Apvienotās lietas C‑702/20 un C‑17/21
SIA “DOBELES HES” (C‑702/20),
Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (C‑17/21)
(Augstākās tiesas (Senāts) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2023. gada 12. janvāra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts atbalsts – LESD 107. panta 1. punkts – Valsts tiesiskais regulējums, kurā publiskajam tirgotājam ir paredzēts pienākums iepirkt no ražotājiem tādu enerģiju, kas gūta no atjaunojamiem energoresursiem, par augstāku cenu nekā tirgus cena – Attiecīgā atbalsta daļas neizmaksāšana – Kompensācijas pieteikums, ko šie ražotāji iesnieguši valsts iestādei, kura nav tā, kam saskaņā ar šo valsts tiesisko regulējumu principā ir pienākums izmaksāt šo atbalstu un kuras budžeta mērķis ir vienīgi nodrošināt tās atbilstošu funkcionēšanu – Jauns atbalsts – Paziņošanas pienākums – De minimis atbalsts – Regula (ES) Nr. 1407/2013 – 5. panta 2. punkts – Kumulācija – Atsauces periodā jau saņemto atbalsta summu ņemšana vērā, pamatojoties uz minēto valsts tiesisko regulējumu
1. Valstu piešķirts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Valsts līdzekļu jēdziens – Valsts politika no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas ražotāju atbalstam – Tirgotājam noteikto papildu izmaksu kompensācijas mehānisms, pamatojoties uz pienākumu iepirkt elektroenerģijas pārpalikumu par cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu – Līdzekļi, kas iegūti, galapatērētājiem nosakot obligātu maksājumu – Iekļaušana – Nosacījumi – Parafiskālajam nodoklim līdzīgs nodoklis – Tiesiskais regulējums šādi iegūto līdzekļu pārvaldīšanai un sadalei – Pastāvīga šo līdzekļu valsts kontrole – Alternatīvi nosacījumi
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 35.–39., 42. un 43. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Valstu piešķirts atbalsts – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Vērtējuma kritēriji – Valsts politika no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas ražotāju atbalstam – Elektroenerģijas pārpalikuma obligāta iepirkuma par augstāku cenu nekā tirgus cena mehānisms – Atbalsts, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt konkurences izkropļojumus – Ieviešana pirms pilnīgas elektroenerģijas tirgus liberalizācijas pabeigšanas – Ietekmes neesamība
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 51.–54. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
3. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Atbalsta saderības ar iekšējo tirgu pārbaude – Izslēgšana – Visu Savienības tiesību interpretācijas elementu sniegšana iesniedzējtiesai – Atbalsta jēdziena interpretācija – Iekļaušana
(LESD 107. panta 1. punkts un 267. pants)
(skat. 56.–58. un 97. punktu)
4. Valstu piešķirts atbalsts – Jēdziens – Zaudējumu atlīdzināšana, lai kompensētu kaitējumu, ko radījusi valsts un ko tā sedz – Izslēgšana – Tiesā prasītās summas samaksa saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ieviests valsts atbalsts – Iekļaušana
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 59., 60., 64. un 65. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)
5. Valstu piešķirts atbalsts – Jēdziens – Valstij piedēvējama priekšrocību piešķiršana – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas ražotājiem ir noteiktas likumīgas tiesības uz lielāku maksājumu – Attiecīgas Komisijas un valstu tiesu pilnvaras – Valstu tiesu loma – Lojālas sadarbības pienākums – Pieteikumi tiesā, kuru mērķis ir pilnībā izmantot likumīgās tiesības, kas ir noteiktas ar aplūkoto valsts tiesisko regulējumu – Atsevišķa valsts atbalsta piešķiršana – Neesamība – Valsts atbalsta ieviešana, ko pēc savas ierosmes neveic tiesa
(LES 4. panta 3. punkts; LESD 107. panta 1. punkts un 108. panta 2. un 3. punkts)
(skat. 75.–79. punktu un rezolutīvās daļas 4. punktu)
6. Valstu piešķirts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Normatīvā aktā noteiktas tāda atbalsta kategorijas, ko var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu – Regula Nr. 1407/2013 – “De minimis” atbalsts – Atbrīvojuma no paziņošanas pienākuma nosacījumi – Novērtējums par “de minimis” robežlieluma ievērošanu
