TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 13. jūnijā (*)
Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – Piemērojamība personām – Ģimenes pabalstu piešķiršana trešās valsts valstspiederīgajam, kuram ir uzturēšanās tiesības dalībvalstī – Regula (EK) Nr. 859/2003 – Direktīva 2004/38/EK – Regula (EEK) Nr. 1612/68 – Nosacījums par nodzīvotā laika ilgumu
Lieta C‑45/12
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour du travail de Bruxelles (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 19. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 30. janvārī, tiesvedībā
Office national d’allocations familiales pour travailleurs salariés (ONAFTS)
pret
Radia Hadj Ahmed.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], U. Lehmuss [U. Lõhmus], M. Safjans [M. Safjan] un A. Prehala [A. Prechal] (referente),
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 28. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– R. Hadj Ahmed vārdā – I. de Viron un M. Hernandez Dispaux, avocates,
– Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet un T. Materne, pārstāvji, kuriem palīdz J. Vanden Eynde, avocat,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Van Hoof un V. Kreuschitz, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1992/2006 (OV L 392, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71), Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp.), 13. panta 2. punktu un 14. pantu, skatot tos kopsakarā ar LESD 18. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. un 21. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Office national d’allocations familiales pour travailleurs salariés [Valsts algoto darbinieku ģimenes pabalstu biroju] (ONAFTS) un R. Hadj Ahmed par garantēto ģimenes pabalstu piešķiršanu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 10. pantā, kas ir atcelts ar Direktīvu 2004/38, bija paredzēts:
“1. Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu [neatkarīgi no pilsonības] drīkst apmesties:
a) darba ņēmēja laulātais un viņu bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā;
[..].”
4 Regulas Nr. 1612/68 12. panta, kas ir atcelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV L 141, 1. lpp.) un kura formulējums ir atkārtots pēdējās minētās regulas 10. pantā, pirmā daļa bija izteikta šādi:
“Ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus.”
5 Regulas Nr. 1408/71 1. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā regulā:
[..]
“f) i) “ģimenes loceklis” nozīmē jebkuru personu, kuru par ģimenes locekli definē vai atzīst, vai par mājsaimniecības locekli uzskata tajos tiesību aktos, saskaņā ar kuriem tiek paredzēti pabalsti [..]; tomēr gadījumos, kad minētie tiesību akti par ģimenes locekli vai mājsaimniecības locekli uzskata tikai tādu personu, kas dzīvo kopā ar darbinieku vai pašnodarbināto personu [..], šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja attiecīgā persona lielākoties atrodas šīs personas apgādībā; [..]
[..].”
6 Regulas Nr. 1408/71 2. pantā ar nosaukumu “Personas, uz kurām attiecas regula” 1. punktā ir noteikts:
“Šī regula attiecas uz darbiniekiem [..], kā arī viņu ģimenes locekļi[em] [..].”
7 Padomes 2003. gada 14. maija Regulas (EK) Nr. 859/2003, ar ko Regulas (EEK) Nr. 1408/71 un Regulas (EEK) Nr. 574/72 noteikumus attiecina arī uz tiem trešo valstu pilsoņiem, uz kuriem minētie noteikumi neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (OV L 124, 1. lpp.), 1. pantā ir noteikts:
“[..] Regulas (EEK) Nr. 1408/71 [..] noteikumi attiecas uz tiem trešo valstu pilsoņiem, uz kuriem tie netika līdz šim attiecināti tikai viņu valstspiederības dēļ, kā arī uz viņu ģimenēm un pārdzīvojušiem tuviniekiem, ja vien viņi likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā un visādā ziņā nav saistīti tikai ar vienu dalībvalsti.”
8 Direktīvas 2004/38 13. panta ar nosaukumu “Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā” 2. punktā ir paredzēts, ka ar zināmiem nosacījumiem Savienības pilsoņa šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrēto attiecību izbeigšanas gadījumā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, nezaudē uzturēšanās tiesības.
9 Šīs direktīvas 14. panta ar nosaukumu “Uzturēšanās tiesību saglabāšana” 2. punkts ir izteikts šādi:
“Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem [..] 13. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības ir tikmēr, kamēr viņi atbilst [šajā pantā] paredzētajiem nosacījumiem.
