VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2011. gada 12. jūlijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tirgus sadale – Tiesības uz aizstāvību – Pārkāpuma pierādīšana – Vienots un turpināts pārkāpums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums un ilgums – Preventīva iedarbība – Sadarbība
Lieta T‑112/07
Hitachi Ltd, Tokija (Japāna),
Hitachi Europe Ltd, Meidenheda [Maidenhead] (Apvienotā Karaliste),
Japan AE Power Systems Corp., Tokija,
ko pārstāv M. Reinoldss [M. Reynolds], P. Mensfīlds [P. Mansfield] un B. Roja [B. Roy], solicitors, D. Artss [D. Arts], advokāts, un N. Grīns [N. Green], QC, kā arī S. Singla [S. Singla], barrister,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Arbo [F. Arbault], pēc tam – K. Lūiss [X. Lewis], pēc tam – P. van Nufels [P. Van Nuffel] un Dž. Burke [J. Bourke] un visbeidzot – P. van Nufels, N. Kāns [N. Khan] un F. Ronkess Aherbēks [F. Ronkes Agerbeek], pārstāvji, kuriem palīdz Dž. Holmss [J. Holmes], barrister,
atbildētāja,
par prasību, prioritāri, atcelt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājām, un atcelt tām uzliktos naudas sodus, pakārtoti, atcelt minētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājām, un, vēl pakārtotāk, atcelt vai samazināt prasītājām uzlikto naudas sodu summu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikanova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],
sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 8. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
A – Prasītājas
1 Hitachi Ltd un tās meitas sabiedrība Hitachi Europe Ltd (turpmāk tekstā kopā – “uzņēmums Hitachi”) ir sabiedrības, kas darbojas dažādās rūpniecības nozarēs, tostarp gāzes izolācijas slēgiekārtu (turpmāk tekstā – “GIS”) nozarē. Japan AE Power Systems Corp. (turpmāk tekstā – “JAEPS”) ir Hitachi, Fuji Electric Systems Co. Ltd un Meidensha Corp. kopēja sabiedrība, kas 2002. gada 1. oktobrī ir tostarp pārņēmusi grupu, kurā ietilpa tās akcionāri, darbības GIS jomā.
B – Attiecīgās preces
2 Gāzes izolācijas slēgiekārtas tiek izmantotas, lai kontrolētu enerģijas plūsmu elektriskajos tīklos. Tās ir smagas elektriskas iekārtas, kas tiek izmantotas kā galvenā sastāvdaļa ekspluatācijai gatavās elektriskajās apakšstacijās. GIS tiek pārdotas visā pasaulē kā ekspluatācijai gatavo elektrisko apakšstaciju neatņemamas sastāvdaļas vai kā detaļas, kas ir uzstādāmas šādās apakšstacijās.
C – Administratīvā procedūra
3 2004. gada 3. martā ABB Ltd paziņoja Eiropas Kopienu Komisijai par to, ka GIS nozarē pastāv pret konkurenci vērsta prakse, un pauda mutvārdu lūgumu atbrīvot no naudas soda saskaņā ar Komisijas 2002. gada 19. februāra Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”).
4 ABB iesniegtais mutvārdu lūgums par atbrīvošanu no naudas soda tika papildināts ar mutvārdu apsvērumiem un dokumentāliem pierādījumiem. 2004. gada 24. aprīlī Komisija piešķīra ABB nosacītu atbrīvojumu.
5 Pamatojoties uz ABB paziņojumiem, Komisija sāka izmeklēšanu un 2004. gada 11. un 12. maijā veica pārbaudes vairāku sabiedrību, kas darbojas GIS nozarē, telpās.
6 2006. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kurš tika paziņots 20 sabiedrībām, tostarp prasītājām. 2006. gada 18. un 19. jūlijā Komisija uzklausīja sabiedrības, kurām bija adresēts paziņojums par iebildumiem.
D – Apstrīdētais lēmums
7 2007. gada 24. janvārī Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
8 Apstrīdētā lēmuma 113.–123. apsvērumā Komisija norādīja, ka dažādie uzņēmumi, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, koordinēja GIS projektu piešķiršanu pasaules mērogā, izņemot noteiktus tirgus, saskaņā ar norunātajiem noteikumiem, lai it īpaši paturētu spēkā kvotas, kas lielā mērā atspoguļo to vēsturisko tirgu aplēstās daļas. Tā precizēja, ka GIS projektu piešķiršana tika veikta, pamatojoties uz kopējo “Japānas” kvotu un apvienoto “Eiropas” kvotu, kas pēc tam bija savā starpā jāsadala attiecīgi starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem. Nolīgumā, kas parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī (turpmāk tekstā – “GQ nolīgums”), tika paredzēti noteikumi, kas atļāva piešķirt GIS projektus gan Japānas ražotājiem, gan Eiropas ražotājiem un noteikt to vērtību atbilstoši kvotai. Turklāt apstrīdētā lēmuma 124.–132. apsvērumā Komisija precizēja, ka dažādie uzņēmumi, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, bija vienojušies par nerakstītu nolīgumu (turpmāk tekstā – “vispārējs nolīgums”), saskaņā ar kuru GIS projekti Japānā, no vienas puses, un aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku valstīs, no otras puses, kopā apzīmētas kā GIS projektu “mītnes valstis”, bija paredzēti vienīgi attiecīgi karteļa Japānas dalībniekiem un Eiropas dalībniekiem. Saistībā ar GIS projektiem “mītnes valstīs” nenotika informācijas apmaiņa starp abām grupām un šie projekti netika ieskaitīti attiecīgajās kvotās.
9 GQ nolīgumā arī bija ietverti noteikumi par informācijas apmaiņu starp abām ražotāju grupām, kas nepieciešama karteļa funkcionēšanai un kuru it īpaši nodrošināja šo grupu sekretāri, par attiecīgo konkursu manipulēšanu un par cenu noteikšanu GIS projektiem, kas nevarēja tikt piešķirti. Saskaņā ar GQ nolīguma 2. pielikumu šis nolīgums attiecās uz visu pasauli, izņemot ASV, Kanādu, Japānu un 17 Rietumeiropas valstis. Turklāt saskaņā ar vispārēju nolīgumu GIS projekti Eiropas valstīs, kas nav “mītnes valstis”, bija arī rezervēti Eiropas grupai, Japānas ražotājiem apņemoties neiesniegt savus piedāvājumus par GIS projektiem Eiropā.
10 Komisija uzskata, ka GIS projektu sadalīšana starp Eiropas ražotājiem bija regulēta ar nolīgumu, kas arī tika parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī un kura nosaukums ir “E‑Group Operation Agreement for GQ‑Agreement” [E grupas nolīgums par GQ nolīguma īstenošanu] (turpmāk tekstā – “EQ nolīgums”). Tā norādīja, ka GIS projektu piešķiršana Eiropā notika saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem un procedūrām kā tie, kas regulē GIS projektu piešķiršanu citās valstīs. Konkrētāk, GIS projekti Eiropā arī bija jāpaziņo, jāizklāsta, jāpiešķir, par tiem jāvienojas vai tiem tika noteikta minimālā cena.
11 Pamatojoties uz lēmumā konstatētajiem faktiem un veikto juridisko vērtējumu, Komisija konstatēja, ka iesaistītie uzņēmumi bija pārkāpuši EKL 81. pantu un Eiropas Ekonomikas zonas līguma (turpmāk tekstā – “EEZ līguma”) 53. pantu, un tiem uzlika naudas sodus, kuru summa tika aprēķināta, piemērojot metodi, kas izklāstīta Pamatnostādnēs naudas soda apmēra noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes naudas sodu aprēķināšanai”), kā arī paziņojumu par sadarbību.
12 Apstrīdētā lēmuma 1. pantā Komisija konstatēja, pirmkārt, ka Hitachi bija piedalījusies pārkāpumā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1999. gada 31. decembrim un no 2002. gada 2. jūlija līdz 2004. gada 11. maijam, otrkārt, ka Hitachi Europe bija piedalījusies pārkāpumā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1999. gada 31. decembrim un no 2002. gada 2. jūlija līdz 30. septembrim un, treškārt, ka JAEPS bija piedalījusies pārkāpumā no 2002. gada 1. oktobra līdz 2004. gada 11. maijam.
13 Par pārkāpumu, kas konstatēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā, Hitachi apstrīdētā lēmuma 2. pantā tika uzlikts naudas sods EUR 50 400 000 apmērā, no kura EUR 48 375 000 bija jāmaksā solidāri ar Hitachi Europe. JAEPS šajā pašā punktā tika uzlikts naudas sods EUR 1 350 000 apmērā, kas jāmaksā solidāri ar Hitachi, Fuji Electric Holdings Co. Ltd un Fuji Electric Systems (turpmāk tekstā kopā – “Fuji”).
Process un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 17. aprīlī, prasītājas cēla šo prasību. Iebildumu raksts un replika tika iesniegta 2007. gada 13. augustā un 21. novembrī. Rakstveida process tika noslēgts ar atbildes uz repliku iesniegšanu 2008. gada 10. janvārī.
15 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) 2009. gada 22. septembrī nolēma sākt mutvārdu procesu. Veicot procesa organizatoriskos pasākumus, kuri paredzēti Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā, minētā tiesa aicināja Komisiju iesniegt noteiktus dokumentus un lietas dalībniekus paust savus uzskatus par šo dokumentu atbilstīgumu saistībā ar pamatu par tiesību iepazīties ar lietas materiāliem pārkāpumu. Vispārējā tiesa arī uzdeva Komisijai rakstveida jautājumu, aicinot uz to atbildēt tiesas sēdē.
16 Atbildot uz Vispārējās tiesas aicinājumu, Komisija iesniedza attiecīgos dokumentus 2009. gada 26. oktobrī. Prasītājas sniedza savus apsvērumus par šiem dokumentiem 2009. gada 18. novembrī. Komisija atbildēja uz prasītāju apsvērumiem 2009. gada 3. decembrī.
17 Vispārējā tiesa 2009. gada 8. decembra sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem.
18 Ar 2010. gada 26. marta rīkojumu Vispārējā tiesa nolēma atsākt mutvārdu procesu. Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros tā 2010. gada 29. martā aicināja Komisiju iesniegt vairākus dokumentus.
19 Tā kā Komisija norādīja, ka noteikti attiecīgie dokumenti nevar tikt iesniegti sakarā ar aizsardzību, kas piešķirta iecietības programmā, Vispārējā tiesa ar 2010. gada 11. jūnija rīkojumu uzdeva Komisijai iesniegt minētos dokumentus saskaņā ar Reglamenta 65. pantā paredzētajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem un noteica kārtību, kādā prasītājas var ar šiem dokumentiem iepazīties. Komisija izpildīja šo pierādījumu savākšanas pasākumus noteiktajos termiņos.
20 Mutvārdu process tika slēgts 2010. gada 27. jūlijā.
21 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas uz tām attiecas, un līdz ar to atcelt tām uzliktos naudas sodus;
– pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas uz tām attiecas;
– pakārtotāk, atcelt vai samazināt tām uzliktos naudas sodus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
23 Lai pamatotu savu prasību, prasītājas izvirza piecus pamatus. Pirmais ir par to, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību. Otrais ir par to, ka Komisija nav pierādījusi vispārējā nolīguma un no tā izrietošā pārkāpuma pastāvēšanu. Trešais ir par to, ka Komisija nav pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu. Ceturtais ir par to, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tām uzlikto naudas sodu aprēķināšanā. Piektais ir par to, ka Komisija ir aprēķinājusi to naudas sodus, izmantojot metodi, ar kuru tiek pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi.
24 Komisija apstrīd prasītāju izvirzīto pamatu pamatotību.
25 Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas nav precizējušas, kuri no to pamatiem ir izvirzīti, lai pamatotu to dažādos iesniegtos prasījumus. Šajā ziņā vispirms ir jāuzskata, ka pirmo, otro un trešo pamatu prasītājas ir izvirzījušas, lai pamatotu savu galveno prasījumu. Ja viens no šiem pamatiem tiek akceptēts, tad būs jāatceļ gan apstrīdētā lēmuma 1. pants, gan 2. pants tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājām. Pēc tam ir jāuzskata, ka ceturto un piekto pamatu prasītājas ir izvirzījušas pakārtotā prasījuma atbalstam, jo tie attiecas uz prasītājām uzlikto naudas sodu summas noteikšanu. Visbeidzot ir jānorāda, ka prasītājas nav izvirzījušas nevienu autonomu pamatu sava pakārtotākā prasījuma pamatojumam.
A – Par galveno prasījumu – atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājām
1. Par pirmo pamatu – ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību
a) Lietas dalībnieku argumenti
26 Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, jo tā nav tām paziņojusi visus atbilstošos pierādījumus, kas iekļauti lietas materiālos.
27 Pirmā pamata pirmajā daļā, kas attiecas uz apsūdzošiem pierādījumiem, prasītājas norāda, ka Komisija tām nav paziņojusi Fuji apsvērumus, kas sniegti 2006. gada 21. novembrī un kas, iespējams, apstiprina vispārējā nolīguma pastāvēšanas būtību un Fuji īpašos ekonomiskos iemeslus, kas izskaidrojot tās nepiedalīšanos GIS projektu Eiropas tirgū. Ņemot vērā pierādījuma spēku, kuru Komisija esot piešķīrusi Fuji iesniegtajiem pierādījumiem par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, esot ļoti iespējams, ka administratīvajai procedūrai būtu bijis citādāks iznākums, ja attiecīgie apsvērumi būtu bijuši paziņoti.
28 Pirmā pamata otrajā daļā prasītājas apgalvo, ka to tiesības uz aizstāvību tika pārkāptas, jo tām netika paziņoti šādi attaisnojoši pierādījumi:
– nolīgums ar nosaukumu “General Rules for GE Agreement” (turpmāk tekstā – “GE nolīgums”), kā arī citu uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki saskaņā ar šo nolīgumu, apsvērumi; šie pierādījumi esot nozīmīgi Eiropas aizliegtās vienošanās GIS projektu nozarē pastāvēšanas pirms GQ nolīguma pierādīšanai;
– citu uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, apsvērumi, ar kuriem tiek noraidīta H. liecības ticamība, kuru Komisijai iesniegusi Fuji saistībā ar vispārējā nolīguma pastāvēšanu, un kas varētu atspēkot citus Fuji iesniegtos pierādījumus;
– citu uzņēmumu, kas bijuši aizliegtajā vienošanās dalībnieki, liecības par vispārējā nolīguma nepastāvēšanu un, konkrētāk, liecības, kuras sniegusi Siemens AG 2006. gada 7. augustā un ar kurām varētu atspēkot Komisijas argumentāciju par minētā nolīguma pastāvēšanu;
– citu Japānas uzņēmumu apsvērumi, kas attiecas uz to iespējamo piedalīšanos Eiropas projektos, kuri norādīti apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, un kas varētu pierādīt, ka Japānas uzņēmumi nekad nav piedalījušies sarunās par šiem projektiem;
– S. 2006. gada 15. septembra paziņojumi, kurus iesniegusi Areva par aizliegtās vienošanās izjukšanu 1999. gadā un no kuriem izrietot, ka aizliegtās vienošanās struktūra, kas tika īstenota no 2002. gada, esot atšķīrusies no iepriekšējās aizliegtās vienošanās struktūras.
29 Komisija apstrīd prasītāju argumentus.
b) Vispārējās tiesas vērtējums
30 Tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai ieinteresētajai personai administratīvās procedūras laikā tiktu dota iespēja lietderīgā veidā darīt zināmu tās viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka pastāv Līguma pārkāpums (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 66. punkts).
31 Tiesības iepazīties ar lietas materiāliem kā tiesību uz aizstāvību neatņemama daļa nozīmē, ka Komisijai ir jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus lietas materiālu rakstiskos dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi aizstāvībai. Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tikai administratīvā posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem faktiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras stadijā, un šim uzņēmumam ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, lai nodrošinātu savu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Tāpēc citu uzņēmumu, kas esot bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, atbilde uz paziņojumu par iebildumiem principā netiek ietverta to izmeklēšanas lietas materiālu dokumentu kopumā, ar kuriem var iepazīties lietas dalībnieki (Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 163. punkts).
33 Tomēr, ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz kādu dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, lai pierādītu pārkāpumu EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas procedūrā, pārējiem šajā procedūrā iesaistītajiem uzņēmumiem ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu. Šādos apstākļos attiecīgais izvilkums no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai no tai pievienotā dokumenta faktiski ir apsūdzošs pierādījums pret dažādiem uzņēmumiem, kas esot piedalījušies pārkāpumā (skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 164. punkts un tajā minētā judikatūra). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.
34 Pēc analoģijas, ja izvilkums no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, var būt nozīmīgs uzņēmuma aizstāvībai, jo tas ļauj izvirzīt elementus, kas neatbilst secinājumiem, kurus šajā stadijā veikusi Komisija, tas ir attaisnojošs pierādījums. Šādā gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir jāļauj izvērtēt attiecīgo izvilkumu vai dokumentu un par to izteikties.
35 Tomēr tikai ar to vien, ka citi uzņēmumi ir izvirzījuši tādus pašus argumentus kā attiecīgais uzņēmums un ka tie attiecīgajā gadījumā savai aizstāvībai ir izmantojuši vairāk līdzekļu, nepietiek, lai šos argumentus uzskatītu par attaisnojošiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 353. un 355. punkts).
36 Runājot par sekām, kādas ir, ja iepazīšanās ar lietas materiāliem nenotiek atbilstoši šiem noteikumiem, – tāda dokumenta nepaziņošana, uz kuru Komisija ir pamatojusies, lai apsūdzētu uzņēmumu, ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums vienīgi tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka rezultāts, pie kura nonākusi Komisija savā lēmumā, būtu bijis citādāks, ja nepaziņotais dokuments būtu bijis jānoraida kā apsūdzošs pierādīšanas līdzeklis (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71. un 73. punkts).
37 Attaisnojoša dokumenta nepaziņošanas gadījumā attiecīgajam uzņēmumam ir tikai jāpierāda, ka nepaziņošana varēja tam nelabvēlīgi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu. Pietiek, ja uzņēmums pierāda, ka tas minēto attaisnojošo dokumentu būtu varējis izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja uzņēmums to būtu varējis izmantot administratīvajā procesā, tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā stadijā izdarīja Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā ietekmēt tās lēmumā ietvertos vērtējumus vismaz attiecībā uz tam pārmestās rīcības smagumu un ilgumu un tādējādi naudas soda apmēru (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 74. un 75. punkts).
38 Iespējamību, ka nepaziņots dokuments būtu varējis ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu, var konstatēt tikai pēc atsevišķu pierādīšanas līdzekļu pagaidu pārbaudes, kurā noskaidrotos, ka nepaziņotiem dokumentiem šo pierādīšanas līdzekļu aspektā varētu būt bijusi nozīme, kuru nevarētu atstāt neievērotu (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 76. punkts).
– Par pirmo daļu – apsūdzošu pierādījumu nepaziņošanu
39 Komisija atzīst, ka tā nevarēja pamatoties uz Fuji 2006. gada 21. novembra apsvērumiem, lai apstrīdētajā lēmumā pamatotu iebildumus pret prasītājām, bet apstrīd to, ka tā būtu tos faktiski izvirzījusi kā apsūdzošus pierādījumus.
40 Tomēr ir jānorāda, kā to dara prasītājas, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 125. un 255. apsvērumā ir atsaukusies uz Fuji 2006. gada 21. novembra apsvērumiem, lai apstiprinātu vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
41 Šajos apstākļos šīs daļas izvērtēšanas iznākums ir atkarīgs no to argumentu izvērtēšanas rezultāta, kuri attiecas uz pierādījumiem par kopīgā nolīguma pastāvēšanu un kurus prasītājas iesniegušas otrā pamata pirmās daļas ietvaros. Ja tiks konstatēts, ka minētā nolīguma pastāvēšana ir pietiekami juridiski pierādīta, pat pēc Fuji 2006. gada 21. novembra apsvērumu kā apsūdzošu pierādījumu noraidīšanas, šī daļa būs jānoraida. Taču, ja tiks konstatēts, ka minētie apsvērumi ir pierādījums, kas ir nepieciešams, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma konstatējumus par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, šī daļa būs jāapstiprina.
– Par otro daļu – attaisnojošu pierādījumu nepaziņošanu
42 Pirmkārt, lietas dalībnieki nepastrīd, ka GE nolīgums ir ticis paziņots prasītājām. Prasītājas būtībā vienīgi apgalvo, ka tām ir bijis ļoti īss termiņš, lai ar to iepazītos, tomēr neprecizējot, kādā ziņā šis apstāklis ir apgrūtinājis to aizstāvību. Turklāt prasītājas 2009. gada 18. novembra apsvērumos atzīst, ka tām ir bijusi iespēja paust savu nostāju par minēto nolīgumu un ka tās faktiski ir izmantojušas šo iespēju. Tāpēc prasītāju arguments par šo nolīgumu nevar tikt akceptēts.
43 Otrkārt, par citu uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki saskaņā ar GE nolīgumu, apsvērumiem prasītājas 2009. gada 18. novembra apsvērumos norāda, ka Toshiba Corp. un Mitsubishi Electric System Corp. (turpmāk tekstā – “Melco”) ir arī vērtējušas minēto nolīgumu kā attaisnojošu pierādījumu to pašu iemeslu dēļ, kurus prasītājas iesniegušas Komisijai. Tādējādi prasītājas vienīgi apgalvo, ka Toshiba un Melco izvirza tādus pašus argumentus kā prasītājas, un tas nozīmē, ka Toshiba un Melco apsvērumus nevar uzskatīt par attaisnojošiem pierādījumiem.
44 Treškārt, tas pats jākonstatē par citu uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, apsvērumiem, ar kuriem tiek noraidīta H. liecības ticamība par vispārējā nolīguma pastāvēšanu. 2009. gada 18. novembra apsvērumos prasītājas norāda, ka Toshiba un Melco arī ir kritizējušas minētās liecības pierādījuma spēku to pašu iemeslu dēļ, kuri iesniegti Komisijai.
