Lieta C‑57/15

United Video Properties Inc.

pret

Telenet NV

(lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu,
ko iesniegusi hof van beroep te Antwerpen)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālā īpašuma tiesības – Direktīva 2004/48/EK – 14. pants – Tiesas izdevumi – Advokāta izdevumi – Vienotas likmes kompensācija – Maksimālās summas – Tehniskā padomdevēja izmaksas – Atmaksāšana – Nosacījums par puses, kurai spriedums nav labvēlīgs, vainu

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2016. gada 28. jūlija spriedums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana – Direktīva 2004/48 – Tiesas izdevumi – Valsts tiesiskais regulējums, kas ietver vienotas likmes tarifu sistēmu advokāta izdevumu atlīdzināšanai – Pieļaujamība – Nosacījums – Izdevumu pamatotība – Valsts tiesas vērtējums – Garantijas neesamība attiecībā uz to, ka puse, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzinās būtisku un atbilstošu šo izdevumu daļu – Nepieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48 preambulas 17. apsvērums, 3. panta 1. un 2. punkts un 14. pants)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana – Direktīva 2004/48 – Tiesas izdevumi – Valsts tiesiskais regulējums, kas paredz tehniska padomdevēja izdevumu atlīdzināšanu tikai tad, ja ir vainojama puse, kurai spriedums ir nelabvēlīgs – Nepieļaujamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48 preambulas 26. apsvērums, 13. panta 1. punkts un 14. pants)

1.        Direktīvas 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kurš paredz, ka pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesas izdevumus, kas radušies pusei, kurai spriedums ir labvēlīgs, kas tiesai, kura ir pilnvarota lemt par šo piespriešanu, piedāvā iespēju ņemt vērā tās izskatāmās lietas īpatnības, un kurš ietver vienotas likmes tarifu sistēmu, kas paredz obligātu atlīdzinājuma maksimālo summu attiecībā uz advokāta palīdzības izmaksām, ar nosacījumu, ka šie tarifi nodrošina, ka izdevumi, kas jāatlīdzina pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, ir pamatoti, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Ņemot vērā šās direktīvas preambulas 17. apsvērumu un 3. panta 1. punktu un 14. pantu, šāds tiesiskais regulējums varētu tikt pamatots, it īpaši ja tā mērķis ir izslēgt no atlīdzinājuma pārmērīgus izdevumus neierasti augstu honorāru dēļ, par kuriem ir vienojusies puse, kurai spriedums ir labvēlīgs, un tās advokāts, vai ja advokāts sniedz pakalpojumus, kas netiek uzskatīti par nepieciešamiem attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanai. Savukārt prasība, lai puse, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, sedz pamatotus tiesu izdevumus, nepamato tiesisko regulējumu, ar ko nosaka vienotas likmes tarifus, kas ir lielākoties zemāki par vidējiem tarifiem, kurus reāli piemēro advokāta pakalpojumiem šajā dalībvalstī. Proti, šāds tiesiskais regulējums būtu nesaderīgs ar Direktīvas 2004/48 3. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka šajā direktīvā paredzētajām procedūrām un tiesību aizsardzības līdzekļiem ir arī jābūt atturošiem, un apdraud Direktīvas 2004/48 galveno mērķi – nodrošināt augstu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību iekšējā tirgū.

Tomēr šās direktīvas 14. pants nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas paredz vienotas likmes tarifus, kuri tādēļ, ka tajā esošās maksimālās summas ir nedaudz paaugstinātas, nenodrošina, ka vismaz būtiska un pienācīga pamatoto izdevumu, kas radušies pusei, kurai spriedums ir labvēlīgs, daļa ir jāatlīdzina pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs. Proti, tas, vai šie izdevumi ir samērīgi, netiek vērtēts neatkarīgi no izdevumiem, kas faktiski ir radušies pusei, kurai spriedums ir labvēlīgs, par advokāta palīdzību, ciktāl tie ir pamatoti. Lai gan samērīguma prasība neparedz, ka pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, noteikti ir jāatlīdzina visi izdevumi, kas radušies pusei, kurai spriedums ir labvēlīgs, tā tomēr prasa, ka pēdējai minētajai pusei ir tiesības uz vismaz ievērojamas un pienācīgas pamatoto izdevumu, kas tiešām radušies pusei, kurai spriedums ir labvēlīgs, daļas atlīdzinājumu.

(sal. ar 25.–27., 29., un 32. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Direktīvas 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normas, kuras paredz tehniska padomdevēja izdevumu atlīdzināšanu tikai tad, ja ir vainojama puse, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, ja šie izdevumi ir tieši un cieši saistīti ar tiesvedību, kuras mērķis ir nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu.

Šajā ziņā, pirmkārt, ņemot vērā to, ka pētniecības un identifikācijas izmaksas, kas bieži saistītas ar tehniskā padomdevēja pakalpojumiem un kas radušās intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, tostarp attiecas uz zaudējumu atlīdzību, kas samaksājama pārkāpēja vainas gadījumā, un uz zaudējumiem attiecas šās direktīvas 13. panta 1. punkts, šīs izmaksas, kas bieži radušās pirms tiesvedības, ne vienmēr izriet no minētās direktīvas 14. panta piemērošanas jomas.

Otrkārt, ir jākonstatē, ka plaša Direktīvas 2004/48 14. panta interpretācija tādējādi, ka tajā paredzēts, ka pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, parasti ir jāatlīdzina citas izmaksas, kas radušās pusei, kurai spriedums ir labvēlīgs, neprecizējot šo izmaksu raksturu, varētu piešķirt šim pantam pārmērīgi plašu piemērošanas jomu, tādējādi atņemot šās direktīvas 13. pantam lietderīgo iedarbību. Tādēļ šis jēdziens ir jāinterpretē šauri un jāuzskata, ka citās izmaksās 14. panta izpratnē ietilpst tikai tās izmaksas, kas tieši un cieši saistītas ar attiecīgo tiesvedību.

Treškārt, Direktīvas 2004/48 14. pantā nav neviena elementa, kas ļautu uzskatīt, ka dalībvalstis tiesvedībā ar mērķi nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu var pakārtot citu izmaksu vai tiesu izdevumu vispār atlīdzināšanu kritērijam par puses, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, vainu.

Šādā kontekstā izmaksām saistībā ar tehniskā padomdevēja pakalpojumiem, ciktāl šīs izmaksas ir neizbēgamas, lai varētu lietderīgi celt prasību tiesā ar mērķi konkrētā gadījumā nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, ir tieša un cieša saikne un tās tādējādi ietilpst citās izmaksās, kas atbilstoši Direktīvas 2004/48 14. pantam ir jāsedz pusei, kurai spriedums ir nelabvēlīgs.

(sal. ar 35.–37., 39. un 40. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)