[..]”
Beļģijas tiesības
10 1971. gada 20. jūlija Likuma, ar kuru nosaka garantētos ģimenes pabalstus (1971. gada 7. augusta Moniteur belge, 9302. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums, ar kuru nosaka garantētos ģimenes pabalstus”), 1. pantā redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, bija noteikts:
“[..] Ģimenes pabalstus piešķir atbilstoši šajā likumā ietvertiem vai uz tā pamata pieņemtiem nosacījumiem par bērnu, kurš tikai vai galvenokārt ir Beļģijā dzīvojošas fiziskas personas apgādībā.
[..]
Pirmajā daļā minētajai fiziskajai personai pirms garantēto ģimenes pabalstu pieprasījuma iesniegšanas brīža faktiski un nepārtraukti ir jābūt Beļģijā dzīvojušai vismaz piecus gadus.
No šī nosacījuma ir atbrīvotas:
1° personas, kurām ir piemērojama [Regula Nr. 1408/71];
2° bezvalstnieki;
3° bēgļi 1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu [(1980. gada 31. decembra Moniteur belge, 14584. lpp.; turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”)] izpratnē;
4° personas, kas nav minētas 1. punktā, bet kuras ir tādas valsts valstspiederīgās, kura ir ratificējusi Eiropas Sociālo hartu vai pārskatīto Eiropas Sociālo hartu.
Ja pirmajā daļā minētā fiziskā persona ir ārvalstnieks, tai ir jābūt atļaujai uzturēties vai apmesties Beļģijā atbilstoši [1980. gada 15. decembra likuma] noteikumiem [..].”
11 Laikposmā, uz kuru attiecas pamatlieta, ar 2009. gada 30. decembra Likumu par dažādiem noteikumiem (2009. gada 31. decembra Moniteur belge, 82925. lpp.) atbrīvojums no nosacījuma, ka ir jābūt [valstī] nodzīvotiem pieciem gadiem, tika paplašināts, papildinot Likuma, ar kuru nosaka garantētos ģimenes pabalstus, 1. panta septīto daļu ar 5. punktu, kas ir izteikts šādā redakcijā:
“personas, kuras lūdz piešķirt garantētos ģimenes pabalstus par bērnu,
a) kas ir tādas valsts valstspiederīgais, kurā ir piemērojama [Regula Nr. 1408/71], vai, ja tā nav, tādas valsts valstspiederīgais, kura ir ratificējusi Eiropas Sociālo hartu vai (pārskatīto) Eiropas Sociālo hartu,
b) vai kas ir bevalstnieks vai bēglis 1980. gada 15. decembra likuma [..] izpratnē.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
12 R. Hadj Ahmed, Alžīrijas valstspiederīgā, kopš 2006. gada 18. janvāra ir reģistrēta Iedzīvotāju reģistrā Beļģijā, un no šī datuma viņai ir uzturēšanās atļauja Beļģijas teritorijā. Šo uzturēšanās atļauju viņa ieguva tāpēc, ka Beļģijā uzsāka kopdzīvi ar savu partneri, kas ir Francijas pilsonis. R. Hadj Ahmed un pēdējam minētajam ir kopīgs bērns, kuram arī ir Francijas pilsonība un kurš ir dzimis 2003. gada 18. decembrī. 2006. gadā, kad bija ieguvusi minēto uzturēšanās atļauju, prasītāja pamatlietā uz Beļģiju uzaicināja savu meitu, Alžīrijas pilsoni, kura ir dzimusi 1993. gada 28. janvārī.
13 Kamēr R. Hadj Ahmed, kurai Beļģijā nekad nav bijis darba ņēmējas statusa, dzīvoja kopā ar savu partneri, viņa varēja saņemt ģimenes pabalstus atbilstoši parastajai likmei par saviem abiem bērniem, pamatojoties uz viņas partnera Beļģijā pabeigtajiem nodarbinātības laikposmiem.
