VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 16. septembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Beļģijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes un Austrijas vannas istabu aprīkojuma tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenas paaugstinājumu saskaņošana un konfidenciālas komercinformācijas apmaiņa – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Ekonomikas krīze – 2002. gada paziņojums par sadarbību – Naudas soda apmēra samazināšana – Būtiska pievienotā vērtība
Lieta T‑412/10
Roca, Sentuānlomone [Saint‑Ouen‑l’Aumône] (Francija), ko pārstāv P. Vidal Martínez, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Castillo de la Torre, A. Antoniadis un F. Castilla Contreras, vēlāk – F. Castillo de la Torre, A. Antoniadis un F. Jimeno Fernández, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmumu C(2010) 4185, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39092 – Vannas istabu aprīkojums [un armatūra]) un prasību samazināt prasītājam ar minēto lēmumu uzlikto naudas sodu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 6. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
30 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 9. septembrī, prasītājs cēla šo prasību.
31 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva Komisijai rakstveida jautājumu, uz kuru tā atbildēja noteiktajā termiņā.
32 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu un rakstveida jautājumiem tika uzklausīti 2013. gada 6. marta tiesas sēdē.
33 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– samazināt prasītājam uzlikto naudas sodu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
34 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
[..]
1. Par prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu
[..]
Par piekto prasības pamatu attiecībā uz prasītāja sadarbību
171 Piektajā prasības pamatā, pirmkārt, prasītājs norāda, ka Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanā, jo tā prasītājam neesot piešķīrusi naudas soda samazinājumu atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību. Otrkārt, prasītājs lūdz piešķirt naudas soda samazinājumu atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 29. punktam sakarā ar tā sadarbību. Šis otrais arguments ir jāinterpretē tādējādi, ka prasītājs apgalvo, ka tam esot bijis jāpiešķir naudas soda samazinājums sakarā ar tā sadarbību atbilstoši minētajam [pamatnostādņu] punktam, un ka tas tātad pārmet, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu šī punkta piemērošanā.
Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, kā arī par pārkāpumiem un kļūdām 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanā
172 Prasītājs pārmet Komisijai, pirmkārt, ka tā tam nav piešķīrusi naudas soda samazinājumu, lai gan ar 2006. gada 8. decembra vēstuli Komisija prasītājam bija paziņojusi, ka tam ir tiesības uz nosacītu naudas soda samazinājumu. Tādēļ prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
173 Otrkārt, prasītājs apstrīd vērtējumu, saskaņā ar kuru informācijai, ko tas sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, nebija būtiskas pievienotās vērtības. Šajā ziņā tas būtībā apgalvo, ka informācijai, ko tas sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, esot bijusi būtiska pievienotā vērtība, jo bez šīs informācijas Komisija nebūtu varējusi pierādīt 2004. gadā Francijā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem. Turklāt prasītājs apgalvo, ka nav samazinājis sniegtās informācijas vērtību sadarbības trūkuma dēļ, jo tas apstrīdēja nevis faktus, bet gan tikai to juridisko kvalifikāciju.
174 Komisija apstrīd prasītāja argumentu pamatotību. Tā apgalvo, pirmkārt, ka prasītāja sniegtās informācijas pievienotā vērtība nevarēja būt kvalificēta kā būtiska. Proti, pirmām kārtām, prasītāja paziņojumam esot vispārīgs raksturs, kamēr Ideal Standard paziņojumi esot konkrēti un detalizēti. Otrām kārtām, pārkāpumu esot bijis iespējams pierādīt ar daudzām tabulām, kurās ir atspoguļota informācijas apmaiņa, un ar Ideal Standard sniegto skaidro un detalizēto apstiprinājumu, kas apliecināts ar dokumentu, kurš sagatavots pēc kādas sanāksmes. Otrkārt, Komisija norāda, ka, no vienas puses, prasītājs savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem esot izklāstījis ļoti detalizētus argumentus, ar kuriem apstrīdēts elementu, uz kuriem balstījusies Komisija, pierādījuma spēks, it īpaši Ideal Standard sniegto elementu attiecībā uz 2004. gada februāra nolīgumu par cenām pierādījuma spēks. No otras puses, Komisija uzskata, ka uzņēmums nevar pamatot savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu ar faktiem, par kuriem Komisija šo uzņēmumu galu galā nav atzinusi par atbildīgu, jo no šīs sadarbības izrietošas priekšrocības esot jau atspoguļotas faktā, ka Komisija nolemj atteikties no dažiem iebildumiem, kā rezultātā uzņēmums netiek atzīts par atbildīgu vai tam netiek piešķirts naudas sods.
175 Pirmām kārtām ir jāatgādina apstākļi, kādos uzņēmums var saņemt naudas soda samazinājumu atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību. Otrām kārtām ir jāpārbauda, vai informācijai, ko prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, bija būtiska pievienotā vērtība, un attiecīgā gadījumā trešām kārtām jāpārbauda, vai Komisija varēja likumīgi pārskatīt ar 2006. gada 8. decembra vēstuli paziņoto secinājumu, saskaņā ar kuru prasītājam ir tiesības uz nosacītu naudas soda samazinājumu.
176 Pirmām kārtām ir jāatgādina, ka 2002. gada paziņojumā par sadarbību Komisija ir definējusi apstākļus, kādos uzņēmumi, kuri ar to sadarbojas izmeklēšanā par aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem var tikt samazināts naudas sods, kas tiem būtu jāmaksā (Vispārējās tiesas 2011. gada 17. maija spriedums lietā T‑343/08 Arkema France/Komisija, Krājums, II‑2287. lpp., 129. punkts).