45 Ceturtkārt, apsvērumos un liecībās, kurus sniegušas Melco un Siemens, un liecībās, kuras sniegusi Fuji, ir minēta “augstu” ienākšanas Eiropas tirgū barjeru pastāvēšana un tas, ka šis tirgus ir “nobriedis”, kas esot padarījis Japānas ražotāju ienākšanu tirgū grūtu, pat neiespējamu. Turklāt Siemens un Melco, kā arī to darbinieki ir tieši apstrīdējuši vispārējā nolīguma vai ar to saistītu sarunu pastāvēšanu, Siemens iesniegtā T. liecība atklāj, ka aizliegtā vienošanās, kas balstīta uz GQ nolīgumu, bija koncentrēta uz Tuvajiem Austrumiem un neattiecās uz Eiropu.
46 Tomēr, pirmkārt, prasītājas nav apstrīdējušas Komisijas apgalvojumu, ka Fuji darbinieku liecības tika tām paziņotas. Līdz ar to nekāds tiesību iepazīties ar lietas materiāliem pārkāpums nevar tikt konstatēts saistībā ar šiem pierādījumiem.
47 Otrkārt, atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītājas ir izvirzījušas tos pašus argumentus, kas izklāstīti šī sprieduma 45. punktā, un tas nozīmē, ka Melco un Siemens apsvērumus nevar uzskatīt par attaisnojošiem pierādījumiem, kuru paziņošana būtu varējusi ietekmēt procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu.
48 Tāds pats secinājums attiecas uz Melco darbinieku un Siemens darbinieku liecībām, jo sabiedrības darbinieku rakstveida liecības, kuras sarakstītas minētās sabiedrības kontrolē un kuras iesniegtas tās aizstāvībai Komisijas īstenotā procedūrā, principā nevar tikt kvalificētas par atšķirīgiem un neatkarīgiem pierādījumiem salīdzinājumā ar šīs pašas sabiedrības paziņojumiem. Kopumā sabiedrības nostāja par faktu patiesumu, kurus Komisija tai pārmet, vispirms ir balstīta uz tās darbinieku un vadītāju zināšanām un viedokļiem.
49 Tiktāl, ciktāl prasītājas apgalvo, ka Siemens darbinieku liecības atspēko Komisijas apgalvojumu, ka Eiropas ražotāji nav apstrīdējuši vispārējā nolīguma pastāvēšanu, ir jānorāda, ka nav pierādīts, ka Komisija ir balstījusies uz šādu vispārēju apgalvojumu paziņojumā par iebildumiem vai vēlākā stadijā. Šajā ziņā ne vairāk kā no apstrīdētā lēmuma 125. apsvēruma izriet, ka Komisija ir konstatējusi, ka Alstom un Areva nebija apstrīdējušas minētā nolīguma pastāvēšanu un to nebija atklāti apstrīdējis uzņēmums, kas ietilpst grupā, kura ir daļa no VA TECH Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG (turpmāk tekstā – “VA TECH”). Taču Komisija nav sniegusi precizējumus par Siemens vai vispār Eiropas ražotāju nostāju. Līdz ar to prasītāju arguments nav pamatots ar faktiem. Vispār Eiropas ražotāju nostāja par vispārējā nolīguma pastāvēšanu un šī faktora nozīmīgums tiks apskatīts šī sprieduma 197.–203. punktā.
50 Piektkārt, atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu par citu Japānas uzņēmumu apsvērumiem par to iespējamo piedalīšanos GIS projektos Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), kas izvirzīti apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, Komisija iesniedza izvilkumu no Melco atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, no kuras izriet, ka Melco apstrīd to, ka ir piedalījusies tādu projektu sadalē.
51 Tomēr savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Melco ir vienīgi paudusi tādu pašu nostāju kā prasītājas, ko tās atzīst savos 2009. gada 18. novembra apsvērumos. Tāpēc izvilkums no Melco atbildes uz paziņojumu par iebildumiem nav attaisnojošs pierādījums, kura paziņošana būtu varējusi ietekmēt procesa norisi un apstrīdēto lēmumu.
52 Sestkārt, no S. 2006. gada 15. septembra paziņojumiem izriet, ka viņš uzskata, ka, pirmām kārtām, aizliegtā vienošanas izjuka pēc tam, kad Siemens beidza tajā piedalīties 1999. gadā, un, otrām kārtām, aizliegtā vienošanās, kas tika īstenota no 2002. gada, būtiski atšķīrās no tās, kas pastāvēja līdz 1999. gadam.
53 Tomēr atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītājas ir iesniegušas tos pašus argumentus, lai apstrīdētu vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu. Šajos apstākļos un ņemot vērā to, kas ticis izklāstīts šī sprieduma 48. punktā saistībā ar sabiedrības darbinieku liecību kvalificēšanu, ir jāuzskata, ka S. paziņojumi arī nav attaisnojošs pierādījums, kura paziņošana būtu varējusi ietekmēt procesa norisi un apstrīdētā lēmuma saturu.
54 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida pirmā pamata otrā daļa.
2. Par otro pamatu – ka Komisija nav pierādījusi vispārējā nolīguma vai no tā izrietoša pārkāpuma pastāvēšanu
55 Prasītājas otrā pamata pirmajā daļā apgalvo, ka Komisija nav pietiekami juridiski pierādījusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu, un norāda, ka tā nav pielikusi pūles, lai kliedētu visas šaubas neatkarīgas izmeklēšanas ietvaros. Tās uzskata, ka šajā lietā Komisijai ir jāakceptē faktu alternatīvs izskaidrojums, ko tās tika iesniegušas. Otrā pamata otrajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka vispārējais nolīgums ir ierobežojošs nolīgums vai saskaņota darbība.
56 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
a) Par pirmo daļu – ka Komisija nav pierādījusi nolīguma pastāvēšanu
57 Saskaņā ar judikatūru Komisijai jāpierāda tās konstatētie pārkāpumi un jāsniedz pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu pastāvēšanu (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Šajos apstākļos tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma par pārkāpuma atzīšanu adresātam. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija ir pietiekami juridiski pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši saistībā ar prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (iepriekš 57. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 60. punkts).
59 Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas tieši izriet no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta un kas ir viena no pamattiesībām, kuras ir Kopienu tiesību vispārīgie principi. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips ir piemērojams it īpaši procesos par tādu uzņēmumiem piemērojamu konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Tādējādi Komisijai ir jāiesniedz precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu. Tomēr ir jāuzsver, ka katram Komisijas sniegtajam pierādījumam nav obligāti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Pietiek, ka šai prasībai atbilst vispārēji novērtēts pazīmju kopums, uz kuru atsaucas iestāde (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 62. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra).
61 Ņemot vērā pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizlieguma nepārprotamo raksturu, nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir savstarpēji kontaktējušies. Katrā ziņā ir jābūt iespējai papildināt fragmentāros un izkliedētos faktus, kuri var būt Komisijas rīcībā, ar secinājumiem, kas ļauj atveidot atbilstošos apstākļus. Tādējādi par darbības vai nolīguma, kas ir vērsts pret konkurenci, pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu skaita, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences tiesību normu pārkāpumam, ja nav cita ticama izskaidrojuma (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra).
62 Tomēr, ja Komisija, lai konstatētu, ka ir izdarīts pārkāpums, atsaucas tikai uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, ir pietiekami, ka šie uzņēmumi pierāda, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas tātad ļauj faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu Kopienas konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, aizstāt ar citu ticamu izskaidrojumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 186. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Pretēji prasītāju apgalvotajam šis noteikums nav piemērojams visos gadījumos, kad pārkāpums ir pierādīts vienīgi ar nedokumentāliem pierādījumiem.
64 Saistībā ar pierādījumiem, ko var sniegt, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, ir jāņem vērā, Kopienu tiesībās prevalē pieradījumu brīvas novērtēšanas princips (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II‑2395. lpp., 72. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. pantam.
65 Tādējādi, pat ja dokumentālu pierādījumu trūkums varētu būt nozīmīgs Komisijas izvirzīto norāžu kopuma visaptverošā izvērtēšanā, šis trūkums pats par sevi neļauj attiecīgajam uzņēmumam atspēkot Komisijas apgalvojumus, sniedzot faktu alternatīvu izskaidrojumu. Tā tas ir vienīgi tad, ja Komisijas iesniegtie pierādījumi neļauj viennozīmīgi konstatēt pārkāpuma pastāvēšanu un ja nav nepieciešams veikt interpretāciju (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/05 Coats Holdings un Coats/Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts).
66 Šī paša iemesla dēļ, pat trūkstot dokumentāliem pierādījumiem, Komisijai nav jāveic neatkarīga izmeklēšana, lai pārbaudītu faktus.
67 Turklāt neviena Kopienu tiesību norma vai vispārējs princips neliedz Komisijai attiecībā uz uzņēmumu atsaukties uz citu par iesaistīšanos pārkāpumā apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tās uzdevumu pārraudzīt šo tiesību normu pienācīgu piemērošanu (iepriekš 62. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 192. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. pantam.
68 Tomēr tāda uzņēmuma paziņojumu, kas apsūdzēts par to, ka ir bijis tādas aizliegtas vienošanās dalībnieks, kuras pareizību savukārt apstrīd vairāki pārējie iesaistītie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo uzņēmumu izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi, bet nepieciešamās apstiprināšanas apmērs var būt neliels sakarā ar attiecīgo paziņojumu ticamību (iepriekš 62. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. un 220. punkts).
69 Saistībā ar dažādu pierādījumu pierādījuma spēku vienīgais kritērijs iesniegto pierādījumu novērtēšanā ir to ticamība (iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 72. punkts).
70 Saskaņā ar vispārējiem noteikumiem pierādījumu jomā dokumenta ticamība un līdz ar to tā pierādījuma spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, tā izstrādāšanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1053. un 1838. punkts).
71 Saistībā ar paziņojumiem ir jānorāda, ka īpaši liels pierādījuma spēks var turklāt tikt atzīts tādiem paziņojumiem, kas, pirmkārt, ir ticami, otrkārt, ir sniegti uzņēmuma vārdā, treškārt, nāk no personas, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs, ceturtkārt, ir pretrunā paziņojuma sniedzēja interesēm, piektkārt, nāk no paziņojumā izklāstīto apstākļu aculiecinieka un, sestkārt, ir iesniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgas apdomāšanas (šajā ziņā skat. iepriekš 62. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 205.–210. punkts).
72 Kaut gan zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajiem materiāliem ir atbilstoša, ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, tomēr tas, ka ir izteikts lūgums piemērot paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu, ne vienmēr rada mudinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcību. Faktiski ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par šāda lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un apdraudēt tā iespēju saņemt visas paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 70. punkts).
73 Šajā ziņā ir jānorāda, ka sagrozītu pierādījumu iesniegšanas potenciālās sekas ir vēl nopietnākas, jo uzņēmuma paziņojums, kas tiek apstrīdēts, ir jāapstiprina, kā tas izriet no šī sprieduma 68. punkta. Šis apstāklis palielina risku, ka Komisija un citi iesaistītie uzņēmumi identificēs nepareizos paziņojumus.
74 Saistībā ar šo noteikumu piemērošanu šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā veiktajiem konstatējumiem vispārējais nolīgums bija nerakstīts nolīgums, kas aptvēra, pirmkārt, Japānas uzņēmumu apņemšanos neienākt GIS projektu tirgū EEZ, otrkārt, Eiropas uzņēmumu apņemšanos neienākt GIS projektu Japānas tirgū un, treškārt, Eiropas uzņēmumu apņemšanos paziņot Japānas uzņēmumiem GIS projektus Eiropas valstīs, kas nav mītnes valstis, un ieskaitīt šos projektus “Eiropas” kopējā kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā. Komisija uzskata, ka paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma mērķis bija piešķirt kompensāciju Japānas uzņēmumiem, kurus Eiropas uzņēmumi uzskatīja par potenciāliem konkurentiem EEZ tirgū.
75 Šajā ziņā vispirms ir jānoraida prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru vispārējā nolīguma jēdziena saturs nav konstants visā apstrīdētajā lēmumā. Lai gan var konstatēt nelielas atšķirības dažādajos apstrīdētajā lēmumā izmantotajos formulējumos, šīs atšķirības neietekmē minētā jēdziena būtiskos aspektus, kas aprakstīti iepriekšējā punktā.
76 Starp dažādajām vispārējā nolīguma sastāvdaļām, kas izklāstītas šī sprieduma 74. punktā, iespējamā Japānas uzņēmumu apņemšanās neienākt EEZ tirgū ir tā, kas ir pamatā Komisijas iebildumam pret prasītājām. Līdz ar to šīs apņemšanās pastāvēšana ir tā, kas ir juridiski pietiekami jāpierāda. Tomēr citas vispārējā nolīguma sastāvdaļas, ja tās ir pierādītas, varētu būt nozīmīgas kā netieši pierādījumi, kas ļauj secināt korelatīvas apņemšanās pastāvēšanu no Japānas uzņēmumu puses.
77 Prasītājas apstrīd vispārējā nolīguma pastāvēšanu, norādot, ka to neesamība GIS projektu Eiropas tirgū var tikt izskaidrota ar to, ka Japānas uzņēmumi netika uzskatīti par ticamiem konkurentiem Eiropas tirgū dažādu, it īpaši komerciālu un tehnisku, iemeslu dēļ. Tās apstrīd dažādo Komisijas apstrīdētajā lēmumā izvirzīto pierādījumu pierādījuma spēku un izklāsta citus pierādījumus, kuri, pēc to domām, liecina, ka vispārējais nolīgums nav pastāvējis. Turklāt tās iesniedz konsultantu sagatavotu ziņojumu (turpmāk tekstā – “ārējais ziņojums”), kuram būtu jāpamato to alternatīvais faktu izskaidrojums.
78 Komisija apgalvo, ka vispārējā nolīguma pastāvēšana un it īpaši Japānas uzņēmumu apņemšanās neienākt EEZ tirgū ir pietiekami juridiski pierādīta ar pierādījumu kopumu, kurā ietilpst dokumentāli pierādījumi, uzņēmumu paziņojumi, liecības, kā arī pierādījumi, kas attiecas uz aizliegtās vienošanās faktisko funkcionēšanu.
79 Tādēļ ir jāizvērtē dažādu attiecīgo pierādījumu ticamība un saturs, lai pārbaudītu, vai, apskatīti kopumā, Komisijas izvirzītie pierādījumi rada stingru pārliecību par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kuru nevar atspēkot prasītāju izvirzītie pierādījumi.
Par GQ nolīgumu un EQ nolīgumu
– Lietas dalībnieku argumenti
80 Prasītājas norāda, pirmkārt, ka GQ nolīgumā un EQ nolīgumā nav nekādas norādes uz vispārējo nolīgumu, kaut gan aizliegtās vienošanās noteikumi šajos nolīgumos ir detalizēti izklāstīti. Šajā ziņā GQ nolīguma 2. pielikums liecinot nevis par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, bet par Rietumeiropas valstu izslēgšanu no šī nolīguma piemērošanas jomas.
81 Otrkārt, prasītājas apstrīd ciešas saiknes pastāvēšanu starp GQ nolīgumu un EQ nolīgumu. Tās uzskata, ka, neskatoties uz tā detalizēto raksturu, GQ nolīgumā nav atsauces uz EQ nolīgumu. Turklāt Japānas ražotāji neesot bijuši EQ nolīguma darbinieki un neesot zinājuši par tā saturu.
82 Tāpēc prasītājas uzskata, ka GQ nolīgums un EQ nolīgums nav dokumentāli pierādījumi par vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tiktāl, ciktāl minētajos nolīgumos nav minēts vispārējais nolīgums, neskatoties uz tā būtisko nozīmi priekš pasaules mēroga aizliegtas vienošanās, to saturs pat pierādot, ka minētais vispārējais nolīgums nav pastāvējis.
83 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
84 Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka GQ nolīgumā ir paredzēta aizliegtas vienošanās par GIS projektiem organizēšana pasaules mērogā. Tomēr, pirmkārt, kā apgalvo prasītājas, šajā nolīgumā nav minēts vispārējais nolīgums un, otrkārt, saskaņā ar tā 2. pielikumu minētais nolīgums izslēdz no tā piemērošanas jomas Japānu, divpadsmit tā laika Eiropas Kopienas dalībvalstis, kā arī piecas citas Rietumeiropas valstis.
85 Šajos apstākļos GQ nolīgumu nevar uzskatīt par dokumentālu pierādījumu vispārējā nolīguma pastāvēšanai. Komisijas interpretācija, saskaņā ar kuru Eiropas valstu un Japānas izslēgšana notika sakarā ar minētā nolīguma pastāvēšanu, nav a priori ticamāka par pretējo interpretāciju, kuru piedāvā prasītājas.
86 EQ nolīgums kā tāds ir izpildes nolīgums GQ nolīgumam, kurš tostarp attiecas uz kopējās “Eiropas” kvotas sadalīšanu, kas paredzēta pēdējā minētajā līgumā. Šajā ziņā starp minētajiem nolīgumiem pastāvēja zināma saikne. Tomēr EQ nolīgumu noslēdza vienīgi Eiropas uzņēmumi. Līdz ar to prasītājas nebija tā dalībnieces. Turklāt šajā nolīgumā nav tieši minēts vispārējais nolīgums.
87 Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka saskaņā ar EQ nolīguma 2. pielikuma daļas “E (E‑Members)” 4. punktu Eiropas ražotāji “lemj par Eiropas projektu paziņošanu [Japānas ražotāju grupai]”. No 2. pielikuma konteksta izriet, ka informācijas paziņošanai bija jānotiek pirms attiecīgo GIS projektu piešķiršanas.
88 Tas zināmā mērā ļauj noraidīt prasītāju argumentu, jo ar to tiek norādīts, ka Eiropas ražotāji uzskatīja, ka Japānas ražotāji varēja būt vismaz ieinteresēti noteiktu GIS projektu EEZ piešķiršanas procesā EEZ un ka līdz ar to tie bija potenciāli konkurenti saistībā ar šādiem projektiem.
89 Tomēr nekas ne EQ nolīgumā, ne citos Komisijas iesniegtajos pierādījumos nepierāda, ka attiecīgo mehānismu bija īstenojuši Eiropas ražotāji vai ka Japānas ražotāji zināja par tā pastāvēšanu.
90 Tādēļ EQ nolīgums ir vienīgi norāde, ka Japānas ražotāji tika uzskatīti par ticamiem konkurentiem saistībā ar noteiktu GIS projektu piegādi EEZ, kā to apgalvo Komisija.
91 Turklāt ir jānorāda, ka tāda ražotāju grupas apņemšanās neienākt tirgū, kas rezervēts citai grupai, kā apņemšanās, kuru Komisija pārmet Japānas ražotājiem, balstās uz vienkāršas idejas, kas var tikt viegli īstenota. Tāpat šai īstenošanai principā nav nepieciešama interakcija starp attiecīgajiem uzņēmumiem. Līdz ar to šāda apņemšanās var pienācīgi pastāvēt kā nerakstīts nolīgums, kas ļauj arī samazināt tā atklāšanas risku. Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 170.–176. apsvērumā ir norādījusi, ka šajā lietā aizliegtās vienošanās dalībnieki ir īstenojuši virkni organizatorisku un tehnisku nodrošinājumu, lai izvairītos no tās atklāšanas.
92 Lai gan ir taisnība, ka paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismam, kas īstenots pēc attiecīgo GIS projektu sadalīšanas un kuru izvirza Komisija, bija nepieciešami noteikti īstenošanas pasākumi, tie tomēr nebija īpaši sarežģīti, jo būtībā tos veidoja tas, ka Eiropas ražotāju grupa paziņoja noteiktus datus Japānas ražotāju grupai, turklāt šī paziņošana notika vienlaicīgi ar paziņošanu saskaņā ar GQ nolīgumu par GIS projektiem ārpus EEZ. Tāpēc nešķiet, ka šādiem pasākumiem būtu bijuši nepieciešami rakstveida noteikumi.
Par ABB paziņojumiem
– Lietas dalībnieku argumenti
93 Vispirms prasītājas atkārto, ka ABB iesniegtie pierādījumi saistībā ar tās lūgumu atbrīvot no naudas soda un it īpaši tās paziņojumi, kas iesniegti pēc tam, kad Komisija piešķīra tai nosacītu atbrīvojumu, ir jāizvērtē saistībā ar spiedienu, kuram bija pakļauta ABB, jo tā vēlējās saglabāt atbrīvojumu, tajā pašā laikā samazinot savas rīcības smagumu un pārspīlējot citu iesaistīto uzņēmumu rīcības smagumu. Šajā lietā šis spiediens esot izpaudies daļējos paziņojumos, kurus ABB sniedza sēdē Komisijā un paralēlajā procedūrā, kuru īstenoja Čehijas konkurences iestāde.
94 Prasītājas piebilst, ka ABB paziņojumi nav no faktu rašanās laika, nesniedz pietiekamus precizējumus par vispārējo nolīgumu un ir mainījušies laika gaitā, kas samazina to pierādījuma spēku.
95 Sākotnējā 2004. gada 3. marta lūgumā atbrīvot no naudas soda ABB neesot norādījusi uz vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kura tika vienīgi minēta tās 2004. gada 11. marta apsvērumos.
96 Saistībā ar ABB 2004. gada 11. marta apsvērumiem prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka tad, kad ABB norāda uz Japānas uzņēmumu piedalīšanos vispārējā nolīgumā, šķiet, ka tā norāda uz JAEPS un TM T & D Corp., Toshiba un Melco kopējo sabiedrību, kas veica šo pēdējo minēto sabiedrību darbību GIS jomā no 2002. gada oktobra līdz 2005. gada aprīlim. Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija esot interpretējusi ABB paziņojumus ne tikai kā tādus, kas norāda uz visu pārkāpumu periodu no 1988. gada, kaut gan ne TM T & D, ne JAEPS nepastāvēja tajā laikā, bet arī kā tādus, kas papildus šīm abām citām sabiedrībām iekļauj arī Hitachi un Hitachi Europe.
97 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka 2004. gada 11. marta apsvērumos ABB ir vienīgi paudusi nekonkrētus paziņojumus par aizliegtās vienošanās ilgumu, koncentrējoties uz periodu no 1999. gada līdz 2002. gadam.
98 Treškārt, prasītājas apgalvo, ka ABB 2004. gada 11. marta nekonkrētie un pretrunīgie apsvērumi ļauj uzskatīt, ka tie ir ABB personāla pieņēmumi par tirgus nosacījumiem, nevis pierādījumi par tiešu nolīgumu par vienotas gribas īstenošanu.