(LESD 108. panta 3. punkts; Komisijas Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 2. punkts un 5. panta 2. punkts)
(skat. 91.–93. punktu un rezolutīvās daļas 5. punktu)
7. Valstu piešķirts atbalsts – Pastāvošs un jauns atbalsts – Jaunas dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai – Nošķiršana atkarībā no Pievienošanās akta IV pielikumā iedibinātajiem īpašajiem noteikumiem – Kvalificēšana par jaunu atbalstu – Izslēgšanas kritēriji – Valsts tiesas kompetencē ietilpstošas pārbaudes
(LESD 107. panta 1. un 3. punkts; 2003. gada Pievienošanās akta IV pielikuma 3. punkta 1. apakšpunkta otrā daļa; Padomes Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunkts)
(skat. 99.–103. punktu)
8. Valstu piešķirts atbalsts – Pastāvošs un jauns atbalsts – Kvalificēšana par pastāvošu atbalstu – Kritēriji – Nepaziņoti atbalsta pasākumi – Atļauja, pamatojoties tikai uz Komisijas klusēšanu – Izslēgšana
(LESD 108. panta 3. punkts; Padomes Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta ii) un iii) apakšpunkts)
(skat. 104. punktu)
9. Valstu piešķirts atbalsts – Pastāvošs un jauns atbalsts – Kvalificēšana par pastāvošu atbalstu – Kritēriji – Desmit gadu noilguma termiņa beigas – Noilguma termiņa sākums – Datums, kurā atbalsts piešķirts saņēmējam
(LESD 108. panta 3. punkts; Padomes Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta iv) apakšpunkts un 17. panta 1. un 2. punkts)
(skat. 108. un 109. punktu)
10. Valstu piešķirts atbalsts – Komisijas un valstu tiesu pilnvaras – Valstu tiesu loma – Indivīdu tiesību aizsardzība iepriekšējas paziņošanas pienākuma neizpildes gadījumā – Valsts tiesu pienākums izdarīt visus secinājumus no šī pārkāpuma saskaņā ar valsts tiesībām – Piemērojamība – Pieteikumi, kuru mērķis ir pilnībā saņemt nelikumīgo atbalstu – Tāda labvēlīga lēmuma pieņemamība, kas pakārtots nosacījumam par atļaujas saņemšanu no Komisijas pēc aplūkotā atbalsta paziņošanas
(LESD 108. panta 2. un 3. punkts; Padomes Regulas 2015/1589 2. panta 1. punkts un 3. pants)
(skat. 119.–123. punktu un rezolutīvās daļas 7. punktu)
11. Valstu piešķirts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem ražotāju pieteikumi, kuru mērķis ir pilnībā saņemt valsts tiesību aktos paredzēto atbalstu – Identiskuma neesamība starp valsts iestādi, kurai iesniegts pieteikums, un iestādi, kas principā ir atbildīga par attiecīgā atbalsta izmaksu – Neatbilstība
(LESD 107. panta 1. punkts)
(skat. 125.–127. punktu un rezolutīvās daļas 8. punktu)
Rezumējums
Sabiedrības SIA “DOBELES HES” un SIA “GM” (turpmāk tekstā – “attiecīgie ražotāji”) apsaimnieko hidroelektrostacijas Latvijā un ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem.
Līdz 2005. gada 7. jūnijam Latvijas tiesību normā par enerģētiku elektroenerģijas ražotājiem, izpildot noteiktus kritērijus, bija piešķirtas tiesības pārdot saražotās elektroenerģijas pārpalikumu licencētam elektroenerģijas sadales uzņēmumam par preferenciālu cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam, ko ir noteikusi valsts regulatīvā iestāde. Sākot no brīža, kad 2005. gada 8. jūnijā stājās spēkā jauni noteikumi, kas regulē elektroenerģijas ražošanas pārpalikuma pārdošanu par preferenciālu tarifu, noteikums ļāva elektroenerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem ražotājiem, kuri savu darbību jau bija uzsākuši pirms šī datuma, saglabāt agrākos nosacījumus.
Regulatīvā iestāde šo noteikumu interpretēja kā tādu, ar kuru šiem ražotājiem tiek nodrošināts preferenciālais tarifs, kas bija piemērojams tā vērtībai 2005. gada 7. jūnijā, un tādējādi tā vairs tarifu neatjaunināja. No šī datuma abi attiecīgie ražotāji savu ražošanas pārpalikumu pārdeva par cenu, kas atbilst divkāršam tajā brīdī spēkā esošajam vidējam elektroenerģijas pārdošanas tarifam. Tomēr ar 2010. gada 20. janvāra lēmumu Latvijas Republikas Satversmes tiesa (Latvija) uzskatīja par kļūdainu interpretāciju, ko regulatīvā iestāde sniegusi aplūkotajai tiesību normai, jo jēdziens “cena” esot jāsaprot kā fiksēta cena, nevis kā cenas noteikšanas mehānisms un ka tās interpretācija, saskaņā ar kuru no 2005. gada 8. jūnija regulatīvās iestādes kompetencē vairs neesot noteikt elektroenerģijas pārdošanas vidējo tarifu, arī esot kļūdaina.
