VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (trešā palāta)
2016. gada 22. jūnijā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Paraksts prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu – Vispārējās tiesas Reglamenta 76. un 77. pants – Iebildes par nepieņemamību noraidīšana
Lieta T‑43/16
1&1 Telecom GmbH, Montabaura [Montabaur] (Vācija), ko pārstāv J.‑O. Murach, advokāts, un P. Alexiadis, solicitor,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv N. Khan un M. Farley, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas balstīta uz LESD 263. pantu, atcelt Komisijas 2015. gada 19. novembra lēmumu, ar ko tiek ieviesti ar MTO [mobilo tīklu operatori] nesaistīti korektīvi pasākumi, kādi ir paredzēti galīgajās saistībās Lietā COMP/M.7018 – Telefónica Deutschland/E‑Plus.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši E. Bieļūns [E. Bieliūnas] un I. S. Foresters [I. S. Forrester] (referents),
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Fakti, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
1 Ar 2014. gada 2. jūlija Lēmumu C(2014) 4443 final Eiropas Komisija pasludināja, ka tas, ka Telefónica Deutschland Holding AG (turpmāk tekstā – “Telefónica Deutschland”) ir iegādājusies E‑Plus Mobilfunk GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “E‑Plus”), ir saderīgi ar iekšējo tirgu un ar Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 57. pantu (Lieta COMP/M.7018 – Telefónica Deutschland/E‑plus), ar nosacījumu, ka Telefónica Deutschland izpildīs konkrētas galīgās saistības, kas ir pievienotas minētā lēmuma pielikumā (turpmāk tekstā – “galīgās saistības”).
2 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 5. jūnijā, prasītāja lūdza atcelt lēmumu par attiecīgo koncentrāciju (lieta T‑307/15, 1&1 Telecom/Komisija, pašlaik tiek izskatīta).
3 Ar prasības pieteikumu, kas, izmantojot lietojumprogrammu e‑Curia, Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 29. janvārī, prasītāja cēla šo prasību, kuras priekšmets ir atcelt Komisijas 2015. gada 19. novembra lēmumu, ar ko tiek ieviesti ar MTO nesaistīti korektīvi pasākumi, proti, korektīvi pasākumi, kas attiecas uz mobilo sakaru virtuālā tīkla operatoriem un mobilo telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, izņemot tādus mobilā tīkla operatorus, kuri ir paši savas tīkla infrastruktūras īpašnieki, kas ir paredzēti galīgajās saistībās (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Prasības pieteikuma pirmajā lapā ir norādīts, ka prasītāju pārstāv Jens-Olrik Murach, Briselē (Beļģija) praktizējošs advokāts. Turklāt prasībai ir pievienots pilnvarojums, ar ko J.‑O. Murach tiek piešķirtas pārstāvības pilnvaras. Tomēr iesniegšanu, izmantojot e‑Curia, veica Peter Alexiadis, solicitor, kurš ir reģistrēts Anglijas un Velsas Juristu apvienībā (Law Society) un strādā ar J.‑O. Murach vienā advokātu birojā.
4 Ar 2016. gada 2. februāra lēmumu, konstatējot, ka prasības pieteikums neatbilst Vispārējās tiesas Reglamenta 51. panta 3. punktā un 78. panta 4. punktā uzskaitītajiem nosacījumiem, jo tam nav pievienots pilnvarojums, ar ko P. Alexiadis tiek piešķirtas pārstāvības pilnvaras, Vispārējās tiesas kanceleja lūdza to izlabot vēlākais līdz 2016. gada 10. februārim saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 78. panta 5. punktu.
5 Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2016. gada 9. februārī iesniegtu dokumentu, izmantojot e‑Curia, prasītāja noteiktajā termiņā izdeva pilnvarojumu, ar ko P. Alexiadis tiek piešķirtas pārstāvības pilnvaras. Pilnvarojumam pievienoto vēstuli ir parakstījis J.‑O. Murach. Tomēr iesniegšanu, izmantojot e‑Curia, īstenoja P. Alexiadis.
6 Ar dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 25. februārī, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam cēla iebildi par nepieņemamību.
7 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 9. martā, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
8 Prasītājas prasījumi prasības pieteikumā Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– izdot rīkojumu Komisijai uzdot Telefónica Deutschland nosūtīt jaunu vēstuli par brīvprātīgajām saistībām, kas ir stingri ierobežota ar tai uzlikto pienākumu, kurš ir norādīts galīgo saistību 78. punktā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
9 Iebildē par nepieņemamību Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
10 Tās apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– turpināt rakstveida un mutvārdu procesu.
Juridiskais pamatojums
11 Saskaņā ar Reglamenta 130. panta 1. punktu atbildētājs var lūgt Vispārējo tiesu lemt par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Piemērojot minētā reglamenta 130. panta 6. punktu, Vispārējā tiesa var lemt uzsākt mutvārdu procesu par iebildi par nepieņemamību.