14 R. Hadj Ahmed un viņas partneris pārtrauca attiecības 2007. gada jūnijā. Kopš 2007. gada 15. maija ieinteresētā persona, kura nav sava bijušā partnera apgādībā, saņem sociālo palīdzību.
15 No 2007. gada 1. oktobra R. Hadj Ahmed vairs nesaņēma ģimenes pabalstus par savu meitu, kaut gan viņa turpināja tos saņemt par savu otru bērnu. [R. Hadj Ahmed] iesniedza ONAFTS garantēto ģimenes pabalstu pieprasījumu no šī paša datuma attiecībā uz minēto meitu. 2008. gada 7. aprīlī šī iestāde minēto pieprasījumu noraidīja, pamatojot to tādējādi, ka ieinteresētā persona neatbilst Likuma, ar kuru nosaka garantētos ģimenes pabalstus, 1. pantā paredzētajam nosacījumam, ka ir jābūt [valstī] nodzīvojušai piecus gadus.
16 Ar 2008. gada 3. jūlijā iesniegto pieteikumu R. Hadj Ahmed šo ONAFTS lēmumu par atteikumu pārsūdzēja Tribunal du travail de Bruxelles [Briseles Darba lietu tiesā], atsaucoties uz to, ka uz viņu attiecoties Regulas Nr. 1408/71 noteikumi. Tajā pašā laikā un pamatojoties uz ONAFTS aicinājumu, viņa kompetentajām iestādēm iesniedza lūgumu nepiemērot nosacījumu par Beļģijā nodzīvotā laika ilgumu. Šīs procedūras rezultātā pēc četriem [Beļģijā] nodzīvotiem gadiem, proti, no 2010. gada 18. janvāra, R. Hadj Ahmed ieguva garantēto ģimenes pabalstu par savu meitu. Tādējādi attiecīgie pabalsti pamatlietā tiek pieprasīti par laikposmu no 2007. gada 1. oktobra līdz 2010. gada 18. janvārim.
17 Ar 2010. gada 23. augusta nolēmumu Tribunal du travail de Bruxelles R. Hadj Ahmed celto prasību apmierināja. Atsaucoties uz Tiesas 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani (Krājums, I‑7573. lpp.), šī tiesa norādīja – tā kā ieinteresētajai personai ir tikusi dota atļauja apmesties uz dzīvi Beļģijā kā Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes loceklei, viņa ir pielīdzināma šādam pilsonim un viņai ir tiesības uz tādu pašu attieksmi, kāda ir pret šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem.
18 ONAFTS par šo nolēmumu ir iesniedzis apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Pēc tā domām, nevarot uzskatīt, ka uz atbildētāju pamatlietā attiecas Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas joma. Tas apšauba, ka no Direktīvas 2004/38 varētu secināt, ka persona, kurai nav Savienības pilsoņa statusa, ir pielīdzināma Savienības pilsonim tāpēc, ka tā ir uzsākusi kopdzīvi ar personu, kurai ir šis statuss. Tas arī norāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Trojani runa bija par situāciju, kas attiecās uz Savienības pilsoni un sociālā nodrošinājuma pabalstu, proti, situāciju, kas atšķiras no atbildētājas pamatlietā gadījuma.
19 Iesniedzējtiesa uzskata, ka R. Hadj Ahmed ir ieinteresēta atsaukties uz vajadzību piemērot Regulu (EEK) Nr. 1408/71, lai novērstu Likuma, ar kuru nosaka garantētos ģimenes pabalstus, 1. pantā paredzētā nosacījuma, ka ir jābūt [valstī] nodzīvotiem pieciem gadiem, piemērošanu.
20 Šādos apstākļos Cour du travail de Bruxelles [Briseles Darba lietu apelācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tad, ja trešās valsts valstspiederīgā (šajā gadījumā Alžīrijas pilsone) mazāk nekā pirms pieciem gadiem ir ieguvusi uzturēšanās atļauju dalībvalstī (šajā gadījumā Beļģijā), lai dzīvotu kopā – bez laulības vai reģistrētām partnerattiecībām – ar citas dalībvalsts pilsoni (šajā gadījumā Francijas pilsoni), ar kuru viņai ir kopīgs bērns (Francijas pilsonis), šai valstspiederīgajai ir ratione personae piemērojama Regula [Nr.] 1408/71 kā darbinieka – dalībvalsts pilsoņa – ģimenes loceklei, lai viņai kā valsts pabalsta saņēmējai varētu piešķirt garantētos ģimenes pabalstus par citu bērnu, trešās valsts valstspiederīgo (šajā gadījumā Alžīrijas pilsoni), kaut arī viņa ar bērna, kurš ir Francijas pilsonis, tēvu kopā vairs nedzīvo?
