nīderlandes juridiskajā praksē nav pieņemts, ka šī iestāde pēc savas ierosmes vērtē minētā principa ievērošanu, pirms tā noraida pieteikumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, pamatojoties uz Nīderlandes tiesībām.
56. Es domāju, ka tam, kāda ir loma tiesu iestādei, kura izskata lietu par atgriešanas lēmuma, kas pieņemts pret trešās valsts valstspiederīgo, tiesiskumu, un kāds ir apjoms tās pienākumam pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu, nevajadzētu atšķirties atkarībā no lūgtās uzturēšanās atļaujas rakstura un it īpaši atkarībā no tā, vai šis lēmums ir pamatots ar to, ka ir noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums vai pieteikums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, pamatojoties uz valsts tiesībām.
57. No Hartas 19. panta 2. punkta paša formulējuma un it īpaši no formulējuma “nevienu nedrīkst pārvietot” izriet, ka aizsardzību pret izraidīšanu pilnībā piemēro visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, lai kāds būtu to statuss vai to izraidīšanas pamatojums.
58. Turklāt 2021. gada 3. jūnija spriedumā Westerwaldkreis (38) Tiesa atgādināja, ka Direktīvas 2008/115 piemērošanas joma ir definēta, atsaucoties tikai uz nelikumīgās uzturēšanās situāciju, kurā atrodas trešās valsts valstspiederīgais, neatkarīgi no šīs situācijas pamatā esošajiem iemesliem vai pasākumiem, kas varētu tikt noteikti attiecībā uz šo valstspiederīgo (39). Tādējādi no Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta un 2018. gada 19. jūnija sprieduma Gnandi (40) 60. punkta izriet, ka, lai arī atgriešanas lēmumu var pieņemt vienlaikus ar lēmumu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai tūlīt pēc tā, ir runa par diviem atšķirīgiem lēmumiem, ņemot vērā, ka ikvienā atgriešanas lēmumā ir jāievēro šīs direktīvas III nodaļā paredzētās procesuālās garantijas, kā arī citas atbilstošās Savienības tiesību un valsts tiesību normas.
59. Tā, lielisks piemērs ir 2023. gada 6. jūlija spriedums Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Bēglis, kas izdarījis smagu noziegumu) (41). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka bēgļa statusa atsaukšanu, piemērojot Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punktu, nevar uzskatīt par tādu, kas nenozīmē, ka būtu jāpauž nostāja par atsevišķu jautājumu, proti, vai šī persona var tikt izraidīta uz tās izcelsmes valsti, un ka sekas, kādas attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam radītu viņa iespējamā atgriešanās savā izcelsmes valstī, ir jāņem vērā, nevis pieņemot lēmumu par bēgļa statusa atcelšanu, bet attiecīgā gadījumā – kad kompetentā iestāde ir nodomājusi pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz minēto trešās valsts valstspiederīgo (42).
60. No tā izriet, ka neizraidīšanas princips ir jāievēro katru reizi, kad dalībvalsts konstatē trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgu uzturēšanos tās teritorijā un pieņem atgriešanas lēmumu, un tas tā ir neatkarīgi no tā, kāds ir atgriešanas lēmuma pieņemšanas pamatojums vai akta forma.
61. Līdz ar to es domāju, ka tas, kāda ir loma tiesu iestādei, kura izskata lietu par atgriešanas lēmuma, kas pieņemts pret trešās valsts valstspiederīgo, tiesiskumu, un kāds ir apjoms tās pienākumam pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu, neatšķiras atkarībā no tā, vai šis lēmums ir pamatots ar to, ka ir noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums vai pieteikums par valsts tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu.
VI. Secinājumi
62. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 5. pants, to lasot kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punktu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka:
situācijā, kurā kompetentā valsts iestāde konstatē trešās valsts valstspiederīgā, attiecībā uz kuru ir pieņemts agrāks atgriešanas lēmums, kas ir kļuvis galīgs, nelikumīgu uzturēšanos, šai iestādei pirms atgriešanas procedūras atsākšanas ir jānosaka, vai, ņemot vērā to, ka šī procedūra ilgāku laiku bijusi apturēta, šā valstspiederīgā situācija nav mainījusies tā, ka ir nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka šā lēmuma izpildes gadījumā pastāvētu risks, ka plānotajā galamērķa valstī šis valstspiederīgais var tikt spīdzināts, pret viņu var izturēties necilvēcīgi vai pazemojoši, vai viņš var tikt sodīts.
2) Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkts, to lasot kopsakarā ar šīs direktīvas 5. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 4. pantu, 19. panta 2. punktu un 47. pantu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka:
situācijā, kurā tiesai ir jāpārbauda tāda akta tiesiskums, ar kuru kompetentā valsts iestāde atsāk atgriešanas procedūru, kas ilgāku laiku bijusi apturēta, bet tā tomēr nav veikusi aktualizētu vērtējumu par riskiem, kuri trešās valsts valstspiederīgajam rastos izraidīšanas gadījumā, valsts tiesai, veicot šo pārbaudi, pamatojoties uz tai iesniegtajiem lietas materiāliem, kas ir papildināti vai precizēti tajā notiekošajā uz sacīkstes principu balstītajā tiesvedībā, ir pienākums pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu, uz ko šis valstspiederīgais nav atsaucies.
Tas, kāda ir loma tiesu iestādei, kura izskata lietu par atgriešanas lēmuma, kas pieņemts pret trešās valsts valstspiederīgo, tiesiskumu, un kāds ir apjoms tās pienākumam pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu, neatšķiras atkarībā no tā, vai šis lēmums ir pamatots ar to, ka ir noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums vai pieteikums par valsts tiesībās paredzētas uzturēšanās atļaujas piešķiršanu.