12 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli ir pietiekami skaidri un tā var lemt, neuzsākot mutvārdu procesu.
13 Savā iebildē par nepieņemamību Komisija būtībā apgalvo, ka prasības pieteikums ir nepieņems, jo to nav parakstījis J.‑O. Murach, kurš, pēc Komisijas uzskata, ir vienīgais prasītājas pārstāvis. Tas, ka prasītāju pārstāvošais advokāts nav parakstījis prasības pieteikumu, esot procesuāls pārkāpums, kas nevarot tikt labots.
14 Prasītāja apstrīd šo argumentāciju. Tā norāda, ka prasības pieteikumu esot parakstījis advokāts, kuram bija tiesības rīkoties Vispārējā tiesā – šajā gadījumā P. Alexiadis –, izmantojot e‑Curia, ar savu lietotājvārdu un savu paroli. Proti, saskaņā ar Vispārējās tiesas 2011. gada 14. septembra Lēmuma par procesuālo dokumentu iesniegšanu un izsniegšanu, izmantojot lietojumprogrammu e‑Curia, 3. pantu e‑Curia izmantošanai esot bijis nepieciešams paraksts (OV 2011, C 289, 9. lpp.) (turpmāk tekstā – “lēmums par e‑Curia”). Prasītāja atzīst, ka tā neesot izdevusi pilnvarojumu, ar ko prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī būtu piešķirtas pārstāvības pilnvaras P. Alexiadis, bet apgalvo, ka tāds pārkāpums esot labojams saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 78. panta 5. punktu un tas ticis izdarīts 2016. gada 9. februārī.
15 Pirmkārt, šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta ceturto daļu, kas piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā saskaņā ar to pašu statūtu 53. panta pirmo daļu, tikai advokāts, kuram ir tiesības rīkoties dalībvalsts vai citas valsts, kas ir EEZ līgumslēdzēja, tiesā, var pārstāvēt lietas dalībnieku vai tam palīdzēt Vispārējā tiesā.
16 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas arī ir piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā atbilstoši šo pašu statūtu 53. panta pirmajai daļai, prasības pieteikumā it īpaši ir jābūt ietvertai norādei par prasītāja vārdu un pastāvīgo adresi un ziņām par parakstītāju.
17 No Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta ceturtās daļas un 21. panta pirmās daļas izriet, ka prasības pieteikums ir jāparaksta personai, kurai ir tiesības pārstāvēt prasītāju.
18 Otrkārt, ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 73. panta 1. punktu procesuālā dokumenta oriģināleksemplāru papīra formā ar roku paraksta attiecīgā lietas dalībnieka pārstāvis vai advokāts.
19 Šis noteikums ir papildināts ar Vispārējās tiesas Reglamenta 74. pantu “Dokumentu iesniegšana elektroniski”, kurā ir paredzēts:
“Vispārējā tiesa, pieņemot lēmumu, var paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem procesuālo dokumentu, kas ir nosūtīts uz kanceleju elektroniski, uzskata par šā dokumenta oriģināleksemplāru [..]”.
20 Šo iespēju Vispārējā tiesa ieviesa, pieņemot lēmumu par e‑Curia, kura 3. pantā ir noteikts:
“E‑Curia iesniegtu procesuālo dokumentu uzskata par šī dokumenta oriģinālu [1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas] Reglamenta 43. panta 1. punkta pirmās daļas nozīmē, ja šī dokumenta iesniegšanā ir ticis izmantots pārstāvja lietotājvārds un parole. Šī identifikācija ir uzskatāma par attiecīgā dokumenta parakstīšanu.”
21 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka konta atvēršanai e‑Curia ir prasīts, lai ieinteresētā persona norādītu tostarp savu uzvārdu, vārdu(‑s), statusu, pasta adresi, elektronisko adresi un tālruņa numuru. Ieinteresētajai personai ir jāiesniedz arī savas identifikācijas kartes vai pases kopija, kā arī dokuments, kas apliecina viņa spēju pārstāvēt iestādi vai dalībvalsti vai tiesības uzstāties dalībvalsts vai valsts, kas ir EEZ līguma līgumslēdzējpuse, tiesā. Visbeidzot, ņemot vērā e‑Curia lietojumprogrammas izmantošanas nosacījumus, kas piemērojami lietas dalībnieku pārstāvjiem un kas publicēti Tiesas tīmekļa vietnē, ieinteresētajai personai ir jāparakstās par vairāku konkrētu saistību ievērošanu, kuru neievērošana var izraisīt e‑Curia konta slēgšanu, tostarp par šādām saistībām:
– “nedarīt zināmu savu lietotājvārdu un [savu] paroli trešām personām, jo jebkura darbība, kas veikta, izmantojot šo lietotājvārdu un paroli, tiks uzskatīta par [..] [viņa] veiktu darbību”;
– “nekavējoties paziņot par jebkādām [..] [viņa] elektroniskā pasta adreses izmaiņām, [..] viņa profesionālās darbības izbeigšanu vai darbavietas maiņu”.