177 Saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 20. punktu “uzņēmumi, kas neatbilst [..] noteikumiem, [lai iegūtu atbrīvojumu no naudas soda], var pretendēt uz tās sodanaudas [tā naudas soda] samazinājumu, kas tiem citādi būtu uzlikts”.
178 2002. gada paziņojuma par sadarbību 21. punktā ir noteikts, ka, “lai varētu pretendēt uz [naudas soda samazinājumu atbilstoši minētā paziņojuma 20. punktam], uzņēmumam ir jāsniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kuri jau ir Komisijas rīcībā [, kam ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem], un tiem jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā pierādījumu iesniegšanas laikā”.
179 2002. gada paziņojuma par sadarbību 22. punktā būtiskas pievienotās vērtības jēdziens ir definēts šādi:
““Pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un[/vai] detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus. Veicot šādu vērtējumu, Komisija parasti uzskata, ka lielāka vērtība ir rakstiskiem pierādījumiem, kas iegūti laikposmā, uz kuru attiecas fakti, nevis vēlāk iegūtiem pierādījumiem. Tāpat arī uzskata, ka lielāka vērtība [parasti] ir pierādījumiem, kas tieši attiecas uz attiecīgajiem faktiem, nevis pierādījumiem, kam ir netieša saistība.”
180 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pirmajā daļā ir paredzēti trīs naudas soda samazinājuma diapazoni [kategorijas]. Pirmajam uzņēmumam, kas izpilda minētā paziņojuma 21. punktā paredzēto nosacījumu, ir tiesības saņemt naudas soda samazinājumu 30–50 % apmērā, otrajam uzņēmumam – naudas soda samazinājumu 20–30 % apmērā un nākamajiem uzņēmumiem – naudas soda samazinājumu ne vairāk kā 20 % apmērā.
181 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā ir norādīts, ka, “lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst [minētā paziņojuma 21. punkta] nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību” un ka “tā var ņemt vērā arī uzņēmuma sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību pēc pierādījumu iesniegšanas dienas”.
182 No pašas 2002. gada paziņojuma par sadarbību loģikas izriet, ka vēlamais efekts ir radīt nenoteiktības klimatu aizliegtās vienošanās iekšienē, veicinot ziņošanu par to Komisijai. Šī nenoteiktība izriet tieši no tā, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki zina, ka tikai viens no tiem var iegūt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, paziņojot par citiem pārkāpuma dalībniekiem, tādējādi pakļaujot tos naudas sodu piemērošanas riskam. Šīs sistēmas ietvaros un saskaņā ar to pašu loģiku ir uzskatāms, ka uzņēmumi, kuri visātrāk sniedz savu ieguldījumu sadarbībā, ir pelnījuši saņemt lielākus naudas sodu, kas tiem pretējā gadījumā tiktu uzlikti, samazinājumus nekā tie uzņēmumi, kuri ir mazāk naski uz sadarbību (Vispārējās tiesas 2011. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑39/06 Transcatab/Komisija, Krājums, II‑6831. lpp., 379. punkts).
183 Tātad karteļa dalībnieku piedāvātās sadarbības hronoloģiskā secība un ātrums ir ar minēto paziņojumu par sadarbību ieviestās sistēmas pamatelementi (iepriekš 182. punktā minētais spriedums lietā Transcatab/Komisija, 380. punkts).
184 Šajā ziņā arī ir jāatgādina, ka, lai gan Komisijai ir pienākums pamatot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka pierādījumi, ko uzņēmumi ir iesnieguši atbilstoši paziņojumam par sadarbību, ir ieguldījums, kas pamato vai nepamato uzliktā naudas soda samazinājumu, uzņēmumiem, kuri vēlas apstrīdēt šajā ziņā Komisijas lēmumu, savukārt ir pienākums pierādīt, ka informācijai, ko brīvprātīgi snieguši šie uzņēmumi, bija izšķiroša nozīme, lai ļautu Komisijai pierādīt pārkāpuma galvenos elementus un līdz ar to pieņemt lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodus (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 297. punkts, un iepriekš 176. punktā minēto spriedumu lietā Arkema France/Komisija, 135. punkts).
185 Ņemot vērā naudas soda samazināšanas jēgu, Komisija nevar neņemt vērā iesniegtās informācijas noderīgumu, kas noteikti ir atkarīgs no tiem pierādījumiem, kuri jau ir tās rīcībā (Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑456/05 un T‑457/05 Gütermann un Zwicky/Komisija, Krājums, II‑1443. lpp., 220. punkts, un iepriekš 176. punktā minētais spriedums lietā Arkema France/Komisija, 136. punkts).
186 Ja uzņēmums sadarbības ietvaros tikai apstiprina, turklāt mazāk precīzi un skaidri, daļu no informācijas, kuru sadarbības ietvaros jau ir sniedzis kāds cits uzņēmums, šī uzņēmuma sadarbības pakāpi, kaut arī tā zināmā mērā var būt Komisijai noderīga, nevar uzskatīt par līdzīgu tai, kādā ir sadarbojies pirmais uzņēmums, kurš sniedza minēto informāciju. Paziņojums, kurš zināmā mērā tikai apstiprina Komisijas rīcībā jau esošo paziņojumu, būtiski neatvieglo Komisijas uzdevumu. Tādējādi šī sadarbība nevar būt pietiekama, lai pamatotu naudas soda apmēra samazināšanu par sadarbību (skat. iepriekš 176. punktā minēto spriedumu lietā Arkema France/Komisija, 137. punkts un tajā minētā judikatūra).