2) Ja uz pirmo jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši, vai pirmajā jautājumā aprakstītajos apstākļos un tādēļ, ka šīs trešās valsts valstspiederīgās mājsaimniecībā ietilpst bērns ar Francijas pilsonību, viņai pašai vai viņas bērnam, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, ratione personae ir piemērojama Regula [Nr.] 1408/71 kā darbinieka – dalībvalsts pilsoņa – ģimenes loceklei, lai viņai varētu piešķirt garantētos ģimenes pabalstus par bērnu, kas ir Alžīrijas pilsonis?
3) Ja uz abiem iepriekšējiem jautājumiem tiktu atbildēts noliedzoši, vai pirmajā jautājumā aprakstītajos apstākļos šai trešās valsts valstspiederīgajai saskaņā ar Direktīvas 2004/38 [13. panta 2. punktu un 14. pantu], lasot tos kopā ar EKL 12. pantu (tagadējais LESD 18. [pants]), tikmēr, kamēr viņai nav atņemtas uzturēšanās tiesības, ir piemērojams tāds pats tiesiskais režīms kā pilsoņiem, tādējādi izslēdzot, ka Beļģija viņai var izvirzīt nosacījumu par uzturēšanās ilgumu, lai piešķirtu garantētos ģimenes pabalstus, kaut gan šis nosacījums netiek izvirzīts valsts pabalsta saņēmējiem pilsoņiem?
4) Ja uz iepriekšējiem jautājumiem tiktu atbildēts noliedzoši, vai pirmajā jautājumā aprakstītajos apstākļos šī trešās valsts valstspiederīgā kā [Savienības] pilsoņa māte atbilstoši [Hartas] 20. un 21. pantam var pretendēt uz vienlīdzīgu attieksmi, tādējādi izslēdzot, ka Beļģija viņai var izvirzīt nosacījumu par nodzīvotā laika ilgumu, lai saņemtu garantētos ģimenes pabalstus par citu viņas bērnu, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, ja šis nosacījums par nodzīvotā laika ilgumu netiek izvirzīts saistībā ar bērnu, [kam ir dalībvalsts pilsonība]?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
21 Ar saviem pirmajiem diviem jautājumiem, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 1408/71 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās piemērošanas joma neattiecas uz trešās valsts valstspiederīgo (turpmāk tekstā – “māte”) vai viņas meitu, kura arī ir trešās valsts valstspiederīgā (turpmāk tekstā – “meita”), ja viņas atrodas šādā situācijā:
– māte ir mazāk nekā pirms pieciem gadiem ieguvusi uzturēšanās atļauju dalībvalstī, lai dzīvotu kopā – bez laulības vai reģistrētām partnerattiecībām – ar citas dalībvalsts pilsoni (turpmāk tekstā – “citas dalībvalsts pilsonis”), ar kuru viņai ir kopīgs bērns, kam ir šīs pēdējās minētās dalībvalsts pilsonība (turpmāk tekstā – “kopīgais bērns”),
– vienīgi citas dalībvalsts pilsonim ir darba ņēmēja statuss,
– māte un citas dalībvalsts pilsonis kopā vairs nedzīvo un
– meita un kopīgais bērns ietilpst mātes mājsaimniecībā.
22 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jēdziens darbinieka “ģimenes loceklis” Regulas Nr. 1408/71 izpratnē saskaņā ar definīciju minētās regulas 1. panta f) punkta i) apakšpunktā nozīmē “jebkuru personu, kuru par ģimenes locekli definē un atzīst, vai par mājsaimniecības locekli uzskata tajos tiesību aktos, saskaņā ar kuriem tiek paredzēti pabalsti [..]; tomēr gadījumos, kad minētie tiesību akti par ģimenes locekli vai mājsaimniecības locekli uzskata tikai tādu personu, kas dzīvo kopā ar darbinieku vai pašnodarbināto personu [..], šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja attiecīgā persona lielākoties atrodas šīs personas apgādībā”.