22 Treškārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru advokāta, kas ir tiesīgs veikt procesuālas darbības Vispārējā tiesā, paraksta neesamība prasības pieteikumā nav minēta starp formālajiem pārkāpumiem, kuri var tikt laboti pēc prasības celšanai noteiktā termiņa beigām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. pantam, kā arī Reglamenta 51. panta 4. punktam un 78. panta 5. punktam (rīkojums, 2000. gada 24. februāris, FTA u.c./Padome, T‑37/98, EU:T:2000:52, 28. punkts; spriedums, 2007. gada 23. maijs, Parlaments/Eistrup, T‑223/06 P, EU:T:2007:153, 48. punkts, un rīkojums, 2014. gada 12. marts, Xacom Comunicaciones/ITSB – France Telecom España (“xacom Comunicaciones”), T‑252/13, nav publicēts, EU:T:2014:163, 19. punkts).
23 Patiesībā prasība par prasītāja pārstāvja paraksta esamību prasības pieteikumā – kuras mērķis tiesiskās noteiktības nolūkā ir nodrošināt prasības pieteikuma autentiskumu un izslēgt risku, ka to patiesībā nav sagatavojusi šim nolūkam pilnvarotā persona, – ir jāuzskata par būtisku formālu prasību, kas ir piemērojama šauri, no kā izriet, ka tās neievērošana ir pamats prasības atzīšanai par nepieņemamu (spriedums, 2007. gada 23. maijs, Parlaments/Eistrup, T‑223/06 P, EU:T:2007:153, 51. punkts, un rīkojums, 2014. gada 12. marts, “xacom Comunicaciones”, T‑252/13, nav publicēts, EU:T:2014:163, 20. punkts).
24 Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jāskata, ņemot vērā šos principus.
25 Šajā lietā ir jākonstatē, pirmkārt, ka prasības pieteikumu ir parakstījis advokāts, kuram ir tiesības veikt procesuālas darbības Vispārējā tiesā. Faktiski nav ticis apstrīdēts, ka P. Alexiadis ir Eiropas Advokātu kolēģijas loceklis un viņam kā tādam ir tiesības veikt procesuālas darbības Vispārējā tiesā. Proti, prasības pieteikuma iesniegšanai, izmantojot lietojumprogrammu e‑Curia, ar P. Alexiadis lietotājvārdu un paroli saskaņā ar lēmuma par e‑Curia 3. pantu ir paraksta spēks.
26 Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šī lieta ir jānošķir no agrākām lietām, kurās prasības pieteikumu bija parakstījusi persona, kurai nebija tiesību veikt procesuālas darbības Vispārējā tiesā – vai nu tā bija persona, kurai nebija advokāta statusa (rīkojums, 2014. gada 17. jūlijs, Brown Brothers Harriman/ITSB, C‑101/14 P, nav publicēts, EU:C:2014:2115), vai trešo valstu advokāts, kurš nav reģistrēts kādā no Savienības kolēģijām (rīkojumi, 2007. gada 27. novembris, Diy‑Mar Insaat Sanayi ve Ticaret un Akar/Komisija, C‑163/07 P, EU:C:2007:717; 2013. gada 20. jūnijs, Interspeed/Komisija, C‑471/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:418, un 2000. gada 24. februāris, FTA u.c./Padome, T‑37/98, EU:T:2000:52), vai arī advokāts, kurš pats ir prasītājs vai nevar tikt uzskatīts par trešo pusi attiecībā pret prasītāju savas saiknes ar viņu dēļ (rīkojumi, 1996. gada 5. decembris, Lopes/Tiesa, C‑174/96 P, EU:C:1996:473, un 1999. gada 8. decembris, Euro‑Lex/ITSB (“EU‑LEX”), T‑79/99, EU:T:1999:312).