99 Ceturtkārt, prasītājas uzskata, ka 2004. gada 11. marta apsvērumos ABB ir vispirms apstiprinājusi, ka attiecīgie uzņēmumi uzskatīja, ka juridisku, tehnisku un komerciālu šķēršļu dēļ ienākšana Eiropas tirgū bija grūta, pat neiespējama. Tās apgalvo, ka šajos apstākļos būtu pilnībā bezjēdzīgi noslēgt tiešu nolīgumu par neienākšanu attiecīgajā tirgū.
100 Visbeidzot, prasītājas apgalvo, ka ABB 2005. gada 4. oktobra apsvērumos, kas sniegti pēc to apsvērumu, kā arī citu Japānas ražotāju apsvērumu, ar kuriem tiek izskaidrota minēto šķēršļu pastāvēšana, iesniegšanas, ABB ir grozījusi savus iepriekšējos paziņojumus par vispārējo vienošanos, jo tā it īpaši norādīja, ka ienākšanas Eiropas tirgū šķēršļus bija iespējams pārvarēt un ka līdz ar to Japānas ražotāju ienākšana bija ekonomiski iespējama. Tomēr šāda novēlota paziņojuma, kas radikāli groza iepriekšējos paziņojumus, pierādījuma spēks, pēc prasītāju domām, rada šaubas.
101 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
102 Saistībā ar ABB paziņojumu, kas sniegti saistībā ar tās lūgumu atbrīvot no naudas soda, ticamību šī sprieduma 72. un 73. punktā ir ticis norādīts, ka lūgums gūt labumu no paziņojuma par iebildumiem, lai saņemtu minēto atbrīvojumu, ne obligāti rada stimulu iesniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku piedalīšanos.
103 Specifiskie apstākļi, kas it kā apliecina spiedienu, kuram bija pakļauta ABB, nav tādi, kas ietekmētu šo konstatējumu. Sēdes laikā Komisijā ABB vienīgi izklāstīja faktus par aizliegto vienošanos un apgalvoja, ka fakti, ko tā iesniegusi Komisijai, pamato, lai tai tiktu piešķirts atbrīvojums no naudas soda. Čehijas konkurences iestādes īstenotajā procedūrā ABB piedalīšanās papildus šīm divām minētajām daļām ietvēra daļu, kas veltīta faktu un apsvērumu par paziņojumu par iebildumiem juridiskajam vērtējumam. Šajos abos gadījumos nav acīmredzams, ka ABB būtu pārsniegusi to, ko varētu sagaidīt no uzņēmuma, kurš vēlas saņemt atbrīvojumu no naudas soda un kurš vēlas, pilnībā sadarbojoties ar attiecīgo iestādi, saglabāt tam piešķirto nosacīto atbrīvojumu. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka ABB paziņojumu ticamību vājina tas, ka šī sabiedrība ir lūgusi atbrīvojumu no naudas soda.
104 Prasītāju arguments, ka ABB paziņojumi nav no faktu rašanās laika, arī nevar tikt akceptēts. Pirmkārt, paziņojumi, kurus Komisijai iesniedzis uzņēmums saistībā ar lūgumu atbrīvot no naudas soda, nevar pēc definīcijas būt vienlaicīgi ar visu apgalvoto pārkāpumu, bet tas neatņem tiem visu pierādījuma spēku. Otrkārt, šajā lietā ABB apgalvo, ka vispārējais nolīgums pastāvēja no 2004. gada 11. marta, proti, pirms apstrīdētajā lēmumā norādītā pārkāpuma beigām.
105 Saistībā ar dažādu ABB paziņojumu saturu, pirmkārt, nevar tikt piešķirta īpaša nozīme tam, ka vispārējais nolīgums nav minēts sākotnējā lūgumā, proti, 2004. gada 3. marta lūgumā atbrīvot no naudas sodiem. Pirmajā kontaktēšanās reizē ar Komisiju saistībā ar lūgumu atbrīvot no naudas soda ir normāli, ka attiecīgais uzņēmums detalizēti neapraksta visus pārkāpuma aspektus, kura pastāvēšanu tas grasās atklāt.
106 Turklāt, kaut gan savā sākotnējā lūgumā ABB tieši nemin vispārējo nolīgumu, tā tomēr norāda, ka JAEPS un TM T & D bija aizliegtās vienošanās dalībnieces un ka šī vienošanās aptvēra visas Eiropas Savienības dalībvalstis. Šis apgalvojums norāda, ka, pēc ABB domām, abas sabiedrības ir piedalījušās vispārējā nolīgumā.
107 Otrkārt, 2004. gada 11. marta apsvērumos, proti, pirms nosacītā atbrīvojuma piešķiršanas, ABB ir tieši izvirzījusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu, saskaņā ar kuru abas Japānas sabiedrības nesniedza savus piedāvājumus Eiropas projektiem un Eiropas sabiedrības nesniedza piedāvājumus Japānas projektiem.
108 Šajā ziņā ir normāli, ka ABB ir norādījusi uz abām Japānas sabiedrībām, proti, JAEPS un TM T & D, jo tās paziņojumu iesniegšanas laikā šo kopējo sabiedrību ietvaros bija sagrupētas Hitachi uzņēmuma, Fuji, Toshiba un Melco darbības GIS jomā. Tomēr Komisija bija tiesīga interpretēt šo paziņojumu kā tādu, kas norāda, ka šie uzņēmumi paši piedalījās vispārējā nolīgumā. Sākotnējā lūgumā ABB bija precizējusi, ka saskaņā ar tai zināmo aizliegtā vienošanās bija pastāvējusi vairāk nekā desmit gadus, kas nozīmē, ka tā tika izveidota ievērojamu laiku pirms JAEPS un TM T & D izveidošanas.
109 Tāpat pēc ABB 2004. gada 11. marta apsvērumu un tās sākotnējā lūguma izlasīšanas kopā var tikt noraidīts prasītāju arguments, ka ABB nav sniegusi precizējumus par aizliegtās vienošanās ilgumu. Sākotnējā lūgumā ABB ir norādījusi, ka aizliegtā vienošanās pastāvēja vismaz kopš 1994. gada un tās 2004. gada 11. marta apsvērumi nav pretrunā šim konstatējumam.
110 Turklāt ABB patiešām ir norādījusi, ka vispārējais nolīgums balstījās uz to, ka Eiropas klienti slikti akceptēja Japānas ražotājus un ka Japānas ražotājiem bija jāsastopas ar noteiktiem šķēršļiem Eiropas tirgū. Tomēr no 2004. gada 11. marta apsvērumiem viennozīmīgi izriet, ka, pēc ABB domām, iesaistītie Japānas uzņēmumi nav vienīgi konstatējuši šo šķēršļu pastāvēšanu, bet attiecībā pret saviem Eiropas partneriem ir uzņēmušies neienākt EEZ tirgū. Tādējādi ienākšanas šķēršļi šajā tirgū nevis esot padarījuši vispārējo vienošanos bez priekšmeta, bet esot bijuši faktors, kas licis noslēgt minēto nolīgumu. Turklāt ir jānorāda, ka šāds konstatējums nav paradoksāls, jo ir dabiski, ka ražotājs gadījumā, kad tirgi ir sadalīti tādā veidā, kādā to apgalvo Komisija šajā lietā, atstāj saviem konkurentiem tirgus, kuros tā stāvoklis ir vājš.
111 Treškārt, ir jānoraida prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru ABB 2005. gada 4. oktobra apsvērumi ir pretrunā iepriekšējiem paziņojumiem. Minētajos apsvērumos ABB ir apstiprinājusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Lai gan šajā gadījumā tā ir uzsvērusi, ka šķēršļi, ar kuriem sastapās Japānas ražotāji, ja tie vēlējās ienākt EEZ tirgū, bija pārvarami, šis konstatējums tomēr nav pretrunā 2004. gada 11. marta paziņojumiem, kuros tika norādīts, ka ienākšana tirgū bija nevis neiespējama, bet gan tikai grūta.
112 Tāpēc pretēji prasītāju apgalvotajam ABB 2005. gada 4. oktobra apsvērumi ir ar tās iepriekšējiem paziņojumiem saskanīgs paskaidrojums.
113 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ABB paziņojumi ir pierādījums, kas var pierādīt vispārējo nolīgumu, jo tajā ir norādīta tā pastāvēšana, tiek aprakstīts tā būtiskais saturs un tiek sniegtas norādes par tā ilgumu un dalībniekiem.
114 Turklāt ABB paziņojumi ir saskanīgi, tie ir sniegti uzņēmuma vārdā un no to satura izriet, ka tie ir pamatoti ar iekšējo izpēti un sarunām ar ABB darbiniekiem. Līdz ar to šiem paziņojumiem ir jāpiešķir zināms pierādījuma spēks. Tomēr saskaņā ar šī sprieduma 68. punktā minēto judikatūru to saturs katrā ziņā ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem.
Par ABB darbinieku un viena bijušā darbinieka liecībām
– Lietas dalībnieku argumenti
115 Prasītājas vispirms atkārto savu argumentu, ka ABB iesniegto pierādījumu pierādījuma spēks ir samazināts, jo minētā sabiedrība ir lūgusi to atbrīvot no naudas soda.
116 Šajā ziņā prasītājas precizē, ka ABB darbinieku un viena bijušā darbinieka liecības tika sniegtas pārrunās, kas notika 2005. gada septembrī, proti, 18 mēnešus pēc pirmā lūguma atbrīvot no naudas soda, pēc Komisijas pieprasījuma un piedaloties tās personālam, kā arī ABB juriskonsultam, kas esot pat aktīvi piedalījies pārrunās ar M.
117 Tāpat noteikti šajās pārrunās paustie apsvērumi, pēc prasītāju domām, norāda, ka iepriekš bija notikušas sagatavošanās sanāksmes un bija sagatavots vismaz viens raksts. It īpaši M. paziņojumus šķiet izraisījušas sagatavošanās pārrunas ar ABB ārējo padomnieku, kuras notikušas agrāk pārrunu dienā. Neskatoties uz šo faktu, dažādās liecības neesot bijušas saskanīgas.
118 Turklāt liecinieki esot bijuši brīdināti par pārrunu nozīmīgumu saistībā ar ABB lūguma atbrīvot no naudas soda iznākumu. Līdz ar to prasītājas uzskata, ka šiem lieciniekiem bija personīgas intereses sniegt Komisijai pierādījumus, kas apstiprinātu vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Konkrētāk, vienīgais iemels, kādēļ M. esot piedalījies procesā, esot tas, ka viņš vēlējās saglabāt maksājumus no ABB, kas viņam bija piešķirti pensijas laikā.
119 Taču prasītājas uzskata, ka nav bijis nekāda riska, ka liecības varētu radīt kaitējumu ABB, jo tās tiktu novērtētas labvēlīgi, izvērtējot ABB lūgumu atbrīvot no naudas soda.
120 Turklāt liecinieku paziņojumi neesot tikuši ne noformēti rakstiski, ne atkārtoti izvērtēti, lai pārbaudītu to precizitāti. Tādēļ šie paziņojumi neesot tikuši sniegti pēc rūpīgas pārdomāšanas. Liecinieki ir snieguši savus paziņojumus kā ABB darbinieki vai bijušie darbinieki, nevis kā oficiālie pārstāvji.
121 Prasītājas piebilst, ka daudzos gadījumos izjautātās personas nebija notikumu, uz kuriem tās atsaucas, aculiecinieki. Konkrētāk, M. neesot bijis ne vispārējā nolīguma rašanās aculiecinieks, ne tā iespējamās izveidošanas 1988. gada 15. aprīlī aculiecinieks, jo viņš norādīja, ka šis nolīgums pastāvējis jau varbūt pat pirms viņa dzimšanas.
122 Turklāt vairākos punktos M. 2005. gada septembra liecība esot pretrunā ABB iepriekšējiem apsvērumiem, kuri ir balstīti uz tās iepriekšējiem paziņojumiem, un viņa izmantotie formulējumi esot neprecīzi un tos esot ieteikusi Komisija vai ABB ārējais padomnieks. Turklāt tas, ka viņš neatceras, ka GE nolīgums ir pastāvējis pirms 2006. gada novembra, izraisot papildu šaubas par viņa liecības ticamību.
123 Komisija pati esot atzinusi M. liecības vājo pierādījuma spēku, jo tā pati esot izrādījusi selektivitāti saistībā ar pierādījumiem, kurus tā grasījās izmantot.
124 Saistībā ar šo liecību saturu neviens no lieciniekiem neesot varējis apstiprināt vispārējā nolīguma ilgumu, jo M. esot uzskatījis, ka GQ nolīguma mehānisms un tādēļ netieši pats vispārējais nolīgums esot beidzis pastāvēt 2002. gadā, kaut gan citi liecinieki apgalvojot, ka vispārējais nolīgums bija spēkā dažādos laikos no 2002. gada līdz 2004. gadam. Tāpat neviens liecinieks neesot izmantojis formulējumu “vispārējais nolīgums” un izteikt norādes par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu esot aicinājusi Komisija, un tās nav tikušas formulētas brīvprātīgi.
125 Šajā ziņā prasītājas precizē, ka, lai gan Komisija bija ieviesusi vispārējā nolīguma jēdzienu pārrunās ar Wi., viņš varēja sniegt apsvērumus vienīgi par periodu no 2002. gada jūlija līdz 2004. gada janvārim. P. komentāri par vispārējo nolīgumu esot bijuši vienlīdz nekonkrēti, kas esot licis Komisijai mēģināt viņu pārliecināt aizvietot neprecīzo formulējumu ar konkrētāku formulējumu, kas apstiprinātu Komisijas skatpunktu. Savukārt V.‑A. esot sākotnēji pārrunu laikā Komisiju informējis, ka Eiropa un Ziemeļamerika bija izslēgtas no aizliegtās vienošanās. Gluži kā P. gadījumā Komisija esot ieviesusi vispārējā nolīguma jēdzienu vēlāk sarunas laikā. Tādējādi attiecīgās trīs liecības esot neprecīzas, nesaskanīgas un tādēļ neesot sniegtas pēc rūpīgas apdomāšanas.
126 Saistībā ar M. liecību prasītājas norāda, ka viņa sākotnējais paziņojums par pašmāju tirgu savstarpējo aizsardzību attiecas uz mītnes valstīm, nevis uz vispārējo nolīgumu, kā to ir definējusi Komisija. Tāpat viņa paziņojumi par vispārējo nolīgumu esot nekonkrēti.
127 Prasītājas arī norāda, ka M. nav apstiprinājis, ka Japānas ražotāji bija spējīgi pārdot GIS produktus Eiropas tirgū. Pat pēc ABB ārējā padomnieka iesaistīšanās, kas esot mēģinājis virzīt liecinieku, minētais liecinieks esot palicis pie tā, ka Japānas ražotāju piedalīšanās Eiropas tirgū bija ļoti reta.
128 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
129 Vispirms ir jānorāda, ka ABB darbinieku un bijušā darbinieka liecības nav pierādījumi, kas būtu atsevišķi un neatkarīgi no ABB paziņojumiem, jo liecinieki ir liecinājuši Komisijā pēc ABB iniciatīvas un saistībā ar ABB sadarbības pienākumu sakarā ar paziņojumu par sadarbību, tajā visā piedaloties ABB ārējam padomdevējam. Līdz ar to attiecīgās liecības nevar apstiprināt ABB paziņojumus iepriekš 68. punktā minētās judikatūras nozīmē. Tās drīzāk papildina minētos paziņojumus, kuru saturu tās var precizēt un konkretizēt. Tāpēc šie paziņojumi arī ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem.
130 Tiktāl, ciktāl prasītājas izvirza jautājumu par tādu liecību ticamību, kuras snieguši uzņēmuma, kurš lūdzis atbrīvojumu no naudas soda, darbinieki vai bijušais darbinieks, no šī sprieduma 72. un 73. punkta izriet, ka pret šādiem pierādījumiem nav automātiski jāizturas piesardzīgi. Saistībā ar liecinieku individuālo motivāciju, protams, ir iespējams, ka šāda uzņēmuma darbiniekiem, kuriem ir jārīkojas tā interesēs, ir kopīga vēlme iesniegt tik daudz apsūdzošu pierādījumu, cik iespējams, jo arī viņu sadarbībai procedūrā var būt pozitīva ietekme uz viņu profesionālajām nākotnes izredzēm. Tomēr, ja tas tā ir, attiecīgie darbinieki arī zina par potenciāli negatīvajām sekām, kādas var būt neprecīzu pierādījumu iesniegšanai un kuras ir vēl ievērojamākas, ņemot vērā apstiprināšanas prasību.
131 M., ABB bijušajam darbiniekam, principā vairs nav jārīkojas sava bijušā darba devēja interesēs saistībā ar brīvprātīgo sadarbību administratīvajā procedūrā. Tomēr šis apstāklis nozīmē arī, ka viņa interesēs principā nav sniegt neprecīzus pierādījumus šajā ziņā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka liecības sniegšanas laikā M. jau bija pensijā. Šajos apstākļos nešķiet, ka, ja viņš nesadarbotos administratīvajā procesā, tas viņam izraisītu negatīvas sekas it īpaši saistībā ar maksājumiem, kurus viņam, kā tiek apgalvots, maksā ABB.
132 Tas, ka starp lūgumu atbrīvot no naudas soda un pārrunām ar lieciniekiem pagāja noteikts laiks, pats par sevi arī nemazina iegūto liecību pierādījuma spēku. Ir pamatoti, ka Komisija iegūst papildu pierādījumus izmeklēšanas laikā, lai tās rīcībā būtu visi atbilstošie pierādījumi pārkāpuma izvērtēšanai, it īpaši ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu apsvērumus.
133 Taču laiks, kas pagājis līdz liecības sniegšanai no faktiem, uz kuriem tā attiecas, var būt nozīmīgs tās ticamības izvērtēšanā, jo principā liecinieki var sniegt detalizētāku un ticamāku liecību par nesenākiem notikumiem. Šajā lietā laiks, kas pagājis no dažādo liecinieku beigšanas piedalīties aizliegtajā vienošanās, proti, no 2004. maija V.‑A., W. un P. gadījumā un no 2002. gada jūnija M. gadījumā, līdz liecību sniegšanai 2005. gada septembrī nav tik ilgs, lai ietekmētu to ticamību.
134 Kopumā liecību ticamību arī neietekmē ABB ārējā padomnieka piedalīšanās intervijās, jo liecības tika sniegtas ABB sadarbības ietvaros saskaņā ar paziņojumu par sadarbību un liecinieki ir tieši norādījuši savu attiecīgo pārrunu sākumā, ka tie vēlas, lai minētais padomdevējs piedalītos.
135 Ir taisnība, ka ABB ārējais padomnieks iesaistījās konkrētā brīdī pārrunu ar M. laikā, lai viņam ieteiktu, ka Japānas ražotāji varēja rentabli ienākt Eiropas tirgū, par ko M. nešķita pārliecināts. Tāpēc ir jāuzskata, ka M. pauda šaubas par komerciālo interesi šādi rīkoties, un šis apstāklis ir jāņem vērā, izvērtējot viņa liecības saturu. Tomēr prasītājas neizskaidro, kādā mērā šī ABB ārējā padomnieka iesaistīšanās ietekmē M. liecību citos aspektos.
136 Saistībā ar raksta iepriekšēju sastādīšanu un sagatavojošo pārrunu rīkošanu ir jānorāda, ka nav pārsteidzoši, ka uzņēmums, kas lūdzis atbrīvojumu no naudas soda, ir iepriekš identificējis atbilstošos faktus saistībā ar savu lūgumu un lieciniekus, kas par tiem var izteikties, un analizējis kopā ar viņiem to zināšanu apmēru.
137 Turklāt nevar uzskatīt, ka attiecīgās liecības nevarēja kaitēt ABB. Tiktāl, ciktāl pārrunas notika pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, ne ABB, ne tās darbinieki un bijušais darbinieks nevarēja būt pārliecināti par iebildumu, kuri tiks vērsti pret ABB, precīzo apmēru un saturu.
138 Taču prasītājas pamatoti apgalvo, ka nešķiet, ka attiecīgās liecības būtu sniegtas pēc rūpīgas pārdomāšanas un ka tās arī nav tikušas pārskatītas pēc pārdomām un papildu pārbaudēm. Liecības tika sniegtas mutvārdos, un nav nekādu norāžu par to, vai Komisija bija iepriekš iesniegusi rakstveida jautājumus, ne arī par to, vai to autori bija pēc tam pārbaudījuši un pārskatījuši paziņojumus par vispārējo nolīgumu un šķēršļiem ienākšanai EEZ tirgū.
139 Tāpat nešķiet, ka liecinieki būtu izteikušies kā ABB oficiālie pārstāvji. Vispirms, šķiet, ka šo lomu bija galvenokārt uzņēmušies ABB ārējie padomnieki, kas sniedza paziņojumus, kas izvērtēti šī sprieduma 102.–114. punktā. Tālāk, kā ir norādīts šī sprieduma 131. punktā, liecības sniegšanas brīdī M. vairs nebija a priori jārīkojas sava bijušā darba devēja interesēs un nav arī norādes, ka viņš vai cits liecinieks būtu sistemātiski sagatavojies pārrunām, konsultējoties ar citiem ABB darbiniekiem un tās rīcībā esošajiem dokumentiem. Visbeidzot, jautājumi, kurus Komisija uzdevusi pārrunu laikā, attiecas nevis uz ABB oficiālo nostāju par apskatītajām tēmām, bet drīzāk uz dažādo liecinieku personīgajām zināšanām.
140 Prasītāju apgalvojums, ka izjautātās personas bieži vien nebija attiecīgo notikumu aculiecinieki, ir jānoraida. No liecībām skaidri izriet, ka četri liecinieki ir personīgi piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā. Konkrētāk, M. bija viens no ABB pārstāvjiem aizliegtās vienošanās ietvaros no 1988. gada līdz 2002. gada, proti, gandrīz visu tās darbības laiku, toties pati ABB bija viena no galvenajām dalībniecēm. M. tādēļ ir tiešs un priviliģēts liecinieks faktiem, kurus viņš izklāstījis.