23 Tā, pirmkārt, šī tiesību norma ietver skaidru atsauci uz valsts tiesību aktiem, norādot, ka “ģimenes loceklis” nozīmē “jebkuru personu, kuru par ģimenes locekli definē vai atzīst, vai par mājsaimniecības locekli uzskata tajos tiesību aktos, saskaņā ar kuriem tiek paredzēti pabalsti” (2009. gada 26. novembra spriedums lietā C‑363/08 Slanina, Krājums, I‑11111. lpp., 25. punkts).
24 Otrkārt, Regulas Nr. 1408/71 1. panta f) punkta i) apakšpunktā ir ieviests labojums, saskaņā ar kuru “tomēr gadījumos, kad minētie [valsts] tiesību akti par ģimenes locekli vai mājsaimniecības locekli uzskata tikai tādu personu, kas dzīvo kopā ar darbinieku vai pašnodarbināto personu [..], šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja attiecīgā persona lielākoties atrodas šīs personas apgādībā” (iepriekš minētais spriedums lietā Slanina, 26. punkts).
25 Regulas Nr. 1408/71 1. panta f) punkta i) apakšpunktā izvirzītais nosacījums, kā pamatoti norāda Čehijas Republikas valdība un Eiropas Komisija, būtu izpildīts, ja pamatlietā aplūkojamajā situācijā māte vai meita valsts likuma izpratnē un tā piemērošanas kontekstā var tikt atzītas par citas dalībvalsts pilsoņa “ģimenes loceklēm” un – noliedzošas atbildes gadījumā – ja viņas var tikt atzītas par “galvenokārt” viņa “apgādībā” esošām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Slanina, 27. punkts).
26 Pat ja Tiesas rīcībā esošie lietas materiāli satur norādes, saskaņā ar kurām šis nosacījums pamatlietā nav izpildīts, tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
27 Turpretim, kā pamatoti norāda Beļģijas valdība, no Regulas Nr. 1408/71 1. panta f) punkta i) apakšpunkta, ievērojot šī sprieduma 25. punktā sniegto interpretāciju, izriet, ka tas vien, ka kopīgais bērns ietilpst mātes mājsaimniecībā, pats par sevi nav piemērots, lai māti vai meitu kvalificētu par citas dalībvalsts pilsoņa “ģimenes locekli” šīs tiesību normas izpratnē.
28 Saistībā ar iespējamību piemērot Regulu Nr. 859/2003, uz kuru arī atsaucas iesniedzējtiesa, ir jānorāda, ka saskaņā ar minētās regulas 1. pantu Regulas Nr. 1408/71 piemērojamība personām tiek ar šo regulu paplašināta, to attiecinot uz trešo valstu valstspiederīgajiem, ja šīs pēdējās minētās regulas piemērojamība personām uz viņiem jau neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ.
29 Tātad iespējamā Regulas Nr. 1408/71 nepiemērošana attiecībā uz māti vai uz meitu ir atkarīga nevis no pēdējo minēto valstspiederības, bet gan no tā, ka viņas nevar tikt uzskatītas par citas dalībvalsts pilsoņa “ģimenes loceklēm” šīs regulas 1. panta f) punkta i) apakšpunkta izpratnē.
30 Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 859/2003 1. pantam, lai trešās valsts valstspiederīgajam un viņa ģimenes locekļiem varētu piemērot Regulas Nr. 1408/71 noteikumus, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem. Pirmkārt, šim trešās valsts valstspiederīgajam ir likumīgi jādzīvo dalībvalsts teritorijā, un, otrkārt, viņš nedrīkst atrasties tādā situācijā, kas ir saistīta tikai ar vienu dalībvalsti. Šāds gadījums ir it īpaši tad, ja trešās valsts valstspiederīgais ir saistīts tikai ar vienu trešo valsti un vienu dalībvalsti (šajā ziņā skat. 2010. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑247/09 Xhymshiti, Krājums, I‑11845. lpp., 28. punkts).
