Prasība, kas celta 2013. gada 30. decembrī – Bankia/Komisija

(lieta T-700/13)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Bankia, SA (Valensija, Spānija) (pārstāvji – J.L. Buendía Sierra, E. Abad Valdenebro, R. Calvo Salinero, A. Lamadrid de Pablo un A. Biondi, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā viss pasākumu kopums, kas Komisijas ieskatā esot tā dēvētā Spānijas finanšu līzinga sistēma (turpmāk tekstā –“SFLSˮ), tiek kvalificēts kā jauns un ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts,

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 1. un 4. pantu, kurā Saimniecisko interešu konsorciju [Agrupaciones de Interés Económico – AIE] ieguldītāji ir identificēti kā apgalvotā atbalsta saņēmēji un kā vienīgie, pret ko vēršams atgūšanas rīkojums,

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 4. pantu, ciktāl tajā ir uzdots apgalvoto atbalstu atgūt, pārkāpjot ES vispārējos tiesību principus,

atcelt apstrīdētā lēmuma 4. pantu, ciktāl tajā ir spriests par ieguldītāju un citu subjektu starpā noslēgto privāttiesisko līgumu tiesiskumu, un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apstrīdētais lēmums šajā lietā ir tāds pats kā lietā T-515/13 Spānija/Komisija (OV C 336, 29. lpp.).

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus.

Pirmais pamats.

Prasītāja uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 107. pants, ciktāl apgalvotā SFLS un individuālie pasākumi, kas to veidojot, ir kvalificēti kā valsts atbalsts. Prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, publisko pasākumu un privāto neatkarīgo un autonomo pasākumu kopumu izvērtējot kopīgi un to piemērošanu piedēvējot Spānijas Karalistei. Prasītāja arī apstrīd to, ka ar attiecīgajiem pasākumiem apgalvotajiem to saņēmējiem varētu tikt piešķirta selektīva ekonomiskā priekšrocība, to, ka tie varētu kropļot konkurenci starp minētajiem saņēmējiem un citiem tiesību subjektiem, kā arī apgalvoto ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Otrais pamats.

Otrkārt, prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā un ir pārkāpusi LESD 107. un 108. pantu, ciktāl tā Spānijas tonnāžas nodokļu sistēmas piemērošanu atsevišķos gadījumos kvalificē kā jaunu valsts atbalstu, nevis esošu valsts atbalstu. Tā kā Komisija 2002. gadā apstiprināja Spānijas paziņoto tonnāžas nodokļu sistēmu, ja Komisija vēlētos apstrīdēt tās piemērošanu, tai katrā ziņā tas būtu jādara, ievērojot procedūru, kas piemērojama esošiem valsts atbalstiem. [Prasītāja] uzskata, ka lēmumā norādītie argumenti jauna valsts atbalsta esamības pamatošanai ir acīmredzami nepamatoti.

Trešais pamats.

Ar savu trešo atcelšanas pamatu prasītāja pakārtoti norāda uz LESD 107. un 296. panta pārkāpšanu, ciktāl Komisija ir pieļāvusi kļūdu un katrā ziņā nav pienācīgi pamatojusi iemeslus, kuru dēļ tādi tiesību subjekti kā prasītāja (AIE ieguldītāji, kuri ir veikuši lēmumā norādītās darbības) ir uzskatīti par vienīgajiem un pēdējiem apstrīdētā atbalsta saņēmējiem.

Ceturtais pamats.

Ceturtkārt, arī pakārtoti, prasītāja norāda, ka ar apstrīdētā lēmuma 4. pantā iekļauto rīkojumu par atgūšanu ir pārkāpts vispārējais tiesiskās noteiktības princips, ciktāl ar to nepamatoti ir ierobežots laiks šī principa piemērošanai.

Piektais pamats.

Ar savu piekto atcelšanas pamatu prasītāja norāda iemeslus, kuru dēļ ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts arī pilnvaru piešķiršanas princips, LESD 107. un 108. pants, Padomes Regulas Nr. 659/1999 14. pants un ES Pamattiesību hartas 16. pants, ciktāl apstrīdētajā lēmumā tiekot lemts par privāttiesiskos līgumos, kas starp ieguldītājiem un citiem privāttiesību subjektiem noslēgti atbilstoši Spānijas tiesībām, iekļautiem līguma noteikumiem.