187 Tomēr tāpat no judikatūras izriet, ka uzņēmuma, ko apsūdz par dalību aizliegtajā vienošanās, paziņojumu, kura patiesumu ir apstrīdējuši vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu minēto uzņēmumu izdarītā pārkāpuma esamībai, ja to neapstiprina citi pierādījumi (iepriekš 130. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. punkts; šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑337/94 Enso‑Gutzeit/Komisija, Recueil, II‑1571. lpp., 91. punkts).
188 Visbeidzot, lai gan ir jāatzīst, ka, izvērtējot Komisijai atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību iesniegtās informācijas pievienotās vērtības būtiskumu, tai ir zināma rīcības brīvība, tomēr Vispārējā tiesa nevar atsaukties uz minēto rīcības brīvību, lai atteiktos veikt šajā ziņā faktisko un tiesisko Komisijas vērtējuma elementu detalizētu pārbaudi (skat. pēc analoģijas iepriekš 35. punktā minēto spriedumu lietā Chalkor/Komisija, 62. punkts).
189 Otrām kārtām, ņemot vērā šā sprieduma 176.–188. punktā atgādināto, ir jāizskata iepriekš 173. punktā izklāstītie prasītāja argumenti.
190 Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 1291.–1293., 1295., 1297., 1299. un 1300. apsvērumā Komisija atteikumu piešķirt prasītājam naudas soda samazinājumu ir pamatojusi būtībā ar trīs apsvērumiem. Pirmkārt, runājot par informāciju, ko prasītājs sniedzis attiecībā uz pārkāpumu saistībā ar keramikas izstrādājumiem Francijā 2004. gadā, Komisija ir norādījusi, ka, no vienas puses, Ideal Standard Komisiju bija jau informējis par detalizētas informācijas apmaiņu un cita starpā tai bija iesniedzis tabulas, kas atspoguļoja informācijas apmaiņu par pārdevumiem 2004. gada vasarā. No otras puses, prasītāja sniegtā informācija esot bijusi vispārīga, tā neesot bijusi atbalstīta ar pierādījumiem, kas būtu datēti ar attiecīgo laiku, un vairāki uzņēmumi administratīvā procesa laikā esot apstrīdējuši šīs informācijas pierādīšanas vērtību. Otrkārt, prasītājs neesot sniedzis nekādu informāciju par pārkāpumu attiecībā uz sanitārtehnikas izstrādājumiem Francijā. Treškārt, ar savu rīcību pēc pieteikuma par naudas soda samazināšanu iesniegšanas prasītājs esot samazinājis vai pat noliedzis informācijas, ko tas pats bija sniedzis, pierādīšanas vērtību un līdz ar to neesot izrādījis patiesu sadarbības garu.
191 Šajos apstākļos, ņemot vērā šā sprieduma 190. punktā norādītos apstrīdētā lēmuma motīvus un iepriekš 173. punktā izklāstītos prasītāja argumentus, ir jāpārbauda, pirmkārt, vai informācijai, ko prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, bija būtiska pievienotā vērtība. Otrkārt, attiecīgā gadījumā ir jāpārbauda, vai prasītājs, apšaubot Ideal Standard iesniegtos pierādījumus, ir samazinājis minētās informācijas ticamību tādējādi, ka to nevar uzskatīt par tādu, kurai ir būtiska pievienotā vērtība.
192 Pirmām kārtām vispirms ir jākonstatē, ka prasītājs neapstrīd Komisijas secinājumu, ka tas nav sniedzis nekādu informāciju par pārkāpumu attiecībā uz sanitārtehnikas izstrādājumiem Francijā. Šajos apstākļos prasītāja argumentu izvērtēšana ir jāierobežo, to attiecinot tikai uz informācijas, ko tas sniedzis par pārkāpumu saistībā ar keramikas izstrādājumiem Francijā, pievienoto vērtību.
193 Turpinājumā ir jānorāda, kā to atzīmējusi Komisija savos procesuālajos rakstos, ka saistībā ar keramikas izstrādājumiem Francijā neviens pārkāpums nav konstatēts attiecībā uz laikposmu no 1995. gada līdz 2004. gada sākumam; turklāt prasītājs to neapstrīd. Līdz ar to Komisija, nepiešķirot nekādu samazinājumu saistībā ar informāciju, ko prasītājs bija sniedzis attiecībā uz šo laikposmu, ir rīkojusies pareizi.
194 Tālāk, runājot par informāciju, ko prasītājs sniedzis par 2004. gadā Francijā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem, ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 556., 583., 584., 587. un 588. apsvēruma izriet, ka, lai secinātu par pārkāpuma esamību, Komisija ir balstījusies uz četriem pierādījumiem: pirmkārt, Ideal Standard pieteikumu par naudas soda samazināšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 583. apsvērums), otrkārt, tabulu, ko pēdējais minētais uzņēmums sniedzis minētā pieteikuma pielikumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 588. apsvērums), treškārt, prasītāja pieteikumu par naudas soda samazināšanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 556., 587. un 588. apsvērums) un, ceturtkārt, Duravit atbildi uz paziņojumu par iebildumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 584. apsvērums).