31 Saistībā ar pirmo no šiem nosacījumiem ir jāsecina, ka, ņemot vērā iesniedzējtiesas nolēmumā ietverto informāciju, gan māte, gan meita pamatlietas kontekstā nozīmīgajā laikposmā likumīgi dzīvoja Beļģijā.
32 Saistībā ar otro nosacījumu, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, mātes un meitas situācija ir saistīta tikai ar vienu trešo valsti un vienu dalībvalsti, proti, attiecīgi ar Alžīrijas Tautas Demokrātisko Republiku un Beļģijas Karalisti.
33 Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka ar Regulu Nr. 859/2003 Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas joma tiktu paplašināta attiecībā uz tādām personām, kādas ir māte un meita.
34 Līdz ar to uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 1408/71 ir jāinterpretē tādējādi, ka mātei vai meitai, ja viņas atrodas šī sprieduma 21. punktā minētajā situācijā, šī regula ratione personae ir piemērojama tikai tad, ja viņas valsts likuma izpratnē un tā piemērošanas kontekstā var tikt atzītas par citas dalībvalsts pilsoņa “ģimenes loceklēm” vai – noliedzošas atbildes gadījumā – ja viņas var tikt atzītas par “galvenokārt” viņa “apgādībā” esošām.
Par trešo jautājumu
35 Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts un 14. pants, lasot tos kopā ar LESD 18. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar kuru mātei, ja viņa atrodas šī sprieduma 21. punktā minētajā situācijā, lai piešķirtu garantētos ģimenes pabalstus, tiek izvirzīts nosacījums, ka ir jābūt [valstī] nodzīvojušai piecus gadus, kaut gan šis nosacījums netiek izvirzīts šīs dalībvalsts pilsoņiem.
36 Šajā ziņā, kā pamatoti norāda Beļģijas un Čehijas Republikas valdības, kā arī Komisija, no Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta formulējuma skaidri izriet, ka tādu Savienības pilsoņa ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības, kuri nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, atbilstoši šai tiesību normai ar zināmiem nosacījumiem tiek saglabātas tikai šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā.
37 Tātad, kā tiek apstiprināts pašā pirmā jautājuma formulējumā, apstākļi, uz kuriem attiecas pamatlieta, nenorāda uz to, ka citas dalībvalsts valstspiederīgais un māte būtu bijuši laulībā vai reģistrētās partnerattiecībās. Šādos apstākļos šī pēdējā nevar atsaukties uz uzturēšanās tiesībām ne saskaņā ar Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu, ne arī šīs direktīvas 14. pantu, kura 2. punktā tiek vienīgi atgādināts, ka, lai saglabātu uzturēšanās tiesības, attiecīgajām personām ir jāizpilda norādītie – it īpaši minētās direktīvas 13. panta – nosacījumi.
38 LESD 18. panta, uz kuru savā trešajā jautājumā atsaucas iesniedzējtiesa, ņemšana vērā, nevar ietekmēt šo secinājumu.
39 Faktiski no apstākļa, ka tādai personai kā atbildētājai pamatlietā pamatlietas kontekstā nozīmīgajā laikposmā bija uzturēšanās atļauja Beļģijā, neizriet, ka uz to attiecas nediskriminācijas pilsonības dēļ princips atbilstoši LESD 18. pantam.
40 Iepriekš minētā sprieduma lietā Trojani 46. punktā Tiesa tiešām ir būtībā atzinusi, ka, ja Savienības pilsonim ir uzturēšanās atļauja dalībvalstī, viņš var atsaukties uz LESD 18. pantu, lai viņam tiktu piešķirtas tiesības saņemt sociālo pabalstu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs dalībvalsts pilsonim.
41 Tomēr šāda LESD 18. panta, kura konteksts ir Savienības pilsonība, interpretācija (šajā ziņā skat. 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C‑209/03 Bidar, Krājums, I‑2119. lpp., 37. un 39. punkts) nevar tikt vienkārši pārnesta uz situāciju, kad trešās valsts valstspiederīgajam ir uzturēšanās atļauja dalībvalstī.