141 Šajā ziņā ir jāatzīst, ka savā liecībā M. ir apstiprinājis, ka viņš nav piedalījies vispārējā nolīguma noslēgšanā, kas, pēc viņa domām, bija veikts pirms GQ nolīguma un EQ nolīguma parakstīšanas. Tāpat iztaujāts par to, vai vispārējā nolīguma tēma ir tikusi apspriesta sanāksmēs, kurās viņš piedalījies, M. ir atbildējis, ka to nav bijis nepieciešams minēt, jo šis vispārējais nolīgums ir īstenojies pats no sevis. Tomēr šie apstākļi neatspēko M. liecības pierādījuma spēku. Pirmkārt, liecinieks ir pilnībā spējīgs sniegt pierādījumus par ilgstošu notikumu, pat ja viņš nav piedalījies tā sākumā. Otrkārt, kaut gan M. ir norādījis, ka jautājums par vispārējo vienošanos nav ticis tieši izskatīts sanāksmēs, kurās viņš bija piedalījies, no viņa liecības izriet, ka, pēc viņa domām, tas tā bija, jo aizliegtās vienošanās dalībnieki minētā nolīguma saturu bija sapratuši, akceptējuši un īstenojuši, nepastāvot nepieciešamībai pēc tiešām pārrunām. Tiktāl, ciktāl Japānas uzņēmumu apņemšanās, kuru izvirza Komisija, vienkārši sastāvēja no bezdarbības, nevis aktīvas darbības, ir jānorāda, ka šāds gadījums turklāt ir iespējams.
142 Prasītājas detalizēti neizklāsta apgalvotās nesaskaņas, kas esot pieļautas dažādajās liecībās. Turklāt liecību salīdzināšana gan savā starpā, gan ar citiem ABB iesniegtajiem pierādījumiem neatklāj nesaskaņas, kas varētu ietekmēt paziņojumu par vispārējā nolīguma pastāvēšanu ticamību. Vienīgā kaut cik nozīmīgā atšķirība ir par Japānas uzņēmumu komerciālo interesi ienākt Eiropas tirgū. Kā izklāstīts šī sprieduma 156.–158. punktā, noteiktu liecinieku nostāja šajā aspektā neietekmē viņu paziņojumus par vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
143 Saistībā ar iespējamo M. liecības nepilnīgumu ir jānorāda, ka nav pārsteidzoši, ka liecinieks pārrunu laikā nevar atcerēties visus dokumentālos pierādījumus saistībā ar aizliegto vienošanos. Turklāt, lai gan M. nav tieši norādījis uz GE nolīgumu pārrunu laikā, viņš tomēr ir izvirzījis GIS projektu piešķiršanu EEZ, kas veikta saskaņā ar pirms GQ nolīguma pastāvējušajiem nolīgumiem, kuru starpā it īpaši ir GE nolīgums.
144 Tāpat tas, ka Komisija nav izmantojusi visus pierādījumus, kas ietverti liecībā, nenozīmē, ka tā šai liecībai būtu piešķīrusi nelielu pierādījuma spēku. Ir normāli, ka zināmiem faktiem nav nozīmes vai ka noteikti apstākļi ir pamatoti pārliecinošāk par citiem.
145 Saistībā ar liecību saturu ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, paziņojumi par aizliegtās vienošanās ilgumu ir saskanīgi gan savā starpā, gan ar Komisijas apgalvojumiem.
146 M. ir skaidri norādījis, ka noteikums par pašmāju tirgu savstarpējo ievērošanu no Eiropas un Japānas ražotāju grupu puses pastāvēja ilgi un pat bija vecāks par GQ nolīgumu.
147 M. paziņojums, ka GQ mehānisms beidza pastāvēt 2002. gadā, pats par sevi nenozīmē, ka vispārējais nolīgums arī beidza pastāvēt. Pirmkārt, šī perioda laikā aizliegtās vienošanās darbības metodes bija attīstījušās zināmā mērā tādēļ, ka Siemens un Hitachi atsāka būt šīs aizliegtās vienošanās dalībnieces, un M. tādēļ varēja uzskatīt, ka 1988. gadā parakstītais un pēc tam grozītais GQ nolīgums vairs netika īstenots. Šis apstāklis neietekmē to, ka darbības metodes, kas īstenotas kopš 2002. gada jūlija, varēja tikt balstītas uz vispārējo nolīgumu vai uz analogu vienošanos. Citi ABB liecinieki, nevis M. tieši apstiprina, ka tas tā ir bijis šajā lietā, jo no viņu paziņojumiem izriet, ka vispārējais nolīgums starp Eiropas un Japānas ražotājiem par pašmāju tirgu ievērošanu pastāvēja periodā, kurā tie bija iesaistīti aizliegtās vienošanās darbībā, proti, no 2002. gada jūlija līdz 2004. gadam.
148 Otrkārt, 2002. gada jūnijā M. tika priekšlaicīgi atlaists pensijā pēc tam, kad viņa jaunais priekšnieks atklāja slepenās darbības. Šis apstāklis izskaidro to, kādēļ M. nebija detalizētu zināšanu par aizliegtās vienošanās darbību kopš 2002. gada jūlija.
149 Tāpat nevar apgalvot, ka liecinieku sniegtās norādes uz vispārējo nolīgumu ir nekonkrētas un nav spontānas. Katrs no šiem lieciniekiem savos vārdos minēja īpašas situācijas pastāvēšanu, kas attiecas uz Eiropas un Japānas tirgiem un kas atbilst vispārējam nolīgumam, kuru izvirzījusi Komisija.
150 Pretēji prasītāju apgalvotajam Wi. norādīja, ka Japānas uzņēmumu neesamība Eiropas tirgū izrietēja no Japānas un Eiropas tirgu aizsardzības mehānisma, kas bija pamatots ar to, ka katra no šīm abām grupām nevēlējās, lai otra grupa ienāktu tās pašmāju tirgū. Lai gan pārrunu turpinājumā Komisijas pārstāvis atgriezās pie šī jautājuma, patiešām ieviešot vispārējā nolīguma jēdzienu, viņš tomēr vienīgi izskaidroja konceptu, kuru pēc sava iniciatīvas bija minējis Wi.
151 P. ir pēc savas iniciatīvas norādījis uz kopīgu vienošanos ar Japānas uzņēmumiem, saskaņā ar kuru šie uzņēmumi piekrita nepiedalīties Eiropas tirgū un Eiropas uzņēmumi piekrita nepiedalīties Japānas tirgū. Arī šajā gadījumā Komisijas pārstāvis atgriezās pie šī jautājuma, bet vienīgi pārliecinājās, vai viņš bija pareizi sapratis agrāk pēc savas iniciatīvas paustos paziņojumus.
152 V.‑A. gadījumā Komisija neieviesa vispārējā nolīguma jēdzienu, bet vienīgi jautāja lieciniekam, vai viņš zināja par kādu nolīgumu starp Eiropas un Japānas ražotājiem. Atbildot uz šo jautājumu, V.‑A. norādīja, ka pastāv nolīgums starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem, saskaņā ar kuru Eiropas uzņēmumi apņemas “neuzbrukt” Japānas uzņēmumiem Japānas tirgū un vice versa. Turklāt V.‑A. paziņoja, ka ir piedalījies skaidrā sarunā starp Eiropas uzņēmumiem un viena Japānas uzņēmuma pārstāvi tieši par šī nolīguma ievērošanu, kuru izraisīja Japānas uzņēmumu mēģinājumi ienākt Eiropas tirgū.
153 Turklāt par apgalvoto noteiktu teritoriju izslēgšanu no pasaules mēroga aizliegtās vienošanās piemērošanas jomas V.‑A., pirmkārt, norādīja, ka Ziemeļamerika tika izslēgta īpaša iemesla dēļ, proti, sankciju riska dēļ, kuras izraisītu karteļa atklāšana. Otrkārt, viņš paskaidroja, ka Rietumeiropas valstu izslēgšana nozīmēja, ka Eiropas ražotāji neapsprieda attiecīgos GIS projektus sanāksmēs, kurās viņš piedalījās un kuras bija par pasaules mēroga aizliegto vienošanos, kuru iepriekš regulēja GQ nolīgums un EQ nolīgums, bet gan citā reizē. Tomēr šie paziņojumi ir pilnībā saderīgi gan ar minētajiem nolīgumiem, gan ar Komisijas apgalvojumiem.
154 Visbeidzot, savā liecībā M. norādīja, ka nolīgums par pašmāju tirgu savstarpējo aizsardzību, kurš bija pirms GQ nolīguma, pastāvēja starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem, ka šis nolīgums bija priekšnoteikums nolīgumu noslēgšanai par citiem reģioniem un ka tā noteikumu ievērošana nozīmēja, ka Japānas ražotāji neienāk Eiropas tirgū, pat ja tie būtu spējīgi to izdarīt tehniskā ziņā. M. šajā kontekstā arī izskaidroja paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu, kā arī faktu, ka abas ražotāju grupas neapsprieda GIS projektus mītnes valstīs un šie projekti netika ieskaitīti GQ nolīgumā paredzētajās kvotās.
155 Tādējādi M. paziņojumi apstiprina vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kuru izvirza Komisija, un šos paziņojumus nevar uzskatīt par nekonkrētiem, jo tie sniedz precizējumus par minētā nolīguma ilgumu, saturu un dalībniekiem. Precizējumu neesamība par šī nolīguma īstenošanu nav īpaši pārsteidzoša, jo dalībnieku galvenā apņemšanās bija neveikt darbību noteiktos tirgos. Visbeidzot, M. raksturoja vispārējā nolīguma daļu, kurai bija nepieciešami īstenošanas pasākumi, proti, paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu.
156 Tomēr, kā ir norādīts šī sprieduma 135. punktā, M. nebija pārliecināts par Japānas uzņēmumu komerciālo interesi ienākt Eiropas tirgū. Viņa viedoklim piekrita P., kurš uzskatīja, ka Japānas uzņēmumi, iespējams, vērtēja, ka šādai ienākšanai nebija komerciāla pamata. Pēc divu citu liecinieku, Wi. un V.‑A., domām komerciālās intereses veikt šādu darbību pastāvēja.
157 Tomēr M. un P. nostāja neietekmē faktu, ka četri liecinieki norādīja, ka Japānas uzņēmumi bija apņēmušies neienākt EEZ tirgū, kaut gan tehniski tie varēja to izdarīt, neskatoties uz to, ka, iespējams, trūka tūlītējas komerciālas intereses to darīt.
158 Arī šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji prasītāju apgalvotajam iespējamā Japānas ražotāju interešu ienākt EEZ tirgū attiecīgajā laikā neesamība nepadara tāda nolīguma kā vispārējais nolīgums pastāvēšanu bezjēdzīgu. Šāds nolīgums var, pirmkārt, novērst atlikušo risku saistībā ar ienākšanu attiecīgajos tirgos nākotnē, ja mainās konkurences situācija, un tādējādi garantēt abu ražotāju grupu ilgtermiņa drošību, stabilizējot to attiecīgos priviliģētos stāvokļus. Otrkārt, šāds nolīgums rada uzticēšanās pamatu abu grupu starpā. Saskaņā ar M. paziņojumiem šāda uzticēšanās bija nepieciešama, lai īstenotu aizliegto vienošanos pasaules mērogā.
159 Nobeigumā, vispirms ir jānorāda, ka četru attiecīgo liecinieku liecības, tostarp M. liecība, ir ticamas, jo tās nāk no apstākļu, uz kuriem tās attiecas, aculieciniekiem un no lietas apstākļiem neizriet, ka minētie liecinieki bija motivēti sniegt sagrozītus pierādījumus.
160 Četras liecības ir saskanīgas gan savā starpā, gan saistībā ar citiem ABB iesniegtajiem pierādījumiem par vispārējās vienošanās būtisko saturu. Tādējādi liecinieki ir apstiprinājuši vispārējā nolīguma pastāvēšanu, saskaņā ar kuru Japānas uzņēmumi ir apņēmušies neienākt Eiropas GIS projektu tirgū un Eiropas uzņēmumi ir apņēmušies neienākt šo pašu projektu Japānas tirgū. Četri liecinieki arī ir apstiprinājuši, ka ienākšana Eiropas tirgū bija tehniski iespējama, neskatoties uz noteiktiem ienākšanas šķēršļiem. Kaut gan viņu uzskati par Japānas uzņēmumu komerciālajām interesēm ienākt Eiropas tirgū atšķiras, tam nav nozīmes šajā lietā saistībā ar paziņojumiem par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kā tas ticis izklāstīts šī sprieduma 156.–158. punktā.
161 Visbeidzot, četri liecinieki apraksta precīzu pilnīgu vispārējā nolīguma ainu, ņemot vērā individuālo liecinieku dažādo zināšanu līmeni. Konkrētāk, savā liecībā M. detalizēti izklāstīja šī nolīguma saturu, tā pastāvēšanas būtību, kā arī tā darbību.
162 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka ABB darbinieku un bijušā darbinieka liecības ir norādes par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kurām ir liels pierādījuma spēks.
Par Fuji iesniegtajiem pierādījumiem
– Lietas dalībnieku argumenti
163 Prasītājas apgalvo, ka Fuji atbilde uz paziņojumu par iebildumiem nav pietiekami precīzs un detalizēts pierādījums, lai apstiprinātu ABB iesniegtos pierādījumus un līdz ar to Komisijas apgalvojumu par vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
164 Pirmkārt, Fuji neesot precizējusi, ne kā tā tika informēta par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, ne norādījusi, kad tas ticis noslēgts, kādā formā, kas bijuši tā dalībnieki un vai tas ticis īstenots.
165 Otrkārt, Fuji neesot apstiprinājusi vispārējā nolīguma savstarpējo raksturu un esot norādījusi uz ienākšanas šķēršļiem GIS projektu Eiropas tirgū, ar kuriem tā sastapusies, tādējādi apstrīdot minētā nolīguma noderīgumu. Šajā ziņā prasītājas uzskata, ka vispārējā nolīguma savstarpējais raksturs nevar tikt prezumēts no tā, ka Japānas ražotājiem nav nekādu interešu akceptēt vienpusēju nolīgumu. Tās apgalvo, ka tiktāl, ciktāl Japānas tirgus nebija pieejams Eiropas uzņēmumiem, Japānas uzņēmumiem nebija interešu noslēgt jebkādu nolīgumu.
166 Treškārt, neatbilstības starp H. liecību un citām Fuji darbinieku vai bijušo darbinieku liecībām par vispārējā nolīguma pastāvēšanu un ienākšanas EEZ tirgū tehniskajiem un komerciālajiem šķēršļiem kopumā mazinot Fuji iesniegto pierādījumu pierādījuma spēku.
167 Ceturtkārt, apgalvojumi, kas izklāstīti Fuji atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, neatbilstot tās vēlākajam apžēlošanas lūgumam.
168 Piektkārt, prasītājas norāda, ka Komisija nav samazinājusi Fuji naudas sodu saskaņā ar paziņojumu par sadarbību, bet tas nozīmējot, ka Fuji iesniegtie pierādījumi neapstiprina vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
169 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
170 Atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Fuji ir paziņojusi, ka tā zināja par vispārējo nolīgumu, saskaņā ar kuru Japānas ražotāji nemēģināja ienākt Eiropas tirgū, precizējot, ka galvenais iemesls, kādēļ Fuji nebija EEZ tirgū, bija tas, ka tā nebija ticami ievērojams GIS projektu piegādātājs Eiropā.
171 Pirmkārt, ir jāatzīst, ka šis paziņojums ir diezgan nekonkrēts, jo Fuji vienīgi izvirza Japānas ražotāju apņemšanos neienākt Eiropas tirgū. Tomēr, šādi rīkojoties, Fuji ir apstiprinājusi būtisko aspektu, kas izriet no ABB iesniegtajiem pierādījumiem un kuru Komisija pārmet Japānas ražotājiem. Tādējādi šim paziņojumam ir nozīme šajā lietā. Tas vēl jo vairāk ir tādēļ, ka Fuji ierobežotās zināšanas var tikt izskaidrotas ar tās otršķirīgo lomu kartelī un it īpaši ar to, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 150. apsvēruma, ka Fuji bija vienīgais Japānas uzņēmums, kas nebija tās Japānas ražotāju grupas komitejas loceklis, kura bija tostarp atbildīga par abu ražotāju grupu koordinēšanu GQ nolīguma ietvaros.
172 Otrkārt, tam, ka Fuji nav apstiprinājusi vispārējā nolīguma savstarpējo raksturu, nav nozīmes šajā lietā. Kā konstatēts šī sprieduma 76. punktā, kaut gan Eiropas ražotāju apņemšanās neienākt GIS projektu Japānas tirgū var būt netiešs pierādījums par Japānas uzņēmumu piedalīšanos EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, šajā ziņā tas nav nepieciešams pierādījums.
173 Turklāt ir taisnība, ka Fuji savā paziņojumā ir norādījusi uz tehnisku un komerciālu šķēršļu pastāvēšanu ienākšanai EEZ tirgū. Tomēr šie šķēršļi netika izvirzīti kā vienīgais Fuji neesamības iemesls minētajā tirgū, bet vienīgi kā galvenais iemesls. Visbeidzot, Fuji, izvirzot dažādus attiecīgos šķēršļus, ir norādījusi uz tās nelielo pasaules tirgus daļu, kuras dēļ tā ir bija nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tās lielajiem Eiropas un Japānas konkurentiem. Tādēļ nešķiet, ka tās argumenti šajā ziņā var tikt transponēti uz citu Japānas ražotāju argumentiem.
174 Vispirms ir jāatgādina, ka šī sprieduma 110. un 158. punktā ir secināts, ka šķēršļu pastāvēšana ienākšanai EEZ tirgū un tā iespējamās sekas, proti, Japānas ražotāju iespējamā komerciālo interešu neesamība ienākt EEZ tirgū, nepadara tāda nolīguma kā vispārējā nolīguma pastāvēšanu bezjēdzīgu.
175 Treškārt, nav apstrīdēts, ka H. rakstveida liecību Komisija neiekļāva pierādījumos, uz kuriem tā paredzēja pamatoties, pēc tam, kad bija nosūtīts paziņojums par iebildumiem. Tāpēc šo liecību nevar uzskatīt par apsūdzošu pierādījumu.
176 Tiktāl, ciktāl runa ir par H. liecības kā attaisnojoša pierādījuma spēku, ir jānorāda, ka nevar konstatēt nekādu būtisku neatbilstību starp šo minēto liecību un Fuji darbinieku un bijušo darbinieku liecībām. Konkrētāk, ne citi Fuji darbinieki, ne tās bijušie darbinieki neapstrīdēja vispārējā nolīguma pastāvēšanu, jo šie liecinieki par to vienkārši klusēja. Tāpat H. neapstrīdēja Japānas uzņēmumu tehnisko un komerciālo šķēršļu pastāvēšanu ienākšanai EEZ tirgū.
177 Ceturtkārt, prasītājas neprecizē, kādas ir iespējamās neprecizitātes starp Fuji paziņojumu tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un tās apžēlošanas lūgumu. Tāpēc prasītāju arguments ir jānoraida.
178 Visbeidzot, ir jānorāda, ka, lai Komisija saskaņā ar paziņojuma par sadarbību 21. punktu varētu samazināt naudas sodu, attiecīgajiem pierādījumiem ir jābūt ar ievērojamu pierādījuma spēku salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem.
179 Tāpēc apžēlošanas lūgumā, kas iesniegts pēc atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, uzņēmums, kurš vēlas saņemt naudas soda samazinājumu, var pamatoti koncentrēties uz pierādījumiem, kas, pēc tā domām, līdz šim vēl nav bijuši juridiski pietiekami pierādīti, lai sniegtu ievērojamu pievienoto vērtību. Šis apstāklis ļauj izskaidrot to, kādēļ attiecīgais uzņēmums neapskata pierādījumus, kurus tas uzskata par apstiprinātiem, nepastāvot nekādām šaubām, ar iepriekš iesniegtiem pierādījumiem.
180 Piektkārt, ņemot vērā paziņojuma par sadarbību 21. punkta formulējumu, nevar izslēgt, ka pierādījumu, kuriem ir zināms pierādījuma spēks, bet kuri jau ir apstiprināti ar citiem pierādījumiem, iesniegšana neizraisa nekādu samazināšanu.
181 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka paziņojums, ko Fuji sniegusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, apstiprina ABB paziņojumus un ABB darbinieku un bijušā darbinieka liecības par vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tomēr, ņemot vērā tā nekonkrēto un vispārējo raksturu, tā pierādījuma spēks ir ierobežots.
Par Alstom 2002. gada 10. jūlija piedāvājumu
– Lietas dalībnieku argumenti
182 Prasītājas apstrīd Komisijas interpretāciju par piedāvājumu, kuru Alstom paudusi aizliegtās vienošanās dalībnieku sanāksmē 2002. gada 10. jūlijā un kuru noraidījis Hitachi uzņēmuma pārstāvis nākošajā sanāksmē 2002. gada 15. jūlijā. Tās uzskata, ka attiecīgais piedāvājums nebija vērsts uz vispārējā nolīguma aktualizēšanu, attiecinot to arī uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm sakarā ar to iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai, kā to apgalvo Komisija apstrīdētā lēmuma 127. un 128. apsvērumā. Tas esot bijis Alstom mēģinājums aizliegtās vienošanās darbības metožu attīstības ietvaros ieviest nolīgumu, kas nav pastāvējis iepriekš un saskaņā ar kuru katrai no abām ražotāju grupām būtu jāievēro otras grupas tradicionālais tirgus. Tomēr šo nolīgumu Japānas uzņēmumi esot noraidījuši un šo jautājumu Eiropas ražotāji vairs neesot izvirzījuši.
183 Prasītājas šajā ziņā vēl norāda, ka Komisijas apgalvojums nav saderīgs ne ar tās argumentu, ka vispārējais nolīgums var tikt izsecināts no GQ nolīguma 2. pielikuma, ne ar M. liecību, kurš apgalvoja, ka “GQ nolīguma sistēma” beidzās 2002. gada jūnijā.