Šādos apstākļos attiecīgie katrs ražotājs atsevišķi pieprasīja regulatīvajai iestādei atlīdzināt zaudējumus, kas radušies minētā vidējā tarifa neatjaunināšanas dēļ, sākot no 2005. gada 8. jūnija. Tā kā regulatīvā iestāde atteicās apmierināt pieteikumus, attiecīgie ražotāji 2011. gadā vērsās administratīvajā tiesā, kura ar 2019. gada 31. maija un 2019. gada 10. jūlija spriedumiem daļēji apmierināja viņu attiecīgos prasījumus, vienlaikus uzdodot par pienākumu regulatīvajai iestādei izmaksāt summas kā valsts atbalstu, ja Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumu, kas atļauj šādu atbalstu.
Regulatīvā iestāde par šiem spriedumiem iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Senāts, Latvija). Jautājot it īpaši par strīdīgās zaudējumu atlīdzības kvalifikāciju “valsts atbalsta” jēdziena kontekstā, kā arī par prasībām, kas vajadzības gadījumā ir jāizpilda, lai to varētu izmaksāt, ņemot vērā Komisijas prerogatīvas valsts atbalsta jomā, Augstākā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai virkni prejudiciālo jautājumu šajā ziņā, kas abās lietās formulēti identiski.
Savā virspalātas sastāvā pasludinātajā spriedumā Tiesa precizē nosacījumus, ar kādiem valsts pasākums, kas ļauj elektroenerģijas ražotājiem no atjaunojamiem energoresursiem piemērot lielāku tarifu, var tikt kvalificēts kā “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt, ja šī kvalifikācija tiktu izmantota attiecībā uz aplūkojamo pasākumu, lai gan tas nav pienācīgi paziņots Komisijai, Tiesa tomēr atzīst, ka valsts tiesa var apmierināt pieteikumu par summas samaksu saistībā ar šādu atbalsta pasākumu, pakārtojot samaksu nosacījumam par iepriekšēju atbalsta paziņošanu Komisijai, kā arī par šīs iestādes piekrišanas saņemšanu šajā ziņā.
Tiesas vērtējums
Pirmkārt, Tiesa sniedz interpretācijas elementus, kurus iesniedzējtiesa ir lūgusi, lai tā varētu noteikt, vai valsts pasākums, kas ir tajā izskatāmo lietu pamatā, var tikt kvalificēts kā “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
Šajā ziņā Tiesa, pirmām kārtām, izvērtē jautājumu par to, vai valsts tiesiskais regulējums, kurā licencētam elektroenerģijas sadales uzņēmumam ir noteikts pienākums iepirkt elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, par cenu, kura ir augstāka par tirgus cenu, un kurā ir paredzēts, ka no tā izrietošās papildu izmaksas tiek finansētas ar obligātu maksājumu, ko maksā galapatērētāji, ir iejaukšanās “ar valsts līdzekļiem” šīs tiesību normas izpratnē. Šajā gadījumā Tiesa atgādina, ka naudas līdzekļus, kas iegūti no maksājuma, kura finansiālo slogu faktiski sedz noteikta personu kategorija, var uzskatīt par “valsts līdzekļiem” tikai tad, ja attiecīgais maksājums ir obligāts saskaņā ar valsts tiesībām. Tāpēc līdzekļi, kas veidojas no nodokļa vai citiem obligātiem maksājumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un tiek pārvaldīti un sadalīti saskaņā ar šiem tiesību aktiem, ir “valsts līdzekļi” šīs pašas tiesību normas izpratnē. Tomēr, lai līdzekļus kvalificētu par “valsts līdzekļiem”, pietiek ar faktu, ka tos pastāvīgi kontrolē valsts un tie tādējādi ir kompetento valsts iestāžu rīcībā. No tā izriet – un to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā –, ka līdzekļi, ar kuriem, piemērojot attiecīgos Latvijas tiesību aktus, tiek piešķirta cenas priekšrocība tādas elektroenerģijas ražotājiem, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem, ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā divus šī jēdziena alternatīvos kritērijus.