42 Ņemot vērā minēto, valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas izveidota ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu atrisināt izskatāmo lietu. Līdz ar to, pat ja iesniedzējtiesa savu trešo jautājumu formāli ir uzdevusi tikai par Direktīvas 2004/38 interpretāciju, šāds apstāklis neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa ir uz tām atsaukusies savu jautājumu formulējumā. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pamatojuma ir tiesības izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (šajā ziņā skat. 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑243/09 Fuß, Krājums, I‑9849. lpp., 39. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
43 Tātad, kā norāda Komisija, māte, lai nepieļautu, ka saistībā ar garantēto ģimenes pabalstu piešķiršanu viņai tiek izvirzīts nosacījums, ka ir jābūt [Beļģijā] nodzīvojušai piecus gadus, varētu atsaukties uz nediskriminācijas pilsonības dēļ principu, pamatojoties uz uzturēšanās tiesībām, kas izriet no Regulas Nr. 1612/68 12. panta.
44 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai tiktu nodrošināts Regulas Nr. 1612/68 mērķis, proti, darba ņēmēju brīva pārvietošanās, ievērojot brīvību un cieņu, ir jābūt optimāliem nosacījumiem migrējošā darba ņēmēja ģimenes integrācijai uzņēmējā dalībvalstī (skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑308/89 di Leo, Recueil, I‑4185. lpp., 13. punkts, kā arī 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑413/99 Baumbast un R, Recueil, I‑7091. lpp., 50. punkts).
45 Lai šāda integrācija varētu izdoties, ir ļoti būtiski, ka migrējošā darba ņēmēja bērnam tiek dota iespēja uzsākt mācības skolā un studijas uzņēmējā dalībvalstī, lai tās veiksmīgi pabeigtu, kā tas ir tieši paredzēts Regulas Nr. 1612/68 12. pantā (1989. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās 389/87 un 390/87 Echternach un Moritz, Recueil, 723. lpp., 21. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Baumbast un R, 51. punkts).
46 Saskaņā ar judikatūru šīs tiesības iegūt izglītību nozīmē, ka migrējošā darba ņēmēja vai agrākā migrējošā darba ņēmēja bērnam ir patstāvīgas uzturēšanās tiesības, ja šis bērns vēlas mācīties uzņēmējā dalībvalstī, kā arī to, ka atbilstošas uzturēšanās tiesības pienākas vecākam, kurš faktiski nodrošina šī bērna aizgādību (skat. 2010. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑480/08 Teixeira, Krājums, I‑1107. lpp., 36. un 53. punkts).
47 Kā norāda Komisija, gan meitai, gan kopīgajam bērnam un tātad arī mātei tāpēc, ka viņa faktiski nodrošina šo bērnu aizgādību, ir šādas uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu.
48 Taču tādos apstākļos kā tie, uz kuriem attiecas pamatlieta, šo interpretāciju nevar attiecināt uz meitu.
49 Faktiski, pirmkārt, ir skaidrs, ka meita nav citas dalībvalsts pilsoņa bērns. Tātad attiecībā uz šo personu viņai nepiemīt dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērna statuss Regulas Nr. 1612/68 12. panta izpratnē.
50 Otrkārt, protams, ir taisnība, kā to uzsver Komisija, ka “laulātā un viņu bērnu, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas tā apgādībā,” tiesības apmesties kopā ar migrējošo darba ņēmēju saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jāinterpretē tā, ka tās ir piešķirtas gan darba ņēmēja, gan viņa laulātā bērniem (iepriekš minētais spriedums lietā Baumbast un R, 57. punkts).
51 Šajā ziņā tomēr pietiek piebilst, ka tādos apstākļos kā tie, uz kuriem attiecas pamatlieta, māte nav un nav bijusi citas dalībvalsts pilsoņa laulātā un vienkāršas kopdzīves partneri nevar uzskatīt par “laulāto” Regulas Nr. 1612/68 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (šajā ziņā skat. 1986. gada 17. aprīļa spriedumu lietā 59/85 Reed, Recueil, 1283. lpp., 16. punkts). Meitu tātad nevar uzskatīt par migrējošā darba ņēmēja vai bijušā migrējošā darba ņēmēja laulātā bērnu.