184 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
185 No apstrīdētā lēmuma 127. apsvēruma izriet, ka 2002. gada 10. jūlija sanāksmē, kurā tika pārspriesta aizliegtās vienošanās darbības metožu attīstība pēc tam, kad Siemens un Hitachi uzņēmumi bija atsākuši būt par šīs aizliegtās vienošanās dalībniekiem, Alstom iesniedza piedāvājumu, saskaņā ar kuru Eiropas ražotājiem ir jāpaliek Eiropā un Japānas ražotājiem ir jāpaliek Japānā un nav jāmēģina ienākt Eiropas tirgū. Turklāt šajā apsvērumā ir precizēts, ka nākamajā sanāksmē 2002. gada 15. jūlijā Hitachi uzņēmuma pārstāvis norādīja, ka Hitachi uzņēmums noraida šo piedāvājumu, ka Eiropas ražotāji uz to atbildēja, paziņojot, ka Eiropa, ieskaitot Centrālo un Austrumeiropu, ir to tirgus un ka tie paredz saglabāt Rietumeiropā praktizētās cenas, un arī norādīja, ka šis jautājums tiks izvirzīts atkal, kaut gan tas tā nenotika.
186 Ir jāatzīst, ka prima facie šis 2002. gada 10. un 15. jūlija sanāksmju kopsavilkums, kas balstīts uz prasītāju iesniegtajiem pierādījumiem, ļauj uzskatīt, ka Alstom ir patiešām piedāvājusi noslēgt jaunu nolīgumu, kuru noraidīji Hitachi un kurš pēc tam netika apspriests, bet tas norādītu uz to, ka vismaz no 2002. gada jūlija nav pastāvējis nekāds nolīgums par Japānas ražotāju rīcību EEZ tirgū.
187 Tomēr 2002. gada 15. jūlija sanāksmes kopsavilkums, pirmkārt, atklāj, ka Hitachi uzņēmums ir noraidījis nevis ideju par tirgu sadalīšanu kā tādu, bet vienīgi Alstom konkrēto piedāvājumu. Otrkārt, šajā kopsavilkumā ir norādīts, ka Hitachi uzņēmums bija norādījis, ka Eiropas ražotāju prasības aptvēra Centrālo un Austrumeiropu, bet tas ļauj uzskatīt, ka minētā uzņēmuma iebildums attiecās uz šo īpašo aspektu, nevis uz Rietumeiropas situāciju.
188 Ir arī jānorāda, ka prasītāju interpretācija nav saderīga ar to pašu argumentāciju par konkurences situāciju EEZ tirgū. Pieņemot, kā apgalvo prasītājas, ka Japānas ražotāji netika uztverti kā ticami konkurenti EEZ tirgū nepārvaramu ienākšanas šķēršļu pastāvēšanas dēļ, tad nolīgums, kas attiecas uz šo pašu tirgu, būtu bijis patiešām bezjēdzīgs. Šādā situācijā Eiropas ražotājiem, zinot par šo apstākli sakarā ar savu priviliģēto stāvokli Eiropā, nebūtu bijis nekādas motivācijas piedāvāt šādu nolīgumu. Tomēr no prasītāju iesniegtā kopsavilkuma izriet, ka Alstom piedāvājums attiecās gan uz EEZ tirgu, gan Centrālās un Austrumeiropas tirgu.
189 Šajos apstākļos ir jāapstiprina interpretācija, kas sniegta apstrīdētā lēmuma 127. un 128. apsvērumā un saskaņā ar kuru Alstom ir piedāvājusi paplašināt vispārējo nolīgumu uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm, nevis interpretācija, kuru piedāvājušas prasītājas.
190 Citi prasītāju argumenti nevar ietekmēt šo konstatējumu. Pirmkārt, Alstom piedāvājums tika iesniegts brīdī, kad sakarā ar Siemens un Hitachi uzņēmuma atkārtotu kļūšanu par aizliegtās vienošanās dalībniekiem šīs vienošanās metodes tika attīstītas. Komisijas interpretācija, saskaņā ar kuru šai attīstībai bija jāietver vispārējā nolīguma paplašināšana, pārsniedzot iepriekš GQ nolīgumā paredzētās robežas, nekādā ziņā nav pretrunīga.
191 Otrkārt, kā ir norādīts šī sprieduma 147. punktā, M. paziņojums, saskaņā ar kuru “GQ nolīguma sistēmu” tika beigts īstenot 2002. gada jūnijā, nenozīmē, ka vispārējais nolīgums arī beidza pastāvēt vai ka šīs vienošanās apmērs nevarēja tikt vēlāk paplašināts, lai ietvertu Centrālo un Austrumeiropu. Turklāt M. beidza piedalīties aizliegtās vienošanās darbībās 2002. gada jūnijā un tādēļ viņam principā nav tiešu zināšanu, kā tā tika pēc tam īstenota.
192 Nobeigumā ir jāuzskata, ka 2002. gada 10. jūlija sanāksmē Alstom piedāvāja paplašināt vispārējo nolīgumu, kuru izvirzījusi Komisija, uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Šis apstāklis ir pierādījums, ka minētais vispārējais nolīgums ir pastāvējis sanāksmes notikšanas laikā.
193 Turklāt, ņemot vērā Alstom piedāvājuma interpretāciju, šī piedāvājuma noraidīšana no Hitachi uzņēmuma puses nav jāuzskata par vispārējā nolīguma kā tāda noraidīšanu, bet bija vienīgi atteikšanās to paplašināt. Tāpēc šis apstāklis nav pierādījums tam, ka vispārējais nolīgums izbeidzās 2002. gada jūlijā.
Par citu paziņojuma par iebildumiem adresātu nostāju
– Lietas dalībnieku argumenti
194 Pirmkārt, prasītājas norāda, ka vispārējo nolīgumu apstrīdēja piecas Japānas sabiedrības, proti, Hitachi, JAEPS, Toshiba, Melco un TM T & D.
195 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi VA TECH nostāju, apgalvojot, ka šī sabiedrība nav apstrīdējusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tāpat vispārējo nolīgumu esot apstrīdējusi Siemens, kas esot arī iesniegusi viena no saviem darbiniekiem, T., liecību, kurš bija cieši saistīts ar aizliegtās vienošanās darbību. Komisija neesot ņēmusi vērā šos pierādījumus, kaut gan tā ievērojamā mērā esot pamatojusies uz ABB darbinieku un bijušā darbinieka liecībām. Turklāt Siemens iesniegto pierādījumu pierādījuma spēks esot pat lielāks, jo tās apžēlošanas lūgums esot ticis noraidīts, jo tā apstrīdēja Komisijas izvirzītos faktus.
196 Visbeidzot, prasītājas uzskata, ka Eiropas uzņēmumiem kopumā nebija interešu apstrīdēt paziņojumus par vispārējo nolīgumu, jo tam nebija nozīmes saistībā ar iebildumiem, kurus pret tiem izvirzīja Komisija. Tieši pretēji, šie uzņēmumi, iespējams, esot guvuši labumu no tā, ka Komisija bija konstatējusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu, jo šis apstāklis zināmā mērā esot samazinājis to pašu pret konkurenci vērstās rīcības smagumu. Turklāt Siemens gadījums liecina, ka Komisijas izvirzīto faktu neapstrīdēšanai esot bijusi nozīme Eiropas uzņēmumu apžēlošanas lūgumu iznākumam.
– Vispārējās tiesas vērtējums
197 Vispirms no lietas materiāliem izriet, ka VA TECH ir tieši apstrīdējusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kā to apgalvo prasītājas.
198 Tomēr Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka ABB paziņojumi un liecības, Fuji paziņojumi par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kā arī prasītāju paziņojumi par paziņošanu un ieskaitīšanu ir jāuzskata par tādiem, kuriem ir lielāks pierādījuma spēks nekā Hitachi, JAEPS, Toshiba, Melco, TM T & D, Siemens un VA TECH veiktajai vispārējā nolīguma pastāvēšanas apstrīdēšanai.
199 Atšķirībā no pierādījumu pirmās grupas, attiecīgie apstrīdējumi nav pretrunā attiecīgo uzņēmumu interesēm, jo tie vēlas apstrīdēt EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpuma pastāvēšanu. Šis konstatējums arī attiecas uz T. liecību, kurā viņš vienīgi izklāsta GQ nolīguma izcelšanos, apstrīd vispārējā nolīguma pastāvēšanu un norāda uz tirdzniecības šķēršļiem gan EEZ tirgū, gan Japānas tirgū. Konkrēti, saistībā ar vispārējo nolīgumu ir jānorāda, ka T. liecībā nav nekādu papildu pierādījumu salīdzinājumā ar tiem, kurus iesnieguši paziņojuma par iebildumiem adresāti.
200 Turklāt nevar uzskatīt, ka Eiropas uzņēmumi, ieskaitot Siemens, nav bijuši ieinteresēti apstrīdēt vispārējā nolīguma pastāvēšanu, jo šo nolīgumu Komisija apstrīdētajā lēmumā ir interpretējusi kā tādu, kas ir slepens nolīgums starp Eiropas un Japānas ražotājiem par EEZ tirgu un kas līdz ar to ir EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums. Tomēr šāds konstatējums būtu nelabvēlīgs Eiropas ražotāju interesēm vismaz potenciāli, ja Komisija nebūtu varējusi pietiekami juridiski pierādīt pret tiem izvirzītos pārējos iebildumus.
201 Turklāt Komisija apgalvo, ka tā nav pamatojusies uz Eiropas uzņēmumu nostāju, lai konstatētu vispārējā nolīguma pastāvēšanu, bet ka tā ir vienīgi konstatējusi minēto nostāju. Lai gan šo interpretāciju apstiprina apstrīdētā lēmuma 125. apsvēruma formulējums, kurā nekāds pierādījuma spēks nav piešķirts Alstom, Areva un VA TECH nostājai, atšķirībā no Fuji apgalvojumiem, kas apstiprina vispārējā nolīguma pastāvēšanu, tā ir apstrīdēta minētā lēmuma 255. apsvērumā, kurā Komisija norāda, ka noteikti Eiropas ražotāji netieši atzina vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
202 Katrā ziņā Alstom un Areva neitrālā nostāja nevar tikt interpretēta kā pierādījums vispārējā nolīguma pastāvēšanai. Ņemot vērā pierādīšanas pienākumu, kas Komisijai ir EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūrā, tas, ka uzņēmums nav apstrīdējis faktu, nenozīmē, ka šis fakts ir pierādīts.
203 No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju iesniegtie pierādījumi neļauj secināt vispārējā nolīguma pastāvēšanu.
Par paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu
– Lietas dalībnieku argumenti
204 Vispirms prasītājas apgalvo, ka paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma mērķis ir mākslīgi samazināt Eiropas ražotāju kvotu saistībā ar GIS projektiem ārpus EEZ sakarā ar Japānas ražotāju salīdzinoši stipro konkurētspējas stāvokli tādos tirgos kā Āzija un Tuvie Austrumi, ko galvenokārt aptvēra pasaules mēroga aizliegtā vienošanās. Ieskaitīšana esot bijis alternatīvs risinājums, kuru piedāvājuši Eiropas ražotāji, kopējās kvotas samazinājuma pēc vienotas likmes vietā.
205 Prasītājas arī apgalvo, ka nav pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka paziņošana bija obligāta, sistemātiska vai regulāra, ka tā notika pirms attiecīgo projektu piešķiršanas un tika turpināta pēc 1999. gada.
206 Prasītājas uzskata, ka ieskaitīšanas mehānisms, kas balstīts uz diskrecionāru, nevis sistemātisku vai obligātu paziņošanu, nevarēja sniegt Japānas ražotājiem drošību vai kompensāciju. Līdz ar to teorija par vispārējo nolīgumu, kuru aizstāv Komisija, šajā lietā neatbilstot faktiem.
207 Saistībā ar dažādajiem pierādījumiem, kurus izvirzījusi Komisija, EQ nolīgumā esošajai norādei uz Eiropas GIS projektu EEZ paziņošanu Japānas ražotājiem neesot nozīmes, jo šī nolīguma saturs nebija zināms Japānas ražotājiem. Turklāt saskaņā ar EQ nolīgumu informācijas sniegšana par GIS projektiem EEZ esot notikusi pēc to sadalīšanas un esot bijusi diskrecionāra.
208 Prasītājas apgalvo, ka to apžēlošanas lūgumā paziņojums, ka Siemens regulāri izsūtīja shēmas par dažādajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem piešķirtajiem GIS projektiem, acīmredzami attiecas vienīgi uz GIS projektiem ārpus EEZ.
209 Turklāt prasītājas arī apgalvo, ka to atbildē uz paziņojumu par iebildumiem paziņojums, kas balstīts uz Wa. liecības, saskaņā ar kuru Eiropas piegādātāji paziņo Japānas piegādātājiem GIS projektu EEZ detalizēto informāciju ieskaitīšanas vajadzībām, norāda uz neregulāru paziņošanu, nevis obligātu un sistemātisku paziņošanu visas aizliegtās vienošanās laikā. Prasītājas piebilst, ka tās nezināja par precīzu sadalīšanu, bet vienīgi par piešķiršanas rezultātu, un ka atklātie dati bija apkopojoši un līdz ar to nekonfidenciāli, bet tas nozīmējot, ka paziņošana nevarēja ietekmēt konkurenci starp Eiropas ražotājiem un Japānas ražotājiem. Turklāt katrā ziņā jebkāda paziņošana esot beigusies 1999. gadā.
210 Prasītājas uzskata, ka Komisija arī esot kļūdaini interpretējusi Fuji paziņojumus saistībā ar informācijas paziņošanu par GIS projektiem EEZ. Fuji esot tieši apstrīdējusi paziņošanas sistemātisko raksturu un esot konstatējusi, kā tā nezināja par minēto projektu sadalīšanu.
211 Visbeidzot, 2005. gada 3. februāra paziņojumā par paziņošanu ABB neesot norādījusi, vai attiecīgais mehānisms bija obligāts un regulārs, un neesot precizējusi ne tā ilgumu, ne tā iespējamo ietekmi uz iekšējo tirgu. Taču ABB esot apstiprinājusi, ka vienīgi rezultāti par Eiropas projektu piešķiršanu tika paziņoti Japānas ražotājiem.
212 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
213 Vispirms ir jānoraida prasītāju piedāvātais alternatīvais izskaidrojums paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismam. Tās nav identificējušas nekādus pierādījumus, lai apstiprinātu savus apgalvojumus, ka, pirmām kārtām, Japānas ražotāji bija lūguši GQ nolīgumā paredzēto kvotu grozīšanu, tālāk, ka šādu grozīšanu noraidīja Eiropas ražotāji un, visbeidzot, ka noteiktu GIS projektu EEZ paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisms bija ieteikts un pieņemts kā pastāvīga alternatīva. Katrā ziņā gadījuma rakstura paziņošanas un kompensēšanas mehānisms, kādu izvirza prasītājas, būtu daudz sarežģītāks nekā vienkārša kvotu pieskaņošana, nesniedzot nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar pēdējo minēto risinājumu.
214 Saistībā ar dažādajiem pierādījumiem par paziņošanu un ieskaitīšanu no EQ nolīguma 2. pielikuma daļas “E (E‑Members)” 4. punkta izriet, ka “Eiropas dalībnieki lemj par projektu paziņošanu Japānas ražotāju grupai”.
215 Kā ir konstatēts šī sprieduma 87. punktā, šī klauzula attiecās uz informācijas iespējamo paziņošanu pirms attiecīgo GIS projektu piešķiršanas. Taču tā neattiecās uz jau piešķirto projektu monitoringu. Tādejādi, lai gan minētā klauzula ir norāde, kas ļauj uzskatīt, ka Japānas ražotāji tika uztverti kā ticami konkurenti saistībā ar noteiktu GIS projektu sniegšanu EEZ, tajā paredzētie pasākumi nav daļa no paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma, kā to apgalvo Komisija. Tādēļ EQ nolīguma 2. pielikumam nav nozīmes saistībā ar šī paša mehānisma pierādīšanu.
216 Saistībā ar ABB iesniegtajiem pierādījumiem ir jānorāda, ka savā liecībā M. ir tieši apstiprinājis paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma pastāvēšanu. Viņš ir arī norādījis, ka šis mehānisms neattiecās uz GIS projektiem mītnes valstīs, proti, Japānā un noteiktās Eiropas valstīs.
217 Mehānisma, kas izpaudās kā GIS projektu EEZ vērtības ieskaitīšana vispasaules kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā, pastāvēšana arī ir tikusi apstiprināta ABB 2005. gada 3. februāra atbildēs uz Komisijas jautājumiem. ABB ir apstiprinājusi, ka, piešķirot projektus ārpus Savienības, ir tikuši ņemti vērā projektu sadalīšanas rezultāti Savienībā.
218 Saistībā ar pierādījumiem, kurus iesniegušas prasītājas, ir jānorāda, ka paziņojums – kas ir prasītāju apžēlošanas lūguma 2.10. punktā, saskaņā ar kuru Siemens regulāri izsūtīja tabulas, kurās bija shematiski izklāstīta daļa no GIS projektiem, kuri piešķirti dažādajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem –, apskatīts kopā ar teikumiem, kuri ir tieši pirms tā, norāda uz GIS projektiem ārpus EEZ. Tāpēc šim paziņojumam nav nozīmes kā pierādījumam par paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu, kas esot attiecies uz GIS projektiem EEZ, kā to apgalvo Komisija.
219 Taču atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītājas ir norādījušas, ka, pirms Hitachi bija pārtraukusi būt par aizliegtās vienošanās dalībnieci 1999. gadā, Eiropas ražotāji paziņoja Japānas ražotājiem informāciju par GIS projektiem, ko tie gatavojās piegādāt Eiropā, lai nodrošinātu, ka šie projekti tiek ņemti vērā, vienojoties par GIS projektu ārpus EEZ kvotām, kas tiek piešķirtas abām ražotāju grupām saskaņā ar EQ nolīgumu.
220 Šis paziņojums tieši apstiprina Komisijas izvirzītā paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma pastāvēšanu līdz 1999. gadam. Turklāt tā pierādījuma spēks ir liels divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, minētais paziņojums ir pretrunā prasītāju interesēm, jo tas netieši norāda uz saiknes pastāvēšanu starp slepenajām darbībām EEZ teritorijā un Japānas ražotājiem un tādējādi ir apsūdzošs pierādījums. Otrkārt, no paziņojuma par iebildumiem attiecīgā izvilkuma izlasīšanas izriet, ka prasītājas nezināja, kādus secinājumus varēja izdarīt no šī paziņojuma.
221 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas iesniedza Komisijai papildu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem. Tomēr šajā dokumentā tās vienīgi apstrīd interpretāciju, kuru Komisija veikusi par paziņojumiem, kas attiecas uz paziņošanu un ieskaitīšanu un kas ir ietverti prasītāju pirmajā atbildē, it īpaši saistībā ar šo paziņojumu kā pierādījumu par vispārējo nolīgumu un tāda vienota pārkāpuma pastāvēšanu, kas ietver gan vispārējo nolīgumu, gan GQ nolīgumu, atbilstīgumu. Taču prasītājas nav paudušas savu nostāju par attiecīgo paziņojumu saturu.
222 Fuji atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir norādījusi, ka informācija par no GQ nolīguma piemērošanas jomas izslēgtu GIS projektu piešķiršanu Eiropas valstīs netika sistemātiski sniegta Japānas ražotājiem un ka tādējādi Fuji nezināja par EQ nolīguma darbību.
223 Fuji otršķirīgā loma kartelī, par kuru atgādināts šī sprieduma 171. punktā, var izskaidrot to, ka Fuji nesaņēma visu informāciju no Eiropas ražotāju grupas. Šī apstākļa dēļ arī ir jāapšauba Fuji paziņojumu uzticamība šajā aspektā salīdzinājumā ar pierādījumiem, kurus iesniegušas ABB un Hitachi, kuras bija attiecīgo grupu komiteju dalībnieces un šī iemesla dēļ bija daudz ciešāk saistītas ar apgalvotās aizliegtās vienošanās darbības detaļām.
224 Pretēji prasītāju apgalvotajam no iepriekš analizētajiem pierādījumiem kopumā neizriet, ka paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisms tika īstenots neregulāri un diskrecionārā veidā. Lai gan ABB paziņojumos, prasītāju paziņojumos un M. liecībā šis jautājums nav tieši apskatīts, no attiecīgajos dokumentos izmantotajiem formulējumiem skaidri izriet, ka paziņošana tika īstenota regulāri un piemērota visiem dalībniekiem un attiecīgajiem projektiem. Kā ir izskaidrots iepriekšējā punktā, Fuji paziņojumi ir mazāk uzticami šajā aspektā nekā ABB un prasītāju iesniegtie pierādījumi. Turklāt šī sprieduma 215. punktā jau ir norādīts, ka EQ nolīguma 2. pielikums neattiecas uz paziņošanu un ieskaitīšanu, kā to apgalvo Komisija, un līdz ar to nav atbilstīgs šajā ziņā.
225 Saistībā ar paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma īstenošanu ABB 2005. gada 3. februāra paziņojumos nav norādīts konkrēts periods un līdz ar to šos paziņojumus a priori var interpretēt kā tādus, kas attiecas uz visu pārkāpumu. M. paziņojumi attiecas uz periodu, kurā viņš ir piedalījies aizliegtās vienošanās darbībā, proti, no 1988. gada līdz 2002. gada jūnijam. Tomēr tiktāl, ciktāl šī sprieduma 68. un 129. punktā ir norādīts, ka ABB iesniegtie pierādījumi ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem un ka šāda apstiprināšana nevar izrietēt no M. liecības, ir jānorāda, ka prasītāju paziņojumi, kuri ietverti to atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, attiecas uz periodu pirms tam, kad Hitachi pārtrauca būt par aizliegtās vienošanās dalībnieci 1999. gadā. Tādēļ ir jāuzskata, ka paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma pastāvēšana ir pierādīta saistībā ar šo pēdējo periodu.
226 Saistībā ar paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma nozīmi sakarā ar vispārējā nolīguma pastāvēšanas pierādīšanu ir jāuzskata, ka šis mehānisms ir nozīmīga norāde par to, ka Eiropas ražotāji uztvēra Japānas ražotājus par ticamiem potenciāliem konkurentiem EEZ tirgū. Ja Eiropas tirgū Japānas ražotāji faktiski nebūtu varējuši iekļūt sakarā ar ienākšanas šķēršļu pastāvēšanu, tad Eiropas ražotājiem nebūtu bijis iemesla paziņot noteiktu GIS projektu EEZ piešķiršanas rezultātus un a fortiori ieskaitīt šos pašus projektus kopējā “Eiropas” kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā, jo šī ieskaitīšana liegtu tiem daļu no GIS projektiem reģionos, kuri paredzēti GQ nolīgumā. Līdz ar to šāda paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma pastāvēšana norāda, ka Japānas uzņēmumi būtu varējuši ienākt Eiropas tirgū. Tie to neveica, jo bija apņēmušies to nedarīt apmaiņā pret lielāku GIS projektu daļu ārpus EEZ. Tādēļ attiecīgais mehānisms ir saikne starp slepenajām darbībām EEZ un Japānas ražotājiem un tādējādi netiešs pierādījums vispārējā nolīguma pastāvēšanai.