195 Visbeidzot, pretēji tam, ko Komisija apgalvo savos procesuālajos rakstos, apstrīdētajā lēmumā tā būtībā ir secinājusi, ka tā nevarēja konstatējumu par 2004. gadā Francijā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem balstīt vienīgi uz mutvārdu paziņojumu, ko sniedzis Ideal Standard saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, un uz minētā pieteikuma pielikumā ietverto tabulu. Proti, apstrīdētā lēmuma preambulas 588. apsvērumā Komisija norādīja, ka:
“Komisija nav apgalvojusi, ka tabula, ko Ideal Standard iekļāvis sava pieteikuma [par naudas soda samazināšanu] pielikumā, varētu tikt kvalificēta kā dokuments, kas datēts ar faktu rašanās laiku. Tomēr tā liecina par Ideal Standard mēģinājumu sniegt cik vien iespējams detalizētāku izklāstu par tā paziņojumā minētajiem faktiem. Pat ja neņemtu vērā šo pierādījumu, minimālo cenu koordinēšana AFICS 2004. gada februāra sanāksmes laikā var tikt pierādīta, pamatojoties uz trīs paziņojumiem [proti, Ideal Standard pieteikumu par naudas soda samazināšanu, prasītāja pieteikumu par naudas soda samazināšanu un, visbeidzot, Duravit atbildi uz paziņojumu par iebildumiem].”
196 Līdz ar to, pirmkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pati balstījusies uz informāciju, ko prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, lai pierādītu Francijā 2004. gadā izdarītā pārkāpuma esamību attiecībā uz keramikas izstrādājumiem. Tātad no apstrīdētā lēmuma teksta izriet, ka prasītāja sniegtā informācija bija Komisijai objektīvi noderīga.
197 Otrkārt, ir jākonstatē, ka bez prasītāja sniegtās informācijas Komisija, pamatojoties tikai uz pierādījumiem, ko sniedzis Ideal Standard saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, nebūtu varējusi pierādīt Francijā 2004. gadā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem. Proti, lai gan ir taisnība – kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 584. un 587. apsvēruma –, ka Duravit savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem apstiprināja, ka apspriedes par minimālajām cenām bija notikušas Ideal Standard minētās AFICS sanāksmes laikā, tomēr no mutvārdu apsvērumiem, ko sniedzis Duravit Komisijas 2007. gada 12. novembrī rīkotajā uzklausīšanā, izriet, ka Duravit arī ir apšaubījis Ideal Standard iesniegtās tabulas pierādīšanas vērtību.
198 Ņemot vērā iepriekš minētos elementus, ir jāsecina, ka informācijai, ko prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, ir bijusi būtiska pievienotā vērtība. Proti, minētā informācija ir ļāvusi Komisijai konstatēt Francijā 2004. gadā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem, jo ar to tika apstiprināts fakts, ka AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmē ir notikusi apspriede attiecībā uz zemāka cenu līmeņa keramikas izstrādājumu minimālajām cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 588. apsvērums). Līdz ar to Komisija kļūdaini ir atteikusies atzīt, ka paziņojumam, ko prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, ir būtiska pievienotā vērtība, un šajā sakarā piešķirt prasītājam naudas soda samazinājumu.
199 Šā sprieduma 198. punktā izdarīto secinājumu nevar atspēkot Komisijas argumenti par to, ka prasītāja sniegtajai informācijai neesot bijusi nekāda būtiska pievienotā vērtība.
200 Pirmām kārtām nevar piekrist Komisijas argumentam, saskaņā ar kuru informācija, ko prasītājs sniedzis, atbalstot savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, esot bijusi vispārīga, kamēr Ideal Standard sniegtā informācija esot bijusi konkrēta un detalizēta. Proti, ar Ideal Standard pieteikumu par naudas soda samazināšanu atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, it īpaši ņemot vērā to, ka Ideal Standard šajā sakarā sniegto elementu pierādīšanas vērtība ir tikusi apstrīdēta, vien nepietika, lai ļautu konstatēt Francijā 2004. gadā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem. Turklāt, lai gan prasītāja sniegtajai informācijai ir vispārīgs raksturs, tā tomēr apstiprināja Ideal Standard sniegtos elementus un līdz ar to ļāva Komisijai konstatēt minēto pārkāpumu. Proti, kā tas izriet no šā sprieduma 197. punkta, bez prasītāja sniegtās informācijas Komisija, pamatojoties tikai uz pierādījumiem, ko sniedzis Ideal Standard saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, nebūtu varējusi pierādīt Francijā 2004. gadā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem.
201 Otrām kārtām Komisijas arguments, ka tā esot varējusi pierādīt pārkāpumu, pamatojoties uz daudzām tabulām, kurās ir atspoguļota informācijas apmaiņa, un uz Ideal Standard sniegto skaidro un detalizēto apstiprinājumu, kas apliecināts ar dokumentu, kurš sagatavots pēc kādas sanāksmes, ir atzīstams par nepamatotu. Ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 588. apsvērumā Komisija būtībā ir secinājusi, ka tā savu konstatējumu par Francijā 2004. gadā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem nevarēja balstīt uz mutvārdu paziņojumu, ko Ideal Standard sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, un uz minētā pieteikuma pielikumā ietverto tabulu (skat. šā sprieduma 195. punktu).
202 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto un apstrīdētā lēmuma preambulas 556., 587. un 588. apsvērumu, no kuriem izriet, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi faktiski ir ļāvuši Komisijai konstatēt Francijā 2004. gadā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem, ir jāsecina, ka Komisija, novērtējot pierādījumu, ko prasītājs sniedzis savā pieteikumā par naudas soda samazināšanu, kā tas tika novērtēts administratīvā procesa iznākumā, pievienoto vērtību, ir pieļāvusi kļūdu.
