Apvienotās lietas T‑211/04 un T‑215/04

Government of Gibraltar un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Valsts atbalsts – Apvienotās Karalistes paziņotā atbalsta shēma par Gibraltāra valdības veikto sabiedrību ienākuma nodokļa reformu – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Reģionālā selektivitāte – Materiālā selektivitāte

Sprieduma kopsavilkums

1.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Valsts administratīvi teritoriālas vienības veikts nodokļu pasākums

(EKL 87. panta 1. punkts)

2.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Atkāpe no kopējā jeb “normālā” nodokļu režīma

(EKL 87. panta 1. punkts)

1.      Ar EKL 87. panta 1. punktu ir uzlikts pienākums noteikt, vai valsts pasākums konkrētajā tiesiskajā režīmā rada priekšrocību “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” atšķirībā no pārējiem, kas, ņemot vērā šī režīma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā. Šādi ir jāanalizē arī pasākums, kuru ievieš nevis valsts likumdevējs, bet administratīvi teritoriālās vienības iestāde, jo teritoriālās pašvaldības, nevis centrālās pārvaldes iestādes veikts pasākums var veidot valsts atbalstu, ja ir izpildīti šajā noteikumā minētie nosacījumi. Nodokļu pasākumu gadījumā atskaites punktam ir lielāka nozīme, jo pat īpašas priekšrocības esamību var konstatēt tikai tad, ja to salīdzina ar tā saucamajiem “normālajiem” nodokļiem. Normāla nodokļa likme ir likme, kas ir spēkā ģeogrāfiskajā apgabalā, kurš tiek izmantots par atskaites punktu.

Lai novērtētu administratīvi teritoriālas vienības veiktā pasākuma selektivitāti, kura mērķis tikai daļā dalībvalsts teritorijas noteikt samazinātu nodokļa likmi salīdzinājumā ar pārējā šīs dalībvalsts teritorijā spēkā esošo likmi, ir jāpārbauda, pirmkārt, vai minēto pasākumu izstrādāja reģionāla vai vietēja iestāde, kurai konstitucionālā līmenī ir piešķirts no centrālās valdības statusa nošķirts politiskais un administratīvais statuss, otrkārt, vai tas tika veikts tā, ka centrālā valdība tiešā veidā nevar ietekmēt tās saturu, un, treškārt, vai minētā pasākuma ieviešanas finansiālās sekas administratīvi teritoriālai vienībai netiek kompensētas ar attiecīgās dalībvalsts citu reģionu vai centrālās valdības sniegto atbalstu vai subsīdijām.

(sal. ar 78.–80. un 86. punktu)

2.      Ar EKL 87. panta 1. punktu ir uzlikts pienākums noteikt, vai valsts pasākums konkrētajā tiesiskajā režīmā rada priekšrocību “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” atšķirībā no pārējiem, kas, ņemot vērā šī režīma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā. Lai Komisija kvalificētu nodokļu pasākumu kā selektīvu, pirmkārt, tai ir jāidentificē un jāpārbauda ģeogrāfiskajā zonā, kas ir atbilstošais atskaites punkts, piemērojamā kopējā jeb “normālā” nodokļu sistēma. Tieši saistībā ar šo kopējo jeb “normālo” nodokļu režīmu Komisijai ir, otrkārt, jānovērtē un jānosaka ar attiecīgo nodokļu pasākumu piešķirtās priekšrocības iespējamais selektīvais raksturs, pierādot, ka tiktāl šis pasākums ir atkāpe no šīs kopējās sistēmas, ciktāl ar to ievieš atšķirības starp tirgus dalībniekiem, kuri, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts nodokļu sistēmai paredzēto mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā.

Ja Komisija ir pārbaudījusi un pierādījusi šo pirmo divu posmu ietvaros atkāpes no kopējā jeb “normālā” nodokļu režīma, kas rada atšķirības uzņēmumu starpā, šāda atšķirība tomēr nav selektīva, ja tā rodas no maksājumu sistēmas, pie kuras tā pieder, rakstura un struktūras. Šādā gadījumā Komisijai ir jāpārbauda, treškārt, vai attiecīgajam valsts pasākumam nav selektīva rakstura, pat ja tas rada priekšrocības uzņēmumiem, kas tās var izmantot. Šajā sakarā, ņemot vērā atšķirību, kas paredzētas salīdzinājumā ar kopējo jeb “normālo” nodokļu režīmu – atkāpes un a priori selektīvo raksturu, dalībvalstij ir jāpierāda, ka šīs atšķirības ir pamatotas ar tās nodokļu sistēmas raksturu un struktūru, jo tās tieši izriet no tās nodokļu sistēmai pamatā esošiem vai vadošiem principiem. Šajā sakarā ir jānošķir, no vienas puses, mērķi, kas ir izvirzīti īpašai nodokļu sistēmai un kas nav daļa no tās, un, no otras puses, mehānismi, kas ir raksturīgi pašai nodokļu sistēmai un kas ir nepieciešami, lai sasniegtu šos mērķus.

Ja Komisija nav veikusi pasākuma selektīvā rakstura pārbaudes pirmo un otro posmu, tā nevar uzsākt sava vērtējuma trešo un pēdējo posmu, nepārkāpjot šīs kontroles robežas. Šāda pieeja varētu, pirmkārt, ļaut Komisijai stāties dalībvalsts vietā attiecībā uz tās nodokļu sistēmas un kopējā jeb “normālā” nodokļu režīma noteikšanu, tajā skaitā attiecībā uz mērķiem, mehānismiem šo mērķu sasniegšanai un nodokļa bāzēm, un, otrkārt, tādējādi neļautu dalībvalstij pamatot attiecīgās atšķirības ar paziņotās nodokļu sistēmas raksturu un struktūru, jo Komisija nebūtu vispirms ne noteikusi tās kopējo jeb “normālo” nodokļu režīmu, ne konstatējusi šo atšķirību atkāpes raksturu.

(sal. ar 141. un 143.–145. punktu)