227 Jautājumam, vai paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisms ietekmēja EEZ tirgu, nav nozīmes šajā lietā. Kā norādīts šī sprieduma 76. punktā, iebilduma pamatā, kuru Komisija izvirzījusi pret prasītājām apstrīdētajā lēmumā, ir Japānas uzņēmumu apņemšanās neienākt EEZ tirgū, kuru netieši apstiprina paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisms. Taču no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka, pēc Komisijas domām, minētais mehānisms ir autonoms EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums.
228 Tāpat saskaņā ar šī sprieduma 226. punktā izklāstīto argumentāciju nav jāpierāda, pirmkārt, ka paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisms neattiecās uz GIS projektiem Eiropas mītnes valstīs un, otrkārt, ka Japāna bija mītnes valsts, lai šo mehānismu varētu uzskatīt par atbilstošu norādi par vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tāpēc tam, ka M. liecība šajā aspektā, iespējams, nav apstiprināta, nav nozīmes.
229 Turklāt tiktāl, ciktāl Komisijas argumentācija saistībā ar paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu nav balstīta ne uz paziņoto datu konfidencialitāti, ne uz to, ka paziņošana notika pirms attiecīgo GIS projektu piešķiršanas, ir jānorāda, ka šiem aspektiem arī nav nozīmes šajā lietā.
230 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka tas, ka Japānas ražotāju grupai tika regulāri paziņoti noteikti GIS projekti EEZ pēc to piešķiršanas un šo pašu projektu ieskaitīšana GQ nolīgumā paredzētajā kopējā “Eiropas” kvotā, par periodu no 1988. gada līdz Hitachi uzņēmuma izstāšanās no aizliegtās vienošanās 1999. gadā ir pierādīts ar ABB paziņojumiem, prasītāju paziņojumiem un M. liecību. Turklāt attiecīgais mehānisms ir netiešs pierādījums vispārējā nolīguma pastāvēšanai, kuru izvirza Komisija.
Par GIS projektu piešķiršanu EEZ
– Lietas dalībnieku argumenti
231 Prasītājas norāda, ka GIS projekti EEZ tika sadalīti starp aizliegtās vienošanās Eiropas dalībniekiem sanāksmēs, kas notika atsevišķi no GQ nolīguma sanāksmēm, bez Japānas ražotāju piedalīšanās.
232 Šajā ziņā ABB sniegtie projektu saraksti neesot ticami pierādījumi, ka informācija par attiecīgajiem GIS projektiem bija paziņota Japānas ražotājiem un ka tā bija ar tiem pārspriesta pirms minēto projektu piešķiršanas.
233 Prasītājas uzskata, ka tāds pats konstatējums ir pamatots arī saistībā ar apgalvojumu, saskaņā ar kuru Japānas ražotāji paredzēja iesniegt piedāvājumus saistībā ar GIS projektiem EEZ, tādējādi radot spriedzi aizliegtās vienošanās ietvaros. Šajā ziņā ABB liecinieku paziņojumi neesot precīzi vai tiem neesot nozīmes šajā lietā.
234 Neraugoties uz apgalvoto Melco interesi par kādu GIS projektu Spānijā, vienīgi Eiropas ražotāji esot apsprieduši vienpadsmit GIS projektus EEZ, kas izvirzīti apstrīdētajā lēmumā. Tomēr esot iespējams, ka Melco bija saņēmusi informāciju par attiecīgo projektu no citiem avotiem, nevis projektu sarakstiem vai Eiropas piegādātājiem.
235 Turklāt neesot pierādīts, ka Japānas uzņēmumi būtu piedalījušies cenu noteikšanā GIS projektiem EEZ, kuri nevarēja tikt piešķirti noteiktam piegādātājam, piemērojot GQ nolīguma klauzulu par trešajām personām piešķirtu licences līgumu laušanu saistībā ar EEZ teritoriju vai slepenas informācijas apmaiņu saistībā ar GIS projektu Eiropas tirgu.
236 Turklāt iepriekšējie nolīgumi starp Eiropas piegādātājiem par GIS projektu piešķiršanu EEZ un it īpaši GE nolīgums esot pierādījumi, kas atspēko vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Prasītājas uzskata, ka GE nolīgums aprakstīja sarežģītu aizliegto vienošanos starp Eiropas ražotājiem, kura eksistēja pirms GQ nolīguma parakstīšanas un bija no tā neatkarīga. Tādējādi attiecīgā aizliegtā vienošanās esot tikusi īstenota bez aizsardzības no apgalvotā vispārējā nolīguma. Šis apstāklis atspēkojot Komisija argumentāciju par vispārējā nolīguma nozīmi Eiropas ražotāju slepenajām darbībām EEZ.
– Vispārējās tiesas vērtējums
237 Lietas materiālos nav pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka GIS projekti EEZ tika apspriesti GQ nolīguma sanāksmēs, kurās piedalījās aizliegtās vienošanās Japānas dalībnieki.
238 Tāpat no ABB iesniegtajiem projektu sarakstiem neizriet, ka GIS projekti EEZ tika apspriesti ar Japānas ražotājiem, izņemot apgalvoto Melco interesi par “MSP via GC” projektu Spānijā. Nevar izslēgt, ka norāde uz Melco interesi par minēto projektu ir kļūda, ņemot vērā attiecīgo projektu saraksta garumu un to, ka Komisija nav identificējusi citas lietas, kurās Japānas ražotāji būtu izrādījuši interesi par GIS projektu EEZ. Katrā ziņā attiecīgo projektu saraksta saturu neapstiprina citi pierādījumi par “MSP via GC” projektu un tādēļ to nevar ņemt vērā šajā ziņā.
239 Turklāt, kad Komisija apstrīdētā lēmuma 125. apsvērumā norāda, ka Japānas ražotāji dažreiz plānoja piedalīties Eiropas konkursos, bet kopumā noraidīja šos uzaicinājumus un paziņoja attiecīgos projektus Eiropas ražotājiem, tā pamatojas vienīgi uz ABB paziņojumiem un tās darbinieku liecībām. Tāpēc, tā kā šis apgalvojums nav apstiprināts ar citiem pierādījumiem, to nevar ņemt vērā.
240 Turklāt Komisija nepārmet prasītājām, ka tās būtu piedalījušās GIS projektu EEZ minimālo cenu noteikšanā vai lauzušas ar trešām personām noslēgtus licences līgumus saistībā ar EEZ. Līdz ar to prasītāju argumentiem par šo aspektu nav nozīmes šajā lietā.
241 Saistībā ar slepenu datu apmaiņu par GIS projektiem EEZ paziņošana, kas ir pierādīta šajā lietā, pārsniedz parastas konkurējošas rīcības robežas saistībā ar minētās paziņošanas ilgumu un intensitāti un saistībā ar sniegtās informācijas raksturu. Tomēr nav pierādīts, ka paziņošanas mērķis bija piešķirt GIS projektus EEZ Japānas ražotājiem vai ka faktiski sniegtā informācija tika izmantota šādā nolūkā.
242 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka nav pierādīts, ka Japānas uzņēmumi bija piedalījušies GIS projektu piešķiršanā EEZ.
243 Saistībā ar Eiropas nolīgumiem, kas pastāvējuši pirms GQ nolīguma, ir jānorāda, ka, izņemot saistībā ar GE nolīgumu, prasītāju apgalvojumi nav pietiekami precīzi vai pamatoti. Līdz ar to tie ir jānoraida.
244 Saistībā ar GE nolīgumu nav apstrīdēts, ka tas tika parakstīts pirms GQ nolīguma un EQ nolīguma. Tomēr šis apstāklis pretēji prasītāju apgalvotajam nenozīmē, ka tas bija neatkarīgs no GQ nolīguma vai vispārējā nolīguma.
245 Saskaņā ar GE nolīguma 15. pantu tas sākotnēji bija paredzēts kā pagaidu risinājums, kas būtu spēkā līdz GQ nolīguma spēkā stāšanās brīdim, un, ja GQ nestātos spēkā, par to būtu jāvienojas no jauna pēc 1988. gada 31. decembra. Tāpēc nešķiet, ka, noslēdzot GE nolīgumu, puses jau paredzēja pasaules mēroga aizliegtās vienošanās izveidošanu un tās dažādās daļas, ieskaitot, saskaņā ar Komisijas apgalvojumiem, vispārējo nolīgumu. Šo interpretāciju apstiprina M. liecība, saskaņā ar kuru par pasaules mēroga aizliegto vienošanos notika pārrunas vairāku gadu garumā pirms GQ nolīguma noslēgšanas.
246 Turklāt M. uzskata, ka abu ražotāju grupu savstarpējā apņemšanās neienākt otras grupas pašmāju tirgū, kas ir galvenā vispārējā nolīguma daļa, kuru apgalvo Komisija, tika noslēgta pirms GQ nolīguma noslēgšanas. Līdz ar to šo apņemšanos varēja ņemt vērā Eiropas ražotāji, parakstot GE nolīgumu.
247 Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka GE nolīgums atspēko vispārējā nolīgumu pastāvēšanu, kuru izvirza Komisija.
Visaptverošs vērtējums
– Lietas dalībnieku argumenti
248 Prasītājas uzskata, ka Komisijas izvirzītie pierādījumi, kas saistīti ar apgalvoto vispārējo nolīgumu, ir selektīvi, bez pierādījuma spēka un neatbilst realitātei, jo Komisija ir izstrādājusi savu teoriju pirms faktu izvērtēšanas.
249 Šajā ziņā prasītājas norāda, ka ABB iesniegtie pierādījumi pietiekami juridiski nepierāda vispārējā nolīguma pastāvēšanu un it īpaši faktu, ka Japānas ražotāji akceptēja GIS projektu EEZ sadalīšanu Eiropas ražotāju starpā, vispārējā nolīgumu nozīmīgumu saistībā ar apgalvoto pasaules mēroga aizliegto vienošanos, obligātā un sistemātiskā paziņošanas mehānisma pastāvēšanu vai to, ka Japānas uzņēmumi piedalījās slepenajās darbībās kopā ar Eiropas ražotājiem EEZ. Līdzīgā veidā Komisija esot bijusi selektīva, jo tā apstrīdētajā lēmumā nenorādīja uz noteiktiem ABB iesniegtajiem pierādījumiem, kas neatbilda tās teorijai, it īpaši uz GE nolīgumu.
250 Prasītājas uzskata, ka tiktāl, ciktāl ABB iesniegtie pierādījumi ir gan ar nelielu pierādījuma spēku un tos ir apstrīdējušas tās, Toshiba, Melco, TM T & D un noteiktos aspektos Fuji, tiem bija jābūt apstiprinātiem ar citiem pierādījumiem, kuriem ir liels “apstiprināšanas spēks”. Tomēr tā tas neesot bijis. Konkrētāk, Komisija esot iesniegusi apgalvojumus saistībā ar GQ nolīgumu un EQ nolīgumu, kas esot pretrunā citiem lietas materiāliem, un esot nepareizi interpretējusi prasītāju un Fuji paziņojumus par paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu.
251 Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka Japānas ražotāji nebija spējīgi ienākt GIS projektu Eiropas tirgū sakarā ar nepārvaramu ieejas šķēršļu pastāvēšanu, kas padarīja lieku to iesaistīšanu Eiropas mērogā un līdz ar to vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tās piebilst, ka šī alternatīvā izskaidrojuma ticamību apstiprināja visi attiecīgie uzņēmumi un tas izriet arī no daudziem tādiem lietas materiāliem kā tostarp GE nolīguma, kuru noslēguši Eiropas ražotāji, nepastāvot nepieciešamībai noslēgt nolīgumu ar Japānas ražotājiem vai tos informēt.
252 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
– Vispārējās tiesas vērtējums
253 No šī sprieduma 84.–230. punktā veiktās izvērtēšanas izriet, pirmkārt, ka ABB paziņojumi un tās darbinieku un bijušā darbinieka liecības norāda, ka pastāvēja nolīgums, saskaņā ar kuru Eiropas ražotāji un Japānas ražotāji ir savstarpēji apņēmušies neienākt otras grupas pašmāju tirgū. Šie pierādījumi ļauj arī identificēt nolīguma puses un secināt, ka, lai gan tas, iespējams, bija noslēgts pirms GQ nolīguma, tas bija noslēgts, vēlākais, GQ nolīguma noslēgšanas laikā.
254 Otrkārt, iepriekš minētā savstarpējā nolīguma pastāvēšanu apstiprina piedāvājums, kuru Alstom pauda 2002. gada 10. jūlija sanāksmē. Japānas uzņēmumu apņemšanās neienākt Eiropas tirgū pastāvēšanu arī apstiprina Fuji paziņojumi.
255 Treškārt, no ABB paziņojumiem un liecības, kuru apstiprina prasītāju paziņojumi, izriet, ka Japānas ražotāji piekrita vismaz periodā no 1988. gada līdz 1999. gadam regulāri paziņot noteiktu GIS projektu EEZ piešķiršanas rezultātus un to ieskaitīšanu kopējā “Eiropas” kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā. Saskaņā ar EQ nolīguma 2. pielikuma daļas “E (E‑Members)” 4. punktu Eiropas ražotāji ir paredzējuši iespēju paziņot Japānas ražotājiem noteiktu GIS projektu detalizētu informāciju pirms to piešķiršanas. Šie divi faktori norāda, ka Japānas ražotāji tika uzskatīti par ticamiem konkurentiem saistībā ar noteiktu GIS projektu EEZ piegādi, bet ka šie ražotāji bija apņēmušies neienākt Eiropas tirgū apmaiņā pret lielāku GIS projektu daļu citos reģionos. Tādēļ tie ir netieši pierādījumi par savstarpējas vienošanās pastāvēšanu starp Eiropas ražotājiem un Japānas ražotājiem.
256 Tādējādi Komisijas iesniegtie pierādījumi apstiprina tās apgalvojumus par vispārējā nolīguma pastāvēšanu, kā tas ir apkopots šī sprieduma 74. punktā. Taču prasītāju izvirzītie pierādījumi nevar atspēkot minētos apgalvojumus.
257 Pirmkārt, kā izklāstīts 244.–247. punktā, GE nolīgums nav pierādījums par Eiropas aizliegto vienošanos, kas īstenota bez vispārējā nolīguma.
258 Otrkārt, kaut gan nav pierādīts, ka Japānas uzņēmumi bija piedalījušies kopā ar Eiropas ražotājiem GIS projektu piešķiršanā EEZ, ir jānorāda, ka, ņemot vērā to apgalvotās apņemšanās raksturu saskaņā ar vispārējo nolīgumu, to piedalīšanās minētajā darbībā nebūtu bijusi nepieciešama. Japānas ražotājiem nebūtu bijusi nekāda interese iesaistīties GIS projektu piešķiršanā EEZ, kurus tie bija apņēmušies neuzņemties. Viņu interesēs būtu vienīgi uzzināt attiecīgo projektu vērtību un šo projektu saņēmēju identitāti, lai varētu pārbaudīt ieskaitīšanu kopējā “Eiropas” kvotā, kas paredzēta GQ nolīgumā. Vismaz periodā no 1988. gada līdz 1999. gadam šī informācija tika paziņota Japānas uzņēmumiem ar paziņošanas mehānisma starpniecību.
259 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka vispārējā nolīguma pastāvēšana, kāda tā ir aprakstīta šī sprieduma 74. punktā, ir juridiski pietiekami pierādīta.
260 Šajos apstākļos pretēji prasītāju apgalvotajam Komisijai nebija jāpierāda attiecīgo uzņēmumu komerciālās intereses noslēgt vispārējo nolīgumu. Vispār, kā ir norādīts šī sprieduma 110. un 158. punktā, vispārējā nolīguma noslēgšana varēja sniegt noteiktas priekšrocības minētajiem uzņēmumiem un līdz ar to nebija bezjēdzīga, neskatoties uz šķēršļu ienākšanai EEZ tirgū pastāvēšanu un iespējamo tūlītēju komerciālo interešu ienākt šajā tirgū neesamību.
261 Turklāt, tā kā Komisija nav vienīgi pamatojusies uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, lai secinātu par inkriminētā pārkāpuma pastāvēšanu, nav pietiekami, ka prasītājas aizvieto Komisijas veikto faktu izskaidrojumu ar citu ticamu izskaidrojumu. Līdz ar to prasītāju piedāvātajam alternatīvajam izskaidrojumam nav nozīmes saistībā ar minētā pārkāpuma pastāvēšanu. Katrā ziņā pierādījumus, kas ir šī izskaidrojuma pamatā, prasītājas izvirza arī saistībā ar trešā pamata pirmo daļu; tādēļ tie tiks izvērtēti šī sprieduma 317.–332. punktā.
262 Tāpēc otrā pamata pirmā daļa ir jānorāda.
263 Turklāt saskaņā ar to, kas izklāstīts šī sprieduma 41. punktā, tā kā vispārējā nolīguma pastāvēšana varēja tikt pierādīta bez Fuji 2006. gada 21. novembra apsvērumu kā apsūdzošu pierādījumu ņemšanas vērā, ir galīgi jānoraida pirmā pamata pirmā daļa par to, ka prasītājai nebija iespējas iepazīties ar noteiktiem apsūdzošiem pierādījumiem. Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.
b) Par otro pamatu – ka Komisija nav pierādījusi, ka vispārējais nolīgums ir ierobežojošs nolīgums vai saskaņota darbība
Lietas dalībnieku argumenti
264 Prasītājas apgalvo, ka, pat pieņemot, ka Komisija būtu pierādījusi vispārējā nolīguma pastāvēšanu, tā nav pierādījusi ar precīziem un ticamiem pierādījumiem, ka minētais nolīgums bija līdzvērtīgs kopīgai gribas izpausmei, ka izpaudās kā ierobežojošs nolīgums vai saskaņota darbība. Prasītājas uzskata, ka Komisijas lietas materiāli norāda ne vairāk kā uz tirgus dalībnieku vienlaicīgu rīcību, kas ir atbilstoša normāliem tirgus apstākļiem. Šo apstākli apstiprinot M. liecība, kas esot norādījis, ka sanāksmēs, kurās viņš bija piedalījies, nebija nepieciešams izvirzīt jautājumu par vispārējo vienošanos, jo tā bija acīmredzama.
Vispārējās tiesas vērtējums
265 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir jāsavāc precīzi un saskaņoti pierādījumi, kas pamato pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir nolīgums vai saskaņota darbība EKL 81. panta 1. punkta nozīmē (Vispārējās tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedums apvienotajās lietās T‑185/96, T‑189/96 un T‑190/96 Riviera Auto Service u.c./Komisija, Recueil, II‑93. lpp., 47. punkts). Šī minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.
266 Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā Komisija nav tieši paudusi savu nostāju par to, vai rīcība, kura inkriminēta Japānas uzņēmumiem, ir nolīgums vai saskaņota darbība. Apstrīdētā lēmuma 248. apsvērumā tā vienīgi norāda, ka pārkāpumu veido vairākas darbības, kuras var kvalificēt kā nolīgumus vai saskaņotas darbības.
267 Līdz ar to vispirms ir jāpārbauda, vai vispārējais nolīgums ir nolīgums starp uzņēmumiem EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta nozīmē.
268 Šajā ziņā, lai varētu uzskatīt, ka pastāv nolīgums iepriekš minēto tiesību normu nozīmē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu darboties tirgū noteiktā veidā (skat. pēc analoģijas iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 958. punkts un tajā minētā judikatūra). Nav jāņem vērā nolīguma faktiskās sekas, ja ir acīmredzams, ka tā mērķis ir ierobežot, traucēt vai kropļot konkurenci (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 837. punkts un tajā minētā judikatūra).
269 Šajā lietā no dažādajiem pierādījumiem, kurus iesniegusi Komisija, un it īpaši no ABB un Fuji paziņojumiem un M. un V.‑A. liecībām izriet, ka Eiropas un Japānas ražotāji bija savstarpēji apņēmušies neienākt otras grupas pašmāju tirgos. Savstarpējas apņemšanās pastāvēšana obligāti ietver kopīgas gribas pastāvēšanu, pat neesot pierādījumiem, kas ļauj precīzi noteikt laiku, kad šī griba ir tikusi izteikta, vai pierādījumiem, kas apstiprina tās izteikšanu. Turklāt no šī sprieduma 141. punkta izriet, ka M. uzskatīja, ka nebija nepieciešams minēt vispārējo nolīgumu sanāksmēs, kurās viņš piedalījās, jo minētā nolīguma saturs bija saprasts, akceptēts un īstenots no visu aizliegtās vienošanās dalībnieku puses, nepastāvot nepieciešamībai pēc tiešām pārrunām. Turklāt, kā ir izklāstīts šī sprieduma 152. punktā, V.‑A. norādīja, ka ir piedalījies tiešās pārrunās starp Eiropas uzņēmumiem un viena Japānas uzņēmuma pārstāvi par vispārējā nolīguma ievērošanu.
270 Tas, ko apstiprina ABB paziņojumi un liecība un prasītāju paziņojumi, ka vairākus gadus Japānas ražotāji ir akceptējuši noteiktu GIS projektu EEZ piešķiršanas rezultātu paziņošanu un to ieskaitīšanas kopējā “Eiropas” kvotā uzraudzīšanu, neatbilst vienkāršai vienlaicīgai konkurentu rīcībai bez gribas saskaņošanas.
271 Turklāt vispārējā nolīguma mērķis bija noteikt Japānas uzņēmumu rīcību saistībā ar EEZ tirgu, jo šie uzņēmumi apņēmās neienākt šajā tirgū. Tādējādi saskaņā ar minēto nolīgumu EEZ tirgus faktiski bija rezervēts Eiropas ražotājiem.