203 Šajos apstākļos, ir jāpārbauda, otrkārt, vai ar savu rīcību pēc pieteikuma par naudas soda samazināšanu iesniegšanas prasītājs – kā Komisija to būtībā apgalvo apstrīdētajā lēmumā un savos procesuālajos rakstos – samazināja tā sniegtās informācijas būtisku pievienoto vērtību.
204 Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 1300. apsvērumā Komisija norāda, ka Roca grupa “[administratīvajā] procesā nav izrādījusi patiesu sadarbības garu”, bet – gluži pretēji – esot rīkojusies tādā veidā, kas “samazināja pierādījumu, ko [Roca grupa] bija sākotnēji iesniegusi, vērtību”.
205 Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 1295. apsvērumā ir precizēts, ka “[prasītājs] un Laufen [Austria] abi divi ļoti stipri apstrīdēja paziņojumā par iebildumiem aprakstītos faktus (skat., piemēram, [apstrīdētā lēmuma preambulas 360.–365. un 579.–582.] apsvērumu), tādējādi lielā mērā apšaubot tās rīcības pret konkurenci vērstu raksturu, ko Roca [grupa], šķiet, pierādījusi ar saviem paziņojumiem, kurus tā sniegusi saistībā ar savu pieteikumu [par naudas soda samazināšanu]”. Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka minētā lēmuma preambulas 360.–365. apsvērumā ir izklāstīti Laufen Austria atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ietvertie argumenti saistībā ar pārkāpjošo rīcību Austrijas tirgū. Savukārt šī paša lēmuma preambulas 579.–582. apsvērumā ir izklāstīti paziņojumi, ko izdarījusi Roca grupa saistībā ar pārkāpjošo rīcību attiecībā uz sanitārtehnikas izstrādājumiem Francijā.
206 Turklāt ir jāatzīmē, ka minētā lēmuma preambulas 586. apsvērumā Komisija apgalvo:
“Roca [grupa] sniedz pretrunīgu faktu izklāstu. Lai gan tā vispārīgi apstiprina AFICS ietvaros laikā no 2002. līdz 2004. gadam notikušās informācijas apmaiņas faktu attiecībā uz minimālajām cenām, tā tomēr cenšas diskreditēt Ideal Standard apstiprinošo paziņojumu, norādot, ka Komisijai būtu jāpārskata jautājums par to, vai ir iespējams pierādīt minimālo cenu koordinēšanu. Tostarp Roca [grupa] apgalvo, ka aprakstu, ko Ideal Standard sniedzis attiecībā uz minimālo cenu koordinēšanu 2004. gada 25. februāra sanāksmes laikā, nav apstiprinājuši pārējie uzņēmumi, kas iesnieguši pieteikumu par naudas soda samazināšanu. Turklāt tā norāda, ka Ideal Standard iesniegto tabulu nevar uzskatīt par izšķirošu pierādījumu. Roca [grupas] ieskatā šī tabula liecina par to, ka Ideal Standard, šķiet, ir sajaucis Francijā veiktās darbības ar Itālijā veiktajām darbībām (jo dokuments ir sagatavots itāļu valodā).”
207 Tātad no šā sprieduma 204.–206. punktā minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka informācijai, ko sākotnēji bija sniedzis prasītājs, vairs neesot būtiskas pievienotās vērtības, ņemot vērā, ka prasītājs pats esot samazinājis tās noderīgumu, apšaubot šīs pašas informācijas ticamību.
208 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka no pieteikuma par naudas soda samazināšanu, kāds tas formulēts 2006. gada 17. un 20. janvāra vēstulēs, izriet, ka tas ir sagatavots nevis Roca grupas – tās kopumā – vārdā, bet gan paša prasītāja vārdā, kā arī Laufen grupas vārdā, ciktāl Laufen grupas darbības Francijā bija integrētas Roca grupas darbībās. Tādēļ, nosakot, vai prasītājs samazinājis tās Komisijai sniegtās informācijas pievienoto vērtību, Laufen Austria administratīvajā procesā sniegtajiem paziņojumiem ir nozīme tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz pret konkurenci vērstām darbībām Francijas tirgū. Taču, kā konstatēts šā sprieduma 205. punktā, apstrīdētā lēmuma preambulas 360.–365. apsvērums, uz kuriem Komisija atsaucas tā paša lēmuma preambulas 1295. apsvērumā, attiecas vienīgi uz Austrijas tirgu. Līdz ar to minētie preambulas apsvērumi nemaz neliecina par tādu informācijas elementu apstrīdēšanu, kurus prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu attiecībā uz Francijas tirgu.
209 Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 579.–582. apsvērumā, kā konstatēts šā sprieduma 205. punktā, runa ir par Roca grupas paziņojumiem attiecībā uz pārkāpjošām darbībām saistībā ar sanitārtehnikas izstrādājumiem Francijā. Tādēļ ar tiem nevar tikt pierādīts, ka prasītājs ar saviem paziņojumiem būtu samazinājis elementu, ko tas pats sniedzis Komisijai, pievienoto vērtību. Proti, šie pēdējie minētie elementi attiecas vienīgi uz pārkāpumu saistībā ar keramikas izstrādājumiem Francijā.