27 Tāpat ir jānošķir šī lieta no agrākām lietām, kurās paraksts prasības pieteikumā, lai gan tas teorētiski bija advokāta, kuram ir tiesības veikt procesuālas darbības Savienības tiesās, paraksts, nebija autentisks – vai nu tāpēc, ka kancelejā bija iesniegta tikai prasības pieteikuma kopija, nevis oriģināls (spriedums, 2011. gada 22. septembris, Bell & Ross/ITSB, C‑426/10 P, EU:C:2011:612, un rīkojums, 2012. gada 21 septembris, Noscira/ITSB, C‑69/12 P, nav publicēts, EU:C:2012:589), vai tāpēc, ka paraksts bija izdarīts nevis ar roku, bet gan uzlikts ar zīmoga palīdzību (spriedums, 2007. gada 23. maijs, Parlaments/Eistrup, T‑223/06 P, EU:T:2007:153), vai arī, lai gan izdarīts ar roku, tomēr paraksts bija nesalasāms un nevarēja tikt identificēts kā advokāta, kuram ir tiesības parakstīt attiecīgos procesuālos dokumentus, paraksts (rīkojumi, 2015. gada 6. oktobris, Marpefa/ITSB, C‑181/15 P, nav publicēts, EU:C:2015:678, un 2014. gada 12. marts, “xacom Comunicaciones”, T‑252/13, nav publicēts, EU:T:2014:163). Atsauces uz judikatūru, ko minējusi Komisija savas iebildes par nepieņemamību pamatojumam, tātad nav atbilstīgas šajā lietā.
28 Otrkārt, Komisijas argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt prasītājas pārstāvja P. Alexiadis statusu tā iemesla dēļ, ka viņa vārds nebija norādīts prasības pieteikuma pirmajā lapā, ir jānoraida. Šo statusu apliecina tas, ka prasītāja ir izdevusi pilnvarojumu, ar ko P. Alexiadis ir piešķirtas pārstāvības pilnvaras. Tas, ka šis pilnvarojums netika iesniegts vienlaikus ar prasības pieteikumu, nevar nedz mainīt šo konstatējumu, nedz izraisīt prasības pieteikuma nepieņemamību, ciktāl tāds izlaidums prasības pieteikuma iesniegšanā ir labojams un prasītāja to ir labojusi noteiktajā termiņā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 78. panta 5. punktu (spriedums, 2015. gada 4. februāris, KSR/ITSB – Lampenwelt (“Moon”), T‑374/13, nav publicēts, EU:T:2015:69, 12. un 13. punkts).
29 Treškārt, ir jākonstatē, ka P. Alexiadis iesniedza prasības pieteikumu, izmantojot e‑Curia, ar savu lietotājvārdu un savu paroli. Kā tas iepriekš tika norādīts 21. un 25. punktā, e‑Curia konta izmantošanai ir ne tikai paraksta spēks, bet atšķirībā no vienkārša ar roku izdarīta paraksta tā vienlaikus automātiski sniedz ziņas par parakstītāja, kas pārstāv prasītāju, identitāti, statusu un adresi.
30 Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasības pieteikumā ir izpildīts arī pienākums norādīt prasītāja pārstāvja statusu un adresi, kas norādīts Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta b) punktā. Katrā ziņā tikai norādes par attiecīgā advokāta adresi vai norādes, ka viņš ir prasītāja pārstāvis, trūkums prasības tekstā pats par sevi nevar padarīt nepieņemamu prasības pieteikumu, kam ir derīgs prasītāja pilnvarota Savienības advokāta paraksts – neatkarīgi no tā, vai šis paraksts ir izdarīts ar roku vai elektronisks, izmantojot e‑Curia, – un kas ir iesniegts LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā.
31 Ceturtkārt, ir jākonstatē, ka šajā gadījumā ir ievēroti principi, kas ir pienākuma, lai prasības pieteikums būtu advokāta parakstīts, pamatā, proti, nepieciešamība pārliecināties, ka atbildību par šī procesuālā dokumenta izpildi un saturu ir uzņēmusies persona, kurai ir tiesības pārstāvēt prasītāju Savienības tiesās (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2014. gada 12. marts, “xacom Comunicaciones”, T‑252/13, nav publicēts, EU:T:2014:163, 18. punkts un tajā minētā judikatūra), un nodrošināt procesuālā dokumenta autentiskumu, kā arī izslēgt risku, ka to patiesībā nav sagatavojusi šim nolūkam pilnvarotā persona (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 6. oktobris, Marpefa/ITSB, C‑181/15 P, nav publicēts, EU:C:2015:678, 22. punkts). Proti, kā tas tika konstatēts iepriekš 25. un 28. punktā, P. Alexiadis ir tiesības pārstāvēt prasītāju Savienības tiesās un nav ticis apstrīdēts, ka viņš ir prasības pieteikuma sagatavotājs vai viens no tā sagatavotājiem.
32 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
33 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 133. pantu lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver galīgajā spriedumā vai rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu. Tā kā ar šo rīkojumu tiesvedība netiek izbeigta, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
izdod rīkojumu:
1) iebildi par nepieņemamību noraidīt;
2) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Luksemburgā, 2016. gada 22. jūnijā