Turklāt Tiesa precizē, ka pilnīgas elektroenerģijas tirgus liberalizācijas brīdim Latvijā nav nozīmes, lai novērtētu, vai atbalsts, ko šajā dalībvalstī sniedz publiskais tirgotājs, iegādādamies elektrību, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, par cenu, kas ir augstāka par tirgus cenu, ir jākvalificē kā valsts atbalsts.
Tāpat, ja ar valsts tiesisko regulējumu ir ieviests “valsts atbalsts” šīs tiesību normas izpratnē, tādas summas samaksa, ko saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pieprasa izmaksāt tiesas ceļā, arī ir uzskatāma par šādu atbalstu. Tiesas ieskatā, lai noteiktu, vai summas atbilst “valsts atbalstam”, nav nozīmes tam, vai prasības par to piešķiršanu saskaņā ar valsts tiesībām ir kvalificējamas par “prasībām atlīdzināt kaitējumu” vai par “prasībām par zaudējumu atlīdzību”.
Visbeidzot, Tiesa norāda – lai gan valsts tiesa vajadzības gadījumā var taisīt spriedumu, no kura izriet, ka vienai no pusēm saskaņā ar valsts tiesībām ir jāsaņem valsts atbalstam atbilstoša summa, tas nekādi nenozīmē, ka šajā gadījumā tā pati piešķir šo atbalstu. Valsts atbalsta ieviešana kā tāda nevar notikt ar tiesas nolēmumu, jo tas ir diskrecionāra lēmuma jautājums, kurš neietilpst tiesas kompetencē. Tiesa secina, ka tad, ja valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir piešķirtas likumiskas tiesības uz lielāku maksājumu par elektrību, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, ir “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pieteikumi tiesā ar mērķi pilnībā izmantot šīs tiesības ir jāuzskata par pieteikumiem izmaksāt daļu no šī nesaņemtā valsts atbalsta, nevis par pieteikumiem, lai panāktu, ka lietu izskatošā tiesa piespriež atsevišķu valsts atbalstu.
Otrām kārtām, Tiesa sniedz precizējumus par to kritēriju piemērošanu, kuri de minimis atbalsta jomā paredzēti Regulā Nr. 1407/2013 (1) un uz kuriem neattiecas LESD 108. panta 3. punktā paredzētais paziņošanas pienākums. Šajā ziņā Tiesa uzskata, ka šīs regulas 3. panta 2. punktā noteiktā de minimis robežlieluma ievērošana ir jāvērtē, ņemot vērā saskaņā ar atbilstošo valsts tiesisko regulējumu pieprasītā atbalsta summu kopā ar to maksājumu summu, kas atsauces laikposmā saskaņā ar šo tiesisko regulējumu jau ir saņemti.
Trešām kārtām, Tiesa lemj par valsts tiesas un Komisijas attiecīgajām prerogatīvām gadījumā, ja attiecīgo ražotāju pamatlietās pieprasītās summas atbilstu valsts atbalstam.
Šajā gadījumā, tā kā attiecīgais atbalsts neatbilst nevienai no pastāvoša atbalsta kategorijām, kas paredzētas Savienības tiesībās (2) – un to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā –, Tiesa no tā secina, ka attiecīgais atbalsts, tostarp tā daļa, kuru tiek pieprasīts izmaksāt vēlāk, ir jākvalificē kā “jauns atbalsts” (3).
Ņemot vērā iepriekš secināto, ja tādējādi rodas situācija, kurā valsts tiesai ir iesniegts pieteikums par nelikumīga atbalsta piešķiršanu, jo tas nav bijis paziņots Komisijai, Tiesa uzsver, ka valsts atbalsta kontroles uzdevums, kas ar Savienības tiesībām ir uzticēts šai tiesai, principā ir šo pieteikumu tādēļ noraidīt. Tomēr Tiesa atzīst, ka ar valsts tiesas nolēmumu, ar kuru atbildētājam ir piespriests izmaksāt attiecīgo atbalstu, bet ar nosacījumu, ka attiecīgās valsts iestādes to iepriekš paziņo Komisijai un šī iestāde piekrīt vai arī tiek uzskatīts, ka tā ir devusi savu piekrišanu, arī var novērst jauna atbalsta piešķiršanu, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu un Regulas 2015/1589 2. panta 1. punktu un 3. pantu.