272 Līdz ar to Komisija pamatoti konstatēja, ka vispārējais nolīgums ir nolīgums starp uzņēmumiem EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta nozīmē.
273 Šajos apstākļos nav jāizvērtē, vai vispārējais nolīgums ir saskaņota darbība šo pašu tiesību normu nozīmē.
274 Ievērojot visu iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa un tāpēc viss otrais pamats kopumā ir jānoraida.
3. Par trešo pamatu – ka Komisija nav pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu
275 Trešā pamata pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka saistībā ar tām Komisija nav pierādījusi ne aizliegtās vienošanās dalībnieku īstenoto pasākumu būtiskos aspektus, ne to, ka šiem pasākumiem būtu bijis vienots mērķis. Otrajā daļā tās apstrīd inkriminētās aizliegtās vienošanas turpināto raksturu un it īpaši tās mērķa turpinātību.
276 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
a) Par pirmo daļu – ka Komisija nav pierādījusi vienotu pārkāpumu, kas aptver vispārējo nolīgumu, pasaules mēroga aizliegto vienošanos, ko regulē GQ nolīgums, un Eiropas ražotāju slepenās darbības EEZ
Lietas dalībnieku argumenti
277 Prasītājas norāda, ka šajā lietā preces, ģeogrāfiskie tirgi un attiecīgie uzņēmumi, kuri saistīti ar aizliegto vienošanos, kas paredzēta GQ nolīgumā, no vienas puses, un kuri saistīti ar nolīgumiem par GIS projektiem EEZ, no otras puses, ir atšķirīgi, bet tas saskaņā ar to teikto nozīmē, ka GQ nolīgums ir nošķirts no Eiropas nolīgumiem un ka tādēļ nav jāuzskata, ka aizliegtās vienošanās darbības ārpus EEZ un Eiropas uzņēmumu darbības EEZ ir vienots pārkāpums.
278 Prasītājas piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā izklāstītie dati nepierāda vienota pārkāpuma pastāvēšanu tā, lai nepastāvētu nekādas saprātīgas šaubas.
279 Prasītājas uzskata, ka vispārējais nolīgums nav pierādīts, jo ABB iesniegtajiem pierādījumiem nav pierādījuma spēka un tie nav apstiprināti ar citiem pierādījumiem.
280 Tāpat Komisija nav pierādījusi vispārējā nolīguma nozīmīgumu saistībā ar apgalvoto pasaules mēroga aizliegto vienošanos, jo no lietas materiāliem neizrietot, ka šāds nolīgums bija nepieciešams, lai vai nu izveidotu savstarpēju uzticēšanos, vai nu veicinātu aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku darbības saistībā ar EEZ teritoriju. Turklāt Komisija neesot iesniegusi pierādījumus par to, ka Japānas ražotāji zināja un akceptēja mītnes valstu savstarpējās rezervācijas konceptu. Mītnes valstu jēdziens esot bijis koncepts, kas tika piemērots vienīgi saistībā ar nolīgumiem starp Eiropas ražotājiem, un tādēļ tas neesot bijis zināms Japānas uzņēmumiem.
281 Prasītājas uzskata, ka Japānas uzņēmumu piedalīšanās GQ nolīgumā neatkarīgi no Eiropas uzņēmumu slepenās rīcības EEZ izrietēja no tā, ka Japānas uzņēmumi nebija spējīgi ienākt GIS projektu Eiropas tirgū nepārvaramu ienākšanas šķēršļu dēļ.
282 Turklāt divu neatkarīgu aizliegto vienošanos pastāvēšanu apstiprinot vairāki pierādījumi lietas materiālos. Šajā ziņā prasītājas norāda uz GE nolīgumu un citiem agrākiem nolīgumiem, kas noslēgti starp Eiropas piegādātājiem, uz to, ka vispārējais nolīgums nav minēts rakstveida nolīgumos, uz to, ka GQ nolīgumā nav nekādas norādes uz Eiropas ražotāju rīcību EEZ, kā arī uz informācijas neatklāšanas nolīgumu, kas noslēgts starp ABB, Areva, Siemens un VA TECH un kas paredzēts, lai veicinātu slepenas informācijas apmaiņu starp tā dalībniecēm, pārējiem uzņēmumiem, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, par to nezinot.
283 Taču neesot pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka Japānas uzņēmumi ir piedalījušies GIS projektu EEZ sadalīšanā un saistītajā Eiropas ražotāju slepenajā rīcībā EEZ vai ka tie par to ir zinājuši.
284 Tiktāl, ciktāl runa ir par paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu, prasītājas vispirms norāda uz faktu alternatīvo izskaidrojumu, kas izklāstīts šī sprieduma 204. punktā. Turklāt tās atgādina, ka paziņošana nebija sistemātiska, ka tā notika pēc attiecīgo projektu piešķiršanas, ka tā beidzās 1999. gadā un ka tā attiecās uz nekonfidenciālajiem datiem.
285 Konkrētāk, prasītājas apstrīd, ka vienīgi zināšana par nolīgumiem starp citiem uzņēmumiem un vēsturiskas apkopojošas informācijas apmaiņa ir EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums.
286 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
287 Nolīgumiem un saskaņotām darbībām EKL 81. panta 1. punkta izpratnē obligāti jāizriet no vairāku uzņēmumu savstarpējas sadarbības, kuri visi ir pārkāpuma līdzdalībnieki, bet kuru līdzdarbība var notikt dažādās formās atkarībā no attiecīgā tirgus īpatnībām un no katra konkrētā uzņēmuma stāvokļa attiecīgajā tirgū, īstenojamiem mērķiem un izvēlētā vai paredzētā īstenošanas veida. Tomēr konkrēta uzņēmuma atbildību par visu pārkāpumu kopumā, tostarp par darbībām, kuras gan veikuši citi uzņēmumi, bet kurām ir tie paši pret konkurenci vērstie mērķi vai ietekme, nevar izslēgt tāpēc vien, ka katrs uzņēmums citādāk iesaistās pārkāpuma izdarīšanā (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 78.–80. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.
288 Uzņēmums, kas ar savu rīcību ir piedalījies pārkāpumā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktā sniegtajai nolīguma vai saskaņotu darbību, ar mērķi, kas ir vērsts pret konkurenci, definīcijai, ja šī rīcība ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, ir arī atbildīgs par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros attiecībā uz visu savu piedalīšanās minētajā pārkāpuma laiku, ja tiek konstatēts, ka minētais uzņēmums ir zinājis par citu uzņēmumu prettiesisko rīcību vai varēja to loģiski paredzēt un bija gatavs uzņemties risku (iepriekš 287. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 83. punkts). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. panta 1. punktam.
289 Šajā lietā, pirmkārt, no otrā pamata vērtējuma izriet, ka Japānas uzņēmumi ir piedalījušies kopā ar Eiropas uzņēmumiem vispārējā nolīgumā, kas ir nolīgums starp uzņēmumiem EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta nozīmē un kas attiecas uz GIS projektu Eiropas tirgu. Piedalīšanās vispārējā nolīgumā nozīmē, ka Japānas uzņēmumi zināja, ka GIS projekti EEZ bija rezervēti Eiropas ražotājiem.
290 Šajā ziņā tam, ka prasītājas nepiedalījās konkrētajos slepenajos pasākumos EEZ, nav nozīmes. Kā izklāstīts šī sprieduma 258. punktā, ņemot vērā Japānas uzņēmumu apņemšanos saskaņā ar vispārējo nolīgumu, to piedalīšanās GIS projektu piešķiršanā EEZ tirgū nebija nepieciešama. Tādējādi Japānas ražotāju pasīvā loma nebija to izvēle, bet gan to piedalīšanās forma nolīgumā par EEZ tirgu. Taču šī pati piedalīšanās bija priekšnosacījums, lai nodrošinātu, ka GIS projektu piešķiršana EEZ starp Eiropas ražotājiem varētu notikt vai nu saskaņā ar mītnes valstu aizsardzības principu, vai nu saskaņā ar GE nolīgumu.
291 Otrkārt, ABB paziņojumi un M. liecība norāda, ka, lai gan vispārējais nolīgums nebija tieši minēts GQ nolīgumā, tas bija GQ nolīguma darbības pamatā, jo tas ļāva nodrošināt uzticēšanos, kas nepieciešama pasaules mēroga aizliegtās vienošanās darbībai. Saiknes pastāvēšanu starp vispārējo nolīgumu un GQ nolīgumu apstiprina V.‑A. liecība, kurā norādīts, ka GQ nolīguma sanāksmē nepieciešamību ievērot vispārējo nolīgumu pārrunāja Eiropas uzņēmumi un Japānas uzņēmumu pārstāvis.
292 Treškārt, paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisms ir saikne starp Eiropas uzņēmumu slepenajām darbībām EEZ un pasaules mēroga aizliegto vienošanos, kuru regulē GQ nolīgums. Ar šī mehānisma palīdzību noteikti GIS projektu piešķiršanas rezultāti EEZ tika ņemti vērā saistībā ar GIS projektu piešķiršanu citos reģionos saskaņā ar GQ nolīgumu. Attiecīgā mehānisma pastāvēšana ir pierādīta ar ABB paziņojumiem un liecībām un prasītāju paziņojumiem, lai gan vispārējais nolīgums nav tieši minēts GQ nolīgumā.
293 Šajā ziņā prasītāju piedāvātais paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma alternatīvais izskaidrojums tika noraidīts šī sprieduma 213. punktā. Tāpat no šī sprieduma 243.–247. punkta izriet, pirmām kārtām, ka prasītāju argumentus par citiem Eiropas nolīgumiem, nevis GE nolīgumu, Vispārējā tiesa nevar ņemt vērā un, otrām kārtām, ka GE nolīgums nav pierādījums tam, ka Eiropas ražotāju slepenās darbības EEZ bija neatkarīgas no pasaules mēroga aizliegtās vienošanās, ko regulēja GQ nolīgums. Turklāt no prasītāju iesniegtajiem pierādījumiem neizriet, ne ka informācijas neatklāšanas nolīgums bija patiešām noslēgts starp Eiropas ražotājiem, ne a fortiori ka šis apstāklis bija ietekmējis informācijas apmaiņu starp abām ražotāju grupām.
294 Ceturtkārt, ir jāuzskata, ka no konkursu rezultātu par noteiktiem GIS projektiem EEZ paziņošanas, kas veikta vismaz no 1988. gada līdz 1999. gadam, Japānas uzņēmumi varēja saprātīgi paredzēt, ka GIS projektu EEZ sadalīšana starp Eiropas ražotājiem bija slepenas rīcības rezultāts. Tas, ka vienai grupai vairākus gadus regulāri bez acīmredzama leģitīma iemesla tiek paziņoti rezultāti par konkursiem, kuros piedalījušies otras grupas ražotāji, kas ietilpst tajā pašā rūpniecības nozarē, pārsniedz parastas konkurentu rīcības robežas. Tādēļ paziņošanai vajadzēja izraisīt šaubas par apstākļiem, kādos attiecīgie GIS projekti tika piešķirti. Tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka konkursu rezultāti ne vienmēr ir publiski pieejami dati, it īpaši ja runa ir par privātu uzņēmumu uzaicinājumiem un par detalizētu informāciju par akceptēto piedāvājumu.
295 Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 277. apsvērumā ir pamatoti norādījusi, ka zināšanas par GIS projektu EEZ piešķiršanas slepeno raksturu, kuras Japānas uzņēmumi ieguvuši ar paziņošanas mehānisma palīdzību no 1988. gada līdz 1999. gadam, nevarēja tikt ietekmētas ar iespējamu šīs paziņošanas vēlāku pārtraukšanu. Tāpat tas ir saistībā ar JAEPS, lai gan tā tika izveidota vienīgi 2001. gadā. JAEPS pārņēma savu akcionāru, ieskaitot Hitachi un Fuji, darbības GIS jomā. Šajos apstākļos var uzskatīt, ka tai bija tādas pašas zināšanas kā minētajiem akcionāriem saistībā ar GIS projektu piešķiršanu EEZ.
296 Piektkārt, vispārējais nolīgums, pasaules mēroga aizliegtā vienošanās un Eiropas ražotāju slepenās darbības EEZ tika īstenotas vienlaicīgi, attiecās uz vienām un tām pašām precēm un ietvēra tos pašus Eiropas ražotājus un tiktāl, ciktāl runa ir par vispārējo nolīgumu un GQ nolīgumu, tos pašus Japānas ražotājus. Tāpat dažādajiem pasākumiem bija viens kopīgs mērķis, proti, izveidot pasaules mēroga GIS projektu sadalīšanas un šo projektu piešķiršanas dažādajiem dalībniekiem sistēmu.
297 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāsecina, ka Komisija šajā ziņā nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, konstatējot, ka vispārējais nolīgums, pasaules mēroga aizliegtā vienošanās, ko regulē GQ, un Eiropas ražotāju slepenās darbības EEZ bija vienots pārkāpums ar kopīgu mērķi. Līdz ar to trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
b) Par otro pamatu – ka Komisija nav pierādījusi aizliegtās vienošanās turpinātību
Lietas dalībnieku argumenti
298 Prasītājas apgalvo, ka pēc 2002. gada 10. jūlija sanāksmes aizliegtās vienošanās ekonomiskais mērķis vairs nebija tas pats, kas iepriekš, jo šī aizliegtā vienošanās esot bijusi koncentrēta uz Tuvajiem Austrumiem un Dienvidaustrumāziju un tās jaunais mērķis esot bijis kavēt cenu eroziju šajos reģionos.
299 Turklāt prasītājas uzskata, ka Komisijai bija jāņem vērā aizliegtās vienošanās struktūras un darbības izmaiņas, kas tika veiktas vienlaicīgi un kas ietvēra darba metožu vienkāršošanu, tieši piešķirto projektu grupu sistēmas ieviešanu un aizliegtās vienošanās dalībnieku apzīmēšanas kodu mainīšanu.
300 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
301 No lietas materiāliem neizriet, ka 2002. gada 10. jūlija sanāksmē bija grozīts pasaules mēroga aizliegtās vienošanās mērķis. Gan pirms, gan pēc šī datuma šīs aizliegtās vienošanās galvenais mērķis bija sadalīt GIS projektu tirgus un koordinēt šo pašu projektu piešķiršanu starp uzņēmumiem, kas iesaistīti pasaules mēroga aizliegtajā vienošanās. Šajā ziņā ir acīmredzams, ka attiecīgo uzņēmumu vēlme kavēt cenu eroziju Tuvajos Austrumos un Dienvidaustrumāzijā bija rezultāts nevis to būtisko mērķu grozīšanai, bet drīzāk konkurences situācijas attīstībai minētajos tirgos.
302 Turklāt strukturālo un operacionālo attīstību, kuru izvirzījušas prasītājas, veido konkrētas izmaiņas, kas attiecas vienīgi uz aizliegtās vienošanās noteiktiem aspektiem, bet neietekmē tās galveno mērķi. Kā ir norādījusi Komisija, šķiet, ka dažādās izmaiņas bija saistītas ar aizliegtās vienošanās dalībnieku skaita izmaiņām un tehnoloģijas attīstību. Turklāt prasītājas nepamato pausto apstrīdējumu par notikušo izmaiņu progresīvo raksturu, kuru Komisija izvirzījusi apstrīdētā lēmuma 280. apsvērumā.
303 No tā izriet, ka prasītāju apgalvojumi par aizliegtās vienošanās turpinātību un tās mērķi neatbilst faktiem. Tādēļ ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam notika nepārtraukts pārkāpums, kuram bija viens un tas pats ekonomiskais mērķis.
304 Līdz ar to trešā pamata otrā daļa ir jānoraida, un tādējādi ir jānoraida trešais pamats kopumā.
305 Tā kā neviens pamats, kas izvirzīts galvenā prasījuma pamatošanai, nevar tikt akceptēts, tad galvenais prasījums ir jānoraida kopumā.
B – Par pirmo pakārtoto prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājām
1. Par ceturto pamatu – ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas prasītājām uzliktajos naudas sodos
306 Prasītājas uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tām uzlikto naudas sodu aprēķināšanā. Pirmajā daļā tās pārmet Komisijai, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu izvērtēt katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma relatīvo nozīmīgumu. Otrajā daļā tās norāda, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu paziņojuma par sadarbību piemērošanā. Trešajā daļā tās apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, vērtējot faktorus, kas attiecas uz aizliegtās vienošanās ilgumu.
307 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
a) Par pirmo daļu – kļūdu, izvērtējot katra uzņēmuma relatīvo nozīmīgumu izdarītajā pārkāpumā
Lietas dalībnieku argumenti
308 Prasītājas apgalvo, ka Komisijai bija jāņem vērā sekundārā loma, kas tām bija aizliegtās vienošanās ietvaros, gan saistībā ar to rīcības relatīvo smagumu, gan šīs rīcības ietekmi uz EEZ tirgu.
309 Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka nav piedalījušās aizliegtajā vienošanās EEZ un sanāksmēs, kas organizētas EQ nolīguma sakarā, bet vienīgi ir izpildījušas GQ nolīgumu. Tāpēc prasītāju iespējamā piedalīšanās aizliegtās vienošanās īstenošanā esot varējusi būtu vienīgi pasīva un to rīcība līdz ar to neesot ietekmējusi tirdzniecību starp dalībvalstīm sakarā arī ar agrākas Eiropas aizliegtās vienošanas pastāvēšanu, kuru regulē GE nolīgums.
310 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka to iespējamai dalībai vispārējā nolīgumā nav bijusi ietekme uz EEZ tirgu un līdz ar to tā nevarēja kaitēt konkurencei šajā tirgū. Šajā ziņā tās norāda uz pierādījumiem, kurus tās ir iesniegušas Komisijai, un it īpaši uz ārējo ziņojumu, citu aizliegtās vienošanas dalībnieku paziņojumiem un to, ka tās nav pārdevušas GIS Eiropā ne laikā no 2000. gada līdz 2002. gadam, t.i., periodā, kurā tās nebija aizliegtās vienošanās dalībnieces, ne pēc tās izbeigšanās. Prasītājas piebilst, ka tas, ka tās nebija spējīgas kaitēt konkurencei EEZ, esot bijis jāņem vērā kā vainu mīkstinošs apstāklis.
311 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
312 Saskaņā ar judikatūru, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra uzņēmuma piedalīšanās relatīvais smagums (skat. iepriekš 287. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi tas, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegtu vienošanos veidojošajos elementos, vai tas, ka tam ir bijusi nebūtiska loma tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, ir jāņem vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu un nosakot naudas sodu (iepriekš 287. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 90. punkts).
313 Šajā ziņā vispirms ir jāprecizē, ka ar apstrīdēto lēmumu netiek sodīta tā adresātu piedalīšanās GQ nolīgumā, kas neattiecās uz EEZ teritoriju. Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir skaidri norādīts, ka EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums attiecas uz GIS projektu nozari EEZ.
314 No otrā pamata izvērtēšanas izriet, ka Japānas ražotāju piedalīšanās un Eiropas ražotāju piedalīšanās nolīgumos un saskaņotajās darbībās, kas attiecas uz EEZ, nebija viena un tāda paša rakstura. Vispārējā nolīguma ietvaros Japānas uzņēmumi apņēmās neienākt EEZ tirgū, un to piedalīšanās tādēļ izpaudās kā bezdarbība. Eiropas uzņēmumi sadalīja savā starpā dažādus GIS projektus šajā tirgū ar aktīvu slepenu darbību palīdzību.
315 Tomēr nav būtiskas starpības starp šo divu veidu rīcības smagumu. Kā ir norādīts šī sprieduma 258. un 290. punktā, ņemot vērā prasītāju apņemšanās raksturu saskaņā ar vispārējo nolīgumu, tam, ka prasītājas nepiedalījās GIS projektu sadalīšanā EZZ, nav nozīmes, jo tām nebija nepieciešams iejaukties. Tādējādi prasītāju izvirzītais apstāklis neizrietēja no to izvēles, bet no to piedalīšanās rakstura nolīgumā saistībā ar EEZ tirgu. Taču šī pati piedalīšanās bija priekšnosacījums, lai GIS projektu EEZ sadalīšana varētu tikt īstenota starp Eiropas ražotājiem saskaņā ar piekristajiem noteikumiem.
316 Tāpēc ir jāuzskata, ka Japānas uzņēmumu rīcības smagums ir līdzīgs Eiropas uzņēmumu rīcības smagumam.
317 Saistībā ar apgalvoto prasītāju nespēju kaitēt konkurencei EEZ no Pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 1. A punkta izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā pārkāpēju faktiskā ekonomiskā spēja nodarīt ievērojamu kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem.
318 Šajā ziņā prasītājas norāda, pirmkārt, ka Japānas ražotājs, kas vēlas ienākt GIS projektu tirgū EEZ, sastaptos ar “lieliem” ienākšanas šķēršļiem tehniskā, komerciālā, kulturālā un ekonomiskā ziņā. Otrkārt, šis pats tirgus esot “nobriedis” tirgus, kas nozīmē, ka pārkāpuma perioda laikā tam bija zems izaugsmes koeficients un ka Eiropas ražotāji to bija pienācīgi apgādājuši.
319 Pirmkārt, ir jānorāda, ka vispārējā nolīguma pastāvēšana un it īpaši paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma pastāvēšana nozīmē, ka Eiropas ražotāji uztvēra Japānas ražotājus kā potenciālus ticamus konkurentus, neskatoties uz noteiktiem objektīviem ienākšanas šķēršļiem, kuru pastāvēšanu turklāt Komisija neapstrīd. Ja tas tā nebūtu bijis, tad Eiropas ražotāji, kuriem vispārējais nolīgums nozīmēja zaudēt daļu no GIS projektiem ārpus EEZ, to nebūtu noslēguši un ievērojuši. Tiktāl, ciktāl Eiropas ražotāji varēja īpaši labi novērtēt situāciju EEZ sakarā ar savu priviliģēto stāvokli Eiropā, vispārējā nolīguma akceptēšana no to puses ir arguments, kas būtiski atspēko prasītāju apgalvojuma ticamību.