210 Treškārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 586. apsvērumā minētie apstākļi, kādi tie norādīti Komisijas procesuālajos rakstos, neļauj secināt, ka prasītājs būtu diskreditējis paša sniegto informāciju. Proti, pirmām kārtām gan no apstrīdētā lēmuma, gan no Komisijas procesuālajiem rakstiem izriet, ka prasītājs ir apstiprinājis informācijas apmaiņas faktu attiecībā uz zemāka cenu līmeņa keramikas izstrādājumu minimālajām cenām AFICS ietvaros, tostarp 2004. gadā, un tas nav apstrīdēts. Otrām kārtām ir taisnība, ka prasītājs ir apšaubījis Ideal Standard paziņojuma, kas attiecas uz AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmi, un dokumenta, ko Ideal Standard iesniedzis sava paziņojuma atbalstam, pierādīšanas vērtību. Tomēr ir jāsecina, ka, to darot, prasītājs ir vienīgi iesniedzis Komisijai argumentus, kuru mērķis bija pierādīt, ka Ideal Standard iesniegtie pierādījumi nebija pietiekami, lai pierādītu Francijā 2004. gadā izdarīta pārkāpuma esamību attiecībā uz keramikas izstrādājumiem, nolūkā parādīt, ka informācija, kuru sniedzis pats prasītājs saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, bija nepieciešama Komisijai, lai varētu pierādīt minēto pārkāpumu, un ka tai tātad ir bijusi būtiska pievienotā vērtība.
211 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 1300. apsvērumā Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka prasītājs ar savu rīcību pēc tā pieteikuma par naudas soda samazināšanu iesniegšanas esot samazinājis pierādījumu, ko tas bija sākotnēji iesniedzis, vērtību.
212 Šo konstatējumu neatspēko Komisijas šajā ziņā izvirzītie argumenti.
213 Pirmkārt, Komisijas arguments, ka prasītājs neesot izpildījis savu sadarbības pienākumu, jo tas esot apstrīdējis gan Ideal Standard paziņojuma attiecībā uz AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmi, gan dokumenta, ko Ideal Standard iesniedzis sava paziņojuma atbalstam, pierādīšanas vērtību, ir atzīstams par nepamatotu. Proti, ir jāsecina, ka prasītājs ir vienīgi apšaubījis faktu, ka Ideal Standard iesniegtie pierādījumi būtu pietiekami, lai konstatētu Francijā 2004. gadā izdarītā pārkāpuma esamību attiecībā uz keramikas izstrādājumiem. To darot, prasītājs ir vienīgi sniedzis elementus, kas ļautu konstatēt informācijas, ko tas pats sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, būtisku pievienoto vērtību.
214 Otrkārt, Komisijas arguments, ka uzņēmums nevarot balstīt savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu uz faktiem, par kuriem Komisija to galu galā nav atzinusi par atbildīgu, nav pamatots. Proti, lai gan ir taisnība, ka Komisija nav konstatējusi nevienu pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem Francijā laikposmā no 1995. gada līdz 2004. gada sākumam, tomēr prasītājs ir ticis atzīts par atbildīgu par Francijā 2004. gadā izdarīto pārkāpumu attiecībā uz keramikas izstrādājumiem. Ir jāatgādina, ka šā sprieduma 198. punktā ir konstatēts, ka prasītāja sniegtā informācija faktiski ir ļāvusi Komisijai konstatēt šo pārkāpumu.
215 Tādēļ piektais prasības pamats ir jāapmierina, ciktāl tas attiecas uz prasītāja pieteikuma par naudas soda samazināšanu kļūdainu novērtējumu.
216 Šajos apstākļos, pirmkārt, vairs nav jāizskata prasītāja arguments, ka Komisija esot pārkāpusi tā tiesības uz aizstāvību tādēļ, ka prasītājam neesot tikusi sniegta piekļuve Duravit atbildei uz paziņojumu par iebildumiem. Proti, no prasītāja procesuālajiem rakstiem izriet, ka šis arguments ir cieši saistīts ar Komisijas vērtējuma, saskaņā ar kuru prasītājs nebija sniedzis informāciju ar būtisku pievienoto vērtību, apstrīdēšanu. Taču argumenti, ko prasītājs izvirzījis saistībā ar minēto apstrīdēšanu, ir tikuši apmierināti šā sprieduma 202., 211. un 215. punktā.
217 Otrkārt, tā kā piektais prasības pamats tika apmierināts, ciktāl tas attiecas uz prasītāja pieteikuma par naudas soda samazināšanu kļūdainu novērtējumu (skat. šā sprieduma 215. punktu), nav jāizskata iepriekš 172. punktā minētais prasītāja arguments, ka Komisija, apstrīdētajā lēmumā nolemjot atcelt nosacītu naudas soda samazinājumu, kas prasītājam paziņots ar 2006. gada 8. decembra vēstuli, esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
218 Šā sprieduma 215. punktā konstatētā prettiesiskuma sekas attiecībā uz prasītājam uzliktā naudas soda apmēru būtu jānosaka, izskatot prasītāja prasījumus par grozīšanu, šā sprieduma 232. un nākamajos punktos.
Par kļūdu 2006. gada pamatnostādņu piemērošanā
219 Prasītājs apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, jo tā neesot tam piešķīrusi naudas soda samazinājumu par sadarbību kā atbildību mīkstinošu apstākli 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta izpratnē.
220 Komisija apstrīd šā prasītāja argumenta pamatotību.
221 Vispirms ir jāatgādina, ka no 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturtā ievilkuma izriet, ka Komisija ir apņēmusies, īstenojot savas pilnvaras novērtēt atbildību mīkstinošos apstākļus, kas tai ir jāņem vērā, nosakot naudas sodu apmēru, piešķirt naudas soda samazinājumu, ja “uzņēmums ir nopietni sadarbojies ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot paziņojumā par [sadarbību] noteiktās robežas un tā juridisko pienākumu to darīt” (iepriekš 176. punktā minētais spriedums lietā Arkema France/Komisija, 168. punkts).