52 Turpretim saistībā ar kopīgo bērnu, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, ir jānorāda, ka šis bērns faktiski ir dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērns Regulas Nr. 1612/68 12. panta izpratnē. Tomēr, lai mātei kā vecākam, kurš faktiski nodrošina šī paša bērna aizgādību, pienāktos uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz šo tiesību normu, kopīgajam bērnam ir jābūt uzsākušam apmeklēt izglītības iestādi uzņēmējā dalībvalstī (šajā ziņā skat. 2012. gada 6. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑147/11 un C‑148/11 Czop un Punakova, 29. punkts).
53 Tomēr apstāklis, ka Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas par kopīgā bērna situāciju un konkrēti par to, vai pēdējais minētais apmeklē skolu, šajā tiesvedības stadijā Tiesā piešķir hipotētisku raksturu interpretācijai par to, kādas pamatlietas kontekstā varētu būt sekas mātes uzturēšanās tiesību pastāvēšanai, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu.
54 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkts un 14. pants, lasot tos kopā ar LESD 18. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar kuru mātei, ja viņa atrodas šī sprieduma 21. punktā minētajā situācijā, lai piešķirtu garantētos ģimenes pabalstus, tiek izvirzīts nosacījums, ka viņai ir jābūt [valstī] nodzīvojušai piecus gadus, kaut gan šis nosacījums netiek izvirzīts šīs dalībvalsts pilsoņiem.
Par ceturto jautājumu
55 Ņemot vērā atbildes, kas tika sniegtas uz iepriekšējiem jautājumiem, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.
56 Faktiski ir jāatgādina, ka Savienības tiesību sistēmā, tostarp Hartā, garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās Savienības tiesībās regulētajās situācijās, taču tikai šādās situācijās (šajā ziņā skat. 2013. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑617/10 Åkerberg Fransson, 19. pants un tajā minētā judikatūra).
57 Tomēr, kā izriet no atbildēm uz iepriekšējiem jautājumiem, Tiesas rīcībā nav informācijas, kas ļautu secināt, ka tāda situācija kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, Savienības tiesībās faktiski ir regulēta.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1992/2006, ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajai vai viņas meitai, kura arī ir trešās valsts valstspiederīgā, ja viņas atrodas šādā situācijā:
– šī trešās valsts valstspiederīgā ir mazāk nekā pirms pieciem gadiem ieguvusi uzturēšanās atļauju dalībvalstī, lai dzīvotu kopā – bez laulības vai reģistrētām partnerattiecībām – ar citas dalībvalsts pilsoni, ar kuru viņai ir kopīgs bērns, kam ir šīs pēdējās minētās dalībvalsts pilsonība,
– vienīgi citas dalībvalsts pilsonim ir darba ņēmēja statuss,
– trešās valsts valstspiederīgā un citas dalībvalsts pilsonis kopā vairs nedzīvo un
– abi bērni ietilpst mātes mājsaimniecībā,
šī regula ratione personae ir piemērojama tikai tad, ja šī trešās valsts valstspiederīgā vai viņas meita valsts likuma izpratnē un tā piemērošanas kontekstā var tikt atzītas par šī citas dalībvalsts pilsoņa “ģimenes loceklēm” vai – noliedzošas atbildes gadījumā – ja viņas var tikt atzītas par “galvenokārt” viņa “apgādībā” esošām;
2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 13. panta 2. punkts un 14. pants, lasot tos kopā ar LESD 18. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, ar kuru trešās valsts valstspiederīgajai, ja viņa atrodas šī sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktā minētajā situācijā, lai piešķirtu garantētos ģimenes pabalstus, tiek izvirzīts nosacījums, ka viņai ir jābūt [valstī] nodzīvojušai piecus gadus, kaut gan šis nosacījums netiek izvirzīts šīs dalībvalsts pilsoņiem.
[Paraksti]