320 Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītāju iesniegtais ārējais ziņojums tika izstrādāts ex post specifiskām lietas dalībnieku aizstāvības vajadzībām procedūrā, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Kā ir norādījusi Komisija, ziņojums ir vispārīgs un tajā nav izklāstīts, vai prasītājas bija pārrunājušas ienākšanas EEZ tirgū iespējamību vai komerciālo iespēju. Tostarp saistībā ar tehniskajām barjerām ārējā ziņojumā lielā mērā ir sniegtas norādes uz JAEPS un citu apstrīdētā lēmuma adresātu paziņojumiem, kas nozīmē, ka šajā ziņā tas nav neatkarīgs avots.
321 Turklāt saistībā ar tehniskajām barjerām tiešām šķiet, ka Japānas ražotājam, kas vēlas ienākt EEZ tirgū, ir jāpieskaņo attiecīgā prece spēkā esošajām normām, kas izriet no standartiem, kurus noteikusi Starptautiskā elektrotehniskā komisija, jāīsteno noteikts skaits atbilstības testu un jāsaņem atbilstošie sertifikāti. Tomēr prasītājas nepastrīd, ka Japānas ražotāji bija sporādiski pārdevuši GIS preces EEZ, kā arī vairāk pārdevuši citās teritorijās, kurās arī tiek piemēroti Starptautiskās Elektrotehnikas komisijas standarti.
322 Prasītājas turklāt norāda uz noteiktās Rietumeiropas valstīs piemērojamajām papildu tehniskajām prasībām un lietojumiem. Tiktāl, ciktāl tas attiecas uz valstīm, kas nav mītnes valstis, šādas prasības attiecoties uz visiem potenciālajiem piegādātājiem, Eiropas vai Japānas.
323 Tas pats attiecas uz apgalvoto priekšrokas došanu vietējiem ražotājiem, jo no apstrīdētā lēmuma izriet, ka EEZ valstis, kas nav mītnes valstis, tieši bija tās, kurās nebija ticamu vietējo piegādātāju. Šāda argumentācija arī ir a fortiori piemērojama saistībā ar apgalvoto norādi par priekšrokas došanu jau uzstādītās iekārtas piegādātājam. Iepriekš pastāvošām apmierinošām attiecībām ar piegādātāju ir tendence nostādīt nelabvēlīgākā stāvoklī visus pārējos piegādātājus neatkarīgi no tā, vai tie ir Eiropas vai Japānas piegādātāji.
324 Prasītājas arī apgalvo, ka 1993. gada 14. jūnija Padomes Direktīvā 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV L 199, 84. lpp.), ir noteikts, ka priekšroka dodama Eiropas piegādātājiem publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanā. Tomēr, kā atzinušas pašas prasītājas, pirmām kārtām, šis noteikums vairs nebija piemērojams Japānas ražotājiem no 1996. gada 1. janvāra. Otrām kārtām, priekšrokas noteikums nebija absolūts, jo saskaņā ar minētās direktīvas 36. panta 3. punktu tas bija piemērojams vienīgi, ja attiecīgie piedāvājumi bija ekvivalenti saskaņā ar piešķiršanas kritērijiem, kas tostarp nozīmē, ka cenu starpība nepārsniedz 3 %.
325 Saistībā ar prasītāju argumentiem, no vienas puses, par nepieciešamību nodibināt klātesamību Eiropā, lai nodrošinātu pārdošanu, kā arī pakalpojumus un apkalpošanas infrastruktūru, un, no otras puses, attāluma starp Japānu un Eiropu ietekmi uz transporta un apdrošināšanas izmaksām un uz piegādes termiņiem, ir jānorāda, ka tiem nevar piekrist, ņemot vērā to, ka Japānas ražotāji ir pārdevuši GIS EEZ, kā arī pārējā Eiropā un Vidusjūras reģionā, proti, no Japānas ģeogrāfiski attālās teritorijās.
326 Par apgalvotajām tarifu barjerām prasītājas nav iesniegušas detalizētu informāciju par muitas nodokli, kas būtu piemērojams GIS importam EEZ no Japānas. Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.
327 Visbeidzot ir jānorāda, ka vispārējā nolīguma ilgstošā pastāvēšana un līdz ar to Japānas ražotāju neesamība EEZ tirgū varēja mākslīgi pastiprināt noteiktus ienākšanas šķēršļus, kurus minējušas prasītājas, konkrēti tos, kas saistīti ar Japānas piegādātāju akceptēšanu no Eiropas klientu puses. Tomēr nevar akceptēt to, ka prasītājas izvirza pārkāpuma, kurā tās piedalījušās, sekas, lai lūgtu tām par šo pašu pārkāpumu uzliktā naudas soda samazināšanu. Turklāt iepriekš minētās vispārējā nolīguma ilgstošās pastāvēšanas sekas var izskaidrot to, kāpēc prasītājas nav pārdevušas GIS EEZ no 1999. gada līdz 2002. gadam un no 2004. gada līdz 2006. gadam, proti, relatīvi īsos periodos salīdzinājumā ar pārkāpuma periodu.
328 Treškārt, ir jānorāda, ka citu dalībnieku iesniegtajos paziņojumos nav norādīts uz ienākšanas šķēršļiem, kas atšķirtos no tiem, kurus izvirzījušas prasītājas. Līdz ar to šī sprieduma 321.–327. punktā izklāstītā argumentācija ir arī piemērojama šajā gadījumā.
329 Ceturtkārt, ir jānorāda, ka informācija par EEZ tirgus stāvokli, kas izklāstīta ārējā ziņojumā, nav pietiekami detalizēta, jo tā neaptver noteiktas pārkāpuma perioda daļas. Turklāt daļa no informācijas attiecas uz EEZ tirgus izaugsmes koeficientu, bet neprecizē minētā tirgus lielumu. Atbilstoši absolūtiem rādītājiem lielā tirgū var būt ienākšanas iespējas, pat nepastāvot ievērojamam izaugsmes koeficientam.
330 Tāpat citu konkurentu esamība ir saimnieciskai darbībai tirgus ekonomikā raksturīgs faktors un tādēļ pats par sevi nav īpašs apstāklis, kas būtu jāņem vērā. Tiktāl, ciktāl prasītāju argumentos ir uzsvērtas iespējamās priviliģētās attiecības starp Eiropas klientiem un Eiropas ražotājiem, ir jānorāda uz šī sprieduma 323. un 327. punktu.
331 Turklāt intereses analizēt Japānas ražotāju spēju ienākt EEZ tirgū ir nevis tāpēc, lai noteiktu, vai ienākšana šajā tirgū bija vispievilcīgākā alternatīva Japānas ražotājiem, bet lai uzzinātu, vai tā bija reāla iespēja, kura, ja nebūtu vispārējā nolīguma, varētu izdarīt spiedienu uz EEZ tirgū esošo ražotāju rīcību. Tāpēc tam, ka Japānas ražotājiem, iespējams, bija iespējas citos tirgus, pašam par sevi nav nozīmes.
332 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas nav pietiekami juridiski pierādījušas savu apgalvojumu, ka EEZ tirgus īpatnības bija tādas, ka Japānas ražotāju, kas bija vispārējā nolīguma dalībnieki, rīcība šajā gadījumā nebija spējīga nodarīt kaitējumu konkurencei šajā tirgū. Šajos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā minēto apgalvojumu ne prasītāju izdarītā pārkāpuma smaguma izvērtēšanā, ne atbildību mīkstinošo apstākļu izvērtēšanā.
333 Tādēļ ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
b) Par otro daļu – kļūdu paziņojuma par sadarbību piemērošanā
Lietas dalībnieku argumenti
334 Prasītājas apgalvo, ka, lai secinātu, ka tās ir piedalījušās vispārējā nolīgumā un kopumā vienotā un turpinātā pārkāpumā, Komisija ir izvirzījusi divus pierādījumus, kurus iesniegušas prasītājas, proti, pirmkārt, paziņojumus par paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisma pastāvēšanu un, otrkārt, aprakstu par Alstom piedāvājuma noraidīšanu, kurš izteikts 2002. gada 10. jūlijā saistībā ar vispārējo nolīgumu Eiropas tirgū. Šie pierādījumi Komisijai attiecīgajā laikā neesot bijuši zināmi un tiem esot bijusi tieša ietekme uz vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanas pierādīšanu.
335 Prasītājas uzskata, ka līdz ar to Komisija ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka iepriekš minētajiem pierādījumiem nebija pievienotās vērtības, kas pamato naudas soda samazināšanu saskaņā ar paziņojumu par sadarbību. Tās arī apgalvo, norādot uz minētā paziņojuma 23. punktu, ka tām nebija jāuzliek naudas sods.
336 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
337 Paziņojuma par sadarbību 4., 20., 21. un 23. punktā ir paredzēts:
“4. Komisija uzskatīja, ka labvēlības statusa piemērošana uzņēmumiem, kas ar to sadarbojas, ir Kopienas interesēs. Patērētāju un iedzīvotāju ieinteresētība slepeno karteļu atklāšanā un sodīšanā ir svarīgāka par ieinteresētību to uzņēmumu sodīšanā, kas Komisijai ļauj atklāt un aizliegt attiecīgo praksi.
[..]
20. Uzņēmumi, kas neatbilst iepriekšminētajā A iedaļā izklāstītajiem noteikumiem, var pretendēt uz [naudas soda] samazinājumu, kas tiem citādi būtu uzlik[‑ts].
21. Lai varētu pretendēt uz [naudas soda] samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā, un tiem jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk, kā pierādījumu iesniegšanas laikā.
[..]
23. [..] Turklāt, ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā karteļa nopietnumu vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus.”
338 Atbilstoši šiem kritērijiem prasītāju argumenti ir noraidāmi.
339 Kā ir norādīts šī sprieduma 192. un 230. punktā, paziņojumi par paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu un par Alstom 2002. gada jūlija piedāvājumu ir atbilstoši pierādījumi, lai pierādītu vispārējā nolīguma pastāvēšanu. Tomēr administratīvās procedūras laikā prasītājas, pirmkārt, ir apgalvojušas, ka paziņošanas un ieskaitīšanas mehānisms nebija atbilstīgs, lai pierādītu minētā nolīguma pastāvēšanu, un, otrkārt, ka Alstom piedāvājums un prasītāju reakcija uz šo paziņojumu ļāva atspēkot minētā nolīguma pastāvēšanu. Šajos apstākļos nevar apgalvot, ka prasītājas šajā aspektā būtu sadarbojušās ar Komisiju saskaņā ar paziņojuma par sadarbību 4. punktu. Tādēļ Komisija nav pieļāvusi kļūdu, atsakoties piemērot prasītājām minētā paziņojuma 20. un 21. punktu.
340 Saistībā ar paziņojuma par sadarbību 23. punkta piemērošanu ir jānorāda, ka 2004. gada 9. septembrī, proti, laikā, kad prasītājas iesniedza apžēlošanas lūgumu, kuram bija pievienots Alstom 2002. gada 10. jūlija piedāvājuma izklāsts, Komisija jau zināja par vispārējā nolīguma pastāvēšanu un raksturu, kā arī to, ka tas konkrēti aptvēra periodu no 2002. gada līdz 2004. gadam. Šie fakti tika atklāti ABB 2004. gada 11. marta paziņojumos. Paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas laikā, proti, pirms prasītājas bija iesniegušas savus paziņojumus par paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismu, Komisija zināja, ka šis pats mehānisms bija īstenots aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā no 1988. gada līdz 2002. gadam, jo šie fakti bija aprakstīti gan ABB paziņojumos, gan M. liecībā. Tāpēc nevar uzskatīt, ka prasītāju attiecīgie paziņojumi bija par faktiem, kurus pirms tam Komisija nezināja, vai a fortiori, ka tiem varēja būt ietekme uz pārkāpuma smagumu vai ilgumu. Tādēļ Komisija nav pieļāvusi kļūdu, atsakoties piemērot prasītājām paziņojuma par iebildumiem 23. punktu.
341 Līdz ar to ir jānoraida ceturtā pamata otrā daļa.
c) Par trešo daļu – kļūdu reizinātāju, kas saistīti ar ilgumu, vērtējumā
Lietas dalībnieku argumenti
342 Prasītājas atkārtoti apstiprina, pirmkārt, savu nostāju, saskaņā ar kuru Komisija nav pierādījusi pārkāpuma mērķa turpinātību periodā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam. Otrkārt, tās norāda, ka konstatāciju par prasītāju piedalīšanos pārkāpumā pēc 2002. gada jūlija atspēko grozījumi, kas tajā laikā veikti nolīgumu struktūrā un būtībā, un tostarp prasītāju Alstom 2002. gada 10. jūlija piedāvājuma noslēgt nolīgumu par Eiropas tirgu noraidījums.
343 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
Vispārējās tiesas vērtējums
344 Prasītāju argumenti, kas izvirzīti saistībā ar šo daļu, ir tādi paši kā tie, kas jau apskatīti saistībā ar otro un trešo pamatu. Argumenti par aizliegtās vienošanās mērķa turpināšanos un šīs vienošanās izmaiņām ir apskatīti šī sprieduma 301.–303. punktā. Tāpat Hitachi uzņēmuma veiktais Alstom 2002. gada 10. jūlija piedāvājuma noraidījums ir izvērtēts šī sprieduma 185.–193. punktā.
345 Tomēr no attiecīgajiem punktiem izriet, ka prasītāju izvirzītie pierādījumi neļauj secināt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, pirmkārt, konstatējot vienota pārkāpuma pastāvēšanu, kuram bija viens un tas pats mērķis no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam, un, otrkārt, uzskatot, ka vispārējais nolīgums un līdz ar to prasītāju piedalīšanās pārkāpumā bija turpinājusies pēc 2002. gada jūlija.
346 Šajos apstākļos ir jānoraida ceturtā pamata trešā daļa un līdz ar to ceturtais pamats pilnībā.
2. Par piekto pamatu – ka Komisija ir aprēķinājusi prasītāju naudas sodus saskaņā ar metodi, ar kuru tiek pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi
a) Lietas dalībnieku argumenti
347 Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, piemērojot preventīvo reizinātāju 2,5 uzņēmumam Hitachi un ABB piemērojot viszemāko koeficientu, proti, 1,25. Prasītājas uzskata, ka uzņēmums Hitachi ir neliels tirgus dalībnieks GIS projektu nozarē un tā rīcība nevarēja ievērojami kaitēt konkurencei kopējā tirgū, toties ABB ir vislielākais piegādātājs minētajā nozarē pasaules mērogā un atrodas Eiropā. Turklāt atšķirībā no ABB, uzņēmums Hitachi neesot bijis recidīvists. Tiktāl, ciktāl šis apstāklis esot nozīmīgs pret konkurenci vērstas rīcības novēršanai nākotnē, tas esot bijis jāņem vērā, nosakot piemērojamos preventīvos reizinātājus. Turklāt preventīvo reizinātāju piemērošana esot ievērojami pārsniegusi apsvērumus par prasītāju mazo tirgus daļu.
348 Komisija apstrīd prasītāju argumentu pamatotību.
b) Vispārējās tiesas vērtējums
349 No apstrīdētā lēmuma 491. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi par nepieciešamu piemērot preventīvo reizinātāju uzņēmumiem, kuriem ir īpaši liels kopējais apgrozījums. Balstoties uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu visā pasaulē, Komisija tostarp ir piemērojusi preventīvo reizinātāju 1,25 ABB un 2,5 uzņēmumam Hitachi.
350 Prasītājas sūdzas, ka šis aprēķins neatspoguļo ne ABB ietekmi pasaules un Eiropas GIS projektu tirgos, ne to, ka ABB iepriekš ir bijusi sodīta par EKL 81. panta pārkāpumu. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 491. apsvēruma, preventīvā reizinātāja piemērošanas mērķis nebija ņemt vērā šos divus faktorus, bet atspoguļot šo dažādo uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, lieluma atšķirību. Pēdējā elementa ņemšana vērā atbilst Pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 1. A punktam un judikatūrai, saskaņā ar kuru Komisija, aprēķinot naudas soda apmēru, var tostarp ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 119.–121. punkts).
351 Preventīvo reizinātāju, kas piemēroti ABB un uzņēmumam Hitachi, samērīgumu ar to lielumu var viegli pārbaudīts ar grafika palīdzību, kurā ir atainoti visi preventīvie reizinātāji salīdzinājumā ar attiecīgo uzņēmumu attiecīgajiem apgrozījumiem. Šajā grafikā visu attiecīgo uzņēmumu, izņemot Siemens, koeficienti atrodas uz vienas taisnes. Šis apstāklis nozīmē, ka uzņēmumam Hitachi piemērotais preventīvais reizinātājs ir samērīgs ar ABB piemēroto preventīvo reizinātāju un tāpēc pret Hitachi nav pieļauta nevienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar ABB.
352 Visbeidzot, saistībā ar citiem prasītāju izvirzītajiem faktoriem ir jānorāda, ka ABB vara GIS projektu tirgū, protams, ir atbilstīgs elements, jo tas ir tieša norāde uz šī uzņēmuma spēju kaitēt konkurencei. Šajā lietā šis elements ir ņemts vērā, nosakot sākuma summu, – ABB kopā ar Siemens tika klasificētas pirmajā grupā saistībā ar to kopējiem apgrozījumiem visā pasaulē. Tādējādi ABB sākuma summa bija piecreiz lielāka par uzņēmuma Hitachi un JAEPS sākuma summu.
353 Saistībā ar recidīvu ir jāatgādina, ka prevencija ir naudas soda mērķis un ka vajadzība nodrošināt naudas soda preventīvu ietekmi ir vispārēja prasība, kas Komisijai ir jāņem vērā ikvienā naudas soda aprēķināšanas posmā un kas neparedz, ka visu ar šāda mērķa sasniegšanu saistīto apstākļu visaptverošam vērtējumam aprēķinos obligāti ir jāvelta atsevišķa stadija (Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Recueil, II‑497. lpp., 226. punkts). Tādēļ Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja ņemt vērā šo elementu nevis preventīvo faktoru noteikšanas laikā, bet atbildību pastiprinošo apstākļu izvērtēšanā. Apstrīdētā lēmuma 510. apsvērumā Komisija ir tādējādi palielinājusi ABB naudas sodu par 50 % saskaņā ar Pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai 2. punktu, bet prasītāju naudas sodi netika palielināti šī iemesla dēļ.
354 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, piektais pamats, kā arī prasītāju pakārtotais prasījums atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas uz tām attiecas, ir jānoraida.
355 Tā kā nav izvirzīts neviens atsevišķs pamats, lai pamatotu prasītāju pakārtoto prasījumu atcelt vai samazināt tām uzliktos naudas sodus, tad prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
356 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītājas atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pelikánová | Jürimäe | Soldevila Fragoso |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 12. jūlijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēstureII – 2
A – PrasītājasII – 2
B – Attiecīgās precesII – 2
C – Administratīvā procedūraII – 2
D – Apstrīdētais lēmumsII – 3
Process un lietas dalībnieku prasījumiII – 4
Juridiskais pamatojumsII – 5
A – Par galveno prasījumu – atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājāmII – 6
1. Par pirmo pamatu – ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvībuII – 6
a) Lietas dalībnieku argumentiII – 6
b) Vispārējās tiesas vērtējumsII – 7
– Par pirmo daļu – apsūdzošu pierādījumu nepaziņošanuII – 9
– Par otro daļu – attaisnojošu pierādījumu nepaziņošanuII – 9
2. Par otro pamatu – ka Komisija nav pierādījusi vispārējā nolīguma vai no tā izrietoša pārkāpuma pastāvēšanuII – 11
a) Par pirmo daļu – ka Komisija nav pierādījusi nolīguma pastāvēšanuII – 11
Par GQ nolīgumu un EQ nolīgumuII – 15
– Lietas dalībnieku argumentiII – 15
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 16
Par ABB paziņojumiemII – 17
– Lietas dalībnieku argumentiII – 17
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 18
Par ABB darbinieku un viena bijušā darbinieka liecībāmII – 20
– Lietas dalībnieku argumentiII – 20
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 22
Par Fuji iesniegtajiem pierādījumiemII – 27
– Lietas dalībnieku argumentiII – 27
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 28
Par Alstom 2002. gada 10. jūlija piedāvājumuII – 30
– Lietas dalībnieku argumentiII – 30
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 30
Par citu paziņojuma par iebildumiem adresātu nostājuII – 32
– Lietas dalībnieku argumentiII – 32
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 32
Par paziņošanas un ieskaitīšanas mehānismuII – 33
– Lietas dalībnieku argumentiII – 33
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 34
Par GIS projektu piešķiršanu EEZII – 37
– Lietas dalībnieku argumentiII – 37
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 38
Visaptverošs vērtējumsII – 40
– Lietas dalībnieku argumentiII – 40
– Vispārējās tiesas vērtējumsII – 40
b) Par otro pamatu – ka Komisija nav pierādījusi, ka vispārējais nolīgums ir ierobežojošs nolīgums vai saskaņota darbībaII – 42
Lietas dalībnieku argumentiII – 42
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 42
3. Par trešo pamatu – ka Komisija nav pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanuII – 43
a) Par pirmo daļu – ka Komisija nav pierādījusi vienotu pārkāpumu, kas aptver vispārējo nolīgumu, pasaules mēroga aizliegto vienošanos, ko regulē GQ nolīgums, un Eiropas ražotāju slepenās darbības EEZII – 44
Lietas dalībnieku argumentiII – 44
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 45
b) Par otro pamatu – ka Komisija nav pierādījusi aizliegtās vienošanās turpinātībuII – 47
Lietas dalībnieku argumentiII – 47
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 47
B – Par pirmo pakārtoto prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītājāmII – 48
1. Par ceturto pamatu – ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas prasītājām uzliktajos naudas sodosII – 48
a) Par pirmo daļu – kļūdu, izvērtējot katra uzņēmuma relatīvo nozīmīgumu izdarītajā pārkāpumāII – 49
Lietas dalībnieku argumentiII – 49
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 49
b) Par otro daļu – kļūdu paziņojuma par sadarbību piemērošanāII – 52
Lietas dalībnieku argumentiII – 52
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 53
c) Par trešo daļu – kļūdu reizinātāju, kas saistīti ar ilgumu, vērtējumāII – 54
Lietas dalībnieku argumentiII – 54
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 54
2. Par piekto pamatu – ka Komisija ir aprēķinājusi prasītāju naudas sodus saskaņā ar metodi, ar kuru tiek pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiII – 55
a) Lietas dalībnieku argumentiII – 55
b) Vispārējās tiesas vērtējumsII – 55
Par tiesāšanās izdevumiemII – 56