222 Tomēr 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturtā ievilkuma piemērošanas rezultātā 2002. gada paziņojums par sadarbību nevar zaudēt savu lietderīgo iedarbību. Proti, jākonstatē, ka minētajā paziņojumā ir noteikta shēma to uzņēmumu sadarbības Komisijas izmeklēšanā atlīdzināšanai, kuri piedalās vai ir piedalījušies slepenos karteļos. Tādējādi no minētā paziņojuma formulējuma un struktūras izriet, ka uzņēmumi par to sadarbību principā var iegūt naudas soda samazinājumu tikai tad, ja tie izpilda minētajā paziņojumā paredzētos stingros nosacījumus.
223 Tādējādi, lai saglabātu 2002. gada paziņojuma par sadarbību lietderīgo iedarbību, Komisijai tikai ārkārtas situācijās var būt pienākums uzņēmumam piešķirt naudas soda samazinājumu, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu. Tā tas īpaši ir tad, ja uzņēmuma sadarbība, kaut arī tā pārsniedz uzņēmuma juridisko pienākumu sadarboties, tomēr nedodot tam tiesības uz naudas soda samazinājumu atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, Komisijai ir objektīvi noderīga. Šāds noderīgums ir jākonstatē, ja Komisija savā galīgajā lēmumā pamatojas uz pierādījumiem, ko uzņēmums tai ir sniedzis savas sadarbības ietvaros un bez kuriem Komisija nebūtu varējusi pilnībā vai daļēji noteikt sodu par attiecīgo pārkāpumu (iepriekš 176. punktā minētais spriedums lietā Arkema France/Komisija, 170. punkts).
224 Aplūkojamajā lietā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka no šā sprieduma 202. un 211. punkta izriet, ka Komisija, apstrīdētajā lēmumā secinot, ka elementiem, ko prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, nav būtiskas pievienotās vērtības un ka prasītājam, tā kā tas nav izrādījis patiesu sadarbības garu, nav tiesību uz naudas soda samazinājumu atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, ir pieļāvusi kļūdu. Saskaņā ar šā sprieduma 223. punktā minēto judikatūru tikai ārkārtas situācijās, tostarp tad, ja uzņēmuma sadarbība nerada tam tiesības uz naudas soda samazinājumu atbilstoši minētajam paziņojumam, Komisijai var būt pienākums uzņēmumam piešķirt naudas soda samazinājumu, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu. Tādēļ, ņemot vērā šā sprieduma 211. punktā izdarīto konstatējumu, ka Komisijai ir bijis jāpiešķir prasītājam naudas soda samazinājums atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, ir jāsecina, ka tai nebija pienākuma piešķirt prasītājam naudas soda samazinājumu saskaņā ar minēto [pamatnostādņu] normu. Otrkārt, katrā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājs nav norādījis ne uz vienu ārkārtas apstākli, kas būtu pamats Komisijai izvērtēt tā sadarbību atbilstoši minētajai normai.
225 Līdz ar to ir jāatzīst, ka prasītājs nav pierādījis, ka Komisija, nepiešķirot tam naudas soda samazinājumu atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumam, būtu pieļāvusi kļūdu. Tādēļ piektais prasības pamats daļā, kurā tas balstīts uz minēto punktu, ir jānoraida kā nepamatots.
226 Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, ir daļēji jāapmierina piektais prasības pamats, ciktāl prasītājs apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, novērtējot informācijas, ko prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, pievienoto vērtību, un jānoraida šis pamats pārējā daļā.
227 No piecu prasītājas izvirzīto prasības pamatu analīzes izriet, ka ir jāapmierina piektais pamats, ciktāl tas attiecas uz kļūdu informācijas, ko prasītājs sniedzis saistībā ar savu pieteikumu par naudas soda samazināšanu, pievienotās vērtības novērtēšanā, un jānoraida pārējā daļā šis pamats, kā arī pārējie prasības pamati.
228 Saistībā ar sekām, kas jānosaka attiecībā uz prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, ir jānorāda – runājot par apstrīdētā lēmuma 1. pantu –, ka Komisija minētā panta 3. punktā ir secinājusi, ka prasītājs bija pārkāpis LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, laikposmā no 2002. gada 10. decembra līdz 2004. gada 9. novembrim piedaloties pārkāpumā Francijā un Austrijā. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā nevienā no prasītāja izvirzītajiem prasības pamatiem šis konstatējums nav apstrīdēts, minētajā pantā prettiesiskums nav pieļauts. Līdz ar to ir jānoraida minētie prasījumi par daļēju atcelšanu, ciktāl tie attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktu.
229 Turpretim, ņemot vērā šā sprieduma 226. un 227. punktā izdarīto secinājumu, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta 4. punkta b) apakšpunkts, ciktāl Komisija prasītājam uzliktā naudas soda apmēru noteikusi, neņemot vērā tā sadarbību.
230 Tā kā ar savu otro prasījumu prasītājs pakārtoti lūdz samazināt tam uzliktā naudas soda apmēru, šis naudas soda apmērs ir jānosaka šī prasījuma izskatīšanas ietvaros.
2. Par prasījumiem samazināt prasītājam uzliktā naudas soda apmēru
231 Ņemot vērā otro prasījumu, ar kuru prasītājs pakārtoti lūdz Vispārējo tiesu samazināt tam uzliktā naudas soda apmēru (skat. šā sprieduma 33. punktu), Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežotu kompetenci, ir jāpārbauda, pirmkārt, kādas ir sekas iepriekš 202. un 211. punktā minētajai Komisijas kļūdai attiecībā uz prasītājam uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu, un, otrkārt, jāizskata pārējie argumenti, ko prasītājs izvirzījis, lai panāktu, ka Vispārējā tiesa samazina tam uzliktā naudas soda apmēru.
