VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2015. gada 27. februārī
Lieta T‑430/13 P
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK)
pret
Mohammed Achab
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Naturalizācija – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Civildienesta noteikumu 85. panta pirmā daļa
Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2013. gada 26. jūnija spriedumu Achab/EESK (F‑21/12, Krājums‑CDL, EU:F:2013:95), kurā lūgts atcelt šo spriedumu.
Nolēmums Prasību noraidīt. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) sedz savus, kā arī atlīdzina Mohammed Achab tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Nosacījumi – Acīmredzami nepamatots maksājums – Kritēriji
(Civildienesta noteikumu 85. pants)
2. Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Notikums, kas attaisno administrācijas veiktu saņēmēja stāvokļa pārskatīšanu – Apjoms – Pilsonības maiņa
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts)
3. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Uz Savienību attiecināms nepamatotas iedzīvošanās aizlieguma princips – Jēdziens
4. Apelācija – Pamati – Pamats, kas vērsts pret Civildienesta tiesas lēmumu par tiesāšanās izdevumiem – Nepieņemamība pārējo pamatu noraidījuma gadījumā
(Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 2. punkts)
1. Piemērojot Civildienesta noteikumu 85. pantu, jebkura nepamatoti saņemto maksājumu summa ir jāatmaksā, ja runa ir par kļūdu, kas nepaliek nepamanīta samērā rūpīgam ierēdnim. Šajā ziņā katrā atsevišķā lietā ir jāņem vērā attiecīgā ierēdņa spēja veikt nepieciešamās pārbaudes.
Turklāt frāze “tik acīmredzama”, kas ir Civildienesta noteikumu 85. panta pirmajā daļā, nenozīmē, ka nepamatoto maksājumu saņēmējam nemaz nevajadzētu censties par to padomāt vai to pārbaudīt. Tieši pretēji, šī atmaksāšana ir jāveic, ja runa ir par kļūdu, kas nepaliek nepamanīta parasti rūpīgam ierēdnim, par kuru tiek uzskatīts, ka viņš zina normas, kuras regulē attieksmi pret viņu.
Visbeidzot, apstākļi, ko Savienības tiesa šajā ziņā ņem vērā, it īpaši ir saistīti ar ierēdņa atbildības pakāpi, viņa dienesta pakāpi un darba stāžu, Civildienesta noteikumu normu skaidrības pakāpei definējot pabalsta piešķiršanas nosacījumus, kā arī viņa personīgā vai profesionālā situācijā notikušās izmaiņas, ja apstrīdētās summas izmaksāšana ir saistīta ar to, ka administrācija izvērtē šādu situāciju. Tā, ierēdnim salīdzinoši augstā pakāpē un ar ilgu darba stāžu Savienības civildienestā būtu jābūt spējīgam saprast kļūdu, no kuras viņš ir guvis labumu.
Nosacījumu par acīmredzami kļūdaino samaksas raksturu, par ko ieinteresētā persona nevarēja nezināt, nevar pārbaudīt, ja uzskata, ka darba stāža kritērijs ir pārāks pār citiem kritērijiem, tādiem kā dienesta pakāpe vai ieņemamais amats, bet tas ir jādara, ņemot vērā virkni elementu, kas ļauj noteikt zināšanu līmeni, kādam ieinteresētajai personai vajadzēja būt par veiktās samaksas kļūdaino raksturu.