Par kļūdas, ko Komisija pieļāvusi, novērtējot prasītāja pieteikuma par naudas soda samazināšanu atbalstam sniegto pierādījumu vērtību, sekām
232 Saistībā ar šā sprieduma 215. punktā konstatēto kļūdu novērtējumā attiecībā uz prasītāja pieteikuma par naudas soda samazināšanu vērtību Komisija norāda, ka, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka prasītājs ir sniedzis ieguldījumu ar būtisku pievienoto vērtību un izrādījis patiesu un īstu sadarbību, piemērojamais samazinājums nevarot pārsniegt 3 %, jo aplūkojamajā lietā sadarbības apjoms esot bijis ļoti neliels, ņemot vērā, ka tā attiecās vienīgi uz keramikas izstrādājumiem un Francijas tirgu.
233 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, lai gan paziņojums par sadarbību neierobežo Savienības tiesas veicamo naudas soda samazinājuma novērtēšanu tad, ja tā lemj, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, konkrētās lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu, veicot naudas soda apmēra pārrēķināšanu, pamatoties uz šo paziņojumu, tostarp tādēļ, ka tas ļauj ņemt vērā visus elementus, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā, un uzlikt visiem uzņēmumiem, kas piedalījušies konstatētajā pārkāpumā, samērīgus naudas sodus.
234 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pirmajā daļā ir paredzēti trīs naudas soda samazinājuma diapazoni [kategorijas]. Pirmajam uzņēmumam, kas izpilda minētā paziņojuma 21. punktā paredzēto nosacījumu, ir tiesības saņemt naudas soda samazinājumu 30–50 % apmērā, otrajam uzņēmumam – naudas soda samazinājumu 20–30 % apmērā un nākamajiem uzņēmumiem – naudas soda samazinājumu ne vairāk kā 20 % apmērā.
235 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta otrajā daļā ir norādīts, ka, “lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst [minētā paziņojuma] 21. punkta nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību” un ka “tā var ņemt vērā arī uzņēmuma sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību pēc pierādījumu iesniegšanas dienas”.
236 Aplūkojamajā lietā vispirms ir jānorāda, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 1289. apsvēruma izriet, ka prasītājs ir daļa no trešā uzņēmuma, kas iesniedzis pieteikumu par naudas soda samazināšanu – pēc Grohe un tā meitasuzņēmumu iesniegtā pieteikuma un pēc Ideal Standard un tā meitasuzņēmumu iesniegtā pieteikuma, ievērojot, ka attiecībā uz Masco un tā meitasuzņēmumu iesniegto pieteikumu ir ticis piešķirts atbrīvojums no naudas sodiem. Šajos apstākļos prasītājam atbilstoši 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pirmās daļas trešajam ievilkumam ir tiesības uz naudas soda samazinājumu ne vairāk kā 20 % apmērā, ko prasītājs turklāt neapstrīd.
237 Tālāk – prasītāja pieteikums par naudas soda samazināšanu tika iesniegts 2006. gada 17. janvārī (skat. šā sprieduma 9. punktu), t.i., aptuveni vienu gadu un sešus mēnešus pēc Masco un tā meitasuzņēmumu pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda iesniegšanas (skat. šā sprieduma 5. punktu) un aptuveni vienu gadu un divus mēnešus pēc pieteikumiem par naudas soda samazināšanu, ko bija attiecīgi iesnieguši Grohe un tā meitasuzņēmumi, kā arī Ideal Standard un tā meitasuzņēmumi (skat. šā sprieduma 7. punktu), bet pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas.
238 Visbeidzot ir jānorāda pirmām kārtām, ka paziņojumam, ko prasītājs sniedzis sava pieteikuma par naudas soda samazināšanu atbalstam, bija vispārīgs raksturs un tas neattiecās ne uz vienu konkrētu sanāksmi. Otrām kārtām minētais paziņojums ir ļāvis pierādīt pārkāpumu tikai attiecībā uz astoņiem mēnešiem 2004. gadā un tikai saistībā ar keramikas izstrādājumiem un Francijas tirgu.
239 Tādēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus, it īpaši šā sprieduma 236.–238. punktā minētos apstākļus, prasītājam ir jāpiešķir tam uzliktā naudas soda samazinājums par 6 %, kas nozīmē samazinājumu par EUR 402 000.
240 Līdz ar to, ņemot vērā šā sprieduma 239. punktā izdarītos secinājumus, Vispārējā tiesa naudas soda, kas būtu solidāri jāuzliek prasītājam saistībā ar pārkāpumu, kurā tas piedalījies Francijā, kopējo summu nosaka EUR 6 298 000 apmērā.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmuma C(2010) 4185, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39092 – Vannas istabu aprīkojums [un armatūra]) 2. panta 4. punkta b) apakšpunktu, ciktāl Eiropas Komisija naudas soda, kas uzlikts solidāri Roca, apmēru ir noteikusi, neņemot vērā tā sadarbību;
2) ar Lēmuma C(2010) 4185, galīgā redakcija, 2. panta 4. punkta b) apakšpunktu Roca uzliktā naudas soda summa ir EUR 6 298 000;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina vienu trešdaļu Roca tiesāšanās izdevumu;
5) Roca sedz divas trešdaļas savu tiesāšanās izdevumu.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 16. septembrī.
[Paraksti]