(skat. 29.–32. punktu)
Atsauces
Tiesa: spriedumi, 2004. gada 11. jūlijs, T‑252/78 Dalmine/Komisija, Krājums, EU:C:1979:186, 13. un 14. punkts; 1989. gada 17. janvāris, Stempels/Komisija, 310/87, Krājums, EU:C:1989:9, 10. un 11. punkts, un rīkojums, 2005. gada 14. jūlijs, Gouvras/Komisija, C‑420/04 P, Krājums, EU:C:2005:482, 59. punkts
Vispārējā tiesa: spriedumi, 1991. gada 28. februāris, Kormeier/Komisija, T‑124/89, Krājums, EU:T:1991:12, 17. un 18. punkts; 1994. gada 24. februāris, Stahlschmidt/Parlaments, T‑38/93, Krājums‑CDL, EU:T:1994:23, 19. punkts; 1996. gada 27. februāris, Galtieri/Parlaments, T‑235/94, Krājums‑CDL, EU:T:1996:22, 46. punkts un tajā minētā judikatūra; 2002. gada 5. novembris, Ronsse/Komisija, T‑205/01, Krājums‑CDL, EU:T:2002:269, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2004. gada 2. marts, Di Marzio/Komisija, T‑14/03, Krājums‑CDL, EU:T:2004:59, 91. punkts
2. Ierēdņi, kuri nav savas darba vietas valsts pilsoņi, ekspatriācijas pabalstu zaudē vai tas viņiem tiek atteikts tikai gadījumā, ja ieinteresētās personas pastāvīgā dzīvesvieta tās nākamajā darba vietas valstī ir ilgusi visu piecus gadus ilgo atsauces periodu. Savukārt ierēdņiem, kuriem ir darba vietas valsts pilsonība, ar apstākli, ka viņi šajā valstī ir saglabājuši vai izveidojuši pastāvīgo dzīvesvietu – pat ja tas bijis tikai ļoti īsu laiku desmit gadu ilgajā atsauces periodā, – pietiek, lai viņi zaudētu šo pabalstu vai viņiem tas tiktu atteikts.
Lai gan Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir viennozīmīgs, ieinteresētās personas stāvokļa pārbaudē, iespējams, ka ir jāinterpretē šī pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Tās ir gadījums ar ierēdni, kuram brīdī, kad viņš tika pieņemts darbā, bija trešās valsts pilsonība un kurš, neskatoties uz savu dzīves vietu darba vietas valstī trīs gadu laikā pirms viņa pieņemšanas darbā, saņēma ekspatriācijas pabalstu atbilstoši Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktam, un tādēļ, ka viņš ieguva savas daba vietas valsts pilsonību, viņam tika atteikts piešķirt šo pabalstu atbilstoši Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktam, jo iepriekšējos 10. gadus pirms viņa pieņemšanas darbā viņš ir dzīvojis darba vietas valstī.
Tādējādi tiktāl, ciktāl, pat runājot par parasti rūpīgu ierēdni, trīs gadu dzīves vietas periods darba vietas valstī piecu gadu laikā pirms viņa pieņemšanas darbā, netraucēja viņam saņemt ekspatriācijas pabalstu, tas varētu viņam likt tiesiski pieņemt, ka šis pats periods nevar būt par šķērsli, lai saņemtu šo pašu pabalstu gadījumā, ja viņš iegūtu savas darba vietas valsts pilsonību.
(skat. 53.– 56. punktu)
3. Atbilstoši dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgiem principiem personai, kas ir cietusi zaudējumus, kuri ir palielinājuši citas personas kapitālu, nepastāvot nekādam juridiskam šīs iedzīvošanās pamatojumam, attiecībā uz iedzīvojušos personu parasti ir atprasījuma tiesības līdz šo zaudējumu summai. Savukārt, lai šī prasība tiktu apmierināta, ir nepieciešams, lai iedzīvošanās būtu bez jebkāda spēkā esoša juridiskā pamata.
(skat. 60. punktu)
Atsauce
Tiesa: spriedums, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, Krājums, EU:C:2008:726, 44. un 46. punkts
4. No Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzība nevar attiekties vienīgi uz jautājumu par to, kuram ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi un par to apmēru. No tā izriet, ka, ja ir noraidīti visi pārējie pret Civildienesta tiesas nolēmumu izvirzītie apelācijas sūdzības pamati, prasījumi par minētās tiesas nolēmuma iespējamo prettiesiskumu jautājumā par to, kuram ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, ir jānoraida kā nepieņemami.
(skat. 72. punktu)
Atsauces
Tiesa: spriedums, 2005. gada 26. maijs, Tralli/ECB, C‑301/02 P, Krājums, EU:C:2005:306, 88. punkts un tajā minētā judikatūra
Vispārējā tiesa: rīkojums, 2009. gada 29. oktobris, Nijs/Revīzijas palāta, T‑375/08 P, EU:T:2009:423, 71. punkts